Pa reizei man kāds tā mēdz pajautāt, domādams manas skriešanas gaitas. Pašai arī interesanti paskatīties atpakaļ, kas sezonā un kādēļ sastrādāts.
Mans lielākais brīnums un pārsteigums ir Aizkraukles pusmaratons, kur izskrēju šīs sezonas labāko rezultātu (1:38:38), kas gan krietni atpaliek no pagājušajā sezonā noskrietā PB (1:31:57). Un kāds tur brīnums – uz Aizkraukli devos teju pa taisno no lidostas pēc 3 nedēļu gara ceļojuma, kurā skriešanai laika pietika vien divas reizes plus vēl diezgan negausīgi tika patērēts gardais portugāļu un spāņu sarkanvīns.
Aizkraukles pusītes pjedestāls
Ja iepriekšminētais vēl ir likumsakarīgi, tad pārējais gan ne. Ar gariem zobiem nomocīju tempa turēšanu NRM maija svelmīgākajā svētdienā un uz brīdi pret skriešanu (sacensībās) parādījās viegls nelabums. Pamanīju, ka arī mans sacensību gars ir pagalam savārdzis (varbūt saistīti ar Santjago ceļa atklāsmēm?).
Foršs uzrāviens bija Cēsu eco treils, kur sev un citiem par brīnumu tiku līdz galam. Trase bija interesanta, skriet gribējās, peldēt arī. Viss patika, par spīti liekajiem maldīšanās rezultātā iegūtajiem kilometriem, vien nākamajā dienā to gan nevarēja nosaukt par dzīvespriecīgu kustēšanos.
Tīri labi pie sirds man gāja arī Stirnu buks Šlokenbekā. Sacensību rītā neraksturīgi sev šogad teicu, ka viss, ko šodien vēlos, ir ieskriet dāmu trijniekā. Ieskrēju ar’, kā rezultātā tiku pie koka lūša. Vecāki priecīgi par jauno dārza iemītnieku. Tēvs esot noteicis, ka kāds vēl nosperšot, un ienesis istabā.
Lūsis
Vasaras otrajā pusē izvilku vecos treniņplānus un nolēmu sapurināties gada pēdējam nopietnajam pusmaratonam Siguldā. Izturēju nedēļu vai divas. Attiecīgi neko labu vai daudzsološu neizskrēju arī šajās sacensībās. Ja pēdējā aplī līdzbiedrs nebūtu mani burtiski stūmis aiz muguras uz priekšu, es visu distanci nebūtu pievārējusi.
Punkts uz “i” bija Siguldas kalnu maratons, kur garākajā distanacē, pusē tikusi (un tas ir tālu no starta/finiša zonas) sapratu, ka motivācija mani ir pametusi un nespēju atrast nevienu pietiekami labu iemeslu sevi virzīt tālāk pa kalniem un lejām. “Nožēlosi, ka nedabūsi medaļu,” man, garām skrienot, saka Dace. “Nenožēlošu,” kaut kā ļoti pārliecinoši zinu un iekšēji smaidu. Pārliecība bija tik skaidra, ka uz finišu diskvalificēties aizsoļoju pa asfaltēto Siguldas pusmaratona trasi (lai lieki nenomocītos ar atlikušajiem kalniem un lejām). Šajā pasākumā lielāko prieku guvu no aurošanas kalna galā, katram nākamajam kalnu skrējējam tuvojoties finiša līnijai. No viņu smaidiem, kad pamana, ka kāds tur augšā atbalsta un gaida.
Neskrienam jau pirmajā aplī
Ko no tā visa var secināt?
Pārgājieni šosezon ir bijuši mani labākie treniņi. Kā pirms Aizkraukles, tā arī pirms CET nodevos daudziem kilometriem iešus. 24h rogainigs arī bija iešanas meistarklase, kas pie tam trakoti patika.
Sofa time Oravā
Ievērojami ir mainījusies mana vērtību skala – skriešanu no prioritātēm izstūmušas citas lietas (šūšana, kultūra, pašizziņa).
Ir nākusi atziņa, ka man nevienam nekas nav jāpierāda. Kādreiz šķita, ka ir, un arī bija, kam, un bija, ko. Kāds tuvs cilvēks man reiz teica: “Nu ko tu tur ņemies ar to skriešanu, tāpat neko nesasniegsi.” Pēc pavisam neilga laika (2012.g. jūlijs, Liepājas pusmaratons) pirmo reizi ar izbrīna pilnām acīm uzkāpu uz pjedestāla. Nē, ja pavisam precīzi, tad neuzkāpu – jo brīdī, kad mani tur sauca, bezbēdīgi plunčājos jūrā, pat sapņos nerādījās man pjedestāli.
Esmu ieslīgusi sevis mīlēšanā – ja kādreiz varēju sakostiem zobiem turpināt durt uz priekšu pa trasi arī tad, ja piezadzies grūtums, tad tagad ir sajūta, it kā kāds būtu izslēdzis podziņu. Tādā brīdī man ne pa kam vairs negribas turpināt sevi mocīt. Un es to vairs nedaru.
