Šī bloga ieraksta pamudinājums nāca no nesenās diskusijas ar jogas pasniedzēju, arī skrējēju – Lisu. Lisa jau pirms vairākiem mēnešiem, jautāta, kā skrienas, atbildēja, ka grūti, motivācijas nav, skriet vairs pat īsti nepatīk un negribas. Bet viņa tāpat skrien. Arī tad, kad liekas, ka kāds velk ar visu spēku atpakaļ. Ar prātu viņa saprot, ka gudrāk būtu skriešanu uz laiku apstādināt, nolikt malā, aizvietot ar pastaigām, jogu, jebkuru citu hobiju, bet emocionāli viņa to nespēj darīt. Jo viņa sevi definē ar skriešanu. Viņa un skriešana ir nedalāmas.
Un es arī biju. Es tikai nesen sapratu, kāpēc es skrēju arī tad, kad bija traumas, arī tad, kad bija grūti un pat tad, kad negribējās. Es nezināju, vai es būšu, ja es neskriešu. Kas es būšu, ja es nebūšu skrējējs? Un ja nu notiks tā, ka pārtraukums nekad nebeigsies? Ja es nekad vairs nesagribēšu skriet?
Vēl pirms SKM pieveikšanas (ar labāku rezultātu kā cerēts un lielu vispārējo prieku) man lēnām un pamazām pazuda skriešanas prieks. Kaut kā orientēšanās / rogainings vēl likās forši, bet “plika” skriešana – nu negāja pie sirds. SKM noskriets, mērķu nav un te pēkšņi arī uzbrūk kaut kāds nelāgs vīruss, kas notur mani mājas sienās un bieži arī gultas tuvumā 3 nedēļas no vietas. Protams, neskrienot. Un es arī neskrēju. Gluži ar riebumu domāju par to, ka gadam taču bija plāni, ka šī jau ir otrā, tad trešā, tad ceturtā nedēļa, kad neskrienu, bet tad to palaidu vaļā. Jo darbs, bērns, mašīnadīšanas kursi, nemitīga sajūta, ka esmu vāvere ritenī. Palaidu vienā brīdī un kļuva vieglāk elpot. Man nav jāskrien. Es esmu ne tikai skrējējs. Es esmu arī bez kedām un esmu laimīga. Iespējams, esmu pat kļuvusi brīvāka.
P.S. Es gaidu klusiņām to brīdi, kad vēlme skriet atgriezīsies. Un ja nē, Rīgā ir vēl viens trako klubiņš, lai arī varbūt ne tik liels kā skrējēji – frīdaiveri. Iešu pie viņiem.
km 
-