Baiba Močāne (Baibuko) skriet sāka salīdzinoši nesen. Tas bija kā turpinājums distanču slēpošanai, ar kuru Baiba aizrāvās 2012./2013.gada ziemā. Pirmais pusmaratons bija 2013. gada Nordea Rīgas maratonā, un tad jau maisam gals bija vaļā.
Par sevi…
Man patīk būt dabā un vēl vairāk kalnos. Esmu tur katru brīvu brīdi. Un visi mani vaļasprieki ir saistīti ar tiem – kalnos kāpšana, alpīnisms, snovbords un tagad arī taku skriešana. Katru gadu dodos uz kalniem jau no 3 gadu vecuma, kad mana mamma paņēma mani līdzi pirmo reizi kalnu pārgājienā uz Rietumkaukāzu. Un aptuveni ap to pašu laiku arī apguvu kalnu slēpošanas iemaņas Vecpiebalgā un Gaiziņā. Ziemā ar ģimeni slēpojām Latvijas augstienēs, vasarā devāmies uz Krievijas kalniem. Tāpat man arī patīk piedalīties piedzīvojumu sacensībās un vasarā paveikot.
Viņa skrien, jo īpaši mīl kalnus un meža takas, kāpj sūrus maršrutus klintīs, ledū un “lielajos” kalnos, brauc ar snovu, ka vējš svilpo gar ausīm, nesmādē piedzīvojumu sacensības un kulināriju. Par pēdējo aizrautību īpaši priecīgi komandas biedri – zilā siera cepumi vēl aizvien tiek turēti gaišā piemiņā. Pēdējā laikā manīta peldbaseinos, audzējot peldētprasmes. Un vēl viņai piemīt liela neatlaidība un “krampis”, kas neļauj padoties pat visgrūtākajos brīžos. Pēc labi pavadīta laika, iemalko vīnu un kaļ nākotnes plānus, lai atkal no jauna sevi izaicinātu. Tāda ir Baiba. /shahs/
Ko vēl bez sportiskajām aktivitātēm dari?
Visu laiku pavadu ar savu ģimeni un labākajiem draugiem. Cenšamies maksimāli daudz laika pavadīt pie dabas, bet mums patīk apmeklēt arī kultūras pasākumus. Man patīk ceļot, lai arī visi ceļojumi saistīti ar sportiskām aktivitātēm vien. Un, kad uznāk iedvesma, man patīk uztaisīt savējiem kādu jaunu gardumu – kādus cepumus vai mafinus, vai tarti. Un visforšāk to darīt no rīta, kad pārējie vēl guļ un māju sāk pārņemt cepumu smarža. Un vēl es nesen sāku mācīties Norvēģu valodu.
Tev draugi un radinieki skrien?
Skrien, skrien gan radi, gan draugi, viens vairāk, viens mazāk. Kādreiz brīnījos, kāpēc manai draudzenei skriešanai vajag četrus botu pārus – ziemai, vasarai, ar gore tex, bez. Tagad pašai ir četri pāri un domāju par piekto. Skriešana laikam ir lipīga, arī vīrs sāka skriet un dēls grib skriet līdzi. Tā pagājušo vasaru izdomājām, ka varam arī kopā trenēties. Lai četrgadnieks tiktu līdzi, viņš min ar velo, bet es tikmēr skrienu. Un kopā ir jauki pavadīts laiks.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Jo vairāk skrienu, jo vairāk vēlos skriet vēl un vēl, un, ja to var darīt pa taciņām un kalniem, kur mainās ainava un kājām nav garlaicīgi, kas var būt labāk? Sākumā skrēju, lai pārdomātu dzīvi, saliktu visu pa plauktiņiem, tagad – lai atpūstos, izbaudītu šo brīdi un laiku, pilsētu un dabu, un lai izgaisinātu ikdienas stresu. Tagad gan parādījušies arī papildus mērķi, kurus vēlos īstenot, un tiem jau jāpieiet drusku nopietnāk. Būs jāpadeldē vairāk kedas, bet kā sanāks, tad jau manīs. Vēlos lai viss ir viegli un nepiespiesti.
Patīk skriet ilgi un tālu?
