No Madeiras mājās atbraucu apslimusi kopā ar neko negribu darīt, viss apnicis, panīkumu un vai pazīstat kādu, kas skrien. Lielākā vēlme bija ierauties kaktiņā, nekur nekustēt un vispār: liekat mani mierā. Īsti jau neko nedarīt nesanāca, jo straujā tempā tuvojās Tet Rīgas maratona ballīte, kuras virpulī nedēļas garumā arī es tiku ierauta, protams, ar neiztrūkstoši maz gulētām naktīm, kā jau ballītē. Ballīte noslēdzās ar tempa turēšanu uz 2h. Bija forši, bet panīkums komplektā ar visu pārējo atkal piezagās ar jaunu sparu. Es zinu, ka labākais veids, kā neaizbraukt uz kādām sacensībām, ir izdomāt ko citu. Tā, piemēram, nākamajā nedēļas nogalē pēc Rīgas maratona, lai izvairītos no dažādām sacensībām, es ar draugiem aizbraucu foršā 100+km velobraucienā. Bet Zilonis Babītē tomēr man neliek mieru. Kaut kādos domu tālākajos nostūros tas sēž un īd, ka ir jāskrien. Tā kā tradīcijas ir un paliek tradīcijas, tad neiztrūkstoši arī šogad pēdējā brīdī piesakos uz īso distanci. Pirms starta nostājos pietiekami tuvu starta līnijai, bet tai pat laikā ērti iekārtojos otrajā rindā, lai nestāvētu pirmajā rindā kopā ar trīs čaļiem.
Starts. Priekšā neiztrūkstoši neliels putekļu mākonis un visapkārt spīdošas lampiņas. Jau pirmajos metros man garām paskrien manas distances dāma. Tas man īpaši nepatīk, bet labi zinu, ka tas ir tikai sākums. Kamēr pirmajos kilometros meklēju labāko segumu zem kājām pa nedaudz izdangāto meža ceļu, man garām paskrien vēl divas dāmas. “Abām mugursomas, tātad garā distance,” es pie sevis nospriežu, panika tiek atcelta. Tikmēr nopīkst pirmais kilometrs 4:28min/km. Pie sevis nosmejos, ka pērn par šādu kilometru sev jautāju: “Vai nav pa ātru nedaudz?” Bet šogad? Nosmejos pie sevis, ka būs, kā būs, un skrienu vien tālāk. Pēc maza brītiņa apdzenu savas distances dāmu un turpinu skriet savā tempā. Bet ko šī? Iesēžas man astē. Nē, nu tas man vēl tikai bija vajadzīgs. Klusībā ceru, ka viņa iepaliks, bet nekā. Tik skrien man pa pēdām. Brīdī, kad aiz līkuma esam tikuši gandrīz garām Božu ūdenskrātuvei, nopīkst otrais kilometrs pa 4:33km/min. Hmm, es vēl aizvien skrienu ātri. Labi, neko darīt. Bet atceries meitenīt, ka tev vēl vismaz 10km ar astīti jānoskrien, ja?
Lēnām tuvojas mežs. Ar šausmām atceros kā pērn te pērāmies pa pludmales smiltīm, bet – re, tavu prieku! iepriekšējās dienās esošais lietus ir darījis savu. Šī meža daļa ir forši skrienama pa šauru izbraukātu taku. Vismaz kājas negrimst kāpu smiltīs un pērnos drausmīgos čiekurus un saknes arī nemanu. Vispār nebija nemaz tik traks tas posms. Jau atkal skrienu pa normālu meža ceļu. Viss jau ir forši, tikai kāpēc tā dāma man vēl aizvien ir aiz muguras? Ir arī pozitīvais moments, jo nevaru palaisties slinkumā, bet vai tiešām viņa nevar iepalikt vai aizskriet priekšā, jo es labi zinu, ka sēdēt astē ir daudz vieglāk? Nu labi, kā ir tā ir. Turpinu skriet un gaidu to pļavu vai sliktākajā gadījumā kalniņus, jo tādas vietas man patīk tumsā un klusībā ceru, ka vismaz tur izdosies aizlaisties. Kādā līkumā mani apdzen čaļi ar sveicieniem. O, gar malām parādās pļava, tik šogad nedzirdu dzērves. Pēc līkuma arī pērnā pirmā izdangātā pļava ar koku zariem, tik pilnai laimei šogad te pietrūkst tā šaurā taciņa un garā zāle līdz viduklim, jo šoreiz te tikai manīju zarus, kas skrienot sitās sejā. Vēl daži līkumi un atkal esmu uz platas skrienamas meža takas. Viss notiek labākajās tradīcijās, mani apdzen čalis un es viņam iesēžos astē, jo kāpēc gan man pašai meklēt labāko trajektoriju, ja to var izdarīt kāds cits? Protams, tas bija līdz brīdim, kamēr šis attālinājās, bet es ieraudzīju kādu, kuru varu noķert. It kā zinu, ka šī stiga iet uz augšu, bet tā aizvien ir forši skrienama.
Noskrieti 6km, tātad gandrīz puse. Ko? Kas tās par mīkstajām smiltīm? Vai tad mežam nevajadzēja būt mitram? Ai, labi. Atrodu cietāko taciņu labajā pusē un skrienu pa to. Šis bija arī pirmais līkums, kad atskatījos, cik tālu ir tuvākie sekotāji. Mazs prieciņš – atrāvusies esmu, tas nomierina, bet tepat jau viņa ir. Es kaut ko minēju par kalniņiem mežā. Kā es tos atceros no pērnā gada, kad tie kā sniegs no debesīm skaidrā vasaras naktī man parādījās trasē. Labi, es šogad zinu, ka jūs te esat un uz pārsteigumu mani vairs nepaņemsiet. Bet, vai es kaut ko minēju, ka tas prieks ir 1.5km garumā… Nē, nu nopietni. Priecē, ka vismaz šogad lielākā daļa no tiem ir skrienami, ja neskaita tos dažus, kas ir pilnībā smilšaini un kuros nav tik viegli tikt augšā. Tā, kad tie beigsies? Laikam ne tik drīz, ja priekšā manu lampiņas, kuras kārpās kaut kur augšā. Apdzenu vienu skrējēju, kurš man pēcāk jautā, cik jau ir noskriets. Es atbildu, ka jau puse, piebilstot, ka tas ir īsajai distancei. Jā, viņam īsā distance interesē. Kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā. Ko uz takas dara koki? O, te cilvēki ar velo braukuši. Kalnā augšā, kalnā lejā, kalnā augšā, kalnā lejā. Kaut kur tālumā jau atkal dzirdu rosību, bet apkārt neko nemanu. Jā, tā jau bija pērn. Bet ir sajūta, ka kaut kur pavisam drīz ir jābūt tai maģiskajai vietai, kur dalās trases. Kaut kas stāv kalna galā un spīdina lampu. Vilmārs teic, ka garā pa labi, bet īsā pa kreisi. Un piemetina, ka īsajai 2km tik pa ceļu uz leju. Jā, es ņemu īso. Vispār labāk būtu pateicis, kura dāma es esmu īsajā distancē. Bet ko nu vairs.
Cik labi ir atkal skriet pa cietu segumu un daudz nedomāt par ātrumu! Cik labi ir atkal ieskrieties zem 5min/km. Pag, līdz finišam ir gandrīz 4km. Tas priecē. Bet manu prātu aizvien vairāk nodarbina jautājums – vai es esmu pirmā? Kamēr skrienu pa asfaltu cauri Lapsām, sevi nodarbinu ar šo jautājumu. Ilgi netieku skaidrībā. Zinu, ka pirms manis ir divas dāmas un tas sarkanais, lai gan neesmu īsti pārliecināta, bet tam sarkanajam vajadzētu būt čalim. Manu prātošanu pārtrauc akmeņains segums zem kājām. Nezinu, kas man te pērn likās briesmīgs, es saku, ka normāla lidojama grantene. Visapkārt tukšs un kluss. Ieskrienu pļavā, marķējumu gan īsti neredzu, bet zinu, ka jāskrien pa kreisi. Jā tur tālumā spīd. Var jau būt, ka tur bija bultiņa pa kreisi un uz tās atstarotājs, bet es bultiņu nemanīju. Hmm, te pērn bija tā foršā meža taka ar visādiem koku zariem zem kājām, kur spāņi mani laipni palaida pa priekšu. Bet šogad skaisti lidojama pļava. Nedaudz, protams, žēl, bet neko darīt. Vismaz ātrāk var tikt uz priekšu. Jau atkal plata meža taka. Garām paskrien čalis un nemanāmi attālinās. Bet man ir apnicis skriet, tik ļoti, ka es apceru domu, ka varētu skriet lēnāk. Nu tā, lai var atpūsties. Tai pat brīdī atceros, ka es tak nezinu, cik tālu ir tā dāma un vai kāda cita dāma man aiz muguras netuvojas. Saņemies, skrien, kustini kājiņas. Finišs nav tālu. Jau atkal asfalts, jau atkal visi atstarotāji spīd kā skrejceļš. Nav jau brīnums, jo skrienu garām golfa klubam. Šoreiz vienkāršāk īsto pagriezienu parāda priekšā skrienošais čalis. Neiztrūkstoši grāvis ar apšaubāmas kvalitātes tiltiņu un aiz tā pilnai laimei uzarts, kunkuļains meža ceļš. Nopietni. Tagad man ir jāskrien pa šiem kukuržņiem? Tieši tai laikā, kad man visvairāk gribas finišu? Kaut kur tālumā spīd vēl viena lampiņa. Prātoju, vai varu viņu noķert. Brīdī, kad nospriežu, ka varētu mēģināt viņa tāpat kā otra, strauji attālinās no manis. Nu neko, skriešu vien pati uz finišu. Šo ceļu es zinu, tas iet uz leju. Tur tālumā spīd finišs.
Pēdējā līkumā puiši nočukst, ka es esmu pirmā meitene. Jau atkal piezogas mazs neredzams smīniņš. Vēl pēdējie pārdesmit metri pa tumsu gar stāvlaukumu. Vienīgais, ko dzirdu, ieskrienot finišā pēc 1h4min58sek, ka jā – es esmu pirmā dāma, tas priecē. Taisnība jau vien ir, tā doma, kas pazibēja, braucot tramvajā, bija pareiza – es atbraucu uzvarēt.
Nobeiguma vietā. Un ziniet, kas visiem Ziloņiem tumsā kopīgs? Četras īsās distances, četras+ reizes stāvēts uz pakāpieniem. Dzeltenais noskrien krekliņš, skriešanas svārki. Sakritība? Nedomāju vis.
