Par sevi…
Tātad, man ir 23 gadi, studēju RSU medicīnu. Mācos, ik pa laikam kaut ko arī paskrienu, bet tas sanāk retāk nekā gribētos. Sesijas periodā bieži vien sanāk, ka mēnesī ir vairāk sacensības nekā treniņi. Pēdējos gados nu jau mazāk, bet tāpat cenšos vismaz reizi gadā startēt kādās riteņbraukšanas sacensībās un triatlonā. Pašreiz ir tā, ka ritenis tā arī tiek izvilkts no pagraba dienu pirms sacensībām.
Pirmais sporta veids man bija peldēšana, kur trenējos veselus piecus gadus. 12 gados apnika, pārmainīju pret vieglatlētiku. Tur pavadīju veselus 8 gadus, skrēju 100m, 200m un 400m, kā arī ļoti patika tāllēkšana. Tajā laikā krosu skriešana bija pati briesmīgākā treniņu daļa, nevienam sprinterim tos nepatika skriet, tika šmaukts ap visiem stūriem, lai tikai nebūtu jāskrien. Nometnēs pat sēdējām kāpņu telpās ziemā, lai trenere neredz. Tagad tas liekas smieklīgi. 2010. gadā pēc ilgstošas slimošanas sāku skriet krosiņus. Noskrieti 3-4km bez apstājas likās jau daudz. Pamazām iepatikās, paralēli vieglatlētikas ātruma treniņiem skrēju krosus.
Pirmās sacensības bija 2011. gadā 10km Nordea Rīgas maratonā. Septembrī Valmierā, protams, bija jau jāskrien pirmais pusmaratons. Biju kaut kur lasījusi, ka pusmaratons zem 2h ir labi, tāpēc tāds arī bija mērķis. Tas nekas, ka nebiju neko garāku par tiem Nordea 10 km iepriekš skrējusi. Mērķi izpildīju ar uzviju (1:47:34), un tā arī kopš tā laika tas ir palicis mans vienīgais, oficiāli noskrietais pusmaratons. Joprojām aktīvi piedalos sacensībās, taču labprātāk izvēlos īsākas distances. Šogad atkal cenšos skriet kaut ko vairāk par savu iemīļoto piecīti, taču ar tiem treniņiem un kilometrāžu ir līdzīgi, kā toreiz pirms Valmieras. Bet tas neliedz izmēģināt spēkus šīs sezonas Stirnu buka distances posmos.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir kļuvusi par lielisku veidu kā uzlabot garastāvokli un izvēdināt galvu no liekām domām. Pēc skrējiena gluži vienkārši nav iespējams justies slikti. Ir arī forši apzināties, ka tagad vari noskriet daudz tālāk vai ātrāk distanci, ko kādreiz domāji, ka nespēsi veikt. Jo viss ir galvā.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Tā kā man ir problēmas ar ceļgaliem, neizvirzu sev mērķus ar distances garumu vairāk kā pusmaratons. Garos treniņus (manā gadījumā >10km) skrienu ļoti reti un ar piespiešanos. Labāk izvēlos piecīti un skriet ātrāk. Vienu mērķi jau tikko izpildīju, noskrienot Stirnu buka distanci. Tagad turpinājums pieveikt pārējos posmus. Principā katru gadu ir mērķis startēt sacensībās un labot savus iepriekšējo gadu rekordus vai vismaz turēties tādā pašā līmenī. Ja konkrēti, tad gribētos beidzot 10km distancē izlīst no 48 minūtēm (Šo jau paspēja īstenot pirms publicēju šo rakstiņu).
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Pilnīgi noteikti esmu vakara skrējēja. Jocīgi, jo esmu izteikts cīrulis, taču no rīta skrienot temps ir daudz zemāks. Šogad cenšos vairāk skriet no rītiem, jo sacensības taču arī ir dienas pirmajā pusē, kaut kā jāpieradina organismu. Bet vakara skrējieni vienmēr ir ātrāki un vieglāki, pēc nogurdinošas dienas prāts atslēdzas un kājas pašas lido. Tā kā skrienu tikai pa mežu, tad vakarā ap saulrieta laiku, kad mežā paliek tumšs, kājas kustās vēl ātrāk…
Tev draugi un radinieki skrien?
