Kādā no TNT! (Teikas Nolaid tvaiku!) koptreniņā Biķernieku mežā, nejaušā sarunā piedāvājos pievienoties Edgaram un Dacei Vaidavas rogainingā. Edgaram jau pieredze rogainingos bija, bet Dace gribēja pamēģināt. Tā kā zināju, ka noteikti piedalīšos, piedāvāju apvienoties komandā, kam Dace un Edgars piekrita.
Tā kā Dacei nebija orientēšanās pieredze, visi trīs piedalījāmies vienā no Magnēta pirmajām kārtām, dodot Dacei ieskatu, kas ir orientēšanās, un kā karte ar kompasu rokās jātur. Šeit atkājām komandas biedru stiprākās puses – Edgars labi orientējas pa taciņām, man labāk patīk un sanāk pēc azimuta.
Pēdējās dienās pirms starta izdevās sameklēt un nopirkt tāfeli, ko izmantot plānošanai, jo iepriekš lietotā kartona kaste tomēr nebija pārāk ērta. Nebija gan gluži tāda, kā gribējās, bet šoreiz pēc izmēriem derēja perfekti. Cerams, ka derēs vēl citas reizes, bet biju patiešām pārsteigta, ka korķa tāfele ar koka apmali par saprātīgu cenu ir rūpīgi meklējams priekšmets. Mērāmais striķītis par laimi mājās bija, atlika vien samērīt un salīmēt klāt etiķetes, lai zinātu kilometrus. Vakarā pirms sacensībām viss tika salikts – no rīta velkamās drēbes, pulsometrs, uzticamie draugi – x-taloni iestūķēti somā, lai nesanāk kārtējais botu aizmiršanas gadījums, maiņas drēbes, dvielis, orientēšanās galvenie piederumi – idents un kompass, piespraudes, marķieri un striķītis, sacensību pārtika – daudz želejas un batoniņš. Modinātājs tiek uzlikts uz 6:00.
Sešos pieceļos, un ir skaidrs, ka ēst vēl negribās, tātad – plāns B – sasmērēt maizītes, uztaisīt kafiju un to visu paņemt līdzi. Sagatavoju 2 kafijas – vienu līdzņemšanai, otru izdzeršanai mājās. Duša, sporta drēbes, vēl laika prognozes pārbaude, vai tiešām nelīs un nebūs aukstāks, nekā iepriekš solīts – viss tā pat kā vakarā, tātad izvēle nemainās. Vēl jāuzpilda sistēma, un tad jau var gaidīt Daci, kas atbrauks pakaļ. Brīdī, kad jau jāiet lejā, stulbi aplejos ar kafiju – ieliku mugursomā termokrūzi, kurai nebija aiztaisīts dzeramais caurums un ar mugursomu uz muguras noliecos paņemt tāfeli un otru somu. It kā neizlīst daudz, bet sāns slapjš, mugursoma slapja, dūnu jaka pavisam slapja. Tajā brīdī arī zvana Dace, ka esot klāt. Nu neko – uzvelku citu virsjaku, aiztaizu nelaimīgo kafijas krūzi un ar tāfeli padusē dodos piedzīvojumā.
Turpceļš izvēršas visai jautrs, jo esam četratā – Dace, Edgars es un Linda. Vaidavā nonākam laicīgi, Dace negrib parkoties pie tualetēm, tāpēc klausām norādēm un mašīna tiek noparkota aiz sporta centra – pļaviņā, kas gan pēc rogaininga šķiet liela kļūda – līdz mašīnai ir tiiiik tālu jāiet!
Saņemam komandas numuru paku un atrodam vietu tribīnēs, kur iekārtoties un atstāt somas. Kamēr izstāvu rindu pie tualetēm, klāt jau arī karšu izsniegšanas laiks.
Tiek izsniegtaas kartes un ķeramies pie plānošanas. Sarkanie ir vērtīgie punkti – 5 un 6, zilie ne tik vērtīgie, bet ņemamie – 3 un 4, divniekiem tiek baltā krāsa, jo tos ir vērts ņemt tikai tad, ja neprasa pūles un ir pa ceļam. Vizuāli novērtējot karti pieņemam lēmumu, ka iesim uz leju, jo tur ir vairāk sarkano punktu.
Izplānojam iet divos lokos – pa ārējo malu un pēc tam atpakaļ, pa iekšējo malu savācot visus vērtīgos punktus, izlaižot tikai divus 2-punktīgos. Pēc aprēķiniem otrā loka beigās paliks tumšs, plānā savelkam striķīti uz augšu, tas būs optimistiskais plāns A, ja ies ļoti raiti, kaut gan jau plānošanas brīdī ir skaidrs, ka reāli ir ~50km gaisa līnijā, bet plānā 50 gaisa līnijā ir vēl labu gabalu no finiša. Nu tad jau redzēs, tur ir iespējas noīsināt.
Plāns tiek pārzīmēts uz līdzi ņemamajām kartēm, un principā esam gatavi startam. Ejam ārā atzīmēties un saķert satelītus.
Edagaram neliels pirmsstarta drudzis, abi ar Daci knibinās ar telefoniem, jo Garmin gadžeti ne vienam, ne otram netur brūķi 12 stundu garumā. Esmu priecīga, ka manējais iztur tik ilgi, un nav jāstreso vismaz par šo. Ļoti negaidīti atskan atskaite „trīs, divi, viens, starts!” un vieglā riksī dodamies uz pirmo kontrolpunktu. Tiesa, uz turieni dodas paliels pūlis. Pie pirmā KP nākas izstāvēt rindu, un tad neliels pārsteigums – 10m talāk ir vēl divi KP ar to pašu numuru. Tauta runā, ka pirmais esot bijis paredzēts vellapēdistiem, un vajagot atzīmēties arī otrajos. Katram gadījumam atzīmējamies, šeit rindas nav, viss notiek ātri.
Pūlis vienoti dodas uz nākamo KP, mēs arī. Priekšā taka sadalās, un daļa aiziet pa labi, daļa pa kreisi. Pēc neliela samulsuma, jo kartē takas sadalīšanās liekas, ka ir vēlāk, izvēlamies doties pa kreisi. pēc divām minūtēm pievienojas arī tie, kas devās pa labi. Tālāk gan notiek neparedzētais, un pazaudējam vajadzīgo taku. Mūs ir samulsinājis kartes mērogs, nav pierasts pie tāda, un apzīmējumus arī neesam izlasījuši – apdzīvotas vietas ir vienkārši zaļā krāsā. Pēc neilga laika gan par laimi saprotam savu kļūdu un raujam pāri laukam, kur mežiņā jābut pirmajam vērtīgajam punktam. Diemžēl nepaņemam azimutu, tešam līdzi citiem, bet par laimi pēc neliela samulsuma un līšanas pa krūmiem punkts atrodas. Tālāk jau tik stulbām kļūdām nevajadzētu būt.
