Lai vai kā, bet kādā jaukā svētdienas rītā atkal attopos Igaunijā, šoreiz Lahemaa nacionālajā parkā jebšu mežā, kurā valda liela rosība. Tieši tāpat kā pērn arī šogad organizatori raksta, ka: “This is a race not for the faint-hearted. There will be no options to drop out. You have to make it to the finish line on your own.” Īsajā pusotras minūtes angliskajā pirms starta informācijā uzzinām, ka starts tiks dots brīdī, kad dūdas apklusīs. Un par sausām kājām jau tagad varat aizmirst, jo trase ir slapja, un ūdens vietām sniedzās līdz pat puscelim.
Plāns ir skriet, izbaudīt trasi un finišēt līdz tumsai. Ak, jā. No pērnā gada ir palikusi tāda nepabeigtības sajūta – nav uzkāpts torņos. Pirmie kilometri pa mežu, tad šaurās meža takas, pirmā upīte ar tiltiņu. Skrienu un prātoju pie sevis par skaisto, silto laiku, par dabu, kad vienā brīdī mani realitātē atgriež igauņu puiši, jo nepamanīju marķējumu un aizskrēju uz otru pusi. Pēc noskrietiem 5km mēs beidzot sasniedzam Viru purvu un maģiskās laipas. O, jā. Mana sirds gavilē, jo tagad mums ir jāskrien pa slapjām, slidenām purva laipām. Vakardienas un ne tikai lietus ir darījis savu. Ūdens vienubrīd uz laipām ir tieši tik daudz, lai saslapinātu apaviem zoles. Skrienu tālāk pa saules apspīdētajam laipām un prātoju, cik tālu ir tornis. Purvā – miers un klusums, tik kaut kādi skrējēji visapkārt un daži atpūtnieki arī. Pirmais tornis sasniegts. Trepēs sasmaidos ar vienu no skrējējiem, tātad ne man vienai tāds plāns. No torņa paveras skats uz purvu un skrējēju čūsku. Ai, vispār skaisti. Viena ārzemnieku dāma man jautā, vai nav grūti skriet pa šīm laipām. Nezinu, cik grūti, bet interesanti gan. Lai arī tornī daudz laika nepavadīju, esmu garām palaidusi daudz jo daudz dalībniekus. Tā ieriktējos starp nākošajiem un turpinu skrējienu, ik palaikam kādu apdzenot. Ik pa laikam manu skatienu piesaista priekšā skrienošo mugursomas (par asfalta botām jau sen vairs nešausminos, tik līdzjūtīgi noskatos). Ne jau tāpēc, ka man būtu viņu žēl, ka skrien ar somu vai arī tāpēc, ka gribētu nopētīt sev jaunu, bet gan par to, kā viņas kratās. Nesaprotu, vai tiešām nav neērti un grūti skriet ar somu uz muguras, kura vāļājas no viena sāna uz otru un visu laiku kratās? Te gan jāteic, ka vakar paši savējās somas regulējām un testējām. Lai vai kā, pirmais dzeršanas punkts ir klāt. Totāla pašapkalpošanās. Pieejams dikti auksts ūdens un cietas šokolādes končas. Man der, izvelku no somas krūzīti, paķeru konfekti un soļoju tālāk. Tiesa konfekti atzinu par neēdamu (pārāk sasalusi), bet ūdens ar želeju gan gāja labi iekšā. Atkal mežs, krāsainas rudens lapas zem kājām, grantene, mežs, izskrienam cauri dzīvojamās mājas pagalmam.
Pagrieziens uz izcirtumu. Vai tiešām jau tas izcirtums? Skrienam un līkumojam gar ceļa malu, jo pats ceļš vienos dubļos un peļķēs. Skrienu un domāju, vai tiešām pērnais izcirtums pa taisno bija šāds. Nevaru saprast, bet lai jau. O, pirmais apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Lēnām pār tiltu, draugi, lēnām. Tā melnā žļapma apkārt nudien nav iedvesmojuša. Kā ārā no meža, tā uzņemu ātrumu. Beidzot var skriet. Šo vietu atminos, te jāšķērso šoseja caur tuneli, kurš izgaismots ar svecēm, un drīz jau atkal mežs. Skatos pulkstenī un priecājos, ka pirmie 10km pieveikti.
