VSK Noskrien

Kad kārtējais kalnu skrējiens ir pagājis un no tā ir palikušas vairs tikai atmiņas, atmiņas un vēlreiz atmiņas, laiks jauniem piedzīvojumiem. Tāpēc Priekuļu trail jau kopš pirmā gada ir ieņēmis stabilu vietu: „Jābrauc” kategorijā. Šogad organizatori parūpējušies, ka arī dāmas var skriet 24km. Izvērtējot visus plusus un mīnusus tiek pieņemts lēmums par labu 24km ne 12km distanci. Pa visu naudu. Un 12km jau divreiz skrieti.

Vēl braucot uz Priekuļiem Līvai smejos, ka varbūt tomēr 12km jāskrien, jo nav ko mocīties četrus apļus. Arī stāvot rindā šī doma pavīd. Bet brīdī, kad reģistratūrā prasa kāds numurs viss plāns aizmirstas un tieku pie garās distances numura. Vairs neko. Līdz startam 40minūtes. Neiztrūkstoši VIP apartamenti, pirms starta sarunas. Visi plāno skriet lēnām un prātīgi. Es arī. Steigties jau nav kur. Iespējams vienīgas sacensības, kur tiesnesis visus aicina nostāties pie starta līnijas, jo visi ērti nostājušies atstatus aiz tā un pļāpā.

Pirmais aplis. Neliela starta burzma līdz tiek atrasts optimālais temps. Dalībnieku daudz, bērni pa priekšu. Tiem jau tikai 6km. Pirmais kāpums aiz pļavas ņemams, šaurā taciņa uz leju iepriecinoša, apkārt koki rudens krāsās. Tad jau atkal uz augšu. Apdzinu vienu dāmu, kura pēc kāda laika sāka tracināt, jo par katru cenu vajadzēja skriet man pa priekšu, lai gan temps nedaudz lēnāks kā man, bet tas bija tikai laika jautājums līdz asfaltam… Pirmais trases tiesnesis. Taciņa augšup, starp maziem bērziņiem. Lejā, ar līkumu, nedaudz dublīši, improvizēti bērzu stumbra tiltiņi, mīksts segums. Ilgi gaidītais asfalts. Visapkārt daudz dalībnieki. Andrē saka, ka sekos man kā ēna. Karsti. Varbūt nevajadzēja vilkt garo kreklu, jo vēl ir dzeršanas soma un lielais dalībnieka numurs. Asfalts augšup. Taciņa augšup. Lēzenā skrienama, stāvāka arī skrienama/tipināma. Otrais trases tiesnesis. Elpa. Aidā, lejā. Pagrieziens, plata skrienama taka. Vēl viens pagrieziens. Tā, kaut kur bija jābūt gājēju pārejai. Labajā pusē var dzirdēt šoseju. Kalniņš uz leju. Mmm, sēnes. Ass līkums ar palēcienu uz leju un augšā. Ir. Gājēju pārēja. Tas nozīmē, ka pirmā cilpa tūlīt beigsies. Nedaudz pa taciņu, augšup un atkal uz asfalta atvilkt elpu.

Tiešām četri apļi? Tiešām? Sāku kalt plānu, ka četrus apļus nē. Divus gan. Nav ko tik daudz mocīties. Un vispār vakar bija duatlons. Vakarā teātris. Nav ko mocīties. Un galu, galā DNF arī nav slikts, jo būs 12km noskrieti.

Otrā cilpa. Sākums augšup ir skrienams. Tālāk gan vieglāk ātri uztipināt. Trešais trases tiesnesis. Nē. Pēc nākamā apļa, finišā. Aiz līkuma lejā. Runā, ka šeit esot slapjš. Redzu, ka ir nedaudz stāvs un dubļains uz leju, bet bērziņš labi noder, kur pieturēties. Augšā pa stāvo dubļaino arī var tikt. Lēnām uztipināms. Piemirsās, ka tālāk ir vēl lēzens un uz augšu. Jau redzu līkumu, kur jāskrien uz leju. Nekā. Nepareizi sarēķināju. Ir. Ceturtais trases tiesnesis. Tagad tikai uz leju. Mīksts, foršs, skrienams segums. Kājas pašas uz leju nes. Labi, lejā ir nedaudz mitrs, bet tas tāpēc, ka šeit ir kaut kādi avoti. Tik viegli skrienas. Priekša redzama starta/finiša zona. Komentētājs teic, ka pirmā dāma ir tālu, otrā arī un, ka Dace ir stabili trešajā vietā. Man pienākas ceturtā vai piektā vieta. Interesanti. Tēja mani pagaidām neinteresē, jo sistēma vēl pietiekami smaga. Redzu tikai Daci ieskrienam pļavā.

