Šogad kaut kā nesataisījos skriet We Run Riga. Es pat nezinu, kāpēc, bet jau biju iedomājusies, ka tā diena man būs brīva, lai laiskotos vai darītu citas lietas. Otrdienas vakarā man atraksta baskājainais Edgars un piedāvā skriet PaBaso komandā stafeti. Aah, ko? Pa asfaltu ar basām kājām? No vienas puses, gribas. Nekad neesmu skrējusi stafeti, bija jau iepriekš ienākusi prātā ideja kādu sacensību pamēģināt noskriet minimālajos apavos (šeit jau tiek piedāvāts nākamais līmenis), jūtos arī pagodināta, ka man piedāvā skriet tieši šajā komandā. No otras puses, man šogad ir ļoti švaki rezultāti, esmu jūtami salēninājusies. Pa asfaltu pēdējoreiz bez apaviem skrēju kaut kad pērn. Šogad tikai trīs reizes pa pludmali. Pārējie komandas biedri ir titulēti basskrējēji, tāpēc nejūtos īsti cienīga skriet ar viņiem kopā. Godīgi atzīstos Edgaram, ka esmu lēna un neesmu skrējusi basām kājām – lai meklē kādu ātrāku! Ja neatradīs, tad esmu ar mieru aizpildīt robu un kaut kā censties noskriet. Man sola nedusmoties par lēnumu, un atliek lēmumu līdz nākamajai dienai.
Nākamajā dienā kopā ar vīru eju ~40km pārgājienā pa ceļiem, bezceļiem, apvidu, odiem, briežutīm, purviem, mežiem un tamlīdzīgām brīnišķīgām, bet nogurdinošām vietām. Neviens nekādas īsziņas neraksta, tāpēc atviegloti nospriežu, ka ir atrasts kāds ātrāks skrējējs. Vakarā ielienu viesnīcas palagos un smejos par savu gigantisko, uz pēdas uzberzto tulznu. Nu, kā var pārgājienā tāda liela, trekna tulzna uzmesties? Ilgi gan smiekli nenāk, jo man atnāk starta saraksts – 1.etapu skries Edgars, 2.Līga, 3.Gunta, 4.Pēteris. Koooo? Bet man ir tulzna! Man tiek pateikts, ka līdz svētdienai jāsaārstē, citādi būšot grūti! Esot jāuzlīmē labais tulznu plāksteris.
Pēc izgulēšanās un visu sāpīgo vietu palocīšanas uz manas treknās tulznas tiek uzlīmēts mans vienīgais labais tulznu plāksteris, kas lāgā nemaz to tulznu nenosedz. Pārgājiens turpinās – kaut kā jau mājās jātiek! Sākumā viss ir forši, varu uz tulznas šūpoties kā uz bumbiņas, bet tad tā sāpīgi plīst, šķidrums gar plākstera malu tek ārā un viss ir slikti. Dīvaini, jo parasti tieši pārplīšana atvieglo sāpes. Pēc tam pierodu.
Paiet pāris dienas, kuru laikā es nesaprotu, kā es to stafetes posmu noskriešu. Sāku mēģināt atcerēties, kāds vispār Mežaparkā ir asfalts. Nevaru atcerēties. Ja nu briesmīgs? Tad neko, skriešu, zobus sakodusi, un centīšos sāpes, asinis un asaras atbīdīt līdz finiša līnijai! Mazajai Nāriņai Andersena pasakā arī katrs solis bija kā uz nažiem, un neko, cieta! Ceru, ka tik traki nebūs, sestdienas pašā vakarā vēl nopērku labo tulznu plāksteru asorti, un galīgi bez entuziasma dodos gulēt.
