Ieelpa, izelpa. Rokas ir sasprindzinātas, un uz apakšdelnām izspiežas asinsvadi. Piegājiens beidzies, rūpīgi tiek nolikts svaru stienis, un viegli novibrē telefons. Pienākusi ziņa no Matīsa, kuru lasot mana sirds sāk pukstēt straujāk. Latvijas izlase? Pasaules čempionāts? Uzreiz saprotu, ka šo garām laist nevarēs. Sākumā gan mēģinu izturēties piesardzīgi, bet sirdī jau biju izlēmis, ka mēs dosimies uz mazo Francijas pilsētiņu Albi. Satraukums, protams, pamatīgs. Pirmo reizi dzīves laikā man ir iespēja pārstāvēt Latvijas izlasi. Tomēr uzreiz nākas nolaisties uz zemes. Lasīt tālāk.
Latvijas izlase atklāšanas parādē ar MINT print sarūpētām parādes formām.
Pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis pēc mana šī gada svarīgākā starta. Laiks uzlikt kaut ko arī uz papīra, lai no pieļautajām kļūdām varētu mācīties uz priekšdienām.
PČ taku skriešanā šogad norisinājās Portugālē. Distance relatīvi īsa (44km) un ar mazu vertikālo kāpumu (2125m). Tā kā janvārī lielāko un grūtāko distances daļu biju izskrējis, tad ļoti labi zināju, kas mani tur sagaida un gatavošanās procesu pēc 10milas stafetes aizvadīju diezgan labu. Praktiski visus galvenos treniņus biju izpildījis un pēdējo divu nedēļu ātruma darbu arī veicu ar progresējošu līkni. Likās, ka PČ esmu sagatavojis ļoti labi, bet beigu beigās sanāca kārtīga izgāšanās. Kāpēc tā?! Par visu pēc kārtas, bet pa priekšu par pašu PČ skrējienu.
Par to, kas notika ar pirmo apņemšanās daļu, sīkumos neizplūdīšu, vien zināms ir tas, ka to vienīgajā nopietnajā mēģinājumā, neizdevās izpildīt un šogad, domājams, arī vairs nemēģināšu, bet par otro šis stāsts.
Populārais UTMB mani jau otro reizi padara par loteriju neveiksminieci. Pirmoreiz, kad vēlējos pieteikties uz 2014.gada jauno OCC distanci (50km) un ottreiz, kad pieteicos uz šā gada CCC. Nu ja ne, tad ne, meklēšu ko citu. Izšķirstot dažādus skriešanas un personīgo pasākumu kalendārus, lai neciestu ne komandas, ne privātās intereses, man piemērotākais laiks īsto kalnu piedzīvojumiem šķiet oktobra beigas – novembris. Caurskatot trail pasākumu piedāvājumu, kā piemērotāko atrodu Trans Peneda-Gerês kalnu skrējienu Portugālē, kas vienlaikus ir arī pasaules čempionāts trail skrējienos. Tik nelaime tāda, ka garākajai distancei (85 km) nav Open kategorijas, kas nozīmē, ka skrējēji, kas nekvalificējas nacionālajā izlasē, šajās sacensībās nevar piedalīties. Tie var izvēlēties kādu no īsākajām – 55 vai vēl mazāk km distancēm. Kas gan ir 55km? Ja jau brauc uz kalniem, tad ir jābauda kalni, nevis tikai daļa no tiem. Dziļi sirdī gribu būt ultramaratoniste.
Ieminos par savām vēlmēm Matīsam. Neiedziļinoties sīkumos – kas, kāpēc un ciki ilgi, 2 mēnešus pirms sacensībām saņemu apstiprinājumu, ka esmu iekļauta nacionālajā izlasē, un varu doties uz Portugāli skriet savus pirmos kalnus. Jāpiebilst gan, ka valsts komandā netieku ieskaitīta, startēšu individuāli (tas sakrīt ar manām vēlmēm, jo apzinos savas spējas).
Labi, ka ar cerību sirdī esmu dzīvojusi jau visu gadu un, lai arī droši nezinot, izvēlos vismaz gatavoties ja ne Portugālei, tad Siguldas kalnu maratonam, piedaloties mūsu vietējos taku skrējienos un skrienot tajos garākās distances.
Kad saņemu apstiprinājumu startam Portugālē, nolemju, ka vajag pakonsultēties un, ja iespējams, atlikušajā laikā līdz sacensībām patrenēties nopietnāk. Jo vasara, kā jau vasara – ar skriešanas izbraukumu ballītēm katru nedēļas nogali, un, lai arī bāze tiek krāta, tomēr pārdomātas treniņu programmas nav.
Šim mērķim uzrunāju Andreju Jesko. Kāpēc tieši Andreju? Jo arī viņš ir viens no nacionālās izlases dalībniekiem Pasaules čempionātā, kā arī esmu dzirdējusi, ka viņš gatavojot treniņplānus skrējējiem. Vēl viens viņa bonuss manās acīs ir tas, ka Andrejs pats šogad sācis skriet ultramaratonus, kas varētu padarīt viņu labvēlīgāku pret manu aizraušanos ar tiem, jo dzirdēts, ka standarta hobijskrējēju treneri ne pārāk atzīst ultramaratonu skriešanu.
Tieku akceptēta, plāns sagatavots, un sākas 7 nedēļu gatavošanās process manam pirmajam īstajam trailam. Treniņu ciklā sanāk noskriet gan 2 Stirnu buka Lūšus, gan 2 Skrien Latvija tautas distances un arīdzan Siguldas kalnu maratona pilno distanci. Kā treniņu. Netrūkst arī augstuma metru vākšanas tepat piemājas apkārtnē, brīžam pat šķiet, ka Biķernieku mežu pēc šī kādu brīdi negribēšu redzēt.
Ekipējums
Esmu dzirdējusi, ka īstajos trail skrējienos ir obligātais ekipējums. Papildus tam, ko prasa un iesaka organizatori, man rodas arī savas prasības. Viena no tām – apavi. Līdzšinējos taku skrējienos skrēju ar savām orientēšanās kedām, kam ir laba saķere takās, tās ir vieglas un man ērtas. Tomēr zinot, ka dienvidu zemēs ir akmeņaināks trases segums, pieņemu, ka apavi ar cietāku un biezāku zoli nenāktu par ļaunu. Nedaudz aptaujāju pieredzējušos skrējējus un vāveres un kamēr esmu pārdomās par to, kam lai sēžu kamanās, čempionāta dalībniekiem uzrodas atbalstītāji, no kuriem viens ir Salomon. Ir atlikušas 1,5 nedēļas līdz pasākumam, kad dodos pie viņiem un pēc pārdevēja ieteikuma izvēlos sev Salomon Wings Pro 2 apavus, tie būšot stabili noskrējienos, un zole pasargāšot pēdas no akmeņiem. Lai nebūtu pārsteigumu, jaunie apavi, protams, ir jāiemēģina un jāievalkā. Jāatzīstas, ka ar to neiet pavisam gludi, jo apavi ir diezgan stingri un jūtu tirpoņu pēdās jau pirmajā 8 km treniņā. Tomēr kedas nemetu krūmos un turpinu testus, noskrienot pēdējo Stirnu buka Lūsi ar tiem (ar tirpstošām pēdām visu pēdējo sacensību trešdaļu) un skrienot tajos arī visus atlikušos treniņus un pat velkot kājās dodoties uz Portugāli. Tomēr bažas ir, tāpēc drošībai koferī tiek ielikti līdz arī vecie, pārbaudītie Inoveiti.
Otrs nopietni pārdomātais ekipējums ir nūjas. Organizatori to min kā ieteicamo, bet ne obligāto ekipējumu. Atkal veicu aptauju starp skrienošajiem draugiem un vāverēm. Viedokļi ir dažādi, bet dominē divi:
Nūjas palīdz
Ja līdz šim neesi skrējusi ar nūjām, tās var traucēt
Beigās nosliecos par labu skriešanai bez nūjām un lielākoties arī tikai tāpēc, ka esmu izvēlējusies ceļot ekonomiski, iztiekot tikai ar rokas bagāžu, un arīdzan tamdēļ, ka nūju man nemaz nav. Brīžiem gan nedaudz pašaustu sevi par vieglprātību, to pieklusina papļāpāšana par tēmu ar citu valstu pārstāvjiem, kas saka, ka labāk neskriet ar nūjām, ja tās neesmu izmantojusi iepriekš. Aleluja! Paldies
Pārējais ekipējums lielas pārdomas nerada, paldies vāverēm par uzdāvināto saliekamo krūzīti, kas ir obligātā ekipējuma sarakstā. Lauma aizdod ūdensizturīgo jaku. Pati savu nolemju iegādāties uz nākošo skrējienu. Lukturis ir, folijas sega tiek nopirkta. Skriešanas soma iegādāta jau sen un izmantota tepat vietējos skrējienos un rogainingos. Vēl viens punkts obligātā ekipējuma sarakstā ir pārtikas rezerve. Tur nu nāk talkā otrs mūsu izlases atbalstītājs – Isostar. Ēdīšu jau pārbaudītās želejas, konfektes un dzeršu iecienīto tomātu dzērienu. Tik vien tāds sīkums, ka tas viss jāsaliek rokas bagāžā. Šķidrumiem paredzētais maisiņš tiek piestūķēts ar želejām, kosmētikai vairs vietas nav. Nāksies iztikt ar dabisko šarmu.
Par apģērbu daudz neprātoju, organizatoru apkopotā informācija vēstī, ka parasti šajā laikā attiecīgajā reģionā mēdzot būt no 7 – 17°C, koferī tiek pakotas garās bikses, jo, lai arī pietiekami silts, tomēr garās bikses kājas labāk pasargās no sīkiem nobrāzumiem un skrāpējumiem, kas varētu rasties neveiklības brīžos. Šortus gan arī paņemu. Augšā būs jāvelk izlases krekls, atkrīt stundām ilga gorīšanās pie spoguļa, cenšoties izvēlēties glītāko krekliņu.
Ikdienas gaitām plāns minimāls – bikses un pāris t-krekli. Bet, kad palūkojos laika prognozē, pēdējā brīdī uz koferi aizceļo 2 kleitas.
Portugāle
Portugālē ierodos jau otrdienā, un pirmais pārsteigums mani sagaida jau izkāpjot no lidostas un tas ir – siltais gaiss. Es savā pufaikā jūtos, kā no citas klimata zonas atlidojusi. Ā, nu tā jau arī ir! Tā kā čempionāta nodrošinātā viesnīca rezervēta tikai no trešdienas, esmu Bragā rezervējusi istabu pie Anželas. Anžela izrādās ļoti atsaucīga hipiju dāma, kas pat ierodas man pakaļ uz autoostu ar savu busiņu ar aizkariem un suni, piedāvā vakariņas, kaut nekas no tā nav lūgs un iekļauts manā rezervācijā. Nakšņošana ir tādā kā hipiju komūnā (mana interpretācija), kur ikdienā lielā mājā kopā dzīvo dažādi cilvēki, suņi un kaķi. Viņiem ir arī WiFi. Kas, protams, nav mazsvarīgi.