Otrais aplis. Skrienas viegli. Bet doma par finišu pēc šī apļa kļūst ar vien reālāka un reālāka. Ar šo apli sākas – apdzen nūjotājus. Daži tika apdzīti vienā un tai pašā vietā vairākkārt, bija arī pavisam, pavisam maziņi. Tikusi līdz otrajam tiesnesim doma par viss ir tik skaidra, ka prāts top līksms. Jā, ir grūti, bet šodien ir vieglāk skriet nekā iepriekšējās reizes pēc Jūrmalas pusītes. Apdzīt nevienu arī neizdodas. Andrē, arī jau apļa sākumā aizskrējis. Lēnām uztipinu augšā otrajā cilpā, pie sevis domāju, kā atlikušo sistēmas dzērienu mājas pārliešu, finišā atpūtīšos, sagaidīšu Līvu finišā, ja būs pirtiņa pasēdēšu tajā (aiz kalniņa kūpēja dūmi, tas tiesa)… Tas bija līdz brīdim, kad ieraudzīju priekšā Daci ar otru meiteni un Andrē skrienam. Kā viņas šeit? Viņām taču bija jābūt man tālu priekšā. Tagad apdzīt nav prata darbs, vēl divi apļi. Un komentētājs runāja, ka Dace ir trešā! Ar visām šīm domām paskrēju garām. Noskrēju lejā. Nē, es trešā nevar būt. Tagad stāties ārā arī būtu neprāts, bet skriet Dacei pa priekšu ir vēl lielāks neprāts. Ceru, ka komentētājs pastāstīs reālo stāvokli trasē. Nekā. Dzirdu tikai „kalniem pāri, citi kalni būs…”. Daci manu drošā attālumā jeb stadiona otrā pusē. Maz.

Trešais aplis. Kamēr plakans tikmēr turpinu iesākot tempu. Pie sevis domāju, ka kaut kas nav pareizi. Nekas ir vēl divi apļi. Lielākoties sanāk apdzīt tikai nūjotājus. Arī kādu skrējēju – vīru. Lēzeni – stāvajos kalniņos cenšos uztipināt, tomēr vieglāk uzsākt skriet nekā pēc iešanas. Trešais tiesnesis. Aiz viņa jau kuro reizi pārlieku čipu, kurš īsti negrib turēties uz kājas un kā vēlāk izrādīsies būs pamatīgi noberzis kājas aizmuguri. Uz leju skrienot visas domas pazūd. Te garām aiznesas Uldis – pirmais no puišiem. Uzjautāju, kur Dace, jo šī doma mani neliek mierā. Kādus 100 metrus metrus aiz tevis. Tik tuvu! Opā. Lai jau. Aiz asā līkuma nemanu, tātad tomēr tālāk. Otrā cilpa. Šeit ir skrienams, prātoju. Kājas lēnām un neatlaidīgi sāk izteikt savu protestu pret skriešanu. Vairs neko. Brīžiem prātoju par to trešo vietu. Nē, tā nevar būt. Ceturtais trases tiesnesis kā vienmēr uzmundrina. Priecājos, ka apļa beigas iet uz leju un uz finišu ir viegls solis.

