Ja reiz skriet pašmāju gada spicāko maratonu nav bijis savlaicīgos plānos, tad attiecīgi, tas neuzrādāstreniņu kilometros. Bet, ja zvaigznes un planētas nostājas pretēji trīs pirkstu kombinācijai, tad ar trim oficiāliem, vienu kaktu maratonu un pāris Siguldas kalniņu ultrām azotē pie labas veselības gribās pamēģināt ko jaunu arī jau divreiz bradātajā NRM četrdesmitdivniekā, kā tādampadzīvojušamlaulāto pārim pēc garlaicīga ķeksīša pēc seksa, aizstaigāt uz mantiņu veikalu guļamistabas dzīves atsvaidzināšanai. Tā tā tā. Kas ir izlikts plauktos? Gumijnieki? Zeķes? Basas pēdas? O nē, par šerpu. Pat lubrikanti nelīdzēs, būs jēlumi. Varbūt nenoskriet, bet nonstopā noiet? Nē, vajag ko ekstrēmāku, asākām izjūtām. Noskrien forumā pagadās atsvaidzināt atmiņu par amīti, kas maratonu noskrien flipflopos. Bingo!Skriešu adaptētajās Crocs iešļūcenēs, kuras ziemā apgraizīju zinātnes vārdā kā reiz pēc manu pēdu horizontālās projekcijas aprisēm. Pareģojums.
No rīta saēdos tostermaizes ar jāņogu un vēl ar aveņu zapti un nosolos trasē neko neēst, izņemot padzerties aizkostu apelsīnu šķēļu sulu, ūdeni un pilnīga stresa gadījumā enerģijas suslu. No pēdas apakšas starp īkšķi un otro pirkstu pāri pēdas virspusei nolīmēju “ir diezgan lipīgs un ir ok” leikoplastu “V” formas veidā un šo pašu aptinu piecās kārtās ap jēzeņu tangiem, lai tie kļūst resnāki un mīkstāki, vēlāk šī darbība apstiprinās kā kļūda un, iespējams, pat abas, bet kam kļūdas ir tikai un vienīgi neveiksmes, man tās ir iespējas nākamreiz mēģināt inteliģentāk, vismaz tā reiz vienā no savām uzrunām izteicās H. Fords. Protams, no šī paša leikoplasta tiek izgrieztas divas ripiņas, ar kurām tiek paslēpti krūšu gali, lai ar kailu augšdaļu būtu iespējams rādīties publiskā pasākumā. Prieks par iesācējiem, kas šo kaiti laicīgi nenoskaidro garajos treniņos (kā es reiz), no čomiem vai neizlasa skriešanas forumos. Bet kārtīgam vecim, vismaz vienreiz ir jāizmēģina – must have.
Kā viduvējs aritmētiskais draudzes loceklis čupojos, bildējos, sarunājos un apsveicinos ar pārējiem sapucētajiem feidipīdiešiem pirms svētdienas Skrienkalpojuma. Hmmm, Feidipīds pēdējo skrēja bruņās, baltā togā vai tomēr kails? Un kādu ziņu Tu, jā, tieši Tu, vēlies nodot finišā? Ok, ziņa par uzvaru reizē ieskries finišā ar uzvaru. Pārkāpjot desmito bausli, kā grēcinieks noskatos uz viena TT (Tempa turētājs) amatā jauniesvētamā svaigajām Hermeja nulles taku čībām, izskatās šauras, tāpēc, diemžēl, ar tādām savas pēdas neaplaimoju. Vairums klātesošie, uzzinājuši par manu nodomu skriet jēzenēs, kļūst reliģiski spitālīgi – nespēj bilst saprātīga padoma no ganāmpulka noklīdušam aunam, jācer uz viņu tūkstošsoļu lūgšanām. Ir tikai viens, bet neko neapstiprinošs šaujamieroci vicinoša TT ķecera komentārs, ka pirksti var slīdēt pāri iešļūcenes galam, nodauzīt pirkstus un uzberzt tulznas. Maybe baby. Will see. 3/4 Noskrien TT 3:30 uz baloniem sazīmēju Skrējējdieviņus, sakārtoju audio sistēmu un pleilisti un nodrošinu Edmundabalss atbalstu par noskrietajiem kilometriem un laiku. Dodos uz starta kolidoru, ptū koridoru.
Ikgadējais pirms starta blā blā, fonā skan organiozatoru sarūpēts kaut kas labs ar ko finišēju pagājušogad kā TT 4:30, skrējiens sākas. Pieticīgi trenējoties uzstādījums pieticīgs: noskriet ne lēnāk kā pirmo un īpašo 3h51m un, ja būs lemts, tad pārsist rudenī Valmierā izmocīto 3h21m, respektīvi, pirmais garais treniņš šogad.
Solis raits un sākot ar iepretī “Costa Pacifica” lainerim pirmo slapināšanas punktu, izvairos to apskrienot, un tā metodiski plānoju izvairīties no pārējiem. Tā kā skrienu ar relatīvi skaļu mūziku, tad dzirdu saraustītus komentārus par savu apavu izvēli tikai no blakus skrienošiem kolēģiem, kas vēršas ar uzrunām, bet manas atbildes ir no sērijas “jā jā, forši” vai nav vispār, jo kārtīgi nesadzirdu.
Protams, jau ceturto sezonu, skrējiena laikā norisinās konkurss “Ideālais dupsis 2013″, kur par uzvarētāju pusmaratona distancē kļūst sektante ar zirgasti, superīsiem šortiņiem un izteikti nostieptu uz purngala liktu dejotājas soli un pats galvenais – dupsi kā Zeva dāvanu. Lai arī skrienot Dienvidu tilta kāpumā šo iespēju izmantoju apzināti vilcinoties, paildzinot vizuālo baudījumu, kas iespējams, noderēs kā flešbeks motivācijai grūtākajos kilometros, mana tipināšana tilta makarona plusojumā tomēr ir izteikti raitāka kā citiem, tāpēc sasniedzis šķērsgriezuma kulmināciju, turpinu drāzties pāri Eiropas Zelta tiltam kā nokaitēts vērsis un meiteni atstāju noskatīties uz maniem kailajiem Ahilejiem.
Ap 16. km jūtu, ka kaut kas ar sliktās pēdas tangu starpu nav labi. Jau iepriekš ik pa brīdim jutu cimperlīgu attieksmi salīdzinājumā ar labo pēdu. Dzirdināšanas punktos ūdens šļakstījās uz pēdām un kādu brīdi, līdz pažuva, jutu pastiprinātu kairinājumu. Turpinu tik vālēt triatlonistu gurnus grozošajā solī un finiša līnijai paskrienu garām gar kreiso galu 1h38m. Neslikti, ļoti labi. Skrējiena turpinājums seko uzreiz bez reklāmas pauzes…
…23. kilometrs un temps sāk samazināties. Mūziku esmu izslēdzis, puļkus izvilcis un koncentrējos uz elpošanu. Blakus pieskrien džeks un jautā kā skrienas jēzenēs, vai neberž? Saku, ka šur un tur knieš, bet ir ok un jautāju kā skrienas viņam. Viņš atbild, ka skrien labākajā ekipējumā, bet pret noberzumiem lieto vazelīnu. Tā kā es neko slīdamībai nelietoju, tad pārjautāju, kāpēc vislabākās kedas un zeķes, ja jāsmērē lubrikants? Tā kā čalim mugurā krekls no visiem zināma veikala, jautāju vai viņu veikalā var nopirkt vazelīnu…? …puisim bail no uzberzumiem un vēlme palīst zem 3h20m. Sarunu izbeidzu ar aicinājumu veikalos blakus labākajām botām un zeķēm tirgot vazelīnu, atsākt ritmiski elpot un pievērsties skriešanai nevis muldēšanai.
