Varbūt nedaudz no vēstures… Kad 2012. gada sākumā pievērsos skriešanai, pat pusmaratons šķita pilnīgs kosmoss. Tad NRM ietvaros kaut kā noskrēju 10km distanci zem stundas, un visu vasaru turpināju trenēties, lai rudenī pievarētu savu pirmo pusmaratonu Siguldā, kuru noskrēju stundā un 45 minūtēs, kā rezultāta mute smaidīja vēl pāris dienas. Drīz pēc tam sekoja pirmā treniņnometne Atēnās, kur pirmo reizi veicu treniņu garāku par 40km, pārskrienot pāri Imitos kalnam. Šeit radās iedīglis idejai par pirmo oficiālo maratonu tieši Atēnās. Gadu mijā dalība igauņu sacensībās Dream of the Final Night izmainīja priekšstatu par ultrām. Sapratu, ka patīk ilgi un lēni skriet. Vienmēr esmu teicis, ka ātri skriet man nepatīk. Visdrīzāk jau laikam tāpēc, ka nemaz nevaru.
Otrajā treniņnometnē šogad maija sākumā iepazinos ar trasi un, pīpēdams, 32grādu karstumā noskrēju no Maratonas līdz Atēnām 4-ās stundās ar diviem pitstopiem pa vidu, jo 2 litru dzeršanas sistēma nežēlīgi ātri žuva ārā. Pārējais gatavošanās process savam pirmajam tika aizvadīts pēc diezgan ņerdzīga plāna. Visi noteikti zina par Ņergu vasaras skrējieniem, par somu Marathon of Dangers, Daugavpils 50km, SKM, 100km Viļņā un citiem treniņskrējieniem. Un tas viss, lai sezonas beigās noskrietu savu pirmo Maratonu gada sākumā nospraustajā mērķa laikā – 3:30:00.
Atēnās ierados laicīgi, lai aprastu ar vietējo klimatu. Piektdien apmeklēju sacensību EXPO, kurš kaut kāpēc no Zappeiona, kur tas notika iepriekšējos gados, tika pārcelts kaut kādā “čuhņā” pie jūras. EXPO liels – daudz dalībnieku, daudz stendu, daudz firmu – pat tādas, par kurām iepriekš nebiju dzirdējis. Piedāvājums interesants, gandrīz saķēru iepirkšanās drudzi.
Atēnu Maratona 2013 EXPO
Pēdējā nedēļā aizvadīju trīs treniņus savā aplī apkārt parlamentam, no kura viens bija pusmaratons zem 100 minūtēm. Saucu to par zāģēšanu, jo parkam pa vienu pusi jāskrien augšā, bet pa otru – lejā. Rezultātā augstuma līkne atgādina zāģa zobus. Ņergas trenējās nepareizi, tāpēc nolēmu, ka šāds tempa treniņš pirms Maratona ir vienkārši nepieciešams.
Zāģis
Maratona starts ir, protams, Maratonā. Uz turieni dalībniekus veda organizatoru sarūpēti autobusi. Viss ceļš līdz Maratonai bija pilns ar autobusiem. Neesmu parēķinājis, cik simtus autobusu vajadzētu, lai visus dalībniekus pārtransportētu. Sešos no rīta iesēdos vienā no šiem autobusiem. Ar blakussēdošo grieķi pārrunājām trases īpatnības. Uzaicināju uz NRM, teicu, lai droši brauc, auksti nebūs.
Pirms starta satikāmies ar Ingu, un nofotogrāfējāmies dzelteno krekliņu kopbildē. Tad vēl nezināju, ka Ingai bija dzimšanas diena. Vēlreiz apsveicu!
Moments pirms starta ar Elie
Atdevu savas mantas DHL kurjeriem, kuri tās nogādāja atpakaļ uz Atēnām – arī organizatoru serviss.
Startā man bija ierādīts otrais bloks – uzreiz aiz elites. Tik tuvu startam dažreiz pat Skrien Latvija posmos neizdodas tikt. Starts pa viļņiem – katrs bloks startē ar minūtes intervālu.
9:01 – nu, tad aiziet! Pirmie apmēram 10 kilometri ir plakani. Spēka šeit ir daudz, un gribas nesties ātrāk, bet nedrīkst – jātaupa spēki vidusdaļai, kur viss izšķirsies. Kaut kur ap piekto kilometru mani pārsteidza daži apdzenoši dalībnieki ar trešā bloka numuriem. Nodomāju, kur tā jānesas jau sākumā? Mana stratēģija bija taupīgi noskriet sākumu, izpumpēties 22km garajā 300m kāpumā trases vidusdaļā, un pēdējos 10km vienkārši noripot lejā no kalna ar gravitācijas palīdzību.
Nu ja, tātad trases vidusdaļa – garš, garš posms ar nepārtrauktiem kāpumiem, kas kauj nost lēnām, bet stabili. Papildus reljefam visu laiku spīd Saule un karsē ne pa jokam. Ēnā bija 22-23 grādi vismaz. Termometrs līdzi nebija paņēmies. Uz asfalta Saulē apstākļi līdzīgi šī gada NRM. Apmēram pusē parādās pirmie „staigātāji”, es turpinu kāpt augstāk tuvāk Saulei. Paliek aizvien karstāks un karstāks, skrienas aizvien grūtāk un grūtāk. Motivēju sevi ar domām, ka jānoskrien cienīgi, lai Rīgā nebūtu jāatgriežas ar kaunu, un ka nedrīkstu pievilt tos mīļos, kas tur par mani īkšķi. Stāvākajos kāpumos palīdz skaļāk izteikts vārds “Ņerga!”. Pozitīvo emociju lādiņu sagādā līdzjutēji – grieķi ir iznākuši ielās un bļauj, aplaudē, spēlē mūziku un visādi uzmundrina skrējējus. 29.-jā kilometrā no līdzjutēju rindām izskan “LATVIJA, LATVIJA!”. To tik man vajadzēja dzirdēt… Pēdējie kāpumi noskrējās nemanot.
Atēnu Maratona trases augstuma līkne
Un tad jau pēdējie desmit kilometri – lejā no kalna. Pārslēdzu ātrumu no pazeminātā uz sesto, un ripoju lejā uz Panathinaiko stadionu. Pēdējos kilometros trases malas pilnas ar atbalstītājiem. Tracis ne pa jokam. Ieskrienu stadionā. Tas arī pilns ar atbalstītājiem. Pēdējie 200 metri jāveic pa stadiona melno švammi. Redzu priekšā divus skrējējus. Uzdevums skaidrs (kā vēsta mūsu lapas moto – noskrien), tā arī izdarīju – paņēmu un noskrēju.
Finišs jeb, kā man labpatīk to saukt – mērķis. Ambitu apturēju pie laika 3 stundas, 12 minūtes un 4 sekundes. Lēnu garu, izbaudot atmosfēru stadionā, dodos ārā, saņemu medaļu (medālis glīts, pat ļoti). Atgūstu savas mantas, vēlreiz apeju apkārt stadionam, drusku pavēroju sacensību finišētājus un dodos mājās. Jāteic, ka iet bija vieglāk nekā pēc Jūrmalas pusmaratona, kur dīvainā kārtā zaudēju iešanas spējas uz vairākām stundām.
Mērķis sasniegts!
Medālis
Nedaudz tehniskās informācijas. Iztērētas trīs želejas. Dzeršanas punktos ūdens un Powerade. Vienreiz arī kola. Kāpumu summa trasē – 321m. Pamatā visi kāpumi trases vidusdaļā no 10.-tā km līdz 32.-jam km.
Rezultāts. Apmierinošs! Netto laiks 3:11:58. Pirmā puse 1:36:31, otrā 1:35:27. Koriģētais plāns pieveikt distanci 3 stundās un 15 minūtēs izpildīts ar uzviju. Plāns tikt iekšā 5% labāko rezultātu – arī (spriežot pēc 2012. gada rezultātiem. Šī gada oficiāli rezultāti vēl nav pilnībā nopublicēti).
Jāsaka liels paldies maniem draugiem Grieķijā, bez viņiem šī skrējiena nebūtu. Paldies Ņergām par treniņprogrammu. Paldies maniem faniem, kas domāja labas domas.
Obligātā recovery procedūra. Ņergu benzīns ar Panathinaiko stadionu fonā.
Nu arī mana sezona ir cauri. Beidzot jāsāk trenēties.
______________________________________________________
* Nesalaid to dēlī!
Skrienot Siguldā desmitnieku, vienā brīdī apdzinu pusmaratonu veicošo dot, kurš man uzsauca: “Atkal kaut kādu mazo skrien?” – “Jā, desmit! Slinkoju!” Pēc tam iedomājos, pēc kā mana “slinkošana” izskatījās tiem, kas tur skrēja savu pirmo piečuku, piemēram. Jā, man ir iestājusies stadija, kad 10km skaitās slinkais, normāls vakara skrējiens ir padsmit km, normālas sacensības – pusmaratons, bet kaut kādu “nieka” 3km dēļ vispār gandrīz nav vērts sporta tērpu vilkt. Liekas, ka tas viss ir normāli, un izbrīnījos, kad vienā diskusijā izvērtās tēma par to, ka noskrien.lv tikai ultramaratonisti dzīvojas. Ak, nu jā – kad es te piereģistrējos, man arī tā likās! Šķita, ka jebkurš, kas var noskriet 21km jebkādā ātrumā, ir monstrozākais monstrs, un tādi jau nu piečuku nodeso, avīzi lasot. Kā tad! Tagad zinu, ka 20km var mierīgi noskriet arī tāds, kas sākumā domā, ka nevar, un maratonisti patiesībā ir draudzīgi un jauki, tikai neraksta par mazajiem gabaliem. Tad nu padalīšos ar cilvēcīgāku distanču skrējienu iespaidiem.