Svētdienas rītā ir priecīgs satraukums. Laikam esmu emocionāli nestabila, bet, kamēr vēl pirms sacensībām ir priecīgs satraukums, viss ir kārtībā! Vīrs uzlīmē uz manas tulznas lielo plāksteri, uz otras kājas preventīvi tiek uzlīmēts tāds pats, jo vēl ir redzamas veco tulznu paliekas. Vīrs saka, ka es galīgi neprotot ar sevi apieties, jo jau ir izķērnāti divi labie plāksteri. Man vienalga, apauju sandalītes un braucu uz otru Rīgas galu.
Laiciņš estrādē ir saulains, mūsu komanda arī. Pirmsstarta uztraukums pārņem mani savā varā. Tiek runāts, ka derētu pa visiem kopā iekļauties 40 minūtēs. Tās ir 10 minūtes uz katru. Saskumstu, jo es nevaru 2,5 km noskriet 10 minūtēs. Galīgi negribas pievilt komandu, bet es tiešām nespēju paskriet tik ātri! Arī ar botām kājās ne. Iesildāmies, tirināmies, līdz startam palikušas 7 minūtes. Mēs ar Līvu gribam vilkties starta virzienā, bet puiši kaut ko bremzē. Labi, ka Alīna nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta un aizdzen savu Edgaru uz startu, jo pats jau viņš neiedomātos, ka tur jāiet! Tā, kur ir stafetes kociņš? Nav! Kur to var dabūt? Nezinām! Āaaaa! Jautājam cilvēkiem, katrs saka kaut ko citu. 2 minūtes līdz startam. Kur palicis Edgars? Āaaaa! Mēs ar Pēteri ieraugām, kur dod tos sprunguļus, bet kur tagad ir Līva? Āaaaa! Skrienam uz sprunguļiem, tur mums saka, ka esot jau paņemts. Ļoti labi, skrienam uz startu skatīties, vai Edgars stāv savā vietā. Jā, stāv, kāds atvieglojums! Iespraucies pašā pirmajā rindā starp sīkajiem. Skats komisks – apkārt bērni, bet pa vidu liels, bārdains onkulis. Startā aiznesas kā vējš. Līva ieņem savu vietu 2.etapa koridorā, mēs ar Pēteri ejam skatīties sacīkstes. Edgars skrien sestajā pozīcijā. Labi! Līva pārņem stafeti, es eju savā koridorā. Lielākā daļa vēl nav aizskrējusi 2.etapā, bet drīz jau nāks pirmās vietas, tāpēc līderu komandu 3.etapa skrējējiem ļauj ieņemt vietas maiņas koridorā. Es eju uz koridoru, man tiesnesis nostājas priekšā un stingri atgādina, ka tagad iet tikai līderi. Jā, mana komanda pirms apļa bija 6.vietā, mēs esam līderi! Tas nekas, ka es pēc tādas neizskatos! Patirinos, drīz jau skrien Līva, izskatās galīgi noskrējusies. Nez, kā ies man?
Paņemu sprunguli un skrienu. Pagaidām nekādu emociju, tikai saprotu, ka jāskrien tik ātri, cik var. Nav laika slinkošanai, distance ir īsa! Ar prieku sajūtu, ka asfalts ir tīri labs. Nebūs jāasiņo. Kaut kāds čalis man paskrien garām. Atbalsts trasē ir lielisks, komentētāji pamana, ka ir basas kājas, un par to runā: “Skrien arī komanda ar basām kājām! Iedomājieties, viņi ir priekšā lielākajai daļai pārējo! Viņiem ahillejs darbojas pavisam citādi!” Kaut ko vēl viņš tur turpināja, bet es centos pēc iespējas ātrāk aizskriet prom. Apdzenu čali, kas man paskrēja garām sākumā. Īsti nevaru saprast, ko es tur īsti apdzenu, jo ļoti daudz komandu vēl ir otrajā aplī. Man trūkst gaisa. Elsoju, mute jau sausa. Mēģinu saražot siekalas, izdodas. Visu laiku sev atgādinu, ka jāskrien vēl ātrāk. Kāds kilometrs