Es braukšu uz Parīzi! Vārdi, kas daudzos izraisītu sajūsmu, bet manī atstāj dalītas jūtas. Esmu jau reiz tur bijis un man tur nepatika. Jā, toreiz es vēl neskrēju, es dzīvoju nepareizajā rajonā un acīmredzot darīju nepareizās lietas, bet man nepatika. Tad kāda velna pēc es tur braucu vēlreiz? Pats īsti nesaprotu, kā esmu ļāvis pašam sevi pierunāt, jo arī trase, kas būtu jāskrien Parīzē, nav man īsti piemērota. Tā nav tik gara kā man patiktu un tā noteikti nav tik kalnaina kā man patiktu. Un tomēr es braucu! Tas ir viena no manu atbalstītāju – Isostar pasākums, un man gribas ar lepnumu viņus pārstāvēt, tā ir iespēja aizbēgt no Latvijas ziemas un nokļūt Rietumeiropas pavasarī, un galu galā tā ir iespēja finišēt Eifeļa tornī, iespēja, kas manī izraisa sajūsmu.
Pēc neveiksmīgā starta TransGranCanaria, Parīzes Eco Trail man kļūst par nedaudz nozīmīgāku pasākumu. Gribas parādīt, ka TGC bija nejaušība un ziemā ieguldītais darbs nav bijis velts. Jau Kanārijās jutu, ka esmu pietiekami ātrs un spēcīgs, un zinu, ka Parīzē tas viss palīdzēs.
Briselē
Uz Parīzi braucu viens. Vispirms pa ceļam apskatu Briseli, kur līdz šim nav sanācis būt, bet pašā Parīzē vienīgā ekskursija ir paredzēta uz expo. Šajā reizē ne Luvra, ne Elizejas lauki, ne Triumfa arka mani neinteresē. Visu to esmu jau redzējis dzīvajā un vairākkārt atkārtojis zināšanas, skatoties Tour de France noslēdzošo posmu. Līdz expo nonāku skrienot un izbaudot Parīzes pavasari. Ir plus desmit grādi, smuki spīd saulīte un skriešana t-kreklā un šortos ir ļoti komfortabla. Pats expo ir iespaidīgs. Skrējiens ir nobāzts mazā stūrītī, bet lielajā paviljonā var smelties idejas aktīviem ceļojumiem uz dažādām pasaules vietām. Tā štelle man patīk un pie dažām jaunām idejām tieku. Expo lieluma dēļ sanāk nedaudz garāka ekskursija kā esmu plānojis, bet, neskatoties uz to, vēlā pēcpusdienā jau esmu atpakaļ savā klusajā Parīzes piepilsētas dzīvoklī un kārtīgi atpūšos pirms gaidāmā starta.
Expo pie Isostar
Starts ir 12:15 pēc vietējā laika, bet, lai tiktu uz startu, ir jādodas kārtīgā ekskursijā. Vispirms ar kājām uz metro, tad ar diviem metro līdz vilciena stacijai un pēc tam ar organizatoru apmaksātu vilcienu līdz starta miestam. Ar to vēl viss nav galā, jo pēc vilciena seko organizatoru autobuss, kurš pieved gandrīz pie paša starta. Nepaiet ne 2.5 stundas un esmu galā. Ja metro vēl viss ir mierīgi, tad vilciena stacijā vēderā sākās pamatīgi taureņi. Visapkārt ir skrējēji, un tuvumā manāmi arī galvenie konkurenti. Nepatīk, ka tik agri jau sāku par to visu stresot, bet citu veidu kā nokļūt startā man nav.
