Reizēm pietiek tikai ar šķietami maznozīmīgu sīkumu, lai lietas notiktu. Tā janvāra trešajā nedēļā cieņas cīņā “minikin pret Bembelāts” komentārs “Te prasās pēc kāda basa kilometriņa, ne?” bija kā dzirkstele baspēdu koptreniņam pa sniegu ar tam sekojošu mērkšanos āliņģī. Kad jāraksturo žūrijas izvēlētā janvāra Mēneša skrējēja, tad kāds saka: “Cilvēks kultūra, cilvēks skrējējs, cilvēks piedzīvojums.” Nevar nepiekrist – vēl pērnā gada nogalē pēc nedēļas askēzes viņa aizbrauc klases ekskursijā un noskrien gandrīz simtu kilometru un visas pārējās dāmas. Mēneša skrējēja janvārī – Bembelāts, kas šķiļ dzirksteles, ko pēc tam dzesēt āliņģos. Lasīt tālāk.
Mēs jau sen to bijām pelnījuši! Sezonu sākām ar garākajām sacensībām Latvijā. Un sezonu noslēdzam ar īstu skrējēju balli. Runas, prezentācijas, reitingi, apbalvošana un dejas dzīvās mūzikas pavadījumā. Aicināti ir pilnīgi visi skrējēji – nav svarīgi, kurās sacensībās Tu šogad esi piedalījies vai arī neesi. Galvenais, ka Tu skrien!Lasīt tālāk.
Plānojot 2015. gada sezonu, par Frankfurti zināju jau pavasarī, bet, kad uzzināju par Oldenburgu, tā šķita kā zīme no debesīm. Pusmaratons nedēļu pirms Frankfurtes maratona pilsētā, kur dzīvo laba draudzene, to es nevarēju laist garām. Kaut tā nepavisam nebija plānots, Oldenburga drīz vien atņēma sezonas galvenā starta statusu, par ko gan es pārāk skaļi nerunāju. Uzvarēt, tikt uz pjedestāla, tikt zem 1:15. Izpildīju divus, bet medaļu, diplomu, kausu, naudas balvu, to visu atsvēra tuva cilvēka apskāviens pēc finiša. Tas ļāva saprast, ka to daru ne tikai priekš sevis.
Kad ielidoju Brēmenē, lija, kad iebraucām Oldenburgā, turpināja līt. Ar laika prognozēm biju iepazinies un vismaz bija cerība, ka svētdien būs labs laiks. Taču tiekot siltumā, biju viscaur izlijis un nedaudz nosalis. Saaukstēties nebūtu labi.
Nākamajā dienā kopīgi izbraucām trasi un pie reizes izņēmām sacensību dokumentus. Iebraucot pilsētā nodomāju, ka, ja šādi līs, tad nebraukšu pa nekādu trasi, bet sestdienā laiks bija patīkams, miglains, bez vēja. Kaut tāds būtu arī rīt, lielajā dienā. Kā vēlāk izrādījās, iepazīties ar trasi bija ļoti vērtīgi un ļoti noderēja cīņā ar konkurentiem, un par sekundēm.
Svētdienas rīts pagāja bez starpgadījumiem, laicīgi pamodāmies, rātni izēdu visu putru, pēc tam, kad biju uzvilcis kompresijas zeķes, izdzēru ierasto kafiju, paņēmu jau iepriekšējā vakarā saliktās mantiņas un varējām braukt. Ja pareizi atceros, tad tad vēl nelija, varbūt uz beigām sāka smidzināt, taču slapjš bija gan. Neko darīt.
Apskatījām visu centru, teltis un sapratām, ka ir pārāk auksts, lai atlikušo laiku līdz startam dirnētu ārā un saltu.
Pasildījušies iepirkumu centrā, kas vienlaikus kalpoja arī kā Expo un nopētījuši manus iespējamos konkurentus, devāmies ārā gatavoties startam. Pārģērbos, atkal saģērbos un devos stāvēt garā rindā uz tualeti – pirmo reizi redzēju, ka vācieši netīšām lien bez rindas, jo to nav pamanījuši un, kad viņiem to aizrāda, tad ir ļoti pārsteigti un šausmīgi atvainojas. Amizanti.
No tualetes iznācu, kā jau parasti, aptuveni desmit minūtes pirms starta, skrēju iesildīties un paspēt nostāties uz starta līnijas. Knapi paspēju atdot virsjaku, pirms ielīdu starta koridorā, otrajā rindā, jo pirmo sargāja draudīga paskata, milzīgi amerikāņu futbola spēlētāji. Pirmo reizi arī nācās līdz īstajam startam vēl labu gabalu soļot, iespējams, ka tā tāda vācu organizatoru īpatnība.
Katrā gadījumā daži svinīgi vārdi, kuriem uzmanību īpaši nepievērsu. Drei… zwei… eins. Starts!
Līderu grupa
Kaut gan bija drēgns, mitrs un nedaudz šaubījos par saķeri, tomēr starts izdevās ļoti brīvs un sekmīgs. Kopā ar vēl vienu skrējēju izvirzījāmies vadībā un tā skrējām pirmos līkumus, līdz nostabilizējās temps un savācās neliela skrējēju grupiņa, kas izretojās tikai beidzamajos kilometros. Divi melnādainie, kas izskatījās pēc somāliešu pirātiem – viens maza auguma, otrs garāks un dikti tievs, pārējie baltie cilvēki un es, kopā seši, kas arī turējāmies kopā gandrīz līdz beigām, te vienam, te kādam citam pārņemot vadību. Pa priekšu brauca pavadošais auto ar laiku, kas bija ļoti parocīgi, jo pie kilometru atzīmēm nevajadzēja lūrēt pulkstenī.
Drīz vien smidzekli nomainīja stiprāks lietus, asfalts kļuva slapjāks, slidenāks, peļķes lielākas un dziļākas, un, iekāpjot tajās, šļakatas tikai vairojās, tāpat kā arī no citiem skrējējiem šļakstēja arvien vairāk, turklāt kļuva vēsāks.
Pirmajā dzirdinātavā nekavējos un to izlaidu, un uzreiz aiz tās sākās atpakaļskrējiens. Vienmēr, kad skrienu pa Krasta ielu, kur ir pretkustība, cenšos atbalstīt līderus. Šeit bija patīkami to sajust pašam, kad garā skrējēju ķēde atbalsta līderu grupu, tai virzoties garām.
Pirmo reizi Pferdemarkt, ceļš aizvijās cauri glītāku māju rindām un sāku jau just, ka temps varētu būt par ātru. Līderu grupā pagaidām vēl turējos, bet uzņemtais 3:24 temps šķita ātrāks nekā biju gatavs, un sāka uzmākties šaubas, vai tādu izdosies noturēt. Skaidrs bija viens – skrējiens būs gana ātrs un ar nekādu 1:17 nepietiks uzvarai, kā tas bija pērn. Pagaidām gan varēja skriet pārāk nepiepūloties, ar elpošanu viss bija kārtībā, aizelsies nebiju un tempu uzturēt nesagādāja problēmas; atlika vien mierīgi sēdēt astē citiem un izlūkot konkurentus.
Tievais melnis skrēja šķietami bez nekādas piepūles, kā treniņā, mazais gan visu laiku sēdēja astē un pat nedomāja neko forsēt. Skrējējs ar balto cepuri šķita neatlaidīgs un jau no paša sākuma bija apņēmies nevienam nepiekāpties; skrējējs sarkanajā kreklā izskatījās pēc vietējā, jo perfekti pārzināja trasi un jau laikus signalizēja, kur būs nākamais pagrieziens; zilajā kreklā arī neko daudz neforsēja, tikai neuzkrītoši turpināja skriet grupas ietvaros.