Nākamais punkts ir viegls divnieks, ko paņemam pa ceļu, un pa ceļu arī dodamies uz nākošo punktu. Pēc skrējiena pa ceļu un lauku, no lauka malas paņemam azimutu un pēc gājiena pa mežu arī nākošo punktu, no kura tālāk dodamies atkal pa ceļu, lai apietu apkārt ezeriņam un purvam. Nākošais punkts meklējams grants karjerā – 52. KP. Karjeru atrodam ātri, pa ceļiem skrienam. Pie krjera malas Edgars uzdod retorisku jautājumu par punkta atrašanās vietu – vai mala nozīmē augšā vai apakšā, un noskrien lejā. Punktu izdodas ieraudzīt ātri – tas ir karjera augšējā malā. Kāpjam atkal augšā, lai pēc tam skrietu akal lejā. Nu nekas, gadās. Citi esot 2x skrējuši augšā, mēs tikai 1x. No karjera dodamies prom pa ceļu, kuram beidzoties jāņem azimuts, lai atrastu nākošo ceļu. Ceļu mēs atradām, bet es kaut kā samulstu, kurš tieši ceļš tas ir, un kurā virzienā jāiet. Par laimi ātri atrodam lielo ceļu. Pa to atkal var paskriet līdz nākošajam punktam. Skrienot veicam korekcijas plānā, jo praksē attālums no krustojuma līdz izdevīgākai stigai ir neliels, un tā punktu būs drošāk ņemt. Ātri atrodam stigu, un tad arī KP. Pagrieziens par 90 grādiem un dodamies uz nākošo.
Ātri nonākam pie kartē iezīmētās upītes. Šeit pirmais pārsteigums – upīte ir, tiltiņa nav. Ir koks, Edgars atrod atbalsta koku un pirmais dodas pāri. Slīd, un kājas jāslapina tik un tā. Dace arī mēģina ar koku, es izvēlos saslapināt kājas līdz ceļiem, bet drošāk doties pāri. Iekāpt upītē grūti ir tikai pirmajā reizē, pēdas ātri uzsilst, bikses apžūst, un upītes skāde nav īpaši jūtama.
Nākošais ir 53. punkts, ko viegli paņemam un dodamies tālāk.
No 53. ejot uz 20. KP trāpam ne nu gluži pūlī, bet rogaineru strīpā. Kartē iezīmētā kraujiņa dabā izrādās mazāka nekā īstenībā, tāpēc tiek forsēta neejot apkārt. 20. punkts, lai arī mazvērtīgs, izrādās āķīgs – klajums pie Gaujas ir vilinošs, bet punkts atrodas tālāk, veiksmīgi to arī atrodam. Dodamies uz 60. punktu. Ceļu tīkls ir labs, varam doties pa to. 60. punkts ir skaistā Gaujas stāvkrastā. Šeit arī sanāk pirmā ēšanas pauze. Edgaram ar gaļas maizīti, Dacei ar mandarīniem un keksiņiem. Es tieku laipni pacienāta ar daļu no gaļas maizītes, mandarīniem un kesiem. Liels paldies, jo šoreiz kaut kā nesataisīju līdzi nevienu sviestmaizi, bija baigi garšīgi.
Tālāk seko garš pārgājiens uz 59. punktu, kas ir pļavā. Nākošais ir 64. KP. Pa ceļam uz to esam novirzījušies nedaudz pa labi, jāatrod ceļa gals. Izmetam loku graviņā, noejam gar māju žogu un tur jau ir. Pirmajam zilajam ezeriņam esam pašāvuši grām, to brikšņos nemaz neredzējām, bet zilo, līko grām nepalaižam un puntks ir mūsu.
32. KP ir viegls, to viegli paņemam. Šķiet, paceļam uz šo punktu skrienot no kalniņa uz leju eleganti norauju uz acīm. Labi, ka smiltis ir mīkstas un nekas nav sasists, tikai ikrā krampis iemetas, bet tas ir sīkums, ātri pāriet un netraucē.
Nākamais punkts ir slapjais, atrašanās vieta attiecīga – grāvju krustojums. Kājas samērcējam jau ejot pāri pļavai – ir nedaudz lijis un viss ir mazliet slapjš. Jāšķērso purvains apvidus, grāvis atrodas viegli, un punkts arī. Nākošais punkts arī purviņā, jāiet pēc azimuta. Purviņš izrādās ļoti glīts, mazām priedītēm, mīkstām sūnām un agresīvajiem vaivariņiem, kas atšņorē botas.
Punkts tiek viegli paņemts un izdarītas korekcijas plānā. Tā kā purviņš bija glīts, tiek pieņemts lēmums neiet apkārt, bet uz nākošo punktu arī doties pa taisno, pāri purviņam. Ja purviņš vēl tā neko, tad purviņš aiz mežiņa ir slapjāks un sastindzina mūsu kājas. Pēc 10 minūšu sparīgas iešanas un mēģinājuma paskriet kājas ir atsilušas un pašsajūta krietni uzlabojas. 33. punkts tiek viegli paņemts un dodamies uz 67. KP. Šeit kārtējā upīte, kas nebremzējot tiek šķērsota.
37. KP arī tiek viegli paņemts. Jāsteidzas, jo sāk palikt tumšs. Pie nākošā punkta atkal neliela pauze, kurā tiek izvilkti lukturi un ieturēta maltīte. Šoreiz piedāvājumā ir arī riekstu maisījums, olīves un marinēti gurķi. Gurķainās atraudziņas jutu vēl labu laiku pēc ieturēšanās. Kamēr uzkavējmies, paliek pavisam tumšs un tālāk ejam jau lukturu gaismā. Ir pagājušas 6.5h, pulkstenis ir jau puspieci vakarā. Līdz finišam nedaudz mazāk nekā puse no laika.