Vasarā es biju vienam vīrieškārtas pārstāvim sastāstījusi, ka pēc pusmaratona izskatos kā no Lucifera 21. katla izrāpusies – sarkana, nosvīdusi, nomocījusies, steberējoša, beigta un absolūti neestētiskā skatā. Viņš man neticēja, un tā nu es viņu uzaicināju par līdzjutēju Bruņurupuča skrējienā (6,5km pa pludmali) ar domu, ka labāk, lai iesākumā redz mani pēc 6 katliem. Laikam jau man prātā vairāk bija jaunie skriešanas svārciņi, ne skriešana, tāpēc aizmirsās aiziet uz tualeti. Jau pēc 1. Lucifera katla bija “nekad mūžā vairs” sajūta. Grūti pa tām smiltīm, grūti, ka ainava nemainās, grūti, ka saule spiež, grūti, ka neredz to apgriešanās punktu. Kamēr nonācu līdz apgriešanās/dzirdināšanas punktam, uz tualeti vajadzēja jau neizturami, bet padzerties arī. Jūra šalc, padzeros, jūra šalc un šalc, un es jau domāju, ka jāmet ar roku rezultātam un jāskrien kāpās atliet. Un tad pretīskrienošie uzsauca: “3.vieta no skuķiem!” Opiņā, šitādā brīdī jau nu gan nevar skriet krūmos! Desoju kā nenormāla, es tur domāju, ka nomiršu, un kāda velna pēc kāds vispār taisa šitik garus un grūtus skrējienus? 3. vietu gan nenosargāju, bet finišu pārskrēju un turpināju jozt līdz plastmasas būdiņai. Līdzjutējs teica, ka es izskatoties labi un vispār viss ir forši. Ok, lai nu tā būtu. Pēc alus glāzes sāku domāt, ka laikam jau tomēr vēl kādreiz mūžā skriešu.
Rudenī Iecavā norisinājās 2km kross. Pirms sacensībām sākās panika – es tak māku pusmaratonus skriet, es 2km nemāku! Māsa teica: “Kas tur ko mācēt, skrien ātri!” Ja tas būtu tik vienkārši… Vienu brīdi domāju, ka jāprasa padoms und, bet, zinot viņa stāstus par apvemtiem finiša paklājiem, izdomāju, ka tomēr skriešu “uz savu galvu”. Sacensībās bija daudz skolēnu, kas jau startā aiznesās vēja ātrumā. Zināju, ka tā ir kļūda, un skrēju ātri, bet ne tā, ka plaušas lec pa muti ārā. Un tad tās tomēr sāka lekt. Segums bija akmeņains un grūts, un vispār bija šausmīgi grūti, jo zināju, ka atpūsties vienkārši nedrīkst! Nav nekāds pusmaratons, kur var skriet ātri, lēni, lēkāt, runāties ar citiem un priecāties 2 stundu garumā. Ieskrienot finiša taisnē “ko, jau viss?” doma un tesiens hronometra glabātāja virzienā. Jutos nomocījusies, bet garastāvokli uzlaboja izcīnītā 3.vieta un pirmā īstā medaļa.
Vēl pēc laika ciematā ar iedvesmojošu nosaukumu Uzvara notika 4km rudens kross, par kuru uzzināju dienu iepriekš. Reģistrējoties prasīju, cik apļu jāskrien. “Viens aplis – skrieniet gar hokeja laukumu, tad pa lielo šoseju, garām kapiem, pie Miķeļa pa kreisi un tad pa Skolas ielu atpakaļ augšā!” Ojā, labi. Es tur esmu pirmo reizi! Bet shēmu man parādīja, visu sapratu un devos uz startu, kas notika diezgan pamatīgā lietū. Skrēju tā, lai finišs pienāktu ātri, bet ātri pienāca tikai nogurums. Kaut kā nebija skrienamā diena, man vēl reiba galva. Kas tāds man bija pirmo reizi – gribēju apskatīt ainavu, bet sapratu, ka, lai nenogāztos, man jāskatās tikai uz priekšu. Un zem kājām, kur ir pilns ar Latvijas tipiskajām ceļu bedrēm, kas pielijušas ar ūdeni, neļaujot novērtēt dziļumu. Skrēju otrā. Pie kapiem mani panāca trešā vieta, ar ko mēs cīnījāmies plecu pie pleca, un tad nu es sajutu 4 kilometru garumu pa īstam. Kad skrienu ātrāk, Dace turas man līdzi. Kad skrienu lēnāk, viņa arī atpūšas. Šausmas un mocības! Kas tas ir, ka nevar sabraukt visādi čempioni, lai man tur nav jāmokās, cīnoties par kausiem! Kad skrējām augšā pa Skolas ielu, sapratu, ka nu ir jāskrien, ko kājas nes, ja gribu atrauties. Kas tev deva – ja negāztu tāds lietus, tad varētu rīt Daces putekļus! Sanāca tikai šļakatas. Finālā gan dabūju 3.vietu un pirmo īsto kausu.
Ko no tā visa var mācīties? Īsie gabali ir grūti, ellīgi grūti! Vienkāršāk ir vārīties 21 Lucifera katlā, nevis koncentrēt to visu kādos 4.
Esmu pieveicis savu pirmo kalnu maratonu un saņēmies savam pirmajam rakstam iekš Noskrien.lv. Jau iepriekš atvainojos visiem tiem, kas lasīs, jo raksts ir padevies pagarš, kā jau uz salīdzinoši svaigām emocijām tapis. Neprotu lakoniski rakstīt jau kopš skolas laikiem, un arī gramatikā man bija 4 desmit baļļu sistēmā, bet sajūta bija, ka jāuzraksta. Ja ne citiem, tad sev par piemiņu.
Šis bija jau trešais gads, kad mani uzrunāja doma par SKM, iepriekšējās reizes sakrita visādi apstākļi gan darbā, gan veselības likstās, ka beigās nejutos spējīgs pat pieteikties uz mazo distanci un tā arī sezonu parasti beidzu pirms SKM. Šogad biju stingri nolēmis SKM noteikt kā savu sezonas finiša līniju, jo gads tāds svinīgs padevies – noskrēju savu 5-to maratonu ar jaunu PB, tad vēl savu 20-to pusīti (Siguldā, kur palīdzēju draugam uzlabot viņa PB, savu PB (pirmo reizi zem maģiskajām 100 minūtēm) jau biju šogad izskrējis Kuldīgā) un likās, ka viss ir sakritis tā, ka šogad beidzot jāstartē arī SKM. Metu aci uz vidējo distanci, kurā iepriekš bija startējis mans draugs iRUN, kurš man to visādi reklamēja. Pēc Siguldas pusītes gan sajutos diezgan saguris un nevarīgs tāpēc vairāk domāju par 14 nekā 34 km, bet tas bija līdz brīdim, kad ieraudzīju SKM reklāmu, kurā bija minēts, ka pasākumam šogad 10-tā jubileja! Jāatzīst tas mainīja visu! Esmu „nedaudz pasists” uz jubilejas pasākumiem, jo visi mani maratoni ir bijuši jubilejas pasākumi (30-ais Dublinas maratons – 2009, 20-tais Rīgas maratons – 2010, 20-tais Paavo Nurmi maratons Turku, Somijā – 2011, 10-tais Edinburgas maratons – 2012 un beidzot 10-tais Viļņas maratons – 2013). Tā nu nolēmu, ka iesākto jubilejas maršrutu ļoti skaisti papildinātu 10-tais SKM. Protams, gribējās arī medaļu! :) Tāpēc klusā neprātā sāku morāli sevi gatavot šim izaicinājumam.
Ekipējums
Pārskatot savu gatavību startēt par maratonu garākā gabalā, kurā jau no paša sākuma pieļāvu domu, ka nāksies pavadīt visas 10h, secināju, ka ar maratona pudeļu jostiņu varētu būt par īsu, kā arī radās jautājums par nūjām. Paklaušinājis pieredzējušo noskrieniešu viedokli nospriedu, ka labāk nodrošināties gan ar nūjām, gan naglenēm. Ieskrūvēju savos Asics Gel Arctic ziemas šipus, nedēļu pirms SKM uztaisīju šopinga tūri, tiekot pie normālas mugursomas ar 2l bunduli sporta dzērienam un iespēju piekabināt regulējamas nūjas, ko arī piepirku klāt. Mana vismaz morālā gatavība pēc visiem pirkumiem bija krietni cēlusies un vēl tikai atlika tāds sīkums kā nedaudz pagatavoties kalnu skrējienam, jo šogad kalnu treniņus, ja neskaita pavasara krosu aprīlī, nebiju veicis.
Gatavošanās
Tā kā doma par SKM bija nostiprinājusies krietni vēlu, bet – 54km vēl vēlāk, tad skaidrs, ka nekādu superformu uzbūvēt vairs nevarēju, bet vismaz vienu pauguru skrējienu ar jauno mugursomu un nūjām likās, ka vajag veikt. Tā nu svētdien (6 dienas pirms SKM) kopā ar filipo, ko biju pielauzis tomēr startēt vidējo nevis kā ierasts mazo gabalu, devāmies pabiedēt Mežaparka pastaigu publiku. Iesākumā cik nu varējām rāpāmies katrā paugurā, ko redzējām. Pēc 10km šādā režīmā, kur viens otru nomainījām trases vadīšanā, sākām jau „netīšām” nepamanīt visus kalniņus, bet nu kopumā godam noskrējām 21km. Kaut arī nogurums bija liels, morālais pārliecības līmenis bija pacēlies par vēl dažām iedaļām. Tiesa atskaitot dzērienu sistēmas pārbaudi, kas funkcionēja labi, nūjas tā arī palika iekabinātas somā un kalpoja tikai kā papildu slodzes elements. Nākamajā vakarā, nu jau viens pats atkal devos uz Mežaparku, lai noskrietu vēl vienu pusīti (pirmo reizi mūžā biju noskrējis 2 pusmaratonus pēc kārtas) un izkalu vēl vienu morāles celšanas plānu, jeb papildu motivātoru – jānoskrien nedēļā tik daudz, lai pēc SKM 54km es tiktu pie virtuālās nozīmītes „100km nedēļā” (līdz šim iespētais maksimums bija 77km). Saprotu, ka diezgan bērnišķīga motivācija, bet biju gatavs tiešām izmantot visas iespējas, kā sevi motivēt nepadoties un finišēt izvēlēto distanci. Plāns par 46km pieveikšanu pirms SKM izdevās, tiesa nedaudz atkāpjoties no grafika un pat piektdienas vakarā vēl skrēju tumsā pa Daugavas stadionu, lai pieliktu trūkstošo 5-cīti.