Pferdemarkt
Otro reizi skrienot gar Pferdemarkt, nolēmu izmantot iespēju un padzerties, pārāk gudri gan tas nebija, jo nācās mainīt kursu ārpus grupas, noskriet liekus metrus, gandrīz palaist garām iespēju, ka mani fotogrāfē atbalstītāja; un vispār tāpat jau lija lietus, kam man vēl papildus ūdeni. Zināju, ka tagad vairs neredzēsimies un atliks vienam pašam atrast spēkus turēties. Pēc pagrieziena – atpakaļ dzīvojamajos rajonos, astotajā kilometrā sastapos ar pirmajām īstajām grūtībām noturēt tempu, varbūt tas bija aukstums, bet kaut kā jutu, ka grupa nedaudz attālinās un mani atstāj astē. Uz katru soli pa dažiem centimetriem. Grupas aizmugurē skrēja mazais melnais un zināju, ka nedrīkstu palaist grupu par tālu, citādi pēc tam jau būs par vēlu censties kaut ko sasmelt. Temps arī man bija nokrities par vairāk kā 10 sekundēm lēnāks nekā pirmīt. Nedaudz pieliku soli, riskēju un aptuveni kilometra laikā noķēru grupu, lai atkal iesēstos astē.
Lija jau diezgan stipri un tāpat kā Lattelecom Rīgas maratonā, īsie šorti bija uzrullējušies uz augšu. Pa to laiku tievais melnis bija nedaudz atrāvies no grupas, un skrējējs ar balto cepuri viņam cieši turējās līdzi; man nedaudz pa priekšu skrēja zilajā un sarkanajā kreklā, bet mazais bija pāris soļus man aiz muguras. Jutu, ka, ja atkal neriskēšu, man atliks cīnīties ar šiem diviem par trešo vietu un, kad vēl jāskrien apmēram puse distances, nepavisam negribējās zaudēt šo cīņu. Izspraucos starp tiem abiem un, kāpinot tempu, dzinos pakaļ abiem līderiem. Mans pēkšņais izrāviens sapurināja arī pārējos sekotājus un drīz vien atkal skrējām visi kopā.
Uzgriežoties uz Pophankenweg, kurā veicu izrāvienu, pirmo reizi sajutu pretvēju. Tas gan nebija nekāds niknais Ziemeļjūras vējš, par kuru esmu dzirdējis tikai nostāstus, taču tas bija gana stiprs, lai nāktos mazliet pacīnīties. Iespējams, tas bija arī palīgs noķert abus līderus, jo tiem noteikti bija grūtāk skriet vieniem pašiem, nekā mums grupā vienam otru uz maiņām piesegt.
Pagrieziens zem šosejas, cauri tunelim un klāt cilpa apkārt lielveikalam. Citējot draudzeni – tikai vācieši spēj uztaisīt maratona trasi ap veikalu. Jāskrien bija gar jau iepriekšējā dienā iepazīto automazgātuvi un burtiski pāri automašīnu stāvlaukumam, kas vēl vakar bija pilns. Tagad tas bija nomarķēts un tikai vietām stāvēja vientuļi iepirkumu ratiņi bez stūmējiem.
Cilpas vairākos pagriezienos varēju kaut nedaudz nogriezt trasi un te palīdzēja tas, ka jau zināju, kas sekos tālāk. Ja ne pārāk daudz sekunžu, tad vismaz pozīciju ārpus peļķēm varēju saglabāt veiksmīgi.
Pirms dzelzceļa jau atkal bijām visi kopā, neviens nebija palicis aplī ap veikalu un bija klāt jautrākā skrējiena epizode – man patīk īsas nogāzes, kas nedaudz pamaina tempu – skrienot zem dzelzceļa nebiju vienīgais, kas nedaudz uzkāpināja tempu, to darījām mēs visi, izņemot pavadošo auto un velobraucēju, kuri savā starpā pļāpājot bija nedaudz aizmirsušies. Tik daudz, ka mums vajadzēja šiem uzsaukt, lai brauc ātrāk citādi vēl apdzīsim.
Cīņā par trešo vietu
Pagrieziens uz “Sazāļoto Trusīšu” ceļu un notika pirmais nopietnais sacensību pavērsiens. Skrējējs baltajā cepurē pārliecināti, neatlaidīgi un neapturami sāka atrauties, bet šoreiz neviens viņam īsti nesekoja. Nedaudz aiz viņa kopā ar tievo melnādaino skrējēju turpinājām mēs, kamēr pārējie no grupas skrēja vēl dažus soļus aiz mums. Drögen-Hasen Weg bija taisna aleja, kuru senie koki sargāja no vēja, bija auksts, sakritušas slidenas lapas un vienā brīdī ievēroju, ka, skrienot plecu pie pleca ar melni, mūsu soļi un roku vēzieni sakrita perfekti. Nezinu, kurš kuram vairāk palīdzēja uzturēt tempu – viņš man vai es viņam, bet zinu, ka bez viņa ritma nebūtu izdevies noturēties. Šādi pat varēja nedaudz atslābināties un atkal iejusties skrējienā. 14. kilometrs.
Drīz sekoja pagrieziens pa labi, kurā atradās, šķiet, skaļākais dzirdināšanas punkts – to apkalpoja ugunsdzēsēju brigāde, tā šķiet, ka tiem turpat blakus bija depo. Diemžēl nevarēju viņus iepriecināt un uzkavēties, bija jāskrien tālāk. Līderis joprojām turpināja attālināties, bet tajā pat laikā jutu, ka nu ir labi, melnādainais īpaši nerāvās uz priekšu, un tā varētu turpināt vēl ilgi. Vienā no “S” veida līkumiem, kur ceļš pēkšņi sašaurinājās un abās pusēs bija tādi kā notekgrāvji, mēs īpaši labi nesadalījām trasi un netīšām nācās iebakstīt ar elkoni melnajam ribās. Kaut arī tas sanāca gluži netīši, tomēr pie tik slidena ceļa un pagrieziena daudz netrūka, lai viņš attaptos grāvī. Ceru, ka viņš pēc tā neizdarīs secinājumu par latviešiem.
Vēl daži pagriezieni pa visai necilu apvidu un bijām atpakaļ tādā kā dzīvojamo privātmāju apvidū – garum garš posms, kurā atkal sajutu vēju, un bija skaidri redzams, kurš būs uzvarētājs, ja nekas īpaši nemainīsies. Tajā brīdī jau samierinājos, ka uzvara nespīd, jo līderis ļoti pārliecinoši turpināja attālināties. Nemanot bija jau klāt 18. kilometrs, kas vienmēr ir tāds neliels lūzuma punkts, neliela atkāpe, kad vairs palikuši tikai trīs kilometri, bet tomēr labs gabals. Līdz 19. kilometram ievēroju, ka abi melnie ir kādu gabalu atpalikuši un nu, kā sarunājuši, skrien kopā. Vairs nekas daudz nebija atlicis un jāsaka, ka skriet bija palicis visai grūti. Kājas bija diezgan piedzītas, bija auksts un rokas vairs nejutu, un sāku nedaudz apšaubīt savas spējas ilgi šādi noturēties; joprojām skrējām trijatā, taču skrējējs sarkanajā kreklā sāka nedaudz atrauties un arī tas zilajā kreklā bija man pāris soļus priekšā.
