To, ka šogad ziemā nebūs nekādas Kanāriju salas, jau zināju pērn pēc finiša. Tāpēc Daces provokācijai vasarā par to, kura no mums ātrāk finišēs tajā trakajā skrējienā, nepadodos. Nav jau tā, ka es tur negribētu atgriezties, es gribēju pērn un gribu aizvien, bet ne šogad. Taisnības labad jāsaka, ka janvāra vidū pavisam nedaudz pietrūka, lai es pamestu visu pusratā, apmaksātu TGC360° dalību, nopirktu aviobiļetes un pazustu nekurienē uz nedēļu. Mani no tā paglāba ziema, sniegs un distanču slēpošanas sacensības. Lasīt tālāk.
Mums ir noteikumi un tie ir stingri. Līdz brīdim, kad citādi nevar. Liela daļa skriešanas entuziastu sekoja viņa gaitām Madeiras salā un varēja būt par lieciniekiem tam, ka latvietis var uzvarēt pasaules līmeņa taku skriešanas ultramaratonā ar vairāk nekā 7 tūkstošiem augstuma metru. Par sasniegumiem aprīlī tika izlemts radīt precedentu un bez regulārās žūrijas iesaistes par mēneša skrējēju atkārtoti kronēt Madeira Island Ultra trail (MIUT) absolūto uzvarētāju Andri Ronimoisu jeb Džokeru. Ja vēl nepietiktu ar to, viņš pēc trim nedēļām iegūst augsto 11. vietu taku skriešanas pasaules čempionātā. Kā vienmēr – pašapzinīgs un humora pilns, bet tajā pašā laikā arī ar nopietnu attieksmi pret to, ko dara. Ļausimies iedvesmai un ņemsim piemēru! Lasīt tālāk.
“Kā Tev patīk mūsu sala?” man jautā kāds brīvprātīgais Pico do Ruivo kontrolpunktā.
“Tā ir neprātīgi skaista, bet es vairs šeit neatgriezīšos!” es viņam godīgi atbildu.
“Kāpēc tā?” prasa vairāki neapmierināti brīvprātīgie vienlaicīgi.
“Nepārprotiet, šī ir lieliska sala, bet šis skrējiens nav priekš manis, tas ir par grūtu!” es pamatoju savu atbildi un, izspiedis pēdējo smaidu šajā apstāšanās reizē, dodos Pico do Arieiro virzienā.
Ir 2017. gada 22. aprīļa agrs rīts, un, ticis galā ar Madeira Island Ultra Trail pirmajiem 70 kilometriem, es tiešām ticu tam, ko es saku, un šī pārliecība saglabājas arī pēc finiša.
Rudenī, kad plānoju savu sacensību kalendāru 2018. gadam, Madeira tajā netiek iekļauta. Tikai tuvojoties pavasarim, kaut kur savā smadzeņu podā dzirdu klusu jo klusu balsi, kas mani sauc atpakaļ. Ilgi šo balsi ignorēju, jo, lai arī grūtības ir aizmirsušās, kalendārs man ir diezgan pilns, un Madeirai vietas tajā nav.
Izšķirošais punkts ir TransGranCanaria. Tieku šeit tikai līdz vidum, un, tiklīdz noņemu savu sacensību numuru, balss manā galvā atgriežas ar krietni uzbāzīgāku sparu:
“Vecīt, Tev jābrauc uz Madeiru!”
Madeiras sala mani sauc, un šoreiz es to sadzirdu!
Madeirā ierodos trešdienas rītā. Šoreiz esmu pilnīgi viens, un tas nozīmē pilnīgu koncentrēšanos sacensībām. Pirmais treniņš sanāk jau uzreiz pēc ierašanās. Norezervētais hostelis ir 5 km no pilsētas centra, kur mani izlaiž autobuss, un, protams, ka visi šie kilometri ir pret kalnu. Lēnām kāpju augšā un nejūtos kā sportists, kurš varētu pievarēt 115 km līdzīgā apvidū.
Dienās pirms starta pārsvarā atpūšos, un treniņi ir viegli. Pēdējos tempiņus esmu izskrējis vēl otrdien Londonā, bet Madeirā neko grūtu pirms sacensībām plānojis neesmu.
Ceturtdiena ietver expo apmeklēšanu un elites skrējēju prezentēšanu, kur es esmu vairāk skatītāju lomā un uz skatuves tieku uzaicināts vien pašās beigās, kad tiek taisīta bilde.
Elites prezentācija pirms starta.
Došanās uz startu ir sarežģīts pasākums. Es un Naomi, elites skrējēja no Dienvidāfrikas, kas ievākusies manā hosteļa numuriņā vien pāris stundas iepriekš, dodamies ceļā jau 18:30, bet starts ir tikai pusnaktī. Vispirms mums ar pilsētas autobusu vajag tikt līdz centram, pēc tam – ar reģionālo autobusu līdz Machico un no turienes – ar organizatoru autobusiem līdz starta vietai Porto Moniz. Loģistikas plāns nobrūk jau pirmajā solī, kad pilsētas autobuss kavējas par 20 minūtēm, bet, par laimi, viss beidzas labi un mūs līdz pilsētas centram nogādā mīlīgie hosteļa biedri no Dānijas. Tikai pa ceļam uz Machico atceros, ka aizmirsu paēst un pēdējo reizi esmu ēdis kaut kad pēcpusdienā. Naomi ir līdzīgā situācijā, un, pirms kāpjam pēdējā autobusā, mēs uzbrūkam degvielas uzpildes stacijas gardumu stendam. Gardumi gan te ir dikti nosacīti, un šeit nedaudz sākas pirmā panikas lēkme. Ēdiens, ko tagad tiesāju, ir vēl briesmīgāks nekā tas, ko es ēdu parasti, bet līdz startam ir 3,5 stundas. Cerams – šis nebeigsies slikti.
Spēcīgākā MIUT 2018 hosteļa komanda.
Starta vietā Porto Moniz nonākam jau vairāk nekā stundu pirms starta. Ceļš uz šejieni ir pagājis ātri, jo visu ceļu esam norunājuši un ir pat izdevies aizmirst, ka pēc pāris stundām ir jāskrien. Stresa līmenis ir diezgan zems. Kā paredzēts, Porto Moniz ir diezgan vēsi, un es cenšos savu laiku pavadīt kādā restorānā, kur lēni tukšoju Pepsi pudeli. Mēģinu nenervozēt, bet viena no kājām visu laiku kratās, un brīdī, kad nespēju vairs izturēt, dodos uz startu.
Pēdējās minūtes pirms starta paiet runājoties ar citiem elites skrējējiem, un tikai minūti pirms starta es attopos ar kurtku mugurā. Ārā ir vēsi, bet es zinu, ka pāris minūtes vēlāk kurtkā būs kārtīga cepšanās, un panikas vadīts ātri ģērbju to nost.
KP0 Porto Moniz – KP1 Fanal 13.9km
Distance: 13.9km; augstummetri: 1505; Posms ietver stāvu, bet relatīvi īsu kāpumu sākumdaļā, kam seko īss noskrējiens. Atlikusī posma daļa sastāv no gara kāpuma.
Laiks distancē:
KP0 -> KP1
1. David Hauss 1:37:31
1. David Hauss 1:37:31
2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:39:22; +1:51
2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:39:22; +1:51
3. Sebastien Camus 1:39:27; +1:56
3. Sebastien Camus 1:39:27; +1:56
—
—
4. Andris Ronimoiss 1:39:38; +2:07
4. Andris Ronimoiss 1:39:38; +2:07
Pirms gada esmu guvis labu mācību. Pirmajā kāpumā uz Fanal es gandrīz sasniedzu savu maksimālo pulsu, pirmajā noskrējienā uz Chão da Ribeira divreiz izmežģīju potīti, bet otrajā kāpumā uz Estanquinhos es savas kājas pārvērtu par gumijlācīšiem. Šoreiz esmu gudrāks un sāku prātīgi. Kā ierasts, visi aiznesas, bet es līdzi nesteidzos un tā vietā pirmo kilometru pavadu, sarunājoties ar Gediminas Grinius. Arī tad, kad sākas kāpums, es cenšos skriet ļoti prātīgi un kādā brīdī saprotu, ka esmu apmēram 15.-20. pozīcijā. Mani tas pilnībā apmierina, jo zinu, ka puse no viņiem ir optimisti.
Pāris kilometrus cīnījušies ar diezgan stāvu kāpumu, kur es vairāk eju nekā skrienu, tiekam arī pie pirmā īsā noskrējiena. Tas nav ļoti sarežģīts, bet man ir liels prieks, cik komfortabli es te jūtos. Tā vietā, lai satrauktos par savu noturēšanos kājās, es esmu relaksēts un lielāko noskrējiena daļu pavadu, sarunājoties ar Jaunzēlandes labāko taku skrējēju Scotty Hawker.
Līdzīgi kā pirms gada mazajā miestiņā, kas šķir pirmo noskrējienu no pirmā kārtīgā kāpuma, ir pilns ar cilvēkiem, un viņi visi ir šeit, lai atbalstītu skrējējus. Pirms gada šeit skrēju kopā ar pirmajiem, bet šoreiz esmu nedaudz iepalicis, taču tas nemazina skatītāju atbalstu. Sajūtas ir fantastiskas.
Nakts aizsegā.
Nākamie 10 kilometri ir pret kalnu. Cenšos sevi noturēt komforta zonā, un tas ļauj šo kāpumu izbaudīt. Kur nepieciešams, es pāreju soļos, bet, tiklīdz kāpums vairs nav stāvs, es lēnām skrienu. Pilsētas daļa kāpumam ir tāda pati kā pirms gada, un šeit, līdzīgi kā pirms gada, lielākā problēma ir atrast ritmu uz kāpnēm. Šoreiz pakāpienus izdodas izmantot biežāk, un brīžiem pat viņi palīdz. Tiklīdz esam ārpus pilsētas, ir sajūta, ka skrienam pa citām takām. Pirms gada bija ilgstoši jāskrien blakus levadai, bet šoreiz nekas tāds nenotiek, un tā vietā pārsvarā ir zemes ceļi, kas lēzeni ved augšup. Neskatoties uz to, ka kāpumā sevi ievērojami limitēju, es ik pa laikam kādu apdzenu, un brīdī, kad esmu kalna augšā, man pašam liekas, ka esmu apmēram astotajā pozīcijā. Viss rit pēc plāna.
KP1 Fanal – KP2 C. Ribeira 19.2km
Distance: 5.3km; augstummetri: 45; Viss posms lejup, vietām ļoti tehnisks.