Pēdējā brīža komanda un pārdomas
Kopējo vilcienu komandas pieteikumam biju jau nokavējis, tāpēc, lai ietaupītu pāris latus nācās pašam uzņemties komandas savanģošanu. It kā jau pāris lati šeit neko nespēlēja, bet likās, ka komandā startēt būtu kaut kā foršāk un draudzīgāk (jauniepazītie komandas biedri tam bija labs pierādījums!). Diezgan ātri forumā mani atrada Kikii, tad vēl vienā darba sanāksmē satiku pieredzējušu orientieristu, kas arī bija bez komandas, filipo jau bija sasiets un trūka vēl tikai viens, ko par laimi pēdējā brīdī piespēlēja Aivars703. Tā kā komanda nokomplektējās burtiski pēdējā brīdī, tad tā arī mūs nosaucu – „Pēdējā brīža izaicinātāji/VSK Noskrien”. Dalības maksu un komandas pieteikumu nosūtīju trešdienas vēlā pēcpusdienā. Darba nedēļa kā par spīti bija sakritusi tiešām pasmaga un mana labā apņemšanās vismaz pēdējo nedēļu ēst pusdienas un labi izgulēties izpildījās tikai par 50% (ēdu pusdienas). Piektdiena aizgāja paaugstināta stresa apstākļos, jo bija jāatklāj konference un pašam vēl jāuzstājas ar prezentāciju, kurai bija tikai sagatave. Par laimi uzstāšanās bija pēcpusdienā un līdz ar pusdienu pārtraukumu savu sakāmo biju saformējis gan ar jaunām bildēm, gan aktuālu statistiku un animāciju. Konferences pārtraukumā satikos ar savu bijušo kolēģi un noskaidroju, ka viņam pērn SKM nav padevies un viņš bija spiests izstāties… Opā! Tas bija pirmais nopietnais trieciens pa manu morālo pārliecību, ka kaut kā jau līdz finišam tikšu. Cilvēks tomēr ir krietni trenētāks par mani, PB gan pusītē, gan maratonā ir labāki par manējiem, regulāri brauc X-Race, MTB, skrien, slēpo ar distancenēm, spēlē florbolu utt. Un ja šāds čalis dabūn izstāties, tad ko es esmu sadomājies… ? Vakarā apēdu 3 porcijas makaronu, iemalkoju pāris glāzes vīna, noskatījos YouTube motivējošos ultramaratonistu veikumus un atguvu pāris iedaļas zaudētās morālās stājas. Puikas jau bija aizvesti pie vecākiem, lai ar viņu guldināšanu nav vēl enerģija jātērē un atlika tikai pašam pienācīgi izgulēties pirms atbildīgā starta. Nogurums bija gana liels, ka nolēmu somas kārtošanu atlikt uz rītu, jo daži saka, ka nogulēta stunda pirms pusnakts ir līdzvērtīga 2 pēc pusnakts. Bija jau pāri 11 vakarā un negribējās palikt tikai ar nevērtīgajām miega stundām. Gulēšana tiesa padevās švaka, biju tā sadomājies, ka visu nakti jau skrēju, redzēju kā pienāku pie Siguldas kalna augšā (kur finišs) un secinu, ka visi jau aizskrējuši trasē un kalns ir tukšs (droši vien zemapziņa atceras, ka Siguldas pusītē nokavēju startu par 5 minūtēm, un tiešām trase bija tukša), turpinājumā visādi murgi par ultramaratoniem un skriešanu, un no rīta pamodos jau reāli saguris.
Rīts pirms starta
Nesaprotu, vai esmu vispār esmu gulējis, jeb tādā caurā nomodā atradies guļus stāvoklī. Sāku krāmēt somu. Klusībā pārmetu savu nolaidību visu darīt pēdējā brīdī, bet nu kaut kā savādāk pagaidām nesanāk. Sapildu dzēriena maisu ar Isostar dziru, vēl vēlā vakarā aizsūtīju pieteikumu tam 54km komplektam, ko nolemju salikt starpfiniša zonā, lai ir drošības sajūta, ka vajadzīgajā brīdī, būs kur smelties enerģiju, sapakoju nūjas, lidostas 1l šķidrumu maisiņā satinu rezerves „skinu”, lai pēdējā aplī būtu sausa drēbe ko pārvilkt, iepakoju pāris želejas un batoniņus, Maximā pirkto pieres lukturīti pa 1,53Ls, ko vēl māsas kāzās devām kā rekvizītu naktssarga amatam, pārbaudu, ka strādā un jūtos gana gatavs startam. Sieviņa ir tik mīļa, ka uztaisa man rīta putru, ko ātri ielocu un dodos jau uz mašīnu, kur mani gaida aspruds, viņa kompanjone un filipo. Pa ceļam runājam par gaidāmo distanci, laika prognozēm, kas sola „mīkstu” trasi, pieredzi, ekipējumu u.c. atbilstošiem tematiem. Sadaļā pie ekipējuma atceros, ka neesmu paņēmis filipo solīto pudeļu jostiņu, atzīstos savā aizmāršībā, bet var just, ka draugs reāli saskumst par šo faktu. Saruna apsīkst un meldiņš skan jau par neskriešanu otrajā aplī utt. Saku, lai nestreso, ka Siguldā ieskriesim Šokolādē un Sportlandā noteikti būs tās jostiņas. Viņam tikpat tāda agrāk vai vēlāk būtu pašam vajadzīga. Pa ceļam apdzenam 3 puišus uz velo, vienam somā iespraustas arī nūjas, kas liek domāt, ka daži „iesildās” pirms SKM un tiešām šoferis brašo trijotni nosauc par čaiņikiem, kas visā nopietnībā dodas uz Siguldu! Apbrīnojama pārliecība par sevi! Šoferīts arī vispār izrādās baigais tērauds, startējis gan Monblānā, gan SKM. Kad apjautājos par rezultātu (~8h), tad mans ego dabūn otro triecienu pēdējo 12h laikā. Ja šitāds kadrs, nomocījies 8h ar astīti, tad kā es varu cerēt iekļauties 10h??? Siguldā esam pirms 10 un Sportlands ir ciet. Neko darīt, saku, ka vēl ir iespēja, ka Sportlad būs uz vietas ar telti, bet sliktākajā gadījumā skriesim kopā un es padalīšos ar savu dziru. Par laimi Sportland telts tiešām tiek celta augšā un filipo tiek pie savas jostas ar dzēriena pudeli. Viena problēma mazāk. Pa to laiku lietus sāk pieņemties spēkā un no pārģērbšanās telts reāli negribas līst ārā. Piespiežu sevi aiznest somu uz starpfiniša telti, pa ceļam savācot Isostar pasūtīto paku un saņemot pēdējās norādes par tās lietošanu. Jau kaujas ekipējumā dodamies izstāvēt rindu uz tualetēm, kas kustās gliemeža ātrumā, lietus gaidīšanu nepadara jautrāku un lēnām sāk piezagties dežavū sajūtu par 2 nedēļu veciem notikumiem, kur tieši dēļ tualešu rindas nokavējām pusmaratona startu. Šoreiz tomēr viss beidzas laimīgi un esam lejā kādas 5 minūtes pirms starta. Sazvanāmies vēl ar Kikii un paspējam uztaisīt vienu kopīgu pirmsstarta foto!
Starts un 1.aplis
Sāku ļoti prātīgi. Kā nekā priekšā 54,5km un nav jēgas dabūt sāndūrēju jau pēc pirmā kalna. Iespējams šī bija viena no manām kļūdām, kur varēju ietaupīt kādas pāris minūtes vai vairāk, jo sākšana no pēdējās rindas nozīmēja vairākas stāvēšanas sastrēgumos pie pirmajām takām. No vienas puses priecājos, ka tāds mierīgs sākums un varu izbaudīt pasākumu, bet laiks protams tikšķ… Kalniņš lejā pēc bobsleja trases nes pirmo pārsteigumu – pārvietošanās notiek vai nu nekontrolēti, vai no viena lazdu pudura līdz nākamajam, nolemju izmantot otro variantu un gluži kā tarzāns ķeros lazdās, kuras izmantoju kā virvi, līdz atlaižos un tveru pēc nākamā atbalsta. Brīnumainā kārtā tieku garām palielam bariņam un pēdējo kalna daļu jau pa slēpošanas trasi veicu skriešus. Otrais kalniņš atkal tāds jauks, sevišķi pēdējie 20m, kur daudzi jau tikuši līdz suņa pozai, nolemju, ka pagaidām tik zemu neesmu saliekts un tieku augšā homo sapiens formātā. Kārtējā kalniņā uz leju ļauju savām naglenēm vaļu un tiešā nozīmē aiztraucu garām virknei tautas, pie trepītēm augšup gan esam atkal visi kopā. Ar jautrās tiesneses palīdzību tieku vēl pie dažiem foto ar skaistu skatu fonā, nu tā teikt – lai ir ko feisbukā ielikt! Vēl viens straujš noskrējiens no kalna, tiltiņš pār Gauju, kur atļaujos pāriet soļos un attaisu pirmo želeju. Pagaidām viss ok. Otrā puse trasei ir vēl vieglāka, noskrējiens pa bruģi un esmu jau pie pirmā ēdināšanas punkta! Sajūtas visnotaļ pozitīvas, padzeru remdeno tēju, ar prieku atklāju, ka galds tiešām piemeklēts pat tādam gardēdim kā man – ir siers un vīnogas, tik pietrūkst glāzes atdzesēta baltvīna, bet citādi – pa pirmo zorti! Paņemu sauju vīnogu rokā un mierīgi soļojot tās noloku. Tepat arī tilts pār Gauju un pirmā apļa finišs pret kalnu. 2h:05min. Normāli, ja otro apli veikšu tāpat, mazo aplīti kādā stundā, nu maksimums pusotrā, tad uz pēdējo nogriezni ar 4,5h vajadzētu pietikt, lai finišētu kontrollaikā.