Nezinu, ko viņš ieņēma – kādu dopingu, stimulantu vai ko – nesaskatīju želejas iepakojumu, kas tika nomests zemē, bet pēc tā skrējējs sarkanajā kreklā sāka arvien pārliecinošāk kāpināt tempu un atrauties. Centos tikt līdzi, bet arvien vairāk jutu, ka tam man spēka nepietiks. Bija atlicis apmēram kilometrs un skrēju pa riebīgo, slideno bruģi, bet skrējējs zilajā kreklā mina uz papēžiem. Atkal bijām apmainījušies vietām. Nezinu no kurienes pazibēja doma, ka viss, tūlīt būs finišs, ka ir jāsaņemas, ka es gribu to sasodīto pjedestālu un es nesamierināšos ar ceturto vietu. Pat pazibēja doma, ka, ja finiša taisnē skriesim plecu pie pleca, tad nebaidīšos likt lietā elkoņus – tā trešā vieta ir mana! Atgriezās cīņas spars, par spīti tam, ka jau tā skrēju tuvu maksimumam un spiedu cik vien varēju – jutu arī, ka viņš nebūs cīnītājs un vairs neatskatījos. Bija daži pavisam lēni un tusnīgi atpalicēji, kas laikam skrēja 10km un arī tuvojās finišam, taču par to es vairs nedomāju – galvā bija tikai finišs un trešā vieta.
Finišs
Galvenā iela, kurā tika dots starts, pagrieziens pa kreisi, nedaudz pa labi un jūs esat sasniedzis galamērķi. Finišs un pie 1:13:02 apturēju pulksteni. Kaut kas prātam neaptverams! Ja godīgi, tad pašā taisnē pat vispār neko apkārt neredzēju, tikai līniju un pulksteni.
Sarokojāmies ar pārējiem finišētājiem, apsveicu un streipuļoju tālāk plūsmas virzienā. Paņēmu kaut ko dzeramu, kaut kādu gāzētu ābolu limonādi, banānu un ieejot teltī man rokā iegrūda maizes klaipu. Bet solīja taču kūkas! Ēst patiesībā negribējās un vairāk ar acīm meklēju draudzeni – ilgi nebija jāmeklē. Uz viņas izteikumu, ka esot uzvarējis, es atbildēju – bet es taču neuzvarēju. Tagad par to domājot, nevaru noslēpt smaidu. Ja cita acīs esi uzvarētājs, tad neko daudz vairāk pat nevajag. Pārģērbos ar neticības sajūtu, vēl nevarēju aptvert ko esmu izdarījis gan rezultāta, gan izcīnītās vietas ziņā. Kad sāku gatavoties šai sezonai, pat sapņos nerādījās kas tāds. Pirms nedaudz vairāk kā stundas pat necerēju izskriet zem 1:14.
Trešā vieta
Līdz apbalvošanai bija jāpaciešas gandrīz trīs stundas, tāpēc bija ļoti prātīgi, ka bijām jau laicīgi norezervējuši galdiņu vēlajām brokastīm jeb brunch. Līdz turienei gan bija kāds gabaliņš, tāpēc izmantoju iespēju atsildīties. Un tad es sapratu, ko man viss šis bija prasījis. Tik sāpīgs un nekustīgs nebiju bijis ilgi, apakšstilbi bija ārkārtīgi savilkti un sāpīgi, arī hamstringi žēlojās par to, ko esmu tiem nodarījis. Knapi aizvilkos un sakostiem zobiem pastaipījos kanālmalā.
Pjedestāls gan kungiem, gan dāmām
Biju arī pilnīgi pārsalis, tāpēc vairāk izmantoju iespēju sasildīties, nekā ēst, cik tik lien. Nedaudz uzēdu, papļāpājām un, kad jau tuvojās pulkstens divi, virzījāmies atpakaļ uz sacensību centru un galveno telti, kurā paredzēta apbalvošana. Vispirms apbalvoja kādu kungu, kas bija, šķiet, piedalījies visos Oldenburgas maratonos, tad apbalvoja ātrākās sievas pusmaratonā, kam sekoja apbalvošana kungiem. Kauss, diploms, bezalkoholiskais alus ar glāzi, naudas balva un daudz bildes. Apmierināts ar padarīto un nopelnīto, varēju doties mājās atpūsties, dalīties iespaidos un palepoties sociālajos portālos.
Beidzot ir arī, par ko pasmaidīt
Mazāk kā nedēļa bija atlikusi līdz Frankfurtes maratonam un nepavisam nejutos gatavs skriet vēl, kur nu veselu maratonu ātrāk nekā jebkad agrāk. Bet tajā brīdī atļāvos par to nedomāt un atstāt uztraukumus pirmdienai un jaunajai nedēļai.
Ar autora laipnu atļauju pārpublicēts no topinjs bloga.
Sāku rakstīt šo rakstu, skrienot Cēsu Eco Trail. Dienu pirms sacensībām uzzināju, ka mana misija ir iedvesmot. Ceru, ka šis būs pirmais veiksmīgais mēģinājums to darīt šādā veidā!
Mani sauc Jānis Šnepste. Esmu 40 gadus jauns.
Esmu atkarīgs no skriešanas. Man ir 3 Lieliski bērni Kārlis Gustavs (14), Alberts Emīls (9), Elizabete Anna (7). Jau 15 gadus esmu kopā ar savu sievu Baibu.
Kā viss sākās?
Līdz 2009.gadam pārsvarā darīju visu, lai bojātu veselību. Dienā izsmēķēju 1,5 paciņu cigarešu. Spītīgi to darīju 22 gadus. Svētdienas tika pavadītas guļus stāvoklī pēc jautriem un saviesīgiem pasākumiem. Tā teikt, nakts no piektdienas uz pirmdienu jeb patīkami atcerēties, bet kauns stāstīt. Protams arī karbonādei ar kartupeļiem frī, maķītim bija īpaša vieta manā dzīvē.
Lielākais notikums bija smēķēšanas atmešana. Dēļ bailēm, ka varētu atsākt smēķēšanu, pieliku punktu arī sīvajam. Parādījās daudz brīva laika. Manā dzīvē ienāca Svētdienas. Bija kaut kas jādara. Sāku ēst un skatīties Televizoru. Mans Svars bija 96 kg. Kaut kas bija jādara. 2011.gada vasarā beidzot aizvilkos līdz Magnētam (orientēšanās bija vienīgais sporta veids ar ko bērnībā nodarbojos apmēram vienu gadu). Pirmo distanci es nostaigāju. Man likās neiespējami noskriet visu distanci, turklāt ar 30 minūšu kļūdām uz punktu. Lēnām, pamazām sāku pamīšus iet un skriet, līdz beidzot varēju arī visu iesācēju distanci noskriet. Iespējams, ka labu pamatu ielika mana regulārā dalība Latvijas kausa sacensībās, kur es parasti biju pēdējais dalībnieks (visi punkti novākti, dalībnieki meklē suņus, ar kuriem mani no meža izdzīt). Man bija konkurents Gints. Bet vienā brīdī es sapratu – lai uzvarētu Gintu, man ir vajadzīga skriešana. Jo labi orientieristi ir labi skrējēji, tā es biju novērojis.
2012.gada 2.aprīlis ir pirmais ieraksts GarminConectā. To tad arī varētu uzskatīt par oficiālo skriešanas sākšanu. Skrējēju kārtā iesvētīts, ar savu pulsometru. Pārlaimīgs. Es novērtēju cilvēkus un skolotājus, kas ir ap mani. Man ir prieks, ka izdevās satikt Juri Beļinski. Viņš man ir ielicis izpratni par skriešanu, par treniņu procesiem. Par to, ka katram pašam ir jājūt sevi. Ar viņa palīdzību esmu saticis draugus un interešu biedrus.
Manas atziņas par skriešanu:
Taisnība vienmēr ir pa vidu! Starp galējiem uzskatiem esi Tu.
Ķermenis ir Tavs templis! Nedari viņam pāri! Ieklausies!
Man patīk treniņa process. Padari skriešanu par dzīves sastāvdaļu.
Šis raksts ir par CET, tādēļ turpinājumā par šo.
