Iesākot šo rakstīt, es ne vella nezinu, kas tur galā būs. Jo šodien ir sestdiena, bet maratons ir rīt. Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
Man pašam maratona gatavošanās periodā bija vairāki tādi brīži, kad nepavisam negribējās vilkt kājās čības un doties ārā kalendārā ieplānotajā treniņā, un šādos brīžos papildus motivāciju mēdzu smelties, palasot par VSK Noskrien biedru piedzīvojumiem un pieredzi gan dažādās sacensībās, gan sagatavošanās procesā. Tagad arī man ir, ko pastāstīt, ar cerību, ka šis stāsts varētu kādreiz kādam noderēt kā neliels uzmundrinājums, kad kaut kur tuvumā ir piezadzies sliņķītis. Lasīt tālāk.
Saka, ka klasiskais maratons ir katra skrējēja sapnis. Par tā piepildīšanu katram, kurš kaut reizi skrējis maratonu, ir savs stāsts, un šepat tādu nav maz. Vairāk vai mazāk oriģināls, katram citāds. Lasīt tālāk.
Šomēnes izvēlēties mēneša skrējēju bija īpaši grūti. Visi daudz skrien – apkārt pasaulei un tāpat vien, jaunas apņemšanās, traki skrējieni un daudziem pirmā reize kā tempa turētājiem. Bet viens notikums gan visiem garo distanču skrējējiem ir īpašs – pirmais maratons. Tāpēc par šī mēneša skrējēju kronējam kādu, kurai Nordea Rīgas maratons bija pirmais. Inga Pelša (ing_a) pirms gada teica, ka skriešana viņai ir domāta baudai un pirmais maratons tika noskriets tieši tā. Baudot. Lasīt tālāk.
|
2024. gadā: noskriets - 380928.21 km skrējuši - 340 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 4282.61 km skrējuši - 177 biedri skrējieni - 451 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
“Ar mugursomu mugurā un maizes šķēli kabatā, ar laimes zvīņu maciņā es dodos prom.” Ceļš uz mājām no Fēliksa Ķiģeļa. Ir tāds stāsts – neuzrakstīts, nepasacīts, kurā stāstu par to, kāpēc neskrienu maratonus, bet tikai pusmaratonus. Atbilde uz šo jautajumu bija gaužām vienkārša – un ko pēc tam? 
Sākšu ar laiku, kad 18. gadi atpakaļ pirmo reizi apzināti uzvilku skrienamos apavus un pamēģināju noskriet nelielu gabaliņu. Vairākus gadus pirms šī notikuma biju guvis nopietnu muguras traumu, un veselu gadu biju pat nestrādājošais invalīds-pensionārs. Pastnieks par draugu kļuva, ik mēnesi pensiju piegādājot man uz mājām. Pienākot laikam, kad jāiet uz kārtējo ārstu komisiju, lai invaliditātes pensiju pagarinātu, nolēmu – nē, neiešu, vilkšu skrienamos apavus un iešu skriet. Mans svars, gulšņājot pa dīvānu, bija sasniedzis 132 kilogramus, un tik tiešām nebiju spējīgs vairs neko ne padarīt, ne paveikt. Sabiedrībai bija zudis sportisks un apņēmības pilns jauneklis. Nolēmu viņu atgriezt dzīvē, un beigt ‘’ņaudēt’’. Ilgs laiks pagāja, līdz varēju bez apstājas noskriet piecus kilometrus. Apmēram tajā laikā arī iezagās prātā doma par maratonu.
km 
-