2.aplis
Pēc pirmā jutos tik pašpārliecināts, ka nodomāju, ko te visi pārspīlē ar to SKM grūtumu, 14km vispār bija tāda easy pastaiga! Ok, otrajā aplī dubļi bija dziļāki un noskrējienos vairs nebiju tik ātrs. Pie tiltiņa pār Gauju, kad atļāvos atkal pāriet soļos, lai iesūktu kārtējo želejas gabalu mani panāk Kikii, kas izrādās visu šo laiku kopā ar filipo ir skrējusi man pa priekšu un tikai medicīniskā pauze pēc kritiena strautiņā ir samainījusi mūs vietām. Jāatzīst savā lepnumā biju diezgan drošs, ka esmu abiem priekšā. Nedaudz patērzējuši un uzrāpušies kārtējā kalnā atvadāmies, jo Kristīnei pēdējais aplis un jāpieliek solis, lai panāktu filipo, bet man vēl pēdējos spēkus trasē atstāt negribas. Gurdums pamazām sāk izpausties neveiklākās kustībās, paslīdēšanās, līdzsvara zaudēšanās uz dubļaini slīpajām nogāzēm, bet gluži līdz „0” gravitācijai nenolaižos, tik vien kā cimdi vairs nav piemēroti ēšanai ar rokām. Ēdināšanas punktā pirms Gaujas tilta atkal saformēju sev porciju siera ar vīnogām, patērzēju ar pārīti vīnogkāru jauniešu, kas ik pa brīdim pamainās vietām ar mani trasē. Abi jaunieši naski liek lietā nūjas, kamēr manējās joprojām iestiprinātas somā, tīras un smukas. Taupu grūtajam brīdim, ko ceru piedzīvot tikai pēdējā aplī. Pirms Gaujas tilta mani pa apli apsteidz sacensību līderis Mārtiņš, novēlu viņam veiksmi un atsāku skriet. Tad seko „mazais mīļais” aplītis, no kalna lejā pretī jau skrien Kuks un daži citi noskrienieši, daudzi uzmundrina. Nu jā, ir jau arī iemesls. Dubļainais kalns man atgādina pasaku par Antiņu un viņa brāļiem, kas jāja stikla kalnā un slīdēja atpakaļ. Sajūtos kā reāls Antiņš, jo ķeros izmisumā pie zāles kušķīša, lai ar visām naglenēm neslīdētu lejā. Pretī daži tiešā nozīmē slēpo no kalna, nūjas gar sānu līdzsvaram un slīd pa taisno pēc labākajiem nobrauciena paraugiem. Kaut kā tieku līdz puisim krustcelēs, kas plaudējot uzmundrina, saka, ka mākonīša (domāts laikam kalns) priekšā esot ko aplaudēt un uzmundrināt! Nākamā nogāze ir krimināla, lielajā aplī pat nav ar ko salīdzināt. Mani iecienītie lazdu puduriņi nav, ir tikai pliki stumbri, pret kuriem tad arī kā tā bumbiņa spēļu automātā sitos, lai kaut kā nonāktu lejā. Spēka skriet vairs nav. Atkal soļoju. Sajūtu, ka grūtais brīdis ir klāt un velku nost somu, lai beidzot liktu lietā savas jaunās, nelietotās nūjas. Kamēr pakojos mani panāk jauniešu pāris, kas skrien vidējo distanci un ar ko satikāmies arī iepriekšējā ēdināšanas punktā, apjautājas, vai viss kārtībā. Atbildu, ka esmu nolēmis pamēģināt trasi ar nūjām, šie nosmej, ka esot mani drusku jau pa ceļam apsmaidījuši un nolēmuši, ka man tās tikai stilam piekabinātas. Novēlam veiksmi viens otram un šie aiztrauc savā finiša posmā, man šeit vēl būs jāatgriežas otrreiz. Tālāk iet drusku vieglāk, sāku vingrināt arī rokas ar nūjām, bet ātri attopos, ka steigā no rīta neesmu pielicis klāt tās plastmasas atdures un dziļajos dubļos nūjas iestrēgst tā, ka ar spēku ir jāvelk ārā… Nu neko, nodeva pēdējā brīža pakošanai. Makšķernieki saslējuši smukas teltis un stāsta savus stāstiņus, īpašu uzmanību nepievēršot faktam, ka taka ved caur viņu teritoriju. Kalniņš pirms strauta ir laikam domāts ninzām, koki, pret kuriem atdurties, šoreiz ir ar nolauztiem asiem zaru galiem, ka gribot negribot jāatceras Kung-fu Pandas multeni (pirmo daļu), kur nabaga Po iziet šķēršļu trasi, tikko kā nominēts kā drakona cīnītājs. Man neiet daudz labāk, palaižu garām vairākus dalībniekus, daži arī no vidējās distances. Ticis uz asfalta palaižu garām vēl vienu meiteni ar kaķīša ausaini un nedaudz atļaujos pasoļot ar saviem dzelzs zābakiem, kas labi grab pa ietvi. Otrais aplis ir galā, nūjas arī beidzot sasmērētas, nolemju, ka pēdējā aplī iešu tikai tad, ja būšu 34km veicis ātrāk par 6h, pretējā gadījumā īsti jēgas nav, jo diez vai tumsā un uz noguruma fona kļūšu ātrāks. Kamēr atvelku elpu, dzirdu ka finišā tiek pieteikta pirmā dāma, tobrīd vēl nezinu ka tā ir Dace, bet nospriežu, ka meitene ir baigais nazis, jo pašam vēl 20km priekšā! Nomainu „skinu” un ielocu somā lukturīti, to man bija prāts nenēsāt visus apļus. Pārbaudu, ka dzeramais maiss vēl tikai pusē, tāpēc nav jēgas neko papildināt. Gan jau ar litru iztikšu atlikušajā daļā. Pienāk Linda un uzmundrina par apņēmību, pati sakās esam beigta pēc 34km, apbrīnojot manu apņēmību doties tālāk cīnīties ar trasi. Tikai šodien uzzinu, ka Linda ir tikusi uz goda pjedestāla un, protams, finišēt 34km tādā tempā prasa zināmu piepūli. Vēlreiz apsveicu!
3.aplis
Padzeros organizatoru piedāvāto remdeno tēju un, paņēmis rokā šokolādes sieriņu, ko neesmu ēdis jau mēnešiem, jo mājās tie pieder tikai bērniem, dodos laimīgs trasē, cieti nolēmis finišēt! Cīņa par 10h kontrollaiku ir nupat sākusies pa īstam! Redzu, ka starpfinišā ir vēl vismaz 2 puiši, kuri arī patērzē ar draugiem un neilgi pēc manis dodas pēdējā aplī. Nopriecājos, ka nebūs totālākā vientulība un varbūt sanāks pievienoties viņiem kopīgā distances veikšanā. Nošļūcienā aiz bobsleja trases jaunieši mani apsteidz, bet nākamajā kalniņā atkal esmu viņiem klāt. Uzzinu, ka viens (bez nūjām) ir stipri pieredzējis puisis, kas SKM startējis jau reizes 4 laikam, un šoreiz palīdz savam draugam tikt līdz finišam. Tātad neesmu vienīgais avantūrists, kurš, nebūdams īsti gatavs, startē SKM pirmo reizi un uzreiz garo gabalu ar domu par finišu kontrollaikā! Kalnā sanāk uzkāpt pirmajam, bet jau pie nākamās nogāzes esam atkal kopā. Uzzinām, ka palikusi vairs tikai 1h līdz kontrollaikam (19:30), lai tiktu pēdējā mazajā aplī. Pieredzes bagātākais kompanjons objektīvi novērtē mūsu spēkus un atzīst, ka laikam nāksies piekāpties cīņā ar laiku! Viņa “audzēknis” par to nemaz neliekas saskumis, teju pusnopietni pat pauž gandarījumu, ka varēs saīsināt distanci. Pieredzējušais draugs pārmet, ka tā neklājas domāt, ka jācīnās līdz galam! Arī man padošanās doma neapmierina, jo neba tāpēc esmu trasē mocījies gandrīz 7h, lai izstātos pirms laika un bez medaļas! Pa trepēm augšā esmu pirmais un šoreiz īpaši negaidot jaunos partnerus dodos tālāk trasē. Vakars tāds jau pavēlāks un secinu, ka pienācis brīdis beidzot uzmontēt uz galvas arī bākuguni. Nākamajā kontrolpunktā, kas ir nogāzītē pa vidu nosaucu savu numuru un ar tiesneša laba vēlējumiem dodos tālāk. Vēl viens želejas malks un aktīvi darbinot nūjas parēju vieglā riksītī, pie tilta atkal dabūnu nosaukt savu numuru, pabrīdinu, ka aiz manis ir vēl divi un dodos pāri Gaujai. Otrā krastā mani sagaida pamatīga migla. Regulēju lukturi te tuvāk, te tālāk, bet bilde diezgan spocīga, taku īsti neredzu, vairāk pēc sajūtām turpinu kustēties uz priekšu. Brīžiem lukturītis attaisno savu cenu un kļūst blāvāks, tad atceros, ka līdzpaņemtās rezerves bačas ir palikušas kontrolpunkta teltī… Nu bez gaismas pasākums laikam būtu galā. Bet sitiens pa lampiņu un … tā izdziest pavisam, otrs mēģinājums – o, esmu atpakaļ trasē! Šādi joki atkārtojās vēl pāris reižu, bet kopumā arī 1,53Ls vērts lukturītis savu funkciju nepaveica daudz sliktāk kā daža laba pa 80 lati pirktais (tiesa nevaru objektīvi salīdzināt, iespējams ka pēdējais spēj kliedēt miglu un darīt citus brīnumus). Ja otrajā aplī skatījos pēc cietākas virsmas un lielās dubļu pančkas centos apiet, tad tagad droši dodos tām cauri kā visurgājējs, jo neredzu tālāk par pāris metriem un nevaru atšķirt, kur dubļi pāri potītēm un kur līdz tām. Pēc kārtējām peļķēm un ūdens iesmelšanas botā, atzinīgi novērtēju savu ekipējumu, jo Gore termozeķes joprojām tur kājas siltumā, bet botas nesamirkst un caur Goretex materiālu nelaiž iekšā to, kas sūcas no augšas. Domas dažādas, – varbūt piebremzēt nedaudz un ļaut tiesnešiem sevi sūtīt pa tiešo uz finišu…? Nolemju tomēr darīt visu, kas manos spēkos, lai tomēr tiktu pēdējā aplī. Pulkstenis kopā ar endomondo man beidzies jau pēc 34km, tā kā nav ne jausmas, cik daudz es kavēju, vai ir rezerve, zinu, ka esmu uz būt/nebūt robežas. Beidzot ir klāt bruģētais noskrējiens, vēl pēdējo reizi ļaujos gravitātei uzņemot ātrumu, ko kājas var knapi turēt, drīz jau mans mīļais ēdināšanas punkts, šoreiz knapi pamanāms, jo to izgaismo vien pāris svecītes uz galda, gluži kā uz pieminekļa. Mans iecienītais siers un vīnogas ir beigušās, bet galvenais jautājums – cik ir pulkstenis?! “19:22” skan atbilde. Paķeru banāna galiņu un bliežu tumsā, zinu, ka astoņās minūtēs varu tikt līdz tilta otrai pusei, bet negribas paļauties uz nejaušību un ja nu puisim otrā krastā pulkstenis steidzas? Vēl pa ceļam mani aptur cits tiesnesis un pieprasa nosaukt numuru. “Pieci, viens, seši, deviņi” atkārtoju jau kādu piekto reizi šovakar. Saku, ka iespējams aiz manis vēl būs divi, kas tiks