Tradicionāli rudenī nedēļu pirms pašmāju Valmieras maratona abu Baltijas kaimiņvalstu galvaspilsētās notiek pa maratonam. Viļņā maratonu noskriet iespējams kopš 2004.gada, savukārt 2007.gadā trase sertificēta AIMS. Maratona skrējiens izvietots divos apļos un vijas pa Lietuvas galvaspilsētas skaistākajām vietām abpus Neris upei. Reljefs nav no pateicīgākajiem personīgo rekordu stādīšanai, taču tas netraucē dažiem to izdarīt. Pietiekami intriģējoši, lai vairāki VSK Noskrien biedri dotos piedalīties šajā sporta pasākumā un padalītos saviem iespaidiem par to. Lasīt tālāk.
Viendien tīri tā filozofiski aizdomājos!
Neesmu nekad izcēlusies ar baigiem vērā ņemamiem sniegumiem vai kļuvusi ievērības cienīga ar kādiem talantiem. Man ir intereses, kur acis deg un ķermeni pārņem patīkamas trīsas un esmu gatava tajā mesties ar vislielāko prieku. Bet šīs liesmas un trīsas neredz tie, kam tas būtu jāredz. Apzinos, ka neesmu izcila mērniece, neesmu priekšzīmīga darbiniece vai baigā čempione skriešanā un jāšanā. Varbūt arī jāšanā kāds talants, tomēr, arī ir, jo trenere diezgan bieži piemin, ka esmu laba jātniece un varu būt vēl labāka, un vienreiz pat ieminējās, ka jāpiedalās pat sacensībās. Kā sestdienas rīta nemiera gariņam, kas dažbrīd staļļa atmosfēru (dažbrīd arī jauko dunduru un odu kompāniju) iemaina pret mocīšanos 21 km garumā, tas ir kā zelta medaļa olimpiādē. Laikam vecvectēva gēni, jo viņš ir ar zirgkopību nodarbojies. Zinu, ka amatieru čempionātos tenisā man nav ko meklēt, samasēs mani, ka nebūs ko redzēt. Ir bijusi doma atrast meiteņu basketbola komandu vai paņemt rokās kādu nūju un aizšaut izmēģināt spēkus kādā amatieru florbola komandā vai pamēģināt, kā tas ir, kad tevi hokeja spēles laikā izsmērē gar bortu. Bet ir jau zudis tas skils, kad izjūti, ka esi komandā. Laikam tāpēc, ka nekad komandu sporta spēlēs neizjūtu komandas garu, turklāt ar manu muguru no basketbola iesaka atturēties.
Jā, intereses un hobiju man ir daudz, un visas te nesaukšu. Bet kolēģu vidū man bieži jautā par skriešanu – kad būs maratons, kur pagājušo nedēļas nogali skrēji, kur šo nedēļas nogali skriesi, vai piedalīsies tur un tur, vai zini par to un to… Tas savā ziņā nogurdina, jo redzu, ka savu kolēģu acīs esmu frīks, kas bizo un neko citu nedara. Man neviens nav apjautājies kādu grāmatu tagad lasi, kā jāšanas treniņš, kā mugura, kā gāja vakar uz lauka, kā iet ar atzinumiem, kā jūties, vai vēlies uzmērīt topogrāfiju, vai neilgojies pēc LiDAR datiem… Atzīšos, ka kolēģi liekas nedaudz kūtri un slinki, jo, ja citi piedalās xRace vai taisa iekšējus mačus, tad ar mani tas nenotiek. Ir bijis galda hokeja turnīrs, bet tur nevajadzēja sporta tērpu. Tad vēl dažbrīd tie jociņi par tempa turēšanu Jeļenai vai pēkšņais jautājums „Tu uzvarēji, tur kur tu skrēji?” uz ko klusi pie sevis atbildu „Lai arī kas Tev ir uzvara, uzvarēju!”. Pat brīžiem liekas, ka, ja, tiktu rīkots kross mērnieku sporta spēlēs, no manis gaidītu Bertuka klasi. Tad man vel jāatskaitās par visiem no karstuma kritušajiem.
