VSK Noskrien

2017. gada Pasaules čempionāts taku skriešanā manos šī gada skriešanas plānos ienāca strauji un negaidīti mazāk nekā divus mēnešus pirms tā norises, ieviešot savas korekcijas sacensību plānos. Bēdāties gan par to ne tuvu nebēdājos. Pārstāvēt Latvijas izlasi ir bijis mans sapnis, un te nu tas bija. Tika iegādātas biļetes, sarunāts atvaļinājums, un palika tikai nedrošība par to, vai to dažu nedēļu laikā var pagūt pienācīgi sagatavoties. Ja nebūtu sākusi kopš gada sākuma kārtīgi apmeklēt Supervaroņu treniņus, būtu krietni grūtāk.

Sagatavošanās posms noritēja veiksmīgi un kā plānots – ar labām sajūtām treniņrežīmā noskriets Rīgas maratons, pēc kura visu plānošanu un domāšanu nodevu Džokera jeb ultru slepkavas Andra Ronimoisa rokās. Atlika tikai darīt. Tālāk sekoja lieliski noskriets Madonas Stirnubuka posms ar elpu aizraujošu finišu, pārsteidzot pašai sevi un kāpjot uz pjedestāla vairāk kā biju radusi. Domāju, ka šīs pozitīvās sajūtas un iegūtā pārliecība par saviem spēkiem spēlēja nozīmīgu lomu arī Itālijas takās.

Tad pienāca pēdējā nedēļa pirms PČ, atnesot arī lielākos sagatavošanās posma pārbaudījumus mājās atnesta baciļa formā, kas lika treniņa vietā doties uz aptieku, paņemt pāris brīvdienas un gaidīt, kas nu būs. Viegli nebija – ja pirms pāris dienām ar sajūsmu un bailēm vienlaicīgi izgaršoju mērķi būt par ātrāko Latvijas meiteni, tagad brīžam nesapratu, vai vispār iziešu uz starta, kur nu vēl domāt par finišēšanu. Grūtāk gan laikam bija vīram, kam ar šo visu vēl bija jāsadzīvo, un galīgi viņu neapskaužu! Tagad zinu, ka piesardzība bija pareizā izvēle, jo jau lidojot uz Boloņu jutos kā dzīvotāja un atgriezās sajūta, ka līdz galam tikšu. Lēnām atgriezās arī pārliecība, ka varu vairāk kā tikai finišēt.

Supervaroņu patruļa ieņem Badia Prataglia.

Ceļš uz Badia Prataglia nekādus pārsteigumus nesagādāja, taču pietika ar visiem pārsteigumiem tur uz vietas. Latvijas izlase mitinājās klosterī vismaz 10km attālumā no sacensību centra, kas nebūtu liela problēma, ja vien itāļi prastu noorganizēt transportu un viņiem nebūtu attieksmes problēmas vairākos jautājumos. Nebūtu dažiem no mūsu komandas privātais transports, uz dopinga kontroli izlases līderi netiktu, kā arī bez itāliski runājošās Vivianas visai komandai būtu daudz, daudz grūtāk. Tāpat šis klosteris atradās tādā nekurienē, ka tā apkārtnē tik vietām varēja atrast mobilo sakaru zonu ar pavisam švaku E pārklājumu, kas deva vairāk cerību kā jēgas. WiFi arī bija pieejams tikai izredzētās vietās un bija dozēts pa 2h. To visu varētu pieciest, ja vismaz ēdināšana būtu bijusi sakarīga, taču klostera personālam bija ļoti zemas zināšanas par to, ko gribētos ēst sportistiem un kādā apjomā. Daļa no ikdienas ēdienkartes bija sažuvusi maize, savītuši āboli un ne pārāk piemērots menu pēdējām dienām pirms sacensībām. Viegla bada sajūta līdz pat atklāšanas ceremonijai bija diezgan ierasta, tāpēc priecājos, ka vēders godam izturēja visu šo piedzīvojumu. Laikam jau ne velti tā zona tur bija tik slikta, lai grūtāk pačīkstēt ārpasaulei. Pie vīna gan varēja tikt katrā ēdienreizē, un to arī nekavējāmies ņemt līdzi un izmantot afterparty.

Visu mīļotais klosteris.