trasē, tiesnesis gan neviltoti cer, ka esmu pēdējais. Pie svarīgā kontrolpunkta pieskrienot, tiesnesis tā nīgri novelk – “pēdējā minūtē, 19:29 …” Nu pagaidām komandas nosaukumu esmu attaisnojis godam, bet vēl jau ir mazais aplis, turklāt pilnīgā piķa tumsā! Apņēmība ir atgriezusies, vairs nav ko zaudēt, esmu ticis pēdējā aplī, iespējams kā pats pēdējais, tad nu jāatstāj visi spēki, lai iekļautos tajās 10h! Pretī skrien daži vientuļi vīri un neviltotā izbrīnā uzsauc – “jūs tikai tagad dodaties trasē?!?” Jā, tikai tagad. Meitene pirms antiņkalna skatās savā telefonā un nevelta man pat vienaldzīgu skatienu, bet puisis kalna augšā pie krustojuma kā allaž ir pozitīvs, – sāk aplaudēt tiklīdz ir pamanījis manu lukturīti, nosaucu kārtējo reizi savu numuru, saņemu vislabākos novēlējumus izturēt un pieveikt trasi, un viņa aplausu pavadīts pazūdu aiz kalna. Sen vairs neesmu redzams tiesneša skatienam, bet viņš zina, ka dzirdu viņu un turpina aplaudēt, ap sirdi tiešām paliek silti. Tumsā tas mazais kalns vairs nešķiet tik draudīgs kā pirmajā reizē, vairāk uz sajūtām nekā uz saskatītā, turpinu mētāties no koka pie koka, līdz tieku lejā. Vairs neatļaujos soļot, skrienu, atsperoties ar nūjām, mans laiks kā smilšu pulkstenītis pamazām iztek. Tālumā pamanu gaismiņu, nopriecājos, ka varbūt tuvojos vēl kādam divplāksnim, bet drīz vien saprotu, ka tuvošanās ir pārāk ātra un gaismiņa ir vairāk oranža nekā balta – makšķernieki. Puišiem vakara iekārtojums tiešām omulīgs, vairākas jāņugunis, uz uguns čurkst desiņas, rokās spēka dzira, tā vien gribētos piestāt un atvilkt elpu, bet zinu, ka nav ne minūtes. Pamanījuši mani pēdējā brīdī vīriem pasprūk neviltots sveiciens: “ŅEFIGA SJEBE!”. “Jums arī labs vakars” nosaucu un prom esmu. Kad pēc kārtējā kalna esmu noguris skriet, imitēju ātru nūjošanu un vismaz pašam šķiet, ka kustos ātrāk nekā otrajā aplī. Tuvojoties kung-fu nogāzei pirms mazās upītes, nedaudz pazaudēju orientieri, sasitu galvu pret pārkritušu koku un nodomāju, ka tāds te nebija, tāpēc laikam bija jālien šeit lejā, norāpies dažus metrus tomēr ieraugu plandošo lentu nedaudz augstāk trasē, un esmu spiests rāpties atpakaļ kalnā. Ticis pāri upītei pamanu tuvojošamies gaismiņas. Pēdējie divi tiesneši vēl noprasa numuru un paziņo – “Jūs esat pēdējais!” Tas gan nav man nekāds jaunums. Saņemu pēdējās norādes, kur jādodas, jo posteņus viņi jau ir pametuši, dodos tālāk. Uz asfalta mani sagaida vēl pārītis tiesnešu, kas bija ļoti atviegloti pēc mana numura nosaukšanas, jo ar to viņu darba diena bija beigusies. Šoreiz vairs nevaru atļauties soļot, jo atlikušas ir vien 24 minūtes un aptuveni vēl 3km. Skrienu. Tiesnesis krustcelēs atkal mani sveic ar aplausiem, vēl pēdējo reizi nosaucu kā cietumnieks no galvas iekalto numuru un metos lejā pa slidkalniņu, skrienu cik varu, jo zinu, ka laiks man ir pavisam maz, vēl jau lielais kalns! Vizualizēju, ka finišēju pēc 9:59:59s … ceru, ka nostrādās arī šoreiz. Kalns ir pavisam tukšs un tumšs, jau grasos doties tālāk, jo tumšā šķiet šis nav īstais, vai tomēr ir? Pasperu pāris soļu kalna virzienā un laikam pamanījuši manu lukturi cilvēki kalna galā sarosās. Iedegas pāris prožektori, kāds palaiž pa skaļruni sirēnu un uzmundrina kāpt kalnā. Sakožu zobus un atlikušajiem spēkiem atdodu visu, kas palicis. No augšas gan droši vien izskatos pēc bruņurupuča. Neesmu šķiet vēl pusē, kad atskan aplausi un tā turpinās līdz esmu ticis augšā, dzirdu tekstus, bet nefilmēju sejas. Kāds iesaucas “Tas esi TU?!!?!!” (labprāt zinātu kurš/-a) tas bija, jo likās kā tāds patīkams pārsteigums, vismaz man tas skanēja kā atzinība! Kāds uzkar kaklā medaļu un pasaka, ka esmu nedaudz nokavējis, bet medaļu esot pelnījis! Nedaudz streipuļodams dodos pa tiešo uz tualeti, jo visu 10h garumā tik vien kā vienreiz mežā uztaisīju mazo pieturiņu. Pa ceļam mani vēl panāk Ainīc, uzsit uz pleca un apsveic par izturību, atsaucu, ka tiekamies pirtī un dodos apsēsties. Mēģinu sakārtot domas un sajūtas. Es tomēr esmu finišējis un medaļa man ir kaklā. Neticami! Nezināju, ka esmu spējīgs kustēties uz priekšu 10h 5min un 43s. Jā, kontrollaikā neiekļāvos, bet man nebija pret sevi sirdsapziņas pārmetumu, jo atdevu trasē tik daudz spēka cik bija. Apbrīnoju tos, kas trasi pieveic 5, 6, 7, 8 un pat 9 stundās. Es tam šoreiz nebiju gatavs. Varbūt es vispār nebiju gatavs fiziski priekš 54,5km, un droši vien daudz prātīgāk būtu startēt vidējā distancē, bet man ļoti gribējās iet uz visu banku un zināju, ka esmu spītīgs un mērķtiecīgs. Biju absolūti pēdējais, ja neskaita tos 22 dalībniekus, kas nefinišēja, bet sajūtas ir tādas, ka es to arī esmu paņēmis – visu banku!
Pēcgarša
Zupa, par ko biju dzirdējis no citiem skrējējiem, mani vairs negaidīja un arī ģērbtuves telts jau tika jaukta nost, kamēr es vēl tur mēģināju atbrīvoties no savām netīrajām drēbēm. Komandas biedrs Imants (filipo) atnesa no galda paķertās bulciņas un banānus, bet man tiešām pārāk nenesās prāts uz ēšanu. Andris (aspruds) ar kompanjoni nepacietīgi gaidīja mašīnā jau vairāk kā pusotru stundu, bet nekādus pārmetumus man neveltīja, pacietīgi vēl piestāja pie veikala, lai varam nopirkt ciemkukuli Noskrien fināla ballītei. Atmosfēra pozitīva, ļaužu daudz, dažus atpazīstu no skrējieniem, citus pēc nikiem un diskusijām forumā. Tikko esam piesēduši uz palodzes kā pie mikrofona tiek sportiska izskata kungs, kas paziņo, ka viņš ir no komandas “Pēdējā brīža izaicinātāji” un grib iepazīties ar pārējiem komandas biedriem. Nedaudz izbrīnīti, bet raušamies augšā un sasveicināmies ar Guntaru, ko līdz tam biju dzirdējis tikai pa telefonu. Vēlāk top arī komandas kopbilde ar Kristīni uz rokām (gaidu no Darjas). Forši mums tie jaunie komandas biedri, nodomāju. Pačalojam par skrējienu, dzīvi kā tādu. Vispār cilvēki visapkārt pozitīvi, arī sacensību uzvarētāji pagodinājuši pasākumu ar savu klātbūtni. Valda jautrība un galdi lūzt no ciemkukuļiem, tiek sveikts namatēvs un pasākumā ir vēl kādi 10 jubilāri, lielāko daļu nepazīstu personīgi, bet nejūtos svešs. Pirtī tiek pārrunātas visatklātākās un trakākās ar skriešu saistītas lietas, sākot no seksa ar pulsometru līdz pat čūsku salas izdzīvošanas skrējienam. Cilvēki lec baseinos ar halātiem, tad pārmetas uz tvisteri, kur top akrobātu cienīgas pozas. Spēju tik nobrīnīties par cilvēku enerģijas apjomu, jo pats vairāk kā sēdēt ar izstieptām koka kājām nevaru. Baudu vakaru un kopības sajūtu, pulkstenis jau pus 2 naktī, bet miegs vēl nenāk un prom doties negribas. Pasākums izskatās ies līdz rītam, tomēr mūsu mašīnai ir laiks uz Rīgu un tā nu negribīgi ceļamies un dodamies mājās. Nākamajā rītā ievadu skrējienu un kļūstu par Dzo komandas līderi noskrietajos kilometros nedēļas ietvaros! Priecājos kā bērns, uztaisu pat printskrīnu, lai paliek piemiņai. :) Saņemu arī nozīmīti “100km nedēļā”, kur teksts sākas ar vārdiem – “Tu esi monstrs!” Nosmaidu, jo tiešām jūtos pelnījis šos vārdus. Nu ko, viena kolosāla sezona nu ir galā un jānosprauž jauni mērķi nākamajai, lai ir motivācija turpināt kustēt uz priekšu un kas zina, pieveikt kādu jaunu pēdējā brīža izaicinājumu?! Noskrien!
Daudziem skriešanas sezona jau beigusies, bet tas nu ir skaidrs, ka beigties tagad nevar nekas! Tomēr jāatzīst, ka rudens tomēr ir tāds vairāk vai mazāk skriešanas Ziemassvētku laiks, kad paskatīties atpakaļ uz sastrādāto.
Izrādās, ka sastrādāts daudz vairāk par plānoto. Šī man ir pirmā tāda regulārāka skriešanas sezona. Pavasarī biju nodomājusi šogad piedalīties 4 sacensībās. Veselās 4! Protams, ka tagad jau ir 13 un nemaz nešķiet, ka pietiek.
Kā janvārī sāku skriet, tā ieskrējos pamatīgi, vienubrīd bija pat līdz 100km nedēļā. Tad apaukstēju sēžas nervu, kas mani apsēdināja. Tiem, kas nav šos priekus izbaudījuši, vienā teikumā varu aprakstīt, ka neizturami sāp puse muguras un viena kāja, vairāk jau mugura. Tā vietā, lai mūžam gozētos dīvānā, drīz vien atsāku skriet, pa kilometram vien.
Pirmās sacensības (11km Biķrenieku pusē) plānoju aizvadīt mierīgi muguras dēļ. Nesanāca. Nekas nesāpēja, un pirmoreiz VSK Noskrien cilvēkus satiku dzīvē, kas daudz palīdzēja, jo otrā apļa sākumā, kad jau miru nost, Artūro man uzsauca: “Guntiņ, turies!” Klausīju un godam finišēju ar smaidu. Kad apstājos, tad sajutu, cik ellīgi sāp mugura… Tad mani pielauza piedalīties Sieviešu skrējienā, sāpes pēc finiša bija mazākas un sanāca dikti skaista finiša bilde. Sapratu, ka gribu, lai visas finiša bildes būtu smukas. Un tad nāca Stipro skrējiens VSK Noskrien komandā, kas bija tik emocionāls, ka ir dokumentēts atsevišķā ierakstā, tāpat kā gada lielais notikums – pirmais pusmaratons Nordea Rīgas skrējienā, kas pavēra jaunus apvāršņus.