Principā mani draugi un radinieki neskrien. Ir pāris paziņas no vieglatlētikas laikiem, kas līdzīgi kā es pēc tam sāka skriet garās distances. Bet toties pievērsu savu puisi skriešanai, sākumā viņš skrēja kopā ar mani, bet tagad jau es vairs nespēju viņam turēt līdzi.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Kādreiz skrēju tikai ar mūziku, pat sacensībās. Tas palīdzēja novērst domas no tā, cik daudz vēl jānoskrien. Tagad atkarībā no garastāvokļa. Ja gribās kaut ko uzmundrinošu un skrienot padungot kādu dziesmu, tad skrienu ar mūziku, bet tad tās ir speciāli izvēlētas dziesmas tieši skriešanai.
Stadiona celiņš vai pludmales smiltis, šosejas malas vai meža takas, kāds ir Tavs ideālais segums?
Stadiona celiņā ir pavadīts tik daudz laika, ka šis segums jau ir pilnībā apnicis. Mans ideālais segums ir meža takas – kalni, lejas, smiltis, saknes un viss kas pie tā pienākas. Šogad skrienot mežā katru reizi izvēlos mazliet savādāku maršrutu, kaut kur nogriežos citādāk kā citas reizes, iepazīstu jaunas takas. Skriet mežā ir arī daudz saudzīgāk priekš locītavām, kas ir ideāli manā variantā. Pa šoseju sanāk skriet tikai pāris reizes gadā – pārsvarā sacensībās.
Ko Tu ieteiktu kādam, kas tikai tagad uzsācis savas skriešanas gaitas?
Uzsākot skriešanas gaitas, manuprāt, galvenais ir nepārvērtēt savas spējas, ieklausīties savā ķermenī, lai skriešana būtu patīkams process. Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet! Kā arī nav slikti laika apstākļi, ir tikai nepiemērots apğērbs.
Noslēguma vārds…
Novēlu visiem labu veselību, kas ir pats galvenais. Kā arī nepazaudēt motivāciju savu mērķu sasniegšanā. Nekad nav par vēlu uzsākt skriet, bet brīdinu, ka pēc tam gan būs grūti apstāties, jo gribēsies vēl.
ArtūrsK | Visi raksti | Ja kāds grib ar mani papļāpāt (atbildēt uz šādiem un citiem jautājumiem), tad PM.
Par sevi…
Gribu teikt – “Dzimusi, lai strādātu”, jo viss ir pakārtots darbam.
Hobiji: šobrīd aktuāla ir aktīvā atpūta – skriešana, pārgājieni, pa retam piedzīvojumu sacensības, rogainings. Pie rīta kafijas vai vakara tējas minu krustvārdu mīklas, risinu sudoku vai pētu Latvijas novadu tūrisma bukletus un kartes. Vēlā vakara stundā, ejot no darba uz māju, ir tāds pavisam dzejisks noskaņojums. Tādām lietām kā izšūšana un pērļošana laika vienkārši nav. Esmu iestrēgusi šajā pilsētā, ko sauc par Rīgu. Vislabāk tas ir pateikts šajā dzejolī, kas tapa pirms vairākiem gadiem.
Pilsēta Rīga
es Tavā varā,
Tu ievilki mani,
atvarā savā.
Vien skatiens
slīd gar krastu,
es peldētu turp,
ja vien to prastu.
Īsumā, darba dienas paiet darbos, bet brīvdienās, ja vien tas ir iespējams, bēgu no pilsētas.
Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Frāze “jūs pat piecīti nevarat noskriet” skanēja kā izaicinājums. 2010. gada aprīlī sāku gatavoties “piecītim”. Apmēram 10 dienas skrēju 15-20 minūtes, tad 30-40 un sapratu, ka varu vairāk. Tā kā 10 km Nordea Rīgas maratonā togad nebija, pieteicos uz pusmaratonu un to arī noskrēju. Iepatikās. Pēc gada noskrēju pirmo maratonu. Bija brīdis, kad gribējās uzlabot rezultātu vai noskriet vairāk, bet nu tas viss ir pierimis. Tagad skriešana palikusi kā atpūta, relaksācija, izklaide.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana mani atgrieza sabiedriskajā dzīvē. Līdz tam es biju dzīvojusi tādā diezgan noslēgtā vidē un rutīnā. It kā nebija slikti, bet viss labais dažreiz beidzas. Pirmajās sacensībās nevienu nepazinu, arī otrajās vēl ne. Un tad pamazām pa vienam, diviem… nemanot esmu iepazinusi tik daudz jauku cilvēku.
Kas gadiem šķita zudis, nu atgriezies,
Tas smaids gandrīz bij aizmirsies.