No rīta Anželai apjautājos, vai ar kājām varu nokļūt Bom Hesus (rakstīts – Bom Jesus, bet tā kā pavasarī dodoties uz Madridi esmu nedaudz guvusi ieskatu spāņu valodā un tagad arī pavisam mazliet arī – portugāļu, pieņemu, ka arī šeit “J” tiek izrunāts kā “H”). Anžela mani pārlabo – Bom Žesuš – tā esot viena no skaistākajām vietām Bragā un, jā, turp varot nokļūt kājām. Pasakos viņai par visu un dodos ceļā. Bom Žesuš ir kalnā, neliels gājiens cauri pilsētai, neliels kāpums un, paklausot Anželas ieteikumam, izvēlos atlikušo kalna daļu veikt ar Elevador (funikulieri, kas ir viens no retajiem, kurš joprojām darbojas uz pretspēku ar ūdens palīdzību), jo tālāk augšup ved tikai kāpnes un, lai arī nebaidos no piedzīvojumiem, ar koferi rokās tas nebūtu pats baudāmākais tūrisma veids.
Uzbraucu, atrodu akreditācijas galdu, piereģistrējos, tiek piedāvātas ekskursijas, piesakos. Mani uzreiz pārtver kāda meitene ar piedāvājumu notestēt manu stāju, tauku saturu un citus svarīgus parametrus, piekrītu. Visam piekrītu. Tieku nomērīta, tagad tik jāpaspēj vēl uz pusdienām, tad ir apsolīts mani aizvest uz viesnīcu un pēc tam jau klāt pirmās ekskursijas laiks. Tā būšot uz sacensību starta vietu, kur varēšot gūt nelielu ieskatu trases sākuma daļā un varbūt arī paskriet. Sākotnēji saģērbjos atbilstoši skriešanai, tad pārdomāju un tomēr uzvelku ikdienas apģērbu, ko gan vēlāk nožēloju, bet vēl vēlāk tomēr vairs nenožēloju. Pirmā nožēla bija tamdēļ, ka skriešana tomēr bija nopietna, bet man nācās palikt pie autobusa ar neskrējējiem. Bet nenožēla nāca tagad, atceroties trases iepazīšanās posmu, kad to skrēju realitātē – tie bija ~6km diezgan stāvā slīpumā. 2 dienas pirms sacensībām tas priekš manis būtu par daudz un es, iespējams, netiktu līdz pārējiem skrējējiem. Kamēr pārējie skrien un iepazīstas ar 10% no trases (tagad atskatoties jāsaka – ar vieglākajiem 10%, ko man nācās izbaudīt), tikmēr mēs pārējie socializējamies Ermida ciematiņā, iegādājoties ūdeni un uzkodas mini marketā, kurš tiek atvērts pēc pieprasījuma.
Kad trases testētāji ir atgriezušies, taujājam viņiem par iespaidiem – tie ir iedrošinoši – lai arī trases daļa esot stāva, tā neesot tehniska un nevienu nav nobiedējusi.
Atgriežoties no ekskursijas, sastopu jau vēl dažus mūsu komandas biedrus, ieradies ir Andrejs, Jānis, Laura, Līga un Māris, sagaidu viņus Hotel Colunata – mūsu pusdienu un vakariņu vietā.
Baro mūs labi – katrā ēdienreizē ir zupa, 3 siltie ēdieni un dažādu salātu iespējas, kā arī deserts un alus. Jau pirmajās vakariņās uz deserta galda var atrast makaronus, kas apkaisīti ar kanēli. Lai arī citi komandas biedri rauc degunu un izvairās no šī deserta, es nomēģinu – jo kas gan aizdomīgs varētu būt saldā miltu izstrādājumā. Jāsaka, ka organizatori pamanījuši mūsu dedzīgo sajūsmu par kanēļa makaroniem, liek tos galdā katrā vakariņu reizē. Un jau trešajā vakarā to pamanīju arvien vairāku mūsu komandas biedru šķīvjos.
Dzīvojam mēs viesnīcā Žoao Paulo Segundo (jeb Joao Paulo 2), kas ir 2,5 km attālumā no citām viesnīcām, ēšanas zonas un citām delegācijām, vēl ar mums “pie trešajām valstīm” dzīvo Lietuvas, Brazīlijas, Polijas, Venecuēlas izlases, kā arī Alžīrijas un Kostarikas individuālie pārstāvji un varbūt vēl kāds. Brīžiem jūtamies nedaudz apdalīti, jo vienmēr jāgaida autobuss, kas mūs vedīs uz pusdienām, no pusdienām, uz vakariņām, no vakariņām. Reizēm autobusa nav, reizēm ir kāda stunda jānīkst, skatoties ainavā no kalna uz Bragas pilsētu, gaidot līdz ēdienreizei, ja esam atvesti uz ēšanas vietu pēc ekskursijas.
Teiksiet, ka 2,5 km nav tālu, bet mēs nedrīkstam būt noguruši pirms lielā pasākuma, tāpēc gaidām autobusus un reizēm mēģinām uzprasīties uz individuālu transportu, kas dažkārt arī izdodas. Katrā ziņā ir jūtams, ka pasākuma organizatori/ darbinieki ir ieinteresēti mūsu labsajūtā un, cik spēj, cenšas mums izdabāt un padarīt mūsu pavadāmo laiku tur pēc iespējas bezrūpīgāku.
To pašu var attiecināt uz ēdināšanu – kad vienā no maltītēm neviens no piedāvātajiem siltajiem ēdieniem nebija veģetārs, pēc individuāla lūguma tika atnesta atsevišķa porcija ar plikiem makaroniem. Kā arī vienā no ēdienreizēm, kad ēdamā zāle bija pilna un skanēja kā bišu strops, viena no apkalpojošajām dāmām staigāja pa zāli klaigādama “Gluten free pasta”, lai atrastu īpašo ēdāju.
Vienmēr nepietika vietas ēdamzālē
Apkārt veroties, puiši ik pa brīdim paģībst, ieraugot kādu kārtējo taku skriešanas spīdekli. Es šajā jomā neesmu tik izglītota un vienā no maltītēm atpazīstu tikai Emelie Forsberg (Vaidas no Lietuvas neskaitās, tas jau gandrīz savējais).
Brīžam šķiet, ka lielāko daļu laika pavadām ēdamzālē vai autobusā. Tur sanāk iepazīties un pakomunicēt ar citu valstu pārstāvjiem, vienu no rīta rosmēm 229.istabas meitenes (es, Laura, Veronika) paskrienam kopā ar brazīļu puikām. Atrodam skaistus skatus, kuru šajā apkārtnē netrūkst, kā arī iegūstam pirmos skrāpējumus no agresīvajiem augiem, mēģinot uzlīst uz klinšu bluķiem, labāku fotokadru meklējumos.
Tā stundu pa stundai, pusdienās, vakariņās un ekskursijās ir pienākusi piektdiena, kad jādodas uz Pasaules čempionāta svinīgo atklāšanu. Ietērpjamies Martas sagādātajos izlases treniņtērpos (beidzot Latvijas ultramaratonisti parādē varēja justies un izskatīties kā vienota komanda) un gaidām savu iznācienu. Mums tiek piešķirts mazs meitēns, kas nesīs plāksnīti ar valsts vārdu, aiz viņas valsts karogu nesīs Andris, mēs paklausīgi sekosim. Neilgi pirms iznāciena norisinās neliela drāma – mūsu plāksnītes meitēns mierina priekšā esošās Japānas izlases plāksnītes meitēnu, kas ir pavisam sabijies un noraudājies. Piedāvājam viņām mainīties, jo varbūt bērns nobijies no japāņiem, tomēr katra paliek savā vietā un laikam viss beidzas laimīgi un, cerams, bez lielām psiholoģiskām traumām.
Beidzot arī rinda sakustas, mēs izejam uz skatuves, atstājam tur Andri ar karogu, paši ejam apsēsties skatītāju krēslos un klausāmies sekojošās uzmundrinošās, garās un visnotaļ garlaicīgās runas. Tam seko bungu priekšnesums, kas ir visnotaļ atraktīvs, taču labāk tas mums noderētu rītdien trasē, šodienas runas mūs jau ir nogurdinājušas tiktāl, ka vēlamies ātrāk doties uz viesnīcu un gatavoties rītdienai!
Jā, atkal sēžamies autobusā un vispirms dodamies uz Colunata ēst un tad beidzot tiekam “mājās” un sākas satraukta gatavošanās. Skaļi skaitām, kas ietilpst obligātajām ekipējumā, kas vēl jāpaņem, jāpieliek čips kedām. Divi čipi. Salieku obligāto ekipējumu, sāku domāt par to, ko vilkt mugurā. Spriežot pēc vasarīgajiem laika apstākļiem, jāvelk šorti. Zem izlases krekliņa labāk neko nevilkt – būs par karstu – sola ap 27°C. Mazliet bažījos par noberzumiem. Ai, par to domāšu tad, kad sāks berzt. Kuras kedas vilkt? Lai arī par jaunajām ir nelielas bažas – vai nenospiedīs pēdas 85 km garumā, tomēr vilkšu tās, pieredzējušās komandas biedrenes – Ilze un Irita saka, ka jaunās labāk pasargās pēdas no atspiešanas uz akmeņiem. Pieredzē jāklausās un tāpēc čipi tiek pielikti pie jaunajiem Salomoniem.
Piepildu dzeršanas sistēmu ar ūdeni, uzjaucu abās mīkstajās pudelēs tomātu dzērienu – kopā 2,5 litri. Pietiks ilgam laikam, mazāk būs jākavējas kontrolpunktos, nodomāju, jo parasti sanāk izdzert maz. Želejas tiek liktas šurp un turp – īsti nesaprotu, cik es spēšu apēst, cik ņemt? Labāk jau paņemt ar rezervi, nekā, ka pietrūkst.
Vēl kāda svarīga detaļa – kontrollaiks. Trasē ir 3 kontrolpunkti, kuros noteikts kontrollaiks, kurā jāiekļaujas, lai varētu turpināt skrējienu. Pierakstu kontrollaikus pie trases profila zīmējuma uz dalībnieka numura. Aprēķinu minimālo tempu, ar kādu jāpārvietojas, lai iekļautos kontrollaikā. Pirmais 30km posms ir jāpieveic visātrākajā minimālajā tempā – 10:30 min/km, pārējie var būt lēnāki, distances kopējais minimālais temps – 11:18 min/km. Uz papīra viss šķiet paveicams. Paturu šos abus skaitļus prātā rītdienai.
Kad viss salikts un piemērīts, var beidzot doties pie miera. Miegam gan daudz vairs nav atlicis – nepilnas 6 stundas, jo modinātājs uzlikts jau uz 2:30. 3:00 brokastis un 3:30 izbrauc autobuss uz startu. Miega kvalitāte ir pieņemama, bet modinātājs šķiet ļauns.
Sacensību diena
Nakts vidū pamodušās mēģinām saprast, kas un kā jādara. Saģērbjamies, atstājam visu iziešanas gatavībā un dodamies brokastīs. Lai arī ir nakts, tomēr organisms pārtiku ņem pretī. Ēdamzālē jūtams neliels satraukums, kādu brīdi parādās neliela panika, jo, kad mēs ierodamies ēst, šķiet, ka citi jau dodas uz autobusu. Cikos ir autobuss? Vai mēs esam ko sajaukuši? Nē, autobuss 3:30, viss kārtībā. Bet iekšējais stresiņš neatstājas. Vēršanās uz pēc skata steigā pamestajiem blakus galdiņiem to uztur tonusā – mētājas tukši šķīvji, pusaizkostas bulkas un iztukšoti džema trauciņi. Apēdu ierasto graudu maizi ar džemu, rīsus ar džemu, izdzeru vienu tasi tējas un jau jādodas. Tādā stresā arī normāli nevar paēst, iekšā tāds kā drebulis, nespēju atslābt. Būtu gribējies vēl vienu tēju.