Sinoptiķi šajā dienā ir solījuši nedaudz sliktāku laiku kā iepriekšējās dienās. Pēc prognozēm ir paredzēts, ka rīta pusē līs lietus, un tas arī notiek, bet pēcpusdienā ir paredzēts, ka temperatūra pakāpsies līdz astoņiem grādiem un arī nokrišņi mitēsies. Šis info mani apmierina, un es esmu izvēlējies startēt šortos, t-kreklā un papildus siltumam esmu uzvilcis arī ikriņus un rociņas. Viesnīcā ilgi domāju, vai gribu visu distanci nest somā savu Inov8 kurtku, bet beigās izdomāju, ka neko viņa nesver un drošībai paņemšu. Vienīgā izmaiņa, ko veicu pa ceļam vilcienā, ir apavi. Sākotnēji esmu plānojis skriet ar Inov8 Rocklite apaviem, bet pa ceļam nomainu tos uz Inov8 X-Talon, jo ir aizdomas, ka vietām varētu būt dubļains un manis sākotnēji plānotie zemes ceļi, lielās takas un bruģa ceļi varētu nebūt pārāk labā stāvoklī un tad labāk būtu piemēroti tieši Taloni.
Izkāpis no autobusa, uzreiz nonāku čurāšanas čempionātā. Franču vīri kā Napoleona karavīri ir sastājušies skaistā ierindā, sagatavojuši savus ieročus un veic piešaudi. Es tik izmisis neesmu un plānoju paciesties līdz kārtīgai tualetei. Līdz startam ir stunda, es tieku galā ar tualeti un sildos kādā no organizatoru teltīm. Visu laiku ar sevi diskutēju par skriešanu kurtkā. No vienas puses ir auksti, bet zinu, ka skrienot ātri iesilšu un tad kurtka būs jāvelk nost. Tikai pēc tam, kad esmu nodevis savas mantas uz finišu un sāku iesildīšanos, saprotu, ka startēšu kurtkā, jo divu kilometru laikā tā arī neesmu iesilis.
Startēju no pirmajām rindām. Visi galvenie favorīti ir man apkārt, un tādā veidā es visu varu viegli kontrolēt. Mērķis ir taisnajos etapos skriet uz 3:50min/km un censties nesekot baram, ja tas skrien pārāk ātri. Par laimi, pārējiem līderiem ir līdzīgas domas un pirmajos kilometros mēs skrienam uz 3:50. Sākumā turos ap desmito pozīciju, bet, nokļūstot vieglākā etapā, lēnām visus apdzenu un kādu laiku skrienu visiem pa priekšu. Tālu neatraujos, un tas arī nav mērķis, tā vietā turu komfortablu tempu un visu kontrolēju. Kurtku, lai arī uz mirkli tiešām paliek karsti, pagaidām atstāju mugurā.
Visiem pa priekšu
Man par pārsteigumu pēc mirkļa mani sāk apdzīt. Pēkšņi neesmu vairs pirmais, bet tā vietā esmu nokritis līdz 11. vietai. Skatoties pulkstenī, es neesmu palicis lēnāks, bet tieši otrādi, jo kilometru laiki jau ir stipri tuvāk 3:40min/km. Paskatos atpakaļ, un tur neviena nav, tātad vienpadsmitā vieta ir tas, ar ko man tuvākajā laikā būs jāsamierinās, jo ātrāk skriet es netaisos.
Pāris kilometrus noturos grupas aizmugurē un brīžiem pat iepalieku, bet tad sākas vairāku pagriezienu sērija, nelielas kāpnītes un daži kāpumi, un es pēkšņi atkal visiem esmu priekšā. Pulkstenis nopīkst desmito kilometru, 38:30. Es jūtos labi, bet, spriežot pēc tā, kā man apkārt daži elso, optimistu mūsu grupā netrūkst, un ir tikai laika jautājums, kad viņi lūzīs.
Kādu laiku paskrējis visiem pa priekšu, atkal tieku masveidā apdzīts, tikai, ja iepriekš šādā veidā nokritu līdz 11. vietai, tad tagad grupa jau ir samazinājusies, un zemākā vieta, uz kuru nokrist, ir astotā. Kilometru laiki vairs nav tik vienmērīgi, jo parādās arvien vairāk pauguru un takas paliek šaurākas un nedaudz dubļainākas. Neviens tā īsti negrib saslapināt kājas, līdz ar to notiek peļķu un dubļaināko vietu apskriešana, bet labi skrienamajos etapos ātrumi joprojām ir iespaidīgi un deviņpadsmitajā kilometrā veicu savu dienas ātrāko kilometru 3:36min/km.
