Kad ziema jānoskrien dzimtajā pilsētā Limbažos, smaids līdz ausīm un lepnums krūtīs – es i Limbažnieks. Tad nu padalīšos ar nostaļģiskajām sajūtām, kuras piemeklēja mani visas trases garumā pa limbažniecisk.
No rīt ar vis sau ģimenīt – vīr un trīs dēliem – iebrauc Limbažos un ieskrēj pie mamm un tēt pozitīv uzlādēties pirms start. Tēts izdomāj, ka aizvedīs mūs viss uz hall, kur bij sacensīb centrs. Liels bij šim izbrīns, ka Limbažos sabraukuš tik daudz cilvēk, jo viņš bij domājs, ka es vien tād dull. Nu lab, Zigs ar vēl, kas man brāļ bērnībs draugs un šoreiz arī trass saimnieks. Iedomājies tik – Limbažos, kur cilvēk luksofor nau redzējuš un uz Rīg brauc ar autobus tik tapē, lai netrāpīt korķī un nenoķert stress, pēkšņ to vis piedzīvo savā pilsētā! Nu lab nebij jau tik trak un viet mēs atrad, un es laimīg paspēj uz start.
Kas tā bij pa sajūt – stāvēt pie hall, skatīties uz sau skol un stadion un saprast, ka tūlīt varēs skriet. Es, kas bērnībā darīj vis, lai tik fizkultūrā nebūt jāskrien. Pat gāj ar augstpapēdenēm un miņikiem uz sportiņ stund cerībā, ka neliks skriet, bet tas nepalīdzēj. Tomēr jāsāk paldies maniem sport skolotājiem, kas man sportiņā pievilk atzīms tik aiz cieņs pret pārējo absolūto teicamniecs liecīb.
Foto Marta Garā
Starts! Aiziet uz stadion, tad uz veco bmx trasīt, kur es jau bērnībā ar aizrautīb skatījās uz tiem drosmīgiem un iznesīgiem braucējiem. Ne velt man vecākajam dēlam tāds atbalsts no mans tics uz šo sportveid.
Tālāk jau ceļš ved uz Donaviņs pus, kur atmiņā atplaukst stāst par to, cik tā reiz bijus liel, ka pa to nākuš iekšā tirdzniecībs kuģ. Es gan ne toreiz tam īst ticēj, ne arī tagad skrienot spēj to iztēloties.
Ilg nebij laiks domāt, jo drīz vien ieskrēj vecajā mototrasē, kur atkal atmiņs pat ar vis tālaik smarž un skaņ ataus, kad es kā maz meiten kopā a brāl stāvēj un medīj Gaušim autogrāf uz sav plakāt.
Tālāk taciņs ved jau uz Oz (ar garo o) jeb Lielezer, kur uz augstā skat torņ (kas starp cit senos laikos tur nebij, bet tagad ļauj apskatīt Oz visā tā plašumā no augšs) stāv vis man ģimenīt un skaļā balsī sauc: “Mammu, dod virsū! Mammu, sarauj!”. A kā lai es dod virsū, ja tik ļot i sapriecājusies par nostaļģiskiem skatiem un gribas izbaudīt ikvien mirkl. Bet nu lab, ko bērn dēļ neizdarīs, var arī ātrāk uzskriet pa laipām, jo gal galā manā laikā tās laips te nebij un līdz ar to arī nav īst, ko atcerēties.
Kad laips noskriets, skrējiens ved jau pie paš Oz. Nu te gan tik daudz vis kā i piedzīvots, gan Limbaž pilsēts svētk a visām zaļumballēm, salūtiem un naksnīgām pastaigām, gan laiskā sauļošanās sezon, kad es vēl skriet nemācēj un brīvo laik varēj vienkārš nosist saulē guļot, gan airēšans sacensībs, kurās varēj aktīv just līdz vietējiem puikām.
Pēc tam taciņs ved gar veco peldviet mežiņā, kur varēj iet sauļoties, ja negribēj to darīt publiskajā. Vienīg te bij jāuzmanās no virinātājiem, par kuriem nostāst bij tik daudz, bet reāl dzīvē nevien es tā arī nesastap. Varbūt tas bij kārtējais nostāsts, lai pasargāt mazs meitens no nomaļām pludmalēm. Kas zin.