Ierados norises vietā trešdienā, kas atstāja divas dienas, lai iejustos, sagatavotos un noskaņotos. Ceturtdienas rītā ar meitenēm mazliet patipināju pa klostera apkārtni, kas bija arī vienīgā paskriešana pirms starta. Abas dienas kopā ar Riekstu (vai arī Supervaroņu?) patruļu Andra virsvadībā devāmies izpētīt dažādas trases daļas. Apskatījām gan 5km garo kāpumu pie Ridracoli Dam trases 25.km, gan pirmos 3km un pēdējos 5km. Lai nebūtu tik garlaicīgi, viens no šiem pārgājieniem iekļāva pat ērces noņemšanas operāciju Riekstmobilī. Šo pārgājienu laikā arī tapa sacensību plāns un mērķis – 600 ITRA punkti jeb finišs 6h30min. Veselība bija atgriezusies, un jutos diezgan droša, ka tas ir izdarāmi. Izaicinoši, jā, bet tverami.

Pieveicot kāpumu pēc Ridracoli Dam KP.

Piektdienas pēcpusdienā pirms došanās uz atklāšanas ceremoniju tika salikta soma, tad tikām vesti uz Poppi, kur +30°C karstumā notika nāciju parāde, ko pārdzīvot ļāva tikai cerība par solīto pasta party. Pasta party bija tiešām labs, pēc mūsu pārkrautajiem šķīvjiem laikam varēja nojaust sūros dzīves apstākļus klosterī. Atgriežoties bezzonā, vairāki komandas biedri tika sateipoti, tika saliktas pēdējās mantas un varēja doties adrenalīna piepildītā miegā. Organisms izdomāja izmantot šo nakti, lai izspēlētu vēl vienu joku, bet vismaz pieceļoties bija skaidrs, ka no šī brīža var būt tikai labāk. Jau kopš ierašanās Itālijā bija skaidrs, ka nav vērts sacepties par to, ko nevar ietekmēt, tad nu centos šo attieksmi saglabāt, nemeklēt attaisnojumus un drīzāk koncentrēties uz to, ko varu darīt, un cīnīties.

Latvijas izlase atklāšanas ceremonijā

Glābjamies no saules jeb jautrība sit augstu vilni

Lielāko mandrāžu biju pārdzīvojusi jau piektdienas rītā, tāpēc tās pāris stundas starp modinātāju un startu pagāja samērā mierīgi. Piecelties, saģērbties, paēst, paņemt mantas, sēsties autobusā, noklausīties britu sarunas, ka jātiek vietā, kas augstāka par numuru (spoileris: darīts!), nolikt mantas, mazliet patirināties, iziet ekipējuma pārbaudi, nobildēties… un tad jau arī atskaite līdz nullei, palaižam garminu un aidā! Izskrienu caur vārtiem un paspēju tik nodomāt, ka nekāda īpašā wow sajūta nav, taču emocijas apcerēt nav laika, jo sākas kāpums un jāsāk strādāt.

Daļa Latvijas izlases pirms starta.

Jau no paša sākuma man priekšā ir Laura un Liene, taču skrējiens ir tikko sācies, un īpaši par to neuztraucos. Kilometri paiet ātri, bet kāpums tik reti kur ir skrienams maniem spēkiem, tomēr spēju soļot pret kalnu tikpat ātri kā apkārtējie tipina. Vien Matīss kādā brīdī panāk mani, taču, sākoties noskrējienam, es no viņa uzreiz atraujos un vairs trasē nesatieku. Gandrīz visu laiku priekšā redzu arī abas meitenes, taču atšķirību samazināt izdodas tikai noskrējienā pēc 1. KP (9km), kad aiznesos garām Lienei. Nu esmu 2. vietā, taču noskrējiena tehniskajā daļā esmu lēna, mani apdzen vairāki skrējēji un arī Lauru vairs neredzu. Pāris reizes pārbaudu līdzsvaru un modrību, taču pārāk neriskēju, jo negribas pirmajā kārtīgajā noskrējienā nogalināt augšstilbus, jo zinu, ka finiša noskrējienā tie vēl lieti noderēs. Jau varu iztēloties, kā skrienu lejā uz finišu, un negribas šo vīziju sabojāt ar, piemēram, iešanu atpakaļgaitā.

Jauki šādu paziņojumu ieraudzīt trasē, vai ne?