Atkal mežs, takas un peļķes. Žļurk, žļuk. Šis ir tas brīdis, kad pukojos uz sevi, ka skrienu ar Salomon botām, ne Asiciem, jo tie otrie ātrāk žūst. Vairs jau neko. O, izcirtums. Šis ir tas īstais, ko atceros no pērnā gada, ne tas iepriekšējais. Un arī šogad diži daudz nekas nav mainījies – izcirtumu šķērsojam pa taisno. Tik jau pa samērā normāli skrienamu taku. Eglītes ar’ paaugušās. Mmm, brūklenes. Gardi. Kaut kāda mitra, slapja pļavas taka. Un, kas tad tas? Mans uzticamais Garmins mētājas zemē. Šādu pavērsienu nebiju gaidījusi, bet paredzēju, ka tā varētu notikt, jo vakar pamanīju, ka šim ieplīsusi siksniņa. Nav jau tā, ka es tai pulkstenī visu laiku skatītos, bet, cik kilometri noskrieti, interesē un laiks, kad jāapēd želeja, arī. Taisnības labad jāteic, ka vēlāk priecāšos, ka pulkstenis nokrita tur, kur nokrita, nevis apmēram pēc metriem 200 pie nākamā apšaubāmā tiltiņa vai tai dubļainajā bebru dambī, vai vēl trakāk – ūdenī purva laipās. Kamēr iemūžinu kārtējo burvīgo vietu trasē, man viena igauņu dāma uzsauc, ka es gan drosmīgi ar baltām zeķēm trasē. Ja godīgi – ne pirmo, ne pēdējo reizi šīs mājās tiks pie veļas ziepju SPA. O, jē. Dubļainais bebru dambis. Jā, atminos, pērn bija tāds – nu tāda sastumtu zaru čupa gar upīti, nevis šitāda nejaucība. Vēl pāris vietas, kur saslapināt kājas. Žļurk. Dubļaina un bedraina grantene. Kad noskrieti 18.5km, tad klāt arī otrais dzeršanas punkts. Silta tēja ir bauda dvēslei. Prātoju, vai savu dzeršanas sistēmu vajag uzpildīt. It kā nē, nav jau tik daudz izdzerts. Banāns, sāls, cepums, tēja.
Varu doties tālāk mežā. Neliels augšā – lejā posms. Priekšā ezers. Taciņa gar ezeru – žļurk, žļurk, žļurk.
Te atcerējos mūžseno anekdoti:
– Berimor, kas žļurkst manā zābakā?
– Auzu putra, ser!
– Un ko tā tur dara?
– Žļurkst, ser!
Atkal ir purvs, un manas ovācijas pavada skaļš izsauciens, jo tā burvīgā purva laipa ir vismaz 5cm zem ūdens. Žļurk, jau atkal. Šī laipa ir tikpat burvīga kā iepriekšējā. Kādā no platākajām vietām palaižu garām aiz muguras skrienošo. Brīžiem pretī nāk atpūtnieki gumijniekos un ar groziņiem rokās, skaidrs – dodas dzērvenēs. Pat pēc brītiņa uzkāpju tornī. Skaisti. Kārtējie apmēram 3km pa purvu ir beigušies. Izlienu no purva. Uzvelkos augšā kalnā, paskatos uz atpūtniekiem, kas uzmundrina. Pagriežos pa kreisi un turpinu ceļu augšup, skatoties uz torni un prātojot par kāpšanu. Kāda prātošana – jākāpj. Lai arī augstākais no visiem, bet skats nav tāds kā purvā. Lejā kāpjot, pamanos nošokēt kādu pavecāka gada gājuma skrējēju, jo viņa sejā manāms ne tikai pārsteigums mani redzot kāpjam lejā, bet arī pēc brītiņa viņu tik pat raitā solī apdzenu. Līdz ar šo mirkli sākas trases labākā daļa – kalniņi. Šauras, ar dzeltenām lapām piebirušas taciņas, saknes jebšu viss, ko sirds vēlas. Drīz arī trešais dzeršanas punkts. Tāpat kā pērn desas mani šobrīd neuzrunā, sāļie salmiņi un cepumi gan gardi.