Džokera ielas atsvaidzināšanas punktā ekspromtum paķeru pusbanānu un noskaloju barības traktā. “Gaņi babu na dambis” ielas sākumā nejēgā sāk sāpēt kreisajā sānā, nu tā, ka S.Ā.P. Mēģinu nedaudz nomest tempu. Nekā. Ja šādi turpināsies, tad pieskrienot vistuvāk pasākuma centram jāplāno Norseman ekstrēmtriatlona baltais krekls… Ciešos ar pāris atraugām un akupunktūras trikiem līdz pat Elizabetes ielai kamēr sāpes rimstas. Cik trūka? Ja līkais nebija paredzēts ēdienkartē, kāpēc bāzu mutē? Fuij, slikts mērkaķis. Kļūda. Pieredze. Ķeksītis.
Ieskrienu Skanstes rajonā un saprotu, ka tomēr kaut kas ir pakaļā ar līdz šim nosacīti ideālo rīta skriešanas šovu. Kreisā pirkstu stakle jau sūrst it kā būtu iekāpis Fukušimas mīzeņu pūznī. Sāku štukot, vai tik nevajag kaut ko mainīt, arī leikoplasti no pēdas augšdaļas dislocējušies un plivinoties spēlē savu greizo nošu partiju manā simfoniskajā nūdistu dueta koncertā. Atceros šo un saprotu, ka man ir tik pat izturīgas iekšas, nepurpinot turpinu.
Lieku soli dažādos veidos, lai mazāk berž, velkot vairāk ārā pirkstus no kreisā tanga, un kāja tā un pēda šitā, līdz vienreiz iešļūcene nokrīt un nākas apstāties. Uz Lāčplēša ielas padzeros, netīši atkal un atkal saslapinu pēdas, dzirdu šušināšanu kā uz pirts akmeņiem uzmestam garam “Ššš…”, sviedrsālsūdens mazajās vātīs čurkstot izgaro. Praktiski izbaudu aicinājuma teicienu par sāls nebēršanu uz brūcēm, tikai šķidrā agregātstāvoklī. Lāčplēša un Baznīcas ielu krustā jautāju sev kādā nominācijā un kādu balvu iegūšu, turpinādams skriet kairinādams jēlu īkšķi un izliekoties, ka viss ir čībās? Godīgi atbildu, rauju čības nost un turpinu basām pēdām. Sajūtas ir neaprakstāmas, atvieglojuma sajūtā tāda, kā čurājot pēc 2 stundu ciešanās valsts gala eksāmenā, pilnīgi acis miglojās no labsajūtas, katrs solis – “Ooo, āāā, cik labi.”
Pieskrienu pie Esplanādes un iesēžos tieši astē (lasīt virsrakstu) un aizvējā daiļajai sektantei, kurai tempu un aizvēju atkal sāk turēt Nāves ielejas ultras finišētājs. Pie vantinieka vanšu balstiem Lietuvas skrējējam dzeltenā topā jautāju cik laiks, šis atbild, ka 2:45, sarēķinu, ka ir pa pirmo zorti, būs jāuzcep baso pēdu maratona torti. Jau iepriekš skatītāji uz Valdemāra ielas sākuma izteica komentārus “basām pēdām? …jau 2:40?” Tobrīd nenocirtu laiku, biju aizrāvies ar konkursa žūrijas priekšsēdētāja amata pienākumu pildīšanu, darbs nav grūts, bet pagalam atbildīgs. Šādi turpinu līdz pat Ķīpsalas ielai, kas ar savu virsmu ilgai baspēdošanai nav gluži piemērota ātrumam zem 4:50 min/km, jo var izraisīt tulznas un zemādas audu bojājumus, spriganā daiļava ar maratona distances ideālā dupša 2013 titulu attālinās, ehh. Ārzemju seniori iepretī Bjorkas hotelim izsauc “Abebe Bikila!” un es atbildu ar smaidu un Kolizeja vēsturisko cīņu cienīgu īkšķi raidītu debesīs.
Paskrienu garām dīdžejiem, parāpoju garām dzirdināšanas punktam un sāk skanēt izdzīvotāju skaņdarbs – ikona, kas man liek uzmesties zosādai, saņemties un šauties ārā kā bultai no pārkarsētās salas.
Izmetu loku uz Slokas ielas, padzeros un, ieraugot ielas otrā pusē tuvojamies sektantiem zināmu gelkedu ateistu, savā ziņā savu domubiedru ar pasaules izzināšanas garu, pielieku ātrāku savu baso pēdu soli, un, smaidot, tuvojos uz NRM2013 medaļā attēloto, ar konditoreju, melno nokrāsu un cietumu perimetru vissezonas tematisko rotājumu apvīto tiltu.
Pie pasākuma galvenā sponsora ēkas fasādes gogo meitenes spiedz: “Viņš skrien plikām kājām, basām pēdām!?” Uz kaļķenes Ventas pilsētas tipisko cementa bruģi nomaina riktīgais Vecrīgas oldskūls ar kārtīgām šķirbām, kur sabirusi visa konsumētā vecpilsētas naktsdzīve gružu, izsmēķu un stikla lausku veidā, spēlēju spēli “Uz līnijām kāpjot uzsprāgst”, līmenis “Boss”. Kungu ielas krustā, redzot manu pēdu pornogrāfiju bez melno taisnstūru cenzūras, kurus nesu rokās, kā hedonisma ziedu laikos, mazi vai lieli, visi ekstāzē palīdz man kulminēt ar skaļām ovācijām. Skrienu pēdējā līkumā palielinot tempu, dzenoties garām vairākiem skrējējiem ar gumijas un polimēru kontracepcijas līdzekļiem kājās. Finiša taisne, lieku lietā savas bērnībā ieliktās sprintera dotības, iepriekšminētajam lietuvietim aizbrauc jumts no baskāja izaicinājuma un šis mani tomēr noskrien. Nejūtos pazemots, joprojām jūtos kruts. Samazinu ātrumu triecot papēžus asfaltā un ietipinu, lai ko jel sakarīgu dzirdētu no žurnālista, kuram kā izrādās toč’ ir tikai benzīns galvā. Nekā! Neviena vārda. Varbūt pričkas aizsvīdušas, neredzēja? Vai ziemas cepure pārkarsēja motora galvu un pārdega blīves un sakusa vārsti? 3h27m. Svētais Feidipīds atkorķē Aīda pagrabos atdzesētas sešpakas pirmo alus skārdeni…”Klunk, klunk, klunk.”
Paklanos, pateicīgs par man sagādāto servisu un pasākumu, saņemu meitenes smaidu un kaklā pakārtu medaļu, paķeru aikāgaršo maisiņu un dodos pēc iepriekš sagādātā vēsā aliņa, pļāpāju muļķības ar čomiem un Dionīsa prātā dodos viņiem sastādīt kompāniju 10 km distancē. “Hell yeah!”