Man tiešām skriešana sagādā prieku un baudu. Tas ir labs veids kā atpūsties pēc darba. Apzinos, ka tas gods, kad kolēģus informēs ka tādās un tādās sacensībās Agnese (Agy) izcīnija godalgotu vietu ir tikai sapnis, kuru sapņojot vajadzētu aizvērt acis. Ir nācies dzirdēt „Ja jau tu pēc pusmaratona vēl noskrēji 5km, tad jau no Rīgas uz Siguldu (uz semināru) arī vari aizskriet!” Daudz leksies aizskriešu ar’!
Es bieži sev jautāju, kāpēc skriešanu kolēģi neredz kā daļu no manas personības? Kāpēc mani nesaista ar citiem sporta veidiem, hobijiem! Nepiedāvā grāmatu andeli mandeli? Gribās ļoti vēl kādu meža dīvainīti kolektīvā, kas skrien sacensībās, magnētos vai piedalās koptreniņos, rogainingos, xRace’os, kalnu maratonos, lai pēc tam dalītos izjūtās, pieredzē un sasniegumos. Priekšnieks skrien, bet viņš pēc kļūdām NRM ir pateicis, ka no tām labosies sacensībās vairs nepiedaloties. Vai viņš vispār vēl skrien? Vasaras sākumā vēl skrēja.
Ko es ar to visu gribēju pateikt? Grūti ir būt vienīgajam skrienošajam frīkam kolektīvā.
Sveiki! Šis būs mans iepazīšanās stāsts. Sev ne visai saprotamu iemeslu dēļ, esmu pievienojusies VSK Noskrien. Skriešana galīgi nav mans hobijs (vismaz nebija). Es sevi gan nevaru nosaukt par dīvānā sēdētāju, jo ar prieku kustos. Vasarā orientējos, ziemā slēpoju gan ar distanču, gan kalnu slēpēm. Slidoju. Kopš pagājušā rudens esmu aizrāvusies ar nūjošanu, ko veiksmīgi apvienoju ar Pārdaugavas mazo ieliņu un muižu apskati. Vai zinājāt, ka Pārdaugavā vēl ir saglabājušās ap 30 vēsturisko muižas ēku? Savus maršrutus nūjošanai es parasti plānoju līdz 10 km rādiusā ap savu māju. Tie reti bija īsāki par 10 km un nebija garāki par 20 km. Nu jau Pārdaugavas muižas ir apskatītas un iegūta izturība garākiem pārgājieniem. Laiks jauniem izaicinājumiem!
Kā es sāku regulāri skriet? Viss sākās ar to, ka savā telefonā ielādēju Endomondo Sports Tracker aplikāciju, lai varētu fiksēt savus nūjošanas maršrutus un noietos kilometrus. Kā jau sociālos tīklos mēdz notikt, radās draugi. Ar interesi sekoju līdzi tam, kā visi aktīvi kustas. Sāku pieņemt dažādus izaicinājumus (pievienoties chalanges), pamatā tiem, kas saistās ar noieto kilometru un patērēto kaloriju skaitīšanu. Bet pagājušā gada beigās kāds Endo draugs man ielūdza pievienoties 2014. gada janvārī skriešanas izaicinājumam (chalange). Es nospiedu ‘’JOIN”.
Šeit vajadzīga neliela atkāpe. Ja mani izaicina sportot, es parasti piekrītu. Ja piekrītu, tad piedalos. Tā reiz pirms dažiem gadiem māsa man teica, ka vajag piedalīties NikeRigaRun un noskriet stafeti. Viens posms 2,5 km. Šķita, ka es to varu. Viegli negāja. Kāds gabaliņš bija arī atpūšoties jāpaiet. Pirms diviem gadiem, mans puika, redzot televīzijā Nordea Rīgas maratona pārraidi, jautāja, kādēļ mēs tur nepiedalāmies? Pagājušajā gadā mēs piedalījāmies. Skrējām 5 km. Tas bija briesmīgi. Tā jau netrenējušam ir grūti tos 5 km noskriet. Bet, ja vēl pūļa dēļ tu nevari skriet savā ritmā, tad vispār zūd skriešanas spēju un prieka. Nolēmu, ja šajā pasākumā vēl kādreiz piedalīšos, tad skriešu kādu garāku distanci, kur vairāk telpas skriešanai. Pagājušajā vasarā piedalījos vēl divos skriešanas pasākumos – Sieviešu skrējienā un NikeRigaRun. Jāatzīst, ka ne Sieviešu skrējiena 7 km, ne NikeRigaRun 10 km vienmērīgi noskriet man neizdevās. Brīžiem bija jāpāriet soļos un ātrākie nūjotāji mani pat apsteidza. Tas nebija forši.
