Man patīk lasīt skrējēju aprakstus par sacensībām. Par gatavošanos startam, sajūtām un notikumiem skrējiena laikā. Saņēmos un mēģināju aprakstīt kā man izdevās Finišēt 19.septembra Valmieras Maratonā.
Iesākumā par gatavošanos lielajam notikumam. Klausot VSK Noskrien Guru (vīri, kas jau vairākas reizes sasnieguši Maratona Finišu – Aivars, Pikols, SM72, Didzis un Mošķis) sapratu, ka bez attiecīgas sagatavošanās un nopietnas plānošanas normāla ‘fiziskā nabadzība’ nosprāgs vēl nesasniedzot trīsdesmitā kilometra atzīmi. Bērniem un jauniešiem labāk nepiedalīties. Atceros kāda vārdus – Nav ko sīkajiem maisīties večiem pa kājām.
Tāpēc es sev uzstādīju četrus nopietnus nosacījumus, lai skrietu Maratonu:
1. ne ātrāk kā 45 gados (tas jau it kā būtu vīra vecums) – Valmiera der – tur vecums man būs 45 gadi 16 dienas;
2. noskriet vismaz 2000 km (ceru ka pietiekami, lai vismaz kontrollaikā ar cieņu sasniegtu Finišu) – izpildīts;
3. noskriet Pusmaratonu 100 minūtēs – Rīgas Nordea Maratonā 1:41:23 – cerēsim ka trūkstošās sekundes nebūs liktenīgas;
4. noskriet 10 Pusmaratonus – izpildīts precīzi.
Trīs no četriem nosacījumiem izpildīti. Varu ķerties pie distances tempa plānošanas. Cik sapratu no VSK Noskrien Viedajiem, pareiza tempa izvēle ir gandrīz vai galvenā sastāvdaļa labam rezultātam. Pārējais jau ir tikai monotona kāju kustināšana izvēlētā ritmā ar regulāru dzeršanu un ēšanu lai kaut kā sevi izklaidētu šajā vienmuļā procesā. Biju iegaumējis daudz jaunvārdu – Tempa pārķeršana, Siena, Dehidratācija, Besis, Vates kājas, Otrā elpa utt. Tā nu es uzstādīju sev mērķi – Maratons 4 stundās. No tā izstrādāju skrējiena grafiku visai distancei. Neliela pieredze jau bija skrienot Pusītes. Plānā bija paredzēts pirmo pusi noskriet 1:57:30. Tālāk, vēlams līdz 28-30 kilometram turēt tempu 5:40/km vai pāris sekundes ātrāk, un tad palēnām dabiski temps krītas un pēdējos 2-4 km var atļauties skriet virs 6:00/km. Jāsaka ka sastādītais plāns izrādījās ļoti optimāls. Gandrīz. Vēl bija jānoskaidro par ēšanu distances laikā. Apprasījos zinošiem kolēģiem forumā un nejauši izraisīju palielu diskusiju par tēmu, kā pareizi baroties skrējiena laikā. Padomus uzklausīju, želejas apjomu izrēķināju, ēšanas kilometrus atzīmēju. Arī šis plāns nostrādāja. Vēders nestreikoja, želejas nelaikā nesaplīsa, badā nenomiru.
Pats skrējiens ja neskaita stresu gandrīz visas distances garumā, pagāja diezgan mierīgi. Protams bija Siena, Otrās elpas gaidīšana, Mīkstas kājas, Besis. Tā kā Maratons bija diezgan kupli apmeklēts, tad lielāko daļu varēja atslēgties no drūmām domām un baudīt jaukos Dabas skatus sev apkārt. Un manā tempā skrienot vienmēr var atrast skrienošas sportistes. Pēc noskrietiem 39 kilometriem, man kļuva daudz vieglāk, jo bija pārliecība ka mērķis – 4 stundas – tiks sasniegts. Precīzi. Palika pēdējais līkloču kalniņš un pārsimts metri pirms Finiša. Manam tempam vajadzēja būt ap 6:40/km. Un tad uzskrienot kalniņā malā ieraudzīju, pareizāk sakot – izdzirdēju Alīnu. “Aivar, Tu vari! Sarauj! Tu esi Varonis!” Kurš normāls vīrietis var palikt vienaldzīgs šādam smukas meitenes uzmundrinājumam. Es nebiju izņēmums. Protams, es esmu Varonis. Es varu skriet ātri. Kurš tādā brīdi atceras par nespēku, savilktām, stīvām kājām. Pēdējos simts metrus noskrēju kā jaunībā sprintiņus skrienot. Ar smaidu līdz ausīm, paceltām rokām bez elpas ieskrēju Finišā. Pēc brīža sapratu savu lielo kļūdu. Mans četru stundu lolotais sapnis bija totāli izgāzies. Biju Finišējis 24 sekundes par ātru – 3:59:36.
