VSK Noskrien

Polijā ierodamies jau laicīgi, noparkojamies mājiņās, izkarinām karogu starp mājām, koka zaros un dodamies pēc sacensību numuriem.

Turpmāk, pēc tik daudz nosēdētām stundām busiņā, man plānā ir izlocīt kājas – iepazīties ar trases beigu daļu, kur mūs sagaidot tehnisks noskrējiens 3km garumā, tad nu meklēju domubiedrus. Armands ātri vien piekrīt doties 3km pārgājienā-kāpumā, uzvelkot apavus, pārgājiens vienojoties top par skrējienu.

Tā izskatās pēdējā noskrējiena taka, vietām gan tā bija stipri stāvāka un vēl vairāk akmeņiem pilna.

Pēc sajūtām neceru uz labu rezultātu, jo tik gari kāpieni, noskrējieni man ir sveši. Kā vēlāk noskaidroju, arī kājām tie ir sveši un tas nepaliek bez sekām.

Ekipēts un gatavs doties savā pirmajā kalnu piedzīvojumā

Pirms starta ielienu dalībnieku bara vidū, ar domu, lai startu nepārķertu un iesāktu mierīgi. Starts no pilsētas centra, sākas ar vieglu, lēzenu kāpumu, visai neierasti man, bet pulss uzkāpj līdz 180 un nekrītas ne par ko. Lai jau ir, neliekos vairs par to ne zinis, pieņemu, ka nogļukojis un turpinu skriet pēc sajūtām. Izskrienam cauri vietējam ciematiņam un sākas pirmais kāpiens mežā, nekas smags, bet karstuma dēļ sviedri līst bez apstājas. Par to ir padomāts un pulkstenī uzstādīts ik pēc 15 min atgādinājums, ka jāiedzer vairāki ūdens malki un papildus jāuzņem 1/2 SIS želeja, kāpienā apsteidzu lielu daļu poļu un iesēžos astē 3 vietējiem poļiem ar kuriem visai komfortabli aizskrienu līdz pirmajam lielajam kāpienam!

8. kilometrā sākas pirmais nopietnais kāpiens, akmeņaina taka ar sašķeltiem akmeņiem segumā. Taka vietām ir tik stāva, ka nedaudz noliecoties, to varētu aizskart ar rokām. Pēc aplikācijas “strava” info stāvākā vieta kāpumā ir 43% slīpa. Kad liekas kāpums jau ir galā, aiz līkuma seko uzreiz nākamais, tik pat stāvs. Ārā ir mežonīgi karsts un kāpjot augstāk vēsāk nepaliek, sviedri līst bez apstājas, kāpumu pieveicot, esmu apsteidzis vismaz 10 dalībniekus un saprotu, ka tieši kāpumi būs mans lielākais trumpis un tajos būs jāstrādā vēl smagāk!

Īss atelpas brīdis kāpuma galā

Pēc kāpuma uzreiz seko garš noskrējiens, kurā man vismaz 5 skrējēji paskrien garām kā stāvošam. Nesaprotu, pie kāda tempa viņiem ieslēdzas baiļu faktors un vai vispār tāds pastāv.  Kad man garām palido pirmā sieviete, nolemju, ka jāskrien līdzi un vairāk nevienu nelaidīšu garām. Ja no sākuma liekas būs viegls noskrējiens, tad pēkšņi tas pārtop par U veida taku un vienīgajā skrienamajā daļā ir akmeņi, gruži un tamlīdzīga draza, kas padara skrējienu tehniski grūtāku, it sevišķi, man, saskaroties ar tamlīdzīgu taku pirmo reizi. Sekojot līdzi poļu sievietei pamanu, ka temps ir visai bīstams un ar vienu kritienu sacensības varētu beigties uz šīs akmeņainās, adrenalīna pilnās takas. Temps ~4:00 min/km un pāris sekundes vēlāk, kritiens un kūlenis, krīt gan sieviete. Palīdzu piecelties, nopurinām akmeņus uz ādas salipušos, apvaicājos vai viss labi, vai būs spējīga turpināt, uz ko saņemu atbildi ar lēnu tipināšanu lejā un atkal tempa pacelšanu līdz  ~4:30min/km, turos līdzi, protams, aizmugurē. Takas noskrējiens lejā ir tik garš, ka mani augšstilbi sāk iebilst, pieveicot noskrējienu, pārejot uz skrējienu pa asfaltu, augšstilbi joprojām diskomfortā smeldz, nolemju iedzert 1 no 3 līdzi paņemtajām ibumetin tabletēm (paldies, Vilmār, noderēja), augšstilbus atlaiž un turpinu sekot sievietei, jo viņa iet uz labu rezultātu, uz uzvaru sieviešu kopvērtējumā, kāpumos es viņai eju kā stāvošai garām, noskrējienos otrādi, tā nu mēs apmaināmies neskaitāmas reizes pozīcijām.