Pievienojoties Endomondo skriešanas izaicinājumam, es sapratu, ka būs jāsāk regulāri skriet. Nolēmu, ka jāsatrenējas tā, lai minētās distances varētu noskriet līdz galam bez pāriešanas soļos. Bet ir janvāris, ziema, vakari tumši. Parādās arī aukstums un – 10 grādi. Uzvaras parkā un Latvijas pakalnos sāk pūst sniegu. Arī nūjošanas treniņu Mežaparkā negribas pamest. Tā nu es pa darbdienas vakariem sāku skriet, nūjot un slēpot. Brīvdienās braucu uz kalnu vai slidoju. Kad pirmo reizi noskrēju 10 km, sapratu, ka es to varu un varbūt varu pat vēl vairāk. Nolēmu, ka latiņa jāpaceļ vēl augstāk. Februārī ar Endomomdo aplikācijas palīdzību izveidoju treniņplānu, uzstādot mērķi 18. maijā noskriet pusmaratonu.
Turpināju slēpot, skriet un nūjot, pavilkos pat uz Ņergu virtuālo izaicinājumu – nosoļot 12 dienās 107 km. Labi, ka vēl pietika prāta nepietiekties skrējiensoļojumam Rīga – Valmiera, lai gan anketu es atvēru 2 reizes. Sāka nedēļā pietrūkt dienu un brīvo stundu. Manas sportiskās aktivitātes sāka rindoties ķēdītē viena aiz otras un ievilkties līdz vēlai nakts stundai. Es, piemēram, tagad zinu, ka Uzvaras parkā apgaismojumu pēc 21.00 neizslēdz un ka, pēc noslēpotiem 10 km, paskriet ir ļoti grūti. Aptvēru, ka šī aizrautība pie laba gala nenovedīs. Ieviesu sev nosacījumu – ne vairāk kā vienu treniņu dienā un tas nav slēpošanas-skriešanas vai skriešanas – nūjošanas treniņš, pat ne iešanas – skriešanas treniņš. Tad nu nedēļas dienas sadalījās šādi – 3 dienas skriešanai, pa 2 dienām nūjošanai un slēpošanai. Soļošana (iešana) atļauta tikai uz darbu (5 km) vai uz veikalu. Protams, ka pieturēties pie šāda grafika nav tik viegli, jo ir taču vēl citi izaicinājumi. Piemēram, nedēļas nogalē bija jābrauc uz nūjotāju ziemas nometni Igaunijā. Saskaņā ar treniņplānu svētdien plānoto 13 km skrējienu vajadzēja jāpārcelt uz pirmdienu. Nūjošanas trenere gan ieteica pirmdien pēc intensīvās slēpošanas atpūsties. Nepaklausīju un noskrēju plānoto distanci. Pēc 2 nedēļām man Somijā ir nozares amatieru distanču slēpošanas mači. Katru gadu es šo pasākumu gaidu ar domu, ka varēšu vienu nedēļu kārtīgi izslēpoties kvalitatīvās trasēs (dažkārt tā ir arī vienīgā nedēļa, kad vispār uz distancenēm uzkāpju). Šogad domāju, ko darīt ar tiem 3 skriešanas treniņiem, kas ieplānoti šajā nedēļā? Skriešanas treniņus, manuprāt, var pārcelt, bet nedrīkst izlaist.
Kamēr rakstīju šo stāstiņu, tikmēr pati nonācu arī pie atbildes, kādēļ es kļuvu par VSK Noskrien biedru. Man vajag padomu, kā sabalansēt manu skriešanas treniņplānu ar visām citām manām sportiskajām vēlmēm.
Un vispār, kad kolēģe man vaicāja, ko man uzdāvināt dzimšanas dienā, es pasūtīju jaunu adīšanas žurnālu. Ziniet, ko man uzdāvināja? Tamboradatu un tamborēšanas rokasgrāmatu, lai man būt jauni izaicinājumi!
Lasma3
P.S. Ziniet, es lepojos ar saviem noskrietiem 142 km 2014.gadā, bet vienlaikus arī ceru, ka pēc 18.maija es atkal sākšu mežā meklēt kontrolpunktus.