Nu un tālāk jau gar paš Oz mal bij jāskrien augšā ar cerībām, ka varēs izskrieties pa smuko celiņ, kas uzcelts Limbažniek aktīvām pastaigām līdz pat Bomim maiznīcai. Bet nekā, līdz Bomim tras neaizved un līdz celiņam ne tik, tā iegriež pa taisno iekšā ceļmals grāvī. Nē nu tād pieredz ar noder, jo gal galā pa grāvmal es nebij staigājus pat 25 gad atpakaļ, kad te vēl dzīvoj. Un tāds prieks, ka pie paš grāvmal dzird sev tik mīļo un pazīstamo: “Mammu dod virsū! Mammu, sarauj!” Jā, Ops i malacs, kā jau īsts limbažnieks ir atkods trasīt un pieved mans kvēlākos līdzjutējs ik pa laikam man uzmundrināt.
Kad no grāvīt izlīd uz ceļ likās, kas ta nu vairs palics līdz finišam, šitā mierīg ar smaid aizskraidīs. Bet tak bij aizmirsies, ka vēl Priežkalniņš priekšā. Atkal atmiņs par to, cik tas kalniņš bij augsts bērnībā un kā mēs tur ar brāl šļūc a ragavām. Vienreiz pat iešļūc kokā. Vienreiz slēp nolūz. Bet nu tieš pateicoties Priežkalniņam, ziems priek man vienmēr i patikuš. Uzaust silts atmiņs par to, kā tēts mūs ved izklaidēties, kamēr mamm mājās vārīj skāb kāpost zup.
Vēl īs brīd pirms finiš priekšā uznirst Limbaž peldbaseins. Ak jē, tas tak beidzot i pabeigts. Bet savējie man neļaus sameloties, mēs tak to basein gaidīj vēl tad, kad tik skolā sāk iet pirms vairāk kā 30 gadiem. Es tač tik tapē sāk iet 3. videnē, jo tās bērniem solīj to basein. Lab sākumā nesanāc, ta solīj, ka būšot uz 9. klass izlaidum. Nu ir jau ar gandrīz uz 9. klass izlaidum, tik ne man, bet manam vecākajam dēlam. Ir pat ātrāk, jo šis tagad tik 5. klasē iet.
Nu un tad jau finiš taisn gar man mīļo skol – viet, kur tik daudz jauk notikum piedzīvots, jo īpaš uzaust atmiņā StrēlJāns, kuram pateicoties, es, visticamāk, bij spējīg sarakstīt sau grāmat, gan AdamsonInt, kurai pateicoties, man grāmat i pa naud, kas tie paš cipar vien i tikai drusk patīkamāk kā formulās un vienādojumos.
Finišs! Drusk žēl, ka ieskats nostaļģiskajās atmiņās beidzies, bet smaids joprojām līdz ausīm, jo šitād ceļojum es pat nebij gaidījus.
P.S. Un nepaies ne pārs nedēļs – būs jāskrien Salacgrīvā pa tumsiņ, kā reiz zvejnieksvētk atmiņām jāsagatvojas.
Proud to be Limbažnieks.
Ar autora atļauju pārpublicēts no Kristīnes Vilcānes FB lapas.
Ziema tā kā būtu noskrieta. Ikdienas skrējienos, treniņos, koptreniņos. Un Priekuļos – taku skrējienu seriālā „Noskrien ziemu”, kurš deva iespēju atcerēties teicienu „Nekad vairs!”, lai gan par šo skrējienu seriālu var teikt arī: „Nekad vēl.” Lasīt tālāk.
Nesen tika diskutēts par to, vai ir iespējams skriet bez sāpēm un mokām un vai vispār ir vajadzīgs sāpēt un mocīties, un vēl par to visu rakstīt nesagatavotiem prātiem. Kā mēs visi labi zinām, tautai vajag asinis, un arī šis ieraksts ir tapis tāpēc, ka bija “asinis”. Ja nebūtu, es nerakstītu, goda vārds! Tā ka, ja kādam ir nesagatavots prāts un ģībiens no asinīm, tad tālāk var nelasīt.
Uz diviem “Noskrien ziemu” seriāla posmiem man nācās doties piespiedu kārtā, bet ar to pietika, lai uz trešo es pati rautos. Pirms sacensībām iemetu aci kopvērtējumā un secināju, ka ir vērts cīnīties. Eh, negribu es cīnīties, gribu normāli skriet un viss, bet nekas jau neatliek – godkāre liek skriet ātrāk. Laiciņš ir saulains, sniegs Priekuļos vēl turas, un tas nozīmē, ka dubļi būs. Tie ir jau sacensību centrā. Vienīgais, kas nomāc domas, ir tas, ka pa nedēļu man sāpēja kāja bez redzama un saprotama iemesla. Pirms starta it kā nesāp.