Ar to gan ir par maz, lai noturētos līderu grupā. Trīs priekšā skrienošie no mums pārējiem nedaudz sāk attālināties. Zinu, ka grupiņā ir divi no galvenajiem favorītiem –– francūži Vincent Viet un Emmanuel Meyssat, bet trešais – francūzis Thomas Cardin šajā grupā mani nedaudz pārsteidz. Par atrāvienu īpaši nepārdzīvoju, ar mani joprojām ir iepriekšējā gada uzvarētājs Emmanuel Gault un galvenais sacensību favorīts, norvēģis Didrik Hermansen, un to uzskatu par labu kompāniju.
Pirmais pusmaratons tiek pieveikts 1:22:30, un, lai arī zinu, ka tālāk tik raiti neies, tas ir labs pamats labam finiša laikam. Ap 22. kilometru ir arī pirmais kontrolpunkts. Šeit līderu grupu jau esmu atlaidis 43 sekunžu attālumā, bet otru trijnieku esmu atlaidis 10 sekunžu attālumā, un pats kontrolpunktā ierodos 7. vietā. Astotā vieta ir uzreiz man aiz muguras, bet tālāk perimetrs izskatās tīrs.
Neesmu paredzējis šeit apstāties un to arī nedaru, tāpēc kontrolpunktu pametu 4. vietā. Rets gadījums, kad kādu apdzenu kontrolpunktā, bet ūdens man ir pietiekami un atbalsta komandas man nav, un tāpēc viss, ko man vajag, ir pie manis. Tālumā redzu pirmo trijnieku, bet man diezgan drīz seko Gault un Hermansen, kuri mani arī noķer. Diezgan drīz nonākam pie pirmā kāpuma, un šeit es nolemju piestāt īsai zaļajai pauzei, kas mani vilinājusi ir jau krietnu laiku. Skaidrs, ka mani biedri uzreiz aizskrien un garām tiek arī vēl viens skrējējs, un es atkal esmu septītais.
Kāpumā esmu žigls un ātri ne tikai atgūstu sesto vietu, bet noķeru arī Gaulta un Hermansena duetu. Ar viņiem arī turpinu skrējienu. Trase sāk palikt arvien dubļaināka un līdz ar to – lēnāka, bet no gaisa smidzina viegls lietutiņš. Aukstie dubļi ir ne visai patīkami, bet pagaidām vēl nav nekas kritisks.
Kādā brīdī pamanu, ka lietus lāses ir palikušas tādas biezākas. Sāk jau likties, ka man rēgojas, jo diez vai pie tik lieliem plusiem varētu snigt sniegs, bet pāris kilometrus vēlāk vairs nav nekādu šaubu. Snieg, turklāt spēcīgi. Te nu Tev bija +8.
Tālumā arvien biežāk redzam trešajā vietā esošo francūzi Thomas Cardin. Mēs viņam konstanti tuvojamies un kādā no kāpumiem esam viņam jau ļoti tuvu, bet tad pēkšņi viņš pazūd. Jokaini, ka viņš pēkšņi ir kļuvis tik ātrs, bet ilgi par viņu domāt nesanāk. Kādā no noskrējieniem neierakstos līkumā un slaidi pa dubļiem nošļūcu pāris metrus. Kritienā neko neesmu sasitis, bet Isostar želejas atlikušajā trasē vairs nav tikai ar ābolu garšu, tagad klāt ir nākusi arī dubļu garša. Kraukšķīgi un uzmundrinoši. Aukstums, kurš manī ir zadzies pēdējo kilometru laikā, nu kļūst apgrūtinošs, un man ir ne tikai slapjas kājas un galva, bet arī cimdi, soma un principā viss pārējais. Nokārtu galvu turpinu, bet savus ceļabiedrus Gault un Hermansen palaižu nedaudz prom.