Tā es noskrēju 19.septembrī Valmieras Maratonu. Savu pirmo.
Kopš tā laika ir pagājuši jau 11 gadi. Šajā laikā pievarēti 46 Maratoni. Vairākas reizes ir izdevies precīzi noskriet tieši 4 stundās. Dažreiz bija neveiksmes, kad noplīsu pēdējos kilometros.
Un atkal 19.septembris. Un atkal Valmiera. Un atkal skriešu. Pēc plāna. Tik šoreiz tas plāns tāds piezemētāks. Bet nav man vairs 16. Pat ne 45 gadi, bet 56, un svars sen, sen nenokrīt zem 90 kilogramiem. Bet ir plāns SAŅEMTIES un atkal noskriet 4 stundās. Jaunuļi, saturaties, veči dodas distancē. NOSKRIEN!
Jau gadu biju domājis par pusmaratonu. Biju dzirdējis, ka tāds notiek manā dzimtajā pilsētā Kuldīgā. 2008.gadā tā vairāk bija runāšana, šogad tas bija jāizdara, tamdēļ pieteicos uz 4. Kuldīgas pusmaratonu, kas notiks 2009.gada 8.augustā. Gadu iepriekš nekur neaizbraucu, jo 21 km šķita pārāk daudz cilvēkam, kurš itin nemaz neskrien, un nekas neliecināja, ka šoreiz būs citādi. Vienīgais stimuls bija pieteikties un apmaksāt dalību. Tā arī izdarīju, vien skriešana izpalika. Pāris reizes pamēģināju un sapratu, ka skriešana nav mana nodarbe. Sāns dūra jau pēc pāris soļiem, pa ielu nāca pretim cilvēki un man bija neērti. Neskrēju. Biju redzējis pa kādam skrējējam pludmalē. Mēģināju tur, taču skrējienu aizšķērsoja peļķes. Teicams iemesls apstāties, jo apskriet nevarēju, nāca pretim cilvēki un dūra tas sāns. Bezcerīgi. Aizmirsu savu pieteikšanos pusmaratonam un dzīvoju tālāk, līdz kādu dienu saņēmos un gāju uz netālās skolas sporta laukumu pariņķot. Grūti un nožēlojami.
8. augusts. Pamodos vēlu, jo naktī, kā parasti, nevarēju savlaicīgi doties pie miera. Skatījos pulkstenī un apspriedos ar sevi – Jā vai Nē? braukt vai nebraukt, tāds ir jautājums. Būt vai nebūt manam pirmajam pusmaratonam. Būt! Ielecu vāģī un nesos uz Kuldīgu, brīžam pat gandrīz divkārt pārsniedzot atļauto ātrumu, jo jāpaspēj līdz startam nolikt auto, sameklēt notikuma vietu, piereģistrēties un pārģērbties. Izdodas. Starta pakā tieku pat pie speciāla tē-krekla ar īpašu uzrakstu par 4.Kuldīgas pusmaratonu. Savā dzimtajā pilsētā sajūtas vienmēr ir īpašas. Kreklu neuzvelku, jānopelna skrējienā. Vēlāk pēc gadiem, dzeltenbāli zaļais krekls tiks uzvilkts tikai dažreiz – svētku reizēs.