Starts ir smuki uz asfalta, tālāk ir smuki pa daļēji sniegotu meža taku, bet drīz vien sākas “danger” punkti, no kuriem ārā visi rāpjamies ar dubļainiem stilbiem. Strauts pēc strauta, tur jau nav vērts mēģināt kaut kā izlaipot – jebkurā gadījumā sanāk saslapināt kājas, bet tas nekas, pagaidām vēl viss ir forši. Organizatori sasolīja, ka trase būšot garāka un augstāka, es jau iepriekš zināju, kur būs izmaiņas, un ar bailēm tās gaidīju, bet īstenībā nebija tik traki. Tikai jārāpjas pa gravu augšā. Kad pūlītis ar skrējējiem nonāk pie augšupceļa, pretī ir vienkārši siena. Ķeros pie kaut kādiem kokiem un krūmiem, lai uzdabūtu sevi augšā, tālāk ir vienkārši jākāpj, un gandrīz pašā augšā stāv trases autors un priecājas par savu dubļaino pavalstnieku mocībām. Nākamās trases izmaiņas ir tur, kur vecajā variantā bija eglītes. Tagad tā vietā ir skaists, skrienams lejupceļš un taisna, pauguraina, augšupejoša, šaura, grūti skrienama stiga. Riebjas tā stiga. Daži līkumi un tomēr mazliet eglīšu, bet man patīk, jo tās liecina par apļa drīzu beigšanos. Man pa priekšu skrien 8km skrējēja, kura man skrēja pa priekšu arī iepriekšējo sacensību pirmā apļa beigās. Atpazinu pēc biksēm. Bet tad man no aizmugures pielavās Ultralapsa un mēģina teikt, ka man esot jāskrien ātrāk. Aha, noteikti! Viņa saka, ka viņai esot krampji kājā, bet man arī it kā ir – es nezinu, kā lai nosauc to muskuļa sāpīti, kas man jau pa nedēļu bija un tagad atkal ir klāt.
Otrajā aplī aizejam trijatā – Lapsa, Vāvere un Hiēna (es). Nezinu, kas Lapsai ir aiz viņas viltīgās ādas, bet arī Hiēna nav ar pliku roku ņemama. Hiēna skrien un vēro Lapsu, bet nemēģina viņu aiztikt. Bet kas tur bija ar to Vāveri? To gan varētu mēģināt nokost! Hiēna skrien pakaļ un vēro, un domā. Šī konkrētā Vāvere ir gana sīksta. Nez, vai maz sanāks nokost, bet pēc ilgākas paskriešanas aiz muguras Hiēna kož ar saviem zobiņiem un nokož. Aizvien nevar saprast, kas tur ir ar Lapsu, bet Lapsa pati atzīstas, ka pirmais aplis viņai esot ciešamais, otrs baudāmais un trešais skrienamais. Hiēnai pirmais aplis ir izpētāmais, otrs skrienamais un trešais mirstamais. Skaidrs, ka Lapsa būs spēcīgāka, bet otrajā aplī viņu var drusku izmantot saviem mērķiem. Hiēna otrajā aplī cīnās ar Lapsu, bet pēc tam laiž vaļā.
Trešajā aplī ieskrienu ar sāpošu pēdas apakšu. Jau pusapli svilst un berž, tā svilst! Sākumā domāju, ka zeķe varbūt sašļukusi, bet pēc sakārtošanas nekas nemainās. Nuja, ar šīm zeķēm tak jau esmu skrējusi, viss vienmēr bijis kārtībā. Tie būs dubļi, kas tur berzē manu pēdu. Trešajā aplī tas pats notiek ar otru pēdu. Pavisam aizmirstas, ka man it kā sāpēja muskulis. Vienas sāpes nomāc otras, bet ko nu vairs – jo ātrāk tikšu finišā, jo ātrāk varēšu nomest dubļainās zeķes. Slapjākās vietās ideālā trajektorija ir visai nosacīta. Skrien, kur gribi – visur dubļi. Vietās, kur jāskrien pa slēpošanas trases malu, sniegs ir uzirdināts un smagi skrienams. Jau otrajā aplī atklāju, ka pie stāvās kraujas ir piesieta mezglaina virve, lai var ar rokām uzvilkties pa krauju augšā. “Danger” punkti ir kļuvuši par slidenu dubļu jūrām. Jākustas uzmanīgi, citādi var novandīties pa dubļu slidkalniņu lejā. Tā vien šķiet, ka dubļi ir visur, bet tur, kur nav, tur ir kaut kāds ledusveidīgs, slidens sniegs. Jau kādu laiku manu priekšā vienu cilvēku. Varētu nokost. Nākot tuvāk, pamanu vēl vienu. Nezinu, kas tie par zvēriem, bet skaistajā lejupceļā vienu