Tad kaut kā likās, ka vasarā tak arī kaut kur jāpiedalās. Tā nāca Zelta keda, uz kuru aizbraucu pēc pāris stundu gulēšanas, bezmaz pa taisno pēc ballītes. Pirms starta man bija slikti, karsti un gribējās mājās. Pēc katra apļa bija kārdinājums griezt malā, bet beigās pati nobrīnījos par rezultātu. Nākamais pēcballītes skrējiens bija pa Vecrīgas bruģi – Saulgriežu skrējiens, kurā garākajā distancē no sievietēm biju pirmā. Tas bija kaut kas dīvains un neticams, vēl nedēļu par sevi sajūsminājos, nemaz noticēt nevarēju! Bet tās nu reiz bija sacensības, kur apbalvošana nebija sadalīta pa dzimumiem, tā nu priecājos tāpat vien. Mazo skrējienu šarms bija paņēmis mani, un tā nu drīz skrēju Bruņurupucī (protams, pēc ballītes) pa Jūrmalas smiltīm. Grupā trešā vieta un smiekls par spēju dabūt pjedestāla vietas sacensībās, kur nekāda pjedestāla nav. Bet toreiz es guvu labu mācību – vienmēr, vienmēr pirms starta aiziet uz tualeti! Es nebiju vēl ne pusē, kad man jau šausmīgi sāka spiest. Dzeršanas punkts to vēl pastiprināja, un iedomājieties, ko darīja jūras šalkoņa… Un vēl vienveidīgā un plašā ainava, kas liek just, ka uz priekšu vispār nekas nevirzās. Ja varētu paskriet ar krustā kājām, tā arī darītu! Pēc finiša domās lādēju to cilvēku, kas lika man uzreiz noņemt numuru, un kā bulta skrēju uz tuvāko mazmājiņu. Nekas, mācību vajag!
Tālāk atkal pusmaratonu posms – brīnišķīgais Kuldīgas pusmaratons, kas ir superīgākais skrējiens manā mūžā, kur es izklaidējos, nevis skrēju, un dabūju personīgo rekordu, pašai par lieliem brīnumiem. Un pirmais ārzemnieks – Tallinas maratona puse, uz ko mani pielauza Stipro skrējiena komandas puiši. Jā jābrauc, jābrauc! Tagad āķis lūpā un vēlme katru gadu uz vismaz vienu ārzemju skrējienu aizdoties. Valmieras puse atkal ar personīgo rekordu, kas kopš Nordea nesaprotamā kārtā ir pacēlies no 1:58 uz 1:42. Šajos skrējienos sapratu, ka vajag skriet ar dzelteno Noskrien kreklu. Atbalsts trasē ir jūtami lielāks! Pilnīgi nepazīstami cilvēki uzsauc, pamāj ar roku un liek saņemties. Ja krekla nav, to dara tikai tie, kas jau sejā pazīst, kas arī pa vasaru ir ne mazums sakrājušies.
Uz rudeni atkal laiks mazākām distancēm. Salaspilī 10 kilometros dabūju pirmo vietu! Tas bija kaut kas neaprakstāms (jo Vecrīgā es līdz pat rezultātu publicēšanai nezināju, ka esmu pirmā). Startā aizskrēju visām dāmām garām un gaidīju, kad nu apdzīs. Cerēju, ka tā tas nenotiks, un cerēju, ka nav kāda nemanīta man aizšmaukusi garām. Pēc pirmā apļa, kad biju jau visas iekšās izskrējusi ārā, sapratu, ka laikam tak jau tiešām būšu pirmā! Pametot skatu par plecu, nevienu konkurenti nemanīju… Un tiešām pirmā vieta un īsts pjedestāls, un prieks, ka pazīstu jau vairākus noskrieniešus, kas aplaudēja un bļaustījās, kad es tur kāpu! Pēc nedēļas Iecavas krosā 2km skrējienā trešā vieta un pirmā īstā medaļa (Salaspilī bija dāvanas un diplomi). Un kā odziņa sezonas beigās – Siguldas desmitnieks zelta rudenī, kur es vairāk priecājos par savējo panākumiem, nevis par saviem (līdzīgi gan bija arī Kuldīgā un Valmierā). Bet vai sezona tiešām beidzas? Nekā! Siguldas startā Darya teica, ka jābrauc uz Rembati 18.novembrī. Nu labi – jā jābrauc, braucam!
Pēc katrām sacensībām padalos ar draugiem, kā man ir gājis, un tā nu vienā no kārtējām galerijām iekrita teksts “Kur tu visu laiku skrien, jei bogu?” Paskatījos, ka tiešām pilna galerija. Kā citi liek katru sīkāko sava zīdaiņa vai suņa dzīves attēlojumu, tā man ir skriešana – kaut kas ļoti nozīmīgs. Un pats labākais no visas tās desošanas jau laikam ir cilvēki. Koptreniņos un sacensībās tik daudzi noskrienieši iepazīti, un visi ir forši! Un man nav ne jausmas, kā lielākā daļa varētu izskatīties civilā, jo visa komunicēšana notiek skrienot. Kas var būt vēl labāk?
tā ir sanācis, ka es jau kādu laiku diezgan aktīvi apmeklēju šo visnotaļ jauko virtuālo vietu (arī reģistrējot savus skrējienus), bet kaut kā nav bijusi iedvesma kaut ko rakstīt forumos, jo nejutu, ka man būtu ko teikt. Turklāt, tā kā mani neviens nepazīst, tad arī pārāk manis teikto neņemtu galvā. Tagad gan es esmu nobriedis (lai tur vai kas) ar savu stāstu tikt uz pirmā vāka.
Teksts izvērtīsies pagaršs, bet nu gribas kaut kur apkopot savas skriešanas gaitas teksta formā (kāpēc gan to nedarīt publiski?).
Iesākums
Gribu sākt ar mazu atkāpi (un arī sākšu, jo neviens man nevar aizliegt) par savām skriešanas gaitām. Daudzus skolas laikā gadus trenējos basketbolā, pēc tam tāpat 2-3reizes nedēļā bumboju un biju visādi citādi sportiski aktīvs, bet skriešana kā tāda bez sacensību elementa man vienmēr visnotaļ nepatika, jo vienam skrienot pa rajonu/mežu īsti nebija, ko uzvarēt. Respektīvi “tupa” skriet man ļoti nepatika.
5. klasē es domāju, ka, kad paaugšos, naudu pelnīšu šādi. Nesanāca.
Un tā 2009. gada janvārī-februārī mans kolēģis mēģināja mani pierunāt noskriet NRM (Nordea Rīgas maratona) 2009 pusmaratonu. Un viņam izdevās (vismaz daļēji). Tā es sāku trenēties, un daudz maz viss gāja pēc NRM piedāvātā pusmaratona treniņa plāna (tiesa, es viņu mazliet saspiedu), un pašsajūta arī bija normāla. Skriešana pa lielam sagādāja lielas psiholoģiskas mocības, turklāt es arī skrēju (kā tagad izrādās) pie diezgan augsta pulsa, kā rezultātā pēc skrējieniem es jutos visnotaļ kapitāli noguris un vairs neko tajā pašā dienā darīt nespējošs. Tā pienāca pusmaratona nedēļa, un kaut kā tā sanāca, ka pirmdienā pēc NRM man LU bija paredzēts eksāmens (bija arī pēdējais bakalaura gads), un, tā kā es pēc pusmaratona patiešām nebūtu spējīgs mācīties, es NRM tomēr uz starta līnijas nestājos un visu dienu cītīgi mācījos eksāmenam. Pēc šīs viena pavasara paskriešanas es uzreiz par skriešanu aizmirsu un pat pamanījos arī kaut kur pazaudēt savus skriešanas apavus (kas, ja man arī bija kaut minimāla vēlme skriet, ļāva man atrast ieganstu to nedarīt). Turpināju pa vasarām spēlēt pludmales volejbolu un pārējā laikā basketbolu un biju visnotaļ apmierināts ar savu fizisko noslodzi un vispār sportiskajām gaitām (šad tad parādījās doma par pusīti pavasarī, bet ātri vien viņa pazuda).
Mans pirmais pusmaratons
Ātri pārlecam uz šī gada janvāri, kad man rajonā ievācās bijusī klasesbiedrene, kura teica, ka skries krosiņu pa Arkādijas-Uzvaras parka rajonu. Tad es viņai pajautāju, vai viņa to domā nopietni un regulāri un vai viņa varbūt negrib gatavoties šī gada NRM pusītei. Viņa uz abiem jautājumiem atbildēja apstiprinoši, kā rezultātā es tajā pašā dienā nopirku jaunas skriešanas čības. Neilgi pēc tam jau mēs sākām -15 grādos skriet negarus 6-9km garus krosiņus pa rajonu un domājām, ka viss ir ok. Protams, skrēju ātrāk nekā vajadzētu, kā rezultātā sāka parādīties dažādas sāpes (vistrakāk bija ar Ahileju, kurš jau basketbolā bija mazliet iekaisis, kuru es turpināju paralēli skriešanai spēlēt 2x nedēļā), kuras principā pieņēmās tikai spēkā. Tā vai citādāk NRM es “sagatavojos” un izgāju uz starta. Satraukums liels, sajūtas interesantas, trase gara. Viss beidzās ar to, ka atpakaļceļā no Dienvidu tilta man pilnīgi beidzās degviela, un es plānoto 2h ar astīti vietā finišēju 2h15min.
Mans otrais pusmaratons
Pats NRM man ļoti patika un vispār jutos lepns, ka distanci esmu veicis un arī iekļāvies kontrollaikā, bet kaut kas tomēr pakrūtē kņudēja un mieru nedeva. Mieru nedeva tas, ka es zināju, ka “mazliet” patrenējoties es varētu distanci pieveikt krietni ātrāk un ar krietni lielāku gandarījuma sajūtu. Dažas dienas pēc NRM man nejauši sanāca sejasgrāmatā paklačot ar bijušo basketbola cīņubiedru Gintu, kurš jau vairākus gadus ir aktīvi pievērsies triatlonam, un viņš teica, ka varētu man palīdzēt ar padomu, ja man ir doma turpināt skriet (man skriešana nepatika) un uzstādīt sakarīgāku rezultātu (sakarīgi rezultāti man patika). Tā visa rezultātā es saņēmos aiziet uz Sporta Laboratoriju (man bija bail iet pirms NRM, ja nu pasaka, ka man kaut kas nav kārtībā un vispār nepielaiž pie skriešanas – prātīgi), kur man pateica, ka esmu vesels, bet pašlaik ne pārāk labi sagatavots ilgai skriešanai. Cīņubiedrs Gints paskatījās uz rezultātiem un teica, lai tieku pie pulsometra (darīts). Tālāk jau viss vienkārši – jāskrien ir daudz un pie maza pulsa, kas, protams, man bija sākumā ļoti grūti, bet nu diezgan ātri samierinājos ar likteni skriet pa 7min/km. Tas viss notika jūnija sākumā.