P.S.
Paldies visiem sektantiem un īpaši TT, kuri atbalstīja, izrādīja interesi, ķircināja un uzrunāja skrējiena laikā. Paldies! Satiekamies citos sezonas skrienkalpojumos un virtuālajā skriešanas paradīzē&ellē. Paldies sponsoram par pieteikumu un pēcburziņu!
P.P.S.
Uz abām pēdām kopā trīs nenozīmīgas tulznas, pāris noberzumi un viena pamatīgi liela atdalījusies ādas daļa kreisajam īkšķim iekšpusē, kas atsedz gaļas paviljona cienīgu skatu. Jēzenes ne vienā vietā neizjuka un kalpos vēl ilgi, bet jā, vairāk maratonu šļopenēs skriet neplānoju, varbūt kādu pusīti uz PB, bet labāk un bez traumām skriet basām pēdām ;)
P.P.P.S.
Ja Tev šis raksts lielos vilcienos šķiet ik pēc 3 min par seksu domājoša seksuālo fantāziju aprobežota mežoņa murgojums ar aprakstiem zem jostas vietas, tad Tev ir pilnīga taisnība un vēl, ja Tu skrien, tad padomā labi, kāds īsti ir skriešanas process – iesildīšanās priekšspēle, smukas drēbītes, smērītes un elektriskās spēlītes, ritmiskas kustības, pauzes un virzienu maiņa, temperatūras paaugstināšanās, svīšana, uzbudinājums, puskaila atrašanās publiskās vietās un grupās, labsajūtas hormona izdalīšanās, zosāda, finiša spurts… atsildīšanās pēcspēle, duša un ļoti laba ēstgriba, varbūt vēl cigārs vai cigarete. Tāpēc novēlu Tev sasniegt īstas baudas virsotnes, skrienot vismaz pusmaratonu, bet tiekties uz Maratonu!
Kā jau katru gadu arī šis gads nebija izņēmums un gatavošanās Nordea Rīgas maratonam sākās nedēļu iepriekš. Neiztrūkstošā aplokšņu līmēšana, somas numuru šķirošana un, protams, numura ievietošana pareizajā aploksnē. Tā pagāja divas dienas. Tad atpūta, lai ar jauniem spēkiem varētu darboties expo.
Ceturtdiena iesākas ar komandām, tad atpūtas pauzi un expo iekārtošanu. Visās telpās rosība, aplokšņu kastu statīvi tiek montēti, galdi kārtoti, plakāti izlīmēti, televizori uzriktēti, pa vidu tam apmācības. Kad lielākā burzma ap 22:00 noskrējusi, atlicis ir tikai pēdējais sīkums – vēlreiz visas aploksnes pareizi augošā secībā sašķirot un sakārtot kastēs, kā arī tās skaisti sakārtot pa plauktiem. Uz galdiem izkārtot kartes un pēdējo informāciju, zem galdiem salikt somu un aproču kastes, lai rīt atnākot uz 9:00 viss spīdētu un laistītos. Lieki piebilst, ka gulētas ir piecas stundas.
Piektdienas rīts. 10:00. Rinda aiz durvīm. Pusstundas laikā zāle pilna un rinda līdz parādes durvīm. Trīs stundas pagāja nemanot, galvu nepaceļot no aplokšņu kastēm, nemitīgi kādam paskaidrojot ko tagad darīt un skraidot pa visu zāli, stāstot kas, kur un kā. Pēcpusdiena mierīgāka, cilvēku aizvien daudz. Tā pagāja diena. Ap 22:00 viss sakārtots nākošai dienai – var doties mājup, gulēt. Secinājums, kopējais aplokšņu kastu skaits samazinājies par pusi.
Sestdienas rīts. Visi smaidīgi. Visa diena daudz mierīgāka. Ir pat laiks aiziet uzēst saldējumu, makaronus un paskatīties kāds laiks ārā (krusu gan neredzēju, bet to kā strauji nomācās gan). Neiztrūkstoši – aploksnes, somiņas, aploksnes, somiņas, aproces, aploksnes, tempa turētāju tusiņš, sarunas. Rindas, ja ir tad nekas traģisks. Otrā diena pagājusi. Aplokšņu kastu skaits samazinājies līdz piecām.
Atkāpei:
5km
10km
Pusmaratons
Labi. Es padodos
Maratons.
Kāpēc maratons? Pavisam vienkārši. Vienu rītu pamodos ar domu vajag, lieki piebilst, ka tās dienas vakarā tika prezentētas piemiņas medaļas. Ja tā padomā, tad kāpēc ne, jo ir pagājusi kārtējā piecgade.
Iesākumā pieci gadi pagāja, kopš spārnotās frāzes „Nākamgad skriešu pusmaratonu” un šogad pagāja pieci gadi kopš noskrēju pirmo pusmaratonu. Tradīcijas jāturpina. Pirmie 5km sacensībās Rīgas maratona ietvaros, pirmais pusmaratons – Nordea Rīgas maratons, loģiski, ka pirmais maratons – Nordea Rīgas maratons. Taisnības labad jāsaka, ka es zinu, kurš teica, ka pirmo maratonu neskries Latvijā vai arī skries Latvijā, ja dalībnieku skaits garajā distancē būs ap 2000…
Svētdienas rīts. Saulains. Krastmala pilna ar skrējējiem. Apsveicinos ar savējiem info teltī un dodos tālāk Lielā Kristapa virzienā, kur jau gandrīz norisinās tradicionālā fotografēšanās. Sarunas.
Starts. Pirmie 21km kā jau pie pusmaratona pieklājas. Sarunas laika īsināšanai, dzeršanas punktos glāzīšu ķeksēšana. Pirmā cilpa pazūd nebūtībā. Krasta ielas posms saulītē, kārtējā dzeršanas punktā no Lindas rokām izrauju glāzīti. Dienvidu tilts – sarunas turpinās mūzikas ritmos. Pie 16km uz Krasta ielas beidzot sāku atcerēties par savu dzēriena pudeli. Zem dzelzceļa tilta arī atpakaļceļā stāv Signis ar Imantu un visus uzmundrina. Drīz apdzen TT 4h15min. Otrais lielais aplis iesākts. Pievienojas Dzintars, pusīti jau noskrējis, bet grib izskriet arī otru pusīti. 11.Novembra krastmalas posms līdz ostai ir saules un svelmes ieskauts/sakarsēts. Tveice tāda forša. Man gribas ēst, ēnu, mākoņus un lietutiņu. Būs kārta želejai, kura vēlāk tiek pa gabaliņam notiesāta (jāpiebilst, ka skrūvējamie iepakojumi ir laba lieta). Stratēģija – ūdens uz galvas, dzēriens un apelsīns vēderā. Ganību dambis turpu – šurpu posms saule, saule, saule. Superīgi. Sākas kāju posmi. Krišjāņa Valdemāra un Sporta ielas krustojumā trases tiesnesim palūdzu kolu, šis noplāta rokas, ka nevarot dabūt. Lēnām atmetu cerību riņķojot pa Skanstes ielas rajonu. Ūdens šļūtene. Zied ceriņi. Ēna. Laime pilnīga – trases tiesnesis pasniedz puspudeli ar atgāzētu kolu (uz savējiem vienmēr var paļauties). Vēl nedaudz un garām paskrien TT 4:h30.
