VSK Noskrien sākās ar apņemšanos un gadu mija daudziem liek sev kaut ko apsolīt. Mazāk skatīšos televizoru un mazāk lasīšu blogus, vairāk ēdīšu zaļumus un uzturēšos svaigā gaisā. Izlasīšu piecas grāmatas un reizi mēnesī apciemošu mammu. Katram ir savas apņemšanās, bet skrējējus vieno viena – galvenais ir noskriet. Lasīt tālāk.
Parastais stāsts – izdomāja sākt skrien un skrēja. Vienīgi šogad to darīja tik daudz un labi, ka kļuva par Noskrien 2011 reitinga uzvarētāju VSK Noskrien komandas vērtējumā. Jānis nav profesionāls skrējējs un viņa treniņi pieliek punktu dienai, ļauj sakārtot domas un nomierināties. Bet pēdējā laikā skriešana viņa dzīvē ir ieņēmusi nozīmīgu lomu. Arī VSK Noskrien. Lasīt tālāk.
Cik vien spēju sevi atcerēties, līdz šim skriešana vienmēr man bija sagādājusi milzīgas mokas un nevēlēšanos iet uz skolu, ja zināju, ka fizkultūras nodarbībā būs jāskrien ikgadējais rudens kross vai, vēl trakāk, jānoskrien 1,6 km uz ātrumu, lai 12. klases gala ieskaitē iegūtu labu atzīmi. Tomēr par spīti nelāgajai pieredzei esmu vienmēr kaut kur dziļi sevī glabājusi sākotnēji šķietami nesasniedzamo sapni kādreiz noskriet pusmaratonu un maratonu. Pirms pāris mēnešiem tā pa īstam sākās mana skriešanas karjera, un pirms dažām dienām Ozolnieku pusmaratonā es arī noskrēju savu pirmo pusmaratonu. Nu jau sākotnēji šķietami nesasniedzamā sapņa vietā ir konkrēti mērķi, no kuriem paši tuvākie ir ne tikai noskriet maratonu, bet pēc dažiem gadiem skriet arī apkārt Monblānam. Šīs būs stāsts par to, kā es nonācu tur, kur tagad esmu, un kā man šajā procesā palīdzēja VSK Noskrien. Lasīt tālāk.
Ja kāds meklē aizbildinājumus, lai neskrietu – pajautājat man. Vismaz četras reizes dažādos savos dzīves posmos esmu mēģinājis uzsākt regulāru skriešanu, bet ilgāk par divām nedēļām neesmu varējis sevi piespiest. Jo vienmēr esmu bijis pietiekami radošs, izdomāt, kāpēc man neskriet. Padalīšos ar aizbildinājumiem, jo varbūt kādam tie noder. Lasīt tālāk.
Šis tomēr nebūs stāsts par maratona noskriešanu. Šis būs stāsts par to ko cilvēks var. Ja grib. Jā, parastais viduvējais Latvijas iedzīvotājs. Un Nāves ielejā, Sahārā un Alpu kalnos vairākas dienas pavadot skrienot var finišēt ar Latvijas karogu rokās. Ja grib. Artūrs pirms dažiem gadiem nebija skrējējs, bet nu viņš ir labākais un pieredzējušākais ultramaratonists Latvijā un skriešanas ziņā viņam vairāk izaicinājumu nav. Lasīt tālāk.