Pirmo reizi dzīvē izstājos no sacensībām. Līdz šim biju tikai prātuļojusi, nez, kā tas ir un vai tad, ja man samestos slikti, es to saprastu un spētu pieņemt pareizo lēmumu. Redz, nemaz nevajadzēja kaut kam sliktam notikt. Izstāties man nozīmēja uzvarēt. Uzvarēt sevi. Apsveicu sevi ar to no visas sirds un ceru, ka līksmojat līdz ar mani. :)
Man vairs nepatīk plānot un pakļauties plānam. Sekoju sajūtām un pašā pēdējā brīdī mēdzu nosliekties par labu dalībai vienā vai otrā sporta pasākumā. Treniņu plāns man tagad saistās ar verdzību. Pamodos no rīta agri un ir vēlēšanās – eju skriet. Nav – nu neko, iekārtojos dīvānā ar grāmatu, ar šūnamo pie šujmašīnas vai pie plīts uzmeistarot ko garšīgu vakariņām.
No sacensībām man visvairāk patīk socializēšanās – kopīga braukšana, sarunas, pre un after pārtiji, kopīga vakariņu gatavošana, ekskursijas pa pilsētu interesantākajām vietām, bet tā skriešana – vot tā varētu arī nebūt. Tā ātrā un uz laiku.
Ir arī blakusefekts – tie, kas pie plāna turas, man tagad šķiet dīvaini. No šī apsolos atbrīvoties. Tas jau līdzīgi kā ar smēķēšanas atmešanu – jau pirmajā dienā, kā netikumam pateicu “nē” uz citiem smēkētājiem lūkojos ar greizu aci. Tas pāriet ar laiku, zinu.
Nu, lūk. Ievadīju šodienas 10 km www.noskrien.lv datubāzē un saņēmu automātisko „uzmundrinājuma” sveicienu no sistēmas: „Šis ir tavs pirmais skrējiens 2014. gadā. Ja nevari mainīt situāciju, maini attieksmi pret to.”
Te bija jāaizdomājas. Jā, situācija ir kā uz delnas. Ir 21. februāris un pirmais skrējiens šogad. Vai es to varēju mainīt? Droši vien, bet attieksme nebija īstā. Precīzāk – nebija Skriešanas Prieka. Jau iepriekš, garajos un tumšajos vakaros sēžot ar TV pulti vai datorpeli vienā rokā un vīna glāzi vai Alus skārdeni otrā, pa reizei iedomājos – kur tu tagad esi, mans Skriešanas Prieks? Kā dzīvo, ko dari? Kā tev klājas bez manis? Vai tu kādreiz atgriezīsies? Vai varbūt patiesībā tavs īstais vārds bija Uz Brīdi Aizšmaukt No Mājas Un Pabūt Vienatnē Ar Sevi?
Un tad sapratu. Tas nekur nebija pazudis. Vienkārši aizgājis ( palaists?) ziemas guļā. Pāris neveiksmīgie modināšanas mēģinājumi un sajūtas pēc tiem lika saprast, ka vēl par agru. Bet šodien, krekstēdams, žāvādamies un stenēdams, kaut ko nesaprotamu murminādams, no kura cenzētais atlikums bija apmēram ”nu kas tā tāda par nežēlīgu pasauli, ka jāceļas tādā agrumā”, tas pamodās. Saīdzis, samiegojies, bet pamodās. Ķermenis, kuram šie garie un tumšie vakari tīri labi gāja pie sirds, jo nebija jātērē tik sūri grūti krātās kalorijas, kuras tas gādīgi kā glābšanas riņķus pamazām vien bija aptinis ap visām iespējamām vietām, visvairāk jau ap jostasvietu, saīgušajam Skriešanas Priekam aktīvi piebalsoja: „Nav taču prāts tagad līst no mājas ārā, jo redzi, jau pēc puskilometra tev sāp te, tur un tur, ej, ka nu labāk mājās vai vismaz nejoņo tik traki. Paej soļos. Redzi, kā pulss skrien, tas nemaz nav labi tavos gados, nu nemoki sevi. Un tu tagad skriesi Lielo Apli?? Tur tak būs pa asfaltu jāskrien! Atceries, kā tev kādreiz celis sāpēja?”
Un tā tālāk tādā pašā garā. Bet nu nekas nelīdzēja, bija vien vecajam zēnam jāsaņemas un jāiespringst, lai pienācīgi pumpētu, svīstu un darītu visu pārējo, ko skrējēja ķermenim jādara. Galu galā līdz Rēzeknes pusmaratonam palikušas tikai 43 dienas. Galu galā ir plāni, par kuriem vēl bail atzīties, bet kas neuzkrītoši klauvējas un grib tikt iezīmēti treniņplānos un atķeksēti paveiktā sarakstā.
Kāpēc viss šis garais penteris? Kur morāle? Pavisam vienkārši – ja arī jums ir pazudis Skriešanas Prieks, nemeklējiet to nekur tālu un nepārmetiet tam, ka tas jūs pametis ar salauztu sirdi. Ļoti iespējams, ka tas tikai iesnaudies un guļ. Neceremonējaties un modiniet to augšā! Jums abiem kopā vēl pudu endorfīnu izēst!