Vanšu tilts, Statoil strūklaka, uz tilta ar fotoaparātu rokās guļošs Arvis, Ķīpsala ar daudz mūziku, sauli, pretim skrienošiem dalībniekiem, ūdeni, aukstu ūdeni, apelsīniem. Vanšu tilta tālākais punkts, apgriešanās, pīksteklis, dzeršanas punkts, daudz izstieptu roku ar glāzītēm. Uzskrienot tiltā pamājam ekrānam. Otrpus aizskrien 10km līderi. Viņu ir daudz. Uzmundrinājumi. Pie Nacionālā teātra spēlē Auļi. Pievienojas Signis. Man pēdējos kilometros kompānija uz goda – divi puiši. Dzeršanas punkts. Desmitnieku skrējēji pēc laika skatoties no manis vēl drošā attālumā. Negribu, lai mani apdzen. Pēdējā taisne pa bruģi. Aplausi, ovācijas, gaviles, uzsaucieni no malās stāvošajiem. Krastmala rokas stiepiena attālumā, Signis saka, ka var no 4h30 izskriet. Es turpinu savā tempā. Jāatzīst, ka pēdējie 2 ar pus kilometri bija ievērojami ātrāki. Motivācija – finišs. Finiša spurts arī bija.
Apsveicam, Lauma! Tavs 42km maratona rezultāts 4h30min26sek. Tiekamies arī nākamgad!
Pēc finiša viens no pirmajiem jautājumiem, kad/vai skriesi nākamo maratonu? Nez, man tie taisnvirziena viendabīgie gabali nepārāk.
Aiz muguras jau vairāki skriešanas pasākumi, kuros esmu veikusi sabiedriski noderīgo un vienlaikus prātu pacilājošo pienākumu – tempa turēšanu (TT), taču par pēdējiem trim neesmu saņēmusies uzrakstīt savas pārdomas un aprakstīt pieredzēto, lai gan gūtais gandarījums TT pasākumos viennozīmīgi pārspēj to, kas aplaimo pēc noskrieta parasta kārtējā tesiena. Vēl viena nepieminēta un gana būtiska TT pasākuma priekšrocība – bildēs ir visas iespējas būt smaidīgai, svaigai un smukai nevis kā mačos ar pārgrieztu sarkanu ģīmi un šausmu izteiksmi tajā.
Pirmo reizi TT vilinājumam ļāvos 2011.gada septembrī Valmieras maratonā – kopā ar Jāni skrējām pusmaratonu uz 2h. Daudz neko no tā vairs neatminos, bet tamdēļ jau ir bloga ieraksti, kurus pārlasot, atmiņu var atsvaidzināt. Pirmais lielais saviļņojums, sajūta, ka esi ne vien sev, bet arī citiem prieku sagādājis un bijis noderīgs.
Otrā reize pienāca gandrīz pēc gada Kuldīgā – atkal tandēmā ar Jāni skrienam pusmaratonu uz 2h. Pienākumi ir sadalīti – es sekoju līdzi laikam un tempam, viņš skrien un uztur sarunas.
Kuldīgā bija diezgan karsti, tādēļ pēc finiša lielo prieku par paveikto un nopelnīto “Skrien Latvija” seriāla krekliņu pāris karstgalvji veldzējām ar peldi Ventas rumbā. Sportiskie sasniegumi tika atzīmēti ar Samoilova un Sorokina zaudētās spēles pret Vāciju noskatīšanos un ar svinīgām svētku vakariņām vietējā Hesburgerā. Saviesīgās sarunas turpinājās Lindas sarūpētajā pirtiņā. Skrējējiem ir ne tikai kājās, tādēļ kulturāli bagātināties dodamies uz brīvdabas kino noskatīties Zviedra “Dokumentālistu”. Pēc filmas papildus skriešanai pārādās vēl viens temats apspriešanai. Nākamais rīts ir mundruma tik pārpilns, ka tiek mests izaicinājums iziet basajā treniņā pa mežu un granteni.
Trešā reize TT godā pienāca šogad Biķernieku pusmaratonā, šoreiz kopā ar Artūru skrienam 21 km uz 1:45. Viņš ir mākslinieks – dzied, deklamē, dejo un visādi citādi izklaidē publiku, es matemātiķis un statistiķis – vēroju garminu un rēķinu laikus katram kilometram, jo laiku špikeris Artūra rokā ūdens iedarbībā ātri vien izjūk.
Biķerniekos bija diezgan silts, taču ne tas, ne kamieļa trīs kupri katrā no četriem trases apļiem īsti nepatraucēja un skrējās viegli. Kompānijā ar mums turējās iespaidīgs skrējēju pulciņš. Katrā aplī prieku mūsos un mūsu līdzskrējējos vairoja uzticīgs atbalstītāju pulciņš ar īpaši sagatavotiem plakātiem “Turi tempu!” Fani balsis netaupīja, kas jo īpaši lika sasparoties, lai līksmē kājas nesāktu dipināt ātrāk.
Neskatoties uz pozitīvo atmosfēru un labvēlīgajiem apstākļiem, šī izrādījās pirmā reize, kad kā TT nokavēju finišu. Pievīla matemātika un satelīts – lai gan gandrīz katra km splits ir par pāris sekundēm mazāks kā būtu jābūt (5:53 pret 5:57), galā ir samērīti apmēram 700 m vairāk un, tā kā km atzīmes izliktas tikai vienu reizi aplī, esam tikuši pie nozīmīgas nobīdes, ko pēdējā kilometrā izlabot vairs nav iespējams. Finišējam ar 30 sekunžu lielu nokavēšanos. Par to, protams, liels pārdzīvojums.
Visbeidzot 19.maijs un pirmā pieredze ar tempa turēšanu maratonā – uz 4 stundām. Komandā es, Aivars un Dima. Atmiņā vēl ir Biķernieku neveiksme, tādēļ esmu mazliet bažīga, kā nu mums tas viss sanāks.
Jau pa ceļam, minoties uz staru, izjūtu vieglu saviļņojumu, redzot, ka Skanstes iela tiek aprīkota ar ierobežojošām lentēm, lai iezīmētu trasi. Organizatori jau darbojas, lai viss būtu kā nākas. Tikšanās pie Lielā Kristapa, aprīkošanās ne bez Agra izpalīdzīgās rokas ar TT pričendāļiem, kopbilde, pēdējā SMS mammai… (nu ok, tas izpalika).
Laiks skrien ātri un ir pēdējais brīdis stāties uz starta līnijas. Mēģinu atrast savus pāriniekus, kas drīz vien arī izdodas. Noskaņojums ir grandiozs – reizē gribas gan smiet, gan raudāt. Nezinu, kas vēl spētu izsaukt līdzvērtīgas emocijas šīm. Ar mani iepazīstas kāda itāliete – viņa ir sajūsmā par latviešiem, esot ārkārtīgi patīkami cilvēki. Saka, ka skries kopā ar mums. Iedodu pieci un novēlu veiksmi. Skan pacilājoša mūzika un es gluži neviļus sāku uzvesties kā diskotēkā. Viss ir tik superīgi un man nav ne mazākās nojausmas par to, kā situācija mainīsies pēc kādām 3 stundām.