Vēl tik pēc somām uz istabiņu un dodamies uz autobusu.
Pa ceļam uz startu stresiņš kaut kur pagaist, pēkšņi mēs visi esam jautri, jokojam, dzeram, dažs vēl ēd, kāds smērē kājas ar tipiskā pirmsstarta aromāta ziedi, man arī vajag, jo šķiet ka viens muskulis tāds dīvains.
Tiek apspriesti plāni un stratēģijas, teikti novēlējumi un prognozes. Šī esot tā reize un vieta, kad vairs neesot ko taupīt un saudzēt. Atliek vien piekrist.
Beidzot esam ieradušies starta vietā – līdz startam tikai nieka 15 minūtes. Starts paredzēts no Rio Caldo tilta. Vajadzētu veikt kādu obligāto pirmsstarta procedūru, bet izskatās, ka tam pieejamas tikai kabīnes kafejnīcā, uz kurām sastājusies rinda. Mūsu izlases skaistākā daļa dodas kolektīvā krūmu apmeklējumā. Galvenais, neiedegt lukturi.
Pirms došanās starta koridorā, jāatrāda daļa obligātā ekipējuma – folijas sega un telefons. Ir. Paldies.
Vēl kādas 5 minūtes atlikušas, mēģinu atrast kādu no savējiem, sanākam meiteņu bariņš un nofotografējamies. Dodos ieņemt savu vietu – kaut kur aizmugurē, bet vēl gribas novēlēt komandas biedriem veiksmes. Ieraugu lietuvieti Vaidas, novēlu viņam sekmes, atrodu arī mūsējos puišus, saku, lai šie parāda ko var, saņemu to pašu pretī, kā arī Andra ieteikumu ticēt sev.
Un tad jau drīz vien sākas laika atskaite un starts! Piedzīvojums ir sācies! Tieši tā – piedzīvojums – jau vairākas dienas pirms starta, pārrunājot savu pieredzi ar citiem, saku, ka centīšos izbaudīt šo pasākumu. Neloloju nekādas ilūzijas par pēkšņu brīnumu no skaidrajām Portugāles debesīm un noskaņojos ballītei visas dienas garumā.
Pirmie pāris km diezgan lēzeni, bet drīz vien sākas arī kāpumi un tā trases daļa, kas tika atrādīta iepazīšanās ekskursijā. Mēs kāpjam un kāpjam, ir skaidra nakts, virs galvas ir zvaigžņota debess, pametot skatu pār plecu, aiz muguras ielejā arvien attālinās ciemata ugunis, tur dzirdamas suņu rejas, kas mūs pavada ceļā, dzirdu cikāžu čirkstoņu. Kāpju un baudu, man tik tiešām viss patīk! Paveros debesīs un trāpās ieraudzīt krītošu zvaigzni. Tas taču uz labu, vai ne? Šķiet, ka paspēju ievēlēties finišēt. Kāpiens turpinās, kad pēkšņi izdzirdu klaburčūsku. Nav tā, ka es to dzīvē kaut kad būtu dzirdējusi, bet skaņa ir uz mata tāda kā dzirdēta vesternos. Ak, tomēr laikam nebūs klaburčūska – tikai caura ūdens šļūtene. Tāda tur velkas visa ceļa garumā augšup kalnā. “Klaburčūsku” dzirdēšu vēl kādas pāris reizes. Grants ceļu pēc kāda laika nomaina akmeņi un nedaudz tehniskāks kāpums, kaut kad nāk arī kāds fotogrāfs, mežs un noskrējiens.
Man vispār ir slikta atmiņa, trasi neprotu atcerēties sīkumos, kā arī nu jau folklorizējies teiciens par to, ka ultramaratonistiem esot īsa atmiņa. Pilnībā piekrītu un pēc šī pasākuma man radās jauna atziņa, ka ultramaratonu skriešana negatīvi ietekmē atmiņu – tā kļūst arvien sliktāka pēc katra šāda skrējiena. Bet par to vēlāk.
Tā nu kaut kur skrienam augšā – lejā, līdz nonāku līdz pirmajai zīmei “Danger. Perigo“. Tas nozīmē, ka jāuzmanās. Joprojām ir tumšs, spīdinu lukturi uz stāvo nokāpienu pa lieliem akmeņiem. Tur šķiet tieku pie pirmajiem skrāpējumiem, ko iegūstu no agresīvajiem augiem. Vēlāk tos jau pārstāšu ievērot un skaitīt.
Kaut kad aiz muguras mani kāds sveicina krievu valodā, vaicājot, vai esmu no Latvijas? Jā. Viņa esot no Ukrainas. Priecājos satikt. Šeit ir jautri, vai ne? Un tā viņa arī paliek aiz manis. Vēl tumsiņā nākas arī šķērsot nelielu upīti pa akmeņiem.
Skrienot šķiet, ka soma nedaudz kratās un dienas gaitā varētu noberzt kaklu. Prātoju, ja tas notiks, kā es varētu likt bikses ap kaklu, lai to mazinātu, kad beršana kļūs kritiskāka. Par laimi, tas nebija nepieciešams.
Kļūst arvien interesantāk. Jūtos labi, kur varu, tur skrienu, kur ir par stāvu vai bīstamu skriešanai, tur kāpju. Cenšos ik pa laikam kaut ko apēst. Tā paiet pirmā stunda, nonāku pirmajā dzeršanas punktā, dzeru kolas – ūdens kokteili. Ēst neko negribu. Dodos tālāk. Netālu aiz punkta ir neliels (viņu mērogos) uzkalniņš, kurā uzrāpjos un saprotu, ka drīz ausīs saule. Gribētos to redzēt, bet saprotu, ka gaidīt to nebūtu prātīgi, bet nākošajā kalnā diez vai paspēšu uzrāpties. Bet ir skaisti! Seko noskrējiens pa grants ceļu lejup, jāšķērso nu jau kāda nopietnāka upe, bet pa tiltu šoreiz, un jāsāk kāpiens kalnā. Kāpju un baudu – tas viss tiešām ir skaisti! Apjaušu, ka to iepriekš nemaz nevar iztēloties, kamēr nepiedzīvo! Kaut kur tuvumā ik pa brīdim patrāpās arī Ilze, padalos ar viņu savā sajūsmā un aplēsēs par to, ka mums ar tempu pašlaik viss ir labi. Esmu optimisma pilna, jo esam ātrākas par minimālo 10:30 min/km. Ilze gan tik optimistiska nešķiet un arī es mazliet sašaubos, bet tomēr turpinu galvā savus aprēķinus.
Kā cilvēks ar diezgan matemātisku prātu pēc noskrietām 2 stundām, sāku veikt dažādas aplēses.
Ja kustos ar ātrumu ap 6 km/h, tad faktiski distanci varu pieveikt 14 stundās (nu ir vēl minūtes, bet beigas faktiski ir uz leju).
Kad noskrieta ceturtā daļa distances (21,5km) un trasē pavadītas 3h20min, matemātiski sanāk, ka trasi var pieveikt 13,5 stundās. Wow!!
Nu labi, skatīšos, kas būs trešdaļā – 28km. Trasē pavadītas 4,5h. Sareizinu ar trīs, atkal sanāk 13,5 stundas.
Saprotu, ka vēlāk, droši vien sanāks palēnināties un arī pazaudēt kādas minūtes kontrolpunktos, bet kopumā aprēķini bildi rāda diezgan optimistisku.
Vietās, kur kāpšana lejup ir tehniskāka, sāku just velkošu sāpi augšstilba muskuļos, īpaši kreisajā, jo jūtu, ka tehniskākos lejupceļos slodzi izteikti lieku uz vienu pusi. Cenšos to pamainīt, bet nu būs jāsadzīvo.
Ieskrienot kontrolpunktā, priekšā ieraugu Mārtiņu un Martu. Pieņemu, ka Mārtiņš ir izstājies, neticu, ka citādi viņš būtu šeit. Bet ko šeit dara Marta?! Atbildes vietā viņa aizskrien prom.
Kontrolpunktā esmu ieradusies ar 30 min rezervi. Tātad vismaz minimums ir pieveikts un sacensības nebūs jābeidz pēc pieveiktiem 30km!
Cenšos paveikt visas darbības, ko skaitīju pa ceļam kā izdarāmas – izbērt smiltis un akmentiņus no kedām, nolikt lukturi somā, padzerties, apēst kaut ko. Dzeramā krājumu papildināšanai laiku netērēšu, jo man taču bija 2,5litri, un papildināšana nav ieplānota. Atrodu somā arī tādu interesantu lietu kā magnijs, un, lai arī iepriekš neesmu to lietojusi, nodomāju – kad tad vēl, ja ne šādās sacensībās. Izdzeru. Tikmēr punktā ierodas arī Ilze, un kamēr es vēl čammājos un eju pēc kolas – ūdens kokteiļa, viņa ir uzjaukusi dzērienu un prom ir. Jāiemācas arī man čammāties ātrāk.
Ceļš no kontrolpunkta ved augšup. Ir iesākusies diena, saule uzlēkusi un sāk savu darbu uzsildot gaisu un līdz ar to arī manu ķermeni. Sāku just grūtumu. Kāpiens vairs nav tik raits kā iepriekš, pretī nāk kanādiešu meitene, esot savainojusi celi, jāizstājas. Jūtu līdz. Es turpinu. Bet kļūst grūtāk, karstāk, izdomāju, ka gribēju izņemt telefonu no somas un ielikt sānu kabatā, lai pieejamāks. Izteicu vēlēšanos, lai man sūta īsziņas. Būs jau kaut kad jāpalasa. Uzkāpu, nokāpu, milzīgs dambis, ko jāšķērso, tur priekšā pamanu Ilzi un Martu, kuras veras augšup kalnā, kurp ved trase. Arī es tur drīz nonākšu.
Nonāku un kāpju. Sākumā ir roku balsti, izmantoju, cenšoties ar rokām palīdzēt sevi uzvilkt augšā. Tālāk jau jākāpj tik ar kāju spēku. Kāpju… un kāpju, un kāpju. Paveros augšup – vēl daudz ko kāpt. Un, lai arī nekad tādu vertikālo gabalu vienlaidus neesmu pieveikusi, noskaņojums nav ne uz pusi tik izmisis kā Siguldas kalnu maratonā pēc pieveiktas puses no Ziediņkalna, paveroties augšup. Dīvaini. Bet tajā pašā laikā likumsakarīgi. Jau pazīstu to sajūtu – noskaņošanos konkrētai lietai. Ja noskaņojos ilgam un grūtam pasākumam, tad galva to tā arī pieņem un negaida, ka viss beigsies ātri un bez dejām.
Un es kāpju un kāpju, un saule strādā, un es dzeru, un sāk parādīties raitāki kāpēji – tie ir 55km distances dalībnieki, kuriem starts bija 45 minūtes pēc manas ierašanās 2.kontrolpunktā.