Skrienot man nav jāizliekas un jābūt labākai, skaistākai, ātrākai. Visi tiek pieņemti tādi, kādi ir. Skriešana sagādā prieku, patīkamu nogurumu, dažreiz sāpes, kas ir pārejošas vai īslaicīgas un tāpēc neskaitās. Taču tas viss tiek uztverts ar humoru un smaidu.
Bieži piedalies sacensībās?
Sacensībās mēģinu piedalīties maksimāli daudz. Cik atļauj finanses un laiks. Tā ir mana vienīgā izklaide un atpūta. Uz bāriem neeju, jo nepatīk piedzērušies cilvēki. Kino un teātris arī īpaši neaizrauj. Koncertos ir pārāk liels troksnis. Man darbs telpās, tāpēc atsēdētās stundas prasās atstrādāt kustoties. Sacensībās man patīk vide, atmosfēra. Tur es jūtos droši un labi. 10 gadu laikā gribu noskriet 100 pusmaratonus. Tā kā piedāvājumu ir tik daudz, sāku palikt izvēlīga. Sāk apnikt vienas un tās pašas trases Skrien Latvija seriālā. Meklēju dažādas vietas.
Pateicoties Maratona klubam bija iespēja aizbraukt paskriet arī kur citur
Prāgā – karsts, skaists laiks, rezultāts nav svarīgs;
Berlīnē – ļoti daudz cilvēku;
Bratislavā – pirmajā dzerampunktā glāzītēs ūdens bija sasalis;
Drēzdene – Elbas krasti rudenī, skrējēju atspulgi ūdenī;
Nemanāmi paiet laiks – šis skrējiens bija skaists;
Visskaistākais (un lēnākais);
Vīne – Vīnes valsis, līdzjutēju balsis,
prieka pilna seja, šis skrējiens bija kā deja.
Kā tad skrējās uz Valmieru?
Skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera piedalījos tāpēc, ka vienreiz tas ir jāizmēģina. Un labāk ātrāk. Tā kā noskriet vairāk par maratonu nevaru, tad zināju, ka lielāko daļu distances veikšu ejot. Un iet es varu daudz.
Stratēģija bija pavisam vienkārša: ieklausīties savā organismā un, tā kā esmu baudītāja, nevis močītāja, tad iekļauties kontrollaikā, kas arī lieliski izdevās. Man svarīgi, lai pēc finiša es būtu vēl rīcībspējīga gan fiziski, gan garīgi. Lai spētu aiziet uz autoostu un iekāpt pareizajā autobusā, gadījumā, ja neesmu kaut ko līdz galam sarunājusi ar transportu mājup.
Grūtības: divas reizes cīnījos ar miegu, jo pirms sacensībām biju cēlusies jau 5:30 un pa dienu tā īsti atpūsties nesanāca. Nezinu pēc kura kilometra sāka sāpēt pēdas un uzberzās tulzna. Regulāri prasījās izstaipīt un saliekt kājas ceļgalos. Tam lieliski noderēja barjeras un pieturu soliņi.
Psiholoģiski: viss bija ideāli. Skaitīju kilometru stabiņus un priecājos, ka atkal viens kilometrs tuvāk finišam. Gandrīz visu distanci nogāju vientulībā un man tas patīk. Mani neviens neapgrūtina un es nevienam nekrītu uz nerviem ar nevaru, negribu, nedrīkstu. Jo tuvāk finišam, jo lēnāk. Gandarījums bija, bet emocijas? Emocijas ir procesā. Prieks par putniem, pavasara puķēm, izbrīnītiem autovadītājiem, austošo sauli. Sāpes pāriet, prieks paliek. 18 stundas 43 minūtes prieka. Vai varēju ātrāk? – drīzāk negribēju. Negribēju saīsināt prieku.
Bērnībā sportoji?
Bērnībā un skolas laikā nesportoju. Tā kā augu laukos, tad mans sports bija 4 km uz skolu un pēc tam atpakaļ. Vasarā ravēšana, govju ganīšana, darbs fermās, siena talkas (no padsmit gadu vecuma labi krāvu vezumus). Obligātie krosi skrējās normāli, parasti starp klases meitenēm biju kāda trešā, bet 60m slikti gāja.
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Arī treniņos man ir svarīgi kur un kad skriet. Dzīvoju gandrīz centrā. Ideālais laiks skriešanai ir 5:30 – 7:00. Gaiss svaigāks, mašīnu mazāk. Ja šajā laikā neizskrienu, tad gaidu nākamo dienu. Nepatīk skriet pilsētā pa dienu, kad daudz cilvēku. Vakaros esmu pārāk nogurusi, jo no darba pārnāku ap 22:00.