ir noskriets, man jau gar acīm zvaigznītes, bet saprotu, ka šādā distancē jāskrien ar visām zvaigznītēm, jo stafete ir atbildība. Skatos, ka vairāki cilvēki staigā. Nopietni, ir pagājis 1 kilometrs no 2,5, un viņi staigā? Sajūtos tīri labi par to, ka man tīri labi skrienas salīdzinājumā ar citiem, un skrienu tik tālāk. Uznāk lūzuma brīdis, kad notiek pamatīga cīņa galvā, kur es pati sev bļauju virsū. Šoreiz ir tā – kājās ir, galvā ir, bet iekšās nav. Tieši tajā brīdī pretī nāk Edgars. Cik labi! Kad komandas kapteinis skatās, nav vietas lūzuma brīžiem, ir jāsaņemas uz pēdējo uzrāvienu, kas ir pusdistances garumā. Ar izbrīnu jūtu, ka ar pēdām viss ir kārtībā. Varbūt apziņa gluži vienkārši ir izstūmusi visas sajūtas, kas nāk no apakšas? Paelpot es nevaru, sirds tūliņ salauzīs ribas, sviedri tek pār deniņiem, bet kājas ir tādā kā bezapziņas kūniņā, kur nav nekā… Tā, pietiek pievērst uzmanību pēdām, sāks vēl sāpēt! Kaut kāds pagrieziens, tad jau tūliņ būs stadions! Nē, vēl nav. Līderi aizskrien pēc savas uzvaras, ka nav ko redzēt! Ne es līdzi varu pavilkties, neko, tikai elsoju un cenšos iztukšot galvu no ķermeniskajām sajūtām. Kad tuvojos beigām, atceros, ka man jāmeklē Pēteris, kam nodot to sprunguli. Redz, kur jau ir! Ņem to koku un skrien, skrien prom! Viss, man ir viss. Ne parunāt varu, ne paelpot, saņemu medaļu un maisiņu, un mēģinu iet pie savējiem.
Apzinos, ka esmu noskrējusi draņķīgāk par visiem pārējiem, bet mana sirdsapziņa ir tīra – es izdarīju, ko varēju. 11 minūtes un 29 sekundes. Komandas biedri dod pieci un tiešām neizrāda dusmas par to, ka es tā vilkos. Bet kas tad tas? Skrien Pēteris, un izskatās, ka sanāks iekļauties tajās 40 minūtēs! Skrienam lejā uz trasi, aurodami, cik var, lai viņš skrien, cik var. Izdodas! Ir! Esam iekļāvušies 40 minūtēs un visi esam tīri priecīgi. Vēlāk izrādās, ka laiks ir 39:16, kas ir devis mums 10.vietu no 126 komandām. Ja atskaita nost skolu stafetes dalībniekus, tad esam 8.vietā.
Gozējoties mauriņā, noplēšu vienu plāksteri, kas tāpat ir sagriezies grīstē. Otrs gan lielo tulznu ir pasargājis. Kaut kas ir uzberzts no jauna, kaut kur ir uzberztas tās pašas vietas, kas uzberžas parasti, bet vispār esmu patīkami pārsteigta par savu pēdu stāvokli. Un vēl esmu patīkami pārsteigta par stafetes sajūtām kā tādām. Bija labi!
„Mēģini iejusties to vietā: bieži vien visu dienu jācieš slēgts ietērps, kas galvenokārt neļauj elpot ar pilnu krūti, visu laiku jānēsā daudzreiz smagāks nesamais nekā pašu svars vai arī jāpacieš saspiestība nepiemērotas formas mētelī, kas spiež visus kauliņus, taču labi izskatās. Tad nemaz negribas ļauties publiskai apskatei, vai ne?” (citēts no delfi.lv) – visai briesmīga ikdiena, vai ne? Stāsts ir nevis par kādu augstas bīstamības laboratorijas darbinieku spectērpā, bet gan par mūsu pēdām. Lai sajustos kā atbrīvotājs un dotu „brīvību Villijam”, pagājušās svētdienas LSC mačos izlēmu skriet basām kājām – pirmo reizi sacensībās! Tad nu padalīšos ar savu „veiksmes stāstu”.