Ieskrienam pirmajā kontrolpunktā (14,2km) laiks (1:30:26)

Uzpildu ūdeni un redzot jaunu konkurentu priekšā, metos pakaļ pat nepieskaroties gardajam uzkodu galdam! Te pēkšņi priekšā upe, vismaz metrus 3 plata un izskatās līdz ceļiem dziļa, sabīstos par apaviem, kas man testa režīmā un nav ne jausmas kā kājas jutīsies tajos, kad tie būs pilnīgi slapji. Par laimi, pieskrienot tuvāk upei, to šķērsot var arī pāri koka laipai, to arī izmantoju un izvairos no liekām problēmām. Joprojām netieku vaļā no poļu sievietes līdz seko kāpums, kur viņa pazūd no mana redzes loka, bet tālāk seko garš noskrējiens, līdz pat otrajam kontrolpunktam, kur atkal viņa mani apdzen un liek man iesvīst vēl vairāk lidojot līdzi.

Ieskrienam otrajā kontrolpunktā (21,2km), laiks (2:13:53)

Šķēle banāna, papildinu ūdens rezerves, blakus – pie privātmājas, caur sētu izvilkta ūdens šļūtene, ātri zem tās noliecos, zem vēsa ūdens. Pāris sekundes vien tas prieks, jo mans iedomu tempa turētājs (poļu sieviete) paskrien garām KP vien uzpildot ūdeni.

Seko skrējiens pa asfaltu lēzenā kāpumā, noķeram 2 poļus, tie saguruši jau pārgājuši soļos. Ieskrienam mežā un man par prieku seko trases garākais kāpums pa U veida taku, atkal takas vidus daļā visādi gruži un akmens šķembas, visai neskrienama taka, kad mēģinu skriet ar nūju palīdzību, vairākas reizes aizķeros aiz takas gružiem, akmeņiem un pēc pāris skaistiem vārdiem izbļautiem mežā, turpinu ātru nūjošanu augšup kalnā, attālinoties no poļu sievietes un apdzenot jaunus konkurentus!

Nepilni 10km kāpjot!

Uzkāpis 1/4 garā kāpiena redzu nāk pārītis, metrus 50 nostāk no manas takas, aizdomīgi, pārāk laimīgi, lai būtu gājuši to ceļu, ko es augšup. Domāju nošmaukušies, sāku mest skatu uz numuru krāsu un jā, tie ir citā krāsā (zaļā, 21km distance) izrādās tieši trašu krustpunktā satikāmies, novēlu veiksmi un dodos ķert nākamos!

Pie sevis nosolos, ka visus zaļos (21km) distances skrējējus uztveršu kā savas distances skrējējus, papildus sevi motivējot, apdzīt visus, kas pagadās. Un tie tiešām bija daudz pa ceļam un, lai arī kāpums bija garš un smags, tā bija trases daļa, kas man visvairāk patika un vislabāk padevās. Kāpums sekoja līdz pat visaugstāk novietotajam kontrolpunktam (Elev. 934m)

Ieskrienu trešajā kontrolpunktā (29,6km), laiks (3:19:31)

Kāpiens ir bijis garš un nogurdinošs, par laimi ūdens rezerves beidzas tieši līdz ar kāpiena beigām, šoreiz pieeju pie uzkoda galda, nometu somu palūdzot, lai uzpilda abas pudeles ar ūdeni, tikmēr izēšanās pie galda, neko jaunu nemēģinot, banāns un daudz jo daudz apelsīna. Viss notiek ļoti operatīvi un nekavējoties ilgāk par 1min jau dodos tālāk trasē.