Laika gaitā tā iegājies, ka par Ziloni sāku domāt apmēram nedēļu pirms starta. Arī šis gads nebija izņēmums, ja neskaita, ka par Ziloni sāku domāt nedaudz ātrāk un vismaz sākumā – par garo distanci. Bet, izvērtējot visus plusus un mīnusus, tā teikt, tradīcijas ir tradīcijas, tātad – īsā distance. Pirms starta aizlavos pietiekami tuvu starta līnijai, bet tai pat laikā pietiekami tālu, lai nestāvētu pirmajā rindā. Ja sākotnēji bija plāns skriet kopā ar Ingu, tad tagad saprotu, ka viņa šoreiz priekš mana plāna ir daudz par lēnu. Būs vien jāskrien man vienai pašai.
Starts. Priekšā neliels putekļu mākonis un spoži spīdošas lampiņas. Šurp braucot jau paspēju nopētīt, ka pirmie kilometri ir pa granteni gar ūdesnkrātuvi. Nopīkst pirmais kilometrs 4:36. Hmm, nav tā kā, maigi sakot, mazliet par ātru? Varbūt nedaudz piebremzē? Kādu brīdi blakus skrien Ainārs un tad pazūd tumsā. Klau, bet varbūt tomēr ir tā, ka ir nedaudz par ātru, ne? Tu tā nedomā, m? Nopīkst otrais grantenes kilometrs 4:39. Meitenīt, nedaudz lēnāk, labi? Tev vēl vismaz 10 kilometri jāskrien. Skaties, kā tevi apdzen citas ātrās dāmas, cerams, ka ne no manas distances. Pie sevis nosmaidīju un turpināju skriet tālāk pa asfaltēto ceļa segumu gar mājām, meža virzienā. Arī ieskriešana mežā neko diži nemainīja, tik vien, ka vienā pusē klusi dusēja Božu ūdenskrātuve. Protams, protams, tas viss bija līdz brīdim, kad trase pagriezās nedaudz pa kreisi un mēs visi ieskrējām smilšainā meža takā. Nē, nu labi, es zinu, ka sen nav lijis, bet kāpēc man tagad ir jāskrien pa pludmales smiltīm, pie tam zem kurām viltīgi ir paslēpušās saknes. Kur lai tagad atrod labāko jeb cietāko segumu zem kājām, ja apkārt ir tikai vienas vienīgas izbradātas smiltis, saknes un čiekuri? Ilgi gan nav jāgaida, kad trase pagriežas pa labi uz meža taku. Vispār jau ir tā forši skriet pa tumsu, kad priekšā redzi sarkanas uguntiņas. Kaut kur fonā dzirdu spāņus. Viņus vienkārši nevar nedzirdēt. Aizskrienam garām izcirtumam cauri mežam un pļavā iekšā. Ja vien to var par pļavu nosaukt. Divas izbradātas takas garā zālē līdz viduklim un zem kājām visādi brīnumi. Man patīk. Klusums, tumsa, vienā pusē pār pļavu ceļas migla un fonā savas dziesmas griež griezes. Fantastika. Vēl kāda meža taka, kur gan es kādu apdzenu, gan mani apdzen. Man par laimi, garām paskrien tikai puiši. Tas nedaudz nomierina. Atkal vienā pusē izcirtums, tad jau drīz pagrieziens pa labi un atkal gara taisne augšup. Nav jau tā ka ļoti augšup, bet nedaudz jūt. Nopīkst 6km. Puse noskrieta. Lēnām prātā pārcilāju trases shēmu un secinu, ka precīzi neatceros, kurā kilometrā dalās distances, bet zinu, ka tam ir jābūt drīz.
Jau atkal pagrieziens, forša taciņa starp priedēm un kas tad tas? Kalniņi, nopietni? Te ir jāskrien augšā un pēc tam atkal lejā? Kāpēc tās sarkanās gaismiņas spīd tik augstu? Tur arī būs jāskrien augšā. Nu nē. Tā jau taciņai nav ne vainas, ja vien es nebūtu gaidījusi plakanu trasi bez šī visa. Nu kurš var naktī kaut kur mežā uzrāpties augšā kaut kādos sasodītos smilšainos pauguros? Te citiem skrējējiem augšup iet ātrāk kā man. Lejā skriet gan man patīk. Var redzēt, ka šīs takas iecienījuši arī velobraucēji. Jau atkal aiz muguras dzirdami spāņi. Viņi tuvojas. Brīdī, kad jau šķiet, ka visas nekrietnības ir beigušās un vairāk nekas nebūs, parādās vēl viens sasodīts paugurs, kur jārāpjas augšā. Un tas viss salikts nedaudz vairāk kā kilometru garā posmā. Nevarētu teikt, ka es biju lielā sajūsmā. Te gan es priecājos, ka vismaz kultūras kilometrs man nespīd. Pēc šī es to vairs negribētu. Kaut kur tālumā dzirdama rosība, bet apkārt neko nemanu. Manu uzmanību aizvien vairāk un vairāk aizņem doma, ka tepat, tepat kaut kur ir jābūt tai brīnišķīgajai vietai, kur sadalās trases un vismaz es pagriezīšos atpakaļ uz finišu. Daži no priekšā skrienošajiem aizskrien pa labi – jums veiksmi, daži mēs – pa kreisi.
Cik laimīgs var būt cilvēks atkal skrienot pa plakanu, cietu segumu zem kājām?! Ļoti laimīgs. Asfalts – vispār laime pilnīga. Tieši tā kā es noķēru un paskrēju garām vienam priekšā skrienošajam, tieši tāpat mani apdzina. Tā jau ir. Taisnē var labi ieskrieties. Es pie sevis jau atkal nodomāju, vai tik atkal tas uzņemtais temps ap 5:10min/km nav par ātru, it īpaši, ja nezini, kas tevi vēl sagaida. Štrunts ar to, kas sagaida, es gribu finišu. Un par pārējo domāšu vēlāk. Prātā pārcilāju, ka brīdī, kad skrienam cauri Lapsām pa asfaltu, pēc kartes bija vēl kaut kāds līkums un tad jau finišs. Vai es kaut ko minēju, ka asfaltu nomanīja meža taka un meža taku nomainīja akmeņains segums? Kur var izdomāt kaut ko tik riebīgu dažus kilometrus pirms finiša! Es jau neko, bet tie akmeņi sitas cauri manām plānajam Asics apavu zolēm. Kaut kā pārdzīvošu un lampas gaismā meklēju labāko segumu zem kājām. Garām palido spāņi. Tieši tā – palido un tieši tik pat strauji attālinās. Tas, protams, ir līdz brīdim, kad jau atkal sākam skriet pa sakņainu meža taku, kura aizvien vairāk pārvēršas pļavas takā un es viņiem lēnām pietuvojos. Čaļi, jūs skrienat par lēnu. Viņi arī nav nekādi vakarējie un palaiž dāmu pa priekšu. Es tikai dzirdu, ka tagad viņi seko man manās pēdās. Jā, jā. Kanāriju salas rūdījums arī ir manāms šajā takā. Jā, tā ir aizaugusi, sakņaina, bet es tajā jūtos labi un man te patīk. Kaut kur fonā jau atkal grieze griež savu dziesmu. Tā kādu brīdi spāņi skrien man aiz muguras jeb tas ir līdz brīdim, kad atkal izlienam uz platā meža ceļa. Šie man pasaka Paldies un prom ir. Es atkal skrienu viena.
Pulkstenī nopīkst 11km. Prātā pārcilāju potenciālo trases garumu: nez, cik būs – vairāk vai mazāk kā 12km? Nez? Vienu gan es zinu – finišs tuvojas. Pa asfaltu izskrienam cauri golfa klubam jeb pie sevis nosmejos, ka te viss tik gaišs, tik gaišs un ceļa apzīmējumi tā spīd, ka ir ļoti jāpiedomā, lai ceļa stabiņus atšķirtu no marķējuma. Vēl nosmejos pie sevis, ka aizdomājoties var aizskriet nepareizi un nepamanīt kreisajā pusē esošo marķējumu iekšā mežā. Brīdī, kad nogriezos no asfalta un iebridu meža ieskautajā tumsā, sapratu, ka priekšā esošie spāņi aizskrēja nepareizi, jo no viņu lampiņām vairs nebija ne miņas. Redzamības attālumā arī nemanīju, tāpēc atsaukt atpakaļ nevaru. Grāvis un apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Nē, nu skaisti. Taciņa gar grāvi. Mazu brītiņu kaut kas mežā dikti smako. Tālāk jau atkal šaura, skaista taka. Kaut kur tālumā spīd sarkana lampiņa, teorētiski varētu noķert, praktiski es otrreiz ne to, ne citu lampiņu nemanīju.
Skrienu pa granteni. Kaut kur tālumā rej suņi. Pulkstenis rāda, ka drīz būs noskrieti 12km. Gaisā jūtams finišs, tikai es viņu neredzu un nedzirdu. Cik vēl tālu? Jau atkal temps ir uzkāpis līdz 5min/km. Nav tā kā par ātru? Pēc 12km tādā tempā, lai jau. Daudz jau nav vairs palicis. Kur ir finišs? Pagrieziens pa kreisi, un es pamanu stāvlaukumu, gaismas, dzirdu kā kaut kas tiek komentēts. Šo vietu es zinu. Vēl tikai pa labi un pēdējā putekļainā finiša taisne. Vienīgais, ko dzirdu, ieskrienot finišā, ka trešā no dāmām. Tas priecē. Vēlāk arī uzzinu, ka savā grupā pirmā. Finišēts pēc 1h 08min 31sek.
Pasaules čempionāts rogainingā un tepat Latvijā – nu vai tad to var laist garām? Protams, ka nē. Pat ja apvidus solās būt izaicinoši skarbs, pat ja ar orientēšanos neiet tik labi kā gribētos, pat ja zināms, ka 24h mežā ir grūti, pat ja pie pēdējā 24h rogaininga pierakstīts atgādinājums par to, cik grūti tas bija. Tā nu 2016. gada decembrī dalībai PČ rogainigā tika pieteikta komanda Kažokzvēri.
Ja jau PČ, tad vismaz nedaudz ir jāgatavojas. Treniņrogainingu gods tika OKZK nakts rogainingam un Šlokenbekas rogainingam.
Nakts rogainings bija ļoti izaicinošs ar savu slapjumu, lietu, un sacensību centru klajā laukā, bez iespējas nomazgāt grāvjus no sevis, ja vien nekārojās gulties peļķē pie auto. Slapjākais no rogainingiem, kurus esmu pieredzējusi. Jau šis rogainings parādīja, ka ar orientēšanos tomēr esam uz jūs. Savas neveiksmes norakstījām uz nakti un slapjumu.