No lielās meža takas pagriežamies uz mazo taciņu gar ezeru. Žļurk. Tā jau ir, kājas sen nebija atvēsinātas. Vispār jau to īsti nevar nosaukt pa taku, jo lavierējam starp sakritušiem kokiem pa mitru purvāju līdz potītēm. Drīz arī vecais armijas poligons. Jā, zelta rudens arī šeit ir iezadzies. Kārtējo reizi apdzenu vienu no skrējējām. Jāatzīst, ka ar viņu ik pa laikam mainījāmies, bet tas kungs iepriekš mani uzmundrināja, kad viņaprāt pa lēnu vilkos augšā kalnos. Taisnēs un lejup skrējienos gan ātri saprata, ka šī ir ātrāka. Kārtējā peļķe tiek apieta jeb izbridu caur brikšņiem ceļmalā. Skrienu pa granteni un sapņoju par mežu, jo mežā var atpūsties, bet te ir jāskrien. Slinkot nevar, ja ceļš prasa skrējienu.
Vēl kaut kāda skrienama pļava un, kas tad tas? Un mirkli apstulbstu, jo tik ātri prātā nevaru izlemt, kā doties tālāk, tas ir, pa taisno cauri melnajam ūdenim vai pa tiem apšaubāmās kvalitātes un izskata dēlīšiem. Stundu stāvu domādama, bet nolemju iesākumā neslapināt kājas un pārbaudīt dēlīšu kvalitāti. Jāteic, ka nebija tik traki, kā izskatījās. Mājupceļā gan uzzināšu, ka ātrākajiem skrējējiem nebija tāda ekstra kā dēlīši. Organizatori viņus tikai tai brīdī riktēja. Pēc šī burvīgā posma seko tiltiņš pār upīti un dubļu SPA. Jipī. Ja man kāds tagad prasītu, tad droši varu apgalvot, ka pērn trasē vispār nebija ne dubļu, ne ūdens. Pa dubļu SPA apvīto ceļu līkumoju no vienas puses uz otru meklējot kādu nosacīti sausāku un labāku vietu, kur skriet. Līdzsvara pārbaude uz apaļiem kokiem. Līšana caur krūmiem gar dubļu zampām. Žļurk. Pēc brītiņa pretī brauc divi velobraucēji. Lai arī es jau kādu brītiņu klausos mūziku, nespēju skaļi neķiķināt, ieraugot viņus un viņu sejas izteiksmi. Veiksmi jums, puiši, veiksmi. Grantene. Aiz līkuma ceturtais dzeršanas punkts. Tā sajūsminājos par gurķiem, ka aizmirsu par gurķūdeni. Bet mierinu sevi ar domu, ka viņu piedāvātais enerģijas dzēriens arī bija labs. Uzreiz aiz dzeršanas punkta trase ved kalnā augšup. Tad vēl daži pauguri, tas pēdējais gan tāds pastāvāks.
Garlaicīga grantene. Saule spīd acīs. Garlaicīgi. Skrienu un prātoju, cik tad daudz vēl palicis. Nu jā, 32km noskrieti, vēl 20km līdz finišam. Ar šo tempu būs ilgi. Pag, kādi 20km?, desmit ar astīti. Skaists priežu mežs un, un, un… žļurk. Skatos uz to sasodīto ūdeni un blakus esošajiem igauņiem nokomentēju – peldbaseins. Pēc pieveiktiem 35km lēnām sāku sajust tuvojamies finišu. Jo neviļus aizvien vairāk parādās distanču slēpošanas trases. Tā vienā no tām atminos,kā pērn apdzinu Gintu. Atmiņas, atmiņas. Aizvien biežāk priekšā nez no kurienes parādās citi dalībnieki, tā arī neizprotu, vai tie ir garās vai īsās distances skrējēji. Bet, ja tā padomā, kāda man starpība. Es tikai aizskrienu garām. Šo taku uz leju atminos, tur aiz tiem krūmiem ir jābūt pļavai uz augšu. Pēc tās pļavas vēl nedaudz līkumosim pa kārtējo slēpošanas trasi. Aizvien biežāk no somas velku laukā pulksteni un skatos, cik vēl palicis. Aizvien vairāk ilgojos pēc finiša. Pag, kas tad tas? Ekstra dzeršanas punkts. It kā ir slēpošanas trase, it kā ir kalna gals, bet man atmiņā bija palicis, ka šis punkts ir daudz, daudz tuvāk finišam. Netaisnība. Vispār man jau kādu brīdi šķita, ka trasē esmu viena, bet te manas bažas tika kliedētas. Šai punktā pulcējas daudz dalībnieku. Vienam pat uzsaucu, ka soma vaļā. Tā, tā. Vana Tallin ir, bet kur tad tās gardās konfektes. Hmm, kola. Nez, viņu arī var dabūt, vai arī tā ir domāta klāt pie kaut kā stiprāka. Dzeru tēju un prātoju par šo, līdz manu prātošanu pārtrauc viena igauņu dāma. Tēja ar kolu, kas var būt labāks par šo. Varbūt kādu ķilavmaizīti?