Pēc jau vairāk kā mēneša skriešanas pārsvarā ar ātrumu 7min/km Gints teica, ka nu ir laiks piedalīties sacensībās – noskriet 5km ar ātrumu ap 4:30min/km. Pirms šīs straujās tempa maiņas uztaisīju 2 ātruma treniņus un biju “gatavs”. Par sacensību vietu tika izvēlēts LSC rīkotais pasākums Mežaparkā. Tā kā pirms tam mana vienīgā saskare ar skriešanas sacensībām bija NRM, tad atšķirība bija diezgan jūtama. Sākot jau ar to, ka es tā kautrīgi gāju meklēt, kur tad tur tajā estrādē ir reģistrācija (viegli atrast pēc visādu man līdzīgu dīvainīšu došanās pareizajā virzienā), pēc tam arī, kur tad īsti ir tas starts. Tā kā kādu pusotru mēnesi nebiju vairāk kā 1km skrējis ātrāk par 6:30min/km, mazliet bija bailes par to, vai es vispār varēšu ātrumu noturēt. Izrādās, ka varēju un beigās uzdevums izpildīts – 5km 21:22min. Vēlējos vēl piebilst, ka šajā pasākumā redzēju daudz foruma aktīvos noskrieniešus un bija interesanti pavērot viņus no malas.
Startā esmu visgarākais, bet diez vai finišā būšu visātrākais (LSC 5km)
Pēc Mežaparka LSC turpināju cītīgi skriet trīs reizes nedēļā (krājot daudz lēnus kilometrus), lai sagatavotos savam sezonas galvenajam startam Jūrmalas pusītē. Pamanīju arī, ka pie tā paša 135bpm pulsa sāku skriet jau mazliet, mazliet raitāk, bet tāpat manuprāt progress bija niecīgs. Paralēli tam visam vēl pamanījos divreiz nedēļā lēkāt pa smiltīm un mēģināt volejbola bumbu dabūt tīkla otrā pusē. Gints teica, ka tas ļoti manai skriešanai par labu nenāk, bet man tas pasākums tomēr pārāk patika, kā rezultātā nācās vien apvienot. Tā diezgan ātri jau pienāca NRR (Nike Riga Run), kur bija ieplānota manu spēju pārbaude jau 10km distancē. Tā kā tur ierados ar milzīgu noguruma fonu (pirms tam nedēļā saskrieti ļoti daudz kilometri, plus vēl iepriekšējā dienā volejbola turnīrs visas dienas garumā), tad rezultāts bija pieticīgs, tiesa, minimums tika izpildīts – izskrēju no 50 minūtēm (49:16). Pasākums jau vairāk līdzinājās NRM – gan karstuma, gan apjoma, gan mana fiziskā bezspēka ziņā.
Pirms NRR padaudz saskrietie kilometri, kā arī NRR slodze man bija iedevusi pa kājām diezgan normāli, kā rezultātā labā ceļa saite sāka niķoties. Ārsts teica, ka nekas traks nav, bet vienalga nepatīkami. Pēc tam jau uzreiz bija jābrauc atpūsties uz Gruziju, kur īsti paskriet nesanāca (vīns tomēr tur gards un reljefs pārsvarā pārāk traks), pēc tam vēl atgriežoties Latvijā sanāca saaukstēties, kā rezultātā uz Jūrmalas pusīti es biju daudz atpūties no skriešanas, bet galīgi maz skrējis kopš NRR desmitnieka. Vienu brīdi pat prātā bija doma neskriet, bet, tā kā par dalību bija samaksāts ne mazums, tad nekas cits neatlika kā piedalīties. Lai arī uz želejām vienmēr biju skatījies skeptiski, šoreiz domāju ar Gintu nestrīdēties un nopirkt želejas (treniņos lietoju tikai ūdeni).
Skrējiena diena
Protams, bija man pirmsstarta bezmiegs, bet tas normāli. Pirms starta ieēdu želeju un cerēju, ka vēderam nekļūs slikti. Trenera uzstādījums bija vienkāršs – sākumā pirmo pusi skrien pa 4:40-4:50min/km, pēc tam izvelc, cik vari. Es tomēr izdomāju, ka darīšu otrādi – sākšu ar mierīgu 5:10-5:30, tad skatīšos, vai pietiks spēka. Principā man pat būtu gribējies izmantot kādu pulsa plānu, bet, tā kā man īsti nebija nekādu references sacensību, tad nācās bez tā iztikt un vadīties tīri pēc savām sajūtām/pulsa/forumos lasītā/trenera teiktā.
Starts!
Pirmie metri – jau izskatos aizmidzis
Pirmais kilometrs izvērtās diezgan lēns (5:40min) gan tāpēc, ka galīgi negribējās sākumu saforsēt, gan tāpēc, ka starts Jūrmalā ir diezgan šaurs un pēc tam trase iet pa līkumaino Jūrmalas Mežaparku, kur apdzīt grūti un tāpat solis pārāk raits nesanāk. Otrajā kilometrā riktīgi saņēmos un noskrēju pa 4:46min, nobijos, ka ir mazliet par ātru un nākamos trīs noskrēju katru piecās minūtēs:
1.km 5:40
2.km 4:46
3.km 5:00
4.km 5:03
5.km 4:59
Šauras ietves un daudz cilvēku
Ap šo laiku man piezagās divas domas – pirmā, ka vispār viegli skrienas un ka uztraukums par to, ka treniņu trūkuma dēļ būs grūti, nav piepildījies. Otrā, ka šādi skrienot nu galīgi nefinišēšu savā “ideālajā” laikā zem 1h45min (treneris teica, ka man uz to būtu jāiet, bet es galīgi nejutos gatavs). Turklāt šādi domājot un skatoties, kas notiek apkārt 6. km noskrēju 5:09min, kas atsvieda mani jau 38 sekundes virs 5:00min/km vidējā tempa un vēl dažas sekundes virs 1h45min finiša laika tempa. Tāpat ap šo laiku priekšā tiek sazīmēts aktīvais noskrienietis dot, par ko mazliet pārsteigums, jo šķita, ka viņš pusīti skrien zem 1h45min, turklāt ar diezgan vienmērīgu tempu. 7.km pēc ilgiem laikiem tiek atkal pievārēts zem 5min, bet līdz 12.km tā stabili zem 5min/km es netieku. Tiesa, šajā laikā tiek panākts un apsteigts dot, par ko liels prieks.
6.km 5:09
7.km 4:57
8.km 4:58
9.km 5:01
10.km 4:47
10.km beigās atpalicība no 5min/km tempa ir vairs tikai 21 sekunde, kas nozīmē, ka pa pieciem kilometriem ir izdevies nomest pusi (17sek) no sākotnējās atpalicības, tiesa, saprotu, ka, lai paskrietu zem 1h45min, ar 5min/km tempu nepietiks – ir jāiegūst minimums pusminūtes buferis. Ap desmito kilometru man atbalsta komanda iedeva vēl vienu želeju, un vispār trasē es jutos labi un nogurumu vēl nejutu (it kā jau loģiski). Tālāk jau aizskrienu otrajā aplī, un caur parciņu atkal sanāk skriet lēni (virs 5min), bet tālāk jau nospļāvos par domu, ka pulsu derētu turēt zem 175bpm (dažus km pirms tam atmetu domu, ka līdz 10.km vajadzētu turēt zem 170bpm). Tas viss deva diezgan labus kilometru laikus stabili zem 5 minūtēm, kas rezultējās tajā, ka 14.km beigās vidēji jau biju ticis zem 5min/km (ieekonomēta 1 sekunde). Tāpat ap šo laiku pamanīju vienu skrējēju ar dzeltenu kreklu, kas skrēja ar līdzīgu tempu kā manējais – Anduli. Pie dzeršanas punktiem man sanāca padzerties raitāk, bet viņš starp dzeršanas punktiem pārsvarā bija ātrāks. Tā mēs diezgan bieži mainījāmies ar pozīcijām (vismaz man tā tagad šķiet).
11.km 05:01
12.km 4:57
13.km 4:53
14.km 4:47
15.km 4:53
Ar uzņemto tempu es turpināju tā arī skriet un skatīties, kā pulss jau iet virs 180 un 18.km virs 190 (man pirms tam maksimālais bija uzstādīts NRR 197bpm), kas liecināja, ka esmu diezgan tuvu savu spēju robežai. 20.km kļuva pavisam grūti, bet kaut kā tomēr sanāca tempu noturēt (tiesa, Andulis savā pēdējo kilometru spurtā aizgāja garām kā stāvošam). Vēl mazliet mani morāli sagrāva tas, ka 20km atzīme bija nolikta galīgi ne tur, kā rezultātā man tiešām vienu brīdi šķita, ka nekas labs finišā nebūs, tiesa, izrādās, ka pēc 20km atzīmes vēl bija palicis skriet mazāk par 700m, kā rezultātā sanāca arī tīri labs finiša spurts.
16.km 4:55
17.km 4:54
18.km 4:47
19.km 4:50
20.km 4:54
21.km 4:43 (man suunto sarēķināja tikai 20.96km pa visu distanci)
Kad apturēju pulksteni, biju ļoti priecīgs un arī pārsteigts par sasniegto rezultātu (1:43:55), kas nozīmēja, ka beigās biju nodedzinājis pietiekami daudz sekundes, lai izskrietu pat no 1h44min, kas man kā galīgam amatierim šķita lielisks rezultāts. Kā minēts virsrakstā, tad personiskais rekords uzlabots par 31 (!) minūti. Žēl, ka nākamajās sacensībās (esmu diezgan drošs, ka tādas būs) neizdosies vēl par pusstundu uzlabot savu laiku. Pēc šī skrējiena man ir gan tā labā sajūta, ka pieveikta distance, gan arī tā, ka tas ir paveikts ego apmierinošā laikā.
p.s. kopš sāku skriet lēni, jūtu, ka visas manas traumas/iekaisumi lēnām, bet konstanti dzīst un sāpes samazinās, par ko man arī ir otrs lielākais prieks!
p.p.s. kopš sāku skriet lēni, nenogurstu (kad atnāku mājās, neesmu nelietojams, un diena nav izbojāta), kā rezultātā man skriešana sāk sagādāt baudu, kas laikam būtu mans pirmais lielākais prieks!
p.p.s. Ego tomēr nav apmierināts – tiek plānots nākamo pusīti skriet vēl par 10 minūtēm ātrāk.