Aukstums kļūst neizturams. Lai arī atkal esmu noķēris savus ceļabiedrus, laimīgs es neesmu. Sniegs sitas sejā ar tādu spēku, ka brīžiem sāp acis, bet izskrienot kādā klajumā, man pamatīgi sāk salt seja. Nepalīdz arī tas, ka visu laiku ir jākuļas pa 10 cm biezu dubļu kārtu un regulāri ir jāskrien cauri aukstām peļķēm. Tikai ieskrienot biezākos mežos, ir nedaudz labāk un, tuvojoties kontrolpunktam, situācija vairs nav tik kritiska. Man joprojām ir auksti, bet šīs sajūtas vēl ir paciešamas.
Cīņa sniegā
Otrajā kontrolpunktā ieskrienu daļēji priecīgs. Pulkstenis rāda, ka noskrieti ir 43 kilometri, bet info dēlis rāda 45. Šādu pavērsienu es jau gaidīju, un ir patīkami, ka tas tā arī apstiprinās. Pirmais maratons ir pieveikts 3h 2min, nedaudz lēnāk nekā biju plānojis, bet, ņemot vērā apstākļus, pietiekami labi. Kontrolpunktā atkal nepiestāju un atstāju savus biedrus aiz muguras. Pats domāju, ka tobrīd esmu 4. vietā, bet izrādās, ka tā nav patiesība, jo trīs priekšā esošie ir pāris minūtes pazaudējuši apmaldoties un es uz mirkli esmu nonācis pirmajā pozīcijā.
Pirmajos kilometros pēc kontrolpunkta konkurenti joprojām ir aiz muguras, bet es neielieku pietiekami lielus spēkus, lai to tā arī atstātu. Neticu, ka esmu gatavs 35 kilometru garam izrāvienam un dzīties pakaļ vienmēr ir vieglāk nekā tikt ķertam. Šī iemesla dēļ pāris kilometrus vēlāk atkal esam trijatā. Vairākas reizes maināmies ar pozīcijām, bet lielāko daļu pa priekšu skrienu es. Man tā patīk labāk, jo varu koncentrēties tikai uz savu skriešanu un nav jādomā par to, vai kādu nesamīšu.
Apstākļi paliek arvien sliktāki. Nu jau ir ilgstoši periodi, kad ir jāskrien pa lielām peļķēm, un mūsu temps krītas arvien straujāk un straujāk, un tāpēc nepārsteidz, ka mūsu grupiņu drīz kāds noķer. Izrādās, ka tas ir Emmanuel Meyssat, kurš ir iepriekš apmaldījies un tagad mūs atkal ir noķēris. Viņš izskatās līmeni augstāks, un mani kāju muskuļi ir tik ļoti nosaluši un savilkti, ka es pat neapsveru domu viņam sekot. Norvēģim ir citas domas, un viņš, mirkli apdomājies, sāk dzīties pakaļ francūzim, un drīz viņi abi pazūd aiz līkuma. Palieku divatā ar francūzi Gault. Izskatās, ka mums abiem iet grūti, bet es jau sen esmu gaidījis, kad viņš salūzīs. Viņam ir ļoti interesants elpošanas veids, viņš pamanās ievilkt un izpūst elpu uz katru soli, un tādā veidā izklausās, ka viņš visu laiku elso, bet realitātē tas vienkārši ir viņa stils un francūzis lūzt netaisās.
57. kilometrā esošajā kontrolpunktā ierodos trešais (manuprāt, piektais) un no līderiem atpalieku 2.5 minūtes. No francūža esmu nedaudz atrāvies, bet domāju, ka tas ir kādas zaļās pauzes rezultāts. Ar skaudību skatos kā francūzim tiek dotas sausas drēbes, bet es pats saprotu, ka man ir jādabū kāds gabaliņš siltuma, un šī iemesla dēļ pirmo reizi kontrolpunktā apstājos. Prasu pēc buljona, un tāds arī atrodas. Dāma, kas to grasās pasniegt, ir gana lēnīga, un, ja vien es nebūtu tuvu izmisumam, noteikti tik ilgi negaidītu. Sagaidu, bet, ak vai, buljons ir verdošs. Tā vietā, lai sasildītos, apdedzinu mēli un izniekoju laiku, bet kontrolpunktu pametu kopā ar francūzi.