Skriešana un mūzika?
Tikai sacensībās un tā, kas skan trasē. Esmu tehnoloģiski atpalikusi. Man nav to verķu, ar ko mērīt pulsu, laiku, noskrieto un klausīties mūziku. Man ir jādzird, kas notiek apkārt. Ja ļoti gribas, pati varu padziedāt (kaut vai domās) vai noskaitīt Tālavas taurētāju un atcerēties citus dzejoļus, vai pati izdomāt.
Nobeigumā
Ja Tu no sirds ko vēlēsies,
Un zvaigznēs cieši lūkosies,
Tad iespējams, ka rokās Tavās,
Iekritīs šī vēlēšanās,
Bet ar vēlmēm uzmanīgi.
Baiba Močāne (Baibuko) skriet sāka salīdzinoši nesen. Tas bija kā turpinājums distanču slēpošanai, ar kuru Baiba aizrāvās 2012./2013.gada ziemā. Pirmais pusmaratons bija 2013. gada Nordea Rīgas maratonā, un tad jau maisam gals bija vaļā.
Par sevi…
Man patīk būt dabā un vēl vairāk kalnos. Esmu tur katru brīvu brīdi. Un visi mani vaļasprieki ir saistīti ar tiem – kalnos kāpšana, alpīnisms, snovbords un tagad arī taku skriešana. Katru gadu dodos uz kalniem jau no 3 gadu vecuma, kad mana mamma paņēma mani līdzi pirmo reizi kalnu pārgājienā uz Rietumkaukāzu. Un aptuveni ap to pašu laiku arī apguvu kalnu slēpošanas iemaņas Vecpiebalgā un Gaiziņā. Ziemā ar ģimeni slēpojām Latvijas augstienēs, vasarā devāmies uz Krievijas kalniem. Tāpat man arī patīk piedalīties piedzīvojumu sacensībās un vasarā paveikot.
Viņa skrien, jo īpaši mīl kalnus un meža takas, kāpj sūrus maršrutus klintīs, ledū un “lielajos” kalnos, brauc ar snovu, ka vējš svilpo gar ausīm, nesmādē piedzīvojumu sacensības un kulināriju. Par pēdējo aizrautību īpaši priecīgi komandas biedri – zilā siera cepumi vēl aizvien tiek turēti gaišā piemiņā. Pēdējā laikā manīta peldbaseinos, audzējot peldētprasmes. Un vēl viņai piemīt liela neatlaidība un “krampis”, kas neļauj padoties pat visgrūtākajos brīžos. Pēc labi pavadīta laika, iemalko vīnu un kaļ nākotnes plānus, lai atkal no jauna sevi izaicinātu. Tāda ir Baiba. /shahs/
Ko vēl bez sportiskajām aktivitātēm dari?
Visu laiku pavadu ar savu ģimeni un labākajiem draugiem. Cenšamies maksimāli daudz laika pavadīt pie dabas, bet mums patīk apmeklēt arī kultūras pasākumus. Man patīk ceļot, lai arī visi ceļojumi saistīti ar sportiskām aktivitātēm vien. Un, kad uznāk iedvesma, man patīk uztaisīt savējiem kādu jaunu gardumu – kādus cepumus vai mafinus, vai tarti. Un visforšāk to darīt no rīta, kad pārējie vēl guļ un māju sāk pārņemt cepumu smarža. Un vēl es nesen sāku mācīties Norvēģu valodu.
Tev draugi un radinieki skrien?
Skrien, skrien gan radi, gan draugi, viens vairāk, viens mazāk. Kādreiz brīnījos, kāpēc manai draudzenei skriešanai vajag četrus botu pārus – ziemai, vasarai, ar gore tex, bez. Tagad pašai ir četri pāri un domāju par piekto. Skriešana laikam ir lipīga, arī vīrs sāka skriet un dēls grib skriet līdzi. Tā pagājušo vasaru izdomājām, ka varam arī kopā trenēties. Lai četrgadnieks tiktu līdzi, viņš min ar velo, bet es tikmēr skrienu. Un kopā ir jauki pavadīts laiks.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Jo vairāk skrienu, jo vairāk vēlos skriet vēl un vēl, un, ja to var darīt pa taciņām un kalniem, kur mainās ainava un kājām nav garlaicīgi, kas var būt labāk? Sākumā skrēju, lai pārdomātu dzīvi, saliktu visu pa plauktiņiem, tagad – lai atpūstos, izbaudītu šo brīdi un laiku, pilsētu un dabu, un lai izgaisinātu ikdienas stresu. Tagad gan parādījušies arī papildus mērķi, kurus vēlos īstenot, un tiem jau jāpieiet drusku nopietnāk. Būs jāpadeldē vairāk kedas, bet kā sanāks, tad jau manīs. Vēlos lai viss ir viegli un nepiespiesti.