Kaut kad sāk kļūt grūti, un es nolemju apsēsties uz kāda akmens un sāku aplūkot pirmās īsziņas. Šķiet, ka šeit notinu ap roku aptīto bandanu un uzmaucu galvā, lai nekarsē tik ļoti. Priekšā vēl kādi 5km pret kalnu līdz kontrolpunktam. Sasodīts – tas ir tālu! Bet nav jau variantu, ceļos un kāpju. Kad šķiet, ka nu jau tūlīt būšu virsotnē, tad uzkāpjot izrādās, ka ir vēl kāda augstāka vieta, kurā, protams, ir jāuzkāpj. Saule cepina un es dzeru, bet, kas tad tas?! Ūdens sistēmā beidzās. Kā tā? Es taču parasti tik daudz neizdzeru. Labi, ka ir vēl tomātu dzēriens, dzeru to, bet ir apziņa, ka jātaupa, jo kontrolpunkts vēl tālu. Un sazin cik vēl tālu, jo kaut kā Garminam vairs neticu un kalns ir ļoti viltīgs. Dzeru tomātu dzērienu, bet gribu ūdeni. Jau sāku vērties riņķī, kur būs kāds avotiņš – iepriekšējos kalnos tādi bija. Šeit nekā. Sāku apsvērt iespēju pajautāt ūdeni kādam dalībniekam. Bet vēl nav tik traki. Turpinu kāpt.
Tālumā dzirdu zvanu skaņas un aiz kalna līkuma manu arī telti. Tam jābūt kontrolpunktam. Pēc Garmina un kartes spriežot, tas varētu būt pēc 1,5km. Es to varu. Es varu pieveikt 1,5km. Saņemos un tipinu, kur vien tas iespējams. Kāpumi kļūst lēzenāki, sākam pārvietoties horizontāli pa kalna sānu. Kādā vietā sēž trases darbinieki, kam jautāju, cik tālu līdz kontrolpunktam – 4km. Ko? Kā? Mēģinu paust savu izmisumu par to, ka Garmins rāda šitik, kartē uzzīmēts šitik un esmu ieplānojusi pievarēt vēl 1,5km, bet valoda vairs neraisās un no dusmām nekas lādzīgs nesanāk, atmetu ar roku un turpinu klumburēt tālāk. Iedzeru vēl vienu malku tomātu dzēriena. Nav vairs daudz atlicis. Un es gribu ŪDENI!
Pēc brīža ieraugu un pietuvojos Martai, apmaināmies ar sajūsmas izsaucieniem par šo vareno kalnu. Martai ūdens jau beidzies sen un šis kalns esot nebeidzams. Lai arī kontrolpunkts nu vairs nav tālu, piedāvāju viņai savu atlikušo tomātu dzērienu. Viņa atsakās. Man tobrīd tas nebija prātā, bet Marta laikam gribēja ievērot noteikumus par palīdzības pieņemšanu no malas.
Un tad beidzot!!! Klāt kontrolpunkts. Sen ūdens nebija šķitis tik garšīgs. Atjaucu to ar kolu, izdzeru vismaz 2 krūzītes, piepildu ar ūdeni savas dzērienu pudeles, apēdu apelsīnu, nedaudz čipšus, jo neko citu vairs negribas, tikai dzert. Un pēc neilga brīža dodos tālāk. Skatos pulkstenī – šajā kāpienā mans vidējais temps diezgan likumsakarīgi bija sabojājis visu iepriekšējo statistiku, bet es vēl varu iekļauties, nav arī pavisam slikti. Kā arī tagad ceļš ved lejup. Sākumā pa grants ceļu, vēlāk jau pa pļavām. Pļavās tik raiti vairs neiet, bet atskārstu, ka nejūtu vairs velkošo sajūtu augšstilbos. Tad vai nu kāpiens augšup palīdzējis, vai varbūt tomēr magnijs?
Nākošais kontrolpunkts ir tas, par kuru jāsatraucas, jo to uzmana kontrolpūķis. Priekšā 9 km un 1,5h. Normālos apstākļos izklausās paveicami, bet te vairs ne uz ko nevar paļauties. Ne uz Garminu, ne savām prognozēm. Pozitīvi vien tas, ka līdz kontrolpunktam lielākoties trase iet lejup. No atmiņas ir pagaisušas trases detaļas, vien atceros, ka kontrolpunktā ierodos 10 min un to pametu 3 min pirms slēgšanas. Ierodoties man uzreiz ir klāt kāds sacensību darbinieks, kurš man saka, ka šeit esot mana komandas biedrene. Labi, es vispirms padzeršos. Bet tur teltī esot mana komandas biedrene. Labi, es dzirdēju! Tad Ilze pienāk pati un saka, ka šeit varot dabūt zupu. Zupu es negribu, es gribu kaut ko svaigu. Atkal dzeru kolas kokteili un, šķiet, ka apēdu kādu apelsīnu. Man jautā, vai es turpināšot ceļu. Un, lai arī man nav viegli, es sašutumā saku – protams, turpināšu. Savā bezspēkā esmu diezgan dusmīga un aizrādu, ka laikam jau vairs nevienu nav gaidījuši, jo visi valstu karodziņi no galdiem novākti, nezinu, pie kura galda apmesties un vai tad krēslu jums te nemaz nav? Kontrolpunkta apkalpojošais personāls ir laipns, ļauj man sēdēt uz galda. Veroties uz bažīgajiem skatieniem, kas vērsti manā virzienā, mēģinu saņemties un vismaz izskatīties moža, jo sazin, kā no malas izskatos, ka nenoņem no trases. Šeit beidzot uzpildu arī savu dzeršanas sistēmu. Pieleju to pilnu, jo pēc trases profila spriežot, priekšā būs vēl viens kāpums līdzīgs tam, kurā iepriekš paliku bez ūdens.
Tagad gan vajadzētu pietikt. Vēl atlikušas kādas 4 minūtes līdz kontrolpūķis modīsies, es saņemos un dodos ceļā. Pēc neliela brīža atceros, ka man bija sākusies noberzuma sajūta vienā papēdī un es biju gribējusi uzlīmēt plāksteri, kā arī, skrienot sadzirdu nodevīgu klunkšķēšanu dzeršanas sistēmā – kā tad – nenolaidu gaisu pēc uzpildīšanas. Nu vēl 9 km (līdz nākošajam KP) es neklunkšķēšu. Pēc neliela brīža atrodu piemērotu akmeni, uz kura atsēsties, lai sakārtotos. Mēģinu uzlīmēt plāksteri, bet pie mitrā papēža tas diez ko negrib turēties. Vienu sabojāju, ķeros pie nākošā (pēdējā), ar to esmu uzmanīgāka, bet jau sāku sev pārmest – vai tiešām nevarēji vēl pāris tos kilogramu smagos plāksterus iemest somā? Vareni ietaupīji uz svaru, meitēn! Ar otro iet nedaudz labāk, bet pārliecības par efektivitāti nav. Nu nekas, pacietīšos. Apēdu pāris vīnogas, kas turpat blakus aug. Garšīgas. Kāds uz akmens nolicis arī tualetes papīru kā aicinājumu – nāciet pieķēzīt manu dārzu. Laipni.
Sakārtoju arī dzeršanas sistēmu un nolemju, ka beidzot būtu laiks mūzikai. Zinu, ka man palīdz, tik pēdējā laikā reti to izmantoju. Neko īpašu gan sagatavojusi neesmu, nāksies iztikt ar to, ko ielādēju pērnā gada skrējienam uz Valmieru, lai kas tas arī būtu.
Pieceļos no savas atpūtas/ ekipējuma kārtošanas vietas un palēnām turpinu ceļu, ķimerējoties ar austiņu vadiem, kad mani panāk kāds skrējējs, kurš uzsāk sarunu ar mani. Viņš esot tāds kā trases tiesnesis, kurš tagad skriešot ar mani, lai es tiktu līdz galam kontrollaikā. Tātad – esmu pēdējā? Jā, viņš tikko atstājis manu komandas biedreni – Martu kontrolpunktā. Viņa neesot gribējusi turpināt ceļu.
Mans kontrolpūķis iegūst reālu veidolu. Biju gan viņu iztēlojusies citādu – zaļu ar spārniņiem, lielu muti, kas spļauj liesmas… Bet šis ir slaids tumšmatis vārdā Mauro. Vārds esot itāļu. Mums tagad būšot jāskrien tā – pa plakanām virsmām skriešus, citur drīkst kāpt. Laika esot atliku likām, mēs visu varam pieveikt. Paga, paga – kurš tevi iecēla par galveno? Saritinu savas mūzikas atskaņotāja austiņas un ielieku kabatā. Lai arī pūķis saka, ka es varot ar viņu nerunāt un neņemt galvā, man tas šķiet nepieklājīgi. Viņš liek skriet. Nejūtu, ka tas būtu reāli. Mēģinu imitēt skriešanu un priecājos, kad nonākam pie stāva lejupceļa ar uzrakstu “Danger. Perigo“. Jautāju pūķim, kā pareizi izrunāt Perigo? Pie sevis galvā, vadoties pēc iegūtajām nojausmām par valodu, to skandēju kā perižo. Bet tomēr nē – tas “G” ne vienmēr ir “Ž” (kā, piemērām Peneda – Geres, ir Peneda Žereš) un Perigo tā arī ir – Perigo. Mauro vēlas (vai tikai izliekas, ka vēlas) uzzināt, kā tas ir mūsu valodā. Mēģinu izdomāt pareizo vārdu. Palieku pie “Bīstami”. Nonākam pie vēl viena milzu dambja, vēlos jautāt, vai mēs te jau vienreiz neesam skrējuši, jo vienu uz mata tādu pašu dambi jau šodien šķērsoju. Bet, lai arī dambis ir tāds pats, tomēr apkārtne šķiet nedaudz citāda, tāpēc savu jautājumu tomēr paturu pie sevis. Kā arī šeit ir plakanais posms, un man enerģija jāvelta skriešanai.
Vispār sajūtos diezgan demotivēta. Saprotu, ka gribu palikt viena ar savām grūtībām un dēmoniem. Šķiet, ka Mauro ir atsūtīts šeit, lai mani novāktu no trases un, ka man vairs nav nekādu izredžu. Viņš gan ir lielisks melis – es labi izskatoties un elpošana esot laba, un es visu varot paspēt. Un mēs tagad apdzīšot ļoti daudz skrējēju… Jā! Tieši tā, es varbūt arī uzvarēšu? Pajautāju, ko darīsim, ja es nevarēšu vairs paskriet? Jo tā šobrīd jūtos, ka nevaru vairs pakustēt, ka gribu apsēsties un tepat palikt. Atpakaļ uz kontrolpunktu arī negribu, tāpēc palikšu tepat šajā nodegušajā paugurā. Atstāj mani. Bet tas paliek tikai manās domās. Mauro tikai čivina par to, cik grūti esot skriet pa smiltīm (viņš esot Portugāles Baywatch), ka šito trases daļu līdz nākošajam KP viņš esot izskrējis jau 10 reizes, ka tagad tik būšot viens grūts posms, bet tas arī viss. Gaidu grūto posmu, jo nu jau ir vienalga. Vai var būt vēl grūtāk par ļoti grūti?
Jau iepriekš un arī tagad, visās pieejamajās ūdenstilpnēs saslapinu savu bandanu un tekošu maucu uz galvas ar cerību, ka tas atvēsinās. Reizēm vien noņemu, kad fotogrāfi tuvumā.