Stāvu startā, nevienu nepazīstu, redzu Jeļenu Prokopčuku. Viņa neskriešot, esot karsta diena. Runā Ivars Eglītis, galvenais organizators. Tad arī starts 4.Kuldīgas pusmaratonam. Visi aizskrien, es pagaidu un noskatos. Tablo rāda nepilnu pusminūti. Sāku kustēties, jāskrien četri apļi. Sastopu puisi, kurš nesteidzas un piemetos viņam par kompanjonu. Runājamies. Es – no Liepājas – skrienu savu pirmo pusmaratonu, viņš – no Latvijas otrā gala – skrējējs ar pieredzi, jo skrējis gadu atpakaļ. Pastāsta, ka pārķēris tempu un beigas nostaigājis. Šoreiz būs gudrāks, nesasteigs. Man arī nekur nav jāsteidzas, jo vienīgais, kas uztrauca, bija kontrollaiks divarpus stundas, kurās cerēju iekļauties un tikt pie rezultāta. Aplis nedaudz virs pusstundas, kas nozīmē, ka, noturot šādu ātrumu, mērķis būs izpildīts. Uz senatnīgā ķieģeļu tilta stāv Jeļena Prokopčuka un māj visiem ar roku. Ir sajūta, ka viņa to dara īpaši man. Kuldīdznieki stāv uz ielām pie savām mājām un laistās ar ūdeni. Karsta diena.
Ceturtā apļa sākumā pārinieks saka, ka sāpot celis un tālāk neskriešot. Mēģinu pierunāt, jo sajūtas saka, ka ir īstā diena varoņdarbam, taču pēkšņi palikt vienam negribas. Bail apstāties, paskrienu uz vietas un mēģinu otrreiz pierunāt. Viņš ir soļos. Atliek turpināt kustību vienam. Neuzdrošinos apstāties, viss liecina, ka izdosies ieskriet kontrollaikā, lai tiktu pie rezultāta. Nekad dzīvē tik daudz nebija skriets. Tikai tagad savā priekšā pamanu citus skrējējus trasē, jo līdz šim biju koncentrējies tikai uz jauniegūto skriešanas draugu man tīkamā ātrumā, un kuram bija lielāka skriešanas pieredze. Redzu pa kādam skrējējam diezgan patālu, taču viens nav karotājs un sāku skriet ātrāk, lai panāktu un pēdējo apli skrietu atkal ar kādu kopā. Izdodas tikt klāt, taču nespēju iesākt sarunu. Ātrums mani ir aizrāvis un gribas turpināt nesties tālāk, jo redzu priekšā vēl pa kādam skrējējam. Nekas cits neatliek, kā dzīties pakaļ. Apdzenu ne tikai tos, jo tālāk ir vēl. Finiša taisne ir Liepājas iela – tik pacilājoši man, kurš ieradies no vēju pilsētas. Arī šeit cīņa nav galā un tieku garām vēl pāris cīņu biedriem. Ielas galā finišs un medaļa. Divas stundas divpadsmit. Pirmais pusmaratons pievarēts.
Gribas dzert. Atrodu pieclitrīgu ūdens pudeli. Rātslaukums. Visapkārt samocīti un saguruši cilvēki. Skatos, ka daži sēž uz turpat noliktajiem soliem, baidos saliekties un piesēst. Jūtos stīvs. Dzirdu sarunas, ka daudzi karstumā izstājušies, bijis ap +30°C. Uztveru domu no kāda nepazīstama skrējēja, ka šeit nav bijis vērts nobeigt sirdi un viņš zinot, ko runā, jo esot starp Bostonas maratona finišētājiem. Saprotu, ka esmu dumjš un labi, ka tā, citādi arī sadomātu izstāties, jo karstumā esot augsts pulss un tas esot slikti. Kliboju. Redzu citus ēdam. Kaut kur vāģī vajadzētu būt ēšanas talonam. Sastopu savu trīsapļu cīņubiedru kopā ar saviem draugiem un radiem. Finišējis, viņš rāda savu īkšķi, tuvāko nedēļu laikā noiešot nags. Kāpēc tā? Pagājušajā gadā tāpat esot bijis. Drausmas. Skriešana prasa upurus.