Patīk skriet ilgi un tālu?
Līdz šim man nav bijusi īsti tāda pieredze ilgi un tālu. Man patīk skriet ar prieku un lai gūtu labas sajūtas. Mans garākais skrējiens bija Cēsis Eco Trail 80 km.
Cēsīs 80-nieks jau gandrīz pieskaitāms pie “ilgi un tālu”.
Tas laikam atkarīgs ar kuru cilvēku tu par šo jautājumu diskutē. Ja ar vienu no noskrieniešiem, tad ilgi un tālu varētu būt pāri 100-niekam, ne?
Ilgākais skrējiens, neskaitot piedzīvojumu sacensības, bija 10:38 garš, ko pavadīju skrienot pa Dolomītu kalnu takām.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Atkarībā no situācijas, dažreiz mani noķer pa kādai dungojamai dziesmai, bet dažreiz man arī patīk uzsist klaču pa ceļam.
Kā nonāci pie domas, ka jāskrien uz Valmieru?
Ja godīgi, man tāda doma nebija. Man likās traki tie cilvēki, kuri ir gatavi savas kājas tā deldēt, bliežot tādus gabalus pa asfaltu. Apbrīnoju viņus! Es pati saņēmu brīvbiļeti uz Valmieru. No tā brīža sāku raudzīties uz šo pasākumu savādāk, un ar katru dienu tam tuvojoties, tam pieaug vērtība! Tagad jau man ir prieks, ka man ir dota šāda iespēja, piedalīties tādā vēsturiskā notikumā, un es to noteikti izmantošu, un centīšos to baznīcas kliņķi sasniegt. (intervija notika vēl pirms skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera – red.)
Bieži piedalies sacensībās?
Diezgan. Pirmās bija borderkrosa sacensības Gaiziņā ar snovu, tad piedzīvojumu sacensības, pēc tam SEB MTB un kāpšanas sacensības, un tagad arī skriešanas sacensības. Katras sacensības ir kā jauns mērķis uz ko tiekties. Un šis gads jau piepildīts, jāskrien uz Valmieru, jūlijā Norvēģijas kalnu skrējiens ar mērcēšanās elementiem, augusta beigās TDS Šamonī un pa vidu vēl noteikti jāizaicina Stirnu buciņš. Pagājušo gadu tas atstāja labu iespaidu.
Ja reiz skriesi TDS, tad līdz Valmierai tāds nieks vien ir. Vai esi iepriekš skrējusi ārpus Latvijas? TDS vēl tālu, bet Valmiera jau tepat. Nav man lielas pieredzes, pirmais taku skrējiens ārpus Latvijas bija pagājušo gadu, pamēģināju noskriet Dolomiti Extreme Trail, kas bija 53 km garš kalnu skrējiens ar 3800 augstuma metriem. Laiks bija ideāls, skrēju un priecājos par saulaino laiku, kalniem, sniega laukiem, krokusu pļavām, līdzjutējiem un ceļa biedriem. Un šogad arī gribēju izbaudīt kaut ko līdzīgu. Un te stāsts nonāk pie punktiem, ja tādi ir savākti, tad kāpēc tos neizmantot un nepamēģināt arī kaut ko populāru? Cerams nevilšos.
Kā Tu sevi motivē šādos garos skrējienos?
Garajiem skrējieniem cenšos izvēlēties arvien jaunus maršrutus, lai būtu interesanti skriet, tad arī tas laiks paskrien nemanot.
Noslēguma vārds…
Atkārtošos un neko jaunu nepateikšu, bet tas, manuprāt, ir svarīgi. Novēlu katram atrast savu mērķi, lielāku vai mazāku, ko sasniegt skrienot un visādi citādi sportojot, un galvenais ir skriet ar prieku, ieklausīties savā ķermenī un nemocīt to. Tas vēl noderēs. Un lai jauks pavasaris mums visiem!
Citi ArtūrsK raksti: šeit!