Starta signāls un pūlis ar zaļajiem un sarkanajiem numuriem dodas uz priekšu. Pirmajā km iekavējam kādas 40 sekundes, ko esam ieplānojuši izlīdzināt nākamajos 10 km, pa 4 sekundēm metot katrā nost. Sākums iet raiti pēc plāna, nokavētās sekundes tiek atgūtas. Pa ceļam piebiedrojas arīdzan Krišjānis un Imants, kas skrien kā TT pusmaratonam uz 2h.
Izmetuši nelielu loku pa pilsētu, dodamies pirmajā uzbrukumā Vanšu tiltam. Spīd saule, ir pieklājīga sutoņa, bet tas jau vēl tikai rīta dzestrums… Katrā dzirdināšanas punktā paņemu divas glāzītes – viena iekšā, otra virsū. Solis ir raits un tā turpinām atpakaļ pa Vanšu tiltu. Uz tilta izvietojušies uzticamie atbalstītāji – cepuri nost viņiem, stāvēja līdz pēdējam. Papildus prieku izsauc netālu no Nacionālā teātra izvietojušies Auļi ar dūdām. Foršākais no trasē sastopamajiem mūzikas punktiem.
zmetuši loku pa Vecrīgas bruģi, uzņemam kursu pa Krasta ielu uz Dienvidu tiltu – attālāko nostūri no starta līnijas. Ik pa laikam kāds apjautājas, kāds mūsu plānotais finiša laiks un, atbildi izdzirdot, vai nu apmierināts turpina iesākto vai arī satraukts aizdiebj ātrāk pēc nākamajiem baloniem. Pie tilta parādās brālis uz skrituļiem – nolēmis vienreiz apskatīt, kā kopumā izskatās bariņš neprāšu, kas +30 grādos vēlas paskriet mazāk vai vairāk kilometrus. Izmetam loku pa Dienvidu tiltu un nākam atpakaļ tur, kur sākām. Krasta iela ir viena liela panna, kur saulīte nepagurusi mūs sutina.
Tuvojoties dzelzceļa tiltam, sākam skubināt tos ar zaļajiem numuriem, lai tik iet uz finišu. Ir redzams noplīsis Valters, kam arī pēdējie metri. Visu laiku atskatos un mēģinu visus zaļos numurus aizsūtīt mums pa priekšu. Šķiet, tas arī izdodas, palikuši vieni vienīgi sarkanie. Pirmo apli beidzam ar 45 sekunžu rezervi, ko paredzēts nodeldēt Vanšu tilta un Ķīpsalas kāpumiņos.
Gana svaigi laižamies iekšā otrajā aplī. Pie katra Statoila ir izvietots darbinieks ar šļūteni, tā ir iespēja atveldzēties, ko vairs nekavējos izmantot. Karstums pamatīgs. Dodamies Ganību dambja virzienā, lai pēc tam riņķotu ap Arēnu un visbeidzot atkal atgrieztos uz Vanšu tilta. Pie 27.km, kas ielikts netālu no Arēnas, sāku pārdomāt dzīvi un to, ko es šeit daru. Pie dzirdināšanas galda nokļūdos ar šķidrumu un seju nomazgāju isostārā. Nemanot ir piemeties grūtums. Ir tā, ka prātā iešaujas doma par izstāšanos. Kamēr ņemos un domāju, ir pienācis kāds 30. vai kāds vairāk kilometrs un par izstāšanos paziņo Aivars – noņem balonus un turpina ceļu lēnākā tempā. Esam palikuši divi vien. Kādu puskilometru vēl nevaru aptvert jaunumus, kad netālu no bijušā Essential man pielec, ka Aivars bija vienīgais ar pulksteni, kam rāda stundas, minūtes un sekundes – bez pulksteņa vairs nevaram pielīdzināties laika špikerim un varam sataisīt zilus brīnumus. Par laimi brālis uz skrituļiem nav tālu un tiek norīkots komandējumā pa trasi pretējā virzienā meklēt Aivaru un atņemt viņam pulksteni. Misija izdodas, varam atslābt un turpināt.
Nemanot pienāk Vanšu tilts, kas izskatās pēc neuzjājama stikla kalna. Kājas ir smagas un lēnas, ir ļoti jāpiespiežas, lai tiktu uz priekšu. Uz Vanšu tilta guļ Arvis ar fotoaparātu rokās. Šis momentos skrējējos izraisa zināmu jautrību, tiek uzrīkota neliela fotosesija, kur cits demonstrē dibenu, cits noguļas pretī fotogrāfam.
Apbrīnoju Dimu, kas nepaguris drasē uz priekšu, sit plaukstas un brīžam vēl uzdejo. Mūsu līdzskrējēji ik pa laikam nomainās, ir brīži, kad skrienam tikai divatā. Izlīkumojam Ķīpsalu un atgriežamies pie Vanšu tilta. Rit pēdējie kilometri, sarunas vairs tikpat kā neraisās. Esmu pasākusi liet ūdeni arī uz galvas, ne tikai uz skausta un seju nomazgāt.
Lejup no Vantinieka var mazliet paripināt un nosacīti atpūsties. Līkums uz Meierovica bulvāri un nu vairs tiešām tāda aste vien palikusi. Tas gan neko nepadara vieglāku. Pēdējais bruģētais kilometrs cauri Vecrīgai, Rātslaukums, pēdējais pagrieziens, jau ir redzams finišs! Dima pazūd skatītājos, es lepnā vientulībā pēdējās 2 sekundēs ieplanēju finišā.
Pirmā mana doma ir šāda – nekad, NEKAD vairs dzīvē neskriešu maratonu! Galva griežas un ir nepārprotama vēlme atrast ēnu un mazliet atgūties. Starp brīvprātīgajiem un finišējušajiem pamanu pazīstamas sejas, kam nekavējos darīt zināmas savas pārdomas par maratonu. Daži smejas un saka “mhm, paskatīsimies, ko teiksi vēlāk”.
Tagad, kad nedēļa jau ir apkārt, kategoriskumu esmu mazliet zaudējusi, varbūt tomēr kādu maratonu vēl?
Tas, kā bērnībā ārsti man aizliedza vispār skriet, un kā es tomēr to zīmi aizmetu pa gaisu, ir garš stāsts. Bet pirmais paldies ir tieši tiem dakteriem. Man pateica, ka es pat 500 metrus nedrīkstu skriet, es zem deguna noburkšķēju, ka gan jau pienāks diena, kad skriešu pusmaratonu.
Gājis ir visādi, un tā kārtīgāk skriet esmu sākusi salīdzinoši nesen. Pēc pagājušā gada Rīgas maratona desmitnieka nolēmu, ka beidzot ir pienācis laiks satrenēties tam pusmaratonam, nav ko vilkt lietas garumā! Ieķeksēju kalendārā, ka janvārī jāsāk trenēties. Plānotais rezultāts – vienkārši finiša līnija. Ja būs 2:30, būšu laimīga.
