Skat, jau mēnesis pagājis, kopš noskrēju savu foršāko maratonu, bet vēl neko neesmu par to uzrakstījis nevienā no iespējamajām vietām. Bet pierakstīt vajag. Gan tāpēc, lai pašam būtu vairāk, ko atcerēties, gan tāpēc, lai padalītos ar citiem.
Sākotnēji mūsu mazajai skrējēju grupai – man, Jankam, Ivo, kā arī Džeimsona kungam bija vēlme doties kādā mazā ekskursijā uz kādu netālu ārzemju zemi un noskriet kādu foršu skrējienu. Papētot dažādas iespējas, palikām pie Pāvo Nurmi maratona Somijas pilsētā Turku. Par labu šai izvēlei bija fakts, ka nebija būts Somijā un šī zeme bija pelnījusi mūsu apmeklējumu, bet nevar arī noliegt, ka Nurmja kunga personība ieintriģēja. Sevišķi fakts, ka šis cienīgais vīrs skrēja kails (tā vismaz varēja spriest pēc pieminekļa, kas viņam uzstādīts Turku pilsētas centrālajā daļā). Arī fakts, ka viņš uzstādījis ļoti daudz dažādu skriešanas rekordu un izcīnījis daudz zelta medaļas Olimpiskajās spēlēs, bija pelnījis mūsu ievērību.
Lai gan skriešanas pasākumā, uz kuru devāmies, bija pieejamas vairākas distances, mums, protams, bija jāskrien pilnā maratona distance. Pirmkārt, tāpēc, ka nav vērts tik tālu braukt, lai noskrietu mazāku gabalu, un otrkārt tāpēc, ka par maratona finišu došot papildus maratona finišētāja kreklu. Un krekls mums, protams, bija vajadzīgs (kuram gan nevajag papildus T-kreklu!).
Pieteicāmies, nokomplektējām ekipāžu un devāmies ceļā. Ar personālo transporta līdzekli. Tas mums ļāva ne tikai nokļūt no punkta A uz punktu B, bet arī uz daudziem citiem vitāli svarīgiem punktiem. Pie viena izmetām līkumu pa Somijas arhipelāgu un Somijas Dienvidrietumu daļu Turku apkārtnē.
Pie sadzīviskiem sīkumiem varbūt daudz nepakavēsimies, bet īsumā – pirmajā dienā uzņēmām šķidrumu „šūnu līmenī”, iekārtojāmies hostelī Turku pilsētā, izgājām mazu ekskursiju pa pilsētu (ieskaitot numuru izņemšanu), saēdāmies makaronus un tad jau arī jādodas uz čučumuižu (t.i. gulēt).
No rīta turpinām krietni ēst un dzert, jo skrējiena starts ir tikai 12.30. Esam labi izvēlējušies savu naktsmītnes vietu, jo atrodamies dažus simtus metru no starta-finiša vietas, tāpēc varam atļauties uz startu doties pēdējā brīdī.
Kopumā Paavo Nurmi maratons, šķiet, ir otrs populārākais Somijā aiz Helsinku maratona. Pilno maratona distanci skrien aptuveni 500 dalībnieki, maz ārzemnieku, pārsvarā somi. Pusmaratona un 10km skrējienos, protams, ir vairāk dalībnieku, bet nav milzīgu pūļu, kas varētu iedzīt stresā vienkāršu lauku cilvēku. Kopumā izskatās cerīgi. Laika apstākļi solās būt intriģējoša skrējiena daļa, jo no rīta ir mazliet nolijis sīks lietiņš un somu TV laika prognoze arī rāda visādus mākoņus un lietus piles. Tomēr, ejot uz startu, laika apstākļi izskatās ideāli skriešanai – apmācies, temperatūra ap +18 grādiem.
Pēdējās „pirms” bildes, maza iesildīšanās, labierīcību apmeklējums un tas jau arī ir viss. Gaidām startu. Sagaidām, skrienam. Kā vienmēr pirmajos kilometros aiznesas garām virkne aizelsušos cilvēku, kuriem kaut kur ir jāsteidzas, pārējie tikmēr savā tempiņā mēģina izbaudīt skrējienu. Skrējiena pirmajos kilometros man garām paskrien arī kāds sacensību dalībnieks, kurš pasveicina latviski. Jauki, tāpēc bija vērts vilkt kreklu ar uzrakstu latviešu valodā. Pēc pirmajiem pieciem kilometriem ātrums ir relatīvi liels, prāts saka, ka jāmet nost temps, bet sajūtas ir labas, tāpēc grūti saprast, kas tagad būtu jādara. Vienkārši skrienu. Sastopu arī pārējos komandas biedrus, kam arī skrienas viegli. Skrējiena trase iet caur pilsētas centru uz pilsētas nomali, uz Ruissalo salu, kas pēc būtības ir liels parks, kas kalpo kā atpūtas zona pilsētniekiem. Pilnajai maratona distancei ir jāveic divi apļi. Trases segums lielākoties ir asfalts, bet vietām ir arī grants segums. Trase nav pilnīgi plakana, tāpēc rekordu stādīšanai laikam nebūs ideāla, taču lielu kāpumu un kritumu arī nav.