Laiks distancē:
KP1 -> KP2
1. David Hauss 2:07:06
1. Sebastien Camus 0:27:56
2. Sebastien Camus 2:07:23; +0:17
2. Aurelien Dunand-Pallaz 0:28:02; +0:06
3. Aurelien Dunand-Pallaz 2:07:24; +0:18
3. Jordi Gamito 0:28:14; +0:18
—
—
4. Andris Ronimoiss 2:09:04; +1:58
6. Andris Ronimoiss 0:29:26; +1:30
Pret nākamo noskrējienu man ir milzīgs respekts, un es no tā baidos. Brīžiem tas ir ļoti tehnisks, un mans vienīgais mērķis ir nokļūt lejā bez liekiem incidentiem. Nedaudz grūtākajās vietās cenšos sevi piebremzēt, lai neiekļūtu nepatikšanās, bet taisnākajos gabalos spiežu no sevis ārā nedaudz vairāk, lai nezaudētu pārāk daudz laika. Brīdī, kad sāku dzirdēt cilvēku atbalstu lejā esošajā pilsētā, zinu, ka drīz šausmas būs galā, un es būšu ticis galā ar vienu no grūtākajiem etapiem visā trasē. Atlikušo noskrējienu pieveicu bez problēmām un otrajā kontrolpunktā ieskrienu, nezaudējot nevienu pozīciju. Pašam par to ir milzīgs lepnums, un, kamēr ēdu apelsīnus un dzeru kolu, uzzinu, ka esmu ceturtajā pozīcijā. Atriežu zobus smaidā – nav slikti, galīgi nav slikti.
KP2 C. Ribeira – KP3 Estanquinhos 28.8km
Distance: 9.6km; augstummetri: 1385; Viss posms augšup. Vietām ļoti stāvs.
Laiks distancē:
KP2 -> KP3
1. Sebastien Camus 3:35:29
1. Andris Ronimoiss 01:27:20
2. Aurelien Dunand-Pallaz 3:35:33; +0:04
2. Jordi Gamito 1:27:38; +0:18
3. David Hauss 3:35:36; +0:07
3. Sebastien Camus 1:28:06; +0:44
—
—
4. Andris Ronimoiss 3:36:24; +0:55
Zinu, ka priekšā mani sagaida visgrūtākais kāpums visā trasē. Pirmie divi kilometri šeit ir brutāli, tāpēc kontrolpunktā uzkavējos pāris ekstra sekundes, lai uzņemtu nepieciešamo enerģiju. Pirms gada man šeit gāja ļoti grūti, un gribas, lai šoreiz man veiktos vismaz nedaudz labāk. Tas varētu nenākt viegli, jo pirms gada man šeit bija kompānija, bet šoreiz es kāpumu uzsāku pilnīgi viens. Metri šeit nāk grūti, bet augstummetri griežas kā labi iedarbināts bleibleids. Pulkstenis rāda, ka temps ir nokrities līdz 16 min/km, bet es esmu priecīgs par šādu rādītāju, jo tas ir ievērojams uzlabojums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Neskatoties uz to, gaidu, kad mani sāks apdzīt man aiz muguras esošie top skrējēji kā Grinius, Hawker, Olsen un citi. Tas nenotiek, un sev aiz muguras es neredzu nevienu lukturi. Tiesa, arī priekšā ir tumsa.
Divus kilometrus tālāk kāpuma stāvākā daļa beidzas, un es nonāku vietā, kur trase joprojām ved augšup, bet slīpums jau ir krietni pieņemamāks. Pirms gada te nevarēju atsākt skriešanu, bet tagad tas notiek dabīgi, un, lai arī kāpumu neizbaudu, ļoti lielas ciešanas tas nerada. Šeit trase kļūst arī ievērojami atvērtāka, un pēkšņi es sev priekšā redzu vairākus lukturus, tiesa, arī aizmugurē es redzu to pašu. Ir ļoti grūti noteikt, vai es tuvojos pirmajiem, un vai tie, kas man ir aiz muguras, netuvojas man. Liekas, ka tuvāk ir pirmais variants, un es uz pāris kilometriem ieslēdzu mednieka režīmu.
To sabojā kritiens!
Tik ļoti aizraujos, ka kādā brīdī, skrienot nedaudz pret kalnu, aizķeros aiz akmens un lidoju. Gaisā vēl paspēju apmesties otrādi un piezemējos uz sāna un muguras. Izņemot pāris skrambas, man nekas nopietns nekaiš, bet, ceļoties kājās, tieku pie krampja augšstilba iekšpusē un uz kādu mirkli esmu spiests apstāties. Ja jau ir jāstāv, tad nolemju pačurāt. Man jau sen to ir gribējies izdarīt, un šī ir lieliska iespēja.
Nākamajā kontrolpunktā nonāku bez papildu starpgadījumiem. No saviem sekotājiem esmu aizlaidies, bet kritiena dēļ arī priekšā ir tumsa. Tikai vēlāk, skatoties rezultātus, redzu, ka šo etapu esmu noskrējis visātrāk par visiem, un par šo uzvarēto etapu man ir īpašs prieks. Tajās mazajās sūda kājelēs tomēr ir kaut kāds spēks.
KP3 Estanquinhos – KP4 Rosario 37.4km
Distance: 8.6km; augstummetri: 0; Viss posms lejup.
Laiks distancē:
KP3 -> KP4
1. Aurelien Dunand-Pallaz 4:19:14
1. Aurelien Dunand-Pallaz 00:43:41
2. Sebastien Camus 4:19:19; +0:05
2. David Hauss 0:43:48; +0:07
3. David Hauss 4:19:24; +0:10
3. Sebastien Camus 0:43:50; +0:09
—
—
4. Andris Ronimoiss 4:22:07; +2:53
5. Andris Ronimoiss 0:45:43; +2:02
Nākamais posms ir tikai lejup. Tā sākuma daļu atceros kā diezgan akmeņainu, bet šoreiz liekas, ka trasē (vai manās prasmēs) ir uzlabojumi, un pārvietoties šeit var ļoti ātri. Esmu pamatīgi uz viļņa, jo pēc paša sarakstītā info uz numura redzu, ka iepriekšējo posmu esmu noskrējis ievērojami ātrāk nekā pirms gada. Pēc mirklīša sākas arī akmeņi, bet šāds segums man vairs neliekas grūts un es lidoju. Brīdī, kad trase ievijas mežā, es nopriecājos, ka šeit ietaupīšu laiku, salīdzinot ar pagājušo gadu, jo šeit man kāju sarāva krampī un nācās stāvēt. Nepaiet ne pāris sekundes pēc šīs priecīgās domas, kad kāja ir sarauta krampī un es stāvu. Šoreiz pie vainas ir otra kāja, nevis tā, kas nokrītot, bet muskulis ir tas pats. Sasodīts, kāpēc es magnija kursam piegāju tik pavirši un kāpēc es turpinu atlikt vizīti pie uztura speciālista?
Ierodoties Rosario
Lēnām atsāku kustību, un tālāk jau atkal iet labi, tomēr zinu, ka esmu zaudējis laiku, un nolemju ieslēgt aizsardzības taktiku. Tā vietā, lai censtos apdzīt tos, kas man ir priekšā, es centīšos noturēt aiz sevis tos, kas man seko. Līdz Rosario kontrolpunktam tas arī izdodas, bet pēc tam, kad tur esmu parunājies ar brīvprātīgajiem un taisos doties prom, kontrolpunktā ierodas Jordi Gamito. Sasodīts, viņš ir tuvu!
KP4 Rosario – KP5 Encumeada 44.3km
Distance: 6.9km; augstummetri: 680; Sākumā nedaudz uz leju, bet pēc tam kāpums. Etapa beigas lejup pa asfaltu.
Laiks distancē:
KP4 -> KP5
1. David Hauss 5:10:47
1. Andris Ronimoiss 00:50:07
2. Aurelien Dunand-Pallaz 5:10:48; +0:01
2. Jordi Gamito 0:51:14; +1:07
3. Sebastien Camus 5:11:40; +0:53
3. Sebastien Camus 0:51:23; +1:16
—
—
4. Andris Ronimoiss 5:12:14; +1:27
Mēģinu aizbēgt. Gamito kontrolpunktā pavada ievērojami mazāk laika nekā es un tāpēc ir tuvu. Sākumā ir nedaudz jāpaskrien uz leju, bet diezgan drīz sākas kārtējais kāpums. No šī kāpuma neatceros pilnīgi neko. Vai nu tas nav bijis pietiekami izaicinošs, vai arī es nakts aizsegā esmu iegājis nedaudz transā, un domas ir bijušas citur. Lielas mākslas jau te nav, liec vienu kāju priekšā otrai un dari to pēc iespējas ātrāk.
Jāatzīst, ka kopumā man sanāk labi, jo brīdī, kad esmu sasniedzis virsotni un nonāku uz asfaltēta ceļa, Gamito aiz muguras nav manāms. Priekšā nedaudz atpūtas. Nākamie divi kilometri ir lejup pa asfaltētu ceļu un, lai arī es te neslinkoju, nevarētu arī teikt, ka ieguldu ļoti daudz enerģijas. Neesmu pat pusceļā, un tāpēc augšstilbi vēl ir jāpataupa.
Kamēr es skrienu lejup pa asfaltēto ceļu, lēnām sāk smidzināt lietus. Godīgi jāatzīst, ka šoreiz laika prognozi neapskatījos, un lietus mani pārsteidz. Neko daudz tas manā plānā nemaina. Sliktākajā gadījumā pēc 15 kilometriem tikšu pie sausa krekla un, ja līs stipri, arī pie cepures. Tiesa, jau tagad ir skaidrs, ka trase paliks lēnāka un akmeņainie posmi pārvērtīsies par slidotavu.
Kontrolpunkā iestiprinos un sniedzu fiksu interviju. Esmu runīgs un sabiedrisks, un tā sacensībās vienmēr ir laba zīme.
KP5 Encumeada – KP6 C. Freiras 59.6km
Distance: 15.3km; augstummetri: 890; Sākumā lejup, kam seko īss, bet ļoti stāvs kāpums. Vēlāk garš kāpums un vēl garāks tehnisks noskrējiens. Posma beigu daļā īss kāpums.
Laiks distancē:
KP5 -> KP6
1. Aurelien Dunand-Pallaz 7:04:28
1. Aurelien Dunand-Pallaz 1:53:40
2. Sebastien Camus 7:09:27; +4:59
2. Sebastien Camus 1:57:47; +4:07
3. Andris Ronimoiss 7:10:11; +5:43
3. Andris Ronimoiss 1:57:57; +4:17
—
—
Dodos atpakaļ ārā. Līt ir sācis stiprāk, un tas sāk palikt nedaudz nepatīkami. Šis ir ļoti svarīgs posms. Tas ir viens no garākajiem etapiem un sevī ietver vairākus riebīgus elementus. Sākums ir viegls, bet pavisam drīz es nonāku pie kāpuma ar trubu. Šis manā uztverē ir viens no riebīgākajiem posmiem visā trasē, bet tā riebīgumu var saprast tikai tad, kad to ierauga. Tas ir tikai kilometru garš, bet ļoti stāvs. Pilsētas gaismas var redzēt ļoti augstu kalnā, un, ja nezin, ka tik augstu nav jākāpj, var ātri iedzīvoties depresijā. Papildus spriedzei diezgan labi var redzēt skrējējus gan priekšā, gan aizmugurē. Par skrējējiem priekšā esmu priecīgs. Lai arī jau krietnu laiku esmu bijis tuvu viņiem, ļoti sen neesmu redzējis viņu lukturus un tagad, tos ieraugot, ir prieks. Par lukturi sev aiz muguras nepriecājos. Gamito neļauj atslābt ne mirkli un nemitīgi turpina man sekot.
