Pat neatceros, kāpēc, bet skriet sāku pagājušā gada pavasarī. Nekādu informāciju sākumā nemeklēju – vecās botes kājās un uz priekšu! Par “Noskrien.lv” lapu uzzināju, cenšoties noskaidrot, cik lielu gabaliņu katru reizi izdevies pieveikt. Ik pa laikam izlasīju arī pa kādam rakstam un pasmēlos iedvesmu. LIELS PALDIES!
Šoziem sapratu, ka esmu “noķērusi” īstu skriešanas prieku, un sāku skriet katru dienu. Kad tiku pie pirmās grāmatas par skriešanu, izdomāju, ka varētu arī joka pēc piedalīties kādās sacensībās. Pamatojoties uz grāmatas padomiem, tapa mēnesi ilgs treniņu plāns. Februāra beigās bija izdevies vienā skrējienā pievārēt 10 kilometrus, tāpēc nolēmu, ka varu “riskēt” un pieteikties 10,55 km skrējienam. Turklāt Rēzekne man ir ļoti īpaša pilsēta, tāpēc kur nu vēl labāku pirmo sacensību vietu!
Sirsnīgi ķēros pie treniņu plāna. Visu izpildīju un brīžiem pat “mierīgie skrējieni” izvērtās skrējienos ar personīgo rekordlaiku. Nedēļu pirms Rēzeknes noskrēju izmēģinājuma skrējienu un ieguvu priekšstatu: 10,5 km = 56:51,9 min. Man nereāli labs rezultāts (gadu iepriekš 10 kilometru noskriešana pat sapņos nerādījās). Pēdējā nedēļā jutos labi sagatavojusies. Nu jau pieticīgākā mērķa “finišēt” vietā bija precīzāks, bet pietiekami reālistisks mērķis – noskriet, iekļaujoties 6 min/km.
8. aprīļa pēcpusdienā ierodos Rēzeknē. Iekārtojos viesnīcā, drīz vien piereģistrējos un saņemu sacensību numuru. Un pieļauju pirmās divas iesācēja kļūdas: aizeju kārtīgi izstaigāties pa pilsētu. Kurpes – ne pašas ērtākās (plāksteru krājumi gan man vienmēr ir līdzi), turklāt laiks šķiet tik silts un saulains, ka pavasara mēteli atstāju viesnīcā.
9. aprīlis, sacensību diena. Visai štruntīgas brokastis viesnīcā. Ļoti auksts rīts, bet esmu plānojusi skriet krekliņā ar īsām piedurknēm. Vienīgais džemperis ir pavisam nepiemērots skriešanai. Ek! Lēnām izeju distanci un nopētu, kur būs ūdens punkti. Nav ne jausmas, kā skrienot notiek tāda ūdens paķeršana, būs jāskatās, kā dara citi. Vakardienas pavasarīgā saule un šis aukstais rīts ir darījuši savu – sāk vilkt uz aizsmakumu. Vai tik tas netraucēs skrējienā?
Uzzinu, ko nozīmē noslēpumainais apzīmējums “stāšanās pēc norādījumiem starta koridoros”. Kopējais skrējēju noskaņojums ir labs, un laiks kļuvis siltāks (jau priecājos, ka tomēr “nesaorganizēju” un neuzvilku jaku).
12.00. Starts. Pirmajā kilometrā mēģinu saprast, kā nemīt nevienam uz kājām un atrast savu telpu lielā cilvēku barā. Otrajā – trešajā kilometrā tik traki sāk sāpēt sāns (treniņos tā gandrīz nekad nav bijis), ka visi citi mērķi nobāl, un pamatīgi salēninu soli, lai tikai izturētu līdz finišam. Arī krekšķošais kakls atgādina par sevi, tāpēc izmantoju ūdens paķeršanas iespēju (tā lieta iet!).
Pēc tam ir labākā trases daļa – ceļš pa asfaltēto Atbrīvošanas aleju tieši “Latgales Māras” virzienā. Visas sāpes un neērtības pārgājušas, smaidu līdz ausīm un izbaudu skaisto skrējienu. Pēc tam neliels loks pa parku un atgriešanās starta punktā otrajam aplim.
Nākamie divi kilometri nav ne viegli, ne grūti (atkal garlaicīgās padomju arhitektūras posms). Iedzeru pa malciņam brīvprātīgo dotā dzēriena (tikai brīnos, ka tas nav parasts ūdens, bet kaut kas traki salds).
Saule spīd, ceļš atkal pagriežas uz Māras pieminekļa pusi, bet nu jau kļūst grūtāk – sāku just nogurumu. Pirms tam līdzi rēķinātais temps kopš 7. kilometra ir nojucis, vienkārši skrienu, mēģinot turēties vienmērīgā ātrumā. Ap 9. kilometru atkal iegrieziens parkā, te atļaujos brītiņu paiet. Bet skatītājos atskan uzsauciens, lai nepadodoties. Saņemos – nu jau nieks vien palicis, un es noteikti finišēšu! Pulkstenī vairs skatos tikai lai saprastu, cik vēl jānoskrien. Pēdējo puskilometru noskrienu ar visu atlikušo spēku un, pārklūpot finiša līnijai, tik tikko varu noturēties kājās. Enerģija ir tik ļoti iztērēta, ka pirmā doma ir “Nekad vairs!”
Pirmā finišētāja medaļa! Finiša/starta zonā parunājam ar komandas biedri, ar kuru iepazinos devītajā kilometrā. Silta tēja, oficiālā auzu putra un pavasara saule. Un man liekas, – es tomēr atkal skriešu.
Pilnam komplektam pieļauju vēl pēdējo iesācēja cienīgo kļūdu, plānajās skriešanas drēbēs labi ilgi nosēžot Rēzeknes vējainajā parkā. Nākamajā dienā klepoju kā malkas cirtējs un tā turpinu vēl visu nedēļu. Tagad zinu, ka sportisti jakas uzvelk praktisku apsvērumu dēļ, nevis lai palepotos ar komandas nosaukumu.
Mans 10,55 km rezultāts ir 1:02:50 jeb 5:57 min/km (un otrais aplis bijis ātrāks par pirmo). Mazie mērķi sasniegti, un pirmajām sacensībām iegūta visnotaļ cienījama vieta savas grupas pašā vidū.
Liriskā atkāpe. Patiešām brīnos, kāpēc rēzeknieši (ar “Goru” priekšgalā) neizmantoja šo vairāku tūkstošu cilvēku ierašanos kāda lieliska klasiskā koncerta/izrādes/jebkā-cita-interesanta sarīkošanai. Troki voi nu Rogovkys!
Pieliekot punktu slimošanai, tiklīdz būs kaut cik saulains, došos skrējienā uz apmēram 5 km attālo pļavu pēc pirmajiem šī gada tējas krājumiem. Ja līs, iztikšu ar ierastajiem maršrutiem.
Galvenais ir noskriet!
km 
-