Tumsā pārvietojamies pārsvarā pa ceļiem, minimizējot iespējas aiziet nezinkur pa tumsu. Pa ceļiem skrienam, bet arī ik pa brīdim paejam, jo sāk jau uzmākties nogurums. Dacei gan šķiet atvērusies otrā elpa un pilnīgi pa gabalu jūtams, ka viņa labprāt pārvietotos tikai skrienot. Edgars, šķiet arī. Esmu pret, bet turos līdzi. Nogurums arvien vairāk sāk uzmākties. Pa ceļam uz nākošo punktu rodas neplānotas izmaiņas – sktoties kartē saprotam, ka būtu stulbi nepaņemt arī 27. KP, īstajam pagriezienam gan esam pašāvuši grām, Edgars dusmojas uz sevi, bet mēs ar Daci mierinām, ka gabals mazs, un varam paskriet atpakaļ un tomēr paņemt to punktu. Tā arī izdarām. Tālāk jau pa ceļiem paņemam vēl divreiz pa pieciem punktiem.
Nākošais atkal mazais punkts, kur šodien otro reizi īsti nevaram atrast KP. Izrādās, esam par ātru nogriezušies. Nepareizais celiņš. Paskrienam tālāk, un tur jau arī ir. Uz takas aiz kūts. Šeit īsā pauzīte ar plānošanu. Izlemjam, ka nav laika ņemt visu augšu kā plānots, jo ir nogurums un ātruma vairs nav. Kā nekā pagājušas jau 8 stundas un 40 minūtes. Palikušas apmēram 3.5 stundas.
Nākošais punkts ar vairākiem V veida krustojumiem, kur 2x jāizvēlas iet pa labi, bet trešajā reizē pa kreisi. Paņemam un ejam tālāk. Nākošais – 65. punkts mūs pārsteidz ar savu varenību. Šis šķiet bija skaistākais punkts mūsu sacensībās. Nonākam pie Sietiņieža. Tas ir milzīgs, un tumsas aizsegā tikai nedaudz atklāj savas aprises, bet skati tiešām iespaidīgi. Iepriekš nav sanācis apmeklēt Sietiņiezi, tāpēc mēs ar Daci tikai ejam pa trepēm augšā un lejā un sajūsminamies. Patīkamas sajūtas izsauc arī netālu esošais dzeršanas punkts ar ugunskuru un siltu tēju. Nedaudz uzkavējamies – uz tējas krūzīti, un dodamies tālāk, laika vairs nav daudz. 26. punkts ir pie liela akmens, to arī viegli atrodam un tas ir padarīts. Pa ceļu dodamies tālāk. Man jau ir uznācis neliels plīsiens, Dace arī kaut kad atzinās, ka „sāpot rāmis”. Es saprotu, man arī. Iebaksti ar pirkstu kur gribi, un tur sāp. Ejot pa ceļu kalniņā sāk arī stipri sāpēt pēda, kas jau pirms tam mēdza pasāpēt, ja skrēju ar mazāk novalkātajām botām, vecajās adidenēs nesāp. Temps nekāds, bet iet ir ilgi, tāpēc saņemos un ik pa brīdim tomēr uzskrienam, laika taču arī vairs nav daudz.
Rēķinot atlikušo laiku, un domājot, ko vēl paņemt, aizrunājamies, un gandrīz aizejam garām KP, labi, ka VSK noskrien meiteņu komanda mums pajautāja, vai tad to KP neņemsism. Nu ja – KP ir koka otrā pusē, tāpēc īsti mums virsū neskrēja, labi, ka bija, kas iebaksta. Rēķinām, ka uz 35. KP vajadzētu aiziet pa 30 minūtēm, tad varēsim paņemt arī 34. KP. Stiga ir taisna un garlaicīga, pļāpājot pieveicam diezgan ātri. Paskrienam arī šeit. Brīžiem uznāk tāds vispārējs nogurums. Kārtējā želeja nedaudz uzmundrina. No 35. pa ceļu pāri laukam dodamies uz kādu no pēdējiem punktiem. Man izdodas aizķerties aiz zāles un atkal jau nolikties garšļaukus. Nu nekas, zeme mīksta, neko nesasitu, tikai tas nedaudz atņem spēku.
Iznākot uz ceļa mums ar Daci ir skaidrs, ka drošāk ir ņemt 34. punktu pa ceļu, un pēc tam 31., arī pa ceļu. Edgars vēl šaubās, vai mums vajag ņemt 34. punktu, vai pietiks laika, bet mēs ar Daci esam pārliecinātas, ka vajag un visu paspēsim. Lai ātrāk iet, pa ceļu paskrienam. Tuvojoties finišam un kontrollaika beigām uz pēdējiem punktiem iet daudzi. Vairs noteikti nav sajūta, ka esam mežā vieni, KP atrast arī ir viegli, jo priekšā kāds jau apmēram tur ir. Ejam uz 34. un pēc tam uz 31., kuru no lejas ņemt ir daudz izdevīgāk, jo to var izdarīt pa ceļu. Labi, ka šo neņēmām pa tumsu un pa taisno. Pēdējo punktu mūsu vietā atrod citi, musm tikai atliek atzīmēties un tad laist uz finišu. Spēki gandrīz galā, kājas sāp, bet finišā ieskrienam. Esam finišējuši ar rezervi.
Tagad duša un zupa. Duša nebija tik briesmīga kā sākumā izskatījās, galvenais, ka tur bija silts ūdens. Zupa arī bija garda, un šokolādes krēms vienkārši fantastisks.
Mājupceļš bija varen jautrs, 2/3 no ceļa šķiet pavadījām ķiķinot. Vakara noslēgumā McDonalds un ēšana stāvvietā. Nu feini. Paldies maniem komandas biedriem. Šoreiz šķiet es biju komandas vājākais posms, kuru beigās pārmāca nogurums.
Šodien grūtums ir jau aizmirsies, palicis tikai foršais. Vakar gan brīžiem domāju, ka vajadzētu aprobežoties ar maratoniem, ka šitādi ilgie pasākumi nav priekš manis. Bet tad jau redzēs!
Es, protams, nevienam neiesaku skriešanas laikā lietot kaut ko grādīgu, jo visiem sen zināms, cik alkohols ir ļauns…
Bet tomēr, kāpēc alus? Vienkārši. Tā kā šajā stāstā runa būs par skriešanu, tad, piemēram, pēc izdzerta litra alus bez manāma diskomforta mērenā tempā varu skriet diezgan ilgi, pēc tikpat daudz izdzerta kefīra noskriešu vien pāris kilometrus līdz vēders teiks “STOP”.
Ar dzeršanu saistītais ievads, kā jau varbūt nopratāt, bija domāts, lai pievērstos pasākumam, kuram tikai retais Noskrienietis uzdrošinājās pakļaut savu veselību – Rīgas 1. Alus maratonam. Tas arī nebija īpaši nepieciešams, jo pasākuma datums sakrita ar Dzo24h stafeti, tādēļ jautājums – „kur Rīgā skriet?”, tajā datumā, bija lieks.