Pienāca janvāris, sāku trenēties, treniņu plānu aizmirsu un secināju, ka es jau sen netīšām trenējos pēc maratona plāna, bet man bija vienalga – skriešana kļuva par atkarību. Sapratu, ka nevaru skriet ātri, bet es toties varu skriet daudz. Lieliski! Sāka izkristalizēties mērķis noskriet pa 2:15.
Martā man patrāpījās traka Cieņas cīņa ar nenormāli ātru pretinieku, kuru varēju pieveikt tikai ar izturību. Un tā nu netīšām sagadījās, ka lepnā vientulībā pa sniegoto Baldones ceļu noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Nedaudz ilgāk par 2 stundām. Saviļņojums, apjukums un doma – ko, tiešām? Es to izdarīju? Šampanietis un svētki! Drīz pēc tam noskrēju vēl dažas pusītes prieka pēc, pat sanāca 1:56. Nu tad skaidrs, ka Rīgas maratonā jāieskrien divās stundās! Cītīgi gatavojos, bet mēnesi pirms sacīkstēm mani apsēdināja sēžas nervs. Pat iešana sagādāja grūtības. Tas mani pilnībā izsita no sliedēm. Sacensībās gan skrēju. Un pēc tam kliboju. Bet pirms Rīgas maratona jutu, ka beidzot nekas nesāp, esmu vesela! Tikai tas tukšais periods tieši pirms sacensībām mani dzina stresā.
Dažas dienas pirms starta mani pārņēma panika. Stresoju, tirinājos, skaitīju stundas un ar šausmām vēroju pēdējo dienu gaisa temperatūru. Kad sapratu, ka tiešām būs jāskrien 30 grādos, nolēmu, ka mērķi ir jāatmet – galvenais ir noskriet!
Sacensību dienā panika pārauga bezmaz ārprātā. Pat nesaprotu, par ko es tur tā stresoju, jo visam taču jābūt labi! Jau esmu sapazinusies ar dažiem noskrieniešiem, tātad, nebūšu tur trasē viena un pamesta. Viss ir kārtībā! Dažas minūtes pirms starta es tirinājos, lēkāju, ārdījos un bļaustījos. Skats noteikti par rubli! Un tad starts! Beidzot! Asaras acīs un es skrienu!
Nolēmu, ka līdz Vanšu tilta galam jāturas ar TT, lai neizšautu pulveri jau startā. Sākumā mani laipni bremzēja 2h TT ar mierīgu un patīkamu tembru. Jutos tik labi, ka mierīgi runājos ar cilvēkiem. Kad notika apvienošanās ar oranžajiem 4h TT, turpināju runāties un vienkārši baudīju skrējienu. Vanšu tilta galā, kā plānots, skrēju no viņiem prom. Savā pacilātajā garastāvoklī vispār nemanīju, ka skrienu. Jutos perfekti! Piesējos cilvēkiem ar dzeltenajiem rimbuļiem, uzmundrināju visus, ko, manuprāt, vajadzēja un joprojām priecājos par skrējienu. 2 reizes pretī skrēja Jeļena Prokopčuka – bērnības elks un apbrīnas objekts. Tad kaut kā apjēdzu, ka es tak skrienu vienās sacīkstēs ar viņu! Nu kur vēl lielāku laimi?
Krasta ielā pamanīju, ka es diezgan daudziem skrienu garām. Nolēmu pārbaudīt, vai tiešām uzkalniņi ir mans stiprais punkts. Jā, ir. Saliecos uz priekšu, pietuvināju rumpi zemei un maziem lūša solīšiem vilku garām visiem, kas tur uz vietas bija. Jutos lieliski un no malas gan jau izskatījos par diviem rubļiem! Dienvidu tilta galā lēkāju, ar citiem situ pieci, bļāvu pagurušajiem, ka jāsmaida, un jau domāju, ko rakstīt tuviniekiem, kad finišēšu.
Un tad nāca Krasta ielas atpakaļceļš… Atceros, ka vēl pie 16km atzīmes nobļāvos, ka nu jau kriksītis tikai palicis. Man palika grūti. Vairs neplosījos un smaidīju tikai ar grūtībām. 17km… Vairāk sev, nekā apkārtējiem teicu, ka tikai četri kilometriņi, kas tad tas vairs ir? 18km… Ko, vēl tik daudz? Sāku just savu slimo sirdi un pārgāju lēnākā tempā. 19km… Ar sirdi slikti, nopietnu apsvēru domu par izstāšanos. Kamēr apsvēru par un pret, skrēju ļoti, ļoti lēnītiņām. Izdomāju, ka ārā nestāšos, bet, ja vajadzēs, iešu līdz finišam. Ar briesmām skatījos uz pakritušajiem. 20km… Joprojām slikti, tipinu gliemeža gaitā un domāju, ka ejot es tik drīz no saules ārā netikšu – ja skriešu, ātrāk tikšu ēnā. Godkāres cīņa ar saprāta balsi. 2h mērķis sen aizmirsts, visi skrien garām, bet es tik domāju, ka nesanāk kā Ušakovam. Jutos briesmīgi.
Un atkal pagrieziena punkts! Drusku, drusku pirms beigām mani noķēra 2h TT un aizdzina mani pa priekšu! Es pat nezinu, ar kādu astoto maņu viņš to saprata, bet viņš teica, ka es gribot finišēt zem 2h un es to arī izdarīšot, un vispār redz, kur jau tas līkumiņš un var jau redzēt finišu! Pēkšņi sapratu, ka tajos moku kilometros es esmu atpūtusies! Saņēmos un sāku skriet. Saviļņojums pāri malām, finišā ar paceltām rokām un pie medaļu izdales jau ar asaru jūru. Man izdevās! 1:58:44!
Paldies sākuma TT, kas piebremzēja startu, un paldies beigu TT, kas pastūma uz priekšu. Biju laimīga, ka izdevās sabalansēt neizstāšanos ar nenomiršanu. Priecājos par to, ka izbaudīju skrējienu, līksmojoties un runājoties. Pēc 10 minūtēm jau atkal lēkāju, satiku draugus un relaksējos, baudot svētkus un skatoties uz tiem, kam vēl jāskrien… Aizgājām uz krogu (divi ar pusmaratona, viens ar maratona medaļu) un bijām tur absolūtais apbrīnas galdiņš, kas lika vēl vairāk lepoties ar sasniegto.
Vai ir viegli noskriet pusmaratonu? Jā, ir viegli! Vai ir viegli noskriet maratonu? Nezinu, pateikšu pēc gada!
Pirmais maratons ir īpašs. To, cerams, neviens nemēģinās noliegt un nav arī nepieciešams. Maratons jau pats par sevi ir kaut kas īpašs, jo tikai nedaudzi trakie uz pasaules iedzīvotāju kopuma ir uz to spējīgi. Bet kā paliek ar otro? Trešo? Vai tie ir mazāk īpaši?
Maratonu īpašu padara tā distance, tā vēsture. Jo tieši vēsture ir veidojusi tā distanci – visus 42 195m, kas ir kļuvusi par savdabīgu cilvēku fizisko un garīgo spēju pārbaudījumu. Kad tā beidzot pieveikta, pēc mēnešiem un varbūt pat gadiem ilgas gatavošanās, nobriešanas, šaubām, mazākām un lielākām uzvarām pār sevi, un tiem īpašajiem treniņiem salā, lietū, saulē un vienos naktī… tad kā latviski mēdz teikt “vadzis lūzt” un iestājas eiforija, kas katram izpaužas savādāk. Bet šoreiz ne par to, šoreiz par to kā tiku līdz savam trešajam maratonam, gada laikā otrreiz uzlaboju rezultātu, kā arī par to, ka viens to noteikti nespētu un kas tur galu galā ir tik īpašs.