Kādā brīdī Mauro atpaliek un es sajūtos labāk, mēģinu pat paskriet un sanāk. Sāk jau tuvoties vakars, saule varbūt drīz dosies uz rietu, tad vajadzētu palikt vieglāk. Mauro mani panāk pēc kāda brīža un turpina slavēt, grūto posmu esam pārvarējuši. Es gan to īsti nepamanīju, viņš laikam nav bijis tajā trakajā kalnā. Tā pļāpādami par šo un to, bet pārsvarā par skriešanu turpinām ceļu. Pastāstu par savu līdzšinējo kalnu pieredzi, pūķis ir pārsteigts – sanākot, ka es uzreiz no pamatskolas gribu startēt universitātē.
Atkāpei no grūtībām – cenšos ik pa brīdim aptvert un saglabāt atmiņā to visu, ko redzu – akmens kalnus nomaina klinšu kalni, tālāk nāk apburtie meži ar kokiem un apsūnojušiem akmeņiem, upes, strauti un tērcītes. Plašumi, kas paveras uzkāpjot kalnā un niecības sajūta, kas pārņem, nokāpjot ielejās.
Nonākam kādā zaļā ielejā, Mauro piedāvājas mani nofotografēt. Bet kā tad kontrollaiks – mēs paspēsim, viss ir labi. Bez viņa tāpat nekas nenotikšot, jo viņš esot kontrollaiks. Aha, mācība turpmākajai dzīvei – neuzticies vīriešiem, kas runā pārāk skaistas un neticamas lietas. Manas sajūtas gan saka, ka ir švaki ar to kontrollaiku, un kaut kur šajā sajūtu bezdibenī jau esmu zaudējusi cīņā ar to. Bet līdz zaudējumam vēl jātiek. To arī tā nevar iegūt tūlīt un tepat, man līdz tam vēl ir jāaizskrien.
Tu tik bildē, es pagulēšu
Tā mēs nonākam priekšpēdējā kontrolpunktā. Kamēr es dzeru savu kolas – ūdens kokteili un ēdu vietējā ražojuma augļu marmelādi – želeju, Mauro sparīgi tērzē ar kontrolpunkta personālu un pēc brīža nedaudz bažīgs saka man, ka nu jau vairs pavisam maz atlicis, bet esot 6 km pret kalnu. Jā, labrīt! Es to visu laiku zināju! Šķiet, ka viņš to uzzināja tikai tagad. Ātri iestiprinājusies turpinu ceļu, savu kontrolpūķi atstājusi pļāpājam.
Beidzot tomēr izvelku arī to mūziku. Muse, Rammstain, Prāta Vētra, kas tas tāds?, Čaikovskis un citi piepilda manas ausis un galvu, saule jau laižas uz rietu un šķiet, ka paliek arī vieglāk. Sastopu beidzot arī kādu 85km skrējēju, kurš izskatās pavisam švaki – jautāju, vai nevajag palīdzēt, piedāvāju ūdeni. Nē, neko nevajagot. Saku, ka nu viņš ir pēdējais un dabūs kontrolpūķi. Es nezinu, vai viņš mani saprata.
Izskrienu uz šosejas un ieraugu to kalnu, kurā būs jāuzrāpjas. Nav iedvesmojoši, bet ir jākāpj. Man ir 3 stundas un aptuveni 6km pret kalnu un tad kāds pārītis uz leju. Tas līdz nākošajam kontrolpunktam. Ilūziju vairs nav. Skatos pulkstenī – lai arī vidējais temps ir vēl vēlamajā līmenī, priekšā stāvošais kalns liek būt reālai. Bet ir vēl jāuzkāpj. Ik pa brīdim redzu un pat apsteidzu kādu 55km distances dalībnieku. Kalnā uznāk vairākas krīzes, bet beidzot vairs nav karsti. Kāpju autopilotā, brīžiem attopoties mazliet nostāk no zemē (akmeņos) saspraustajiem karodziņiem. Ieraugot šķietamu virsotni, neatmetu skepsi un neticu drīzai atbrīvošanai un pareizi vien ir, jo šķietamo virsotņu ir vairāk par īstajām. Īstā ir viena un tai noticēšu tikai tad, kad redzēšu lejupceļu. Bet līdz tam vēl ir pāris atpūtas vietas, vienā no kurām skatos pulkstenī – stunda un pēc maniem aprēķiniem 4km līdz kontrolpunktam. Eu, es to varu! Es varu mēģināt stundas laikā tikt līdz tam sasodītajam kontrolpunktam. Divi augšā, divi lejā un klāt esmu! Pieceļos un kāpju, ir dziedāšana skaļā balsī līdzi Django Unchained skaņu celiņa tituldziesmai, aizrakšanās līdz pilnīgam iekšējam tukšumam un, iespējams, iemesliem, kāpēc šo daru, ausīs skanot Дискотека Авария – Если Хочешь Остаться, un visam pāri saulriets pāri kalniem. Tas ir skaisti! Nofotografēt? Bet kontrollaiks! Un, ja nu es tik un tā nepaspēšu, tās pāris sekundes neko nemainīs, bet es būšu to iemūžinājusi. Man ir saulriets!
Es kāpju, es varu, es gribu finišēt. Nezinu vai tagad, vai jau iepriekš, bet galvā gan arī plānoju, ka, ja nesanāks iekļauties, palūgšu, lai man ņem nost čipus un numurus un uz pašas atbildību ļauj finišēt. Bet tas vēl nav vajadzīgs! Beidzot esmu kalna virsotnē, tagad tik uz leju. Kaut nu nebūtu pārāk stāvs un varētu paskriet, izskatās, ka paspēšu. Uzņemu riksi, apsteidzu vairākus dalībniekus, dipinu tik uz priekšu un sajūtos kā tāds Hobits kas skrien pār pļavām. Salīdzinot ar apkārtējiem, esmu ātra. Pilnīgi spēju vizualizēt līdzjutējus, kas sēž pie datora, gaidot mani pēdējā kontrolpunktā, un kā es tajā ienesos pēdējā pusminūtē, rezultāti tabulās atjaunojas, fani gavilēdami paceltām rokām lec gaisā… Beidzas pļavas, noskrējiens kļūst akmeņaināks, bet es turpinu, pilnībā koncentrējusies, nokrist tagad nevajadzētu. Skrienu un aiz katra līkuma gaidu kontrolpunktu, bet tas kā nav, tā nav. Man ir vēl kādas desmit minūtes. Satieku bruņoto spēku puišus un jautāju, cik līdz kontrolpunktam? Drīz taču vajadzētu būt, bet viņi saka – 2km. Kā? Tiešām? Atkal? Nu nē! Diviem km man laika par maz, bet es turpinu skriet, cerot uz brīnumu – ka viņi kļūdījušies, ka KP tomēr būs tuvāk, ka es pēkšņi sākšu lidot. Nenotiek nekas no tā visa, tik kārtējā pļaviņa, līkums, aiz kura kontrolpunkta nav, mežiņš, iestājas tumsa, man jāuzliek lukturis, bet negribas zaudēt laiku. Taču nevar pazaudēt to, kas jau ir pazaudēts. Lukturi izvelku. Cerības vēl lieku uz kontrolpūķi – Mauro, paļaujoties uz viņa teikto, ka viņš esot kontrollaiks, ka es tikšot līdz finišam. Apjaušu jau, ka kontrolpunkta tiesneši varētu nebūt vienisprātis ar mani, tomēr es mēģināšu.
Beidzot arī ieraugu kaut kādas civilizācijas pazīmes, gaismas. Bet vēl kāds līkums jāizmet. Ierodos. Uzreiz gan neviens ar rokudzelžiem virsū nemetas, pavīd cerība, ka varbūt tomēr…?! Bet man saka “Game over”. Tiešām? Bet kā tad ar to kontrollaika džeku? Viņš ir man aiz muguras. Jā, bet kontrollaiks bija 19:00, bet tagad ir 19:10. Ja ierēķina, ka starts bija 3 minūtes vēlāk, tad nokavēju 7 minūtes. Fani nolaiž rokas un nokar galvas.
Mans čempionāts ir beidzies. Nav vairs spēka arī lūgties ļaut man turpināt, kā biju ieplānojusi. Bez ierunām klausu visam, ko man saka, kur mani virza, paņemu zupu, kas ielieta plastmasas glāzē. Drīz arī ierodas Mauro. Viņš arī ir nokavējis. Palūdzu mūs nofotografēt. Man tagad ir bilde ar kontrolpūķi.
es pat smaidu, tad jau viss kārtībā
Visi tiekam salikti busiņā, kas dodas uz finišu. Tas šķiet ilgs brauciens, lai arī skrienot jāpieveic it kā nieka 12 km. Finiša zonā nolemju atrādīties mediķiem, jo fiziskās sajūtas brīžiem trasē bija aizdomīgas – pietūkušas rokas un jocīgas sajūtas nieru rajonā lika domāt par šķidrumu apmaiņas ķibelēm. Mediķi saka, ka tas esot normāli, ja nodarbojas ar tik nenormālām lietām, un aizsūtīja mani prom. Skatos, kā cilvēki finišē, uzzinu, kur jādodas pēc savām finiša mantām, dzirdu, ka finišā tiek apsveikta Veronika, eju viņu sagaidīt un kopīgi dodamies uz dušām, varam vēl paspēt uz autobusu, kas vedīs mūs, kā jūs domājat, kur? Protams, ka ēst!
Nodušojušās, nākam uz autobusu un tur drīz ierodas arī Ilze. Arī viņa ir finišējusi!
Baudu mieru un nekustēšanos. Tas ir stīvi un sāpīgi. Šobrīd nav nožēlas par neturpināšanu. Un patiesībā tā neatnāk arī vēlāk. Finišu, protams, gribējās, bet, lai arī man nav finišētāja medaļas, manas kājas sāpēs nākamo nedēļu tik un tā! Un es tomēr esmu piedzīvojusi savu pirmo kalnu ultru, noskrienot 73 km un pieveicot ~4100 augstuma metrus. Tas bija skaisti un sasodīti grūti.
Atgriežoties pie tēmas par ultramaratonistu īso atmiņu – jau nākošajā dienā domāju par to, vai tad tiešām bija tik grūti?
Pateicību sadaļa
Paldies Inai par pulksteni, Laumai par jaku, Ilzei par termokreklu (lai arī nevajadzēja trasē, pēc noskriešanās un dušas noderēja), Dacei un Inai par manu mājinieku pieskatīšanu, visām Vāverēm par līdzi jušanu un atbalstu, Kristapam, Sanitai, Gunām un Jekaterinai par uzmundrinājumiem, Martai par mūsu saganīšanu, Andrejam par treniņprocesu, Salomon un Isostar par atbalstu, komandai par kopā pavadīto laiku, kā arī visiem tiem, kas juta līdz.
Par šo skrējēju, droši vien, daudzi teiks, ka viņai sen bija jābūt Mēneša skrējēja godā. Un viņa jau ir bijusi tuvu tam – neskaitāmas reizes pieminēta atlasot kandidātus un tik par mata tiesu no tā līdz šim bija izglābusies. Gadu noslēdzot tas viņai vairs neizdevās – skraidīšana pa purviem, skriešana uz Valmieru, pasaules čempionātos un visādos ultramaratonos un rakstu sacerēšana par savām skriešanas aktivitātēm ir tikai daļa no iemesliem. Essnee jeb Gunta Amoliņa jūsu uzmanībai! Lasīt tālāk.