Jāsaka, ka Rīgas Alus maratons jau krietnu laiciņu pirms noliktā datuma bija izsaucis asas vārdu sadursmesplašsaziņas līdzekļos starp alus cienītājiem un veselīga dzīvesveida aizstāvjiem, tādēļ piedalīties un sajust patieso pasākuma gaisotni, nebalstītu uz kaut kādām prognozēm, man personīgi bija īpaša interese.
Laikam jāsāk ar izskaidrojumu, kas ir Alus maratons un ar ko tas atšķiras no citiem maratoniem. Pēc nosaukuma spriežot, iespējams kāds padomātu, ka tās ir alus dzeršanas sacensības, bet tā gluži nav. Alus maratonu pieveikt bija iespējams arī vispār nedzerot alu, tomēr tad finišā jārēķinās ar ne tik labu rezultātu, bet par visu pēc kārtas.
Alus maratons ir tāda kā orientēšanās sporta distance pa Rīgu, kur kontrolpunktu vietā ir alus bāri. Dota Rīgas karte ar atzīmētiem bāriem, kas ir jāapmeklē un katrā jādabū zīmogs par apmeklējumu. Par katru neapmeklētu bāru 40 min klāt pie finiša laika. Vēl interesants noteikums bija, ka drīkst izmantot sabiedrisko transportu, kas konkrētajā dienā (Rīgas svētkos) bija bez maksas. Jāsaka gan, ka tas noderēja tikai tam, lai maršrutā savienotu dažus tālākos kontrolpunktus, jo viens no tiem bija Sarkandaugavā, otrs Āgenskalnā un viens Teikā. Pārējie 26 kontrolpunkti vairāk vai mazāk Rīgas centrā.
Kā tajā visā iepīta alus dzeršana? Tā kā par katriem kādā bārā izdzertiem 100 ml alus, tiek noņemta 1 minūte no finiša laika, par to tiek iespiesti atsevišķi zīmogi kartē. To, kad, kurā barā un cik daudz alu dzert vai nedzert, katrs pats varēja izvēlēties. Tomēr, lai Alus maratons būtu vairāk skriešanas un mazāk dzeršanas pasākums, finišā alkohola līmenis asinīs nedrīkstēja pārsniegt 2 promiles.
Kā jau vairums maratonu, arī šis sākās ar reģistrāciju – šoreiz no plkst. 10.00 līdz plkst. 12.00 tika saņemts maratona t-krekls, kas bija iekļauts 15 EUR dalības maksā. Atšķirīgais pie reģistrācijas bija tas, ka tika izsniegta karte ar kontrolpunktiem un es varēju sākt plānot savu maršrutu. Jāpiebilst, ka iesaistīto bāru nosaukumi internetā bija publicēti jau iepriekš, bet organizatori ar nolūku karti ar to atrašanās vietām izsniedza tikai reģistrējoties. Pats pārāk nopietni šim pasākuma nepiegāju, tādēļ iepriekš internetā nebiju izpētījis 30 Rīgas bāru atrašanās vietas. Tādēļ pēc reģistrācijas bija neliels stresiņš, pētot karti pēdējā brīdī.
Starts šim neparastajam maratonam tika dots sēžot bārā Republikas laukumā 1, nevis stāvot uz starta līnijas kā parasti. Visiem dalībniekiem bija maratona laikā jāvalkā oficiālais oranžais t-krekls, tādēļ uz laiciņu Republikas laukums bija diezgan oranžs. Precīzi nepateikšu, jo dalībnieku sarakstu neredzēju, bet pasākumā piedalījās ap 50 cilvēku.
Pēc starta jau ar pirmo kontrolpunktu radās problēmas. Neesmu labs orientierists, bet to, ka kartē norādītajā Saeimas komisiju mājā nevar būt bārs, es sapratu. Mana aizdoma apstiprinājās, kad atskrēja vēl viens maratonists, kuram bija nojausma, kur tādam „Dzintara” bāram jāatrodas. Kad beidzot pa diviem to atradām, tad gan jutu atvieglojumu, ka kļūda šoreiz tiešām ir kartē, nevis manā galvā.
Tālāk mans maršruts ar trolejbusu veda uz Sarkandaugavu, jo biju izpētījis, ka tajā brīdī man izdevīgi uz to galu doties. Pēc Sarkandaugavas “Cheese moon” bāra apmeklējuma sapratu, ka, ne pārāk uzmanīgi pētot sacensību nolikumu, esmu palaidis garām to, cik dažādi Rīgas bāros maksā alus. Tādēļ jāsaka paldies Agnekai un Laurai, kuras pēckopīgi noskrietā 24h stafetes posma, bija ar mieru satikties un aizdot papildus finansējumu alum, kas man pietrūka.
Pēc manas saprašanas, alus izsniegšanas nianses pasākuma organizatoriem derētu nākamgad kaut kā tomēr konkretizēt, jo nācās piedzīvot neprognozējamas lietas. Pirmkārt jau minētās alus cenas. Saprotu, ka katram bāram ir savs izcenojums, bet, ja cenas variē no 0.25-1 EUR par 100 ml alus, tad grūti prognozēt izdevumus.
Otrkārt, dažos bāros varēja izšmaukt alu nopērkot un nedzerot, jo viens bārmenis pats man norādīja uz pilnām alus glāzēm, kuras tikko pametuši maratonisti, jo galvenais viņiem esot bijis zīmogus dabūt kartē.
Trešā mulsinošā lieta bija, ka dažviet alu deva līdzi pudelē vai bundžā.. Piemēram, tajā laikā, kad Lauma savā Dzo stafetes posmā dabūja lietusgāzi, Pārdaugavā bija novērojama neierasta parādība – lietū skrienošs maratonists ar alus bundžu rokās.
Par alu tā kā skaidrs, bet nu par atmosfēru. Pretēji informatīvajā telpā valdošajiem atsevišķajiem uzskatiem, ka šis varētu būt izteikts pudeles brāļu pasākums, es pats biju nedaudz pārsteigts, kad Āgenskalnā autobusa pieturā sastapu divus alus maratonistus – vecākus ar mazu šokolādes maratonistu ratos.
Tāpat Teikā “Ilgezeem” bārā sastapos ar omulīgu sieviešu (un viena vīrieša) kompāniju, kas sākumā bija atturīgi runājot par saviem sasniegumiem, bet kad saprata, ka komandu konkurencē nestartēju, tad parunājām un pajokojām par stratēģijām. Tā kā dāmas bija Tallinas ielas rajona “vietējās”, tad nedaudz izpalīdzēja ar orientēšanos tajā galā. Bija prieks ap to laiku saskrieties arī ar mūsu pašu Vizbulīti.