Atskatoties uz pagājušo gadu, jāsaka, ka pirmais maratons bija vieglāks – četrās stundās iekļāvos, noskrēju un toreiz ar to pilnīgi pietika. TT pakalpojumus izmantoju tikai pēdējos desmit kilometros jeb tad, kad viņi beidzot mani panāca un, skrienot lejā no Vanšu tilta, paspēju vien nobļaut “paldies”, lai panāktu četru stundu tempu. Jau tad zināju, ka tas nebūs mans pēdējais maratons, bet tā pa īstam gatavoties otrajam sāku tikai rudenī – ilgi svārstījos starp Cīrihi un Milānu, bet beigu beigās izvēlējos Cīrihi. Ap to laiku sāku aizpildīt arī atlikušo skriešanas kalendāru – ja aprīļa sākumā ir viens maratons, bet maija beigās Rīga, tad vai pietiks laika atjaunoties? Un vēl pa vidu taču Biķernieki… Parasti cenšos nelekt pāri galvai tāpēc nolēmu Cīrihē iet uz rezultātu, bet Rīgā skriet pēc izjūtām – kā būs, tā būs un galvenais tikt līdz galam – tā es domāju vēl pat šajā pavasarī. Cīrihe atnāca un pagāja, ieguvu neatsveramu pieredzi un nobrīnījos par sm72 ātrumu – tik ātri panesās garām, ka nepaspēju pat pasveicināt. Pēc Cīrihes pirmo reizi nebija nopietnu paģiru jeb riebuma pret skriešanu – gribējās skriet vēl un vēl, bet saprāts lika nedaudz piebremzēt, jo kaut kur tika lasīts, ka vajag ļaut ķermenim vismaz desmit dienas līdz divām nedēļām atpūsties. Šī apņemšanās gan īpaši neizdevās, jo gribējās jau paskriet gan ar dzīvesbiedri, kas bija apņēmusies noskriet desmit kilometrus, gan arī ar labāko draugu, kuram uz Dzimšanas dienu biju uzdāvinājis dalību NRM pusmaratonā. Tā nu sanāca reizēm pat skriet divas reizes dienā, bet par to īpaši nesatraucos, jo vadījos pēc frāzes: “Mūs nenogalina attālums, bet gan ātrums.”
Pirmās nedēļas beigās bija Mežaparka koptreniņš, nākamajā nedēļā arī, bet trešajā nedēļā jau bija klāt Biķernieku pusmaratons, kuru, sev par lielu pārsteigumu, noskrēju vēl nebijušā ātrumā un parādījās klusā cerība par maratona laiku 3:30.
Biķerniekos vēl nesadūšojos sperties klāt noskrieniešiem un sākt biedroties, laikam pie vainas dabas dotais kautrīgums un introvertais raksturs. Taču virtuāli iepazītie profili un lietotājvārdi pamazām tika savienoti arī ar reāliem cilvēkiem un personvārdiem, kā rezultātā izmantoju vēl nebijušu iespēju piedalīties koptreniņā, kura maršruts veda praktiski gar mājas durvīm. Pozitīvās enerģijas un nedēļas kilometrāžas, kura jau bija pārsniegusi skaitli 70, iespaidos, nospraudu mērķi šī gada NRM turēties kopā ar TT 3:30, cik vien ilgi tas ir manos spēkos un beigās kaut vai rāpošu, bet tikšu līdz galam. Visus treniņus cītīgi aizvadīju ar attiecīgu tempu, lai iekļautos vajadzīgajā laikā, tikai laika trūkuma dēļ pēdējo garo skrējienu sanāca skriet nedēļu pirms sacensībām – pavisam nedaudz bija uztraukums vai ķermenis spēs pietiekami atpūsties.
Tad, protams, uznāca lielais karstums, kas atkal uzmeta šaubu ēnu visam pasākumam un lika pārskatīt maratona stratēģiju – vai iet uz rezultātu vai arī vienkārši noskriet. Šodien, divas dienas pēc maratona man ir liels prieks, ka nenobijos un ka pietika pārliecības par sevi.
19. maijā, kā jau ierasts, izpildīju savu pirms sacensību rituālu ar ūdenī vārīto auzu pārslu putru ar rozīnēm, numura piespraušanu, zeķu meklēšanu un ūdens pudeļu pildīšanu līdzjutējiem. Maiss pār plecu, sabiedriskais transports un krastmala – šoreiz pa taisno pie Lielā Kristapa. Pirmā Noskrien nozīmīte, pirmā kopbilde un pirmo reizi varēju kādam noskrienietim pateikt “Čau (eees)!”, trešajā maratonā tik daudz pirmās reizes piedzīvojumu, kā arī pirmo reizi nejutu gandrīz nekādu uztraukumu. Starta šāviens un pirmo reizi padevās tik labs starts – iekārtojos uzreiz aiz sm72 muguras un centos neatpalikt, jo starta burzmā biju pieradis skriet lēnāk. Kad lielais skrējēju pūlis bija izretojies, atradu savu tempu un gar trases malām sāku meklēt atbalstītājus.
Vanšu tilts, Vecrīga un Krasta iela. Līderu sveicināšana, patīkams vējiņš un sajūtas bija lieliskas, varētu skriet vēl un vēl, bet pēc noskrietā pusmaratona pirmo reizi sajutu smagumu un slāpes – palaidu garām TT, bet kā jau biju apņēmies, tad turējos līdzi cik vien spēju. Yes! Uz Katrīnas ielas ir ūdens punkts – nedaudz atžirgu un varēju turpināt pakaļdzīšanos – par spīti krietnajam pretvējam, TT noķēru P. Brieža ielas galā, sm72 padalījās ar želeju un sajūtas uzlabojās tiktāl, ka šos pat apdzinu (tagad jānoskaidro kas tā bija par želeju :D ). Drīz pēc tam gan saprāts ņēma virsroku un samazināju tempu, kārtējo reizi aizslēpjoties aiz vīru mugurām. Tā tā vienmērīgā skriešana turpinājās līdz pat Vanšu tilta sākumam un nevarēju saprast vai TT palielina ātrumu vai arī pats netieku līdzi, jo likās, ka temps nav mainījies. Bet fakts bija tāds, ka sāku atpalikt – desmit, divdesmit metrus – jācenšās vismaz ja ne pievilkt, tad vismaz neatpalikt vēl vairāk. Ķīpsalā pazuda pēdējais vējiņš un sākās pirmās šaubas par iekļaušanos 3:30 – kad bija pieveikts nelielais uzkalniņš, kas svētdien šķita gatavais Golgāts kāds sauca mani vārdā, bet biju jau tādā transā, ka spēju vien atmest sveicienam ar roku. Viens no pēdējiem izrāvieniem bija pie pagrieziena Ķīpsalas galā, kur sm72 palīdzēja ar uzmundrinājumu, DJ, kas tieši man skrienot garām uzrāva Eye of the Tiger, un pirms 40tā kilometra, kad apdzinu OreMan. Diemžēl, lai kā arī necenstos, kājas nespēja klausīt tik daudz, lai noķertu baloniņus, kas arvien attālinājās un pirmo reizi manī nebija atlicis spēka kārtīgam finiša sprintam. Skrienot lejā no Vanšu tilta baloniņi bija jau pazuduši ap stūri un nākamreiz tos ieraudzīju tikai atkal pazūdam aiz Rātsnama. Nedaudz pārsteigumu izraisīja finiša tuvums uzreiz aiz pagrieziena un pēdējo reizi saņēmos, lai spertu kaut nedaudz lielākus soļus.
