Mana sacensību diena sākas pussešos no rīta, uz dīvāniņa, kaut kur Manhetenas viducī. Draudzenes brālis žēlsirdīgi atļāva pārnakšņot savā smalkajā 42. ielas dzīvoklī, pašlaik viņa mazais kaliko šķirnes kaķis laiza manu elkoni, bet modinātājs ārdās, lai mani pamodinātu. Lasīt tālāk.
|
||||||
Komandas blogi |
|
2024. gadā: noskriets - 382729.28 km skrējuši - 340 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 4785.31 km skrējuši - 181 biedri skrējieni - 465 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Līdz izbraukšanas dienai bija atlikušas vien divas nedēļas, kad labs draugs man piezvanīja un teica „Braucam uz Ameriku. Uz mēnesi”. Uz ko es ilgi nedomādama atbildēju „Ja tas ir nopietns piedāvājums, tad kāpēc gan nē. Braucam.” Ceļojums labā kompānijā – man nekad nav bijis ilgi jādomā, lai pieņemtu lēmumu. Kā vēlāk noskaidrojās, tas bija viens no iemesliem, kāpēc tiku aicināta – esot no tiem retajiem trakajiem, kam ceļojums ir aicinājums. Neko daudz par ceļojumu nestāstīšu, visumā ASV ir tieši tādas, kā es tās biju iedomājusies un diezgan tuvu tam, ko rāda kino. Bet ne par to ir stāsts. 
Neliels laiciņš pagājis kopš 
Ideja noskriet Glen Clova pusmaratonu man radās vēl iepriekšējā gadā, bet toreiz es tomēr svārstījos, un, kad painteresējos par iespējamo piedalīšanos, dalībnieku saraksts jau bija pilns. Kāpēc ir šāds dalībnieku saraksts, es pastāstīšu vēlāk. 
Attiecībā uz maratonu skriešanu šogad un arī vispār bija divi mērķi – beidzot noskriet zem 4h un piedalīties kādā maratonā ārzemēs, kur ir liels dalībnieku skaits un līdz ar to cita atmosfēra kā Latvijā. Pirmo mērķi izdevās izpildīt Valmierā, kaut arī ne tik pārliecinoši kā gribētos (3h57min), bet otro bija plānots paveikt Frankfurtē. 
Sākšu ar laiku, kad 18. gadi atpakaļ pirmo reizi apzināti uzvilku skrienamos apavus un pamēģināju noskriet nelielu gabaliņu. Vairākus gadus pirms šī notikuma biju guvis nopietnu muguras traumu, un veselu gadu biju pat nestrādājošais invalīds-pensionārs. Pastnieks par draugu kļuva, ik mēnesi pensiju piegādājot man uz mājām. Pienākot laikam, kad jāiet uz kārtējo ārstu komisiju, lai invaliditātes pensiju pagarinātu, nolēmu – nē, neiešu, vilkšu skrienamos apavus un iešu skriet. Mans svars, gulšņājot pa dīvānu, bija sasniedzis 132 kilogramus, un tik tiešām nebiju spējīgs vairs neko ne padarīt, ne paveikt. Sabiedrībai bija zudis sportisks un apņēmības pilns jauneklis. Nolēmu viņu atgriezt dzīvē, un beigt ‘’ņaudēt’’. Ilgs laiks pagāja, līdz varēju bez apstājas noskriet piecus kilometrus. Apmēram tajā laikā arī iezagās prātā doma par maratonu.
km 
-