Ņemot vērā manu filozofiju, Pasākumam biju labi sagatavojies fiziski. Pārlasīju visus garo distanču ieteikumus. Visur figurē – neeksperimentēt ar ēdienu (cik nav dzirdēts no paziņām par vēdergraizēm un brūnajām strīpiņām Rogainingos). Tātad jāēd un jādzer pašam savs (atskaitot ūdeni). Dzimst plāns nenest želejas, batoniņus un manu izotoniku. Bet sarunāšu atbalsta komandu, ka man krustojumos un dzeršanas punktos, būs „mājas ēdiens”. Vienkārši un ģeniāli. Uz piegādi mēģinu sarunāt skrējējus, bet nu 12h mani gaidīt gatavs nav neviens. Tad beigās pielaužu mīļo sievu. Izcils plāns, kamēr citi žļarkstēdami nesīs savas piena pakas, es viegli kā Laimonis ar mazu pudelīti varēšu nolidot 80 km.
Naktī pirms starta guļu labi. No rīta ar Baibu dodamies uz Cēsīm.
Startā parunājos ar Daini Limanānu un Nikolaju Lucānu (zīmīgi, ka finišēju starp abiem). Parunājamies par plānotajiem laikiem. Par savējo nerunāju (galvā 10h). Zinu ka viņi ir krietni pieredzējušāki un ātrāki.
Starts.
Sāku mierīgi. Zinu, ka man būs nedaudz diskomforts, jo skrienu ar radzēm. Taču zinu, ka mežā un kalnos, tas var atmaksāties. Skan kā augstpapēdenes. Pārsvarā sākumā mani apdzen. Bet pat mana mazā sacensību pieredze liecina, ka tie, kas apdzen, ir vai nu no īsajām distancēm vai arī es apdzīšu viņus.
Taka ievijās mežā. Gaiss, smarža, bauda, endorfīni, adrenalīns. Mani apdzen arī visi mani konkurenti. Pieskrien arī Laimonis. Es viņam saku: man jau likās, ka par ātru skrienu. Viņš mēģina izlasīt manu vārdu uz Nr. Vai arī skatās kuru distanci skriešu. Atbild, ka viņš arī skrienot par ātru, ka viņš te patrenēties atskrējis. Nedaudz paskrienam kopā, paskatos spidometrā, man par ātru un palaižu viņu…
~7 km. Lai arī skrienu lēni, distance iet ātrāk nekā plānots. Te jau arī krustojums, kurā satieku Sieviņu. Atdodu viņai cepurīti, saule šodien nebūs karsta, nevajadzēs. Dzeramā pudele pilna, želejas neēstas, batoni arī ne. Viss labi. Satiekamies Ērgļu klintīs, sieviņa nosauc. Skrienu, baudu. Sāku apdzīt pirmos saplīsušos. Domāju, cik superīgs skrējiens. Skrienu jau pāri stundai, bet tā isti iesilis neesmu. Tiešām baudu savā lēnajā riksītī. Gar takām, gailenes un dažādas bekas. Ja man būtu grozs, būtu pielasījis pilnu. Galvā ik pa brīdim skan “Super Girl”. Visbrīnišķīgākais skrējiens kāds jebkad bijis. Skrienam gar Gauju vai Gaujas pietekām, manas acis un prāts aprij skaistos skatus kā vislielākos saldumus.
~15 km. Ērgļu klinšu ēdināšanas punkts tuvojas. Paķeru želeju, jo patīk to noskalot ar svaigu ūdentiņu. Redzu rosību punktā. Dzirdu atbalsta vārdus. Sazīmēju GunuO, daudzus nepazīstamus, bet jaukus ļaudis. Bet tikai ne manu sievu. Tik daudz jaunas un smukas metenes man piedāvā padzerties, bet es nobļaujos, vai mana sieva šeit nav? Apkārt atskan jautri smiekli, vai tad tik no sievas tu ņem? Esmu izsists no sliedēm. Izdzeru glāzi ūdens un sāku skriet. Pēkšņi dzirdu Gunas balsi, ka jāskrien uz citu pusi. Paņemu pareizo taku un sākās psiholoģiski grūtākie km distancē.
Kas noticis? Avārija? Vai mājās kaut kas noticis! Sīkie kaut ko sastrādājuši. Darbs ugunsdzēsējiem. Nu baigā, kad es Tevi satikšu… Tajā brīdī es sapratu, ka mani māca. Gribēji būt baigi gudrais, nenest savu piena paku, savas maizītes. Nu še Tev! Tātad dzert un ēst man nebūs mājas ēdienu, būs jāņem svešais, bet no labām rokām.
Mēģinu tikt vaļā no nevajadzīgajām domām. Apskatos pudeli, ka dzirai līdz Žagarkalnam vajadzētu pietikt. Nekāda kaifa no skrējiena, vienīgi smadzeņu kompostrēšana. Prātu nomierinu ar domu, ka ja ir kas noticis, tad tāpat es nevaru palīdzēt. Lai tie ugunsdzēsēji dara savu darbu, tu dari savējo. No stresa uzlec pulss, samazinu ātrumu. Ieķeros citos skrējējos. Sāku pārstrādāt plānu. Negaisa mākonis ir manā galvā. Sāku meditēt, nolīdzsvaroju prātu.
Žagarkalnā jāpielej pilna mana pudele, jāpadzeras, jāpaēd, gan jau kaut kā tālāk tikšu.
Dzīvo šim brīdim, mani sveicina gailenes! Tik skaisti! Neesmu piekusis distance tikai sākusies.
Rit 20.km. Jūtu, ka ķermenis sāk iesilt. Jā, ir pāri 2h. Priekšā pamanu divus skrējējus. Jānoķer un jāpieāķējas. Pie katra krustojuma vēl ceru uz mājas ēdienu.
~25 km, krustojums. Cerība mirst pēdējā. Pamanu balto Nissan Pulsāriņu. Būs ūdens, būs sisīts, būs izīts batoniņš. Saprotu, ka mana mīļā bija apmaldījusies. Jau pa gabalu rādu, ka viss ir kārtībā. Pielādēju želejas un batonu, dzeramo un traucos panāksniekos diviem kolēģiem.
Dzert un ēst pret kalnu ir ērtāk. Jūtos, kā niere taukos. Vienā brīdī jūtu, ka kāja sāk spiest. Pāršņorēju kurpi. Pēc 15 min viss ok. Esmu iesilis. Skrienu aiz žļarkstošās piena pakas. Sākas kāpumi. Kāpumā mans temps lielāks. Uzsaucu kolēģim, lai neatpaliek. Viņš man piedraud ar diviem Lieliem kalniem.
~32 km. Izklausīsies neticami, bet Žagarkalnā uzskrēju veikli. Tas ir pārpilnības rags. Varu izvēlēties, ko gribu, vai no svešām, vai no mīļajām rokām. Katrā dzeršanas punktā tāda laime negadās. No Žagarkalna pavērās skaists skats. Redzu bruņurupučus kāpjam kalnā. Viens kaut kāds zaļš, otrs Nikolajs, priekšā vēl kādi. Man tikai kalnā lejā, kalnā augšā un būšu klāt. Nikolaju satikt ir laba zīme, jo viņš ne pavisam nav nepieredzējis un lēns. Jānomedī tas zaļais bruņurupucis. Bet varbūt tas ir stirnu buks? Kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā atkal augšā un Zaļajam bruņurupucim klāt esmu. Pulss labs, kaut kur tālumā redzu Nikolaju. Esmu viņam pietuvojies.
~37 km, 3h44 min. Rakšos pamanu Balto Pulsāru. Mīļās acis un smaids mani pavada. Tomēr gudri bija izdomāts nenest piena paku un ēdienu. Forši ir medīt citus skrējējus ar pilnu vēderu.