Līdz šim man nav bijusi īsti tāda pieredze ilgi un tālu. Man patīk skriet ar prieku un lai gūtu labas sajūtas. Mans garākais skrējiens bija Cēsis Eco Trail 80 km.
Cēsīs 80-nieks jau gandrīz pieskaitāms pie “ilgi un tālu”.
Tas laikam atkarīgs ar kuru cilvēku tu par šo jautājumu diskutē. Ja ar vienu no noskrieniešiem, tad ilgi un tālu varētu būt pāri 100-niekam, ne?
Ilgākais skrējiens, neskaitot piedzīvojumu sacensības, bija 10:38 garš, ko pavadīju skrienot pa Dolomītu kalnu takām.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Atkarībā no situācijas, dažreiz mani noķer pa kādai dungojamai dziesmai, bet dažreiz man arī patīk uzsist klaču pa ceļam.
Kā nonāci pie domas, ka jāskrien uz Valmieru?
Ja godīgi, man tāda doma nebija. Man likās traki tie cilvēki, kuri ir gatavi savas kājas tā deldēt, bliežot tādus gabalus pa asfaltu. Apbrīnoju viņus! Es pati saņēmu brīvbiļeti uz Valmieru. No tā brīža sāku raudzīties uz šo pasākumu savādāk, un ar katru dienu tam tuvojoties, tam pieaug vērtība! Tagad jau man ir prieks, ka man ir dota šāda iespēja, piedalīties tādā vēsturiskā notikumā, un es to noteikti izmantošu, un centīšos to baznīcas kliņķi sasniegt. (intervija notika vēl pirms skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera – red.)
Bieži piedalies sacensībās?
Diezgan. Pirmās bija borderkrosa sacensības Gaiziņā ar snovu, tad piedzīvojumu sacensības, pēc tam SEB MTB un kāpšanas sacensības, un tagad arī skriešanas sacensības. Katras sacensības ir kā jauns mērķis uz ko tiekties. Un šis gads jau piepildīts, jāskrien uz Valmieru, jūlijā Norvēģijas kalnu skrējiens ar mērcēšanās elementiem, augusta beigās TDS Šamonī un pa vidu vēl noteikti jāizaicina Stirnu buciņš. Pagājušo gadu tas atstāja labu iespaidu.
Ja reiz skriesi TDS, tad līdz Valmierai tāds nieks vien ir. Vai esi iepriekš skrējusi ārpus Latvijas?
TDS vēl tālu, bet Valmiera jau tepat. Nav man lielas pieredzes, pirmais taku skrējiens ārpus Latvijas bija pagājušo gadu, pamēģināju noskriet Dolomiti Extreme Trail, kas bija 53 km garš kalnu skrējiens ar 3800 augstuma metriem. Laiks bija ideāls, skrēju un priecājos par saulaino laiku, kalniem, sniega laukiem, krokusu pļavām, līdzjutējiem un ceļa biedriem. Un šogad arī gribēju izbaudīt kaut ko līdzīgu. Un te stāsts nonāk pie punktiem, ja tādi ir savākti, tad kāpēc tos neizmantot un nepamēģināt arī kaut ko populāru? Cerams nevilšos.
Kā Tu sevi motivē šādos garos skrējienos?
Garajiem skrējieniem cenšos izvēlēties arvien jaunus maršrutus, lai būtu interesanti skriet, tad arī tas laiks paskrien nemanot.
Noslēguma vārds…
Atkārtošos un neko jaunu nepateikšu, bet tas, manuprāt, ir svarīgi. Novēlu katram atrast savu mērķi, lielāku vai mazāku, ko sasniegt skrienot un visādi citādi sportojot, un galvenais ir skriet ar prieku, ieklausīties savā ķermenī un nemocīt to. Tas vēl noderēs. Un lai jauks pavasaris mums visiem!
Citi ArtūrsK raksti: šeit!
Lūgums Rīga-Valmiera finišētājiem uzrakstīt man vienu vēstulīti (droši te pat PM ArtūrsK) – nedaudz aprakstot piedzīvoto. Paldies.
Priecīgas Lieldienas!
Noskrien!
km 
-