3. jānvāris. Pēc nezināmas izcelsmes 49 dienu neskriešanas, kas bija otrs garākais laika posms bez skriešanas manu pēdējo 17 gadu laikā, radās apņemšanās līdz skrējienam Rīga-Valmiera katru nedēļu noskriet arvien vairāk un priekšpēdējā nedēļā sasniegt 107 km robežu. Viss gāja kā smērēts… Līdz brīdim… 3 nedēļas pirms starta sāk sāpēt pēda, un tā pamatīgi. Lasu visu, ko var izlasīt – „Pārslodze… Miers… Atpūta…Ledus utt., utt.”. Skaidrs, apņemšanās paliek karājoties starp Rīgu un Valmieru. Bet nu ja jau miers, tad miers. 8 dienas kājas tā vien niezēja uzskriet, bet nedrīkst – „Mierā!!!”. Kad nu liekas viss ir kārtībā, skriešus – bet nekā, ap 9. km atkal sāp. Fizioterapeits, masāža, teips un vēl 3 dienu atpūta kustoties visādi citādi, tik ne skriešus. Pusotra nedēļa līdz startam un paldies fizioterapeitei, teipam vai kādam enģelim, bet izskatās, ka viss kārtībā.
Piektdienas vakars, 27. marts, uztraukums neliels, bet pamatots – tikai 39 noskrieti kilometri pēdējo 3 nedēļu laikā. Protams apzinos, ka līdz finišam tikšu par visiem 200%, jo pieveikto 24h rogainingu skaitam drīz vajadzēs trešās rokas pirkstus, kā arī jau vairāki ultramaratoni ir kabatā, bet tomēr, gribas ātrāk, tālāk, augstāk.
Līdz pat Vangažiem, kad gandrīz visu distanci blakus bija Marta Z., un sajūtas gan smadzenēs, gan muskuļos ir ļoti labas, temps bija patīkams, tomēr pēc otrā kontrolpunkta viss sāka notikt lēnāk, tad vēl lēnāk, līdz beidzot cerība par 12 stundām, ko iepriekš Laulasmaa biju paveicis godam, izplēn kā kefīra paku krājumi veikalos pirms skrējiena.
Pamatīgu motivāciju skriet ātrāk un ilgāk deva Queen Of The Stone Age(paldies Spotify) pēc Stalbes kontrolpunkta, tomēr arī šī „narkotiku” deva līdzēja vien stundu.
Pāris km pirms Rubenes, aptuveni 20km līdz finišam, tuvojas kāds skrējējs, no mugurpuses. Tā kā bija atkal brīdis soļošanai, tad ļāvu pietuvoties. Uzsākam sarunu un tieku aicināts iepazīt INOVATĪVO, tikai pirms pārdesmit minūtēm izgudroto, TIKKO patentēto un visādi citādi LIELISKO BEZMAKSAS metodi – 10 stabiņi skriešus, 5 stabiņi ejot. Protams, šādam piedāvājumam nevarēju pretoties, jo kur gan vēl uz ceļa starp Rīgu un Valmieru kāds piedāvās tik lielisku pakalpojumu. Un tā nu sākas mūsu kopīgais ceļojums uz finišu. Tomēr pēc pāris kilometriem iepriekš tik inovatīvi lieliskajai metodei tomēr sāk parādīties trūkums – stabiņu skaitu nedrīkst mainīt. Bet ko lai dara, ja kājas lūdz mirkli piestāt. Skrējējs, kas tajā brīdī jau ieguvis iesauku „Mans sadistiskais eņģelis Gints” blakus rod risinājumu un sāk pierunāt ausis, kā kārtīgs pārdevējs. Un viņam sanāk.
Pēdējie 5 km jau klāt un finiša tuvums rāda savu, kājas kustās, un pēdējie 3km tikai skriešus. Ja ne šī metode, tad diez vai no pēdējiem divdesmit kilometriem 15 būtu veicis skrienot. Paldies!
Finišs.
Kaut katram būtu tāds sadistiskais eņģelis.
Tālāk viss tas pats + ģimene, draugi un atbalstītāji iekš video.
Var skriet no rītiem, var skriet vakaros. Var skriet ātri, var skriet lēni. Var skriet modernākajos apavos un var skriet basām kājām. Var skriet Rīgā, var skriet otrā pasaules galā. Var skriet intervālus, var skriet pēc pulsa. Var skriet tā pat vien un var skriet cieņas cīņā. Bet, protams, galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet. 
km 
-