Kad man piedāvāja skriet Pasaules čempionātā 50 kilometrus, es to neņēmu par pilnu. Nu jā, uz 100km čempi es braucu ar prieku, jo nav jau Latvijā nemaz tik daudz meiteņu, kas var, grib un var atļauties braukt to simtnieku skriet, pie tam – toreiz man piedāvāja pēdējā dienā aizbāzt to caurumu izlasē, jo trūka cilvēku. Šoreiz ir cits stāsts. 50 kilometrus var noskriet katrs maratonists. Tā kā es apzinos savas spējas, tad teicu, lai ņem stiprākas meitenes, un dzīvoju mierīgi tālāk līdz brīdim, kad man saka, ka viss, termiņš ir pienācis, un ir jābrauc. Kur tad stiprās maratonistes? Negrib skriet 50km. Kā var negribēt? Nu negrib un viss! Pati biju klāt vienā tādā galvas purināšanā. Nu labi, ja jau neviens nebrauc, kas ta’ man, varu jau aizlaist.
Kad pasākums nāk tuvāk, redzu, kas vēl ir pieteikti, un man dūša sašļūk papēžos. Galīgi negribas finišēt stundu pēc pārējiem, turklāt aizbraukt uz tālo Kataru nebūt nav tas lētākais prieks. Man tak ziemas mēteli vajag, zābaciņus jaunus gribas… Kad vienā tādā šaubu brīdī dalos ar Karīnu, viņa man pasaka tos pašus vārdus, ar kuriem Dace mani aizdabūja uz iepriekšējo čempi: “Gunta, braucam! Būs forši!” Jā, laikam jau tas bija tas, ko es gaidīju. Nemaz tik ļoti jau man to mēteli un zābakus nevajag. Un uz galda tieši noliktas divas vienādas dzeņa spalvas. Jūs jau zināt, ko es daru ar vienādu spalvu pāriem… Jābrauc! Mesties piedzīvojumos vienmēr ir vērts!
Vienā no gatavošanās treniņiem pār mani nāk apjausma, ka šis būs pirmais 40+ skrējiens, kur mani beigās nesavāks Krišjānis vai kāds speciāli deleģēts draugs vai radinieks. Būs jātiek galā pašai. Cik saprotu, tad pārējiem ir līdzīgi. Kā mēs, 6 ultramaratonisti, spēsim palīdzēt viens otram? Nāksies kaut kā iztikt. Radinieki ar mani lepojas jau pirms laika, kolēģi saka, ka es to izdarīšot, un priekšnieks dalās ar padomiem terorisma gadījumā. Gādīgi!
Sākumā jātiek līdz Viļņai. Sarunājam ar Karīnu, ka to darīsim reizē, un iegādājamies autobusa biļetes. Kad nonākam Viļņā, mēģinām sazvanīt izlases galveno personu, pie kā ir lidmašīnas biļetes un visa informācija, bet tas neizdodas. Forši, esam Viļņā un nezinām, ko darīt. Ok, reku specbuss uz lidostu! Nav baigi dārgais? Nē, 1 euro. Braucam! Andris (galvenais) pats mūs sazvana un liek uzrasties lidostā, kur satiekam pārējos, izņemot Artūru, kas lido uz Kataru citā ceļā. Jauki, esam visi kopā.
Nākamā pietura ir Itālijā. Andris dabū tūristu sabiedriskā transporta biļetes un saka, ka jābrauc ar autobusu kādas 4 pieturas un jāmeklē viesnīca. Autobusā ir tablo ar pieturu nosaukumiem, no kuriem viens tiešām izskatās pēc tā, kuru mums vajag, bet viss jau nevar būt tik vienkārši. Izrādās, ka tablo nevar ticēt – tā taču Itālija! Viena cita sieviete arī meklē to pašu pieturu, bet šoferis tik saka: “Si, si!” Si si, kamēr attopamies kalna galā, kur nu tiešām nav mūsu viesnīcas. Kāpjam ārā, braucam uz otru pusi, piesienamies vietējai dāmai un tiekam gan pareizajā pieturā, gan viesnīcā. Vakariņas jāgatavo pašiem. Ar meitenēm jau jūtam nolemtības dvaku, jo stāvēšana pie plīts ir pēdējais, ko gribas darīt. Čibināmies pa istabu, kamēr no puišu gala atskan aicinājums vakariņās. Ak, dievīgi! Kas to būtu domājis? Kas to būtu domājis, ka vienkārši makaroni var pārvērsties smalkā maltītē? Sākam pierast pie lutināšanas.
Otrā rītā pieceļamies uz rīta rosmes koptreniņu. Jāuzskrien tajā kalnā, kur vakar bijām ar autobusu! Uh, bija, ko noskrieties. Pūšu un elšu, bet augšā esam visi. Pasakains skats uz pilsētu. Laižam lejā, lai var paspēt paēst brokastis un sataisīties. It kā rakstīts, ka jāizvācas 10:00, bet mums lidmašīna tikai pēc 14:00, tāpēc nesteidzamies. Nemetīs jau ārā! Bez trijām desmitos tomēr apkopēja ir klāt un sviež mūs ārā, un labi ātri. Labi, ka paspējām visu apēst!
Esam jau pie iekāpšanas lidmašīnā uz Turciju, kur paredzēta tiešā pārsēšanās uz Kataru. Viss šķiet labi līdz brīdim, kad biļešu kontroliere sāk uz mums bļaut un teikt, ka vīzas vajadzēja piereģistrēt jau ček-inā. Ko? Mēs piereģistrējāmies internetā un tur nebija nekas teikts par vīzu piereģistrēšanu jau Itālijā! Darbiniece uz mums bļauj un prasa tās vīzas, lai var fiksi kaut ko tur izdarīt. 3 vīzas ir angliski, 2 arābiski. Protams, ka itāliete arābiski neprot lasīt. Esam strupceļā… Vai tiešām ceļojums būs beidzies? Nē, tomēr vīzu problēma tiek atrisināta un esam jau Turcijā, kur tiekam uz Kataras lidmašīnu. Ak, laime…
Kad ierodamies Kataras galvaspilsētā Dohā, uzreiz jūtam, ka esam citā pasaulē. Lidostā darbinieki nedaudz biedējoši, bet, kad viss izrādās ar mums kārtībā, tad arī vietējie atplaukst smaidā. Pie ielaišanas mums noskenē sejas, lai būtu tā pati, kas pasē. Hm, visiem nemaz tā ar pirmo reizi neizdodas līdzināties savai pases bildei, bet beidzot esam iekšā valstī pa īstam. Gribas uzlikt kapuci, jo liekas, ka arābi varbūt lūr uz maniem matiem. Ko es zinu, kas viņiem galvās darās? Protams, ka vēlāk izrādās, ka neko viņi nelūr, normāli cilvēki.
Izejot no lidostas, sejā iesitas svelme. Ak, vasara! Nē, skaitās jau ziema un aukstums. Mums ir karsti. Glaunā veidā tiekam aizvizināti līdz glaunai viesnīcai. Mums no brīnumiem mutes vaļā. Trāpu vienā istabiņā ar Karīnu, jūsmojam par istabas labumiem un 16.stāvu. Ap puspieciem beidzot laižamies snaudā. Kas tā par skaņu ārā? Viņi lūdzas! To var dzirdēt pa pilsētu. Maģiski… Vēlāk pierodam pie lūgšanām vairākas reizes dienā.
No rīta pirmais darbiņš ir paēst brokastis. Ak, ēšana! Pirmā tūre, otrā tūre, trešā tūre, ceturtā… Zviedru galds ar visādiem neredzētiem kārumiem ir riktīgs izaicinājums. Visu nav iespējams nogaršot, jo visa kā ir par daudz. Kad nu esam iestūmuši galvās visu, ko var, secinām, ka pēc divām stundām ir pusdienas. Ak… Brīvo laiku izmantojam, lai pastaigātu pa tveicīgo apkārtni, brīnītos par palmām un spožo sauli, baltajām mājām un baltajām mašīnām, greznību visapkārt un lielveikalu, kam pa vidu ir kanāls. Un tunelis uz viesnīcu, lai nav jāiet pa āru. Gribu nopirkt zandales, bet veikalos ir ziemas kolekcija. Nuja. Vakarā ir atklāšanas ceremonija. Es jau ceru, ka nāciju parāde būs kaut kas līdzīgs Vinshotenas gājienam, bet tā nav. No vienas telpas ieejam otrā, uz skatuves nofotografējamies un sēžamies pie galda. Pēc visām runām bankets. Tik daudz jūras velšu…
Ir pienācis skrējiena rīts. Šoreiz ēdienreizēs valdāmies, lai var tiešām paskriet, nevis paripot. Temperatūra pacēlusies līdz +28 grādiem ēnā, bet ēnas nav. Pirms skrējiena dodamies nosnausties un atpūsties. Es pārdzīvoju par to, ka nespēšu ātrumā turēt līdzi pārējiem. Man saka, ka nevajagot pārdzīvot, viss esot forši tāpat. Joprojām nepamet doma, ka ne jau man šeit būtu jāatrodas, bet kādai ātrākai dāmai. Drūmi eju uz startu, bet tur mūs gaida kārtējie brīnumi – kamieļi! Nofotografējamies. Brīvprātīgie nāk klāt un grib tieši ar mums fotografēties. Pasaules čempionāts viņiem esot liels piedzīvojums. Viņiem? Mēs nespējam aptvert, cik liels piedzīvojums tas ir mums! Pirms starta dabūjam kaut kādus enerģijas batoniņus. Vienu apēdu, ir labs. Otru aizspraužu aiz drēbēm, ēdīšu pa ceļam, ja gribēsies. Kustamies starta virzienā, kur atbildīgais ļoti uztraucas, lai mēs neaizkustētos par tālu no starta koridora.
Starts! Zem naksnīgajām arābu debesīm sākam skriet. Grūti ir jau pašā, pašā sākumā. Cenšos valdīties un skriet ar saprātu, bet īsti neizdodas. Negribas pārāk bremzēt, nez kāpēc liekas, ka es varu paskriet tādā pat ātrumā, kā tad, kad ir par 20 grādiem mazāks karstums. Protams, ka es to nevaru! Viss ir slikti un viss riebjas. Vējš ir diezgan jūtams. Kad pūš mugurā, ir karsti, kad pūš sejā, tad ir pretvējš. Karsts pretvējš. Trasē ir daudz asu pagriezienu, un daļa trases ved pa flīzēm, kas šķiet nedaudz slidenas, pie tam tās ir uzreiz aiz dzirdināšanas punkta un regulāri tiek nolietas. Ir ierīkots arī atvēsināšanās punkts, kur no abām pusēm ventilatori pūš gaisu. Ja skrien garām tam atvēsināšanās punktam, tad vienkārši smird. Ja skrien cauri, tad smird un pūš virsū karstu gaisu. Ļoti atvēsinoši! Tā kā rokas pulksteņa man nav, plānoju katrā aplī vadīties pēc tā lielā starpfiniša pulksteņa. Opiņā, bet starfinišā nekāda pulksteņa nav! Uz tiem brīnumiem nākamajā 5km aplī liekas tā vieglāk skriet. Rādās, ka būšu dzīvotāja!