Noskrien.lv portāla lietošanas prasmes man vēl jāapgūst, tādēļ paldies Laumai, kas atsūtīja info, kā šo rakstiņu var blogā ievienot.
Es nerakstīšu par milzu sasniegumiem, panākumiem un garām distancēm. Es vēlos uzrakstīt par skriešanu no tāda cilvēka skatupunkta, kurš NEKAD nebija domājis par skriešanu un uz visiem jautājumiem par skriešanu nedomājot atbildēja: „tas nav domāts man!”. Atceros, ka pagājušajā gadā uzsāka skriet mana priekšniece. Gandrīz katru dienu pusdienas laikā viņa devās uz skriešanas treniņu. Atzīšos, ka klusām smīnēju un pat nedomāju, ka līdz manam pirmajam skriešanas treniņam ir palicis mazāk kā gads.
Pastāstīšu nedaudz par sevi: Man 26 gadi. Es nekad nedraudzējos ar sportu. Kā gandrīz katra meitene es ik pa laikam aizrāvos ar dažāda veida aerobiku un trenējos mājās uz paklājiņa. Aktīvie treniņi mijās ar mēnešiem bez kustības, un tad atkal atsakās treniņi. Esmu vidusmēra ofisa cilvēks- mājas-darbs-mājas. Man ļoti patīk vakaros paēst, bet tomēr izdevās saglabāt normālu figūru ar +/- 5 liekiem kg (pēc svara indeksa viss ir normā), bet tas arī viss, jo bez fiziskajām aktivitātēm ķermenis nav īpaši graciozs.
Par skriešanas treniņiem man ieminējās draugs, vienkārši vienu dienu pateica, ka ir tika labi, ja cilvēks māk skriet garās distances un nenogurt. Pie tā arī palikām. Bet šaubu grauds manās smadzenēs iemitinājās- varbūt ir vērts pamēģināt? 2014.gada 1.janvārī ievadīju meklētājā: „Kā pareizi skriet?” man uzreiz atvērās daudz programmas, kas iemāca skriet no nulles. Es tiešām biju pilnīga nulle. Es izvēlējos programmu Couch to the 5km un 2014.gada 1.janvārī devos uz savu pirmo treniņu. Pateicoties programmai, es nevaru pateikt, ka pirmais treniņš bija murgs, kā es to gaidīju. Ilgu laiku mani vajāja atmiņas no skolas par skriešanas krosiem, jo pēc 1,5 km distances es biju knapi dzīva. Tomēr programma piedāvā ļoti, ļoti saudzīgu treniņu variantu! Dažiem pat liktos, ka pārāk saudzīgu!
Treniņu grafiks:
Programma piedāvā trenēties 3 reizes nedēļa, katrs treniņš ir apmēram pusstundu garš. Trenera vietā ir smieklīgs zombijs, kas visu laiku draud apēst tavas smadzenes un it kā dzenās tev pakaļ. Katru reizi zombijs izsaka patiesu nožēlu par tavu tik labo fizisko formu un ik pa laikam sūdzas, ka viņam izkrita acs, vai viņš pazaudēja kāju. Protams, ka zombijs pilda arī svarīgu funkciju- dod ziņu, kad ir jāpāriet uz soļiem un atkal jāskrien, kā arī nosaka treniņa vidu, lai būtu laiks atgriezties mājās. Trenējos es 3 reizes nedēļā, vakaros pēc darba.
1. nedēļa: Es sapratu, ka varu skriet! Es skrēju 1 minūti un 1 minūti gāju ātrā solī. Cik atceros, tad bija nepieciešams uztaisīt 8 piegājienus. Uz treniņa beigām biju manāmi nogurusi. Bet man radās interese par skriešanu.
2. nedēļa: 1,5 minūti skriet un 1,5 minūti soļot (6 piegājieni). Ļoti labi palika atmiņā viens treniņš mežā, kad sāka sāpēt sāns un domāju, ka būšu beigta, bet es izturēju un tas nemazināja manu vēlmi skriet.
3. nedēļa: pārgāju uz skrejceliņu trenažieru zālē, jo ārā biju mīnusi. Nopirku skriešanas botas Adidas un turpināju treniņus. Bija jāskrien 1,5 un 3 minūtes. Tad sajutu, ka tas nemaz nav tik viegli. Tajā brīdī arī sāka zust interese un bija bailes, ka skriet neiemācīšos nekad.