Pametam kontrolpunktu un sākas tehniskākie noskrējieni, kādus esmu skrējis līdz šim, protams, bildes nav no viņiem, jo tad es varbūt nerakstītu šo rakstu, bet turpat kaut kur mētātos.  Vieglākus noskrējienus gan atļāvos pabildēt skrienot!

Paldies Robertam par bildi, crazy takas.

Joprojām tiek ķerti un apdzīti 21km distances dalībnieki, savas distances dalībniekus neredzu līdz ~32km, kad ieraugu sievieti, kas izrādās tajā brīdī skrien 1. vietā sieviešu konkurencē (izrādās šī ir īstā sieviešu līdere, ne tā ar kuru sīvi cīnījos pirms tam) un vēl bonusā, tai līdzi mēģina noturēties vīrietis. Nu super, divus var uzreiz apdzīt, jāsāk tik kapāt. 2 garāki kāpumi un esmu abiem garām un bēgu, ko kājas nes!

Seko kārtējais kāpums, kur atraujos tā, ka redzes lokā abi konkurenti pazūd

Ieskrienu ceturtajā kontrolpunktā (38,6km), laiks (4:22:20)

Tā kā zinu, ka tālāk trasē seko gandrīz tikai noskrējieni, tad ilgi neuzkavējos un palūdzu uzpildīt tikai vienu ūdens pudeli, un to pašu tikai līdz pusei. Skatos blakus vēl viens manas distances dalībnieks, nevilcinoties skrienu prom, šis man vairāk garām netiks, ne par ko! Tik ļoti uzmanību pazaudēju no trases, skatoties, cik tālu viņš ir, ka nogriežos no trases nepareizā virzienā. Par laimi poļu dāmas (21km distances) spēj mani sabļaut un atgriežos trasē, pazaudējot vien nieka 50m.

Tālāk seko tikai noskrējieni, kas man sagādā vislielākās problēmas, vēl jo vairāk, ja tie akmeņu pilni un man nepieredzētā slīpumā. Augšstilbi atkal kliedz un ir jūtami tuvu krampju robežai, iedzeru magniju un vēlreiz ibumetīnu, atskatos pāri plecam vai esmu atrāvies un nevienu neredzu, tajā pašā brīdī, novēršoties no noskrējiena, aizķeros aiz akmeņa un rokas vēzējot, jau gatavs krist, kaut kā noturos, jūtu, ka savelk muguru, bet tas uz īsu brīdi. Beidzot nogriežos no trases uz pēdējo finiša noskrējienu, kuru esmu ietestējis iepriekšējā vakarā ar Armandu, zinu, kas sagaida un neesmu par to priecīgs, jo tik stāvs noskrējiens, kāds sagaida nav skriets uz tik nogurušām kājām. Ļoti piesardzīgi, zobus sakodis kā vēl nekad, veicu atlikušo noskrējiena daļu un pašās noskrējiena beigās ar kreiso kāju aizķeru vienīgo visai liela izmēra akmeni uz takas, kas atsitās no kreisās kājas un ietriecas labās kājas potītē, kārtējo reizi nobļaujos pa visu mežu un noturos kaut kā kājās, paskatos pār plecu – nevienu neredzu, uz priekšu arī tāpat, nolemju pāriet soļos uz pāris sekundēm paskatīties, kas ar kājām. Ātri secinu, ka viss ir labi un lidoju uz finišu. Lai ieskrietu finišā ir jāšķērso upe, kurai ar lielāko prieku skrienu cauri un vairs nav ne par ko jādomā, sarkanais paklājs un finišs vien pāris soļi no tās!

4:43:54 2. vieta grupā, 8. vieta kopvērtējumā, atstājot aiz sevis 108 poļus!

 *Ja es vērtēju savu sniegumu, tad to daru ēdienā, tieši tik daudz jutos nopelnījis!