Drīz pēc 2. KP (15km) sākas īss, taču stāvs un nežēlīgs kāpums, kas mazliet grauj noskaņojumu līdz brīdim, kad turpat priekšā ieraugu Lauras spilgtās zeķes un zilo somu. Sāk likties, ka kāpumi nav man tie švakākie, pat ja kārpoties augšā liekas, ka ar šādu tempu es nemūžam savā mērķa laikā neiekļaušos. Mazliet depresīvāks ir tikai tas brīdis, kad pēc kāpuma vietām seko tāds noskrējiens, ka tāpat nekāda dižā lidošana nesanāk, vismaz ne tik ātri, cik cerēts.

Skaista tā trase! Labi, ka bija trases izpētes pārgājieni, kad to izbaudīt un sabildēt.

3. KP distances vidū bijā tā vieta, kur skrienot varēja aizmirst par to, ka ir grūti, jo apkārt bija fantastiski skati. Milzu ezers ar tirkīzzilu ūdeni un gigantisks dambis, kam pa (riebīgām) trepēm noskriet tieši lejā. Tieši te saprotu, ka jāievieš korekcijas uztura plānā pirms nav par vēlu. Ieskrienot KP, Laura vēl ir priekšā, bet drīz vien dodas trasē, kamēr es vēl brīdi uzkavējos tur. Patiesi novērtēju to, ka šajā punktā ir atbalsts, ar ko vismaz parunāties, un priecājos, ka Aiva nav uzjaukusi ogļhidrātu dzērienu. Uzpildu tikai ūdeni, iedzeru kolu un dodos pretī ceturtdien apskatītajam kāpumam. No vienas puses labi, ka zinu, ko sagaidīt, taču tai pat laikā tieši tas arī ir nomācoši, jo zinu, ka turpmākos 5km varēs elst, pūst un skriet daudz mazāk kā gribētos. Kāpju kopā ar divām meitenēm, un vismaz ir motivācija būt kādam priekšā. Nonākot pie kalna galā ilgi gaidītā krusta, nopriecājos, ka tur nav neviens no Riekstu patruļas, kam sadot pa pakaļu, tāpēc atliek tik ieslēgt citu ātrumu un atstāt savu kompāniju. Lai arī tie pāris kilometri pēc kāpuma nav tik naski, cik gribētos, es vismaz jūtu, ka vēders ir nomierinājies, un būs viss labi. Neilgi pēc kāpuma atceros, ka nepamanīju nevienu no diviem brīdinājumiem par agresīvu suni, un saprotu, ka laikam esmu kāpusi pamatīgā autopilotā un skatīties apkārt nav bijis spēka.

Ridracoli Dam KP trases 25.km. Jau neesmu sajūsmā par priekšā gaidāmo kāpumu.

Briesmīgi akmeņainajā noskrējienā uz 4. KP (35.km) panāku Lauru, un pēdējos km līdz KP pavadam kopā. Vienā brīdī gan sajūtu tik asas sāpes pēdā, ka ir skaidrs, ka KP būs jāpaņem pauze un jānolīmē pēkšņi sāpēt sākusī tulzna, citādi uz 1.5 kājas nebūs nekāda skriešana. Pietika ar to nelielo gabalu līdz KP, lai justu otras kājas augšstilbu strādājam dubultā, lai tik izvairītos no sāpēm.  Lai arī Laura KP pameta pirmā, un es atgriezos jau iesildītajā 2. vietā, jutos droša, ka tas nav uz ilgu laiku. Jutos labi, biju atradusi ritmu, un mazliet paildzinātā pauze KP bija viss nepieciešamais, lai psiholoģiski noskaņotos trases beigām. Tieši skrējienu otrā daļā mēdzu justies visspēcīgākā, un šī reize nebija nekāds izņēmums.

Trases profils

Trase veda augšup pa pašu kalna kori, taču es tikai daļēji spēju to novērtēt. Bīstamās vietas nopietnību un to, ka patiešām vajadzēja kārtīgāk pieturēties pie tās virves, sapratu tikai pēc tam, kad jau biju garām un ieraudzīju glābējus rīcības gatavībā. Eh, vairs jau neko. Drīz panācu Lauru un kādu lietuvieti, kuri apsprieda problēmas ar vēderu, atsaucot atmiņā Andra blogā lasīto “ar vēderu ultru nevar uzvarēt, bet pazaudēt gan”, taču drīz viņus apdzinu, panācu horvātu, ko pēc kāda laika arī apdzinu, tad nākamā rindā uz apdzīšanu bija argentīniete, ar kuru kopā nomocījām līdz kāpuma galam, un pirmajā līdzenajā vietā es no viņas tā atrāvos, ka liekas, ka viņa tur vienkārši apstājās un palika. Drīz vien uz takas biju viena, cik vien tālu redz priekšā un aizmugurē.