Ilgi kopā paskriet nesanāk. Manas kājas no aukstuma funkcionē arvien sliktāk, un ārā sāk līst sāpes, par kurām es pēdējo reizi sūdzējos pāris gadus atpakaļ, kad līdzīgā temperatūrā skrēju sezonas pirmajā Stirnu Bukā. Nepatīkamākā no tām ir cirkšņa rajonā, bet pamatīgi savilkti ir arī augšstilbi un dibena muskuļi. Francūzis aizskrien, bet es ar sažmiegtiem zobiem cenšos tikt uz priekšu un samierinos, ka francūzi šodien vairāk neredzēšu.
Ar mokām kustos, un kilometru laiki jau ir ap 5min/km. Dubļi, nemitīgs sniegs, dubļi, aukstums un vēl dubļi. Viss sāp, viss salst, viss ir slikti. Padoties negrasos, bet apzinos, ka uz labu rezultātu arī vairs nevaru cerēt, un sapņoju par noturēšanos labāko sešiniekā. Pāris vietās ir problēmas ar marķējumu, bet man pulkstenī ir karte un, sekojot tai, ātri nonāku uz pareizā ceļa.
Neģīmī tuvojos kontrolpunktam, kas ir 12 kilometrus pirms finiša, un pēkšķi priekšā ieraugu sen neredzētus draugus. Hermansenam tā arī nav izdevies noturēties līdzi Meyssat tempam, un viņu ir noķēris francūzis Gault, bet abi kopā viņi stāv krustojumā un nevar izlemt kurā virzienā skriet. Atkal apvienošanās mani reāli uzmundrina un, lai arī marķējuma šeit nav un mans pulkstenis rāda, ka mēs kustamies nepareizajā virzienā, viss uz mirkli atkal ir labi.
Vairākas reizes mēģinu teikt, ka mēs neskrienam pareizi, bet vietējie, kurus mēs netīšām esam satikuši saka, ka viss ir kārtībā un mēs skrienam pareizi. Viss jau ir labi, tik es brīnos par Gault nespēju orientēties, viņš šo pasākumu skrien vismaz piekto reizi, un nav tā, ka mēs esam kādā randomā mežā. Apkārt ir statujas, skaists, lai arī piesnidzis, parks un civilizācija. Vietējiem izrādās taisnība un drīz nonākam kontrolpunktā, tiesa, ne no pareizās puses. Esam uz to atskrējuši pa taisno, bet, spriežot pēc kartēm, neesam īsti ne ieguvuši, ne zaudējuši.
Kontrolpunktā esmu ieradies trešais (manuprāt, joprojām piektais). Pirmā vieta ir jau gandrīz 12 minūšu attālumā, un tas nepārsteidz, bet mūsu trijnieks ir praktiski blakus. Veicu otro mēģinājumu tikšanai pie buljona, un šoreiz tas norisinās krietni veiksmīgāk. Buljons ir pareizajā karstumā un garšā, un es pat paprasu otru porciju.
Dubļi ir arī kontrolpunktā
Kamēr es mielojos ar buljonu, mani kompanjoni ir prom. Zinu, ka vēl pāris kilometri būs dubļaini, bet pēc tam būs Parīze, un tur jau nu noteikti dubļu nebūs. Tā arī ir, un šī nu reiz ir tā vieta, kur es varētu parādīt savu spēku. Skriet kvalitatīvi arī distances beigās ierasti ir mans viens no spēcīgākajiem ieročiem, bet šoreiz nekas no tā nesanāk. Jau no Parīzes sākuma, 100-200m attālumā sev priekšā redzu norvēģi. Viņš neattālinās, kas nozīmē, ka viņš ir gaužām lēns, bet es arī netuvojos, jo ne tikai nevaru ātri paskriet, bet brīžiem esmu spiests pāriet soļos. Aukstums un dubļi ir mani pilnībā izsmēluši, un grūti ir ne tikai kājām, bet arī visam pārējam.