Patiesībā jau par baso skrējienu mačos sapņoju kādu laiku. Līdz pagājušajai nedēļai biju iekrājis teju 80 basos kilometrus treniņos, laiks tā kā nākamajam izaicinājumam. Iespēja bija jau sestdien, kad piedalījos Vecrīgas saulgriežu skrējienā, taču sakautrējos (labi, ka tā) vilkt nost sandales un paglāstīt tūristu nomīdīto bruģi ar savām pēdiņām. Iespējams, viens no prātīgākajiem lēmumiem – baspēdošanas profi saka, ka bruģis nav tā pateicīgākā virsma, lai gūtu pirmo pieredzi basajā skriešanā…
Par laimi nākamajā rītā notika kārtējais LSC posms šosejas skrējienos Mežaparkā. Tā kā šie man bija jau trešie mači četrās dienās (un nākamajā dienā paredzēti vēl vieni), tad sadomāju skriet nosacītā treniņrežīmā. Lai sacensību gariņš neizjauktu skaisto apņemšanos, loģisks secinājums, ka jāskrien pa baso – divi zaķi ar vienu šāvienu: gan skrējiens lēnāks (attaisnojošu iemeslu dēļ), gan pirmās sacensības pa baso pieveiktas (vēl savtīgs mērķis bija – iekļūt pabaso.lv rekordu sadaļā, kur tiek fiksēti baspēdošanas sasniegumi dažādās sacensībās).
Labi, ka manī mājo pieticības eņģelītis, no divām piedāvātajām distancēm izvēlējos garāko – 10km jeb gandrīz četrus apļus. Jāatzīst, ka līdz šim pa asfaltu basiņām biju pieveicis pāris kilometrus, līdz ar to arī izvēle bija ļoti pamatota. Iepazīstoties ar sajūtām, lēnām aiztipināju līdz startam un tad izrādījās, ka Dievs ir – sāka smidzināt lietutiņš. Lietus radīja slapju asfaltu, kas, savukārt, neļāva nosvilināt gumiju – tfu tu – pēdu ādu. Aizpļāpājos ar vienu no kolēģiem un gandrīz nokavējām startu – pamanījām, ka pārējie jau kaut kur raujas, tad arī uzsākām skriet.
Šoreiz izdevās nepārķert startu – piesardzīgi sāku tipināt kā noslēdzošais, pirmajā kilometrā atradu piemērotu tempu un pāris konkurentus (basām kājām konkurēju ar V60/V70 grupu skrējējiem) apsteidzu, tālāk uz augšu rāpties nebija cerību un tā arī ripināju pa trasi. Pirmie divi apļi noskrējās bez bēdām – te arī apstiprinājums padomam, ka nevajag pārlieku garas distances pirmajām reizēm izvēlēties. Acīm redzot mana pēdu āda šobrīd spēj izturēt 5km noskrējienu pa asfaltu. Par asfaltu jāatzīst, ka vispatīkamākais bija jaunuzklātais posms gar estrādi – par šo asfaltu varētu pat teikt – mīksts un atsperīgs (patiešām patīkams), savukārt, netīkamākais bija finiša taisnes posms…
Otro piecu kilometru laikā bija iespēja pārdomāt savu muļķību (piesakoties uz 10km…vispār skrienot ar basām…vispār skrienot…) un vairāk pievērsties tam, kā pēda saskaras un kā atraujas no ceļa seguma. Nonācu pie pārsteidzoša slēdziena, ka sāpīgāka (abrazīvāka) ir nevis piezemēšanās (piezemējoties pēda neizslīd, līdz ar to noberšanās iespēja ir minimāla), bet gan atraušanās/atspēriens (pēdas spilventiņiem ne vainas, bet atspērienā pēdējie no asfalta atraujas pirkstu gali…maigā, plānā ādiņa uz pirmās pirksta falangas…tieši tā ādiņa, kuru veiksmīgi zaudēju un atstāju mikroskopiskos asfalta nelīdzenumos visa LSC apļa garumā).