Pēcpusdienā uz pasākuma beigām vienā bārā manīju maratonistus, kam neizskatījās, ka būtu stress par galarezultātu sēžot pie saviem alus kausiem, bet cik tad var skriet, ne tā?
Ieskrienot finišā šoreiz nesagaidīja medaļa, bet gan alkohola pārbaude asinīs ar alkometru, kuru veiksmīgi izturēju. Maratona rezultātus organizatori paturēja noslēpumā, sakot, ka tos paziņošot plkst. 19:00. Tā kā pulkstenis bija 16:30, tad ko gan labāku vēl varēju brīvajā laikā padarīt, ja ne paskriet vēl vienu Dzo24hstafetes posmu pa Pārdaugavu… Jāsaka gan, ka līdz stafetes finišam neizturēju, jo nebiju rēķinājies, ka atkal būs lietus un, visu dienu pārtiekot no skriešanas un alus, vakarā tomēr enerģija aptrūkās… Lai nu kā, pārvelkot siltas drēbes un ar milzīgu baudu notiesājot siera bageti, plkst. 19:00 biju ieradies uz rezultātu paziņošanu.
No Noskrieniešiem Alus maratonā piedalījās arī pleguritc, ar kuru pārmijām pāris vārdus – viņš ir Alus maratona trešās vietas ieguvējs. Ja vēl citi Noskrienieši bija, lai atzīstas paši, jo neatpazinu. Pats finišēju aiz pleguritc, bet tā kā apbalvoja pirmos 6, tad es arī tiku pie sava alus kausa.
Zināju, ka pastāv tāda brīnišķīga pasaule, ko sauc par orientēšanās sportu, kas ik pa laikam pastiepj savus aicinošos taustekļus pret mani, bet kaut kā līdz šim vēl nebija pienācis brīdis, kad esmu gatava ņemt kompasu un sperties iekšā džungļos.
Šajās brīvdienās Krišjānim bija jāstrādā orientēšanās svētkos „Kāpa 2014”, kas nozīmē, ka man ir iespēja iemācīties beidzot to lietu. Nu labi, pabeidzu darba nedēļu, iemetu somā treniņtērpu un dodos uz Sveikuļiem! Pirms tam paskatījos kartē, kā uz turieni tikt, Krišjānis arī pastāstīja, un drošības labad vēl pēc izkāpšanas no autobusa pajautāju trases tiesnesim, kur tad ir sacensību centrs. Centru atradu, bet pa ceļu, kas atšķiras no visiem paskaidrojumiem. Prātoju, kā tad es kādu kontrolpunktu atradīšu, ja pat nemāku ceļu, stigu un taku atšķirt. Ierodos festivālā (tiešām viss izskatījās pēc rokfestivāla, tikai ar to atšķirību, ka alkohols tiek lietots mēreni), satieku dažus skriešanas draugus, tieku pie kompasa un sāku gaidīt rītdienu. Vakarā pasākuma vadītājs (Ufo) saka: „Sanāciet visi pie skatuves – mazi un lieli, jauni un veci, tievi un resni… Resno gan te nav īpaši daudz.” Tas tiesa – sporta pasākumos kopskats uz ļaudīm ir patīkams. Uzzinu, kas ir azimuts. Riktīgi labs jēdziens, ko var pielietot dzīvē, piemēram, lai apzīmētu to, kā dzērājs pie stacijas taisnajā dur pāri dobēm.
Pa nakti pamatīgi gāž, kas nozīmē, ka jāskrien būs pa dubļiem. Viss šķiet dīvaini – ka starts ir sazin kur, mežā iekšā, ka nav čipa, bet dīvains puļķītis, kas jābāž aparātā, lai nopīkst, ka man tagad būs jāskrien ar visādiem priekšmetiem uz rokām, ka starts tādā kā tautas klasē (uz kuru mani pieteica) nav vis noteiktā laikā, bet kad vien vēlos zināmā laika posmā, ka finišā nevar vis ielidot, kā ierasts, bet ir jāapstājas un vēlreiz jāiebāž idents pīkstulī. Sākumā brīnos, ka man iesaka skriet garajās biksēs vasaras laikā. Skriešanas draugi dod vēl pēdējos padomus, un kopā ar Krišjāni, kurš izbrīvējis brītiņu no darbiem, dodamies uz startu. Arī tas ir kaut kāds dīvains un nepierasts.
Startā dabonam kartes, skatos – o, pirmais KP tepat, uz taciņas! Skrienam – ir! Otrais – pa stidziņu uz priekšu, ir! Trešais – reku jāpaskrien, tad pa stigu pa labi…. tā, kur ir tā stiga pa labi? Nav! Skraidām uz riņķi, uz priekšu un atpakaļu, nav! Skatāmies, ka apkārt spieto cilvēki, arī meklēdami to pašu stigu. Beigās man ienāk prātā paskatīties kartē, kur tad tas KP īsti meklējams – bedrē. Brienam kaut kādās bedrēs – nu nav! Visādi citām distancēm paredzētie punkti ir, un pie tiem reizēm pieskrien kāds atvieglots cilvēks. Beigās dzirdam priecīgas balsis – aha, tepat, aiz šitā uzkalniņa! Prieciņš un skrienam tālāk. Pārsvarā izvēlamies takas, jo mana nesen satraumētā potīte joprojām nav atguvusies un diez vai priecājas par manu meža piedzīvojumu. Ik pa brīdim iesmeldzas, bet mēģinu jau saudzēt (ja kas, pēc finiša jutās labāk, nekā pirms starta). Prieciņš, ka apvidus sakrīt ar karti – tātad, tomēr kaut ko es tur saprotu! Īpaši labi man padevās atrast izgāztās saknes. Tā nu skraidām, duram pāri, kur var durt pāri, skrienam pa takām, kad tas šķiet izdevīgāk. Pēkšņi kaut kāds KP ir jāmeklē mežā, kur nepieiet klāt neviena taka. Ko tagad? Ahā, pareizi, kartē tak kalni arī ir iezīmēti! Par to atpazīšanu gan nejūtos īpaši droša. Uz beigām sasaucamies ar citiem dalībniekiem, kas arī meklē mūsu punktus, un tas dod to foršo kopāskriešanas un izpalīdzēšanas sajūtu, kas ir arī klasiskajās skriešanas sacensībās. Kaut kad pa vidu pamanīju, ka nu jau kādu laiciņu līst lietus. Tas gan man bija vienalga, jo kājas pamatīgi samērcēt pamatīga bļāviena pavadījumā pamanījos jau sākumā, kad apjukušai sportistei rādīju kartē, kur esam.