Kāpums ir nogurdinošs. Cauri lietum velkos augšā. Brīžiem pāreju uz visām četrām, bet pēc vienas no šādām reizēm nepadomāju, ka esmu apakšā zem sasodītās trubas, ceļos augšā un atdauzu pakausi. Nekas daudz nav cietis, tikai neliels būkšķis. Ar visu to izskatās, ka no Gamito nedaudz atraujos, bet priekšā esošie skrējēji nāk arvien tuvāk. Brīdī, kad skrējējs man priekšā ir piebeidzis kāpumu un pazūd aiz līkuma, uzņemu laiku, un līdz brīdim, kad esmu turpat, ir pagājušas vien 90 sekundes. Tas nav neko daudz, un man ir sajūta, ka drīz būšu top3. Protams, ar noteikumu, ka Gamito mani beidzot nenoķers.
Kādu brīdi ķermenis var izbaudīt skriešanu pa līdzenumu un brīžiem pat uz leju. Šeit trase met daudzus jo daudzus līkumus, un ik pa laikam priekšā var redzēt trešo vietu un brīžiem pat otro. Tiesa, tas strādā arī uz aizmuguri, un arī Gamito mani ik pa laikam redz. Brīdī, kad atkal sākas kāpums, esmu jau savam priekšā esošajam konkurentam diezgan tuvu, bet tad pēkšņi mans lukturis bez īpaša brīdinājuma izslēdzās. Labi, ka tobrīd kāpju pret kalnu, bet pat ar visu to paspēju paspert divus soļus pirms pilnībā apstājos. Negribas pat domāt, kas būtu noticis, ja es tajā brīdī skrietu lejup. Lukturis ir izturējis nedaudz vairāk nekā sešas stundas, un šoreiz pats vien esmu vainīgs, ka tā resursus brīžiem nepietaupīju.
Tumsa…
Ir pilnīga tumsa. Neredzu tālāk par 20 cm. Noņemu somu un mēģinu atrast otru lukturi. Tas nav vienkārši, jo nevaru sataustīt somas rāvējslēdzēju. Zinu, ka Gamito ir tuvu, un tas varētu mani glābt, tomēr mēģinu iztikt bez tā un pēc brīža esmu uzlauzis somu un izvilcis otru lukturi. Šis ir slavenais lukturis, ar kuru es pirms gada Kanārijās gandrīz nositos, bet tas ir vairāk nekā nekas. Atsāku kustību un, lai arī redzamība ir ievērojami vājāka, uz priekšu es tieku.
Neskatoties uz palielo aizķeršanos, pāris kilometrus vēlāk esmu noķēris trešajā vietā esošo David Hauss un vismaz uz kādu laiku esmu Pasaules tūres posma labāko trijniekā. Hauss no manis saņem uzmundrinājumus, bet izskatās, ka viņam neiet labi. Turpinu savu aizsardzības taktiku, tikai šoreiz man jāaizstāv jau krietni vērtīgāka pozīcija.
Līst arvien spēcīgāk, un kopā ar miglu un manu vājo lukturi redzamība ir vāja. Zinu, ka drīz būs sarežģīts noskrējiens, un saprotu, ka šis nebūs risinājums. Tiesa, pirms ķeros klāt pie lukturu jautājuma, nedaudz pazaudēju marķējumu. Skatos atpakaļ, vai tur nemana kādu lukturi, bet tur ir tumsa, un tieši tāds pats skats ir arī priekšā. Mēģinu uzlikt trasi savā Suunto, bet šķiet, ka esmu lejuplādējis kļūdainu failu, jo tur neko nerāda un uz ekrāna ir paziņojums, ka esmu nost no trases. Vai tiešām es būšu palaidis garām kādu pagriezienu? Turpinu lēnām, jo negribas lieki tērēt enerģiju, skrienot nepareizajā virzienā, tomēr pēc mirkļa izrādās, ka trauksme ir bijusi velta, un es priekšā ieraugu marķējumu.
Sāku risināt luktura jautājumu. Vēlreiz velku nost somu un velku ārā labo lukturi. Man tam ir rezerves akumulators (Paldies, Juri!!!), bet problēma šeit ir tā, ka tukšo akumulatoru nav nemaz tik vienkārši noņemt, un, ņemot vērā, ka man tam arī nav laika, mēģinu skriet ar diviem akumulatoriem uz galvas. Tukšais stāv stabili, bet pilno mēģinu nostiprināt tā, lai tas pārāk nekratās. Kopumā operācija ir sekmīga, un, lai arī ik pa laikam šī instalācija ir jāpielabo, man atkal ir kvalitatīva gaisma.
Sekojošajā noskrējienā esmu ļoti uzmanīgs. Pēdējā tumsas stunda, migla, lietus un nu jau ļoti slidenie akmeņi nav laba kompānija. Zinu, ka šis ir pēdējais grūtais noskrējiens, un, lai arī pēc tam arī ir tehniski etapi, tie būs gaismā, un gaismā es esmu neapturams. Lēnām tipinu lejup un gaidu, kad mani beidzot noķers Gamito. Rēķinu, ka esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, bet kilometri tik turpina nākt klāt, un es joprojām skrienu lejup. Šķiet, ka noskrējiena lejasgalā ir veiktas nelielas izmaiņas trasē, un nu šis etaps ir palicis garāks. Arī pirms paša kontrolpunkta mani sagaida vilšanās. Pirms gada šeit bija iespēja skriet augšup pa asfaltētu ceļu, bet šoreiz mēs tiekam iedzīti kaut kādā akmeņu laukā un pavisam drīz jau ir jāraušās augšā pa stāvu nogāzi. Iedzīvojos kārtējā krampī, bet nu jau esmu iemācījies tos ignorēt un, sažmiedzis zobus, turpinu kāpšanu.
Lielajā kontrolpunktā ierodos labā omā. Lai arī šis etaps noteikti neizdevās kā plānots, esmu pakāpies uz trešo vietu, un īsi pirms kontrolpunkta esmu redzējis sev priekšā arī otro vietu. Atjaunoju želeju krājumus un vēlreiz samainu lukturus. Ir gaišs, bet priekšā vēl ir 4 tuneļi, kur lukturis noderēs, tiesa, tur var iztikt arī ar vājo, bet vieglo versiju.
Kontrolpunktā pavadu daudz laika. Atkal tieku nointervēts, bet vairāk skraidu apkārt un esmu neorganizēts. Šeit arī satieku savu jauno asistentu Goncalo, kurš mūsu sarunas vidū paziņo, ka es uzvarēšu. Pasmejos un dodos atrādīt ekipējumu, bet arī šeit Goncalo ir klāt ar kameru un vēlreiz noteic: “Šis puisis uzvarēs!”
Izskrienu ārā no kontrolpunkta, sāku skaļi smieties un pie sevis nosaku: “Maybe I will!”
KP6 C. Freiras – KP7 Pico do Ruivo 70.4km
Distance: 10.8km; augstummetri: 1370; Īss posms lejup, kam seko ļoti garš un vietām stāvs kāpums.
Laiks distancē:
KP6 -> KP7
1. Aurelien Dunand-Pallaz 9:13:26
1. Andris Ronimoiss 2:04:00
2. Andris Ronimoiss 9:14:11; +0:45
2. Aurelien Dunand-Pallaz 2:08:58; +4:58
3. Sebastien Camus 9:18:48; +5:22
3. Sebastien Camus 2:09:21; +5:21
—
—
Šeit ir trases vienīgais reversais posms, un šeit vispirms satieku itāļu skrējēju Ludovisi, bet pēc tam redzu arī savu komandas biedru Inov8 komandā no Lielbritānijas – Damian Hall, bet uzreiz aiz viņa – lietuvieti Gediminas Grinius. Nav ne mazākās nojausmas, cik tālu viņi ir aiz manis, bet ir skaidrs, ka 15-20 minūšu attālumā ir daudz skrējēju, un viens neliels plīsiens var novest pie pamatīga kritiena pozīcijās.
Arī šī trases daļa ir nedaudz mainīta. Tā vietā, lai skrietu pa asfaltu un uzreiz sāktu kāpumu, mēs tiekam izdzenāti pa dažādiem mazdārziņiem. Kādā brīdī, izskrienot ārā no viena no tiem, es zaudēju uzmanību un aizskrienu nepareizi. Noskrienu nepareizajā virzienā 200 m un saprotu, ka marķējuma vairs nav. Griežos atpakaļ un dabūju dažus liekus augstuma metrus, bet brīdī, kad atgriežos uz trases, krustojumā parādās Gamito.
Esmu dusmīgs. Esmu lieki iztērējis 2 minūtes, un tagad man vairs nav tik ļoti sargātā pārsvara. Tiklīdz sākas kāpums, dusmās ieslēdzu savu labāko kalnu ātrumu, un pāris minūtes vēlāk no Gamito man aiz muguras vairs nav ne miņas.
Mazdārziņā starp kāpostiem
Dusmas nepazūd, un šajā kāpumā es esmu ļoti agresīvs. Tas nes augļus. Jau pašā kāpuma sākumā pamanu sev priekšā Sebastien Camus, un, tiklīdz esmu viņam pavisam tuvu, atrodu vēl lielāku pārnesumu un aiznesos garām kā stāvošam. Pāris minūtes vēlāk man aiz muguras ir klusums.
Man šis kāpums patika pirms gada un patīk arī tagad. Jā, tas ir garš un brīžiem stāvs, bet es tajā varu atrast labu ritmu, un man tas padodas. Esmu drošs, ka tuvojos arī pirmajai vietai, un brīdī, kad esmu jau pavisam tuvu virsotnei, mana pārliecība apstiprinās. Pārsimts metrus priekšā ir sacensību līderis.
Džokera izmirkušajā sejā parādās smaids. Nepanikoju! Zinu, ka man vēl ir ļoti daudz laika, lai apdzītu priekšā esošo skrējēju, un es gribu šo procesu izbaudīt. Francūzis Dunand – Pallaz mani redz, un tas šobrīd ir viss, kas man ir vajadzīgs. Iesēt bailes, dot cerību, bet vēlāk šo cerību sagraut!
Kontrolpunktā nonāku otrajā pozīcijā, bet francūzis šeit ir ieradies vien 45 sekundes pirms manis. Piecu minūšu pārsvars ir praktiski sadeldēts. Kā ierasts, paprasu Pepsi un apelsīnus, bet redzu, ka francūzis mielojas ar kūku, un es arī nolemju to pamēģināt. Mielojas gan ir smalkjūtīgi teikts. Francūzis ar vienu roku kūku stūķē mutē, bet ar otru stūķē ekstra gabaliņus kabatās. Man tās ir labas ziņas. Neviens skrējējs, kurš jūtās stiprs, nekad tā nedarītu, un šis nedaudz izskatās pēc izmisuma soļa. Visticamāk – viņš jūtas izsalcis un nedaudz novārdzis, un manā “Bailes, cerības, sagrāve” plānā tas iederas izcili.
KP7 Pico do Ruivo – KP8 Chao da Lagoa 79.8km
Distance: 9.4km; augstummetri: 545; Miksēts reljefs ar ļoti tehniskiem etapiem. Beigu daļa lejup.