~ 40 km, 4h Skrienu pa mežiņu, ķeru kaifu. Puse jau noskrieta. Palicis tikai mazumiņš. Esmu nomedījis vēl vienu kolēģi. Pēkšņi Nikolajs ar kolēģi mani gandrīz notriec no kājām. Marķējuma tālāk neesot. Tikko vēl bija. Mēs abi orientieristi, taču neapmaldīsiemies. Četratā dzenam pēdas. Man nospiedumu liekas pa maz. Ir taču sacensības. Jābūt zīloņtakām. Pēkšņi parādās marķējums. Skrienam kopā līdz ieskrienam mežā. Puiši ir uzmanīgi. Es lecu pāri kokiem, nevis eju apkārt. Varbūt pārgalvīgi, bet orientierista instinkti strādā. Vienā brīdī jūtu, ka man jāvelk . Man temps nedaudz par lēnu. Bet esmu uzmanīgs dēļ marķējuma. Ceturtais džeks pazuda kā akā iekritis. Pazuda arī marķējums. Jā, šeit laikam CET nelabvēļi dzīvo, nospriežam. Bet orientieristu veiksme mūs nepieviļ. Esam uz pareizā ceļa. Parādās arī marķējums. Un busiņš. Nikolajs iesmīn, re kur tas nelabvēlis brauc. Busiņš apstājas, logs atveras un parādās Vilmāra nopietnā sejas izteiksme. Vīri, vai marķējums kārtībā? Nē mūsu trio vienbalsīgi atbild. Pēc viena līkuma, no kalniņa aiztraucos pretī baltajam pulsāriņam.
~46 km, 4h38 Amatas tilts. Visdraudzīgākais dzeršanas punkts. Ina uzrunā, ka mēs esam pirmajā divdesmitniekā. Neticami. Mans plāns bija finišēt. Plāni mainās. Jūtu ķermeni piepildamies ar adrenalīnu. Paķeru glāzi ūdens un skrienu tālāk. Bet kur mana glābējkomanda. Ēdiens ir beidzies. Ūdens daži malki. Līdz mūsu tikšanās vietai Zvārtes iezī pietiks. Izskrienu pļaviņā un priekšā redzu Mihailu. Baigi viņš nesteidzas. Adrenalīns pieplūst vēl straujāk. Tuvojos viņam kā vilks. Viņš krīt, pajautāju,vai viss ok un aizlidoju garām. Jā, šobrīd saprotu, ka visticamāk esmu trešais savā grupā. Nu ir jāmin. Baudu Amatu, cik nu varu. Nesaceries, vecīt!
~ 49km, 5 h Zvārtes iezis. Neviena nav. Ūdens nav. Ēdiens nav . Sievas nav. Labi nav. Dabūs, ko gribēja. Pati varēs man braukt uz slimnīcu pakaļ. Nav tik traki, kā dažās kulta grāmatās. Tepat Amata blakus, dzer cik gribi. Vari arī iekāpt izpeldēties. Ak, laika nav? Pats vainīgs. Mute sāk riktīgi kaltēt. Vēders sāk sāpēt. Nu paņem ūdentiņu, varbūt pavisam sasāpēsies, tā, ka varēsi izstāties. Temps sāk kristies. Kādēļ domāji nelabas domas, kad ieraudzīji Mihailu? Viņš pat pakrita. Nu piedod. Jūtu, nu nāk virsū Ušakovs. Pamanu tērcīti. Tam jābūt avotam. Piepildu pudeli. Skrienu malkojot svēto, garšīgo ūdeni. Nedaudz smiltis čirkst starp zobiem. Ceru, ka vēderam būs labi.
~58 km, 6:12. Priekšā kāds tup. Domāju mežsargs. Nē fotogrāfs, kurš saka, ka pēc pusotra km būs dzeršana. Neko negribas. Ieskrienu bārā pie meitenēm, man pusi uz pusi. Bez uzkožamā. Ceru Kārļos beidzot ieraudzīt balto Nissan Pulsar. Jūtu nogurumu. Sāku rēķināt, ka pa 2h pusmaratonu noskriet ir tīrais nieks. Tātad varu pagūt iekļauties 8:30. Tad brīvā vieta uz brieža varētu būt manējā. Dzenu sevi. Kā pulss krītas, tad noperu sevi.
~61 km, 6:36. Baltais Pulsārs vīd pa gabalu. Vietējie džeki ir piesējušies Baibai. Būs kautiņš. Esmu agresīvs. Pieskrienot tuvāk redzu, ka Baiba tikai tagad kāpj no mašīnas. Vietējie džeki ir līdzjutēji blakus mašīnā. Neviens nav piesējies. Viņi mani draudzīgi uzmundrina. Paķeru savu pudeli un batonu. Apriju želeju. Batons tā arī paliks neapēsts līdz beigām.
Dzenu sevi. Tiek ieslēgts laika paātrinātājs, lai būtu ātrāk galā. Mana mīļā uzrodas visās iedomājamās un neiedomājamās vietās. Ik pēc pāris km. Negribu neko. Man arī neko nevajag. Skatos pulkstenī, 8:30 nespīd, būšu klāt 8:45. Arī labi. Kaut kāda policija, lauku ceļi. Neko nesaprotu. Skrienu.
Pēkšņi notiek brīnums. Esmu bērnībā 32 gadus atpakaļ. Redzu: rīta rosmi, taurētājus, bundzeniekus, pionierus, šausmu stāstus, pirmās mīlestības, disenes. Atceros, kā ar palielināmo stiklu dedzinājām dundurus. Lai Dievs piedod. Nē tās nav halucinācijas, esmu pionieru nomtnē, kur 3 gadus pēc kārtas pavadīju vasaras. Koki ir izauguši lieli. Ar acīm meklēju un atrodu otro un trešo korpusu. Un pēkšņi zīme “līdz finišam 3 km”. Man sanāk vismaz 5. Laikam no iepriekšējiem palicis. Pag, bet nevarētu būt, ka distances pēdējā daļa būtu katrai distancei savādāka. Tad 8:30 iekļaušos. Galvā nez kādēļ ieslēdzas “Super Girl” un bliežu, lai varētu pagūt uz 8:30. Policija, policija, kāzas, kalniņš, Gints Kalniņš un finišs 8:29.
Izrādās 3.vieta grupā. 14. Kopvērtējumā. Nav slikti pirmajai reizei.
Kopā ar Valdi un Laimoni uz Laktas, kur apbalvo Gedimins, jūtos kā Kombuļu Inese jaunajā Vilnī!
Pēc apbalvošanas ar Baibu dodamies pastaigā pa Cēsu parku un pilskalnu. Uzmundrinām finišētājus. Dīvaini, bet muskuļi vēl nesāp. Tas laikam no laimes.
Kopsavilkums:
Izrādās, ka dzert man vajag mazāk nekā plānots.
Ēst arī. Ar vienu punktu uz 20km ir pietiekoši. Turpmāk izmantošu tikai oficiālos ēšanas punktus. Tie ir drošāki.
Paldies: Andžejam Stenclavam un Valteram Freidenfeldam par garajiem treniņiem, Limanānu ģimenei par Pārdaugavas koptreniņu organizēšanu. GunaiO, Inai un pārējiem brīvprātīgajiem par svētīgo darbu. Paldies Baibai par pacietību un atbalstu treniņprocesā!