Kad biju jau nogurusi un bija jārāpjas kalniņos, prasījās margas, pie kā pieturēties. Turējos pie kompasa. Tas arī bija vienīgais, kam es to izmantoju. Ak jā, vēl brīdī, kad nesapratām, kur atrodamies, es tajā ieskatījos un lepni paziņoju, ka es vismaz tagad zinu, kur ir ziemeļi! Tas gan nepalīdzēja saprast, kur vispār esam.
Finišā Krišjānis mani palaida 3 sekundes pa priekšu, iedeva buču un teica, ka viss esot bijis forši, un man esot izdevies. Jā, bija forši! Pārliecību deva tas, ka par maršrutu apspriedāmies, līdz ar to es nevis skrēju līdzi, bet arī pati domāju. Papildus pārliecību sniedza tie KP, kurus es ieraudzīju pirmā. Kā man tur būtu vienai kulties pa to mežu? Nav ne jausmas. Zinu tikai to, ka viss tiešām bija forši un man patika. Pēc tam pieredzējušāki orientieristi teica aptuveni tā: „Nu, ja jau tev šitais patika, tad ies tā lieta!” Izrādījās, ka biju trāpījusi uz tādiem apstākļiem, par ko visi īpaši sajūsmināti parasti nav. Vakarā vajadzēja palikt un skatīties, kā vīrieši nojauc skatuvi, salādē busā, kā buss nevar tikt augšā pa dubļu jūru, kā tas tiek vilkts un vilkts, izkrāmēts ārā, uzvilkts, iekrāmēts… Lūk, tas gan pamatīgi satracināja un noveda nīkulīgā noskaņojumā, bet, ja jau pat šādi piedzīvojumi neaizēno to prieku, tad tik tiešām ir bijis labi.
Finālā tradicionālā skriešanas un orientēšanās salīdzināšana. Padomāju un secināju, ka karbonādi un torti nevar salīdzināt – abas ir superīgas, bet pilnīgi atšķirīgas un nekādā veidā nesalīdzināmas. Tiekamies mežā!
Vēl 18.maijā varējām viņu sastapt krastmalā, kad posāmies kopbildei, un trases malā atbalstot mūs, kad jau mērojām kilometrus Nordea Rīgas maratonā. Pēc ierakstiem ar sportu saistītajos sociālajos tīklos var manīt, ka vēl 22.maijā viņa orientējās Garkalnes kāpās, bet jau nākamajā dienā laida pasaulē meitiņu Hannu. Varētu domāt – dulla, traka, neprātīga!, bet pazīstot viņu dzīvē, tā gan negribas teikt, jo visu dara ar apdomu, pamatīgi, iepriekš izzinot un izpētot, tādēļ vienmēr būs interesanta sarunu biedrene par tēmām, kas viņai ir tuvas. Visu grūtniecības laiku dalījās ar savām skriešanas gaitām šajā periodā bloga ierakstos, gaidām arī turpinājumus, atsākot skriet. Iepazīstieties ar maija mēneša skrējēju – Jekaterinu. Lasīt tālāk.
Tā nu sanācis, ka šis laikam būs pēdejais ieraksts šajā sērijā, iekļaujot gan apsolītos novērojumus par tempiem un pulsiem, gan arī piezīmes par pēkšņo pauzi skriešanā marta beigās, kas sākotnēji bija plānota izdalīšanai atsevišķā ierakstā, bet jo tuvāk nāk diena X, jo savdabīgāks ir laika tecējums un apkārtējās pasaules uztvere. Skriešana (un rakstīšana par to) šobrīd šķiet tik attāla, it kā no citas pasaules, acīmredzot stipri tālu no manas dzīves fokusa. Bet solīts ir solīts, un man patīk zināma pabeigtības sajūta. Tāpēc, vēl nedaudz par skriešanu, gaidībās esot…
Pirmais trimestris
Pirmajā trimestrī nekādas ievērojamas pārmaiņas nedz skriešanas tempos, nedz pulsa zonās, kurās parasti skrienu (vidējam tempam treniņos saglabājoties pie 6:00-6:30min/km), netika novērotas. Ja gribējās skriet ātri, to varēja darīt tikpat ātri, kā pirms grūtniecības pie aptuveni tiem pašiem pulsiem. Pārmaiņas pārsvarā bija motivācijā, ēšanas sajūtās (jeb rīta nelabumos) un hormonu vētrās. Ir lasīti arī stāsti, ka pirmajā trimestrī hormonālo un asins sastāva izmaiņu rezultātā (lielāks sarkano asinsķermenīšu skaits) sportiskie rezultāti tieši uzlabojas. 70.-80.gados Austrumvācijā pat klīda baumas, ka agrīnā grūtniecība tiek izmantota kā dopings sportā.
Papētot detalizētāk skriešanas piezīmes, atklājās, ka ne viss bija bez izmaiņām. Diezgan ievērojami pirmajā trimestrī pieauga rīta miera pulss, sākot svārstīties 60-75 sitienu robežās. Parasti treniņsezonā man tas ir 50-60 sitienu robežās, nonākot pie zemākās vērtības kāda ultraskrējiena gatavošanās beigās. Acīmredzot, sirdij pirmajā trimestrī tomēr nākas vairāk strādāt un tā vēl nav paspējusi adaptēties šīm izmaiņām. Uz pirmā trimestra beigām miera pulss atkal atgriezās pie vidēji 60 sitieniem, tā saglabājoties līdz otrā trimestra beigām.
Otrais trimestris
Līdz pat otrā trimestra vidum skriešana saglabāja gan tempu, gan pulsus. Daļēji skriešanu aizvietoju ar orientēšanos, kas nozīmēja mīkstākus segumus, bet interesantākus maršrutus, lielākoties arī zemākus vidējos pulsus, kas gan nav vienmērīgi skrējienu laikā, bet drīzāk atgādinaja nevienmērīgus intervālus – te augšā, te lejā, te skrienu, ko kājas nes pret kalnu, te jāpastāv un jāpaorientējas. Skriešanas tempus orientēšanās īsti nevar salīdzināt, pārāk daudz kas atkarīgs no maršruta, tekošās kartes un arī orientēšanās spējām, bet ar laiku, protams, spējas pieaug, un temps pēc sajūtām arī (ne vienmēr gan tas ir apstiprināms ar skaitļiem). Šis periods, kad nelabumi jau garām, bet vēders vēl nav izaudzis, ir ļoti patīkams no skriešanas/sporta viedokļa grūtniecībā.