Laiks distancē:
KP7 -> KP8
1. Andris Ronimoiss 10:24:13
1. Andris Ronimoiss 1:10:02
2. Aurelien Dunand-Pallaz 10:26:47; +2:34
2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:13:21; +3:19
3. Sebastien Camus 10:35:31; +11:17
3. Damian Hall 1:16:11; +6:09
—
—
Kontrolpunktu pametu apmēram 20 sekundes pēc francūža, bet nepilnu kilometru vēlāk esmu jau viņam tuvu aiz muguras, bet vēl pēc mirklīša nenociešos un izvirzos vadībā. Tiklīdz esmu garām, manā sejā parādās triumfuāls smaids. Zinu, ka tā nav smuki, bet ir noticis kas nozīmīgs. Pirmo reizi Pasaules tūres ietvaros es esmu pirmajā vietā. Labi, precizēšu. Pirmo reizi esmu pirmajā vietā, neskaitot pirmos desmit trases kilometrus. Mirkli pēc smaida parādās neliels lampu drudzis. Ko darīt tālāk? Līdz finišam ir atlicis krietns maratons, un, lai arī francūzis ir apdzīts, tas nenozīmē, ka kūku ietekmē viņš nevar atjēgties. Tāpat arī nav zināms, kas notiek tālāk man aiz muguras. Ja nu ir kāds, kurš strauji man tuvojas? Lieki nefilozofēju un mēģinu izpildīt “sagrauj” fāzi.
No Pico do Ruivo uz Pico do Arieiro ved sasodīti skaista taka, bet šodien ir apmācies, un neko daudz te redzēt nevar. Pat ja varētu, diez vai man tas izdotos. Viss ir slapjš, un šajā posmā ir diezgan svarīgi skatīties zem kājām, jo bieži vien dažu metru attālumā ir krauja, kurā iekrītot obligātā ekipējuma svilpe un folija sega varētu nelīdzēt. Mēģinu pa tehnisko posmu atrauties no francūža, bet ļoti lielu pārsvaru neiegūstu. Ik pa laikam ir ļoti īsi, bet ļoti stāvi kāpieni pa kāpnēm, un izskatās, ka šeit es pat esmu nedaudz lēnāks, bet, tiklīdz ir nedaudz taisnāks, pārsvars pieaug. Drīz vien ir klāt arī tuneļi. Man lukturis ir jau gatavībā, bet par francūzi neesmu tik drošs, un tāpēc šeit vēlos pazust cauri, cik ātri iespējams, lai viņam ar savu gaismu nepalīdzētu.
Brīdī, kad esmu pavisam tuvu Pico do Arieiro, parādās vesela virkne ar fotogrāfiem. Bildes šeit var sanākt smuku smukās, bet, ņemot vērā, ka jādodas ir pret kalnu, pārsvarā tas notiek ejot, un līdz ar to bildes nekam neder. Pieveicu pēdējos kāpumiņus un skatītāju atbalstīts uzsāku noskrējienu. Paskatos atpakaļ, un francūzis joprojām ir tuvu, redzēs, kā mums abiem ies noskrējienā.
Pārgājiens Pico do Arieiro tuvumā
Sākuma daļa noskrējienam ir nedaudz tehniskāka, kā es to atceros. Šeit mēģinu ātri iznavigēt pa akmeņaino taku, un kopumā man tas padodas labi. Kādā brīdī ir jāpievar pavisam lēzens kāpums, un šeit es pārvietojos tik labā ātrumā, ka esmu drošs, ka no francūža atraujos. Tas arī apstiprinās, jo brīdī, kad es esmu jau ar kāpumu ticis galā, francūzis tikai parādās aiz līkuma. Mans pārsvars noteikti ir pieaudzis, un tajā brīdī vēlos, kaut man būtu pieejama zelta zivtiņa ar vienu vēlēšanos kabatā. Tā būtu gaužām vienkārša – es līdz finišam Machico vairs nevēlos redzēt nevienu no sacensību dalībniekiem. Zivtiņas man nav, bet vēlēšanās piepildās!
Ieskrienot kontrolpunktā, satieku savu asistentu, kurš smaidīgs paziņo, ka viņš taču esot teicis, ka es uzvarēšu. Atbildu, ka vēl jau nekas nav beidzies, bet mani argumenti viņu ne visai interesē. Jautāju, cik tālu man aiz muguras ir nākamie skrējēji, bet skaidrs, ka viņš neko nezina. Trešā vieta esot tālu, bet, cik tālu, to tā arī nesaprotu, un šis info vairāk izklausās pēc minējuma, nevis reāla fakta. Informēju, lai brīdī, kad ieskrien otrā vieta, viņš sāk bļaut tā, lai es dzirdu, bet arī tas netiek izdarīts. Bezcerīgs asistents, kuram vēlāk par sodu tiek piešķirts uzdevums mani aizvest uz ribiņu restorānu un pončas testēšanu.
Nejēdzīgais asistents un viņa sieva
KP8 Chao da Lagoa – KP9 Poiso 90.4km
Distance: 10.6km; augstummetri: 675; Pirmā puse pārsvarā lejup, pārsvarā tehniski vienkārši. Otrā daļa kāpums. Vietām ļoti stāvs, beigu daļa lēzenāka.
Laiks distancē:
KP8 -> KP9
1. Andris Ronimoiss 11:38:21
1. Andris Ronimoiss 1:14:08
2. Aurelien Dunand-Pallaz 11:45:50; +7:29
2. Javi Dominguez – Ledo 1:18:14; +4:06
3. Sebastien Camus 11:58:26; +20:05
3. Aurelien Dunand-Pallaz 1:19:03; +4:55
—
—
Turpinās noskrējiens. Šeit nekā ļoti sarežģīta nav, un es varu lidot tuvu maksimālajam ātrumam. To arī cenšos darīt. Ticības, ka varētu uzvarēt, vēl īsti nav, bet tajā pašā laikā es joprojām vairāk aizsargājos un cenšos savus ātrumus nedaudz ierobežot tā, lai paliek spēks arī beidzamajiem kilometriem. Jāpataupās arī tāpēc, ka priekšā ir pēdējais kāpums. Šeit trase ir nedaudz izmainīta, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un tāpēc es ceru, ka kāpums būs uztaisīts nedaudz maigāks, bet manas cerības, protams, ir veltas. Kāpums, visticamāk, pa pašu organizatoru izdomātu taku ir atstāts, un es bez lielas sajūsmas sāku tajā rausties.
Zinu, ka šis ir izšķirošs mirklis, ja šeit nesalūzīšu, tad viss būs labi, jo tālāk ir man piemērots reljefs – garas taisnes un viegli noskrējieni. Cītīgi kāpju, un pēc sajūtām esmu krietni labākās pozīcijās nekā pirms gada. Toreiz es šeit nodarbojos ar sms sūtīšanu, bet tagad koncentrējos kāpšanai. Liekas, ka sanāk, un, lai arī ik pa laikam krūmos kaut kas nočab, tās ir tikai ķirzakas, un no konkurentiem nav ne miņas.
Ticis galā ar kāpuma stāvo daļu, nonāku klajumā, kur tālu priekšā ir redzama nākamā kāpuma daļa. Nopriecājos, ka šeit varēšu redzēt, cik tālu aiz manis ir sekotāji, bet brīdī, kad esmu ticis kāpumam līdz pusei un paskatos atpakaļ, nākas vien nopūsties – sūda mākoņi visu ir pārvērtuši miglā.
Īsi pirms Poiso kontrolpunkta esmu sasniedzis savu lielāko krīzi sacensībās. Kāpumā, kur vajadzētu saņemties un paskriet, es pārvietojos ejot, un tas mani pamatīgi sanikno. Ja es šāda vājuma brīža dēļ pazaudēšu savu pārsvaru, tad tā būs pamatīga izgāšanās. Brīžiem mēģinu paskriet, bet pārsvarā tomēr eju.
Par krīzi liecina arī tas, ka es visiem prasu, cik liels ir mans pārsvars. Skaidrs, ka neviens nezina, un tāpēc es aizsūtu ziņu uz mājām. Ātri saņemu atbildi, ka pārsvars ir piecas minūtes, un tas mani nomierina, bet satraukumu atkal atgriež nejēdzīgais asistents, kuru satieku Poiso kontrolpunktā. Kad jautāju, cik tālu ir nākamais, viņš saka, ka nezinot, bet iepriekšējā kontrolpunktā viņš esot ieradies mirkli pēc manis. Satraukts ieēdu apelsīnus, uzdzeru ūdeni un tinos prom.
Par laimi, nākamais etaps ir viegls un uz leju. Ātri atgūstu enerģiju un, lai arī joprojām neeju uz maksimumu, cenšos skriet aktīvi. Tas izdodas. Kilometru laiki ir pārsvarā zem 5 min/km. Tas nav šeit ātrākais iespējamais temps, bet tajā pašā laikā zinu, ka, pat ja kāds ir ātrāks, ļoti daudz mans iegūtais laiks zaudēts netiek. Sākumā paskrējis pa dažādām šaurām un dubļainām taciņām, es sāku sapņot par zemes ceļu. Kad jau sāk likties, ka šis zemes ceļš būs bijis kādās citās sacensībās vai arī, ka esmu to izdomājis, es beidzot uz tā nonāku, un šeit temps paliek vēl ātrāks.
Kādā brīdī ieskatos savā telefonā, un ziņa no mājām vēsta, ka mans pārsvars ir sasniedzis septiņas minūtes un divdesmit sekundes. Šis ir tas brīdis, kad man viss pēkšņi ir skaidrs.
Es uzvarēšu!!!
Portelas kontrolpunktā ierodos labā garastāvoklī. Līdz finišam ir vēl apmēram 16 kilometri, bet viss grūtākais jau ir aiz muguras un man ir patiešām jāpapūlas, lai šo pārsvaru izsētu. Kontrolpunktā vienalga apjautājos, cik tālu man aiz muguras ir otrā vieta, un man uz datora tiek parādīta karte, kur redzams mana un francūža atrašanās vieta. Izskatās tālu, un es apmierināts dodos prom.
KP10 Portela – KP11 Larano 104.4km
Distance: 5.2km; augstummetri: 35; Pirmie kilometri pa taisni, pēc tam lejup.
Laiks distancē:
KP10 -> KP11
1. Andris Ronimoiss 12:55:00
1. Javi Dominguez – Ledo 0:30:41
2. Aurelien Dunand-Pallaz 13:11:07; +16:07
2. Jordi Gamito 0:31:36; +0:55
3. Sebastien Camus 13:20:34; +25:34
3. Andris Ronimoiss 0:31:47; +1:06
—
—
Izskrienot no kontrolpunkta, man sāk sekot kāds puisis ar kameru, un, kamēr es kārtoju ekipējumu, paspēju sniegt nelielu interviju. Seko vairāki kilometri pa taisni, un šeit temps turas ap 5 min/km. Nedaudz to palēnina konstantā skriešana cauri peļķēm, bet kopumā ar savu ātrumu neesmu apmierināts. Jā, no vienas puses joprojām kaut kam taupos, bet no otras puses, pa šādu segumu un reljefu vajadzētu skriet stipri vien ātrāk.