Ceturtais aplis. Izmisīgi ceru kaut ko sadzirdēt par stāvokli trasē, bet dzirdu kā komentē par finišētājiem, nūjotājiem un par Daci, kas ir trešajā vietā. Neko vairs nesaprotu. Pļavā pēkšņi parādās vējš. Vismaz vairs nav karsti. Paskrienu garām Emīlam. Šis teic, ka šodien skrien lēnām. Es it kā arī savā tempā. Emīls vēl pajautāja vai nav man pa ātru uzņemtais temps un, ko esmu salietojusies. Noraustīju plecus – nezinu. Kaut kā viegli skrējās pa taisnīti. Prom biju. Uzsaucu nūjotāju dāmām, lai palaiž. Un pa kalnu augšup prom mežā. Pēdējais aplis, kā jau pēdējais aplis. Grūti. Kājas katru augšup izjūt ar dubultu sparu. Redzu priekšā skrienam kādu oranžā kreklā. Visi kalni kāpjami, gandrīz. Un te priekšā soļo Artūrs. No aizmugures nosauc, ka esmu kāda otrā vai trešā. Laikam jāsāk beidzot ticēt. Un, ka priekšā ir divi čaļi, bet meitene viņiem vismaz 1 minūti priekšā. Uz ko atbildu, ka man viņu nenoķert… Gājēju pāreja. Taciņa pilna ar nūjotājiem, šoreiz distancē nevienu reizi nedzirdēju, ka kāds dziedātu, kā arī redzu vairākus skrējējus. Ne tikai divus. Tas oranžā arī netālu. Asfalts.

Pieskrienu klāt un man pajauta vai Lauma? Jā. Es esmu Raitis. Mēs kopā mačojāmies Madonas lietū. O, jā atceros to „burvīgo” slēpojumu, kad finišā apgalvoju, ka sports nav priekš manis. Līdz otrai cilpai skrienam kopā. Cik es esmu laimīga, ka man ir sistēma, jo tagad tik ļoti gribas dzert. Bet brīžiem nepamet doma, ka ja nu izdzeru pēdējo (ir pieredze pēdējā kalnu skrējienā Šveices pusē), bet līdz finišam vēl nedaudz. Šis kalns nav skrienams. Nestāstiet. Vairs nav. Uzrāpoju. Sapņoju par finišu. Apdzenu vēl kādu sagurušu skrējēju. Apdzenu arī meiteni pa apli. Lejā. Tiltiņš. Dubļu kalniņš jau ir noslidināts. Prātoju kā nūjotāji šeit tiktu augšā, ja viņiem šeit ietu trase. Šeit arī nevar uzskriet. Tā līdz tam līkumam un tad būs ceļš, bet tur jāskrien. Lēnām, prātīgi, skrienu. Līkums. Un tad nepilnus metrus 100 priekšā ieraudzīju meiteni. Nevar būt. Teorētiski varu noķert. Bet te iet uz augšu. Spēki mani pametuši. Prātoju, ka pēc tam  ir uz leju un, ja skrien, ko kājas nes un pa taisni, tad varbūt izdodas. Kā tad. Viņa pirms līkuma atskatījās. Bet varbūt vēl kādu apdzenu? Skrienot lejā pietuvojos līdz metriem 20. Nevar saprast. Jau kādi 10 metri starp mums, bet līdz finišam vismaz 500m. Raitis uzsauc – Saņemies! Cenšos pietuvoties, bet spēks ir tik cik ir. Ātrums abām pieaug. Nu jā. Viņa ņem nost jostas somu. Apdzīt, diezgan bezcerīgi. Tā arī finišā ieskrienu 10sekundes aiz viņas. Sagādājot pārsteigumu komentētajam, jo protokols visus apļus nerādījos kā trešā. Nezinu kā būtu, ja būtu. Ja pēdējo apli augšup būtu uztipinājusi un pēc tam arī, tad iespējams mūsu tikšanās būtu ātrāk notikusi un lejā no kalna skrietu plecu pie pleca un finišs būtu savādāks. Finišs – 2h33min21sek.

Tēja, tēja, tēja. Ceturtā vieta ierodas 10 minūtes pēc manis. Emīls arī. Un, jā. Man bija plāns izstāties, pavisam reāls plāns. Dace pēcāk noteica, ka es aizgāju garām kā stāvošai. Uz ko izstāstīju tā brīža plānu par finišu pēc otrā apļa.

Nobeiguma vietā. Pasmaidīju par sevi, jo tā jau runā, ka netiešā veidā izteiktās vēlēšanās mēdz piepildīties. Pagājušajā gadā (2013) skatoties apbalvošanu izteicos, ka es arī pirmajā gadā (2012) būtu gribējusi tādu skaistu medaļu.