Pēdējā kilometrā manu gremdēšanos pārdomās izjauca Mārcis, kurš atsildoties bija mani noķēris un sapurināja nedaudz veiklākam skrējienam finiša virzienā (OK, vairāk saņemties lika kāds aiz muguras sadzirdēts V65 grupas skrējējs, kurš arī bija mani noķēris; viņam padoties es nebiju gatavs.) Pašā finišā vēl Voļda satracināja uz traku sprintiņu (175m) – neticami, bet basām pēdām var arī pasprintot!!! Finiša laiks – nepilnas 53 minūtes – pietiekami cienījams pirmajiem baspēdošanas mačiem (cerēju iekļauties stundā – izdevās).
Mājupceļā (sandalēs) sastapām skrejošo Daci Linu, kura uz Dota jautājumu „Kāpēc nebiji mačos?” atbildēja, ka viņai šodienai esot cits treniņplāns. Tajā brīdī aizdomājos – cik lieliski, ka esmu amatieris! Tas sniedz TĀDU brīvību: gribu skrienu/negribu – arī skrienu; gribu skrienu mačos kaut katru dienu; gribu skrienu basām pa smiltīm, pa čiekuriem, pa asfaltu; gribu – skrienu ultru; gribu – skrienu sprintu…varu dulloties uz nebēdu un īsti neviens nevar to aizliegt; nav jāatskaitās sponsoriem vai treneriem; līdz ar to – SKRIENU PRIEKAM!!! Super! Noskrienam!?
P.S. Sausais atlikums no šīs avantūras:
– nodeldēju veco tulznu ādu no pēdu apakšas;
– uzberzu jaunas smukas tulzniņas (un uzreiz arī norīvēju tās) uz abu pēdu visiem mazajiem pirkstiem;
– nākamās pāris dienas jutu sen nebijušas „labi pastrādāts” sajūtas abos ikros;
– izbradājos basām kājām pa peļķēm – sen nedarīts prieks;
– skrējienā sajūsminājos par reto pretimnācēju nosodoši līdzjūtīgajiem skatieniem;
– sapratu, ka basām pa asfaltu var skriet (un pietiekami veikli) – skriešu vēl.
Nu jau pāris nedēļas nodarbojos ar eksistenciālo jautājumu, kurš laikam jau pienāk katra gargabalnieka (cik skaļi vārdi) mūžā – vai ir dzīve pēc maratona? :) Nordea Rīgas skriešanas svētki aizvadīti, treniņu dienasgrāmata noslēgta, vasara pašā plaukumā – kas tālāk? Tālāk – tik uz priekšu… Ar lielāku vai mazāku regularitāti padalīšos ar pēcmaratona dzīves ainiņām, tad nu šoreiz 1.sērija – CVC (Carnikava-Vecāķi-Carnikava) basais pludmales pusmaratons 2.jūnijā!
Jāsāk ar nelielu lirisku atkāpi – kā nonācu pie lēmuma skriet pusmaratonu pludmalē. Lieta tāda, ka 1.jūnijā Mežaparkā norisinājās gada stilīgākais skrējiens – Zelta keda, kurā biju nolēmis beidzot sacensībās izskriet 10km uz rezultātu… Acīm redzot neesmu morāli noturīgākais tips un nedrīkstu piedalīties „brīvās distances” jeb „skrien cik gribi” pasākumos – pēc veikli noripinātiem 3km sāku sajusties saguris un apsvērt domu kāpēc un vai vispār man to vajag. Sevis žēlošana rezultējās ar labās malas ieņemšanu finiša taisnē un finišu pēc pirmā apļa (attaisnojumam – arī 5km nebiju skrējis un uzstādīju personīgo pirmrekordu šajā distancē). Finiša taisnē pat nesaņēmos, lai nosargātu pozīciju pret mazpadsmitgadīgu puisi – šamanis vinnēja mani par pāris sekundēm (noteikti viņam lielāks prieks kā man būtu pretējā gadījumā). Tā redz es izmantoju „skrien cik gribi” priekšrocības… ja būtu vienkārši 10km distance, tad gan jau noskrietu līdz galam, bet šādi – likumīga iespēja sevi pažēlot :) Nu re, ēdot pēcfiniša saldējumu, nosolījos nākamajā dienā pieveikt pusmaratonu (lai nedēļas kilometrāžu kaut cik cienīgu saskrietu un dotu sev iespēju dzīvi pārdomāt).