Sameklēju vāģi, turpat blakus redzu citus liepājniekus, arī Edgaru. Nespēju pieiet klāt un uzsākt sarunu. Viņi ir aizņemti ar sevi un man neko negribas. Viņi ir sportisti un visas novērotās kustības ir ierastas. Es pat numuru no krekla ņemu nost pirmo reizi. Un ne man pareizais krekls, ne kedas. Rezultāts knapi kontrollaikā. Ar ēšanas talonu kliboju uz Stendera krogu. Stāvu rindā, kur tomēr iznāk pārmīt dažas neitrālas frāzes ar liepājniekiem. Paēdam un kopā dodamies automašīnu virzienā. Tā kā esmu viens, tad vienojamies, ka varu braucot cauri Aizputei kādu no viņiem aizvest. Nav obligāti jābrauc caur Skrundu.
Viss. Kājas pēc tam sāpēja divas nedēļas. Ceļi un muskuļi. Klibošana. Apsolījums sev vairāk neskriet, vismaz ne pusmaratonu bez sagatavošanās. Gandarījums par paveikto. Tiesa, mēnesi vēlāk tā paša 2009.gada rudenī interesantā veidā nokļuvu Valmierā, kur pēc bezcerīgām 19h laivā un nakts pirtī biju laimējis dalību pusmaratonā un ieradies ar taksometru no Cēsīm, samaksājot par braucienu divus latus un reģistrējoties sacensībām dažas minūtes pirms starta, atkal skrēju. Netrenējies tiku finišā pēc 2h17min. Otrais pusmaratons dzīvē, taču tas jau ir cits stāsts un citas atmiņas par atkārtotu klibošanu nākamajā nedēļā. Jāpiebilst, ka arī 2010.gadā saņēmos pusmaratonam, maijā noskrienot NRM pusīti 2h05min, tā uzlabojot savu rezultātu. Tobrīd vairāk pusmaratonus Latvijā nezināju – ar Kuldīgu, Valmieru un Rīgu iesācējam pietika. 2011. gads izpalika. Pusmaratoni saradās kā sēnes un pērnajā 2012.gadā aprobežojos vien ar Mežaparku. Atzīšos, piedalījos skrējienā 3000m augstā Šveices kalnā ledāju lūkoties, kas notika vienā dienā ar Kuldīgas pusmaratonu. Arī šogad abi skrējieni sakrīt vienā dienā.
8.Kuldīgas pusmaratons pēc astoņām dienām dzimtās Alekšupītes krastos. Cita trase, cits skrējiens. Un tomēr atgriešanās pie pirmā. Pastaiga līdz pagalmam un malkas šķūnītim.
Stāsts pieteikts par pusmaratonu, taču par to man sanāca uzrakstīt salīdzinoši nedaudz, lai gan emociju bija tik daudz, bet tās jau nav iespējams izstāstīt, savukārt kilometri, lai gan skrēju lēnu, lidoja pārāk ātri, lai katru no tiem aprakstītu. Pārējais ir par laiku līdz pusmaratonam.
Par pusmaratona noskriešanu sāku sapņot jau pagājušā gada maijā, kad atklāju noskrien.lv lapu. Tā man bija pilnīgi jauna pasaule! Visi tie skriešanas apraksti, skrējēju profili uz mani nostrādāja tik kārdinoši, ka gribējās saukt: es arī tā gribu! Un arī tagad, kad pusmaratons pieveikts, es kāri turpinu lasīt katru jaunāko skrējiena aprakstu, jo nākotnē gribas skriet arvien tālāk un arvien ilgāk, ar nosacījumu – izbaudot skrējienu. Tā vien šķita, ka tas ir mans ideālais dzīvesveids – kopā ar skriešanu.