Lūgums Rīga-Valmiera finišētājiem uzrakstīt man vienu vēstulīti (droši te pat PM ArtūrsK) – nedaudz aprakstot piedzīvoto. Paldies.
Par sevi…
Vispār sevi nekad neesmu uzskatījusi par īpaši sportisku būtni un ilgu laiku tāda arī nebiju. Arī mūsdienās, kad regulāri skrienu, braukāju ar riteni un blandos pa mežiem gan sacensībās, gan tāpat vien ar draugu, arī tagad pati savā uztverē nedomāju par sevi sportista kategorijā. Tas viss vienkārši šķiet kā loģisks un pašsaprotams manas esības turpinājums, bez kura nespēju dzīvot – ja kādu laiku nav sanācis pabūt mežā, tas sāk pietrūkt gluži kā mīļš ģimenes loceklis. Ikdienā, pieaugušo dzīvē visu laiku sanāk sēdēt pie galda, reizēm arī ļoti šaurās telpās, tādēļ laikam likumsakarīgi, ka brīvo laiku alkstu vadīt svaigos plašumos. Bez skriešanas piedalos piedzīvojumu sacensībās, dodos pārgājienos, slēpņoju, un atlikušo laiku, pēc izārdīšanās dabā, pavadu kā tipiska, piezemēta mājsaimniece – gatavojot, tamborējot vai lasot.
Kā un kāpēc Tu sāki skriet?
Pirms kādiem 3-4 gadiem uzmācās sajūta, ka kaut kas manā dzīvesveidā pašai nešķiet līdz galam pareizi. Abi ar draugu sākām no rītiem reizēm mazliet paskriet ar mērķi noskriet Nordea Rīgas maratonā 5 km, kas tobrīd jau likās kaut kas diezgan traks. Tajā pašā gadā sanāca piedalīties piedzīvojumu sacensībās xRace – veicās diezgan vāji, bet āķis bija lūpā un sapratām, ka, ja gribam labākus rezultātus, jāiemācās orientēties. Attiecīgi – sākot skriet pa mežu, arī skriešana pati par sevi aizrāva un pakāpeniski kļuva par regulāru nodarbi.
Kāpēc izdomāji skriet uz Valmieru?
Atbilde, kādēļ izdomāju skriet uz Valmieru, laikam sākas ar aizpagājušo Vecgada vakaru, ko abi ar draugu (pichonis) nolēmām pavadīt savādāk nekā parasti un doties Noskrien klases ekskursijā uz Sapni par pēdējo nakti. Tur tad arī abi noskrējām savas pirmās ultra distances un sapratām, ka tā lieta tīk. Skrienu diezgan lēni, sprintošana man nekad nav patikusi, tādēļ garie gabali, kur ātrums nav noteicošais man īpaši iet pie sirds. Pēc tam bija pagājušā gada CET, kas atmiņā noteikti paliks kā viens no foršākajiem skrējieniem, kas piedzīvoti, un šī gada Rīga-Valmiera šķita kā labs turpinājums ultra pieredzē. Diemžēl neilgi pēc Ziemassvētkiem draugs iedzīvojās traumā, kas uz 2 mēnešiem liedza viņam skriešanas prieku un līdz ar to pārvilka strīpu šim plānām. Tā kā šo skrējienu plānojām kā kopīgi izbaudāmu pasākumu, beigās tika pieņemts lēmums tad arī kopīgi nepiedalīties. Bet – varbūt nākamgad, tad jau redzēs.
Kādi citi plāni Tev šim gadam?
Plāni, protams, daudz un dažādi. Esmu apņēmības pilna beidzot noskriet visus Skrien Latvija posmus, kas līdz šim nav sanācis. Vēl arī šī gada CET gribas izbaudīt, lai gan tas sakrīt ar piedzīvojumus sacensībām Raid, tādēļ priekšā vēl grūta izvēle. Ir plāns piedalīties pāris Stirnu Buka posmos, jo skriešanai mežā grūti pretoties. Bet laikam jau galvenie plāni šim gadam saistās ar piedalīšanos Pasaules (Somijā aiz Polārā loka), Eiropas (Čehijā) un Latvijas čempionātos rogainingā. Un droši vien ar to vien saraksts veļ nav pabeigts – kamēr ir vēl kāda brīva nedēļas nogale, ir varianti.
Bieži piedalies sacensībās?
Pēdējās pāris sezonās sacensību ir bijis daudz – vasaras mēnešos gandrīz katrā nedēļas nogalē, taču te gan pieskaitu arī piedzīvojumu sacensībās. Tīri skriešanas pasākumos drīzāk baudu atmosfēru, kopā skriešanas sajūtu, īpaši neiespringstu uz diži lielu sacensību.