4. un 5.nedēļa: 3 minūtes mijās ar 5 minūtēm. Starp skriešanas seansiem bija 1,5 un 3 minūtes ātrās soļošanas. Šī nedēļa bija īsta krīzes nedēļa. Nedaudz samazināju tempu, jo bija ļoti grūti. Katras 5 minūtes man sagādāja neviltotas mokas un šausmas. Līdz ar to es uztaisīju 2 brīvus treniņus un… pilnīgi negaidīti noskrēju 10 minūtes pēc kārtas. Tas bija šoks! Es biju ļoti, ļoti priecīga! Nosaucu sevi par „Super Bizonu”!
6.nedēļa; Ārā atkal plusi un es izgāju uz Jūrmalas ielām. Skriet bija pietiekami vienkārši! Es noskrēju gan treniņu, kur bija jāskrien 3 reizes pa 5 minūtēm, gan to, kur bija jāskrien divas reizes pa 8 minūtēm. Un… sestdien 2014.gada 15.februārī es noskrēju 20 minūtes bez apstājas!!!
Pašlaik ir 7.nedēļa. Es skrienu katru reizi 20 minūtes! Es to varu! Es saprotu, ka citiem tas liekas ļoti maz! Bet man tas ir sasniegums. Es nekad nevarēju padomāt, ka varēšu 20 minūtes skriet bez apstājas. Un uz jautājumu kā es jūtos es varu atbildēt tikai vienu „Es jūtos dzīva!”. Skriešanas laikā man ir viegli elpot, man nekas nesāp, bet es jūtu kā strādā manas plaušas, iztīrās deguns un kājas mani viegli nes uz priekšu. Sapratu, ka man ir vieglāk skriet nepārtraukti, nevis pāriet uz soļiem treniņa vidū. Pagaidām skrienu lēni, bet neredzu nekādu problēmu, jo es iemācīšos skriet ātrāk. Es piereģistrējos maratonam uz 10 km… tagad man ir mērķis.
Es ceru, ka mans stāsts iedvesmos un palīdzēs tādiem kā es- pilnīgiem iesācējiem – sākt skriet! Jau pēc tam, kad uzsāku skriet, es sāku meklēt informāciju par skriešanu un atradu daudz fāzes no sērijas: „Izgāju pirmo reizi mūžā skriet un noskrēju 5 km!”, „skrienu 50 minūtes ar ātrumu 12km/h un tad vēl 30 minūtes kalnā!”, „ja tu skrien 3 kilometrus, tad tu esi sliņķis, jo 3 km ir smieklīga distance!”. Šādi izteikumi man lika sajusties bēdīgi, jo man nav un nebija tādu rezultātu. Bet tagad es sapratu, ka viss ir kārtībā. Galvenais ir noskriet! Un es noskriešu savus 10 km 18. maijā! Es gribu atbalstīt visus, kas tagad ir uzsākuši skriet, tos, kuri ir noskrējuši savu pirmo minūti! Mēs to varam!
Reizēm gadās izlasīt komentārus, ka noskrien.lv ir domāts tikai ultrām, un īso distanču skrējēji netiek novērtēti. Tā nav taisnība. Es neskrēju ne skolas laikā, ne meitas universitātes laikā. Arī tagad laikam man vairāk būtu jāgaida mazbērni, ne augsts rezultāts. Bet tagad es skrienu. Skrienu lēni un maz, zem 5km. Bet uzrakstīšu par savu pieredzi, varbūt kādam noder. Ja kāds saka, ka tikai ultras raksta par savu pieredzi, tad neviens jau neliedz rakstīt arī ne-ultrām.
Bija 2013.g agrs pavasaris, kad nopirku 2 komplektus nūjošanas nūju ar cerību atrast kompāniju un sākt nedaudz aktīvāku dzīvesveidu. Kompāniju neatradu un turpināju sēdēt uz dīvāna.