Janvāra sākumā vienā no Magnētiem, paskrienot aktīvāku orientēšanos (bet ne gluži līdz maksimālajiem pulsiem), mans Garmin samērīja arī t.s. atjaunošanās pulsu (recovery heart rate), un 2 minūšu laikā pulss samazinājās par 57 sitieniem – tātad, ja turpina skriet, vispārējais fitnesa līmenis grūtniecībā saglabājas tīri labs arī pie mazākiem apjomiem. Bija traka ideja iziet arī komplekso testu sporta laboratorijā, bet manai ārstei šī ideja nelikās nemaz ne tik laba, tāpēc palika nerealizēta. Iespējams arī, ka neviena no laboratorijām mani nepieņemtu, esot jau otrajā trimestrī.
Uz otrā trimestra beigām skrējienu temps sāk kristies (vidēji 6:45 un zemāk), kas notiek gan tāpēc, ka skriet lēnāk ir komfortablāk, gan tāpēc, ka aizvien biežāk ir jāpāriet soļos augošā vēdera dēļ. Skriešanas pulsi līdz ar skriešanas tempiem samazinās, paliekot vairāk vai mazāk tie paši, kas arī agrāk pie tādiem ātrumiem.
Miera pulss, kā jau minēju līdz otrā trimestra beigām saglabājas stabils, pēc tam gan pēc pāris saaukstēšanās gadījumiem man tas pieleca līdz 65-75 sitieniem, tā arī saglabājoties līdz grūtniecības beigām (ik pa brīdim uz beigām pieaugot līdz 80).
Trešā trimestra mazā aste un gaidīšanas perioda īstais sākums
No trešā trimestra paguvu paskriet, paorientēties un pavingrot vien divas nedēļas, līdz tam visam pēkšņi nācās pielikt treknu punktu. Šajās divās nedēļās paguva izkristalizēties, ka skriešana pamazām jāsāk aizvietot ar mazāk aktīvām nodarbēm – staigāšanu, iespējams, peldēšanu (lai arī hlorēts ūdens ir neieteicams grūtniecības laikā) un eliptisko trenažieri.
Trekno punktu, protams, pielika ārste. Neiedziļinoties medicīniskajos terminos un iemeslos, ārste noteica priekšlaicīgu dzemdību risku, un šādos gadījumos tiek izslēgts jebkāds sports un vispār liekas kustības. Drīkstēju staigāt vien ap māju, līdz 1km un pēc tam noteikti bija jāatpūšas, bet arī tad ieteica pēc iespējas no pastaigām tomēr izvairīties. Vienā brīdī ārste pat piedraudēja, ka uzrakstīs nosūtījumu uz slimnīcu. Apsolījos uzvesties klusi un sēdēt mājās (ko godīgi arī pildīju). Vai mana aktīvā skriešana varētu būt par iemeslu šādai medicīniskai kondīcijai, ārste teikt nemācēja, cik nopratu no viņas un pašas izpētes darbiem interneta plašumos, tā sastopama nemaz ne tik reti un tās iemesli nav izpētīti.
Lūk, tad arī sākās īstais gaidīšanas periods, jo līdz ar skriešanu tika izslēgtas jebkādas aktivitātes, ieskaitot jogu un pat dārza darbus. Vienīgais, ko kustināju, bija rokas un pirksti rokdarbu laikā, bet tas laikam par pilnvērtīgu sportu tā īsti neskaitās. Šobrīd, kad kritiskās 36 nedēļas jau ir garām un gaidīt ir atlicis vien pāris nedēļas, es pamazām mēģinu atsākt kaut nedaudz pakustēties – iziet šad tad pastaigā, pašiverēties pa puķu dobēm, pat vienreiz vasaras Magnētā piedalījos – lēnām un prātīgi, bet prieks tāpat liels. Jāatzīst, ka vēders nu jau ir tik liels, ka staigāšana ir lēna un vairāk kā 2-3km nepadodas. Ir parādījušās arī visādas dīvainas sāpes (visas ciešamas un droši vien saistītas ar svara centra maiņu, nestabilām saitēm un cīpslām, kas stiepjas un mīkstinās, gatavojoties dzemdībām, un arī lielo svaru, bet kā skrējējai ar traumu stāžu man ik pa brīdim sākas “panika-panika, ko nu darīt, ko nu darīt?” stāvoklis). Iedvesmai palasu noskrien rakstus un bloga ierakstus, kā arī veicu zināmus priekšizpētes darbus, kad un kā varētu atsākt vingrot un skriet. Noteikta plāna gan tam vēl nav, bet mēģināšu dalīties arī šajā pieredzē.
P.S. Tā kā līdz Nordea maratonam ir atlikušas vien dažas dienas, bet man nav pārliecības, ka varēšu atbalstīt kluba biedrus klātienē, gribu izmantot gadījumu un novēlēt visiem vēsu laiku un vēsu prātu, ātras kājas un galvenais, skriešanas un kopā būšanas prieku!
Šonakt sapnī redzēju, ka rakstu laikrakstam Diena komentāru sleju un gatavojos kļūt par žurnālisti (ar nožēlu gan jāatzīst, ka ne par skriešanas, bet IT tēmām. Un nē, par žurnālisti kļūt negrasos). Tas un Darjas vakardienas jautājums par skriešanas/jogas biežumu forumā mani pamudināja, no rīta pamostostoties, pieķerties nākamajam rakstam, lai arī no iepriekšējā nemaz tik daudz laika nav pagājis.
Tad nu lūk šoreiz par otrā trimestra statistiku un sajūtām.
Par otrā trimestra sākumu un Renča skaitļa 2013.g. audzēšanu rakstīju vienā no iepriekšējiem ierakstiem, tāpēc sākšu ar 2014.gada sākumu.
Skriešana otrajā trimestrī ir jau zināms izaicinājums, jo sāk augt vēders, stiepjas vēdera muskuļi, arī bērns skriešanas laikā mēdz pagriezties vai kustēties, radot dažbrīd nekomfortablas sajūtas. Ap šo periodu ārsti sāk ieteikt valkāt arī speciālās grūtnieču jostas – muguras un vēdera atbalstam. Es biju nolēmusi, ka kamēr nejūtu diskomfortu, tikmēr ļaušu muskuļiem strādāt pašiem. Tā kā otrajā trimestrī sievietei vēl nākas strādāt, man pie tam bija arī projekta nodošanas laiks (vienmēr saspringts), šad tad bija spēka izsīkums. Vēdera vilkšana vai nespēks šad tad bijaiemesli, kāpēc skriešanas laikā aizvien biežāk pārgāju soļos. Šajā laikā pa Rīgu arī klejoja dažādi vīrusi, vienu no kuriem tad nu es arī noķēru un kādu brīdi padzīvojos pa gultu bez sporta aktivitātēm.