nokožu ar saviem hiēnas zobiņiem, bet tad saprotu, ka tas otrs zvērs tak laikam ir tā dāma, kas pagājušajā posmā tik pārliecinoši man pagāja garām trešā apļa sākumā. Jākož nost! Nekāda košana nesanāk, jo viņa pati laipni mani palaiž garām tieši tajā riebīgajā stigā. Tādā situācijā nedrīkst vilkties pa priekšu un kavēt pagastu, jāskrien ir normāli. Cik nu normāli paskriesi, ja abas pēdas deg. Tieši tur, kur ir pēdai tā velve. Sakožu zobus un ieskrienu jau eglītēs. Pa gabalu dzirdu 8km apbalvošanu. Iepriekšējos posmos es to dzirdēju aptuveni trešā apļa vidū, tagad beigās. Patīkami. Vēl pēdējais uzkalniņš, pēdējais noskrējiens, pēdējā dubļainā pļava… Gandrīz pazaudēju botu pļavā, kārpos uz priekšu, atkal sniegs, uzarts, uzirdināts sniegs, solis nekust uz priekšu, liekas, ka finišs ir tālu, lai gan jānokārpās tikai daži metri. Pēdējie soļi ir uz asfalta, beidzot finišs! Šo sajūtu dēļ ir vērts skriet visus tos kilometrus.
Pēc finiša dzeru un ēdu piedāvātos kārumus, čaloju ar citiem skrējējiem. Smejamies par botu pazaudēšanas stāstiem, savām dubļainajām kājām un biksēm, un nenosakāmas krāsas botām, runājamies par piedzīvojumiem “danger” un citos punktos, par sajūtām pirms un pēc skrējiena, vienkārši par to, kā bija. Ar pazīstamiem un nepazīstamiem. Un tad top skaidrs, kāpēc mums to visu vajag – lai pēc tam būtu, par ko parunāties! Ar svešu cilvēku tak nerunāsi par to, kā mājās iet. Bet par to, kā nupat gāja gravās un stigās, uzkalniņos un strautos – o, jā, tās sarunas ir miljonu vērtas!
Kas tur beigās ir ar rezultātiem? Vecumgrupu vērtējumā man ir dubultzelts – posmā un sezonas kopsavilkumā. Ar degošajām pēdām steberēju pjedestāla virzienā. Vai ir vērts medaļas dēļ noberzt pēdām nost epidermu? Skaidrs, ka ir vērts!
“Noskrien ziemu” 1.posma brīvbiļeti laimēju loterijā. Ak, un es tak nemaz nebiju plānojusi šito skriet! Nekas. Ja laimēts ir, tad jāskrien! Protams, ka garāko iespējamo distanci – 24km.
Naktī pirms starta bija nelielas vēdera problēmas, tā ka no rīta nopietni apsvēru, vai vispār doties šajā skrējienā. Pat mērīju temperatūru ar domu, ka, ja būs vismaz 37,5, tad neskriešu, bet tiktāl nevilka. Kamēr domāju un tirinājos, secināju, ka noteikti Lāsma brauc jau man pakaļ, tā ka nav vairs variantu. Līdz startam veselības problēmas bija pazudušas, tā ka varēja normāli skriet. Cik nu normāli var paskriet pa sniegu -13 grādos.
Starts. “Ko es te vispār daru? Kuš, es skrienu pa sniegu!” Balsis galvā jau pirmajos metros? Nu labi. Pirmajā aplī skriet bija grūti, jo visi, arī 8km skrējēji, skrēja rindiņā, kam nevarēja īsti tikt garām, jo tad bija jābrien pa sniegu, bet tas ir krietni grūtāk un sniegs birst botās. Pa bišķim tomēr izrāvos. Kaut kur var pabrist, kaut kur paskriet, kaut kur uzdurties uz zariem. Skatos, ka jau tuvojos sacensību centrs. Tik ātri jau? Nē, tikai pirmā cilpa beidzas, tagad tikai sākas īstais labums – kalns uz augšu bez iespējām to augšu no apakšas redzēt. Visādi “danger” punkti un baļķi, paskriet nevar, viss ir slikti. Starpfinišs kā nenāk, tā nenāk… Atceros, ka šito laimēju loterijā, tā jau nebūtu braukusi. Mošk stāties vienreiz ārā un beigt mocīties? Nu cik var? Tad atcerējos, ka Mēneša skrējējas intervijā biju visiem izlielījusies, ka vienmēr finišēju. Ah…. Un tad uz sniega parādās uzraksts – “Ja tev tas nepatiktu, tevis šeit nebūtu.” Jā, taisnība vien ir. Tikai nevaru saprast, kāpēc man vajadzēja izvēlēties skriet 3 apļus.