Pēdējais sarežģītais noskrējiens
Pašās etapa beigās ir kilometru garš tehnisks noskrējiens. Šeit esmu ekstra uzmanīgs. Zinu, ka zaudēta minūte šeit būs nieks, bet, ja satraumēšos, tad varu visu iekrāto pārsvaru ātri izsēt. Prātīgi noklumburēju lejā un atkal jau smaidīgs ierodos pēdējā kontrolpunktā. Pirms paspēju tajā ieskriet, kāds atbalstītājs trases malā mēģina mani iemūžināt, bet es saku, ka tāda bilde nekam neder. Nostādu viņu pareizajā pozīcijā, pats nostājos tā, lai aiz muguras ir okeāns un tiek uzņemta jau krietni kvalitatīvāka bilde.
Pēdējā kontrolpunktā ir pilns ar jautriem mediķiem. Teorētiski šeit apstāties nevajadzētu, bet jūtos drošs par savu pārsvaru un tāpēc atļaujos to izdarīt. Ierastās procedūras ar kolu un apelsīniem, un esmu prom.
KP11 Larano – KP12 Machico 116.2km
Distance: 11.8km; augstummetri: 80; Sākuma daļa praktiski taisna, pēc tam salīdzinoši vienkāršs skrējiens lejup un tad atkal taisne.
Laiks distancē:
KP11 -> KP12
1. Andris Ronimoiss 13:57:10
1. Jordi Gamito 1:00:44
2. Aurelien Dunand-Pallaz 14:19:05; +21:55
2. Andris Ronimoiss 1:02:10; +1:26
3. Jordi Gamito 14:22:28; +25:18
3. Javi Dominguez – Ledo 1:03:00; +2:16
—
—
Jau pa ceļam uz Portela esmu saņēmis ziņu, ka mans pārsvars ir 12 minūtes. Tas man ļauj būt relaksētam un domāt tikai par drošu nokļūšanu finišā. Tiesa, ir viens papildus motivātors, kas liek man kustēties. Rēķinu un saprotu, ka pie laba finiša posma es varu iekļauties 14 stundās. Tas būtu labs sasniegums, un cenšos uz to tiekties.
Temps pa šauro, bet pārsvarā taisno taku ir nedaudz virs 5 min/km. Lēni, bet ik pa laikam ir nelieli šķēršļi, kas to ietekmē. Pavisam drīz man pievienojas kāds skrējējs no Vācijas, kurš jautā, vai varot man paskriet līdzi un pafilmēt. Piekrītu, bet pēc tam, kad puisis man aiz muguras ir arī vēl kilometru vēlāk, sākam pļāpāt. Runājoties sāk aizmirsties, ka esmu sacensībās. Kājas zina, ko darīt, un domāt te īsti vairs nav par ko, jo trase ir zināma, un īsti nomaldīties nav kur. Šādi noskrienam kādus piecus kilometrus, un tikai tad, kad vācietis ir devies prom, lai kāptu mašīnā un paspētu uz manu finišu, es atskārstu, ka šādam atslābumam ir arī sliktā puse – neesmu sekojis līdzi savam tempam, un tas izredzes iekļauties 14 stundās pasliktina.
Nedaudz saņemos un, skrienot gar skaistajām Madeiras levadām, atkal spēju sasniegt tempu 4:40 min/km robežās. Jau ieskrienot Machico – pilsētā, kurā atrodas finišs, esmu drošs, ka savu jauno mērķi izpildīšu. Drošības pēc gan uzjautāju, cik tālu ir līdz finišam, un brīdī, kad saņemu atbildi, ka līdz finišam ir 5 vai 6 kilometri, saprotu, ka kārtējo reizi esmu velti dzesējis muti.
Realitātē līdz finišam ir 1.5 kilometrs, un es tam strauji tuvojos. Mani sagaida ļoti daudz cilvēku. Visi grib uzsist pieci un visi mani skaļi atbalsta, bet man vēl ir palicis pēdējais uzdevums – finiša lēciens! Teorijā tas izklausās viegli, bet pēdējo 14 stundu laikā mani ir pārsteigušas vismaz 10 krampju epizodes augšstilba iekšpusēs un būtu muļķīgi, ja tas notiktu arī finiša lēcienā. Viss beidzas labi – izlecu, saķeru finišā lenti un smaidu!
Uzvara!
This is Madeira!!!
“Kā Tev patīk mūsu sala?” man jautā katrs otrais satiktais madeirietis pēc finiša.
“Tā ir neprātīgi skaista!” es viņiem godīgi atbildu.
“Vai Tu nākamgad atgriezīsies?” prasa visi kā viens.
“Šī ir lieliska sala, un es būšu atpakaļ!” es jautri atbildu, sabāžu padusē savas balvas un dodos Spānijas virzienā!
Secinājumi (daži varbūt noderīgi arī citiem):
* Man vienmēr gribas sevi salīdzināt ar labākajiem, jo tikai tā es varu augt. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, trase bija savus 4-5 kilometrus (20-30 min) garāka. Skaidrs, ka ar Francois D’Haene (13:05:44) laiku es tāpat nekonkurētu, bet prieks, ka šāda līmeņa čaļi vairs nav neaizsniedzamā attālumā. Kas zina, varbūt jāsāk meklēt lielāks skalpu skapis.
* Madeira Island Ultra Trail ir ļoti tehniski sarežģīta un grūta trase, un 7700 augstuma metri pārsvarā ir ar ievērojamu stāvumu. Neskatoties uz to, izlēmu startēt bez nūjām (vairāk finansiālo apsvērumu dēļ) un beigās savu izvēli nenožēloju. Lielākā daļā kāpumu ir vai nu akmeņaini, vai nu sastāv no betona kāpnēm, un šādā segumā nūjas iedurt ir grūti. Jāatzīst, ka daudzi no tiešajiem konkurentiem man nepiekrita.
* Trase, kur nepieciešama dzelzs mugura (kāpumu dēļ) un dzelzs augšstilbi (trepju noskrējienu dēļ).
* Lielīties, ka citi ir mīkstie, jo kalna galā velk ārā no somas kurtkas, ir forši, bet, ja pēc tam astoņas dienas (pagaidām) ir jāslimo, tad varbūt nav nemaz tik forši. Tiesa, diez vai es arī tagad vilktu ārā kurtku, tā tomēr ir mīksto pazīme.
* Noskrējienus var ievērojami uzlabot arī tad, ja to dara uz 11 metru paugura Sarkandaugavā. Vismaz to noskrējienu daļu, kura sastāv no bailēm un nedrošības.
* Šoreiz pirms sacensībām nebija lampu drudža. Droši vien pieredzes jautājums. Likās jau, ka tas varētu nospēlēt arī par sliktu, bet ultrā laikam miers un pārliecība nav slikta lieta.
* Kārtējo reizi pārliecinājos. Lēnāk sāksi, tālāk tiksi.
* Vai kontrolpunktā pavadītas 2-3 minūtes ir lieki iztērēts laiks, ja pēc tam esi enerģisks un pozitīvs? Kā šo pašu efektu panākt 30 sekundēs?
* Taupījos, taupījos, taupījos un beigās finišā ieskrēju svaigs. Jāmācās sevi piespiest strādāt cītīgāk!
* Milzīgs prieks par to, ka ziemas treniņi ir atnesuši vēlamo rezultātu. Jau TGC jutu, ka esmu krietni spēcīgāks nekā iepriekš, bet nepaveicās. Paris Eco Trail pievīla laikapstākļi, bet šeit viss sastājās, kā vajag.
Madeira Island Ultra Trail 115km sacensības man bija kā otrais UTWT (Ultra Trail World Tour) posms šajā gadā, un pēc tam, kad Trans Gran Canaria skrējienā biju izcīnījis augsto 11. vietu, cerības uz augstu vietu bija arī šeit. Vēl rudenī, kad tika plānots šī gada kalendārs un tika uzstādīts mērķis iekļūt kāda no UTWT posmu top10, tieši Madeira šķita kā reālākā vieta, kur to izdarīt, jo parasti šeit bija salīdzinoši vājāka konkurence. Taču, tuvojoties sacensībām, kļuva skaidrs, ka viegli tas nebūs, jo publiski pieejamais elites sastāvs bija iespaidīgs un šķita pat spēcīgāks kā Kanārijās. Pirms starta tieku izlikts ar 27. numuru, bet pateicoties tam, ka vairāki stiprāki skrējēji tā arī nav ieradušies, uz starta es izeju ar 20. labāko reitingu.
Uz Madeiru dodos labā noskaņojumā. Fiziskā forma ir labākā, kādā jebkad esmu bijis un psiholoģiski es esmu labi noskaņojies cīnīties. Nelielas problēmas ir ar veselību, jo mani jau pāris nedēļas nomāc sāpes labās potītes rajonā, bet par laimi līdz izbraukšanas dienai tās ir apārstētas, un esmu pārliecināts, ka sacensībās man netraucēs.
Vēl pirms starta iztestēju vairākas daļas no trases. Sāku ar pirmo lielo kāpumu un pirmo garo noskrējienu. Jau pirms ierašanās Madeirā esmu baidīts, ka šeit būs daudz kāpņu, un treniņa laikā par to arī pārliecinos. Kāpumu pieveicu tempā, kas atbilst ātrākajiem pirms gada, un to pašu paveicu arī noskrējienā, bet pilnīgi sveikā cauri netieku, jo paša noskrējiena beigās izgriežu kreiso potīti, un, lai arī varu turpināt skriet, potīte turpmākajās dienās ir sapampusi un sāpīga.
Testu iziet arī trases augstākā daļa, kas tiek atzīta kā ļoti bailīga, jo takas ir šauras un aizas ir tuvu. Tāpat, jau tradicionāli, izpētu arī trases pēdējos kilometrus. Šoreiz dienu pirms starta lēnā pastaigas solī noeju pēdējos 12 kilometrus no pirmspēdējā kontrolpunkta. Par šo daļu esmu pateicīgs, tā ir vienkārša un ātra – kā reiz radīta man.
Kaujas plāns
Pats starts MIUT skrējienam ne ar ko sevišķu neizceļas. Izmantoju izdevību, ka esmu ticis pie elites numura, un starta koridorā dodos pavisam vēlu. Lai arī man šeit neviena kamera uzmanību nepievērš, ir laba sajūta atrasties starp pasaules labākajiem taku ultramaratonistiem. Parunājos ar kaimiņvalsts pārstāvi Vaidas un gatavojos startam. Nekā emocionāla. Jā, skan mūzika, jā komentētājs kaut ko aizraujoši stāsta, bet salīdzinot ar TGC vai Lavaredo pieredzēto, diezgan švaki. Tas man netraucē kārtīgi noskaņoties un, atskanot starta signālam, esmu gatavs.