Vēsturiskajām hronikām uzreiz vēlos minēt – neesmu ortodoksālais baskājis, pat īsti minimālists neesmu. Basām kājām skrienu, lai pēdu vingrinātu; savukārt nosacītos minimālajos apavos (ECCO sandalēs) – lai lieki kājas botās nesviedrētu :) Nupat paskatījos – pagājušajā sezonā garākais basais pludmales skrējiens bijis 13km (ar komentāru – noberzu pēdas), īsāki (līdz 10km) gan bijuši vairāki un bez piezīmēm par smilšu kaitīgo iedarbību uz pēdām. No šī spriežot (un loģiski padomājot) – uzreiz mesties skriet pusmaratonu pa baso gan jau nebija prātīgākā ideja manā mūžā, bet – cilvēki dara arī daudz dullākas lietas…
Skrējiens sākās Carnikavas pludmalē ar virzienu uz Vecāķiem (maršruts zināms un vairākkārt izprovēts dažādos variantos). Pamatdoma – stundu skrienu uz Vecāķiem, tad griežos riņķī un skrienu atpakaļ uz startu. Ekipējums – cepurīte ar kakla sargu (kā NRM), saulesbrilles, mobilais (ar SportsTracker), pudele ūdens (0.65l), peldbikses (īsās). Pakārtotais mērķis – apsauļot savas kailās miesas, lai izlīdzinātu skrejamdrēbju iedegumu…
No starta paņēmu vienmērīgu tempiņu gar pašu ūdens malu, seklākās vietās skrēju pat pa ūdeni (ļaujot šļakatām atsvaidzināt apakšējās ekstremitātes), izmetot līkumiņus uz pirmo sēklīti (paldies Ziemeļvējam – līcī bija sadzīts vēsais ūdens no Igaunijas piekrastes). Ja nebradāju pa ūdeni, tad pārvietojos pa mitrajām/stingrajām smiltīm, priecājoties par savu soli, piezemēšanos uz pēdas priekšdaļas, sauli, meitenēm uz dvielīšiem… Par meitenēm (un arī večiem), jāatzīst, ka cilvēki tomēr ir bara dzīvnieki – iznāk līdz jūrai un uzturas apmēram 20m garā posmā iepretim celiņam, pa kuru iznākuši…tādas kolonijas pretī Carnikavai, Garciemam, Kalngalei, kur izskatās kā filmās par Antarktīdas pingvīniem, kuri pulcējas baros… Savukārt starpposmi – gandrīz izmiruši, atsevišķi cilvēki (veči vientuļnieki), kuri izmanto nosacīto privātumu un izrāda saulei un jūrai parasti piesegtās ķermeņa daļas (nezinu, tā ir kāda varenības pazīme vai kas, bet vairāki šādi vientuļnieki iebriduši jūrā uz pirmo sēklīti, izgāzuši gurnus uz priekšu un demonstrē lielajiem sāļajiem ūdeņiem savu mantību – izskatījās pēc „pied..žu jūru” pozas :D). Nekas, man jau nekādu pretenziju, kamēr virsū negāžas (bija par ko padomāt tālākajā skrējienā). Skrējienā sastapu vienu „iesvaidīto” sektantu (melnos šortos un krekliņā, šķiet arī apavos), kā arī vairākus pludmales basos skrējējus – prieks par visiem, ka neesmu viens putekļu cēlējs.