Ja pērn Siguldas kalnu maratons bija pierunāts pasākums, tad šogad jau tas bija viens no 4 šī gada must – do saraksta skrējieniem (Rīga-Valmiera, NRM, Valmieras maratons un SKM). Pagājušogad ierados uz Ziediņkalna pakāji kā melnais zirdziņš, bet šogad jau biju kā Kalna Karaļa reitinga līderis. Plāni vienkārši: A 5h30m, B finišēt ne vairāk kā 30 minūtes aiz Anda Rumbenieka, kurš ir galvenais konkurents uz Karaļa titulu, un māsai tiek dots uzdevums viņu vaktēt.
Gatavošanās kalniem:
Pērnā gada skriešana noslēdzās ar pašam negaidīti augsto 7. vietu, tātad treniņu proces ir bijis pareizs un arī šogad skrienam pa Siguldas Pampaku Stadionu. Varētu teikt, ka oktobrī Siguldā bija manas otrās mājas. Protams, ka neiztika bez nu jau tradicionālā skrējiena Rīga – Sigulda, kur pērnā gada rezultāts tika labots par vairāk kā 30 minūtēm. Jaunums šogad bija, ka pirmoreiz izmēģināju tā saukto ogļhidrātu diētu, kur 3 dienas cenšas vispār neēst ogļhidrātus, bet nākamās trīs ēd pārsvarā tikai ogļhidrātus. Pirmajās dienās bija grūti tikt galā ar to sajūt, kad esi paēdis, bet gribas tik un tā ēst. Piektdienas vakarā varētu teikt, ka iebraucu otrā grāvī, jo pēc gandrīz vienatnē notiesātās mokas vafeļtortes ieslēdzās Sugar rush un nevarēju mierīgi aizmigt.
Sacensību rīts:
Tā diena ir pienākusi un mostos īsi pirms astoņiem. Tiek apēstas tradicionālās sacensību rīta brokastis, nedaudz pasteidzināta māsa un jā, tikai tagad sāku krāmēt somu. Izdevās salīdzinoši maz ko aizmirst (tikai otru zeķu pāri). Tad jau arī zvanīja GunaO, kura bija apņēmusies mani ar māsu nogādāt uz Siguldu. Pa ceļam uz klāja uzņemam Lindams un Dona Varanasi albuma pavadījumā, dodamies iekarot kalnus. Sasniedzot svētku laukumu, viss ir jauki līdz brīdim, kad jākāpj ārā no mašīnas, jo ārā ir tik velnišķīgi auksts. Nu labi jādodas pēc numura, 5140 šogad ir manējais. Īsas sarunas ar sastaptajiem noskrieniešiem un dodamies atpakaļ uz mašīnu [lasīt – siltumu] saposties skrējienam. Tā kā māsa šogad neskrien, tad nolemju ziemas jaku paturēt līdz startam un tad viņu atdot māsai. Tā stunda tuvojas, tiek pēdējo reizi pārdziedāta Dona – Pāriet bailes un ir jāsāk iet uz startu. Šoreiz pat tas izdodas nesasmērējot drēbes, jo zeme sasalusi un pirmo reiz es pa Ziediņkalna nogāzi pārvietojos, kad tur nav jāslidinās pa dubļiem. Lejā ejot var arī nedaudz sasildīties. Lejā atrādām numurus tiesnešiem un aizvadām pēdējās pirmsstarta sarunas. Atdodu jaku māsai un dodos ieņemt startu. Tā kā nav vēlmes cīnīties par apaviem, tad nostājos 2. rindā.10…5.4.3.2.1
STARTS!
1.aplis: Sākumu neforsēju un apmēram 3m30s uzkāpju Ziediņkalnā un tālāk jau cenšoties nenoraut galvu pret starpfiniša telti aizcilpoju uz topošo serpentīnu. Lēnā starta dēļ jāapdzen liela daļa skrējēju un tiek skriets pārmērīga riska režīmā ārpus taciņas. Viens šāds izgājiens beidzās ar saplēstiem cimdiem un asfalta slimību uz ceļiem un kreisā elkoņa, jo redz mežā zem lapām arī esot saknes. Neko darīt, jāskrien tālāk. Izskrējis uz ceļa turpinu skriet visiem garām, kad pēkšņi ieraugu, ka priekšā no meža lien ārā skrējēji. Nu WTF tik atklāti īsināt trasi, kā tā drīkst utt., bet tad ieraugu marķējumu un saprotu, ka idiots esmu es un, skrienot līdzi baram, esmu aiznesies ārpus trases un paķēris liekus 500m. Lielisks sākums! Turpinājumā līdz serpentīnam apdzenu jau vairākus skrējējus pa otram lāgam. Dažs jau izmet jociņu, ka pa apli apdzen pirmajos km. Serpentīna virsotnē noķeru savu tiešo konkurentu uz troni, bet kaut kā plāns skriet kopā ar viņu ir no galvas izslīdējis un aizskrienu projām Krimuldas cilpiņā. Taciņu vietām klāj ledus, jauki. Vietas, kur pāris dienas atpakaļ bija dubļi virs potītēm, ir sasalušas un sīkie kukuržņi duras cauri apaviem. Gaidāma pāris stundu masāža pēdām. Tiek sasniegtas trepes un, lai gan otrdien teicu, ka skriešu lejā blakus trepēm, tomēr pieņēmu Vančuka ieteikumu un skrēju pa trepēm, tā tomēr ir drošāk. Tiesnese uzstājīgi liek griezties pa kreisi kalnā, nu labi, ko padarīsi. Turpinu pret kalnu apdzīt vairākus skrējējus. Temps ir labs, diezgan pārliecinoši iekļaujos 5:30 plānā. Atpakaļ no Vikmestes pilskalna un seko ilgais kāpiens kalnā uz Krimuldas pilsdrupām. Šurpu turpu jācilpo un jālec pāri visādām gravām un jālien caur pārkritušiem kokiem. Pērn nekā tāda nebija. Virsotne sasniegta un tālāk sekos ļoti garš pārskrējiens. Krimuldā uz koka tiltiņa beidzot ieraugu ņerdzīgāko baneri ever, kuru gan es kāroju redzēt startā, bet nekas, labi ka vispār ir. Seko lēciens uz šī paša tiltiņa un aiznesos uz Krimuldas sanatoriju. Pirmajā apli sanatorijas vārtiņi ir ciet, tik noskatos, ka tiesneša krēsls ir iekšpusē un sekoju baram, kurš skrien apkārt. Sanāca atkal nedaudz pagarināt trasi. Garajā posmā mani noķer Andis un es atgriežos pie sava sākotnējās ieceres skriet aiz viņa. Viņam gan tas lāga pie sirds negāja. Šī var teikt ir trases garlaicīgākā sadaļa, jo ir tikai jāteš. Garmins izmet km laiku 3:45, hmm feini skrienam. Noskrējienā uz gājēju tiltu pamanu pāris feinus ledus placīšus, no kuriem der uzmanīties. Kājnieku tilts un tad jau dzeršanas punkts. Glāze tējas un atpakaļ trasē. Trases tiesnesis ļoti rūpīgi atsijā visus 15km skrējējus lai šie i nedomā pabaudīt trasi otrpus Lorupei. Labā ziņa ir, ka ūdens līmenis ir krities un var smuki pa baļķi pārlīst pāri nesamērcējot kājas. Atkal jāsāk skriet. Ar nepacietību gaidu stāvāku kalnu, kad varēs pāriet soļos. Paugurs tālu nav jāgaida un var nedaudz atvilkt elpu. Seko skrējiens uz vējaino karjeru un tad jau ceļi ved uz veco Lorupes gravas šoseju. Īsi pirms tās gan ir diezgan stāvs noskrējiens, un es nopriecājos, ka nelīst, jo tad būtu nāvīgi baisi doties lejā. Seko atkal pārskrējiens uz Laurenču slēpošanas trasi, pa kuru gan sanāk paskriet visai minimāli. Nu labi, atbrauks ziemā paslēpot. Tālāk sekojošajā noskrējienā nepamanu ledu un pāris metrus pašļūcu uz sēžamvietas, ietriecu kājas zemē un ar inerci pieslienos kājās. Saņemu vaicājumu vai viss ok, uz ko atbildu, ka jā, jo tanī brīdī domāju, ka nekas nav nobrāzts un arī nekas nesāpēja. Sasniedzam vietu kur trase saplūst atkal kopā ar 15km skrējējiem. Šeit sākas problēmas, jo 15km skrējēji ir krietni lēnāki, bet trasē nav daudz vietas, kur paiet garām tā, lai kāds no mums nenoveltos pa krauju. Sasniedzot kalna augšu, jau var brīvāk skriet visiem garām. Skrējiens tālāk ved gar 2.vsk un tad lejā pa kalnu uz apšaubāmas kvalitātes tiltiņu. Taciņa ir šaura, bet jāpamanās vēl apdzīt lēnākos skrējējus. Seko kāpiens uz Ķeizarkrēslu, no kura ved ceļš uz Kaķīškalnu, kura avotu pilnā nogāze ir sasalusi un pārmaiņas pēc nav jāslidinās pa dubļiem. Paskriet pa leju gan nesanāk ilgi, jo tūliņ pat izmetot loku gar dīķi jārāpjas atpakaļ augšā. Kāpiens sanāk ilgs un atkal esam aizķērušies aiz 15km veicējiem. Jā, varējām jau bļaustīties, lai laiž garām, bet kaut kā bijām pieklājīgi, jo tomēr par apli nevienu nedzinām. Tālāk nolemju vairs Andim uz nerviem nekrist un pa sekojošo Kordas trasi aizsteidzos viņam garām. Tālāk jau pa taciņu mazu gar Gauju, vai pasaulē, tfu, uz Ziediņa kalnu. Šim kalnam man ir atzīme līdz kurienei obligāti ir jāuzskrien, kas arī izdodas, un tad raitā solī uz starpfinišu. Atliek māsai nokliegt manu vārdu, lai liela daļa no pūļa to turpinātu kliegt līdz es uzkāpju kalnā. Pirmais aplis pieveikts 1h38m53.67s prātā gan Garmina rādītais cits skaitlis, bet iespējams ka pārskatījos.
