VSK Noskrien

Man ir gandrīz divdesmit gadus vecs diploms par II vietu 1000m skrējienā. Cik es atceros, tad notika tas Aizkraukles stadionā, pašā dienas saulainākā brīdī, garās biksēs un zābakos. Pēdējā brīdī ļāva zābakus nomainīt pret kedām, bet nebiju tādam pavērsienam gatavs. Tas nebija to laiku stipro skrējiena alternatīva, bet LR Jaunsargu III salidojums.

Skolas laikā biju viens no ātrākajiem garo distanču skrējējiem rajonā, bet, piedaloties sacensībās republikas līmenī, gandrīz vienmēr paliku pēdējais. Bet jaunsargiem derēja arī tāds. Šāvēju bija daudz, bet vajadzēja arī kādu, kas varētu noskriet. Tieši dēļ skriešanas varēšanas manā dosjē ir ieraksts par dalību šajā organizācijā, pirmās iemaņas granātu mešanā un šis diploms.

Jūs neticēsiet, bet nu jau ģenerālmajora Graubes parakstītais diploms liecina, ka šo otro vietu esmu ieguvis pēc trīs minūtēm un trīs sekundēm. Tiem, kam šādu distanču ātrumi neko neizsaka, – šādā ātrumā noskrienot pusmaratonu, es būtu Latvijas rekorda īpašnieks. Man ir slikta atmiņa un nav lietišķu pierādījumu, bet šķiet, ka esmu skrējis ātrāk un, atklāti sakot, nekādu prieku no tā neguvu.

Man skrienot vienmēr sāpēja sāns, treniņu vietā tika skrieti kazaki un razbojņiki pagalmā un vienīgā mērķtiecīgā skriešana notika dažādās distancēs skolas sacensībās. Vienu brīdi modē bija skriet jūdzi. To darot manēžā, likās kā piedalīšanās īstās mocībās. Tai laikā man patika orientēšanās, jo tur varēja ieskriet mežā un vairāk neskriet.

Vakar es ieguvu nozīmīti, ko piešķir par septiņām pēc kārtas skrietām dienām un vakardienas treniņā es izbaudīju katru sekundi. Tagad, sēžot patīkami vēsā birojā, domāju tikai par to, kā gribu doties ārā un skriet. Un pie sevis domāju, kāpēc?

Manī ir 25% gēnu, kas ļautu sasniegt Latvijas rekordu abās klasiskajās garajās distancēs. Esmu pārliecināts, ka varu iztikt bez alus un varu ēst profesionālai skriešanai pareizi. Man ir drusku nauda farmakoloģijai un ātrākai atjaunošanās procesu nodrošināšanai. Lielākie bērni var pieskatīt mazākos un vakarus varu pavadīt kārtīgi trenējoties. Bet…

Es nekad maratonu nenoskriešu ātrāk par trīs stundām un pusmaratonā nevarēšu turēt tempu nekam ātrākam par divām stundām.  Pat tam man vajadzētu iespringt. Kāpēc tad es skrienu? Kāpēc es ļauju jaunākiem puišiem, vecākiem vīriem un meitenēm sevi pat par apli apdzīt? Kāpēc es tērēju gandrīz piecas stundas tur, kur citiem pietiek divām ar astīti?

Jo man patīk tā sajūta, ka tu gribi skriet. Vienalga cik ātri, vienalga cik daudz, vienalga cik dienas pēc kārtas, bet gribi. Nekas nesāp, nekur nav jāpiespiežas, nekas nav obligāti un nekas nav jāsasniedz. Tikai tu un tava skriešana. Un pilnīgi vienalga, kas tevi pie tā notur. Ultramaratoni, desmit parastie maratoni gadā, pusmaratons zem stundas divdesmit vai tādi skriešanas treniņi, kur nav nekas no skriešanas, bet nevari pēc tam pat pār lūpu pārspļaut. Vai arī skriešanā pa vidu nedaudz paiet. Katram savs un galvenais nav ne uzvarēt, ne arī noskriet. Galvenais ir gribēt un to darīt.