Diemžēl arī Šlokenbekas rogainings neko labāku mums nerādīja. Kaut kur pa vidu no visām komandām bijām, bet gandarījuma par paveikto nebija.
Tā kā vēl bija laiks, pēc iespējas centos apmeklēt Magnētu, kā arī piedalījos savās pirmajās īstajās orientēšanās sacensībās – Siguldas kausā vidējā un garajā distancē. Siguldas kausa pirmā diena beidzās ar DNF, kā arī gandrīz mājās aizbraukušu finišu, otrajā dienā jau veicās labāk. Nevarētu teikt, ka visi pasākumi deva tādu labu pārliecību par varēšanu PČR, bet neko vairāk iesākt jau vairs nevarēja.
PČR patiesībā sākas jau dažas dienas iepriekš – gādājot visu nepieciešamo ekipējumu. Sākot no telts un beidzot ar līdzi ņemamajām desmaizēm. Ceļš no manām mājām līdz sacensību vietai aizņēma 3 garas stundas, bet samērā laicīgi bijām galā.
Nakšņošana bija paredzēta sacensību centrā, teltī. Aizbraucot turp bija patīkams vakars, uzslējām savu telti, pavakariņojām un laicīgi gājām gulēt. Diemžēl rīts sākās ar pērkona dārdiem un ilgstošu lietu. Lietus nerimās līdz pat karšu izsniegšanai, un tad noskaidrojās, un strauji palika karsts.
Plānojot ņēmām vērā informāciju no organizatoriem, ka ieteicams izvēlēties ceļus, nevis iet pa taisno. Bet, kā jau zināms, punktus gluži uz ceļiem neliek, tā kā mežā jāiet tik un tā. Plānojot arī nebijām pārlieku optimistiskas, atstājām zināmu rezervi. Bet plāns izskatījās labs un reāls.
Tā nu visu saplānojām, plānošanas karti apzīmējām ar savas komandas numuru (tā bija jānodod organizatoriem), nopūtāmies ar pretinsektu līdzekli, paķērām pēdējās bulkas un devāmies uz startu.
Starta koridorā, pēc ierīču uzrādīšanas, atklājās, ka karte palikusi mašīnā. Dace aizskrēja pakaļ un beidzot varējām doties iekšā.
Pirmais punkts mūsu sarakstā bija četrvērtīgs 409., bet tas bija vienkārši – tikai jāiet līdzi pārējiem. Uz punktu iemīta ziloņu taka un vesela rinda ar rogaineriem jau priekšā. Nekā sarežģīta. Nākamais – jau jāsāk orientēties. Pārējie laikam greizās atpakaļ un gāja pa ceļu, mēs izvēlējāmies doties uz priekšu. Kā jau kartē iezīmēts – priekšā zaļš, kas nozīmē necaurejamu džungli. Tā tas arī bija vistiešākajā nozīmē. Krūmi tik biezi, ka vienkārši netiek cauri. Mačetes pietrūkst. Skatoties pēc mūsu GPS, esam gājušas cauri zaļumam pa visgarāko ceļu. Bijām laimīgas, kad tikām glītā pļavā, pa kuru varēja iet bez liekiem apgrūtinājumiem. Tā nu ar nelielām grūtībām, apspiežot vēlmi iet pakaļ citiem, izvēlējāmies savu ceļu – mēģinot nolasīt reljefu gājām gar kārtējo kartē iezīmēto zaļumu, kurā galīgi negribējās līst iekšā. Kad ielīdām, tomēr izrādījās pārāk ātri, bija vēl jācērtas caur zaļumu līdz punktam. Par laimi, arī tur bija ziloņu taka jau iemīta.
Pēc 601. vēl nedaudz orientēšanās caur mežu, kas patiesību sakot izskatījās pēc kārtējā čūkslīša, kurā citos rogainingos es izvairītos līst iekšā, bet bija skaidrs, ka šajā pa tādiem vien dzīvosimies. 301. arī atradās bez īpašas maldīšanās. Tāpat salīdzinoši viegli nāca arī 401. 714. punkts gan lika mazliet padomāt, jo kartē iezīmētie bebru dambji likās tuvāk viens otram nekā dabā. Pēc bebru dambjiem atkal čūkslīgais mežs, un tad jau sasniegts arī kārtējais ceļš.
Ja kartē viss izskatījās skaisti, tad dabā tas nebūt tā nebija – dzeltenās, skaistās pļavas nereti bija tik pat liels pārbaudījums kā čūkšļi, jo zāle un citi agresīvi augi bija vismaz līdz viduklim, nereti arī pļavas pamats bija nevis nedaudz kunkuļaina pļava, bet kaut kādi arumi, kur dziļākajās grambās kāja pazūd līdz celim, nemaz nerunājot par nātrēm un citiem durstīgiem augiem, kas ar lielu prieku apstrādāja mūsu kājas.
Lai nu kā, vēl daži punkti paņemti, dzeršanas punkts apmeklēts, ūdens uzpildīts un desmaizes apēstas. Tas mums prasīja 4.5h, un šķiet, jau tad atpalikām no mūsu teorētiskā grafika par kādu stundu.
Uz 808. punktu devāmies jau jūtami sagurušas. It kā pa ceļu, vajadzētu skriet, bet kaut kāds smagums iekšā. Bet jāsaņemas. Nezinu gan, vai tas kaut ko deva, jo kamēr pa krūmiem gar ezermalu meklējām punktu, mūs panāca arī iepalikusī komanda “Ekipējuma pārbaude”. Pēc tam devāmies pēc vērtīgā 904. punkta.
Ehh. Tas bija nožēlojami. Gājām pa ceļu, gaidījām asu pagriezienu, bet ceļš izbeidzās ātrāk. Kamēr pa krūmiem grozījāmies, jau atkal “Ekipējuma pārbaude” mūs panāca. Kādu gabalu turējāmies kopā, bet tad mēs aizgājām tā vairāk pa kreisi, kur likās, ka jābūt. Ka varam nolasīt kartē sazīmēto reljefu, un atpazīstam gareno formu. Kā tad. Kurš tad deva devītnieku tik viegli. Figu! Tikmēr vandījāmies pa krūmiem, kamēr izgājām tādā kā klajumā. Ilgi domājām, kur esam, līdz izdomājām, ka varbūt tas ir kaula formas grūti caurejamais klajums. Līdzīgs bija. Tā kā nekādu labāku ideju mums tik un tā nebija, paņēmām azimutu uz punktu un gājām. Tā arī gājām, kamēr jau nezinājām, vai esam vēl kartes robežās. Augšā, lejā, atkal augšā, atkal lejā un tā vēl un vēl. Nu kaut kas dīvains. Nesakrīt mums tā karte ar realitāti. Iestājās jau viegla panika, bet nu nav variantu. Jāuzņem azimuts uz ceļu, un jācer, ka, ja arī esam ārpus kartes, tas ceļš turpat vien ir. Pēc nezin cik ilga laika un augšā-lejā izlauzāmies uz ceļa. Tas bija sasodīti grūti un galīgi ne tā, kā pēc kartes jābūt. Tas laikam bija tas, kas lika mums nobīties no savas varēšanas un negriezties atpakaļ pēc tiem 9 punktiem. Sasodīts.
Nākamais punkts 712. – pavisam vienkāršs, tikai jāuzkāpj Lielajā Liepu kalnā. Lai arī tas nebija viegli, tas bija vienkārši un patīkami – pa ceļu, un lejā skriešus.
Šķiet, ka nākamajā punktā mums bija trakais grāvis, kas izrādījās upe. Pēc kartes – vienkāršais zilais grāvis, bez melnās malas. Bet dabā tas bija sasodīti plats, dziļš un bailīgs grāvis-upe. Kad piegājām klāt, bija skaidrs, ka te tie teltī atstātie peldriņķi būtu noderējuši, ja mēs vispār sadūšotos tajā zampā līst iekšā. Par laimi Bebra kungs bija sarūpējis bērzu, kas bija pietiekami resns, lai noturētu pieauguša cilvēka svaru. Sākumā cerēju, ka būšu drosmīga un varēšu to darīt stāvus, bet pamēģinot pašu sākumu, kļuva skaidrs, ka nevarēšu vis. Bail. Drošāk sēdus. Sākumā mēģināju jāteniski, bet ātri sapratu, ka baigi grūti sevi dabūt uz priekšu tādā veidā. Bērza satrunējušie zari traucēja, bikses ķērās, un uz priekšu gāja lēni. Sāniski bija labākais veids – salīdzinoši droši, un daudz ātrāk. Tā arī tiku pāri. Dace tomēr to darīja jāteniski. Un pie beigām bija nikna un piekususi.
Lai neliktos par maz grūtību, pēc izkāpšanas krastā es vēl veiksmīgi pamanījos ar vienu kāju līdz gurnam iekrist kaut kādā labi paslēptā bedrē. Laimīgi, ka tiku cauri ar izbīli. Pēc veiksmīgas punkta paņemšanas, dažus turpmākos prātīgi ņēmām ejot pa ceļiem maksimāli daudz. Dace spieda uz skriešanu, bet man jau bija iestājies sagurums un skriet vairs īsti negribējās. Kaut kur arī šeit uz ceļa parādījās auto, par kuru nosmējām, ka tas tak noteikti Mareks ar savu fotoaparātu. Liels bija prieks, ka tieši tā arī izrādījās. Tad mums vēl bija arī spēks palēkāt un izlikties, ka ņipri skrienam. Godīgi sakot, mazliet uzmundrināja un turpmāko ceļa posmu varējām godam noskriet. Tiesa, nebija jau ilgi, jo atkal jārauj mežā iekšā pēc azimuta.
Kaut kad sāka arī palikt tumšs. Bijām sasniegušas kārtējo dzeršanas punktu, kas bija iekārtots krustcelēs pie lieliem siena ruļļiem. Nolēmām izmēģināt taktiku atvieglot sevi un neņemt līdzi somas uz tuvējo punktu. Tā arī izdarījām, bet neko vieglāku tas visu to pasākumu nepadarīja.