Dubļains skaidu kalns uz leju. Vēl pāris līkumi. Beidzot pavisam laukā no slēpošanas trases. Meža ceļš. Šo taku atminos, bet ko tas dod, ja tik ļoti gribas vismaz kaut nedaudz atpūsties un neskriet. Skrienu un sarunāju ar sevi, ka tur dažus soļus paiešu un tad atkal skriešu. Aiz līkuma skrienams. Mellenāji, mazas eglītes, jau nākamais skrajais priežu mežs. Pēdējā grantene. Ar roku aizsniedzamā attālumā rēgojas asfalts. Te arī zīme, ka ieskrienam pilsētā. Ar acīm meklēju norādi, ka līdz finišam vēl 1km. Nav. Nu labi ir, bet norāde ar 1km. Upīte, tiltiņš, asfalts, privātmājas, pēdējie līkumi. Kas tas austiņās skan? Nē, finišam nepiestāv lēna mūzika. No kabatas izķeksēju pulksteni. Finišs – 5h25min39sek.
Pasaules čempionāts rogainingā un tepat Latvijā – nu vai tad to var laist garām? Protams, ka nē. Pat ja apvidus solās būt izaicinoši skarbs, pat ja ar orientēšanos neiet tik labi kā gribētos, pat ja zināms, ka 24h mežā ir grūti, pat ja pie pēdējā 24h rogaininga pierakstīts atgādinājums par to, cik grūti tas bija. Tā nu 2016. gada decembrī dalībai PČ rogainigā tika pieteikta komanda Kažokzvēri.
Ja jau PČ, tad vismaz nedaudz ir jāgatavojas. Treniņrogainingu gods tika OKZK nakts rogainingam un Šlokenbekas rogainingam.
Nakts rogainings bija ļoti izaicinošs ar savu slapjumu, lietu, un sacensību centru klajā laukā, bez iespējas nomazgāt grāvjus no sevis, ja vien nekārojās gulties peļķē pie auto. Slapjākais no rogainingiem, kurus esmu pieredzējusi. Jau šis rogainings parādīja, ka ar orientēšanos tomēr esam uz jūs. Savas neveiksmes norakstījām uz nakti un slapjumu.
Diemžēl arī Šlokenbekas rogainings neko labāku mums nerādīja. Kaut kur pa vidu no visām komandām bijām, bet gandarījuma par paveikto nebija.
Tā kā vēl bija laiks, pēc iespējas centos apmeklēt Magnētu, kā arī piedalījos savās pirmajās īstajās orientēšanās sacensībās – Siguldas kausā vidējā un garajā distancē. Siguldas kausa pirmā diena beidzās ar DNF, kā arī gandrīz mājās aizbraukušu finišu, otrajā dienā jau veicās labāk. Nevarētu teikt, ka visi pasākumi deva tādu labu pārliecību par varēšanu PČR, bet neko vairāk iesākt jau vairs nevarēja.
PČR patiesībā sākas jau dažas dienas iepriekš – gādājot visu nepieciešamo ekipējumu. Sākot no telts un beidzot ar līdzi ņemamajām desmaizēm. Ceļš no manām mājām līdz sacensību vietai aizņēma 3 garas stundas, bet samērā laicīgi bijām galā.
Nakšņošana bija paredzēta sacensību centrā, teltī. Aizbraucot turp bija patīkams vakars, uzslējām savu telti, pavakariņojām un laicīgi gājām gulēt. Diemžēl rīts sākās ar pērkona dārdiem un ilgstošu lietu. Lietus nerimās līdz pat karšu izsniegšanai, un tad noskaidrojās, un strauji palika karsts.
Plānojot ņēmām vērā informāciju no organizatoriem, ka ieteicams izvēlēties ceļus, nevis iet pa taisno. Bet, kā jau zināms, punktus gluži uz ceļiem neliek, tā kā mežā jāiet tik un tā. Plānojot arī nebijām pārlieku optimistiskas, atstājām zināmu rezervi. Bet plāns izskatījās labs un reāls.
Tā nu visu saplānojām, plānošanas karti apzīmējām ar savas komandas numuru (tā bija jānodod organizatoriem), nopūtāmies ar pretinsektu līdzekli, paķērām pēdējās bulkas un devāmies uz startu.