Cauri Parīzei kuļos zombija stāvoklī, visi mēģinājumi restartēties ir bijuši velti, un norvēģis tuvāk nenāk. Ik pa laikam skatos atpakaļ, bet tur neko nemana un vismaz šajā ziņā jūtos drošībā. Eifeli var redzēt jau pa gabalu, bet zinu, ka tas nav nekāds rādītājs. Kādam no īso distanču lēnākajiem dalībniekiem jautāju, cik ir līdz finišam, un viņš saka, ka divi kilometri. Sirds priekā saraujas, lai arī zinu, ka viņš ir melis un līdz finišam ir četri. Gandrīz jau pie paša Eifeļa mani novirza uz īsāko distanču finišu. Laikam izskatos tik nožēlojami, ka vairāk līdzinos pēdējām vietām 45 km distancē, nekā pirmajām vietām 80 km distancē.
Pie paša Eifeļa pieskrienu galīgi beigts. Apkārt ir daudz cilvēku, kas uzmundrina, bet es vairāk peldu nekā skrienu. Kāpiens augšā ir ellīgs. Lieku kāju aiz kājas un ar abām rokām turos pie margām, jo neesmu drošs, ka bez to palīdzības varu noturēties kājās. Kāpiena laikā dzirdu, kā augšā uzgavilē norvēģim, bet man laiks un telpa ir nosacīti jēdzieni. Nesaprotu ne cik tas ir tālu, ne cik man vēl ir palicis. Izvilcies uz kādas platformas ieraugu laika ņemšanas paklāju. Neticu, ka tas ir finišs un uztveru to kā ļaunu joku. Prasu brīvprātīgajiem, kur man ir jākāpj tālāk, bet viņi saka, ka tas ir viss.
Viss?
Ātri tieku nogādāts siltākās telpās un tieku apsēsties. Kādam no brīvprātīgajiem palūdzu, lai izpako manu folija segu un sagādā man tēju. Sēžu, trīcu un spriežu, ka, ja es nesaslimšu pēc šāda pasākuma, tad mani nekas nevar apturēt. Tikai vēlāk no Leldes uzzinu, ka esmu ceturtais un no organizatoriem uzzinu, ka man būs jānāk uz apbalvošanu. Vispirms gan es gribu sausas drēbes un siltu dušu, bet uzzinājis, ka tas viss ir 400 m prom no Eifeļa, sabēdājos un paziņoju, ka viens nekur neiešu un ka man vajag pavadoni. Pie tāda arī tieku un desmit minūtes vēlāk jau esmu siltā dušā, un viss atkal ir labi.
Ballīte Eifelī
Seko smirdīgo drēbju atrādīšana Eifeļa apsardzei, lai tiktu atpakaļ teritorijā, nepārspīlējot 2x ātrāks kāpiens augšā Eifelī kā sacensībās un bankets Eifeļa pirmajā stāvā ar šampanieti un delikatesēm. Dzīve atkal ir skaista, un grūtības sāk lēnām aizmirsties. 78 kilometri, 6h 16min 02sek un 4. vieta. Vienmēr var labāk, bet es esmu priecīgs, ka esmu dzīvs. Šis nebija viegli!
Pāris atziņas:
*Neuzticies laika ziņām!
*Ja ir iespēja nosūtīt siltas drēbes uz finišu, dari to ar papildus rezervi. Manā gadījumā, ja man būtu bikses līdzi brīdī, kad es nodevu somu pirms starta, man viņas būtu kājās nevis viesnīcā.
*Pārāk intensīva sacensība, lai iztiktu ar vienu želeju 30 minūtēs, noteikti bija jāiet pēc ritma 20 min/želeja. Sacensību otrajā daļā ilgi pie sevis raudāju par to, ka vienu Isostar želeju atstāju viesnīcā, jo negribējās viņu nest somā. Parīzes daļā būtu palīdzējusi.
*Ļoti piemērots pasākums tiem, kas grib pamēģināt taku ultru, bet no lielajiem kalniem vēl baidās. Normālos laikapstākļos viegla un ātra trase. Var salīdzināt ar vieglu Stirnu Buka posmu, tikai ilgāk.
km 
-