Nākamais punkts bija plānots vērtīgs astotnieks, kas it kā viegli ņemams no dzeršanas punkta ejot pa imagināru taku. Kā tad. Atslēgas vārdi – it kā un imagināra. Taka ātri vien izrādīja tendenci beigties vai nu vilku bedrē, vai čūkslī. Mazliet samulsušas pasnaikstījāmies apkārt, izmēģinājām vienu, otru virzienu, atdūrāmies kaut kādā šausmīgā izcirtumā. Mums pa pēdām devās vēl viena komanda, kas tomēr izvēlējās doties nezināmajā meklēt imagināro taku. Mēs padevāmies, un ar līkumu iznācām atpakaļ uz ceļa, kas veda uz dzeršanas punktu. Tas gan man deva lielisku iespēju no turienes savākt savu aizmirsto nūju. Tā nu uz kontrolpunktu Nr. 805 devāmies pa apkārtceļu. Tiesa, arī apkārtceļš beigās bija aizraujošs, un tāds, kas Dacei gandrīz lika griezties apkārt un iet prom. Tur bija TAS – latvāņi cilvēka augumā un vēl garāki. Labi, ka tas nebija lauks, bet atsevišķi augoši augi, starp kuriem jau drosmīgie bija ieminuši taku. Saņēmām drosmi un devāmies cauri latvāņiem, mēģinot izlocīties dažādos virzienos, lai tikai nepieskartos nevienam latvānim. Tā kā nevienai apdegumu nebija, tad tas mums izdevās diezgan veiksmīgi. Ceru, ka arī visiem citiem tas izdevās tik pat veiksmīgi. Pa ceļam arī satikām puišu komandu, kuri tomēr bija atraduši imagināro taku, tiesa, pēc apmēram 15 minūšu cīkstiņa caur avenājiem.
Daži turpmākie punkti bija atkal jau salīdzinoši vienkārši, ejam, skrienam pa ceļu un šaujam mežā pēc punkta. Tiesa, vienkārši tas izklausās tikai uz papīra. Dabā tas bija krietni sarežģītāk, jo tumsā viss ir savādāk, tai skaitā mērogs un sajūta, cik vēl jāiet.
Šeit arī satikām divas draudzīgās komandas – Viktoru ar Raimondu, un Almu ar Ēriku. Turpmākos 2 punktus sanāca, ka mūsu maršruti un temps sakrita, tāpēc tos meklējām kopā. Tiesa, ejot vilcieniņā cauri latvāņu laukam kā pēdējai, tas aromāts šķita pārāk spēcīgs – pārāk daudz kāju bija minušas taku cauri latvāņiem. Vienā brīdī piesedzu muti, lai neieelpotu sulu, jo no tā auga man ir reāli bail. Kā vēlāk ar Daci konstatējām, kādu brīdi pēc šīs pastaigas mums abām bija sācis sāpēt kakls. Hmm, nezinu, varbūt tiešām apdedzinājām kaklu ieelpojot sulu.
Pēc kopīgas divu punktu paņemšanas, mēs mazliet pielikām soli, lai paskrietu pa ceļu uz vēl vienu septiņvērtīgu (710) punktu. Bet mēs kaut kā palaidām garām, kurā vietā ceļi sadalījās. Kad nācās līst pāri elektriskajam ganam, Dace dabūja pa nagiem, ko pavadīja skaļi brēcieni. Nezinu, kas man tajā brīdī bija, bet sanāca diezgan dusmīgi uzbukšķēt, ka nav ko bļaustīties par nieka elektrisko ganu, par ko saņēmu atpakaļ tik pat vērtu uzbukšķēšanu, ka drīkstot jau gan bļaustīties, ja sāpīgi sit pa nagiem. Neilgi pēc šī satikām atkal Almu un Ēriku. Viktors ar Raimondu kaut kā viltīgi bija mūs apsteiguši, un jau devās prom no punkta.
Kaut kādā brīdī mani ļoti pieveica nogurums, sāpes pēdās un mugurā. Pēdās sāka veidoties tulznas, tāpēc iedzēru dexibuprofēnu. Tiešām nezinu vai no tā, vai vienkārši tāpēc, ka nakts, sāka mežonīgi nākt miegs. Nu tā, ka eju pa ceļu, acis krīt ciet un knapi redzu ceļu. Ik pa brīdim mēģināju apstāties un pagulēt atspiežot galvu pret nūju. Uz manu ierosinājumu 10 minūtes veltīt powernapam Dace pikti noteica, ka nebūšot nekāda gulēšana un vienkārši gāja tālāk. Tās bija ellīgas mocības. Tā arī tenterēju uz priekšu streipuļojot un bez sajēgas, kur tad mums jāiet.
Pie sajēgas divu stundu laikā nācu tieši divas reizes, kad pirmajā reizē Dace izmisusi paziņoja, ka neesot droša, uz kurieni mums jāiet, un otrajā, kad bijām gājušas pa ceļu, bet pēkšņi tomēr ceļa ziemeļi nesakrita ar kartes ziemeļiem. Labi, ka šajā vietā mēs ātri apķērāmies, ka nav ritīgi. Viktors ar Raimondu esot pa nepareizo ceļu krietnu gabalu aizklīduši, līdz pamanījuši, ka kaut kas nav tā kā vajag.
Par laimi pēc otrās reizes beidzot arī miegs atkāpās, un tad jau pavisam drīz arī bijām sasniegušas Hash House, kurā atvilkām elpu, es mēģināju sakopt savas kājas otrajam riņķim, paēdām, padzērām, un konstatējām, ka mūsu punkti sarakstā nav redzami.
Kad beidzot bijām gatavas turpināt ceļu, sapratu, ka mans pēdas īsā pauze, zeķu un pēdiņu maiņa nav glābusi, sajūtas vēl sliktākas nekā pirms tā visa. Informēju Daci, ka paskriet vairs nevaru it nemaz, uz pēdām aug tulznas ar katru soli. Pēc sajūtām beigtas bija pēdu apakšas, mazie pirkstiņi un velves.
Otrais aplis arī iesākās jautri. Pēc pirmā trīspunktnieka, mēs domājām, ka ejam ņemt četrpunktīgo. Kamēr gājām, pļāpājām, vienā brīdī attapāmies, ka kaut kā jocīgi, esam palaidušas garām sānu celiņus. Sākot ņemt četrpunktīgo, palika pavisam dīvaini, jo atkal jau kartes ziemeļi bija pavisam citā pusē, nekā mums likās, ka jābūt. Īsi pirms tam konstatējām, ka pēc četrpunktīgā paņemšanas, būs vien jāčāpo atpakaļ, jo laiks iet uz beigām. Bet grozoties pa pļavu un mēģinot saprast, kur tad jāiet pēc punkta, secinājām, ka esam aizgājušas pa to ceļu, kas iet pa kreisi, un ka visticamāk, vienkārši gājām taisni, un nepiefiksējām, ka mums jānogriežas pa labi.
Lai nu kā, šis pat bija labāk nekā plānots, jo tā mums bija izdevība paņemt vairāk punktus. Vispirms jau jauko 604., kas atradās pie ezera, tad pa ceļu 505., pie kura mēs satikām jauku vīru veterānu komandu, kurai atļāvāmies sekot, lai atrastu ceļu. Un tad jau arī šo sacensību pēdējais punkts – 303., no kura dodoties projām Dacei iedzēla bite.
Tā laimes sajūta ieveļoties finišā ir neaprakstāma. Tā dēļ ir vērts mocīties tās 24 stundas. Diemžēl attiecībā uz rezultātu gan to nevarēja teikt. Par to nav nekāda gandarījuma. Lai gan teorētiski mums bija labs plāns, dabā tas viss notika tik lēni, ka mums savu teorētisko plānu nācās krietni vien noīsināt. Bet ar visu to, vismaz man ir sasniegta līdz šim lielākā kilometrāža 24 stundu laikā – bijām pieveikušas ~105 kilometrus. Tas ir rekords mūsu kopīgajos rogainingos, jo lai gan pagājušo gadu šķietami kustējāmies ātrāk, un arī apvidus nebija tik briesmīgi necaurejams, tomēr kilometri mums bija par kādiem 10 mazāk.
Lai vai kā – nākamais piedzīvojums mežā mums jau ir padomā, un ceram arī gūt gandarījumu rezultātu izskatā.
Kā reiz iepriekšējā vakarā pētot kalendāru, pie sevis nodomāju – maz ticams, ka atradīšu transportu Rīga – Zilonis – Liepāja – Rīga un būs vien Siguldā jābrauc tie 80km, bet… komplektējas avantūristu ekipāža kopīgam brīvdienu piedzīvojumam – Rīga-Usma-Liepāja-Rīga. Jeb runājot skaidrāk – pēc Ziloņa 63km pāraujam šosejas kedas un atsildāmies ar Liepājas pusmaratonu. Un jau atkal pie sevis nosmejos, ka Zilonis būs jāskrien pa dārgo.
Viss jau būtu labi, bet kāpēc pie Usmas ezera ir tāds vējš? Plāno vasaras kleitiņu negausīgais ziemeļrietumu vējš planda uz visām pusēm, labi, ka līdzi ir sega, kurā var ietīties un uz brīdi aizmirst par vēju. Stāvu reģistrācijā un pukojos, ka jāiet uz mašīnu pēc obligātā ekipējuma, it kā es bez pieres lampas naktī, tumsā taisītos skriet. Jau atkal stāvu reģistrācijas mājiņā un prātoju, vai skriet. Draugi mēģina pierunāt uz garākām distancēm. Nē, nē. Ne man obligātais ekipējums līdzi, ne vēlme naktī tik ilgi vienai pa mežu blandīties. Stāvu un domāju, bet varbūt neskriet. Pieteikusies jau neesmu. Tad jau var tāpat pasēdēt pirtiņā un mašīnā izgulēties. Bet kāpēc tad tik tālu braucu? Uz jautājumu, kāpēc neesmu iepriekš pieteikusies, tā arī atbildēju, ka nokavēju pa pusstundu.