Ielidoju priekšpēdējā KP (41.km), kur nepaguvu pat aizskriet līdz tukšajam Latvijas izlases galdam, kad mani jau pie sevis sauca Īrijas pārstāvji, uzpildīja pudeles, pacienāja ar kolu un aizsūtīja trasē. Tas bija forši un iedeva krietnu devu pacilājuma, kas noderēja pēdējos kilometros līdz ilgi gaidītajam noskrējienam. Vispār līdzjutēji bija lieliski, un lielākā daļa brīvprātīgo neskopojās ar ūdens krājumu papildināšanu arī ārpus kontrolpunktiem. Tik pārsvarā nespēju atbildēt ar neko vairāk kā paceltu īkšķi, jo tomēr bija grūti. Tik, sajūtot finiša tuvumu, mazliet atžirgu un varēju gan uzsmaidīt, gan šad tad pateikt grazie. Kāpjot augšā pašā pēdējā kāpumā, paguvu iemest ziņu PČ whatsapp grupā, lai kaut mazliet novērstu domas no tā, cik ļoti gribas lidot uz leju, bet trase ved tikai uz augšu un garmins arī rāda, ka pietrūkst vēl vairāki desmiti augstummetru. Tajā brīdī man jau bija skaidrs, ka 6h30min finišu vairs nenoķert. Būs tuvu, bet neiekļausies.

Labi, ka šeit distances beigās bija jāskrien tikai lejup.

Kāda laime bija ieraudzīt līdzenu taku un pēdējā KP teltis! Zināju, ka no šī mirkļa trase vedīs tikai un vienīgi uz leju. Uzreiz izlēju ūdeni no pudelēm, lai vieglāk, un ar platu smaidu izskrēju caur KP pat neapstājoties. Vēl iepriekšējā dienā, izpētot šo trases daļu, likās, ka nemaz tik viegli un ātri te lejup neskriesies, taču realitātē biju apmierināta, un pat paguvu dažus apdzīt. Ieslēdzu nākamo ātrumu, jo finišs ir tuvu, un vairs nav ko taupīt, tagad tik uz leju vien līdz meža taku nomaina akmens šķembas, kas drīz vien top par asfaltu. Pagrieziens aiz pagrieziena, līdz aiz viena ir Riekstu trio, ko ieraudzīt ir laime, paspēju uzsist high five Andrim, vēl mazliet un jau sarkanais paklājs. IR! Pulkstenis rāda 6:34:48, kad pārskrienu finišu.

Pēdas deg un augšstilbi pulsē, bet ir! Mans pirmais Pasaules čempionāts ir noskriets, un esmu sasniegusi gandrīz visus izvirzītos mērķus. Esmu finišējusi kā ātrākā Latvijas meitene, mazāk kā piecas minūtes pietrūkušas līdz mērķa laikam, izcīnīti gribētie 600 ITRA punkti, un esmu laimīga. Uldis mani sabildē un saņemos vēl pēdējam kāpienam līdz Riekstu patruļai, kur beidzot mazliet atvelku elpu, un dalāmies iespaidos par piedzīvoto. Tagad gan vajag mazliet laika līdz aptveru, ka tas patiesi izdarīts un tā, ka varu lepoties.

Finišs! Laime pilnīga

Viena gan es šo nevarētu paveikt, un liels paldies jāsaka vīram, ģimenei, draugiem, kolēģiem par atbalstu. Paldies cīņubiedriem Supervaroņu treniņos, ar ko kopīgi svīdām un kļuvām stiprāki, paldies Riekstiem un Vāverēm par līdzjušanu un uzmundrinājumiem, paldies Andrim par trenēšanu un tādu mērķu izvirzīšanu, kam es pati varbūt vēl nenoticētu, ka varu sasniegt.

Šī bija nenovērtējama pieredze, un gan jau lielākās atziņas nāks vēl vēlāk nekā nākamajā dienā, kad, nīkstot visu dienu Frankfurtes lidostā un cenšoties atgriezt dzīvību kājās un pēdās, top šis raksts. Tomēr viens ir skaidrs: nevajag baidīties no šķietami pārdrošiem mērķiem, un tagad var pasapņot, kur tēmēt tālāk. Tik sapņojot nedrīkst aizmirst arī kārtīgi patrenēties.