Pirms starta
Pirmie 500 metri ir pa taisni, bet tad ceļš sāk strauji vīties augšup. Pirmais kāpums ir vien 2,5 km garš un tas ved pa ceļu, bet tas noteikti nav viegls. Jau otrajā kilometrā temps ir lēnāks par 10 min/km un, lai arī esmu līderu grupā, uz priekšu kustamies lēni. Pavisam drīz arī sākam dalīties nelielās grupās. Visiem pa priekšu, līdzīgi kā Kanārijās, aizskriet spānis Capell, bet viņam seko 2011. gada pasaules čempions, francūzis Clavery. Tālāk seko grupiņa ar elitāriem francūžiem. Starp viņiem ir arī nākamais uzvarētājs un viens no pasaules top10 skrējējiem D’Haene, kā arī vēl viens top10 skrējējs, visu UTMB individuālo distanču uzvarētājs Thevenard. Ja D’Haene izskatās pēc giganta, tad Thevenard viņam blakus – pēc pundura, un lielu pārliecību nerada arī viņa vairāk pludmalei piemērotie šorti. Es turos uzreiz aiz šīs grupiņas un kādā brīdī pat pamanos viņiem paskriet garām. Šeit nonāku ļoti nejaukā situācijā. Brīdī, kad kāpums paliek pavisam stāvs, parādās nepārvarama vēlme pāriet soļos, bet negribas izskatīties pēc muļķa, jo šo elitāro kompāniju esmu apdzinis vien pirms pārdesmit sekundēm. Vēl pāris sekundes paskrienu, bet tad aizmirstu kaunu un sāku iet. Gaidu, kad visa grupiņa man tūlīt būs garām, bet par laimi man aiz muguras soļu ritms izmainās līdz ar manējo un arī elitārā grupa pāriet soļos. Arī viņi ir tikai cilvēki.
Pirmais noskrējiens ir tikai kilometru garš. Man priekšā esošais skrējējs izskatās nožēlojami. Viņa nespēja trāpīt uz pakāpieniem un konstantā klupšana liek man apšaubīt faktu, ka viņš ir elites skrējējs. Ilgi šo mocīšanos nespēju noskatīties un pie pirmās labās iespējas steidzu viņam garām. Jau gandrīz no pašas noskrējiena augšas ir dzirdami atbalstītāju pūļi lejā esošajā pilsētā. Atmosfēra tur ir lieliska, un atbalstītāji ir ļoti skaļi. Visapkārt ir kameras, tiekam filmēti, fotografēti, jūtos kruts. Krutums gan izplēn līdz ar pirmā kārtīgā kāpuma sākšanos. Turpmākajos deviņos kilometros ir jāpieveic vairāk nekā 1000 augstuma metri, un tas nav viegls uzdevums. Pirmā daļa no kāpuma ir pa pilsētu, un šeit ir jāpārvietojas pa betona trepēm. Pakāpieni ir reti neērti. Pa diviem skriet nesanāk, bet pa vienam arī nav ērti. Skrienu ar vienu kāju pa diviem, ar otru pa vienam, bet tas ir tik kaitinoši un neritmiski, ka drīz vien visās vietās, kur iespējams, pakāpienus neizmantoju, bet skrienu blakus tiem. Joprojām turos grupā ar D’Haene un, lai arī kāpums nav viegls, jūtos labi. Tikai pēc tam, kad pilsēta ir galā, un kāpšana notiek pa koka trepēm, es nedaudz šo grupu palaižu pa priekšu, bet pirmajā kontrolpunktā kalna galā tāpat nonāku diezgan augstajā 5. pozīcijā un līderim zaudēju vien 1,5 minūtes.
Kāpnes, kāpnes, kāpnes
Treniņā jau iztestētais noskrējiens mani nedaudz biedē. Lukturis, lai arī krietni labāks kā Kanārijās, 100% drošību nesniedz, bet lielākās bažas ir par to, ka tikai četras dienas atpakaļ izgrieztā potīte varētu neizturēt. Šo iemeslu dēļ īpaši netrakoju, tomēr galīgi lēns arī neesmu, jo vīri, kas ir uzreiz aiz manis, mani neapdzen. Pāris kilometrus vēlāk gan tieku apdzīts. Man garām paskrien Daniel Jung no Itālijas, un ir sajūta, ka es skrienu pa kādu tehnisku taku, bet viņš pa taisnu asfaltu – mūsu ātrumi atšķiras dramatiski. Taupība rezultātus nenes. Tuvojoties noskrējiena beigām, atkal pamanos izgriezt potīti, tikai, ja treniņā tā bija kreisā kāja, tad šoreiz izgriežu labo. Nekas nopietns, neizdodu pat skaņu un turpinu tālāk, lai 10 sekundes vēlāk to izdarītu vēlreiz. Šoreiz nometos uz visām četrām un mēģinu saprast, cik nopietni esmu cietis. Potīte sāp, bet nekas nopietns tur nav. Sīkumi mani neapturēs, bet ir jābūt uzmanīgākam.
Otrajā kontrolpunktā, kas sakrīt ar noskrējiena beigām, ierodos sestais, tātad esmu zaudējis tikai vienu pozīciju. Zinu, ka tālāk būs grūts kāpiens, tāpēc uzkavējos kontrolpunktā nedaudz ilgāk, un mani panāk vēl virkne skrējēju. Starp tiem arī Vaidas, kurš man draudzīgi uzsit uz pleca un aiztešas garām.
Otro lielo kāpienu sākam četru cilvēku grupā. Es turos kā trešais tieši aiz Vaidas un cenšos neatpalikt ne metru. Viegli tas nav. Kāpums ir nežēlīgs, un es tādu savā dzīvē vēl neesmu pieredzējis. Kilometra vidējo tempu rāda tuvu 20 min/km, un ir sajūta, ka uz priekšu netiekam vispār. Turpmāko četru kilometru laikā pieveicam 1000 augstuma metrus, un manas kājas lēnām pārvēršas želejā. Lai arī man liekas, ka īpaši ātrāk te pārvietoties nevar, izrādās, ka mēs esam diezgan lēna grupa, jo mums aiz muguras strauji tuvojas citi lukturi. Viens no tiem pieder lietuvietim Gediminas, bet otrs luktura īpašnieks skrien. Esmu šokā, izrādās, ka arī šādā vidē ir iespējams normāli paskriet.
Ticis galā ar kāpuma stāvo daļu, es nonāku trases posmā, kur kāpums ir nedaudz lēzenāks. Mani ceļabiedri šeit no manis aizlaižas. Es jau standarta situācijās neesmu ļoti spēcīgs skrienamos kāpumos, bet pēc nupat pieredzētā stāvā kāpuma manas kājas ir funkcionēt nespējīgas, un es esmu vēl nožēlojamāks. Priekšā esošie lukturi attālinās, aizmugurē esošie strauji tuvojas, un es krītu arvien zemāk.
Ticis augšā, es atsāku skriešanu un nedaudz zaudēto atgūstu. Tajā pašā laikā īsti rokā nevienu neķeru, un vienīgais apdzīšanas manevrs, ko veicu, ir ar lietuvieti Vaidas, kurš tieši man priekša iznāk no krūmiem. Tā jau ir, ar vēderu ultru neuzvarēsi, bet zaudēt gan vari mierīgi.
Trešajā kontrolpunktā nonāku 14. pozīcijā. Nepilnu desmit kilometru distancē esmu līderiem zaudējis vairāk nekā desmit minūtes, un kājas ir tik smagas, ka pieņemu lēmumu – turpmāk visās vietās, kur ir kaut neliels kāpums, es kāpšu.
Ceļš uz 4. kontrolpunktu ved tikai lejup. Sākums ir pa ļoti akmeņainu ceļu. Šeit es pārvietojos diezgan nesakarīgi. Liekas, ka varētu skriet ātrāk, bet es nevaru atrast pareizo vietu, kur to darīt. Pilnai laimei ceļa galā stāv automašīna, kuras lukturi ir pagriezti pretī skrējējiem. Pieņemu, ka viņi domāja, ka viņi palīdz redzēt, bet realitātē redzamība, pateicoties acīs spīdošajiem lukturiem, šajā brīdī ir tuvu nullei, un tikšana lejā ir vairāk uz izjūtām.
Ticis garām mašīnai un ieskrējis mežā, es esmu spiests apstāties. Labās kājas augšstilbs ir savilkts krampī, un mana kustība uz priekšu nav iespējama. Sen jau ir garām tie laiki, kad krampis man izraisa daudz emociju. Stāvu un gaidu, kad atlaidīs, lai varu turpināt skriet. Pēc mirkļa jau turpinu, bet pēc tam, kad pieveikti vēl pāris tehniski kilometri uz leju, es jau esmu 4. kontrolpunktā, kur ierodos 16. pozīcijā. Kontrolpunktos jau sen esmu iemācījies uzvesties pozitīvi pat tad, ja nekā pozitīva nav. Izklaidēju brīvprātīgos un saņemu uzaicinājumu selfijam. Neatsaku un drīz jau nonāku sociālajos tīklos.
Seko trešais kāpums, kur mokos ar domām par izstāšanos. Kājas joprojām neesmu atguvis, un kilometri vācas lēnām. Mēģinu sevi dažādi motivēt. Uz Madeiru mēs atbraucām trijatā. Zinu, ka viens no ceļabiedriem jau ir izstājies, bet otra spējas tikt līdz finišam 80km distancē es nevērtēju augstu (izrādās – velti). Negribētos, lai visi trīs esam atbraukuši velti. Tāpat arī stāstu sev, ka man mājās ir daudz atbalstītāju, kas nesaprastu izstāšanos tikai tāpēc, ka ir grūti, jo fiziski man nekas nekaiš. Rezultātā sevi pārliecinu turpināt, un kalna galā jau sliktās domas ir prom.
Atlikušais posms līdz kontrolpunktam ir lejup pa asfalta ceļu. Šeit pamatīgi taupu gan augšstilbus, gan luktura baterijas. Augšstilbi man vēl noderēs vēlāk un būtu muļķīgi tos tagad piedzīt, bet ar lukturi ceru skriet līdz gaismai, nemainot baterijas. 5. kontrolpunktā ieskrienu 15. pozīcijā un salīdzinoši labā garastāvoklī. Šeit ar mani daudzi grib runāties. Kāda no brīvprātīgajām mani slavē. Es izskatoties kā vispār nebūtu skrējis. Citi šeit esot bijuši bez elpas, bet es stāvot un smaidot. Šādi vārdi uzmundrina, bet tā pati brīvprātīgā nedaudz arī sabojā garastāvokli paziņojot, ka man noteikti ir jāpaēd, jo priekšā esot kāpums ar daudz trepēm, un spēkus tam man vajadzēšot daudz. Paskatos kartē un neko traģisku priekšā neredzu, bet drošības labad paklausu viesmīlīgo sievieti un apēdu pāris apelsīna šķēles vairāk kā ierasts.
Jautrība kontrolpunktā
Pirmie kilometri pēc kontrolpunkta ir uz leju, bet tad es nonāku pie sievietes pieminētā kāpuma. Tas nav garš, bet man liekas visstāvākais, kādā es līdz šim esmu bijis. Kāpnēm pa labo malu iet kaut kāda truba, kura nepamet mani visa kāpuma laikā. Kāpnes ir visām gaumēm. Betona, akmenī iecirstas, metāla un koka. Kāpums ir tik stāvs, ka es vienā brīdī, skatoties augšup, sabīstos, cik augstu ir laternu gaismas, lai pēc mirkļa saprastu, ka skatos uz greizajiem ratiem. Mokos, bet izskatās, ka citiem iet vēl grūtāk. Dalībnieks man aiz muguras strauji atpaliek, bet priekšā esošie lukturi ir arvien tuvāk. Brīžiem nometos uz visām četrām un eju četrrāpus. Ik pa laikam izmisīgi skatos augšup, lai saprastu, kad tas beigsies, bet tad pēkšņi ir viss. Kāpums, tik pat cik ātri sācies, nu jau ir galā, un vairāki nākamie kilometri ir skrienami.