Pusnaktī starts īsajai distancei. Vējš aizvien gaudo un saldē visus kā pats nelabais. Ar mirdzošām lampiņām arī mēs beidzot dodamies trasē. Pirmais līkums laukā no kempinga. Un pirmā grantene, kuru manījām šurp braucot. Pie sevis klusībā skaitu, cik tad mēs te esam. Viena aizskrēja pa priekšu, bet blakus vēl divas. Tātad ceturtā. Tagad tikai vajadzētu noturēties kopā un tad jau beigās redzēs, kā skriesies, un cerēt, ka viena nav no manas grupas. Nenoskrējām ne 500m, kad ceļam pāri čāpo ezis un paliekam divatā ar vēl vienu puisi. Taisnības labad jāsaka, ka viņi divi skrēja dažus metrus pa priekšu. Nopīkst pirmais kilometrs, nopīkst otrais kilometrs. Kā skrienam pa granteni, tā skrienam pa granteni. Pirmā norāde 9.5. km pa labi. Tālumā spīd citi skrējēji. Pārslēdzu pieres lampai spožāko gaismu. Patīk skriet, kad jūties, ka spīdi kā autobuss tumsā. Kompānijā nekas nav mainījies. Te mēs skrienam blakus, te viņi pa priekšu, te es nedaudz pa priekšu. Pie sevis prātoju, ka varētu skriet ātrāk, bet labāk vēl ne. Beigās. Tagad nav ko izšaut visu pulveri. Kādā 8. km gan jāsāk domāt par atrāvienu. Turies blakus, turies blakus un pielāgojies tempam. Vai tad tev kā tempa turētājam tas ir grūti? Manu domāšanu iztraucē priekšā esošais tuksnesis jeb kas uz grantens sabēris smiltis? Atzīstās. Kājas nedaudz grimst iekšā, solis ar nekāds, labi, ka ir iebraukta sliede, lai vieglāk skriet. Tā nopīkst trešais kilometrs, nopīkst ceturtais kilometrs…
Tālumā rej suns. Meža malā liels un nepārprotams plakāts – „Suns ir piesiets!”. Hmm, kāds mūs ir noķēris. Nē, tā nedrīkst. Bet, ja nu kāda dāma. Operators. Šis arī izdomājis izskriet īso distanci un, tāpat kā es, nevar sagaidīt, kad tad tas mežs un tās takas sāksies. Kādu brīdi paskrienam kopā. No mūsu trijotnes iepaliek puisis. Paliekam mēs divas un operators, kurš manāmi attālinās. Nopīkst piektais kilometrs. Nē! Tā nedrīkst! Tas bija mans plāns. Blakus skrienošā dāma aizskrien līdzi operatoram. Bet… Prātā jau pārcilāju, cik ilgi spētu noturēties viņai līdzi, kādu brīdi man tas pat izdodas, bet tomēr man viņas temps tagad ir nedaudz pa ātru. Un palēnām manu, kā viņa attālinās. Tālu jau nav, bet kādi metri piecdesmit ar astīti būs. Atliek tikai nopūsties un cerēt, ka tā apnicīgā grantene vienreiz beigsies. Aizmugurē manāmi sekotāji. Nē, viņi mani nedrīkst noķert. Nopīkst sestais kilometrs, nekas nav mainījies, tik attālums starp mums ir sarucis, bet ir. Galvā pazib nākamā doma, bet kur ir tas sasodītais KP? Skrienam pareizi, jo marķējums visu laiku neapnicīgi spīd. Trase jau vairāk kā pusē, bet KP kā nav, tā nav. Gandrīz nopīkst septītais kilometrs, kad mani un otru dāmu jau šķir niecīgs attālums. Un nevar būt – trase pagriežas pa labi platā meža takā. Tiešām plata meža taka, tiešām? Operators pēc brīža pagriežas un uzsauc, ka re kur atzīmēšanās stacija.
Izmantoju nelielu apjukumu un pieskrienu pirmā pie orientēšanās tipa kontrolpunkta, ar kura palīdzību kartītē jāiespiež atzīme – es te biju. Tagad gan neatskatoties skrienu prom cik ātri vien varu. Esmu otrā, līdz finišam nepilni trīs kilometri. Nav ko domāt – jāskrien. Drošībai paskatos atpakaļ, atrāvusies esmu, bet saredzamā attālumā manu vēl citas svešas lampas. Tas man nepatīk, nudien nepatīk. Meža taka turpinās ar nelielu smilšainu kalniņu un līkumu, aiz kura atkal atskatos. Tā vajag. Opā, pārmaiņas pēc trasē nedaudz aizaugusi taka un tiltiņš. Tas priecē. Apdzenu operatoru neatskatoties. Noķeru vēl vienu puisi. Nopīkst astotais kilometrs. Vēl nedaudz, vēl nedaudz. Skrien, neskaties pulkstenī, padzeries un skrien. Tu to vari. Atceries, ka Tu atbrauci pēc augstākā pakāpiena, atceries? Pie sevis galvā rēķinu – vēl desmit minūtes un viss. Nopīkst devītais kilometrs. Vēl piecas minūtes, jo trase ir 9,5km ar astīti. Skrien, tev šāds temps ir jānotur, skrien. Gulēt un atpūsties varēsi pēc tam pirtī un mašīnā. Lampiņu aizmugurē kļuvis vairāk. Aiz līkuma tik pazīstamais grantenes posms uz kempingu. Pēdējie pārsimts metri. Garām aizskrien pirms brīža apdzītais puisi. Lai jau skrien, bet… nē, mans lepnums neļauj viņam finišēt pirms manis. Tādējādi sagādāju spraigas finiša ovācijas nedaudzajiem finiša zonas skatītājiem.
Pēc finiša pirtiņā uzzinu, ka pirmā dāma kā startā aizskrēja, tā aizskrēja, ka pat puiši viņai netika līdzi. Gan jau kādreiz. Šogad, gaidot apbalvošanu, starta/finiša zona ir tik klusa, ka nelietīgā vēja gaudošanu iztraucē vien kāds finišētājs un austošais rīts pār Usmas ezeru.
Kopbilde brīdi pirms starta, Čingons mēģina nomaskēties par igauni
I Daļa – Izlūkošana un iejušanās.
Savu īso versiju par nupat kā notikušo Laulasmaa Ultra skrējienu 211km garumā jāsāk ar iepriekšējā vakara ierašanos sacensību centrā un trases izlūkošanu jeb iesildīšanās apli.
Uz Eesti zemi dodos, pareizāk gan būtu teikt – braucu piektdienas vakarā vienā auto kopā ar Gati Kvederu, Diānu K. jeb K-enu, viņu meitiņu Evu un Diānas draudzeni Daci atbalsta komandā. Brīdi pirms pusnakts, ierodoties Laulasmaa pludmalē jeb sacensību centrā, nekas daudz neliecina par rītdien paredzētajām sacensībām. Ja nu vienīgi dažas marķējuma lentas vietā, kur vajadzētu atrasties sacensību starta/finiša zonai. Ierašanās brīdī pie vienīgā un centrālā galdiņa sastopam vēl dažus latviešus Dzinčas, Aspruda un Gunas personās.
Kamēr Gatis ar Diānu ķeras pie telšu celšanas, pamanos iestiprināties ar Gunas un Andra labumiem, izvilkt kaut ko no paša krājumiem, un tad arī laiks iejusties un veikt pēdējos sagatavošanās darbus pirms nākamās dienas sacīkstes, piemēram, ielikt jaunas baterijas pieres lukturiem. Pēc Monblāna pieredzes esmu iemācījies vienmēr ņemt līdzi divus, šoreiz otrs lieti noder Gatim ar Diānu.
Lai arī sagatavošanās darbi pabeigti, tomēr moka kaut kāds iekšējais nemiers, kas liek naktī doties trasē un veikt daļu lielās cilpas jeb ap 8km garu nakts iesildīšanās apli, kas vēlāk skrējiena laikā lieti noderēs, sevišķi jau noskrējienā lejā uz mazo upīti, kam tiltiņu veido pāris dēļi un kur vienā pusē no zemes pat pamanos saveidot kaut ko līdzīgu dažiem pakāpieniem, lai vēlāk gan dienā, gan pustumsā lēkšotu pa tiem lejā bez aizķeršanās.
Nakts paiet pusmiegā grozoties un mēģinot aizmigt telts pustukšajā matracī – kaut tas būtu bijis tukšs, tad būtu varējis laicīgi aizmigt un normāli izgulēties.
Laulasmaa trases shēmu igauņu versijā sk. zemāk, bet tīri praktiski trase sastāv no lielās cilpas 16.4 km un mazās cilpas 4.7 km garumā.
Lielo cilpu veido 3 nosacīti posmi – 2 reizes pa 3.1 km daļēji pa grants stigu, tad pa asfaltu un pa pusei pa meža takām līdz Keilas upei, tad 2x pa 3.6 km pa taciņām gar upi pa mežu, tad pa piejūras priežu mežu ar dažiem nelieliem kāpumiem un vienu lielāku un stāvāku kāpumu posma beigās, un 2x pa 1.5 km pa klinšu posma augšdaļu, kam galā seko stāvs noskrējiens lejā (un vēlāk arī tikpat stāvs kāpums) ar dzeršanas punktu trases tālākajā galā.
Attiecīgi trases mazajai cilpai atvēlēts 2 reiz pa 2.35 km garš praktiski līdzens posms.
Kopumā katrā 21.1 km aplī kāpumu summa veido 220 metrus, no kuriem praktiski visi koncentrēti trases lielās cilpas beigu daļā, t.i. 3.6 km un 1.5 km garajos posmos.
II Daļa – Pirmie 4 apļi
Atnācu, ātri aizskrēju, gandrīz nomiru un sāku atdzīvoties.
Starts un 1.aplis, pirmie 21.1 km. 1h:47min.
Par pašu startu un 1.apli varu teikt tikai vienu – ja vien tevi nesauc Kilians vai vismaz neesi tādā formā kā Runno Ruul pirms dažiem gadiem, tad tā nevajag skriet, t.i. padod visiem startu un tad aiznesties visiem pa priekšu pa sev labi zināmajām taciņām. Priekšā tomēr gaida vēl 211 km, nevis, teiksim, kārtējais pusmaratons.
Pirmais aplis īsumā – 1h:47min, temps krietni par ātru 200+km ultramaratonam, turklāt bez cepures, bez ēšanas un dzeršanas pauzēm, sāk palikt karsts. Savu pirmo dzeršanas pudeli ar sporta dzērienu gan aiznesu līdz 1.dzeršanas punktam.
Pirmā apļa beigās pie Keilas upes panāk nepazīstams igaunis (Lauri vārdā, kā vēlāk noskaidroju), ar viņu kopā veicu atlikušo 1.apļa daļu.
Vēl atceros aizskriet līdz teltij pēc vestes kabatā piemirstā skriešanas čipa, aplikt to ap kāju un tikai tad šķērsot apļa beigu paklājiņu. Pa to laiku igaunis jau gabalā.
2.aplis. Karstums un spēku izsīkums apļa beigās. 2h:07min.
Otrajā aplī jau palicis krietni karstāks, cepuri galvā un želeju un sporta dzērienu rokā aiznesos ķert igauni, drīz vien panāku un pusi 2.apļa jeb otro pusīti (kaut kā tā labāk patīk saukt Laulasmaa apļus) skrienam kopā. Līdz jūtu, ka gan no karstuma, gan praktiski negulētās nakts un šķidruma nepietiekamas lietošanas sākas spēku izsīkums, un vienīgā vēlēšanās ir nokrist trases malā un pagulēt. Protams, doma par aukstu alu arī neliek mieru. Bet iekšējais dzinulis liek turpināt ceļu vismaz līdz apļa beigām, pa ceļam vismaz uz mirkli apstājoties iestiprināšanās punktos, lai padzertos gan vienkārši ūdeni, gan savu iepriekš sagatavoto sporta dzērienu.