Aiz Kalngales izskrēju cauri saules vannu pieņēmēju masveida pludmalei (tur gan nebiju iepriekš iemaldījies), neko – viss pieklājības robežās, žēl tikai, ka pamatā saules vannas pieņēma veči 40+ ar kundzēm Balzaka vecumā nevis meitenes. Stundas robežu sasniedzu tieši pēc Rīgas robežas šķērsošanas – Vecāķos. Uz apgriešanās/sazvanīšanās brīdi pārgāju soļos un… un sajutu, ka slapjā smilts ir nodarījusi pāri manām maigajām pēdiņām… Tā kā smiltīs asiņainas sliedes nepalika (skats no vairākām filmām par vientuļiem bridējiem tuksnesī), tad nolēmu postījumus nepētīt, bet rikšot vien atpakaļ uz startu. Pašsaglabāšanās instinkts lika atpakaļceļam izvēlēties ne vairs nogludinātās, stingrās un mitrās smiltis, bet liedaga mīkstās… mmm nedaudz svilinošas sajūtas un bauda sajust kā strādā potītes saites un Ahillejs, lai pārvietotos daļēji iegrimstot smiltājā… :) Nekas, pagriezu saulei pakaļpusi un lēnākā riksī tipināju atpakaļ (nu gan nācās vairāk piedomāt, lai nepiezemētos uz papēža, bet izdevās). Interesants novērojums – kamēr veicu apgriešanos, kādi entuziasti bija dzeltenās ģērbtuves (orientierus) pārvietojuši un arī pašu pludmali pastiepuši garāku – vienvārdsakot – atpakaļceļš bija grūtāks (vēl arī vējš sanāca sejā – pilns komplekts).
Nedaudz aiz Garciema izdzēru pēdējo ūdeni un noslēdzošajos kilometros uz priekšu kustējos tikai ar domām par to, ka finišā mani gaida lielā ūdens pudele, dvielis uz kura atlaisties un ka pēc tam vairs nebūs jāskrien… Pie pašas Carnikavas saņēmos (cilvēki taču skatās) un finišēju diezgan slaidā riksī… Pusmaratons pieveikts, esmu vienā gabalā (jūtu sevi līdz pat kāju pirkstiem) un dzīvs :) Bojājumi: uz katras pēdas priekšdaļas pa 3 tulznām (divas pie īkšķa un viena pēdas ārmalā) kā arī uzberztas cisku iekšpuses (mea culpa – nebiju sasmērējis ar burvju ziedi vazelīnu). Tulznas vakarpusē (mājās) sašuvu pēc labākajiem ieteikumiem un šodien jau vairs netraucē, bet uzberzumus apstrādāju ar nomierinošu alvejas smēri – būs gājēji.
Dažas atziņas:
– Nav melots ieteikumos par to, ka basā distance jāaudzē pakāpeniski – lai paspēj pierast gan saites un muskuļi, gan norūdīties pēdas;
– Tāpat patiesība ir stāsts par to, ka pirmais signāls par pārspīlēšanu būs no pēdām – āda nodilst ātrāk nekā samokās saites vai kas cits, tā ka pa baso pārtrenēties ir visai neiespējami;
– Cepurīte, ūdens un sauļošanās krēms ir labi sabiedrotie saulainiem pludmales skrējieniem;
– Pirms skriet minimālā apģērbā, jāatceras par ciskām – berze, berze, berze, kuru nepiesedz šortu audums…
– Domāju, ka pie tulznām vainojama bradāšana pa ūdeni un skriešana pa mitrajām smiltīm; nākamreiz izskriešu tikai pa mīkstajām, lai par to pārliecinātos;
– Varbūt tomēr izvēlēties rikšošanu īsākās distancēs/apļos, lai nav situācija, kad kaut kas nav īsti labi, bet atrodos tālākajā punktā no mašīnas (atpakaļ taču jātiek un skriet ir ātrāk kā iet)…
km 
-