Patīk skriet ārzemēs?
Ārzemēs līdz šim nav sanācis piedalīties sacensībās. Noteikti gribas uz kādu skrējienu aizdoties, jo no daudziem dzirdēts, ka tas ir pilnīgi savādāks piedzīvojums nekā pašmāju sacensības.
Kā Tu plāno savus treniņus?
Atzīšos, ka striktu treniņu plānu vismaz šajā sezonā neesmu izstrādājusi. Pa darba nedēļu skrienu 3 reizes pa 5–10 km, nedēļas nogalē izskrienu garo 20+ km skrējienu un reizēm aizdodos arī uz Magnētu. Paralēli cenšos 3-4 reizes nedēļā arī nodarboties ar jogu – gara un spēka stiprināšanai.
Bērnībā sportoji?
Tā ne pārāk. Skolas laikā trenējos tenisā, bet tā savādāk ar sportu manas attiecības nebija diez ko tuvas. Būt ārā un pēc iespējas vairāk pārvietoties ar kājām gan man vienmēr ir paticis, taču kopumā attieksmi pret sportu uz diezgan ilgu laiku izbojāja skolas fizkultūras stundas. Diemžēl nepatika pret sportu, kas radās šo stundu dēļ, pārgāja tikai pēc teju 10 gadiem, kad nolēmu, ka vajag sākt kaut ko dzīvē mainīt un atklāju, ka sports var arī sagādāt patiesu prieku un baudījumu, nevis tikai negācijas un mokas.
Ja tā padomā, tad ļoti reti kuram skolā patika sportot, bet tagad skrien kā traki.
Nu, jā – mūsu izglītības sistēmā ar sporta mācīšanu ir stipri daudz ko uzlabot un principā būtu jāmaina visa pieeja pēc būtības, ieaudzinot kustību prieku, nevis uzstādot nereālus rezultātus par normu.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Par mērķiem runājot, varbūt izklausās naivi, bet galvenais mērķis laikam ir – lai būtu prieks. Protams, gribas jau arī pārbaudīt, cik liela distance ir man pa spēkam, un šī latiņa attiecīgi ar laiku tiek pārbīdīta. Patlaban mērķis ir 100 km, jo tik daudz vienā skrējienā (neskaitot 24 h orientēšanās sacensības) vēl neesmu pieveikusi. Šogad arī gribētos klasisko maratonu pieveikt 4 stundās, vai vismaz pietuvoties tam (līdzšinējais ātrākais laiks man ir 4:15). Šogad beidzot gribu noskriet Siguldas Kalnu maratonu, kas nav izdevies jau divus gadus: 2013.g. bija problēmas ar cīpslu kājā un nemaz nestartēju, savukārt pagājušajā gadā skrēju, bet 1. apļa beigās nācās uzzināt, ka skrienot var salauzt rokas pirkstu.
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Esmu rīta skrējēja. Reizēm gan ir grūti izlīst no gultas, it sevišķi jau ziemas tumsā un aukstumā, bet kad tas ir izdarīts, tad sajūta skrienot rīta tukšumā un klusumā ir lieliska. Gaišākā laikā vispār rīta skrējieni ir ideāli – it īpaši, kad redzi kā nakts beigu migla mijas ar saullēktu un jauno dienu. Un, ja diena uzsākta ar paskriešanu, tad arī uzreiz visa diena šķiet tāda foršāka..
Noslēguma vārds…
Skrieniet mežā – tā ir pasaule bez rūpēm (ja vien nesalauž pirkstu).
Citi ArtūrsK raksti: šeit!
Lūgums Rīga-Valmiera finišētājiem uzrakstīt man vienu vēstulīti (droši te pat PM ArtūrsK) – nedaudz aprakstot piedzīvoto. Paldies.
Savu pirmo maratonu noskrēju pagājušā gada Nordea Rīgas maratona lielajā karstumā. Bija smagi un grūti. Protams, rezultāts varēja būt daudz labāks, bet ko tur daudz. Esmu jauns. Vēl viss ir priekšā. Tāpēc nav kur steigties, un izdomāju, ka tagad maratonus skriešu tikai ārzemēs. Skan dārgi un ambiciozi, bet ja noskriešu maratonu ar labāku rezultātu šeit, un piepildīšu sapni par ultramaratonu, ko tad? Tāpēc tagad kļūšu par maratontūristu.