Nē, nebūšu vis. Trešajā aplī sāk sāpēt sēžas nervs, kas čakarē visu muguru. Nu nē, kāpēc viņam atkal bija jāsāk sāpēt? Kāpēc tieši tagad? Kāpēc tādās sacensībās, kur man jau tāpat ir emocionāli grūti? Nākas sabremzēties, lai vispār tiktu līdz galam. Bonusā vēl 2 apļus man sāp sāns. Sirds arī grib līst pa muti ārā, bet riju to orgānu atpakaļ. Nāk raudiens. Ko es te vispār daru? Atceros, ka Karīna man iedeva pie krekla spraužamu magnētiņu ar uzrakstu “I love running.” Tas visu saliek pa vietām. Skaidrs, kāpēc. Skaitu uz pirkstiem apļus, klunkurēju uz priekšu un morāli gatavojos lielajai kakāšanai, kas noteikti publiski izskanēs par manu necienīgo startu. Gribu, lai viss vienkārši ātrāk beigtos.
Kad esmu pāri pusei, iekšēji kļūst vieglāk. Kas tad nu vairs palicis? Nekādu spēku gan nav, bet vismaz emocionāli jūtos normāli. Velns, ja tā mugura tik briesmīgi nesāpētu! Kalkulēju laikus, prātoju, cikos varētu finišēt pārējie. Gribas, lai viņi atnāk uz trases malu pabļaut, bet ārpus trases nesatieku. Brīvprātīgie gan ir sakarīgi. Viņiem ir saraksts ar numuriem un vārdiem. Viņi pa gabalu ierauga numuru, atrod sarakstā vārdu un sauc mani vārdā. Vai nav mīļi? Atbalsts tiešām lielisks! Arī trasē esošās 3 videokameras motivē kustēties uz priekšu. 4 apļi ir 2 Vinshotenas apļi. Es varu noskriet 2 Vinshotenas apļus. Es varu noskriet pusotru Vinshotenas apli. Es varu noskriet 1 Vinshotenas apli, es visu varu līdz galam izdarīt! Pēdējā aplī apdzenu Andri. Jesjes, es nebūšu finišējusi stundu pēc pārējiem!
Viss, pēdējais kilometrs. Cenšos nenolikties uz tām flīzēm un beidzot ieraugu mūsējos puišus. Viņi bļauj, ka es esot malacis. Ko, nopietni? Neko ātri jau tās kājas mani nenes, bet spiežu, cik var. Kaut ko tur pat apdzenu, bet tie laikam ir no atklātajām sacensībām vai stafetes. Finiša emocijas atbild uz visiem “kāpēc es to daru?” Mazo krekliņu nav, man iedod vidējo izmēra. Ou jē, naktskrekls. Medaļa kaklā un steberēju piesēst. Gaidu, kad komanda man skrūvēs galvu nost par manu sūdīgo skrējienu, bet ziniet, viņi to nedara! Viņi mani apsveic ar finišu un dod pieci! Es laikam tūliņ apraudāšos. Atrodu to enerģijas batoniņu, ko es visu laiku esmu stiepusi sev līdzi, un atdodu citiem apēst. Es ceru, ka garšoja. No latviešiem esmu ceturtā – viens izstājās, viens finišēja pēc manis. Man prieks par tiem, kam izdevās.
Pēc finiša paklausos koncertu, savācu savu picu un buljonu un mēģinu tikt līdz viesnīcai. Nav jau tālu, tikai jāuzkāpj pa trepītēm. Pa trepītēm, aha… Viesnīcnieki laipni smaida un atver durvis, priecājas par mums. Man no rokām izkrīt ūdens pudele. Vairs jau neatceros, kurš no puišiem paceļ. Tieku līdz istabai, piezvanu, jo atslēgu atstāju pie Karīnas, un viņa kā skudriņa attek ielaist mani iekšā, kur es izklājos uz paklāja, un viņa vēl sajauc man atjaunojošo dzērienu. Pēc tam es vēl laikam tiku pie tējas. Ak, un es pirms tam uztraucos, kā es tur bez Krišjāņa tikšu galā! Izrādās, ka arī noskrējušies ultramaratonisti spēj viens otram palīdzēt. Sajūta ir brīnišķīga, jo agrāk apkārtējie bieži vien domāja, ka Gunta jau ir spēcīga, Gunta tiek vienmēr ar visu galā, Guntai ir iekšās un nav nepieciešams palīdzēt. Var jau būt, bet tomēr ļoti jauki, ka kāds parūpējas. Kaut vai tējai ūdeni uzlej. Ziniet, es to novērtēju!
Nākamajā dienā neko negribas. Bišku slikti, bet brokastis visu saliek pa vietām. Relaksējamies baseinā, kas ir izvirzīts ārpus viesnīcas sienas 19.stāvā un sanāk zem klajām debesīm. Pēc noslēguma ceremonijas dodamies ekskursijā pa vecpilsētu un dabūjam atkal jaunas emocijas un iespaidus. Pēdējās dienās gribas ķert visu, ko vien var, gulēt maz un baudīt daudz. Ēst daudz. Smejamies, ka esam ēšanas treniņnometnē – Pasaules ēšanas čempionātā ziemassvētkos mēs būsim pirmie! Pēdējā dienā gan nekas vairs nelien iekšā, dodamies atkal ekskursijā. Dzīve šķiet skaista. Priecājos par saviem komandas biedriem – patīkami braukt uz čempionātu kopā ar cilvēkiem, ar kuriem var smieties līdz zemei, plēst jokus, uzjautrināties pie ēšanas, dauzīties stundām pa baseinu, spēlēt mēmo šovu, kāpt palmās, noklīst pilsētā, nespēt sadabūt taksi un pēc stundas sēdēt busiņā kopā ar 2 nepazīstamiem arābiem, kas ved mūs it kā pareizajā virzienā. Bet tie jau ir stāsti, kurus garajos ziemas vakaros stāstīt mīļajiem cilvēkiem, pēc kuriem ceļojuma beigās bijām jau krietni sailgojušies!
Pēdējā lidostas pauzē runājam par skriešanu. Es saku, ka piedzīvojums bija neaizmirstams, bet nākamreiz gan lai ņem kādu, kas var paskriet. Man saka, lai es beidzu pārdzīvot. Lēns skrējiens ar finišu esot vērtīgāks par ātru skrējienu bez finiša. Nu ja, finišu no manis var dabūt. Vienmēr! 50 es vairs neskriešu, bet man radās mērķi vienai citai distancei. Es vēl parādīšu, kas man ir iekšās!
“Kas ir svarīgāks – mācības vai sports?” – auroja mana sākumskolas klases audzinātāja, kad es negribēju iet uz rajona matemātikas olimpiādi, jo man tajā dienā bija peldēšanas treniņš. “Sports,” es atbildēju. Tā nebija atbilde, ko gaidīja audzinātāja, es dabūju piezīmi dienasgrāmatā, lekciju par to, ka nedrīkst glabāt talanta sveci zem pūra un diplomu “par sasniegumiem mācību olimpiādē”. Varbūt tiešā tā viena treniņa man pietrūka, kad es gala pārbaudījumā biju kripucīti no tās robežas, aiz kuras bērniem piedāvāja trenēties nopietnāk. Varbūt arī nē, to es nekad neuzzināšu. Turpināja krāties mani diplomi par sasniegumiem mācībās, man prognozēja spožu intelektuālu nākotni un gribēja sūtīt uz skolu gudriem bērniem (varat iedomāties, kur es visus pasūtīju). Biju teicamniece ar bizēm, brillēm un tizliem teicamnieču svārciņiem. Labas atzīmes visur, izņemot fizkultūru – vienīgo mācību priekšmetu, kas man patika. Es mūždien biju pēdējā, mūždien dabūju ar bumbu pa galvu, mūždien mani beidzamo izsauca tautasbumbā. Vienvārdsakot, tizlene. Bet man patika! Tēvs man bija pastāstījis, kā ir stāvēt uz pjedestāla. Diezgan nežēlīgi, ņemot vērā, ka man bija ārsta atbrīvojums no sporta (ko es neizmantoju), bet es tomēr priecājos, ka es uzzināju, kā tas varētu būt. Mans mīļākais TV kanāls bija Eurosport. Es būtu atdevusi visas savas teicamās atzīmes, lai tikai būtu kaut vai pēdējā tādās lielās sacensībās. Vai vispār jebkādās sacensībās. Visi tie cilvēki man bija varoņi. Bet kur nu, ar manu veselību un spējām man nebija cerību pat uz starta iziet, kur nu vēl par kādiem pjedestāliem sapņot! Nācās vien iet pildīt mājasdarbus.
Pēc 20 gadiem es saņemu ziņu: „Negribi uzskriet 100km Pasaules čempionātā?” Ko? Es? Protams, ka es gribu! Atbilde ir jādod tagad, laika sagatavoties vairs nav, atliek cerēt uz svaigumu un gatavoties morāli. Jaunas botas man vajag jau sen. Nopērku. Jaunus auskarus arī man vajag. Priekšnieces meita man uzdāvina pupuķa spalvas. Es uz pauzes. Top pasaulē foršākie auskari. Lielais priekšnieks gāž melno humoru par sēru vainagu, ko veiksmes gadījumā var viegli transformēt par uzvarētāja lauriem. Visumā cilvēki apkārt ir pozitīvi. Protams, ka saņemu pa kādam tekstam no sērijas „kāda jēga braukt, ja nevari uzrādīt pasaules līmeņa rezultātu”, bet cenšos tādus ignorēt.
Pasaules čempionāts… Kaut kas prātam neaptverams. Kā es līdz tam nonācu? Laikam jau tad, kad brīdī, kad jau grasījos klauvēt pie doktorantūras durvīm, es tomēr nepieklauvēju, jo galvā skanēja audzinātājas mūžsenais jautājums: „Kas ir svarīgāks – mācības vai sports?”- „Sports!” Ar sportu gan šoreiz tam nebija nekāda sakara. Nestudēt un nepiepildīt uz mani liktās cerības bija mana brīvība. Ko gribu, to daru! Gribu skriet PČ – skrienu PČ! Tā kā man piedāvāja pēdējā brīdī, tad nevienai čempionei vietu neesmu atņēmusi un sirdsapziņa ir tīra. Es jau neesmu vainīga, ka dāmas, kas skrien ātrāk par mani, netiek, negrib vai kādu citu iemeslu pēc nebrauc uz to čempi.
Nu jau es sen zinu, ka pat drūmākie čempioni ir pavisam normāli cilvēki. Braucot uz Nīderlandi, rēcam, smejamies, nokūpinām busā kontaktu, cenšoties uzvārīt ūdeni, ciematiņā veidojam mahinācijas ar ēdināšanu un orientieristu stilā atrodam īsāko ceļu uz veikalu pāri valnim, kas apaudzis ar nātrēm, usnēm un rozēm. Līst pirmās asinis.