Cīņa par novembra mēneša skrējēja nozīmīti bija sīva. Lai arī sezona beigusies un vairs nebija izteikts spilgtu kandidātu birums, pacīkstēties tomēr nācās un šajā cīniņā lai arī nelielā, bet vadībā izvirzījās Imants. Lai arī jau manīts šosezon skrienam 50 km, 100 km un piedalāmies Ņergu treniņos, tomēr tikai tagad – novembrī noskrējis savu pirmo klasisko maratonu tā klasiskajā trasē. Viņš arī bija viens no idejas autoriem Latvijas 95 gadu jubilejas skrējienam, kas sapulcināja ļoti kuplu dalībnieku skaitu un aizkustināja ne viena vien skrējēja emocijas, patriotiskās jūtas un arī dažas muskuļu grupas. Imants arī bija atbildīgais par Siguldas kalnu maratona pēcballīti, bijis tempa turētāja amatā gan oficiāli, gan privāti – nu vienkārši – aktīvs biedrs ne tikai kilometru krāšanā, bet arī sabiedriski darbojoties.
“Running has made me free,” lasu katrā otrajā motivācijas atziņā, ko katru rītu sūta man Runner’s World. Un katru reizi es domāju: “Jā, mani arī.” Mēs bieži dzirdam un paši stāstam, cik laba ietekme ir skriešanai gan uz mūsu fizisko labsajūtu, gan morālo, ka gadās izbaudīt lidojuma sajūtu skrienot un sajusties brīvam pat no sevis paša.
Bet šīs piezīmes ir par to, kā šovakar neskriešana man atgrieza izvēles brīvības sajūtu.
18.marts, 88. diena pēc kārtas skrienot. Ir apmācies, pat miglains rīts nelielā pieKeiptaunas pilsētā Fish Hoek. Esmu jau pieradusi atvaļinājumā celties agri no rīta un izskriet dienišķos kilometrus, lai cik daudz vai maz to todien nebūtu. Bet šorīt visa mana būtība protestē. Velku garumā ģērbšanos cik spēju, bet šā vai tā būs jāiet. Neviens taču spīta dēļ nemet ārā 88 dienas, krājot 100 dienu nozīmīti.
Uzvelku kedas un kopā ar draugu izeju paskriet. “Bewitched,” pēkšņi iešaujas man prātā (atvaļinājuma laikā ik pa brīdim domāju angļu valodā, pieradums). Tā nav mana griba, kas mani dzen dienu pēc dienas vilkt kedas, tas pat nav mans treniņplāns. Esmu tikai marionete, ko rausta aiz diedziņiem 100 dienu Vsk Noskrien nozīmīte. Pelēka, pelēka diena. Pelēks, pelēks skrienamnoskaņojums.
Nav manos paradumos pamest mērķus, neaizejot vien 12 soļus no 100. Es pat pavilku to nedaudz garāku un sakrāju 105 dienas – ieradumi, kad izveidojas, ir spēcīga lieta. Dažreiz pat nav jādomā no rīta, skriešanas apģērba uzvilkšana ir tikpat dabiska kā zobu mazgāšana.
Bet šodien es beidzot atbūru savu brīvo gribu atpakaļ. Es nenoskrēju!!! Pat ne divus soļus ne. “Свободу попугаям! Свободу попугаям!” (klipiņš tiem, kas neatceras). Izskatos gandrīz tāpat kā papagailis, vien tējkannas vietā man rokā sarkanvīna glāze. Lēkāju pa māju un dziedu aiz priekiem, ka atkal esmu brīva. Ka atkal varēšu iet skriet tad, kad gribēsies, un tāpēc, ka gribēsies. “Свободу попугаям!”
P.S. Mans neskrienamais periods ilga vienu vakaru.
P.P.S. Iespējams, kad sākšu krāt 365 dienu nozīmīti, man būs žēl to 105 iekrāto dienu. Bet iespējams arī nebūs. Jo sākot to jauno ciklu (un tas noteikti nebūs drīz), es būšu tam morāli gatava.
Viņš ir viens no trakākajiem mūsu kluba biedriem. Labā nozīmē. Vienmēr ideju pilns, vienmēr pozitīvs, vienmēr gatavs sakūdīt citus uz it kā neprātīgām lietām. Meitenes apmeklēt koptreniņus viņš motivē, cienājot ar strūdelēm. Kādā janvāra svētdienā -12 grādu salā uzrīkojis skrējienu – koptreniņu no Brīvības pieminekļa līdz Carnikavai ar cēlu mērķi – cept pankūkas un tam savācis komandu vairāk nekā 10 skrējēju/cepēju/ēdāju sastāvā. Janvāra mēneša skrējējs ir Matīss. Lasīt tālāk.
Tev ir motivācija skriet, bet nav laika, vai vismaz tā tev šķiet. Šie divdesmit pieci padomi palīdzēs tev iekļaut skriešanu vissaspringtākajā laika grafikā. Lasīt tālāk.