Pagājušajā gadā pusmaratonu tomēr vēl nenoskrēju, pietrūka motivācijas, kad vīram sākās garum garās darba dienas līdz pat pusnaktij un viņš nevarēja mani nomainīt pie bērniem (tagad man tas neliekas nekāds attaisnojums – var taču skriet arī uz/no darba). Vēl es arī sabijos – kā būs skriet tai milzīgajā barā, prātā nāca atmiņas no skolas krosiem ar starta drudzi, ar paniku, ar asins garšu mutē, nonācu pie secinājuma, ka man nav vajadzīgas sacensības, lai būtu motivācija skriet. Taču, cik paradoksāli, pēc neilga laika skriešanu pametu uz 4 mēnešiem.
Šī gada 3. janvārī uzsāku skriešanu ar apņemšanos startēt Nordea Rīgas Maratonā 19. maijā un noskriet pusmaratonu. Diemžēl viss pagājušās vasaras progress bija zudis (lai gan nebija tā, ka es būtu nesportojusi, es cītīgi 4-5 reizes nedēļā mājās turpināju vingrot). Sāku ar lēnu skriešanu virs 8min/km, ātrāk pulsometrs neļāva. Taču skriet gribējās tik ļoti, ka skrēju tikpat daudz kilometrus, kā vasarā, turklāt nesamazināju slodzi arī vingrošanā. Pārcenšanās un nepacietība pēc trim nedēļām rezultējās labās kājas ceļa sāpēs, un trīs nedēļas ņēmu pilnīgu pauzi skriešanai. Tas bija vērtīgs laiks, kurā es piedzīvoju gan bailes, ka nevarēšu skriet vairs nekad, gan izgūglēju par traumām un to profilaksi, gan nosolījos turpmāk būt piesardzīga, lai šādas pauzes vairs nebūtu jāņem. Kā arī izlēmu izmēģināt minimālos apavus, jo intuitīvi jutu, ka tie man atbilst. Izlēmu, ka pirmo pusmaratonu skriešu tad, kad spēšu to izdarīt minimālajos apavos.
Sāku es ar skriešanu basām uz lentas 12. martā, jo pēc ilgiem laikiem uz mēnesi paņēmu abonementu zālē, lai vieglāk pārdzīvotu to, ka nevaru skriet. Drīz jau sagaidīju arī pasūtītās Merrell Pace Glove. Kopumā pāreja uz minālajiem apaviem bija mazliet ātrāka, nekā biju iecerējusi (lai gan vēl aizvien nav noslēgusies pilnībā), viss notika kā pēc grāmatas – sākumā jutu ikru muskuļus, bet, kad tie pielāgojās, maija beigās parādījās top-of-the-foot-pain. Cenšos ieklausīties organismā, ņemt atpūtas dienas, ja jūtu, ka varētu tuvoties trauma, rezultātā tāpēc esmu atteikusies no dalības ne vienā vien kārdinošā koptreniņā. Lai arī tādās reizēs ir žēl, es sev atkārtoju, ka negribu vairs skriešanas traumas, ka man vēl ir ilgs laiks kopā ar skriešanu iecerēts, ka pagūšu vēl izskraidīties, kad kājas būs izaudzējušas izturību.
Nordea tomēr pieteicos noskriet 10 km, jo likās, ka nebūs prātīgi, martā atsākot skriešanu no 2 km, maijā skriet Nordea. Taču, tuvojoties Nordea, nejauši sanāca izskriet gan 16 km, gan 18 km, gluži kā pēc pusmaratona plāna. Turklāt sajūtas bija apbrīnojami labas, konstatēju, ka pēc kāda 15 km man iestājas eiforija, kas turpinās vairākas stundas, bija sajūta, ka varētu skriet „līdz pasaules galam”. Kājas gan pēc tam sāpēja, taču pēc pelnītas atpūtas jutās arvien spēcīgākas. Vairākas reizes arī paskrēju fartlek, kas arī deva jūtamu progresu. Nepilnu nedēļu pirms Nordea es sapratu ka nespēšu izskriet 10km, jo mans aicinājums šai reizē ir pusmaratons, ka lielāku kaifu gūšu no lēna pusmaratona, nekā izspiežot pēdējos spēkus desmitniekā. Tā nu samaksāju augsto pēdējās nedēļas dalības maksu, ko nevienu brīdi neesmu nožēlojusi.