Nākamajā dienā jāaizbrauc uz Brēmeni pēc Daces, kas ierodas ar lidmašīnu. Jā, izrādās, ka, braucot uz čempi Vinshotenā, var pa ceļam paķert ekskursiju Brēmenē. Man patika karuselī Brēmenes muzikantu stilā izvizināties uz gaiļa. Pēc obligātajām procedūrām jāpaspēj uz gājienu Vinshotenā. Nevaram atrast, kur tas sākas, mūsu apsviedīgais treneris, kuru esam iesaukuši par Laika Pavēlnieku, esot atvests pie kaut kādas baznīcas ar lieliem pulksteņiem. Ieraugām kaut kādu pilsētas shēmu, atrodam baznīcas, orientieristu stilā paņemam azimutu un pēdējā brīdī paspējam uz gājienu. Mūsu izpildījumā tas ir diezgan haotisks, bet tāds ir arī mūsu valsts plāksnītes nesējs – norīkotais ķipars uz uzraksta jāj kā uz zirdziņa, kapā krūmus un mēģina neitralizēt korejiešus. Jā, korejieši ir jocīgāki par mums, jo viņi fotografē visu, pat televizorus! Uz beigām haotiski paliek pilnīgi visi, mums pievienojas vīri, draugi un šoferis, un paēdam arī visi. Visi ir atslābuši un nemaz neizskatās tik nopietni, kā it kā vajadzētu būt Pasaules čempionātā. Vakarā vēl saņemam numurs un visādus štruntiņus, ieskaitot baltu lapu. Tā laikam testamentam. Mūsu līdzjutēji apspriežas: „Manējai ir gurķi, nebūs jāskrien uz veikalu.” – „Ja tas būtu tik vienkārši! Tu jau nezini, ko viņa gribēs!” Jā, ultraskrējēju vīri ir gatavi dekrēta dīvainībām.
Sacensību rīts. Es esmu pārbijusies. Kā lai noskrien 100 kilometrus? Trīcu un drebu, bet pārējie šķiet normāli. Saliekam uz sev rezervētā galda kārumus, nofočējamies, izejam lidostas cienīgu apskati un esam gandrīz pašā priekšā. Kā par brīnumu, neviens nenonesa no kātiem. Man acīs aizkustinājuma asaras. Pasaules čempionāts…
Pirmo kilometru nepamanu, otrajā pamanu sabrauktu ezi. Skrienas viegli, saprotu, ka jātaupās, bet arī neitrālajā ātrumā ripo labi. Ārā ir vēss. Priecājos par pilsētu, ir lieli svētki – par godu mums vietējie ir izrotājuši pilsētu ar vimpeļiem, karodziņiem, baloniem un citiem rotājumiem. Sagādāts ūdens un sūkļi, iedzīvotāji taisa piknikus un uzmundrina. Viņi pat manu vārdu uz numura izlasa pareizi! Kaitinoša ir tikai viena vieta, kas smakas ziņā sacenšas ar Lido un Gan Bei – kaut kāds bārbekjū. Vismaz nākas ātrāk skriet, lai ātrāk tiek prom.
Hops, jau otrais 10km aplis! Joprojām ir viegli. Kontrollaiks ir 12h, bet es klusībā ceru uz 11h. Pagaidām ir rezerve, ko es tērēšu vēlāk. Trase jau mazliet izretojusies, ir brīvāk.
20 km noskrieti, joprojām viegli. Mans lielākais fans ir ukraiņu treneris. Vispār pastāv tautu draudzība un citu valstu pārstāvji mani uzmundrina. Es viņus arī. Iepazīstos ar Larsu no Dānijas. Viņš skrien ātrāk. Laikam nav valsts izlasē, bet parastajā ieskaitē. Vēl ir 50km skrējēji un 10x10km stafešnieki. Daži palido garām, dažiem lidoju garām es. Ap 25.km sāk tā kā spiest, tā kā sāpēt sāns. Bonusā sākas pretvēja posms, kas rezultējas ar plīsienu. Nopietni? Plīsiens 25.km? 100km sacensībās? Tā nav godīgi! Par laimi, pēc dažiem km tas pāriet, bet tālāk jau skrienu mierīgāk.
30km noskrieti, pie galdiem drusku apstājos ieēst. Paliek grūti skriet. Pārsvars pār savu 11h plānu ir iekrāts, bet tūliņ jau tērēsies nost. Sākas svelme. Grūti… Nolemju pie galdiem no somas paņemt cepurīti. Paliek arvien grūtāk un grūtāk. Atceros atziņu – ja gribi skriet, skrien 5 kilometrus, ja gribi mainīt savu dzīvi, skrien maratonu, ja gribi runāt ar Dievu, skrien ultru. Es runāju tikai ar sevi: „Gribēji skriet Pasaules čempionātā? Ta nepīksti un skrien!” Nesaprotu, kā es to paveikšu, bet pārsvars pār sevi joprojām ir. Bet nav noskriets pat maratons…
Aiz muguras 40km, pārsvars saglabājas. Pie ēšanas es prasu, kā lai es noeksistēju vēl 60 kilometrus. „Uz desas un gumijlāčiem,” iesaka Daces vīrs. Desu negribu, glikozes končas gan pagrābju. Nuja, var jau viņas arī pa ceļam ēst, kā es turpmāk arī daru. Cepuri aizmirstu paņemt, tāpēc daudz laistos ar ūdeni. Runāju ar sevi. Zinu, ka Latvijā manām gaitām seko līdzi, pati sev arī esmu devusi solījumu noskriet tieši tik ātri, cik es varu. Tālumā pamanu Daci. Eu, ta jau nav tik bezcerīgi ar mani! Saprotu, ka neesmu viņu noķērusi, vienkārši viņai ir uznācis plīsiens. Noķeru un cenšos aizdzīt uz priekšu. Viņa prasa, kā mēs to paveiksim, es saku, ka nezinu. Starpfinišā esam aptuveni reizē.
Nu tā, puse. Kā esmu pie tualetēm, tā liekas, ka vēl nevajag, vēl var izciest. Plānoju iztikt ar vienu atliešanas reizi. Ir tik ārprātā grūti! Trasē ir vietas, kur paskriet nevaru, tur mazliet pastaigāju, dzerot ūdeni. Kaut kad ap šo laiku ik pa brīdim satieku Larsu. Viens otru uzmundrinām. Šķiet, ka tagad būšu ātrāka par viņu. Nepamanīju, kā ēdināšanā man pagāja garām Dace, bet tagad atkal redzu viņu priekšā. Jānoķer! Ja es būšu pirmā no latvietēm, nebūs tik traki! Noķeru.
60km pieveikti, iet septītais aplis. Drūmi. Plānoju, kā iekļauties kontrollaikā. Neko daudz neatceros. Cepures man joprojām nav, bet nevajag arī, atkal ir foršs laiks. Cenšos iesēsties astē aziātei, jo aziāti tak zina, ko dara. Nē, šitā nezina, skrienu garām. Kaut kāds vecs onka, kas izskatās kā nāvei parādā. Tas arī izskatās prasmīgs, bet nav. Skrienu garām, bet nevaru īsti to izdarīt. Šķiet, šajā aplī Māris, apdzenot par apli, domāja, ka man ir slikti. Nācās pielikt pūles, lai aizdzītu viņu uz priekšu.
70km aiz muguras. Treneris liek iedzert I vitamīnu. Es klausu. Kur tie gadi, kopš pēdējoreiz dzēru Ibīti! Tas esot, lai nesāk nekas sāpēt. Celis un sēžas nervs jau ierunājās, bet es viņus apklusināju, jo Pasaules čempionāts tak! Augšstilbi gan ir kā laukakmeņi. Kad palikuši 27km, atgūstu smaidu. Tas jau ir reāls attālums! Tas vairs nav kosmoss! 11h plāns atkal ir reāls. Galvā ir, bet kājās nav. Nevaru paskriet, bet vismaz noskaņojums labs. Trases tiesnešiem gan es izskatos nespējīga turpināt ceļu. „I`m ok, I`m just tired!” – „Oh, you are tired… Ok, that can be!” Fū, tiku no viņiem vaļā. Pamanu, ka mana bize ir pārvērtusies dredā. Nevaru to pat izjaukt, tāpēc sataisu copē. Jūtos uzpucējusies.
Pieveikti 80km! Jesjesjes! Tas jau ir pavisam reāli, mans finišs Pasaules čempionātā ir ar roku sasniedzams! Pie ēdināšanas saucu Krišjānim, ka drīkst sūtīt uz mājām ziņu, ka es atkal smaidu. Pārrunas ar sevi. „Tak skrien lēnāk, tāpat tādu tempu nenoturēsi!” – „Es nemāku…” Sāk likties, ka es nemāku neko. Velkos pa trasi, bet rodas plāns finišēt 10:30. Tas ir reāli. Zinu, ka daži gaida no manis 10h, bet kaut kāds saprāts man galvā tomēr ir un es labi zinu, ka kājas mani vairs nenes. Piesienos kaut kādam kaķim. Viņš ir foršs. Trasē dzērājs kaut ko bļaustās, bet, kad man garām panesas itāliete, saprotu, ka tas ir itāļu treneris. Viņš nesas pakaļ itālietei un spridzina balonus. Fuj, labi, ka mūsējais treneris tikai saka: „Nu, Gunta, ko tu apstājies? Ņem pudeli un skrien!” Starpfinišā man nozvana ar zvanu, lai zinu, ka pēdējais aplis. Kā biatlonā. Man patīk!
Pēdējais aplis. Iekšās nekā vairs nav, tāpēc nekas arī ārā nevar iznākt. Velkos, cenšoties to tomēr izdarīt godam. Sāk līt smaržīgs lietus. Pasaku paldies visiem atbalstītājiem, no kuriem jutu personīgu attieksmi. Tas kungs dzirdināšanā, kas neļāva mani dzirdīt nevienam citam, bija brīnišķīgs! Un tas pāris, kas teica, ka esmu lieliska. Un tā tante, kas nepagurstoši turēja plakātu. Tie mediķi trases malā… Ko, mediķi? Jā, es laikam atkal izskatos slima, jo viņi man piesienas. Ejiet dēt, „I`m just very tired!” Jāmūk prom. Nu jau viss, nu jau pēdējais kilometrs. Komentētājs izsauc manu vārdu, paceļu rokas un esmu finišējusi! 10:06:42!
Pēc finiša man apliek milzīgu dvieli un atkal prasa, vai viss kārtībā. Ko, vēl viens? Ā, nē, nu jau viss, nu jau mani vairs nenovāks no trases. Sāk likties jauki, ka man paprasa, kā es jūtos. Klunkurēju garām gardumu galdam, uzrodas Krišjānis. Lieku, lai viņš aizved mani apsēsties. Atrodu solu, bet apsēsties nevaru. Nu nevaru un viss! Kājas nelokās! Ja pēc Rīga – Valmiera finiša es lēkāju, tad tagad nespēju apsēsties! Pēc zināmiem pūliņiem tomēr tieku ar šo uzdevumu galā. Sēžu lietū, dvielis apkārt, esmu noskrējusi tos trakos 100 kilometrus un skatos telefonā, ko manējie man sarakstījuši. Šķiet, ka mājās ir gājis karsti! Esmu uzveikusi Larsu, strīpu ar citiem cilvēkiem, 12 stafetes komandas, bet, pats galvenais, savu “es nevaru”. Man nav ne jausmas, vai mani parādīja Eurosport, un tas arī ir vienalga. Galvenais, ka man sekoja līdzi manējie. Smejos un ar aizkustinājuma asarām lasu apsveikumus.
Ļauju sevi vest vakariņās un visur, kur vajag. Gribu gulēt. Lieku no trīsstāvīgās gultas manu veļu nocelt uz pirmo stāvu. Pačalojam ar meitenēm – mēs visas trīs finišējām un dabūjām komandas ieskaiti Latvijai. Visas noskrējām sev labā laikā. Un sākas kaut kādi smiekli par galīgi neko, atslābums un pārguruma pilns miedziņš.
km 
-