Tuvojoties rītausmai, man atkal ir jādodas augšup. Lai arī, manuprāt, ar lielu ātrumu neizceļos, konkurentiem iet vēl grūtāk, un dažus no tiem es pamanos nokost. Paliekot gaišākam es arī sāku aptvert, cik skaisti ir man visapkārt. Esmu tuvu virsotnei, bet arī visapkārt ir kalni, un šī ir viena no retajām reizēm, kad man ir laiks to pamanīt.
Sekojošais noskrējiens ir sākotnēji nedaudz tehnisks, un švakās redzamības dēļ man viņā neiet viegli. Lukturis rītausmā uzvedas dīvaini. Īsti viņa gaismu vairs redzēt nevar, jo visapkārt ir pietiekami gaišs, bet brīžos, kad viņu uzspīdinu kādā tumšākā vietā, man liekas, ka tas nav mans lukturis, un es vairākkārt atskatos atpakaļ, lai saprastu, kurš cenšas mani apdzīt. Tur neviena nav. Acīm ir diezgan grūti pierast pie gaismas maiņas, un tāpēc daudzas detaļas es neuztveru tik viegli. Labi, ka pats to apzinos un tāpēc īpaši agresīvi neskrienu.
Pieveicis noskrējienu, es nonāku uz lielā ceļa un esmu pavisam tuvu 6. kontrolpunktam, kur mani sagaida manas iepriekš atsūtītās mantas. Tiesa, lai nokļūtu kontrolpunktā, kāds kilometrs ir jāveic pret kalnu, un, ja normālos apstākļos šeit būtu jāskrien, tad man ar to īpaši neveicas, un es braši soļoju. Izmantojot izdevību, ka segums ir vienkāršs, mēģinu aizsūtīt garāku īsziņu Viktoram, kurš ir mans galvenais atbalsts šajās sacensībās, bet īsziņa spītīgi negrib iet prom, un tikai pāris kilometrus vēlāk pamanu, ka esmu netīšām uzspiedies lidošanas režīmu.
Kamēr kāpju, man no muguras cītīgi seko kāds šveicietis. Viņš pret kalnu ir gana ātrs, un šī ir pēdējā reize, kad tieku apdzīts. Apdzīšana gan ir diezgan jocīga, un nezinu vai to var ieskaitīt. Tieku apdzīts pārdesmit metrus pirms kontrolpunkta, kurā šveicietis pieņem lēmumu izstāties. Es nezinu, kāda viņam bija motivācija tik cītīgi skriet, bet, ja es būtu nolēmis izstāties, es uz kontrolpunktu noteikti kustētos gliemeža ātrumā.
Kontrolpunktā tieku pie želejām, bet pārējo maisa saturu atstāju neizmantotu. Pārsvarā šeit ir rezerves drēbes, bet īsti vēlmes pārģērbties nav. Fonā redzu, ka šeit ir sagatavotas guļvietas, kāds vīrs aiz galda man parāda, ka pie viņa var dabūt putru un griķus. Varenas ekstras, bet diemžēl ne priekš manis. Tā vietā es nedaudz pasmīdinu meičas, kas atbildīgas par ūdens uzpildīšanu, atrādu obligāto ekipējumu un dodos atpakaļ trasē.
Pirmais kilometrs atkal pa to pašu ceļu, pa kuru jau atskrēju, tikai šoreiz lejup, bet pēc tam trase sāk stiepties augšup. Turpmāko desmit kilometru garumā būs jāpieveic 1400 augstuma metri, un jau pirms sacensībām esmu sabiedēts, ka šis kāpums ir vieta, kur sacensības tā pa īstam tikai sākas. Pie sevis smīnu par šo domu, jo, spriežot pēc manām kājām, man ir sajūta, ka sacensības jau ir praktiski galā. Atkal nedaudz mokos ar domām par izstāšanos, bet tajā pašā laikā priecājos, ka ir jākāpj kalnā, un tas nav ārprātīgi stāvs. Lai cik dīvaini neizliktos, šādās vietās es esmu iemācījies atpūsties un atgūties.
Brīžiem kāpuma laikā liekas, ka sacensības ir beigušās. Priekšā ir klusums, arī aizmugurē neviena nemana. Līdzjutēju nav, un arī tūristi vēl nav sākuši izmantot šo maršrutu. Esmu tikai es un marķējums, kuram es ļoti lielu vērību nepievēršu, jo īsti nav nevienas vietas, kur varētu noiet no trases. Visu laiku galvā rēķinu, cik tālu ir līdz kontrolpunktam un cik augstuma metri vēl ir jāpieveic. Kad palikuši 4 kilometri un tikai 300 metri, es jau sāku priecāties, jo tas nu galīgi nav nekas traks, bet tieši tobrīd trase sāk iet atkal lejup, un drīz vien jau rezultāts ir otrāds – 3 kilometri un 400 metri.
Tuvu salas augstākajai virsotnei
Tieši ap šo laiku arī sāku pamanīt cilvēkus. Priekšā ir kāds lēnāks skrējējs, un viņu apdzenot pamanu, ka tas ir francūzis Clavery. Informācija no smadzeņu poda ziņo, ka tas ir 2011. gada pasaules čempions, un drīz šo informāciju apstiprina arī Viktors. Šo skalpu man vajag kā ēst, un nomotivēju sevi kustēties vēl ātrāk. Par nelaimi arī aizmugurē pamanu kādu skrējēju un, spriežot pēc zaļā tērpa, tas ir lietuvietis Zlabys. Šis skats mani nepriecē, jo skaidrs, ka noskrējienos, kas sastāda lielāko daļu no atlikušas trases, viņš var būt krietni ātrāks par mani. Arī informāciju par lietuvieti man diezgan drīz apstiprina Viktors, mans handikaps esot trīs minūtes.
7. kontrolpunktā, kas atrodas tuvu salas augstākajam punktam Pico Ruivo, es ierodos diezgan labā garastāvoklī. Esmu pakāpies līdz 11. pozīcijai un kāpjot esmu nedaudz atguvies. Kārtējo reizi iesaistos jautrā sarunā ar brīvprātīgajiem, bet uz jautājumu, vai es braukšu vēl, godīgi atbildu, ka nē. Man šī trase ir par grūtu. Brīvprātīgie gan nedaudz apvainojas, tāpēc nonākam pie kopsaucēja, ka braukšu, bet tikai sauļoties pludmalē.
Nākamo posmu es pazīstu labi. Tas ir tikai nepilnus sešus kilometrus garš, bet ļoti tehnisks, un cilvēkiem, kam ir bail no augstuma, arī ļoti nepatīkams. Vēl treniņā ar Kristapu par daudzām tehniskākajām daļām spriedām kā par neskrienamām, bet tiklīdz nonāku viņās ar sacensību noskaņu, mani ir grūti apturēt, un skrienu visur, kur tas ir iespējams. Arī bailes mani ir pametušas, un es pat īsti nepamanu, ka dažus metrus no manis ir dziļas aizas, kas man sniedza ļoti lielu nedrošības sajūtu treniņā.
Šajā posmā ir arī vairāki tuneļi, kur nākas atkal izmantot lukturi. Process ir diezgan sarežģīts. Ieskrienot tunelī, nepamet sajūta, ka lukturis nav nemaz ieslēgts, jo pāreja no spilgtas saules uz tumsu acīm nenotiek tik ātri, kā gribētos. Krietnu puskilometru šeit man arī seko kāds video operators. Apbrīnoju viņa spēju skriet ar kameru rokās pa šādām tehniskām vietām, man tas prasa piepūli jau arī brīdī, kad es visu savu uzmanību veltu tikai skriešanai.
Ik pa laikam atskatoties, redzu gan lietuvieti, gan francūzi, bet lāga nesaprotu, vai viņi man tuvojas, vai nē. Priekšā ir tukšums, Viktors informē, ka iepriekšējā kontrolpunktā 10. vieta ir bijusi 13 minūšu attālumā, un, lai arī distance priekšā ir gara, neizklausās ļoti ticami, ka es varētu šo pārsvaru sadeldēt.
Tuvojos vienam no salas simboliem Pico do Areeiro, kur kalna galā ir uzslieta observatorija. Te ir skaisti, un to izmanto arī fotogrāfi, kuri šeit ir ik pa pārsimts metriem. Arī es pacenšos izbaudīt skatu un īsi pirms 8. kontrolpunkta, kurš atrodas tieši pie observatorijas, pat pāris pakāpienus kāpju atpakaļgaitā, lai kārtīgi varētu apskatīt visu panorāmu, kas paliek man aiz muguras.
Tuvu Pico do Areeiro
Sākas noskrējiens. Ne visai tehnisks, bet ātrs. Tas ir tas, ko es esmu gaidījis jau sen. Skrienu visur, kur tas ir iespējams, un, lai arī joprojām šur un tur redzu savus sekotājus, tas notiek arvien retāk. Pāris kilometrus tālāk atpakaļ redzu jau diezgan tālu un saprotu, ka mans pārsvars ir vismaz piecas minūtes. Nevar palaisties. Neesmu drošs, vai es spēšu cīnīties par augstākām vietām, bet zinu pilnīgi droši, ka savu pašreizējo pozīciju es noteikti nevēlos atdot.
Nonācis 9. kontrolpunktā redzu, ka netālu no tā darbojas kāds skrējējs. Cerīgi jautāju brīvprātīgajiem, vai tas ir kāds no dalībniekiem, bet saņemu noliedzošu atbildi. Pats par savu naivumu skaļi pazobojos un sasmīdinu arī brīvprātīgos. Paralēli kārtīgi iestiprinos, jo zinu, ka priekšā būs pēdējais kāpums, kas ir tikai 3 kilometrus garš, bet ar gandrīz 500 augstuma metriem – nekas viegls tur nevar būt.
Kāpuma sākums ir nežēlīgs. Pa izdomātu taku ir jāraušas augšā stāvā sienā. Ļoti gribas apstāties, bet galvā skan vārdi, ko pats pirms pāris mēnešiem stāstīju Edgaram pirms skrējiena Kanārijās – lai kas arī nenotiktu, liec vienu soli priekšā otram un kusties uz priekšu. Nekādā gadījumā nedrīkst apstāties. Kaut kādas muļķības! Kāpēc gan lai cilvēks nevarētu nedaudz pastāvēt? Ir taču tik sasodīti grūti. Par laimi, padošanās galvā nenozīmē padošanos kājās. Tās kustās, un pārējais ķermenis līdz ar tām.
Prasās aizrakstīt Viktoram Daces Kanāriju tekstu – es esmu ellē, sūtiet man labas domas, bet tas nav nepieciešams, jo šķiet, ka mani atbalstītāji mani jūt arī bez papildus uzprasīšanās, un telefonā sāk birt kaudze ar īsziņām. Sākumā patīkami un dažiem pat atbildu, bet, apjomam pieaugot, tas sāk nedaudz traucēt, un tāpēc trases beigu daļā atbildu tikai Viktoram, kurš vienīgais sūta tiešām kaut ko jēdzīgu.