Vienā jaukā dienā man essnee saka: “Mammu, tu ar tām nūjām trenējies ar, vai nē?” Saku, ka nē, nav kompānijas. Un tad negaidīti meita saka, ka pēdējais laiks sākt, jo ir mani piereģistrējusi Sieviešu skrējiena ietvaros uz 7km distanci nūjošanā. Un uz Biķerniekiem ar. Atpakaļceļa nav, vienkārši jāpiedalās, un viss. Paspēju patrenēties kādas 4-5 dienas, un sacensību diena bija klāt. Vienīgā motivācija bija, ka pat ja es palikšu pēdējā, tas būs ātrāk par tiem, kas tikai skatās. Nu, nebija tik traki, Biķerniekos aiz manis palika kādi 9 cilvēki. Bet finišā tā dalībnieka medaļa un atmosfēra mani tā uzmundrināja, ka Mežaparkā jau biju devītajā vietā savā vecuma grupā. Nākamais gājiens bija, ka meita mani pieteica uz Valmieras maratona nūjošanas distanci. Piekritu, bet dažas dienas pirms sacensībām essnee man prasa, vai es zinot, ka būs jānūjo 15km, jo īsākas distances vienkārši neesot. Biju šausmās, 15km, un pa mežu, es taču apmaldīšos! Es taču nevarēšu! Bet meita pārliecināja, ka varēšu un neapmaldīšos. Un tā arī bija. Aiz bailēm apmaldīties priekšējos sportistus tālu nelaidu prom un turējos līdzi, cik spēka. Beigās pat finišēju ar sev neticami labu rezultātu.
Nākamais gājiens. Zelta rudens Siguldā. Piedalīšos? Piedalīšos! Divas nedēļas pirms sacensībām: “A tu zini, ka Siguldā nav nūjošanas disciplīnas?” – “Nu labi, nepiedalīšos.” – “Bet es tevi pierakstīju tautas skrējienā 5,27km!” Ārprāts, kāds skrējiens? Es taču pat līdz miskastei nevaru aizskriet! Vecums, kājas, locītavas utt.
Nu, ko darīt. Kādas četras dienas lēniņām patrenējos skriešanā – 1km, 2km, 3km un 4. Līdz 5 tā arī netiku. Sacensību diena klāt. Stāvu uz starta līnijas (kopā ar ultrām) un domāju, ko es te daru. Bet abas meitas un citi noskrienieši mierināja, ka “gan jau, tie jau tikai 5km, mēs skriesim 10 un 20km.” Skrējienu uzsāku par ātru. Tikai tad, kad pamanīju, ka skrienu reizē ar meitu dace_a, sapratu, ka jāpiebremzē. Skrēju ar dievu uz pusēm, reizēm vairāk gāju, nekā skrēju. Ļoti palīdzēja Noskrien nozīmīte – tiklīdz pārgāju soļos, uzreiz kāds noskrienietis uzmundrināja: “Noskrien, noskrien!” Tā arī, vairāk pateicoties citu uzmundrinājumam, nevis saviem spēkiem, līdz galam kaut kā jau tiku. Un nemaz nebiju pēdējā. Aiz manis vēl palika kādi 18 cilvēki. Pēc sacensībām tāds gandarījums par piedalīšanos, ka tagad āķis lūpā. Vienu gan apņēmos – man jātiek līdz “noskrien”, nevis “noej”. Liels paldies meitām, Agy, Daryai, YOTO un citiem noskrieniešiem, kuri mani uzmundrināja distancē!
Nākamais pakāpiens bija 18.novembrī. “Mammu, tikai 3km Rembatē, piedalīsies?” Nu protams, ka piedalīšos! Varbūt, ka pat noskriešu, nevis noiešu. Noskrēju ar! Trešā vieta savā vecuma grupā! Pirmā medaļa par sasniegumiem, nevis piedalīšanos. Rembates aplī par savu skrējienu VSK Noskrien komandai saņēmu vairāk punktu, nekā Rūdas vīrs, par ko īpaši lepojos.
Tā ka nesakiet: “Es nevaru!” Ir vai nu “negribu”, vai “slikti gribu”. Tā es pagājušajā gadā izkāpu no dīvāna un iekāpu kedās. Vēlreiz paldies meitām! Tā ka visi īso distanču skrējēji – laipni lūgti uz sacensībām! Skriesim kopā!
Starp citu, meita jau mani ir piereģistrējusi Cēsu Eco Trail uz 15km skrējienu. Un nedomājiet! Es mežā nepalikšu!
Šo apcerējumu nebija plānots publicēt – savā slimošanas laikā piespiedu brīvprātīgā kārtā sāku plānot 2014.gadu. Es, pretēji Zatleram, zinu, kas es esmu, bet man grūtības dažkārt sagādā jautājums: „Ko tu īsti vēlies?”.
km 
-