Janvāris pagāja diezgan aktīvi, 3-5 reizes nedēļā skrēju – abas brīvdienas Ziemas Magnētā, parasti 3.distanci, kas ar manām orientēšanās spējām nozīmēja 8-10km, pa nedēļu kādu īso, lēno, dažreiz arī vēl ko garāku – līdz 12km. Kopējais nedēļas apjoms svārstījās 20-40km robežās, nonākot pie 35km+ atzīmes krājās nogurums un likās, ka tomēr ir nedaudz par daudz. Organisma reakcija uz garākiem skrējieniem bija izteiktāka – pēc sajūtām 12km garš paskrējiens atstāja nogurumu, kā agrāk 25+km. Lai atvieglotu organismam dzīvi, janvārī 2x nedēļā gāju uz jogu – 1x uz skrējēju un 1x uz grūtnieču jogu. Pēc garākiem skrējieniem mēdzu 10-15minūtes pastiepties arī mājās.
Foto ir jau no februāra Magnēta (39.posms, Lielupe R). Un mums ar māsu tik izmisis skats sejās, jo mēs jau ceturto reizi mēģinam saprast, kā var neatrast pirmo kontrolpuntu.
Neliela atkāpe par grūtnieču jogu – sāku iet uz to diezgan agri un, salīdzinot ar skrējēju jogu, sākumā man tā likās tāda viegla paelpošana/pastiepšanās. Laikam ejot, no skrējēju jogas nācās atteikties, tā kļuva pārāk nogurdinoša un arī daudzas pozas – nepieejamas. Grūtnieču joga tad nāca tieši laikā – tā nav tikai stīvo un saspiesto muskuļu un saišu izstiepšana, Ilvita (ļoti jauka un pieredzējusi pasniedzēja, kas ir arī dūla) pastāsta par ēšanu, iztaujā par diskomfortiem un dod padomus, kā tos atvieglot, kā arī meitenes regulāri praktizē gan pozas, gan elpošanu, kas būs noderīgas dzemdību laikā. Man ļoti palīdzēja arī tas, ka meitenes dalās pieredzē, jo daudzām šī nav pirmā grūtniecība, bet man ir, līdz ar to tas ir neatsverams pieredzes un zināšanu avots. Ļoti iesaku aktīvām dāmām (un neaktīvo, šķiet, mūsu klubiņā nemaz nav) iekļaut šo vai citu speciālo nodarbību arī tās informācijas apmaiņas dēļ.
Emocionāli janvārī arī notika galvenais pagrieziena punkts, man beidzot pieņemot, ka būšu mamma. Tas notika nākamajā dienā, kad uzzināju bērna dzimumu. No rīta likās, ka pamodos nedaudz citā pasaulē, kā dzīvoju pirms tam.
Februāris no janvāra daudz neatšķīrās – tie paši divi Ziemas Magnēta posmi nedēļā, tie paši pāris papildus izskrējieni/pasoļojumi pa nedēļas vidu plus pāris jogas. Izmaiņas notiek organismā, tā reakcijās – vēders aug, pret kalniem un kāpām Magnētā nu jau jāraušas, pūšot un stenot, un pēc puišiem mežā dzīties vairs nesanāk.
Vēl jāmin tāda svarīga lieta, kā apģērbs. Ikdienā valkāju skriešanas apģērbu izmēros XS-S, atkarībā no ražotāja un modeļa. Sākotnējais plāns bija mēģināt iztikt visu grūtniecību ar to apģērbu, kas ir, neko speciālu nepērkot. Ziemā mīļākais apģērbs ir Odlo jaka (XS), Odlo bikses (šķiet, slēpošanas, S izmērs) un Newline termokrekliņš (S/M). Ar tiem iztiku līdz pat aukstā laika beigām, jo vēders man auga lēnām, arī ķermeņa aprises īpaši nemainījās. Tomēr uz marta sākumu (otrā trimestra pašas beigas) bikses sāka atteikties turēties uz vēdera un krekliņi sāka rausties uz augšu. Tad arī nolēmu, ka negribu atlikušo laiku mocīties ar apģērbu un ķēros pie speciālā apģērba piedāvājuma izpētes. Es biju vīlusies. Apģerbs ir vai nu funkcionāls (iebūvēts atbalsts mugurai un/vai vēderam, iebūvēts krūšturis etc), vai nu simpātisks (kas manās prasībās – “nav melns/balts/rozā”), vai nu nepieejams izmēru/piegādes dēļ. Rezultātā pēc vairāku vakaru izpētes un domāšanas, nolēmu, ka funkcionāli varu papildināt apģērbu ar nepieciešamo arī savādāk, bet izbaudīt grūtniecību gribu ar prieku, tāpēc apstājos pie Two For Fitness krekliņiem un biksēm. Jāsaka, neko daudz izskriet ar tiem nepaspēju (par to kādu citu reizi), bet apģērbs ir ļoti ērts. Biksēm ir augstā josta, ko var pārvilkt pāri vēderam arī pēdējos mēnešos, krekliņi ir speciāli pagarināti un sānu malās savilkti, lai vēderam ir vieta, audumi kā jau sporta apģērbam – mīksti un mitrumu novadoši.
Foto jau no marta beigām (trešais trimestris), toties var redzēt krekliņu darbībā.
Tā nu sanāca, ka solīju par skriešanas tempiem un pulsiem jau šoreiz, bet nāksies atlikt uz nākamo reizi!
Vēl 18.maijā varējām viņu sastapt krastmalā, kad posāmies kopbildei, un trases malā atbalstot mūs, kad jau mērojām kilometrus Nordea Rīgas maratonā. Pēc ierakstiem ar sportu saistītajos sociālajos tīklos var manīt, ka vēl 22.maijā viņa orientējās Garkalnes kāpās, bet jau nākamajā dienā laida pasaulē meitiņu Hannu. Varētu domāt – dulla, traka, neprātīga!, bet pazīstot viņu dzīvē, tā gan negribas teikt, jo visu dara ar apdomu, pamatīgi, iepriekš izzinot un izpētot, tādēļ vienmēr būs interesanta sarunu biedrene par tēmām, kas viņai ir tuvas. Visu grūtniecības laiku dalījās ar savām skriešanas gaitām šajā periodā bloga ierakstos, gaidām arī turpinājumus, atsākot skriet. Iepazīstieties ar maija mēneša skrējēju – Jekaterinu. 
km 
-