2. aplis: sākas ar gandrīz galvas noraušanu starpfiniša teltī. Izdzeru glāzi tējas un dodos uz šī krasta serpentīnu. Nolemju rūpīgi skatīties marķējumu, lai nav vēlreiz lieks gabals jāskrien. Kļūdainā vieta ir atrasta un šoreiz ceļš uz priekšu ir aizsiets ar lentu. Kļūdīties neiespējami. Tagad jau sanāk skriet vienatnē, jo Andis jau ir atpalicis labu gabalu atpakaļ. Pāri Gaujas tiltam un tik uz serpentīnu. Serpentīnā lūzti vai plīsti, bet ir jāuzskrien līdz augšai, bez atrunām. Jūtu, ka ir biki pa ātru tas izdarīts un sekojošajā noskrējiena skrienu ar inerci, līdz sajūtu, ka šķelda vairs nav sasalusi un sāk rūgt. Visai interesantas sajūtas, ka negrimsti dubļos, bet šķeldā, plus vietām vēl ir saglabājies ledus. Lejā pa trepēm un sadalošajā posma tiesneši prasa, vai es skriešu 5 apļus. Ha, ha – gribētu gan. Atkal esmu atkāpies no sākotnējā plāna, jo ir sajūtas, ka var paflirtēt ar palīšanu zem 5h. Skrienu visos kalnos, kuri nav pārmērīgi stāvi. Mazā cilpiņa beidzas un atkal seko kāpiens uz Krimuldu. Kalna galā ieraugu Voļdu, kurš velta manā virzienā pāris uzmundrinošus saucienus, neesot viņam šodien skrienamā diena. Biju domājis, ka būs man kāds, kas patur tempu garlaicīgajā pārskrējienā, bet nekā. Seko lēciens uz koka tiltiņa (šoreiz vislabāk sanāca) un tad jau uz sanatoriju. Grasos jau atkal skriet apkārt, bet šoreiz tiesnese uzaicina skriet cauri vārtiņiem. Seko garš garlaicīgs pārskrējiens uz kājnieku tiltu un dzeršanas punktu. Šoreiz iztukšoju 2 glāzes tējas un dodos tālāk. Pāri Lorupītei tiku veiksmīgi pāri, tikai nedaudz pārbaudot savas spējas turēt līdzsvaru. Tālāk iedomājos, ka braucu ar rallija mašīnu un nesos cauri pa taciņu, tikai uzskrējis kalnā saprotu, ka šeit varēju pāriet rogaininga solī. Nu, neko darīt, turpinu braukt/skriet. Seko noskrējiens uz karjeru, ko veicu ar visu tramplīnu. Šoreiz karjera pagriezienā vairs nestāv tiesnesis, bet ir sazīmētas bultiņas. Viss ļoti saprotams un līkumā ierakstos bez kļūdām. Uz karjera kraujas mani sagaida liels melns suns, vismaz es domāju, ka tur bija suns. Lejā uz veco šoseju un tad jau jūtu kā kājām nepatīk asfalts, nekas, pāri pusei esmu, pārējo piecietīs. Slēpošanas trase un šoreiz to noskrējienu pēc viņas skrienu ar īpašu uzmanību. Tiesnese atgādina, ka jānogriežas pa labi un tad jau seko ilgi gaidīts atelpas kāpiens. Paskrienu garām kaziņām un tad jau pie jaunās lapenes griežos uz skolas pusi. Aiz skolas noskrējienā iepozēju Raselam, kurš gandrīz noripo pa krauju lejā, tātad būt fotogrāfam ir bīstamāk kā skrējējam. Atkal apšaubāmais tiltiņš un baisais kāpums uz Ķeizarkrēslu. Seko skriešana lejā pa Kaķīškalnu un tālāk jau atkal kāpiens augšā uz Kordes trasi, kura laikā man viena par apli apdzenamā nūjotāja aizrāda, ka HOP! saka tikai slēpotāji. Nu labi nākamreiz teikšu Tudiš-Pīp. Kordes trasē tiesnese saka, lai uzmanās no dubļiem. Šo aizrādījumu es ignorēju un nesos lejā. Pārējā nogāze ir sasalusi, tik ieraugu vienu tādu slapjāku/dubļaināku pleķīti un sekunžu tūkstošdaļās izdomāju, ka tur varētu būt drošāk likt kāju nekā uz apledojuma. Drošāk bija, jo kāja neizslīdēja, tikai iegrima līdz pus ikram un sekojošs zaķa ķēriens. Nu ja, sen nebiju kritis. Ceļos kājās un turpinu priecāties par apaviem, kuriem gan atlīmējās zole vaļā, turēju īkšķus, lai nākamajā kreisās kājas kurpe nepaliek bez zoles. Uzskrienu uz taciņas, kura ved gar Gauju un apdzenu 36km distances 3. vietu. Pie sevis nodomāju, re, šajā distancē man būtu pjedestāls. Ziediņkalns sasniegts un izdodas uzskriet līdz obligātajai atzīmei. Neliels rūgtums parādās, kad neredzu māsu starpfinišā. Nu ok, gan jau aizgājusi uz mašīnu sasildīties. Uzkāpju kalnā, visi aplaudē, SM72 kaut ko man saka, bet man nav ne jausmas, ko viņš man pateica, kaut gan es palūdzu atkārtot. Otrais aplis finišēts 3h19m32.64s (1h41m39s).