Pēdējais skrējiens pirms NRM
SKRIEN TRĪS, „MAKSĀ” PAR VIENU
Bez lielas domāšanas biju gatavs pieteikties uz 1/2maratona distanci. Runājot ar draugiem, sekoja doma, ka es varētu būt privātais tempa turētājs 10km distancē. Tad sekoja doma: „Ja skrienu vēl 10km, kāpēc gan nevarētu skriet vēl 5km un sakrāt 3 NRM distances vienā dienā?” Domāts, darīts. Par pusmaratonu samaksāju laicīgi, bet pateicoties Lattelecom, varēju skriet arī 10km un 5km.
1/2MARATONS, 10KM, 5KM
Ar nelielu satraukumu pamodos pirms modinātāja. Sakārtoju somu, nelielas brokastis, un laiks doties ceļā. Mantas nodotas, noskrienieši satikti, kopbilde, iesildīšanās, tualetes apmeklējums un starts no pašām beigām. Doma par palīšanu zem 90min sāka izgaist jau pirmajos divos kilometros, kad no plāna atpaliku jau par 1,5min. Atgūt tādu laiku diez vai izdotos, tāpēc ar Guntaru nolēmām vienkārši skriet un baudīt atmosfēru.
6. kilometrā sāka traucēt doma par zaļās pieturas apmeklējumu, piestāju arī. Atkal zaudētas sekundes, bet panākot Guntaru, atgūtas. Skrienot atpakaļceļā pa Vanšu tiltu, mākoņi sāka izklīst, un palika karstāks, bet, par laimi, nebija tā svelme, kas pērn.
Ļoti patika kultūras kilometrs, it īpaši skrējiens gar mūsu Mildiņu. Tā Atmosfēra… Neskaitāmi sveicieni un atbalsts, kas atkal ļāva ievilkt elpu, un ar jaunu sparu doties uz priekšu. Visgrūtāk klājās ierastajā 18km robežā, kad redzi Vanšu tiltu, kur ir finišs. Šķiet tik tuvu, bet vēl gabaliņš ir jāskrien. Beigu beigās finišs arī sasniegts, pagaidām ar sezonas labāko rezultātu.
Šogad arī beidzot biju nolēmis paspēt uz masāžu. Saņēmu numuru, gaidīšanas laiks ~ 40min. Laiks aiziet pēc somas, lai varētu pārvilkt kreklu un paņemt numurus. Brīvprātīgie somu meklē, līdz man paziņo, ka viņa ir pazudusi. Ir jānodod kontakti, ar mani sazināsies, vai arī jāatnāk vēl pēc 10min. Nogaidīju ~40min, somas nav. Apnika gaidīt, gāju pats meklēt un minūtes laikā arī atradu savu somu. Labi, ka Guntars ar Ibumetin meitenēm sarunāja, ka varu doties rindā aiz viņa. Savādāk nebūtu paspējis uz masāžu. Masāža tiešām noderēja, biju gatavs atkal skriet.
Un ko es velkos kā gliemezis? :)
10km distancē tomēr nevajadzēja būt par privāto tempa turētāju, bet tā vietā kopā ar Andri, pēc viņa vārdiem, mierīgi nopīpējām 10km distanci. Pēc finiša palika aptuveni 3min līdz 5km startam. Tik cik, lai nomainītu numuru, izvēzētu kājas, un iesprauktos starta koridorā. Starts no pašām beigām, un pastaiga varēja sākties. NENORMĀLI daudz cilvēku, lēnākais 5km skrējiens, ja tā var nosaukt, manā mūžā. Brīnos, ka startējot no pašām beigām, finišēju ~ 5000ais. Toties prieks par noskrieto, pēc kura sekoja zvans no pagājušā gada VSK Noskrien stipro skrējiena komandas, ar uzaicinājumu pasēdēt pie alus kausa Vecrīgā.
Alus kauss ar 3/4 Stipro Skrējiena komandas
NOBEIGUMĀ
Citi saka, ka vajadzēja skriet pilno distanci. Jā, bet savā skrējēja CV tagad varu ierakstīt, ka esmu noskrējis 3 NRM distances vienā dienā, un manā kontā tagad ir arī visas NRM distances. Starpcitu, visu cieņu Valdim Ņilovam, kurš nevis noskrēja 3 distances, ieskaitot maratonu, bet nolidoja.
Trīs NRM distances vienā dienā – check
Nobeigumā arī neliels kadru salikums, ko fiksējis mans telefons:
km 
-