Ejot otrajā aplī, secinu, ka 8km esmu mīcījusi stundu. Nu skaisti… Tomēr otrais aplis ir vieglāks, parādās kaut kāds smaids sejā. Vairāk arī var pavērot apkārtni. Skati kā no bilžu grāmatas, viss piesnidzis un pasakains, un žilbinošs. Izrādās, ka pirmā cilpa nemaz tik gara nav, pat tīri normāli vietām var paskriet. Izskaitu, ka otrajā cilpā ir 3 “danger” un tad baļķīšu josla, jaunie kociņi un tad starpfinišs. Pa vidu vēl skrienams gabals pa slēpošanas trasi. Hm, nav nemaz tik traki, tikai arī šo apli esmu mocījusi stundu.
Trešajā aplī jau ir palicis neizsakāmi grūti. Nevaru vairs pavilkties. Kājas ķeras un slīd, viss ir sliktāk par sliktu, mokos, nevaru pat paiet. Nodomāju, ka vismaz neesmu vēl, kā parasti, nogāzusies zemē, bet tad attopos, ka par agru jau priecāties. Nuja, aizķeros aiz kaut kā un lidoju pret egli. Atdauzīju roku, bet vismaz nenokritu. Besī viss. Bet ko nu vairs, ir jāfinišē! Neko īsti redzēt arī nevar, jo sniegs un saule ir man apžilbinājuši acis. Aplis ir izstiepies garāks un sacēlis kaut kādus kalniņus pa vidu. Nu nebija tak tik daudz iepriekšējā aplī, zemestrīci arī nemanīja, no kurienes tie kāpumi rodas? Izbaudu retos posmos, kur var skaisti vālēt lejā no kalna, bet vairāk ir tādu, kur ir vai nu jātenterē lejā, vai jākārpās augšā. Pāri kaut kādiem aizsalušiem strautiem. Jā, nu jau atkal ir uzraksts, kas atgādina, ka man tas viss patīk. Pie sevis nosmejos, ka tas uzraksts arī izskaidro, kāpēc man vajadzēja skriet 24km, nevis 8. Tuvojoties beigām, saprotu, ka esmu uzvarējusi pati sevi, bet tad iedomājos, ka tad jau reizē arī esmu sev zaudējusi, jo kā var uzvarēt sevi, nezaudējot sev? Nekā. Es noskrēju ziemu, nevis ziema mani. Tas jau ir precīzāk, un var droši skriet iekšā finišā, izbaudot līdzjutēju gaviles.
Pēc finiša atjēdzos, padzeros, paēdu un eju uz pirti. It kā skrējienā nenosalu, bet tomēr ciskas tā svilina! Jūtu, kā tās kūst vaļā kā tādi sasaluši gaļas gabali. Siltumā ir labi, siltumā ir jauki. Čaļi saka, ka man un Ingai esot jāiet uz pjedestālu. Agrāk nevarēju saprast, kā var neiet uz pjedestālu, bet tagad nosmejamies, ka nav jau ne pirmā, ne pēdējā reize. Medaļas paņemsim vēlāk, tagad jāsildās! Tāpat jau plikas neskriesim pēc balvas!
Vēlāk tiekam pie medaļām, cilvēki arī vēl nav izklīduši, viņi aplaudē un priecājas par mums. Man ir silti un labi, es tiešām priecājos, ka biju tajā pirtī sasildīties. Jā, ja nebūtu pirms tam vālējusi 24km ilgāk par 3 stundām pa mežu, noteikti nosvilinot tik daudz kaloriju, ka mierīgi varētu apēst Cielaviņu un vienalga palikt mīnusos, tad to pirti tik ļoti nevarētu izbaudīt. Jā, skarbs, bet pasakaini skaists skrējiens bija.
Vēl pavisam nesen, šķiet, tikko, bija sezonas noslēguma Lielais reitingu vakars. Vēl tikko tika noskrieti Vecgada skrējieni Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī un Igaunijā. Un daudzie skrējieni Jaunā gada pirmajā dienā: “stīvās jūdzes”, “prātīgie piečuki”, apkārt pilsētai vai pa ielām izskrienot uzrakstu “2016”. Lasīt tālāk.
km 
-