Valmiera noteikti daudziem skrējējiem asociējas ar pilsētu, kur tika sasniegti pirmie skriešanas rekordi, pieveiktas pirmās nopietnās distances. Tā nu sagadījies, ka Valmieras maratons paliks arī manā atmiņā, ar pozitīvām un fantastiskām sajūtām pieveicot sevis nosprausto mērķi, proti, 42 km distanci. Ja 2012. gads man drīzāk bija tāds kā iešūpošanās gads skrējēju sabiedrībā mēģinot saprast kas un kā man būtu jādara, tad 2013. gada 1. janvāra apņemšanās pieveikt 42 km distanci, solīja interesantu gadu pārlaužot sevī slinkumu un stipri palielinot noskrieto kilometrāžu.
Kā jau daudziem skrējējiem, sākotnējais plāns sniedzās līdz Nordea maratonam un 19. maijs kalendārā tika atzīmēts ar sarkanu krāsu. Kā jau iesācējs skriešanā, biju saklausījies, ka 1000 km tā ir sava veida robeža, lai mēģinātu pievarēt tik kāroto 42 km distanci. Protams, var jau teikt, ka katram tas ir individuāli, bet tā nu vadījos pēc šiem nostāstiem un tuvojoties 19. maijam jutos pietiekoši pārliecināts par saviem spēkiem. Par vadlīniju treniņiem izmantoju Nordea mājaslapā pieejamo programmu, kuru nekļūdīgi pildīju. Kā jau skan mūsu devīze „Galvenais ir noskriet”, tad pēc tāda arī vadījos uzstādot sev mērķi, bet klusībā cerēju, ka 4:15:00 būs sasniedzams rezultāts. Neiedziļināšos sīkumos, bet Nordea maratons izvērtās pagalam neveiksmīgi un pēc pirmajiem 21 km nolēmu izstāties dēļ sliktās pašsajūtas. Kā pēc tam lasīju dažādās interneta vietnēs un runājot ar citiem skrējējiem sapratu, ka saule bija pieveikusi daudzus un ar šādu domu centos arī mierināt sevi. Pārliecība bija iedragāta, bet kā izrādās viss tik tiešām notiek uz labu.
Šāds notikumu pavērsiens neietilpa manos plānos un bija jāsāk domāt, ko lai tagad lietas labā dara. Zināju, ka pēc pāris mēnešiem Valmierā ir vēl viena iespēja mēģināt pieveikt 42 km distanci, bet šoreiz jau tā pārliecība bija manāmi noplakusi. Par laimi man, kā no skaidrām debesīm uzrodas akcija MOTIVĀTORS. Nelielas šaubas, bet pēc pāris stundām anketa ir jau aizpildīta un pēc pāris dienām uzzinu savu skriešanas MEISTARU – Tuksneša Vētra. Aplūkojot šī skrējēja sasniegumus neviļus rodas tāda pazemības sajūta un uz pirmo tikšanos ar viņu devos kā tāds pirmklasnieks satiekot savu skolotāju . Galu galā, viss neizvērtās tik traki. Pēc pāris stundu sarunas un pāris vīna glāzēm uzdevums skaidrs, plāns gatavs un nākamajā dienā manā priekšā ir izstrādāta skriešanas programma. Paralēli plānam par Valmieru izvirzu sev mērķi noskriet pēdējos 5 Skrien Latvija posmus (šobrīd procesā). Paralēli skriešanai vismaz beidzot varu arī sākt iepazīt VSK noskrien biedrus arī pēc sejām (nu jau varu pateikt, ka es pat kādu arī pazīstu).
Tā nu apzinīgi pildot sava Motivatora izstrādāto programmu palēnām arī pienāca „būt vai nebūt” diena. Labi, ka Tuksneša Vētra ir viens optimistisks čalis, jo viņš man liekas vienīgais nešaubījās, ka es varu panākt sev izvirzīto mērķi (ko nevarētu teikt par saviem radiem). Tad nu pie sevis arī nodomāju, būs vien laikam jānoskrien tie 42 km.
Maratona dienas rīts iesākas nesteidzīgi. Starta vietā ierodos pusotru stundu ātrāk. Domas par gaidāmo skrējienu novērš sarunas ar Ainīc, Tuksneša Vētra, MGQN. Tuksneša Vētras izteiktos vārdus, ka man jāizskrien no 4:00:00 uztveru kā pamatīgu joku. Pēc kopbildes ar VSK Noskrien jautro kolektīvu sāku beidzot domāt arī par iesildīšanos.
Aplis. Ņemot vērā, ka plānoto finiša laiks paredzēts kādu laiku pēc 4h, ielienu skrējēju armādas pašās beigās. Starta šāviens un mans garais piedzīvojums var sākties. Par pārsteigumu man pirmajos kilometros rodas sajūta, ka daudzi skrējēji skrien manāmi lēnāk par tempu, kas ir ērts man. Protams nobīstos, varbūt esmu pārķēris tempu, kas kā zināms smagi var atspēlēties distances otrā pusē, tomēr uzņemto ātrumu nesamazinu un pirmā apļa beigās rezultāts 1:00:41 liek vēl vairāk apsvērt domu par tempa samazināšanu. Pēc nelielas cīņas ar sevi, nolemju turpināt skriet uzņemtajā tempā.
Aplis. Skrējēju rindas izstiepjas, arvien biežāk sāku piefiksēt dzeltenos VSK noskrien kreklus, pamanu daudzus ar dzeltenajām nozīmītēm un rodas sajūta, ka mēs tiešām esam daudz tajā trasē. Trases otrajā daļā pamanu dzeltenos balonus, bet pirmā doma, ka tie noteikti ir tempa turētāji uz laiku 4:15:00, kaut gan loģiski domājot pēc mana pirmā lidojošā apļa tā nu nemaz nevarētu būt. Ilgi pie šīs domas nekavējos un turpinu izbaudīt skrējienu. Rezultātā otrais aplis 1:59:20 (0:58:39). Nu jau sāku pamatīgi uztraukties, ka tik „neieberzīšos” turpinot skriet tik ātri. Sāk iezagties neliela doma, varbūt es tiešām varu izskriet no 4:00:00. Un arī iekšējais velniņš mani dzen uz priekšu. Tā nu turpinu savu neplānoti ātro skrējienu.
Aplis. Pēc noskrietā 1km panāku tempa turētājus uz 4:00:00 un beidzot skaidrais saprāts ņem virsroku un nolemju turpināt skrējienu ar šo trijotni. Jāsaka gan, ka līdzās man skrien vēl divi puiši, kas laikam arī nolēmuši turēties līdzi šiem tempa turētājiem. Palēnām sāk uzkrāties nogurums, cenšos skriet maksimāli tuvu tempa turētājiem, izmantojot jebkuru iespēju tikt aizvējā un ietaupīt lēnām aizejošos spēkus. Ar katru minūti apkārtējās ainavas izbaudīšanai tiek veltīts arvien mazāks laiks. Skrienot garām pirmajam ūdens punktam neveiksmīgi satveru glāzīti kā rezultātā palieku bez ūdens. Īpaši nebēdājos, jo tajā brīdī slāpes īpaši nemoka. Otrajā ūdens ņemšanas punktā paspēju paķert divas glāzītes un divus banānus. Arvien biežāk pamanu vientuļus skrējējus, kas sāk cīņu ar sevi un nodomāju pie sevis, ka man līdz tam vēl tālu. 3 apļa laiks 2:57:55 (0:58:35). Nu jau tas velns uz pleca kliedz, ka es tiešām varu izskriet no 4h un viņam pievienojas trases malā esošais Tuksneša Vētra, kas aktīvi mani atbalsta un uzmundrina, pavadot pēdējā aplī.
Aplis. Aizskrienu pa priekšu tempa turētājiem, cerībā, ka spēšu līdz finišam viņus arī aizmugurē noturēt. 35. km un pienāk arī brīdis, kad man ir jāsāk pašam sava iekšējā cīņa. Pārāk ātrie pirmie trīs apļi dara savu un organisms vienkārši sāk atteikt strādāt. Palēnām samazinu tempu, bet lūziens vēl joprojām ir liels. 36. km pāreju uz soļiem, kā rezultātā man garām paskrien 4:00:00 tempa turētāji. Noeju 200 m soļos un palēnām atsāku skriet, temps ir lēns, bet jūtu, ka ātrāk vienkārši vairs nespēju. Taisne visā ielas garumā liekas bezgalīga. Slāpes nemoka, bet instinktīvi pieeju pie galdiņa, kuru ātri uzorganizējis kāds vīrietis ar savu dēlu (paldies viņiem par to). Mēģinu saņemties un nedaudz paātrināt tempu, jo apzinos, ka pēdējie 2 km pēc skriešanas reljefa būs vieglāki. Katrs līdzjutējs trases malā mudina noskriet pēdējos kilometrus, bet tajā brīdī pat grūti ir pateikties viņiem, kur nu vēl noskriet. Pirms pēdējiem 2 km apskatos pulkstenī un saprotu, ka man vēl ir iespēja izskriet no 4h un tas dod spēkus, paātrinu tempu. Pēdējie pāris simti metru iet kalnā, bet kaut kur vēl atrodas spēki. Kad izskrienu finiša taisnē, dzirdu, ka draugi mani atbalsta un mudina pēdējos metrus noskriet ātrāk. Šķērsoju finiša līniju 4:00:37 (1:02:42). Mani pārņem emocijas, asaras saskrien acīs, nespēju normāli parunāt. Ir fantastiska sajūta, bet no otras puses ir prieks, ka tie šausmīgie pēdējie kilometri ir garām. Vēl kāds brīdis paiet kamēr atjēdzos. Nākamā diena drīzāk ir parodija par strādāšanu, katra kustība sagādā grūtības, bet šīs sāpes ir jau patīkamas.
Tāds nu izskatījās mans ceļš līdz manam pirmajam maratonam. Un kā jau daudziem no mums, pēc finiša pirmā doma bija: „NEKAD vairs neskriešu maratonu”, bet kā jau tas parasti arī notiek, āķis ir lūpā un parādās arvien jauni mērķi, kurus mēs arī cenšamies realizēt. Nepametiet savu mērķi, ja pirmajā reizē arī neizdodas. Uz tikšanos trasē!
P.S. Atvainojos par garo ierakstu, es nedusmošos ja nelasīsiet.
km 
-