VSK Noskrien

Pa reizei man kāds tā mēdz pajautāt, domādams manas skriešanas gaitas. Pašai arī interesanti paskatīties atpakaļ, kas sezonā un kādēļ sastrādāts.

Mans lielākais brīnums un pārsteigums ir Aizkraukles pusmaratons, kur izskrēju šīs sezonas labāko rezultātu (1:38:38), kas gan krietni atpaliek no pagājušajā sezonā noskrietā PB (1:31:57). Un kāds tur brīnums – uz Aizkraukli devos teju pa taisno no lidostas pēc 3 nedēļu gara ceļojuma, kurā skriešanai laika pietika vien divas reizes plus vēl diezgan negausīgi tika patērēts gardais portugāļu un spāņu sarkanvīns.

Aizkraukles pusītes pjedestāls

Ja iepriekšminētais vēl ir likumsakarīgi, tad pārējais gan ne. Ar gariem zobiem nomocīju tempa turēšanu NRM maija svelmīgākajā svētdienā un uz brīdi pret skriešanu (sacensībās) parādījās viegls nelabums. Pamanīju, ka arī mans sacensību gars ir pagalam savārdzis (varbūt saistīti ar Santjago ceļa atklāsmēm?).

Foršs uzrāviens bija Cēsu eco treils, kur sev un citiem par brīnumu tiku līdz galam. Trase bija interesanta, skriet gribējās, peldēt arī. Viss patika, par spīti liekajiem maldīšanās rezultātā iegūtajiem kilometriem, vien nākamajā dienā to gan nevarēja nosaukt par dzīvespriecīgu kustēšanos.

Tīri labi pie sirds man gāja arī Stirnu buks Šlokenbekā. Sacensību rītā neraksturīgi sev šogad teicu, ka viss, ko šodien vēlos, ir ieskriet dāmu trijniekā. Ieskrēju ar’, kā rezultātā tiku pie koka lūša. Vecāki priecīgi par jauno dārza iemītnieku. Tēvs esot noteicis, ka kāds vēl nosperšot, un ienesis istabā.

Lūsis

Vasaras otrajā pusē izvilku vecos treniņplānus un nolēmu sapurināties gada pēdējam nopietnajam pusmaratonam Siguldā. Izturēju nedēļu vai divas. Attiecīgi neko labu vai daudzsološu neizskrēju arī šajās sacensībās. Ja pēdējā aplī līdzbiedrs nebūtu mani burtiski stūmis aiz muguras uz priekšu, es visu distanci nebūtu pievārējusi.

Punkts uz “i” bija Siguldas kalnu maratons, kur garākajā distanacē, pusē tikusi (un tas ir tālu no starta/finiša zonas) sapratu, ka motivācija mani ir pametusi un nespēju atrast nevienu pietiekami labu iemeslu sevi virzīt tālāk pa kalniem un lejām. “Nožēlosi, ka nedabūsi medaļu,” man, garām skrienot, saka Dace. “Nenožēlošu,” kaut kā ļoti pārliecinoši zinu un iekšēji smaidu. Pārliecība bija tik skaidra, ka uz finišu diskvalificēties aizsoļoju pa asfaltēto Siguldas pusmaratona trasi (lai lieki nenomocītos ar atlikušajiem kalniem un lejām). Šajā pasākumā lielāko prieku guvu no aurošanas kalna galā, katram nākamajam kalnu skrējējam tuvojoties finiša līnijai. No viņu smaidiem, kad pamana, ka kāds tur augšā atbalsta un gaida.

Neskrienam jau pirmajā aplī

Ko no tā visa var secināt?

Pārgājieni šosezon ir bijuši mani labākie treniņi. Kā pirms Aizkraukles, tā arī pirms CET nodevos daudziem kilometriem iešus. 24h rogainigs arī bija iešanas meistarklase, kas pie tam trakoti patika.

Sofa time Oravā

Ievērojami ir mainījusies mana vērtību skala – skriešanu no prioritātēm izstūmušas citas lietas (šūšana, kultūra, pašizziņa).

Ir nākusi atziņa, ka man nevienam nekas nav jāpierāda. Kādreiz šķita, ka ir, un arī bija, kam, un bija, ko. Kāds tuvs cilvēks man reiz teica: “Nu ko tu tur ņemies ar to skriešanu, tāpat neko nesasniegsi.” Pēc pavisam neilga laika (2012.g. jūlijs, Liepājas pusmaratons) pirmo reizi ar izbrīna pilnām acīm uzkāpu uz pjedestāla. Nē, ja pavisam precīzi, tad neuzkāpu – jo brīdī, kad mani tur sauca, bezbēdīgi plunčājos jūrā, pat sapņos nerādījās man pjedestāli.

Esmu ieslīgusi sevis mīlēšanā – ja kādreiz varēju sakostiem zobiem turpināt durt uz priekšu pa trasi arī tad, ja piezadzies grūtums, tad tagad ir sajūta, it kā kāds būtu izslēdzis podziņu. Tādā brīdī man ne pa kam vairs negribas turpināt sevi mocīt. Un es to vairs nedaru.

Pirmo reizi dzīvē izstājos no sacensībām. Līdz šim biju tikai prātuļojusi, nez, kā tas ir un vai tad, ja man samestos slikti, es to saprastu un spētu pieņemt pareizo lēmumu. Redz, nemaz nevajadzēja kaut kam sliktam notikt. Izstāties man nozīmēja uzvarēt. Uzvarēt sevi. Apsveicu sevi ar to no visas sirds un ceru, ka līksmojat līdz ar mani. :)

Man vairs nepatīk plānot un pakļauties plānam. Sekoju sajūtām un pašā pēdējā brīdī mēdzu nosliekties par labu dalībai vienā vai otrā sporta pasākumā. Treniņu plāns man tagad saistās ar verdzību. Pamodos no rīta agri un ir vēlēšanās – eju skriet. Nav – nu neko, iekārtojos dīvānā ar grāmatu, ar šūnamo pie šujmašīnas vai pie plīts uzmeistarot ko garšīgu vakariņām.

No sacensībām man visvairāk patīk socializēšanās – kopīga braukšana, sarunas, pre un after pārtiji, kopīga vakariņu gatavošana, ekskursijas pa pilsētu interesantākajām vietām, bet tā skriešana – vot tā varētu arī nebūt. Tā ātrā un uz laiku.

Ir arī blakusefekts – tie, kas pie plāna turas, man tagad šķiet dīvaini. No šī apsolos atbrīvoties. Tas jau līdzīgi kā ar smēķēšanas atmešanu – jau pirmajā dienā, kā netikumam pateicu “nē” uz citiem smēkētājiem lūkojos ar greizu aci. Tas pāriet ar laiku, zinu.

Kaut kā tā.