Dažas dienas pirms pusmaratona noķēru kaut kādu vīrusu un paliku bez balss, tas bija baisi. Balss pamazām atgriezās, bet nejauks klepus saglabājās līdz pat pusmaratonam, taču es to uztvēru ar humoru: tas notiek tikai tāpēc, ka gaidāms pusmaratons!
Sestdienā vēlējos kārtīgi atpūsties un sagatavoties psiholoģiski, jo visa nedēļa paskrēja milzīgā aizņemtībā un miega badā. Taču arī sestdiena pagāja tāpat. Karstumā aizvedu bērnus uz bērnu Rimi maratonu (puikas bija vīlušies, cik tā skriešana bija maza, jo ik pēc 20 m bija jāstājas pie objektiem trasē, taču to kompensēja medaļas, cukurvate un piepūšamās atrakcijas). Mājās knapi dzīvi atkļuvām, taču drīz jau bija jāved bērni pie viņu vecmāmiņas un jādodas uz draudzenes dzimšanas dienu. Biju sev nosolījusies vēlākais deviņos doties mājās, pa ceļam nopirkt minerālūdeni Nordea rītam, Piena spēku, ko dzert pēc pusmaratona piebeigšanas, kā arī C vitamīnu ar glikozi enerģijai trasē. Bet tik vienkārši es aizlaisties nevarēju, un mājās tiku ap vienpadsmitiem, kad visi veikali jau ciet. Arī ar pāris nelielām baltvīna glāzēm tusiņā sagrēkoju. Kamēr vēl sameklēju rītam drēbes, izrēķināju, cikos jādodas laukā no mājas, piespraudu numuru, bija jau divpadsmit. Iemigt arī nebija viegli (kas man ir ļoti netipiski), bet 5:15 jau nozvanīja modinātājs.
Stresiņš no rīta nedaudz bija, taču es sevi nomierināju ar domu, ka šī ir diena, kuru tik ilgi esmu gaidījusi un es noteikti izbaudīšu katru momentu, lai kas arī nenotiktu. Nosolījos skriet komfortablā tempā un izbaudīt katru momentu. Trolejbusa pieturā un arī trolejbusā minimālo apavu auklas pārsēju vairākas reizes, jo likās, ka kreiso kāju spiež, kaut arī nekas tur vairs nevarēja spiest.
Krastmalā pieslējos pie Noskrien komandas, nofotografējos, atradu tempa turētājus uz 2:15, un iepazinos ar Guci, kura arī skries kopā ar TT uz 2:15 un kura tāpat kā es dzīvo Mežciemā. Nodevu uzticamo Sigmu nākamai lietošanai, jo biju pasūtījusi sev jaunu pulsometru, devos trasē brīva – bez pulksteņa un bez telefona, sajūtas ideālas. Kad devos trasē, sākumā saputrojos un ielīdu pie TT uz 4:15, tagad šķiet, ka varēju tur arī palikt un noskriet pusmaratonu nedaudz ātrāk, bet tobrīd tā nelikās.
Esmu lasījusi, ka daudziem ir finiša asaras. Man tādu nebija, bet man toties bija starta asaras, ka beidzot tas ilgi gaidītais notiek un es te varu būt.Un pēc tam uzreiz jau eiforija, kura saglabājās man līdz pat vakaram. Vienā brīdī konstatēju, ka smaidu visu laiku, droši vien tiku pie jaunām krunkām. Varu tiešām teikt, ka izbaudīju katru skrējiena soli. Kilometri un laiks gāja ātri. Karstumu jutu, bet tas nebija apgrūtinošs kā pāris dienas iepriekš, kad knapi vilkos 4 km skrējienā. Laikam emocionālais pacēlums mani nesa visu to ceļu, nevis manas kājas. Skrēju gabaliņu aiz Dāvja, Ullas, Daryas, Sigņa. Uzmanīju, lai viņi pārāk no manis neattālinās, jo stājos visās dzirdināšanas vietās un pēc tam bija jāiedzen. Dzenoties pakaļ no dzirdināšanas punktiem, jutu, ka daudz ātrāk spēka paskriet arī tomēr nav.