Vēl paspēju izdomāt, ka tā kā Veipaskundzīte jeb Ultralapsa šogad nepiedalās, tad pat teorētiski līdzi nav paņēmies mīkstmiesis. Bet toties, cik vien uziet varu lietot tādus nelielus palīgus jeb Donus Pedro, man gan tos šoreiz iepatikās nosaukt par Donpedrīšiem, kas praktiski ir skrienot rokā paņemta Isostar ābolu želeja ar skrūvējamu korķi (paldies maffijai un Isostar).
Šī otrā apļa beigās mūsu latvju zeltenes Inas, Laumas un Gunas personās sāk Čingona atdzīvināšanas procedūru, sadodot man sāļus un visādus šķidrumus dažādos veidos – Paldies meitenēm!
Doma par alu arī nekur nav pazudusi, vienīgi, guļot somā blakus starta finiša teltij, tas varētu būt krietni sakarsis. Tāpēc pierunāju sacensību galveno tiesnesi Henri Vennikas alu nogādāt mājās un atstāt ledusskapī līdz nākamajam rītam, ko viņš arī veiksmīgi izdara ar savas jaunākās māsas palīdzību.
3.aplis. Karstums turpinās, bet spēki sāk atgriezties. 2h:19min.
Kaut kā lēnām tieku uz priekšu, līdz mani apdzen gan Dzinča, gan mūsu rogaininga lielmeistars Nikolajs jeb Nix65, tai laikā vien sevi mierinu ar domu, ka viss vēl nav pa īstam sācies un arī apļa laiki nav tie paši sliktākie.
Arī Dzinča apļa beigās tieši to arī apliecina, ka es jau pats vislabāk zinu, ka 200 km ultramaratons nesākas pirmajos apļos jeb pirmajos pārdesmit kilometros.
4.aplis. Karstums turpinās, spēki un pārliecība jau atgriezušies. 2h:24min.
Lai arī pēcpusdienā laiks joprojām tikpat karsts, nu jau sāku to uzskatīt par garo treniņu rudenī paredzētajam Grieķijas pasākumam (Spartatlonam), dzeru cik bieži vien iespējams, arī atļaujos pa pusei atveldzēties nelielā upītē, kurai katrā aplī 2x lecam pāri.
Skrienot sastaptais Aivars (bez koda) arī apliecina, ka nu jau mans solis sāk atdzīvoties un izskatos labāk. Šķiet, to viņš teica pie tiltiņa, zem kura pats bija apstājies atvēsināties un kur citi kāpj lejā lēnām un prātīgi atšķirībā no Čingona, kurš var atļauties lejā lidot pa saviem naktī veidotajiem pakāpieniem.
Un prātu priecina arī doma, ka pa šo laiku igaunis nav pārāk tālu aizskrējis. Savukārt Dzinča ir paspējis paņemt pauzi, bet ar Nikolaju turpat vien skrienam gandrīz kopā.
III Daļa – 5-9.aplis
Uzvaras stratēģija un Nakts pakaļdzīšanās jeb Nakts ir Ņergu laiks.
5.aplis.Diena iet uz beigām, laiks sākt skriet. 2h:25min.
Beidzot sāk palikt vēsāks, arī 5.apļa 5.kilometrā (t.i. ap noskrietiem jau 90km) atkal sastaptais Aivars apliecina, ka beidzot var sākt skriet. To tik Čingonam vajadzēja!
Bet ar vēsu prātu skrienot visu apdomājot, izrēķinu, ka vēl laiks par agru un atlikusī distance par garu kārtīgam nakts tesienam. Tāpēc sāku gatavot plānu, kā panākt un apdzīt igauņu līderi, turklāt tā, lai viņam pat doma nerastos par iespēju mani panākt.
Pirmā lieta, ko sāku darīt, sastopot igauni dzeršanas punktos, apprasos viņam, kā iet, un tad sāku žēloties, ka viss ir slikti, piekusums liels, sāk nākt miegs utt. Vārdu sakot, sāku apvārdošanas procedūru. Tai pašā laikā precīzi zinu, ka trasē viņš vairs neskrien ātrāk par mani, pat sāku viņam nedaudz tuvoties, bet ļauju domāt, ka viņš ir ātrāks. Apļa beigās vēl atļaujos nomainīt riepas jeb skriešanas apavus pret pāris izmērus lielākiem, kas arī prasa mazliet laiku, tomēr ļauj igaunim domāt, ka viņš turpina no manis attālināties, jo atrāviens jau sasniedzis ap 40 minūtēm.
Ak jā, pusceļš jeb Rīga –Valmiera jau pieveikti, tagad laiks mājupceļam!
Arī patērētais laiks 5 apļiem jeb 105.5km mazliet virs 11 stundām pa ne pašu gludāko trasi nav pārāk slikts, vēl ir krietna rezerve lai iekļautos sev atvēlētajās 24 stundās.
6.aplis jeb Saulrieta Pakaļdzīšanās sākusies. 2h:19min.
Ar jaunām riepām jeb botām pavisam cita skriešana! Arī saulrietu varu papilnam izbaudīt, turklāt sāku spēlēt spēlīti „Ohota na tigra”. Sāku jau rēķināt, cik ātri vajadzētu igauni noķert, bet no otras puses, nesapriecāties pārāk ātri, jo tomēr ceļš vēl tāls un vairāk nekā 100km vēl jāveic.
Tāpēc īsas pauzes izmantoju ātrām vakariņām zupas un pastas veidā, lai laiku lieki nezaudētu jau iepriekš dzeršanas punktos pabrīdinot brīvprātīgo meitenes.
Apļa beigās atstatums līdz līderim ar visām nelielajām ēšanas pauzēm sarucis līdz 30 minūtēm.
7.aplis.Sākas Ņergu laiks. 2h:29min.
Sāk krēslot un sākas īstais Ņergu laiks. Nomodā esošais Dzinča jeb kā es viņu domās nodēvēju par savu sacīkšu inženieri paziņo, ka igaunis daudz laika velta ēšanas un vispār pauzēm, attiecīgi izrēķinu, ka pāris ātru apļu laikā viņu varētu panākt.
Kārtējā aplī pirms pusnakts dodos bez luktura, daļēji tāpēc, ka trasi tomēr pārzinu gandrīz līdz pēdējai saknei, daļēji tāpēc lai tumsā tuvotos igaunim.
Faktiski perfekti šo plānu arī izpildu, paspēju veltīt arī laiku nelielām naksniņām jeb vēlām vakariņām, daudz laika tām lieki netērējot. Un apļa beigās jau atpaliekot tikai ap ~10minūtēm.
8.aplis.Panākt, Noķert un Demoralizēt. 2h:33min.
Sākas tumšākais laiks jeb cik nu tumšs vispār varbūt igauņu platuma grādos jūnija vidū.
Un šo tumšāko laiku arī veiksmīgi izmantoju, pustumsā panākot igauni ap kādu 6.kilometru, relaksēti uzkāpjot stāvākajā kāpumā viņam aiz muguras, tāpat aiz muguras pustumsā aizlavoties līdz nākamajam dzeršanas punktam turpat aiz stāvā kāpuma, un tad tikpat relaksēti, bet ātri attālinoties pēc šī 3.dzeršanas punkta! Tā, lai viņam pat prātā nenāktu, ka var mani panākt un apdzīt. Turklāt paveicot to pēc veiktiem jau ap 160 km.
Un apļa beigās esmu jau priekšā ap 15 minūtēm, kā vēlāk izrādīsies pēc apļa laikiem, tad pat 20.
9.aplis. Grūtākais aplis. Ķert tomēr ir vieglāk. 2h:24min.
Tomēr ķert kādu rokā, precīzi zinot cik vēl tālu atlicis, ir krietni vien vieglāk, nekā pašam būt par ķeramo. Vieglāk vien paliek tikai gandrīz jau lielās cilpas beigās (16.4 km), kad atkal, sastopot savu sekotāju jeb bijušo līderi, tas izrādās gandrīz 15 km un pusotru stundu aiz muguras.
IV Daļa – 10.aplis – Finišs.
Zaudējums pašam sev jeb nevajag par daudz sapriecāties.
10.aplis. Fiziski grūtākais aplis. 2h:52min.
Kaut gan jau iestājies rīts, gandrīz visi vēl guļ, kad dodos savā pēdējā un kā izrādās fiziski grūtākajā aplī. Nakts pakaļdzīšanās tomēr prasījusi gan morālos, gan fiziskos spēkus, tāpēc pēdējā 10.aplī (kas ir arī 10.pusmaratons pēc kārtas) katrs kilometrs prasa krietnu spēku patēriņu. Sākas arī nelielas vēdera problēmas, kuras ar savu aptieciņu palīdz atrisināt igauņu skriešanas draugs Criss Poll. Viņš šoreiz uzņēmies brīvprātīgā lomu trases tālākajā punktā aiz klintīm jūras krastā. Tā kilometru pēc kilometra tomēr paiet arī šis pēdējais aplis – pēdējos kilometros sastaptā Iecavas Aija labi redzēja, ka tas nepavisam nenāca viegli, un kura laikā izrādās esmu zaudējis pats savam pagājušā gada rezultātam ap 5 minūtēm – 23:42 šogad pret ~23:37 pagājušajā gadā, par ko galīgi neesmu apmierināts.
Tomēr galvenais mērķis – finišēt 24 stundās ir godam izpildīts, turklāt otro gadu pēc kārtas!
Vēl pateicības visiem komandas biedriem, īpaši jau meitenēm par atdzīvināšanas procedūru, Aivaram par saviem komentāriem trasē īstajā laikā un vietā, Dzintaram par laiku rēķināšanu un līdzi jušanu vēlā vakara jeb nakts stundā, Martai jeb maffijai ar Mārtiņu par ņerdzīgo atbalstu trasē, Kvederu ģimenei par nogādāšanu mājās un visiem, visiem, visiem!
Un protams, arī visai Venniku ģimenei par organizēšanu, it sevišķi galvenajam tiesnesim Henri par labāko balvu finišā – aukstu Alu!
Un jā, paldies arī GunaiO par motivācijas rakstu – lai tiktu pie tā finiša Alus, ir krietni jāpacenšas!
Apbalvošana pēc finiša ar Babītes Čingonu vidū, kreisajā pusē 2.vietas ieguvējs Hannes Veide, bet pa labi 3.vietā palikušais un lielāko daļu vadībā bijušais Lauri Valdmaa
P.S. Un noslēgumā neliels citāts jeb kāda sengrieķu filozofa atziņa, ko viņš veltīja kādam seno olimpisko spēļu čempionam, kurš pēc uzvaras olimpiādē gozējās ar lauru vainagu galvā – Ko tu te gozējies un lielies, Tu taču esi uzvarējis tikai tos, kas vājāki par Tevi!