3. aplis: Starpfinišā izdzeru 2 glāzes tējas un dodos tālāk trasē ar domu, ka jāpacenšas pēdējais aplis noskriet 1h40. Serpentīnā mani sagaida fotogrāfs Kārlis un tik dzirdu kā noklaudz kamera.
Serpentīna lejā satieku Bataru ar Vizbulīti, kuri man stāsta, ka esmu pirmais. Es gan šiem atbildu, ka es tā nedomāju, bet solis palika vieglāks. Atkal jau pāri Gaujas tiltam un, izskrienot cauri pamežam, Agnese pasaka, ka es esmu otrais. Opā! Iekšēji jau tiek korķēti šampanieši, bet reāli saprotu, ka vēl 16km ko skriet un jāsāk tie ar serpentīnu. Bez jebkādām atlaidēm skrienu augšā. Tik feini bija serpentīna vidū satikt māsu un Ivčiku, ka pat aizmirsu, ka ir grūti. Šie gan mēģināja mani nobildēt, bet beigās laikam nesanāca. Pēdējo reizi arī pievarēts serpentīns un nesos uz Vikmestes pilskalnu. Trepes uz leju, pāris tiltiņi, serpentīna trepes uz augšu, pa vidu egle, kurai vairs lāga nejaudāju pārvilkties pāri. Gandrīz pašā apakšā satieku Inu, kuru cenšos cik vien spēju uzmundrināt. Aptuveni km tālāk satieku Solveigu, apmaināmies laba vēlējumiem un turpinām ceļu katrs savā tempā. Atkal seko tiltiņi pāris sakrituši koki un atkal jāvelkas augšā uz Krimuldu. Skatos pulkstenī, ka eju jau nedaudz ārā no 5h plāna, bet domāju ka vēl garajā pārskrējienā to pagūšu atgūt. Jūtu, ka sāk prasīties pēc kaut kā ēdama, bet ēšana būs tikai pēc ~4km. Uzvelku savu pēcpusi kalnā un dodos uz tiltiņu, šoreiz bez baigās iedvesmas, bet tomēr uz tā uzlecu. Izskrienu cauri sanatorijai un gandrīz nogriežos nedaudz par ātru pa kreisi, bet situāciju izglābj tiesnesis, kurš uzvirza mani uz pareizā ceļa. Seko atkal garš pārskrējiens, kura laikā man katrs, kuru es apdzinu, stāstīja, kurā pozīcijā es esmu. Variācijas bija no 1. līdz 4. Visvairāk es ticēju prognozei, ka esmu otrais. Eees vēl mani informēja par aptuveno attālumu no līdera un solīja aizkavēt sekotājus. Jūtu, ka vairs nav ātruma un zem 5h nepalīdīšu, lai gan vidējā ātruma rādītāji ir vēl pieļaujamības robežās, bet saprotu, ka sekojošos kalnus neizskriešu tādā tempā un nolemju, ka pēc pēdējā dzeršanas punkta atslābšu. Izdzeru 2 glāzes tējas un paņemu siera gabalu, ko iemānīt rūcošajam vēderam. Siera gabalu tā arī nespēju sev vēderā iemānīt un pārdesmit metrus tālāk to izspļāvu. Pārlīdu pāri Lorupītei vēl apšaubāmāk kā iepriekš, bet ūdeni tomēr neizvēlos, tik pēcāk pa krauju vairs sevi uzvilkt augšā nespēju, nācās līst apkārt. Nometot no sevis spiedienu par iekļaušanos 5h skriet palika vieglāk, varbūt arī sajutu jau finiša tuvumu. Šoreiz jau pus kāpumā pārgāju soļos. Uzlīdis virsotnē ieraudzīju savu TNT un SSV cīņu biedru Egnz, kuram uzsaucu, lai tik mūk prom. Klāt ir arī karjers, kas ir arī tālākais trases punkts, var jau saost finišu. Augšā pa krauju, tikmēr tiesneši trenkā suni, kaut kā jau arī viņiem ir jāsasildās. Klāt ir šoseja. Atmetu visas domas par pēdām un tik skrienu uz priekšu. Tālāk jau seko Laurenču slēpošanas trase, un tad jau sāku skaitīt, cik kāpieni ir atlikuši. 3 + finiša kāpiens. Ar katru kāpienu jau sajūtu medaļas tuvumu. Uzkāpis pie Ķeizarkrēsla, satieku Tāli un kā izrādās esmu viņu iedvesmojis turpināt skriet. Pēdējais noskrējiens pa Kaķīti “trakais”, “ķertais” izsaucienu pavadībā un nemanot jau pēdējais kāpums uz Kordes trasi. Šeit es satieku Agnesi un Jāni Kokinu. Laicīgi jau pamanu šaubīgo dubļu plaņčku un izvēlos skriet pa sasalušo zāli. Var teikt, ka jau ir sasniegta finiša taisne, palikusi tikai taciņa gar Gauju. Saņemu vēl uzmundrinājumu no Ilzes un Raimonda, kurus nu it nemaz no muguras neatpazinu. Taciņai ir pienācis gals un jau redzama Ziediņkalna pakāje. Šoreiz gan neizdevās uzskriet līdz obligātajai atzīmei. Kad esmu sasniedzis jau pusi no kalna, dzirdu, ka kādu tur sagaida ar baigām ovācijām, tik pēc finiša uzzināju, ka tas bija Rumbenieks un mūs finišā šķīra tikai pus kalns. Tālāk jau pūlis pievērsās arī man un aicināja lieki nekavēties uz rāpties tik augšā. Finišs tika sasniegts ar kopējo laiku 5h07m28.88s (1h48:56s) un otrā vieta kopvērtējumā. No pirmās vietas atpaliekot 1m52s. Var jau runāt, ka, ja es būtu zinājis, es būtu Arni noķēris, bet domāju, ka drīzāk viņš būtu mani ieraugot krietni tālāk aizbēdzis.
Finiša spurts
Finišs
Saņēmis kāroto medaļu dodos pie māsas un tad jau uz starpfiniša telti iedzert siltu tēju, kur satiekam Lindams un Veipaskundzīti. Tiek saņemti apsveikumi gan par otro vietu, gan par Kalnu Karaļa titula izcīnīšanu. Atrādu, cik smaga ir medaļa, lai ir iedvesma doties pēdējajā aplī. Aizcilpojam uz mašīnu pārģērbt nedaudz siltākas drēbes. Pārģērbšanās laikā no sirds dziedu Dona – Pāriet bailes, jo šī dziesma skanēja galvā visu skrējienu. Dodamies ieturēt lanču un tad jau atgriežamies Ziediņkalna virsotnē sagaidīt citus skrējējus. Skaļā bļaustīšanās gan bija uz brīdi jāpārtrauc, jo sekoja uzaicinājums ierasties uz apbalvošanu. Goda pjedestāls skriešanā bez kāda Kristapa laikam nav iespējams un šoreiz pat ir divi.
Ar autora atļauju pārpublicēts no http://kriss240188.blogspot.com/.
Jo mēnesis, jo grūtāk. Septembris bija Spartatlona mēnesis, labi, ka 5 no 6 jau pabijuši Mēneša skrējēja godā un var pretendēt tikai uz vēl kaut ko augstāku. Valmieras maratons nāca arī ne vienu vien pārsteigumu un sasniegumu, šoreiz diezgan sīva dāmu konkurence – englishteacher, lellde, Inga_K. Englishteacher jau bijām paguvuši nointervēt pirms Latvijas vicečempiones titula iegūšanas, tad nu emocionāli žūrija nosvērās par labu Ingai_K. Vēl pirms diviem gadiem Valmierā viņa skrēja savu pirmo maratonu, šogad savu rezultātu uzlaboja par 48 (!) minūtēm. Un tas pēc diagnozes – C hepatīts un cīņas ar to.
km 
-