Turpinām skriet. Skrējiena gaitā divas reizes nedaudz uzsmidzina, šķiet jau, ka būs traki un sāksies lietus, bet tomēr viss ir kārtībā, lietus tā pa īstam neuzlīst. Šur tur pamanu arī tempa turētājus, bet jāteic, ka visās sacensībās, kurās esmu piedalījies Latvijā, tempa turētāju ir vairāk un tie ir labāk pamanāmi. Dzirdināšanas punktu pietiek, taču nedaudz neskaidrības rada tas, ka nav skaidrs, kurā punktā kas būs pieejams, citos ir ūdens un enerģijas dzēriens, bet citos ir arī apelsīni vai banāni. Ir arī marinēti gurķi. Nav saprotams, kāpēc man būtu maratona laikā jāēd marinēti gurķi, bet ja deva, tad ēdu. Bija garšīgi. Starp citu, bija arī garšīgs enerģijas dzēriens (Dexal, šķiet), dūšu nemaitāja un garšoja labi. Bet kopumā ar ēšanu un dzeršanu īpaši neaizrāvos.
Distances otrajā aplī visi komandas biedri vēl bijām tuvu cits pie cita, Ivo nedaudz turējās pa priekšu, mēs ar Janku kaut kur līdzās. Jankam kaut kas nebija labi ar kāju, teica, ka metīšot nost tempu. Te jāatzīmē, ka Jānis, kurš arī vienlaikus ir mūsu komandas kapteinis un labāko skriešanas rezultātu īpašnieks, divas nedēļas pirms izšķirošā starta bija avarējis ar motociklu un spēcīgi sasities, tāpēc sākotnēji nemaz nebija skaidrības par viņa dalību šajā skrējienā, tomēr kaut kā bija apārstējies un izgājis uz starta. Es, savukārt, ap trīsdesmito kilometru sapratu, ka, ja nenotiks nekas neparedzēts, tad vajadzētu uzlabot savu maratona personisko rekordu un izskriet zem četrām stundām. Ivo sāka nedaudz atpalikt, bet es tempu noturēju. Divus kilometrus pirms finiša redzēju, ka esmu nedaudz atpalicis no sava 4h maratona tempa grafika, tāpēc sapratu, ka jākāpina temps, to arī darīju cik spēju. Finišs vairs nebija tālu, arī skatītāju uzmundrinājumi palīdzēja. Finišēju zem kārotajām četrām stundām – plāns izpildīts! Beigās izrādījās, ka esmu pēdējos divos kilometros atvinnējis aptuveni pusotru minūti no sava tempa grafika. Nav īsti skaidrs, kur atradās spēki tādam izrāvienam (droši vien Nurmja kungs būs devis savu svētību).
Pēc brīža jau finišē arī Ivo, arī viņš ir ievērojami uzlabojis savu maratona rekordu. Jānis gan traumas dēļ ir ļoti pārmocījies, taču arī finišē relatīvi labā laikā – ļoti cienījami!
Turpinājumā finišētāja medaļas, finiša pakas, un godam nopelnītie maratona finišētāja T-krekli. Saēdamies finiša pakas labumus un dodamies uz pēcfiniša masāžu. Te rindas ir daudz mazākas nekā, piemēram, šopavasar Nordea Rīgas maratonā. Arī tāpēc, ka masētāji strādā daudz ātrāk. Vai tāpēc sliktāk? Noteikti nē, sajūtas pēc masāžas ir labas. Tas arī viss, dodamies uz nākamo nakšņošanas vietu atzīmēt panākumus ar godīgi nopelnītajām vakariņām. Nākamajās dienās mūsu ekskursija pa Somiju turpinās, bet tas jau laikam ir cits stāsts.
Kopumā varam teikt, ka maratons bija noorganizēts labi, starts bija izdevies un ar pasākumu esam ļoti apmierināti. Vai tev arī nākamgad vajadzētu doties uz Pāvo Nurmi maratonu Somijā? Jā, kāpēc gan nē, Nurmja kungs tikai priecāsies!
P.S.
Te maratona mājaslapa:
http://www.paavonurmisports.fi/en/paavo-nurmi-marathon/general-information
Turpinājumā daži foto:
Uzņemam šķidrumu “šūnu līmenī”
Foto kopā ar Nurmja kungu
Pirms starta
Trasē…
… arī trasē
Pēc finiša
Masāža
Komandas foto pilnā sastāvā
Apcerīga bilde no ceļojuma turpinājuma
km 
-