Tā arī es šoreiz uzvarēju citus, bet zaudēju pats sev…
Kaut kad pagājušajā nedēļā iereģistrējot skrējienu Noskrien lapā, pamanīju, ka tiek organizēta stafete, lai par godu Dzo, kolektīvi pārspētu viņa uzstādīto Latvijas rekordu 24 h skriešanā (243,991 km). Pēc Nordea Rīgas maratona bija pagājušas pāris nedēļas, vasara, ūdens prieki laivā – skriešanu biju pametis ne gluži novārtā, bet pievērsos tai reti. Kāpēc gan nepaskraidīt labā kompānijā izmantojot nakts vēsumu? Ne bez ietekmēšanās no Feisbukā pamanītā fakta, ka Ņergas skries tieši šo stafetes posmu – man patīk viņu filozofija. Dalībnieku sarakstā ieķeksēju, ka “sekoju līdzi”, citiem vārdiem – nāks tuvāk, redzēs, un atkal kāpu laivā izmest kādu loku tepat pa Daugavu. Piektdienas rītā, kad skatījos laika prognozi vakarā sarunātajam laivojienam, ienāca prātā, ka kaut kā būs jānokļūst līdz Mežciema SKY divos naktī. Atbilde ir velo, ar plānu uz skrējiena laiku atstāt savu transporta līdzekli Ņergu pūznī. Stafetes pārņemšanas laiks ir noteikts, iedomājos, ka kartē jāizmēra attālums, lai izrēķinātu ceļā pavadāmo laiku līdz velo uzglabāšanas vietai. Rezultāts darīja mani domīgu. Izmērīju attālumu no stafetes nodošanas vietas līdz mājām, kurš gan bija apmēram skaidrs, nu jau svārstoties starp velo un skrējiena pagarināšanu. Saskatot mērījumu rezultātu ar stafetes posmā veicamo ieguvu skaitli, kurš aizdomīgi tuvu iedvesmojošajam 42. Hm. A kāpēc gan ne? Jutos atpūties, enerģijas pilns, ar tik pamatīgu visdažādāko emociju pildījumu, ka mutuļoja kaut kur iekšā mēģinādamas izlauzties līdzīgi sakarsētām gāzēm un lavai vulkānā jau nedēļu. Kā punkts uz “i” – iepriekšējā vakarā braucot uz laivu bāzi gadījās tikšanās un saruna, kur sajutu drošības ventīli draudīgi grabināmies kā nesaprotot – palaist ārā vai varbūt vēl drusku paturēt, riskējot ka kaut kas var aiziet pie vella vecmāmiņām un pat vēl tālāk. Maķenīt nošņāca gar blīvējumu, bet tomēr palika iekšā un, kas zin – varbūt labi, ka tā.
Pirms braukšanas airēt, pavisam nejauši nokļūstu tuvējā Maksimā, kur ne mazākas nejaušības dēļ starp tādiem citiem pirkumiem, kā auzu pārslas brokastīm, pāris aliem katram gadījumam utml, iegadās puslitra Kolas pudele (kuras cena ir puse no 4x lielāka tilpuma). Neko. Sagadīšanās. Laivošanas pasākumu, ko biju apsolījis kādai Pārdaugavas noskrieniešu PAN!K’ā satiktai jaunietei un viņas līdzbraucējam, bija iecerēts beigt ne vēlāk kā 23, mājās ne vēlāk par pusnakti, pietiek laika, lai paēstu, pārģērbtos un nokļūtu Mežciemā vienā vai otrā veidā.
Minos uz Bāzi. Pa ceļam pamanu pazīstamas kontūras – Ilze braši soļo pretim vakara pastaigai laivā. Bāzē satiekamies ar otru vakara līdzbraucēju, ģērbjamies, ņemam laivas un laižam ūdenī pirmsstarta instruktāžu veicot darbošanās laikā. Baudu vakaru pa retam apmainoties ar iespaidiem. Zunda vardes izsmej mūsu airēšanas tehniku, šķiet, apņirdz arī laivas. Un varbūt pat man galvā mītošos stradotrosus (būtnes, kas rodas pēc neķītras albatrosu kopošanās ar strazdiem vai otrādi). Parasts vakara aplis apkārt Ķīpsalai, caur Andrejostu un Kanālu līdz Centrāltirgum, tad lejup pa Daugavas straumi atgriežamies Āgenskalna līcī. Starp 10,5 un 11,5km, atkarībā pēc kuras laivas Endomondo rādījuma skatās, nepilnās divās ar pusi stundās. Noliekam laivas, nedaudz parunājos ar Gintu – laivu saimnieku, tad braucu mājās un joprojām svārstos starp velo un skrējienu. Iekšā patīkami atslābinošs nogurums pēc slinkas aira cilāšanas un emocijas. Daudz. Pēdējās septiņas dienas bijusi gara nedēļa.
Rabarbaru plātsmaize vakariņās. Telefons uzlikts lādēties, lai varētu sekot līdzi skrējienam. Atbildu uz komentāriem Endomondo par vakara izbraucienu, skatostukšo plastmasas pudeļu pieejamību virtuves skapīšos līdzņemamajam ūdenim. Tad pamanu komentāru, kurš precizē manu ierakstu “iesildos” ar “pusnakts maratonam?”. Nu vai zin! Domās parādu jautātājai mēli un iekožu sānkaulī. Kā gan viņa varētu zināt par manu plānu? Atrodu vēl dažas pudeles, piepildu ar ūdeni, krāmēju mugurenē. Mazā, samērā vieglā mugursona neder skriešanai, jo nav aprīkota ar jostu. Uz katru soli sanāk “klap” pa muguru, tāpēc jāņem lielāka – savulaik Maksima par ~10Ls iegādāta ar polsteriem, jostām un pat kaut kādu rāmi iekšā (laikam smagumam) – par šo cenu ir ok. Lieku 3 pudeles ar ūdeni – 2x 0.5, 1x 0.7, puslitrs jau pieminētās kolas, kura laivošanas laikā dzīvojās pa ledusskapi. Ar aprēķinu – puslitrs uz katriem 13km un kola beigām. Somā ielieku ar garroku skrienamkreklu – gadījumam, ja skrējiens nesanāk līdz mājai, rīti mēdz būt pavēsi, sevišķi, ja esi sasvīdis. Ieslidinu šortu kabatā pāris ledenes, kuras tā arī tonakt netika nosūkātas. Kājās būs sevi jau vairāk kā 1000km ceļā, t.sk. Nordea maratonā savu uzticamību pierādījušās skrienamkurpes no Hi-Tec – Silver Shadow. Ierakstos twitterī (lai Ņergas zina, ka būšu. it kā piezvanīt nebūtu ātrāk).
13 ar pusi līdz SKY, vai, ja noskrien gar Ņergu pūzni – 15 ar pusi. Kāds arī ir plāns, ja pietiks laika. Lai nebūtu jāpaļaujas tikai uz no telefona skanošajiem paziņojumiem par kārtējo kaut kādā laikā pieveikto izbaudīto kilometru, uz rokas pulkstenis. Pusvienos izeju uz ielas, ieslēdzu Endomondo un sāku.
Pirmie sviedri, kāda dīvaina Āgenskalna tirgus tramvaja pieturā vienatnē žūpojoša jaunieša vēl dīvainākas, iespējams, ne pārāk agresīvas roku un kāju kustības, ko pavada nesakarīga murmulēšana nolūkojoties uz garāmskrejošu cita veida vēl dīvaināku dīvaini (mani), piektdienas nakts burzma Vecrīgā nedaudz samazina ātrumu, bet tālāk atkal viss tikai paša vadīts. Brīvības iela, Pērnavas, Zemitānu pārvads. Augšupceļā pretim nāk simpātiska meitene, aiz muguras puisis stiepj iepakotu smago dejotāju tērpu. Izmaināmies gājēju ejas šaurumā, uzsmaidām viens otram – viņiem diena beigusies, noguruši pēc koncerta vai mēģinājuma, soļo mājās, es, spēka pilns, tik uz priekšu. Lejupceļā mācos atpūsties. It kā izdodas, it kā ne. Vēl daudz skrējienu priekšā, apgūšu. Sadabonu ūdens pudeli – mutē sausuma sajūta, jāpadzeras laicīgi. Ieriķu ielas ēnainais trotuārs ir pārbaudījums sajūtām. Acis ātri atrod ar tumsu, saskatu lielo nelīdzenumu kontūras, izvairos. Ar sīkākajiem tiek galā pēdas. Ticis līdz Biķernieku ielai iemetu acis pulkstenī. Grafiks ievērots, izskatās, pietiks laika izmest 2km līkumu, lai starta vietā ierastos ar jau saskrietiem ~15,5km. Atceros, ka pirms dažām dienām kādā pievakarē te braucu ar velo patīkamā sabiedrībā, lai izbaudītu peldēšanas sezonas atklāšanu pilnmēness atspulga rotātajā Linezerā. Tikmēr klāt Eizenšteina iela, iemetu acis pulkstenī, lai vēlreiz pārliecinātos, ka pietiks laika, kurā līdz 2:00 paspētu līdz Rimi, tad Supernetto un SKY, griežu pa kreisi un atkal ienirstu apstādījumu ēnā. Pēc brīža izskrienot uz Hipokrāta ielas pamanu gabalu priekšā pa trotuāru pārvietojamies cilvēku grupu. Atstarotāji, mirgojoša lampiņa – ups, zinot skrējēju mīlestību uz precizitāti (atšķirībā no laivotāju pusstunda šurp-turp – tas ir “laikā”), pielieku soli, lai arī zinu, ka stafetes maršruts tāpat vedīs man pretī – kārtībai jābūt – ja skrien visu, tad visu. Pieskrienot grupai, kura apstājusies stafetes pārņemšanai un kopīgai fotogrāfijai, uzsaucu sveicienu, tieku aicināts kadrā, pāris bildes, ūdens pudeles, kura jau tukša, maiņa, atvadīšanās no iepriekšējā posma skrējējiem un … sākam. Pēc mirkļa pievienojas Čaiņiku pāris, kuri tiek sagaidīti ar sajūsmas saucieniem. Temps smuks, brīžiem sajūta, ka man drusku par ātru, bet zinu, ka 21,1 esmu skrējis stabili zem šonakt ieplānotajām 2h, attiecīgi – vienkārši turos līdzi un izbaudu. Uz Šmerļa ielas veloceliņa mūs apjūsmo pretīmnākoši jaunieši, pirms Brīvības ielas Nestes paskrienam garām vēlīnam (? vai agrīnam) nūjotajam, kurš bez īpaša izbrīna noskatās padsmit garām