Pievarējis īso kāpumu no elles, es nonāku kārtējā, nu jau 10. kontrolpunktā. Viktors ziņo, ka joprojām esmu 11. vietā, bet priekšā esošais portugālis plīstot, un viņa pārsvars pār mani esot 6,5 minūtes. Tas joprojām izklausās daudz, bet līdz finišam vēl ir 26 kilometri, un ir palikusi trases ātrākā daļa. Noplīstot šeit, var zaudēt ļoti daudz laika. Tāpat saņemu info, ka kādam priekšā tiekot sniegta medicīniskā palīdzība. Sūdīgi, ka tā, bet es jau neiešu par to tagad bēdāties.
Portugāļa 6,5 minūtes izrādās krietni mazāks laika sprīdis, jo jau kilometru pēc kontrolpunkta es viņu ieraugu 100 metrus sev priekšā. Nabags noteikti ir ilgi tupējis kontrolpunktā, un tur arī jau tā niecīgais pārsvars ir sarucis. Priecājos, ka portugālis brīdī, kad es viņu ieraugu, nepagriež galvu. Es tajā brīdī esmu savilcis dūri uzvaras formā un plati smaidu. Pats pie sevis priecājos, cik es esmu nejauks, nu īsts Džokers.
Iekļuvis top10, es lidoju lejā pa kalnu. Sajūtas ir labas, esmu pārliecināts, ka skrienot šādi, top10 man ir garantēts. Situāciju uzlabo arī fakts, ka īsi pirms 11. kontrolpunkta es ieraugu sev priekšā vēl vienu skrējēju. Izrādās, ka tas ir francūzis Sebastien Camus, kurš iepriekšējā kontrolpunktā ir bijis ārsta aprūpē. Viņa ātrums ir ievērojami lēnāks, un īsi pirms kontrolpunkta es viņu apsteidzu.
11. kontrolpunktu pametam kopā. Mēģinu francūzi uzmundrināt, bet viņš tikai skumji pasmaida. Acīmredzot šī nav viņa diena, un ķermenis viņu ir pievīlis. Tikmēr situācija ir mainījusies arī man aiz muguras. Portugālis ir 7 minūtes aiz muguras, bet viņam uz papēžiem min spānis Dominguez-Ledo. Skaidrs, ka šis ir vienīgais dalībnieks, kurš vēl mani var pārspēt, bet pārsvars ir gana liels, un esmu drošs, ka spēšu to noturēt.
Nākamie četri kilometri ir taisni. Šeit izmantoju visus savu kāju resursus, lai atrautos no saviem sekotājiem pēc iespējas tālāk. Kilometra laiki ir 4,5 minūšu robežās, un esmu pārliecināts, ka neviens īpaši ātrāk šeit neskrien. Tikai pēdējais kilometrs pirms 12. kontrolpunkta ir tehnisks noskrējiens, un šeit iedzīvojos nelielā šokā. Kādā brīdī jūtu, ka man aiz muguras ir skrējējs un, pagriežot galvu, redzu, ka tas ir dikti līdzīgs pirms pusstundas apdzītajam Camus. Ātrumu atšķirība mums ir milzīga, un es jau samierinos, ka atkal nonākšu 10. pozīcijā. Tikai tad, kad skrējējs man ir pavisam tuvu, es saprotu, ka tas ir 42km distances līderis, kurš pārliecinoši dodas pretī drošai uzvarai.
Nonācis 12. kontrolpunktā es paprasu krēslu, kur piesēst. Esmu bijis uz kājām 13,5 stundas un gribas nedaudz atpūsties. Jautrojos ar brīvprātīgajiem. Jautāju, vai varu šeit palikt, un viņi visi priecīgi atbild, ka jā. Sāku smieties, un brīvprātīgie ātri izlabo savu kļūdu. Kāda no brīvprātīgajām man saka, ka es liekoties pazīstams. Skeptiski uz viņu paskatos, un man uzreiz ir skaidrs, ka es viņu redzu pirmo reizi dzīvē. Mirkli vēlāk viņa man rāda Facebook, kur ir redzams selfijs ar mani no trases vidusdaļas, un tagad pieprasa, lai es nofotografējos ar viņas draudzenēm. Ja ne sacensībās, tad vismaz popularitātes konkursā es uzvarēšot.
Trases beigu daļa gar okeānu
Atlikušos 11,8 kilometrus es jau esmu redzējis. Pārsvarā tie ir taisni un ar svaigām kājām ļoti ātri pieveicami. Man diemžēl tādas ekstras vairs nav. Skrienu, cik varu, bet visos mini kāpumos tāpat esmu spiests pāriet soļos. Ļoti gaidu info no Viktora, kas notiek aizmugurē, un drīz uzzinu, ka man ir 10 minūšu pārsvars. Gandrīz minūte uz kilometru ir iespaidīgs pārsvars, bet pēc tam, kad esi tik ilgi sevi mocījis, galva īsti pareizi nestrādā, un es jūtos diezgan nedroši. Tajā brīdī liekas, ka pats esi lēns, bet konkurenti lido, un realitāti, ka arī viņi mokās, ir diezgan grūti aptvert.
7 kilometrus pirms beigām priekšā dzirdu svilpienu. Nospriežu, ka būs kāds fotogrāfs, bet izrādās, ka šeit ir kas krutāks. Kaut kur krūmos sāk darboties zāles pļāvējs, kas pēc mirkļa paceļas gaisā un pārtop par dronu. Vajadzētu būt priecīgam, ka mani filmē ar dronu, bet ļoti to neizbaudu, jo pašam liekas, ka pārvietojos briesmīgā formā un ātrumā. Mirkli vēlāk to visu sabojāju vēl vairāk. Nepamanu kādu šķību akmeni, un labā potīte tiek izgriezta arī trešo reizi. Skaisti, droši vien nonākšu kaut kādā portugāļu kuriozu raidījumā.
Drons man seko krietnu kilometru, bet pēc tam atkal ir miers. Aiz muguras atkal pamanu skrējējus. Šoreiz tie ir divi. Esmu gudrāks un jau nojaušu, ka tie atkal būs 42 km skrējēji. Pirmajam no tiem ir vismaz minūtes pārsvars pār otro, un viņu es arī izmantoju kā tempa turētāju uz pāris kilometriem. Diez ko ātri šie puikas nav. Esmu drošs, ka es tik īsā distancē spētu kustēties krietni vien veiklāk.
Kopā nonākam arī pēdējā 13. kontrolpunktā. Līdz finišam ir nepilni pieci kilometri, un arvien vairāk sāku ticēt, ka 9.vietu tomēr izdosies noturēt. 42 km skrējējs no manis atraujas, bet ar skumjām skatos, ka arī viņš vairs nespēj skriet visu laiku un ik pa brīdim pāriet soļos. Švaki. Pats es esmu sācis kārtīgu skrējiensoļojumu. It kā visu laiku skrienu, bet tāpat ik pa pārsimts metriem uz kādām 10 sekundēm pāreju soļos. Daudz skatos atpakaļ, bet pat vietās, kur redzu ļoti tālu, horizonts ir tīrs.
Nonācis lejā pie okeāna, es satieku Kristapu. Skrienam kopā, līdz es 100 metrus pirms finiša apstājos. Kristaps mudina uz priekšu, bet tā nevar. Vispirms ir jāizvelk no somas Riekstu karogs, kurš jau ir sasiets Supermenam piemērotā apmetnī un jāfinišē kā nākas.
14:44:12 ir mans finiša laiks un tas man dod 9. vietu.
Mana vērtīgākā balva
Vēl pēc finiša saņemu daudz apsveikumus, un kāda no organizatorēm mani ļoti slavē. Viņi visu nakti esot man jutuši līdzi, jo es esmu bijis vienīgais no līderu grupas, kuram neesot bijis atbalsts trasē. Man esot vajadzējis tikai paprasīt, un viņi man būtu to piešķīruši.
Apbalvošanas ceremonija nākamajā dienā ir dīvaina. No vienas puses ir ļoti patīkami būt kopā uz vienas skatuves ar tāda mēroga superzvaigznēm, no otras puses tāpat jūtos tur kā otrā plāna aktieris, un paliek mazuma piegarša. Nākamais mērķis – top6.
Papildus domas:
Izlikts ar 20. numuru. Priekšā palaidu attiecīgi 1.-6. izliktos un 11. un 12. izliktos. Neviens no rangā zemāk esošajiem man priekšā finišā nebija;
No glaunākajiem skalpiem – Vaidas Zlabys (TGC2017 2. vieta); Javier Dominguez-Ledo (UTMB2016 5.vieta, Lavaredo2016 3.vieta); Eric Clavery (Pasaules čempions 2011);
Neesmu liels nūju fans, bet šajā distancē noteikti tādas noder jebkuram;
Kāpņu te ir daudz, ar vājiem augšstilbiem varētu būt sāpīgas beigas, jo, skrienot lejā pa kāpnēm, augšstilbi cieš labi;
Domāju, ka uz šo pasākumu neatgriezīšos, jo man viņš likās ļoti nepiemērots priekš manis. Ja iemācīšos labāk pieveikt stāvus kāpumus, tad var kādreiz apsvērt;
Tajā pašā laikā varu teikt, ka šis bija vislabāk organizētais trail pasākums, kādā es esmu bijis. Top kvalitāte.
Pēc finiša atjaunotais kaujas plāns
Cipargalvām:
KP1 Fanal (13.9km) 1:34:10 – 5.vieta etapā (+1:36 pret labāko etapā – Capell) Pārsvarā augšup;
KP2 Chao da Ribeira (5.3km) 0:30:23 – 12.vieta etapā (+3:28 pret Capell) Tikai lejup;
KP3 Estanquinhos (9.6km) 1:32:18 – 22.vieta etapā (+12:12 pret D’Haene) Tikai augšup;
KP4 Rosario (8.6km) 0:53:03 – 23.vieta etapā (+8:03 pret D’Haene) Tikai lejup;
KP5 Encumeada (6.9km) 0:54:12 – 19.vieta etapā (+9:11 pret Thevenard) Pārsvarā augšup;
KP6 Curral das Freiras (15.3km) 2:05:54 – 12.vieta etapā (+14:21 pret Thevenard) miksēts apvidus;
KP7 Pico Ruivo (10.8km) 2:01:36 – 12.vieta etapā (+19:25 pret D’Haene) tikai augšup;
KP8 Pico de Areeiro (5.4km) 0:50:47 – 8.vieta etapā (+6:31 pret D’Haene) miskēts apvidus;
KP9 Ribeiro Frio (9.3km) 1:02:04 – 6.vieta etapā (+7:21 pret D’Haene) tikai lejup;
KP10 Poiso (3.8km) 0:48:47 – 11.vieta etapā (+7:33 pret D’Haene) tikai augšup;
KP11 Portela (8.8km) 0:48:00 – 5.vieta etapā (+6:14 pret Jung) tikai lejup;
KP12 Larano (5.2km) 0:31:49 – 3.vieta etapā (+1:25 pret Capell) pārsvarā taisns;
KP13 Ribeira Seca (7.5km) 0:46:05 – 8.vieta etapā (+4:54 pret Capell) pārsvarā taisns;
Finišs (4.3km) 0:25:04 – 18.vieta etapā (+4:06 pret Ornati) pārsvarā taisns.
Jogas studija “Labo sajūtu laboratorija” laipni padalījās ar savas klientes un mūsu skriešanas biedrenes interviju. Intervija notikusi divos etapos – pirms un pēc dalības Madeira Island Ultra trail ultramaratonā (85 km distancē).
km 
-