Laiks 3:29 un apsveikumi no TT komandas. Nezinu vai tad spēju izmocīt paldies, tāpēc tagad pasaku paldies Jums visiem – Jūs bijāt labākā komanda un bez Jums nu nekādi. Medaļa, apsveikumi no tuviniekiem un pirmo reizi mūžā, drošs paliek nedrošs, paliku validola tableti zem mēles – pirmo reizi mūžā biju laikam dabūjis karstuma dūrienu.
Kad biju sagaidījis citas TT komandas uz Vanšu tilta un dzīvesbiedri finišējam desmit kilometru distanci, beidzot varēju doties mājās un, ejot pa dzimto Āgenskalnu, pirmo reizi saņēmu “Sveiciens noskrieniešiem!” no garāmgājēja. Baigi labās nozīmītes!
Visam ir pirmā reize!
P.S. Meitene, kas iegravēja aprocīti paslavēja par uzlaboto rezultātu. :)
Regulāri skrienu vēl tikai kopš pagājušā gada aprīļa. Un es jau rakstīju par to, kā man tas sākās. Savu pirmo pusmaratonu noskrēju pēc pāris mēnešu treniņa, bet pirmo maratonu vēl dažus mēnešus vēlāk. Noskriet maratonu es gribēju ļoti, ļoti, tāpēc trenējos un izdarīju to. Un darīju to visu toreiz stingri pēc plāna, kuru tiku ielādējis no Nordea Rīgas maratona mājas lapas. Ejot mājās, skatījos lapā, cik šodien ir jāskrien, un tik daudz arī skrēju. Jutos normāli.
Tiku plānojis uz ziemas periodu krietni samazināt skrienamos gabalus, bet tas nesanāca – jo gribējās skriet arī ziemāun arī 20 un vairāk kilometrus. Tad arī izdomāju, ka šogad Nordea Rīgas maratonā, kur ik gadu piedalās arī Bites komanda, es skriešu pilno maratona distanci, visus 42 ar bišku kilometrus.
Un izdomāju arī to, ka šim maratonam man nebūs nekāda plāna. Skriešu tik, cik gribēsies un kad gribēsies. Ievērošu tikai kaut kādu regularitāti, kas tāpat nav nekāda problēma, jo 2-3 reizes nedēļā man vienkārši gribas skriet. Un uz beigām noskriešu arī vismaz pārīti garo, aptuveni 30 kilometru, gabalus.
Maratons vakar ir noskriets, lēnāk nekā gribējās, un esmu sev sapratis dažas lietas.
Skriet bez plāna ir vienkāršāk. Jūties brīvāk, nav vainas apziņas par mazāk noskrietu gabalu, bet gandarījums par garāku noskrieto gabalu joprojām ir mērāms ar vienkāršu formulu – par cik metriem vairāk noskriesi nekā plānosi, par tik metriem lielāks būs gandarījums. Bet pirmajam “garajam” trenēties ar plānu psiholoģiski noteikti ir vieglāk.
Garie gabali dažas nedēļas pirms maratona ir vajadzīgi. Tā kā aprīļa beigās un maija sākumā biju Spānijā, kur gājām Santjago ceļu, tad mani pēdējie garie treniņi sanāca vairāk nekā mēnesi pirms maratona. Lai arī Spānijā sanāca iet arī 40 kilometrus dienā, bet vakar es jutu, ka man pietrūkst iekšējās apziņas – kā tas ir tieši skriet tik daudzas stundas.
Uzturam ir nozīme. Nedēļu pirms maratona man bija “pirms maratona diēta”, par kuru var palasīt, piemēram, šajā blogā.Īsumā tas nozīmēja, ka trīs dienas es izvairījos no ogļhidrātiem. Es ēdu olas, tunci, biezpienu, vistas fileju, riekstus, zaļumus un vairs neko. Kopumā jutos nepaēdis. Bet no trešās dienas vakara, pēc vakara skrējiena, ogļhidrātus sāku uzņemt ar uzviju. Ar tik daudz šokolādi, cepumiem un līdzīgo, ka dzīve sāka likties par saldu. Tā itkā vajadzēja būt, bet man tik saldi nesanāca, lai kā es centos. Viss gāja iekšā ļoti labi. Pa lielākām un mazākām porcijām ēdu ap 8 reizēm dienā. Maratonu karstuma dēļ pieveicu lēnākā solī, bet pēc tam jutos kā pēc parasta garāka treniņa un ar vairāk nogurušām kājām.
Maratonā nemēdz būt tāds “nedaudz berž, nedaudz neder”. Man šortu mazajā kabatiņā bija dažas ledenes, kas visu laiku dauzījās pret kāju, tagad man ap šo vietu uz kājas ir paliels zilums. Tas ir sīkums. Bet, ja šorti man berzos gar kāju, tad pēc stundām tā jau varētu būt asiņojoša kāja kā kādai sievietei trasē. Karstuma ietekmē manas pēdas pietūka un bota beidzamajos kilometros “kļuva par mazu”, tagad ar vienu kāju kādu laiku klibošu. Labi, ka tas notika tikai pēdējos kilometros. Es jau saņēmu ieteikumu par kājām nākamajiem garajiem (līdz maratona garumam) skrējieniem – izmantot kompresijas zeķes. Iesaku padomāt par savu apģērbu un inventāru kārtīgāk!
Skriešanas soma var noderēt arī kā atbalsts. Kad rokas jau nolaižas, bet kāda stundiņa jau vēl jāskrien, tad man bija ļoti ērti ar rokām turēties pie savas skriešanas somas siksnām.
Skrien tā, lai pašam prieks! Aptuveni 8-9. kilometrā ar Unu sapratām, ka mēs komfortablāk jūtamies ar nedaudz lēnāku tempu nekā plānots un nekā kopā ar tempa turētājiem. Tāpēc skrējām tā kā mums bija labi.
Piebilstot vēl nedaudz vienkārši tāpat par maratonu – ēst un dzert trasē varēja ļoti, ļoti pietiekami. Ūdens, Isostar sporta dzēriena un augļu netrūka. Pat sanāca domāt par to, kurā punktā es tikai padzeros, bet augļu galdu izlaižu. Aplaistīšanās iespēju ar šļūteni vienmēr sagaidīju ar prieku. Bet personīgā uzruna, jo uz numuriņa ir vārds, ir kaut kas tiešām superīgs. Dzirdēt “Kaspar, paņem arī Isostar” vai “Kaspar, turies!” ir tiešām patīkami.
Jāpagaida kamēr jau atkal varēšu sperties uz pilnas pēdas un jāskrien tālāk!
km 
- 