paskrienošos dīvaiņos un divos pavadošos riteņbraucējos, pie Juglas McDonalda izraisās diskusija, vai esošajā tempā ir iekļauts pitstops, lai sarītos neveselīgu pārtiku, bet nerodot skaidru atbildi, ceļš turpinās bez izvirtībām ar baltmaizē iespiestas kotletes iesaistīšanu. Juglas iela, aplis un uz priekšu Lubānas ielas virzienā. Atkal aplis. Dažam čuru pauze, viens dalībnieks, ja pareizi sapratu, izbaudījis pusotru posmu, atvadās, lai dotos mājup (vai atpūsties kādam no nākošajiem posmiem). Drīz pēc Endomndo paziņojuma par 27. kilometru, jūtu, ka nav gluži lāgā. Galvā kaut kur ielavījusies doma, ka pie Dailes teātra, līdz kuram vēl gabaliņš, varbūt vajadzētu beigt. Lēnām, bet noteikti sāku atpakalikt no grupas, kas nevairo optimismu. Sarunāju ar kārdinošo ideju pāriet soļos, ka viņa pacietīsies līdz 30. kilometra beigām, tad tiks izskatīta vēlreiz. Ap to laiku otrā puslitra ūdens pudele kļuvusi tukša, slaidā lokā ielido autobusa pieturas misenē. Domāju, vai man vakariņās vajadzēja negausīgi apēst divus plātsmaizes gabalus. Zinu, ka nākošā pudele būs kola. Grupa jau tālu priekšā. Endomondo mehāniskā, sievieti imitējošā balss (kas zin, varbūt tas man ir pirmais solis uz gumijas sievieti, atšķirībā no normāliem cilvēkiem ierastā bezalkoholiskā alus) noskaita 30. Viss. Soļos, atsprādzēju mugureni, roku iekšā, sataustu dziļuma vēl vēso pudeli. Turpinot ātri soļot, atskrūvēju pamatīgi sakratīto dzērienu, nedaudz pārsteigts, ka puse satura nenonāk uz trotuāra, dzeru, tad dzeru vēl. Iekšā uzputo, gāze iesitas nāsīs, tas kā ielej spēku, pamodina. Soma atkal uz pleciem, sprādzes ciet, atsāku skriet. Pamanu, ka no jau pavisam tālu esošās grupas atpalicis puisis baltos šortos. Matīss. Un Čaiņiki. Gaida mani. Neko, jākustas. Pielieku soli. Pirms sākas Dienvidu tilta Lubānas ielas gala viaduktu labirints, esmu viņus panācis. Labi, var atmest tempu. Jā, man viss kārtībā, piedāvāju kolu, no kuras atsakās. Paši vainīgi – man vairāk paliks Jau uz Piedrujas ielas pamanu, ka skrienam 21,1km @ 2h grafikā, t.i. zem 6min/km. Čaiņiki, izbraukājuši Rīgu krustu šķērsu, jau pirms brīža ziņo, ka līdz Dailes teātrim, kur paredzēta stafetes nodošana, atlikuši 3km. Matīss smuki tur tempu, uzmundrina ar stāstiem. No aizmugures uz riteņa parādās Linda, kura noskrējusi iepriekšējo posmu, aizgājusi mājās, sapratusi, ka miegs nenāk, izdomāja atbraukt paskatīties kā mums skrienas, un sāk kaut ko čalot – saturu nesaprotu, bet ir labi. Saprotu, ka 42,2 šonakt notiks. Pie Matīsa ielas pārbrauktuves Čaiņiki atvadās, turpinam trijatā. Matīss, kurš ik pa brīdim ieskatās pulkstenī un nosaka, ka ejam grafikā, Linda, kura uz diviem riteņiem līkumo starp mums, trotuāra uzbrauktuvēm un pakāpieniem pie māju ieejām un es, nedaudz pacilātā noskaņojumā, klusībā rēķinādams, vai un kā varētu dabūt nedaudz labāku laiku kā iepriekšējā skrējienā. Īsi pirms Čaka ielas pie kāda kroga jauniešu grupa sajūsmināti komentē mūsu pārvietošanos, viens pat paskrien līdzi pārdesmit soļus, bet, šķiet, tas arī viss – sagurums un telefons pie auss liedz turpināt. Bērnu pasaule it kā jau blakus, saku – zin, man vajag atmest tempu. Izrādās, esam drusku ietaupījuši, varam to atļauties un joprojām būt plānotajā grafikā. Forši. Pie policijas busiņš ar likuma sargiem, kuri noskatās uz, iespējams, nedaudz dīvaino trijotni – meitene uz velo, pusis ar aizmugurē piesietiem baloniem un vēl viens ar mugursomu. Katru rītu kas tāds te noteikti nav vērojams. Jē. Brīvības iela. Grupa tikko beigusi, nākošā posma skrējēji jau gaida. Pāri ielai un esam klāt. Laikā. Izdzeru atlikušo kolu, dabonu vēl dažus malkus no Lindas atvestās skārdenes.
foto: Linda Beldava (ar pie rokas esošo telefonu)
Pāris foto, tad paziņoju, ka man ir jāstājas attiecībās ar pulksteni un dodos tālāk. Pieci ar pusi kilometri līdz finišam un pusstunda laika, lai paspētu līdz puspieciem. Apzinoties situāciju, saprotu, ka 4 stundās neieskriešu, bet, ja kas nenotiks, būšu ātrāk kā iepriekšējā reizē. Tas uzmundrina, kājas sāk cilāties brašāk. Pie Brīvības pieminekļa satieku pretīmnākošas vienādos karnevāla kostīmos tērptas jaunietes, kuras nakts sākumā krietni svaigākā skatā un lielākā skaitā redzēju grupā defilējam pa bruģi garāmgājēju saucienu un svilpienu pavadībā. Nesaprotu īsti “pirmskāzu ballītes”, bet nu katram savs. Vecrīga krietni tukšāka, vien velorikšas grozīdamās pa Līvu laukumu un Kaļķu ielas šaurībā brīžiem liek mainīt trajektoriju. Akmens tilts, pēdējā ūdens pudele. Šoreiz – 0,7. Malks rīklē, šļāciens uz galvas un vēl daži aiz krāgas, lejup no tilta. Nu jau drīz. No Uzvaras parka dīķa 2km līdz mājām, kur apmēram jābūt 42,2 līnijai. Brīžiem ātri soļi, bet pamatā skriešus. Laiks dīvaini turas saprātīgās robežās – zem 6min/km, izņemot 41., kad pasoļoju ilgāk un veicu kārtīgu pašaplaisīšanos. Un tad – juhū! – kā mūziku dzirdu fourty two kilometers in four hours two minutes (kad aiziet pāri stundai, sekundes nesaka), drusku iekož par to, ka 4 stundām pāri, bet – tas nekas. Pielieku soli, lai pēdējie 200m nesabojā statistiku, tad vēl līdz nākošajam stabam, vēl vienam un vēl drusku – tā, lai kaut kādas GPS aprēķinu kļūdas dēļ nenojūk pasākums. Re – klāt mājas, nu jau aŗī pietiks. 42,44km @4:04:56 (no kuriem 42,195 @ 4:03:28 – drusku vairāk kā 10min ātrāk salīdzinot ar NRM).
Nedaudz grīļīgi ieejot pagalmā izbaudu rītu, vērojot caur koku lapotnēm spīdošos tikko uzlekušās saules starus, saleju uz galvas un aiz krāgas pēdējās piles no ūdens pudeles. Pie loga rīta cīgu baudošais kaimiņš noskatās un jautā – nu, što, Maris, trudna? (puspieci, sestdienas rīts, puisis slapjā bezroku maikā, šortos, ar mugursonu un nevis dzer ūdeni, bet lej sev uz galvas – ko gan par šo varētu padomāt?) Atbildu – jestj takoje, un neiedziļinoties detaļās dodos iekšā mājā, kur noģērbies, noskaloju seju, sadabonu ledusskapī alu, atsēžos krēslā un sajūtu tādu kā pieskārienu. Par to, ka viss ir tik labi, lai gan nekas nav ne labi, nekā, bet iekšā bangojošās emocijas, ar kurām šis viss sākās, ir izklīdušas kā rīta migla virs Salacas pēc saullēkta augusta vidū.
Jau uz Piedrujas ielas pamanu, ka skrienam 21,1km @ 2h grafikā, t.i. zem 6min/km. Čaiņiki, izbraukājuši Rīgu krustu šķērsu, jau pirms brīža ziņo, ka līdz Dailes teātrim, kur paredzēta stafetes nodošana, atlikuši 3km. Matīss smuki tur tempu, uzmundrina ar stāstiem. No aizmugures uz riteņa parādās Linda, kura noskrējusi iepriekšējo posmu, aizgājusi mājās, sapratusi, ka miegs nenāk, izdomāja atbraukt paskatīties kā mums skrienas, un sāk kaut ko čalot – saturu nesaprotu, bet ir labi. Saprotu, ka 42,2 šonakt notiks. Pie Matīsa ielas pārbrauktuves Čaiņiki atvadās, turpinam trijatā. Matīss, kurš ik pa brīdim ieskatās pulkstenī un nosaka, ka ejam grafikā, Linda, kura uz diviem riteņiem līkumo starp mums, trotuāra uzbrauktuvēm un pakāpieniem pie māju ieejām un es, nedaudz pacilātā noskaņojumā, klusībā rēķinādams, vai un kā varētu dabūt nedaudz labāku laiku kā iepriekšējā skrējienā. Īsi pirms Čaka ielas pie kāda kroga jauniešu grupa sajūsmināti komentē mūsu pārvietošanos, viens pat paskrien līdzi pārdesmit soļus, bet, šķiet, tas arī viss – sagurums un telefons pie auss liedz turpināt. Bērnu pasaule it kā jau blakus, saku – zin, man vajag atmest tempu. Izrādās, esam drusku ietaupījuši, varam to atļauties un joprojām būt plānotajā grafikā. Forši. Pie policijas busiņš ar likuma sargiem, kuri noskatās uz, iespējams, nedaudz dīvaino trijotni – meitene uz velo, pusis ar aizmugurē piesietiem baloniem un vēl viens ar mugursomu. Katru rītu kas tāds te noteikti nav vērojams. Jē. Brīvības iela. Grupa tikko beigusi, nākošā posma skrējēji jau gaida. Pāri ielai un esam klāt. Laikā. Izdzeru atlikušo kolu, dabonu vēl dažus malkus no Lindas atvestās skārdenes.
km 
-