Taču 16.-17. km, kad vajadzētu būt sienai, man atvērās jauna elpa. Skriet kļuva vēl vieglāk, vispār bez piepūles un sāku domāt, kad labāk atdalīties no TT. Tā es minstinājos līdz pat 18,5. km, kad secināju, ka 2,5 km jau nu spēšu noskriet viena un atdalījos. Jāatzīstas, ka bija forši skriet garām tik daudziem vīriešu kārtas pārstāvjiem, no kuriem daļa arī gāja, bija prieks, ka es to varu izdarīt tik viegli, bez kāpšanas sev pāri un bez pārpūles. Skrēju, smaidīju un izbaudīju endorfīnu superdevu. Viss bija tieši tā, kā es vēlējos, nē, vēl labāk! Vienīgais, kas sagruzīja, bija daudzie guļošie pa malām, tas arī neļāva tempu uzgāzēt vēl mazliet, jo sajūtas bija baisas, uz viņiem skatoties (man bija patiess prieks nākamajā dienā lasīt, ka nekādu smagu seku nevienam nebija). Finišēju ar spurtu. Rezultāts (čipa laiks) 2:09:12. Mans rezultāts, protams, raksturo fizisko nabadzību, taču es jutos laimīga un apmierināta ar to.
Sajūtas bija ļoti pacilājošas, prieks arī par skaisto medaļu, ar kuru izvazājos arī pa Vecrīgu, atbalstot maratonistus ar aplausiem, ar to arī braucu mājās trolejbusā, jo tobrīd šķita, ka tā vajag un biju vēl aizvien totāli eiforiskā, ne īsti pieskaitāmā stāvoklī.
Patiesībā sen (kopš jaunākā bērna dzemdībām) tādas sajūtas nebija piedzīvotas. To dēļ bija vērts noskriet pusmaratonu, to dēļ bija vērts gatavoties un turpināt skriet arī turpmāk. Vēl aizvien ir sajūta, ka tas bija kaut kas vērtīgs, kas ar mani notika, lai gan it kā taču tikai pusmaratons noskriets. Novēlu katram izbaudīt tik pasakainas sajūtas no skrējiena. Arī nākotnē ļoti gribētos skriet tāpat – izbaudīt un priecāties skrējiena laikā. Tāpēc, ja gribu labot rekordu un skriet ar kaifu, jātrenējas apzinīgi, jo ļoti mocīties sacensībās negribas, man process tomēr ir svarīgāks par rezultātu. Nordea ne tuvu neskrēju uz maksimumu, bet ar rezervīti, rezultātā pat bija nedaudz mazuma piegarša, likās, ka varētu tas pasākums būt arī kādus kilometrus garāks. Maratonā tas laikam pēc definīcijas nav iespējams – visu distanci 100% izbaudīt pozitīvām sajūtām (kaut gan ir tāda ideja pārbaudīt to nākamgad rudenī uz savas ādas), bet pie pusmaratona gan pilnīgi noteikti! Ar nosacījumu, ka viss labi sakrīt – veselības stāvoklis, laikapstākļi utt..
Nākamais rīts savukārt sākās ar emocionālām lomkām – totālu emocionālu izsīkumu, kas turpinājās pāris dienas. Laikam emocijas bija iztērētas avansā. Pēc tam jau atkal radās prieks, par to, ka kādu laiku nav vairs nekam jāgatavojas, atvieglojums, ka tas beidzot ir izdarīts, bet pavisam drīz radās jau nākamie plāni un mērķi.
Šis rudens mums ir bijis bagāts ar jaunajiem maratonistiem – dzinchathegreat un Ozo noskrēja savu pirmo maratonu Tallinā, bet Valmierā mums bija brangāks pulks ar jaunajiem – GunaO, Uldis Nipers, LasmaO, Inga_K, _Edgars_, Zivjubende, Darja. Daži savus pirmā maratona iespaidus jau ir uzrakstījuši un publicējuši (dzinchathegreat, LasmaO, Uldis Nipers un GunaO), pārējiem arī lūdzām sniegt savu iespaidu kodolīgu izklāstu. Lasīt tālāk.
km 
- 