Starta koridorā, pēc ierīču uzrādīšanas, atklājās, ka karte palikusi mašīnā. Dace aizskrēja pakaļ un beidzot varējām doties iekšā.
Pirmais punkts mūsu sarakstā bija četrvērtīgs 409., bet tas bija vienkārši – tikai jāiet līdzi pārējiem. Uz punktu iemīta ziloņu taka un vesela rinda ar rogaineriem jau priekšā. Nekā sarežģīta. Nākamais – jau jāsāk orientēties. Pārējie laikam greizās atpakaļ un gāja pa ceļu, mēs izvēlējāmies doties uz priekšu. Kā jau kartē iezīmēts – priekšā zaļš, kas nozīmē necaurejamu džungli. Tā tas arī bija vistiešākajā nozīmē. Krūmi tik biezi, ka vienkārši netiek cauri. Mačetes pietrūkst. Skatoties pēc mūsu GPS, esam gājušas cauri zaļumam pa visgarāko ceļu. Bijām laimīgas, kad tikām glītā pļavā, pa kuru varēja iet bez liekiem apgrūtinājumiem. Tā nu ar nelielām grūtībām, apspiežot vēlmi iet pakaļ citiem, izvēlējāmies savu ceļu – mēģinot nolasīt reljefu gājām gar kārtējo kartē iezīmēto zaļumu, kurā galīgi negribējās līst iekšā. Kad ielīdām, tomēr izrādījās pārāk ātri, bija vēl jācērtas caur zaļumu līdz punktam. Par laimi, arī tur bija ziloņu taka jau iemīta.
Pēc 601. vēl nedaudz orientēšanās caur mežu, kas patiesību sakot izskatījās pēc kārtējā čūkslīša, kurā citos rogainingos es izvairītos līst iekšā, bet bija skaidrs, ka šajā pa tādiem vien dzīvosimies. 301. arī atradās bez īpašas maldīšanās. Tāpat salīdzinoši viegli nāca arī 401. 714. punkts gan lika mazliet padomāt, jo kartē iezīmētie bebru dambji likās tuvāk viens otram nekā dabā. Pēc bebru dambjiem atkal čūkslīgais mežs, un tad jau sasniegts arī kārtējais ceļš.
Ja kartē viss izskatījās skaisti, tad dabā tas nebūt tā nebija – dzeltenās, skaistās pļavas nereti bija tik pat liels pārbaudījums kā čūkšļi, jo zāle un citi agresīvi augi bija vismaz līdz viduklim, nereti arī pļavas pamats bija nevis nedaudz kunkuļaina pļava, bet kaut kādi arumi, kur dziļākajās grambās kāja pazūd līdz celim, nemaz nerunājot par nātrēm un citiem durstīgiem augiem, kas ar lielu prieku apstrādāja mūsu kājas.
Lai nu kā, vēl daži punkti paņemti, dzeršanas punkts apmeklēts, ūdens uzpildīts un desmaizes apēstas. Tas mums prasīja 4.5h, un šķiet, jau tad atpalikām no mūsu teorētiskā grafika par kādu stundu.
Uz 808. punktu devāmies jau jūtami sagurušas. It kā pa ceļu, vajadzētu skriet, bet kaut kāds smagums iekšā. Bet jāsaņemas. Nezinu gan, vai tas kaut ko deva, jo kamēr pa krūmiem gar ezermalu meklējām punktu, mūs panāca arī iepalikusī komanda “Ekipējuma pārbaude”. Pēc tam devāmies pēc vērtīgā 904. punkta.
Ehh. Tas bija nožēlojami. Gājām pa ceļu, gaidījām asu pagriezienu, bet ceļš izbeidzās ātrāk. Kamēr pa krūmiem grozījāmies, jau atkal “Ekipējuma pārbaude” mūs panāca. Kādu gabalu turējāmies kopā, bet tad mēs aizgājām tā vairāk pa kreisi, kur likās, ka jābūt. Ka varam nolasīt kartē sazīmēto reljefu, un atpazīstam gareno formu. Kā tad. Kurš tad deva devītnieku tik viegli. Figu! Tikmēr vandījāmies pa krūmiem, kamēr izgājām tādā kā klajumā. Ilgi domājām, kur esam, līdz izdomājām, ka varbūt tas ir kaula formas grūti caurejamais klajums. Līdzīgs bija. Tā kā nekādu labāku ideju mums tik un tā nebija, paņēmām azimutu uz punktu un gājām. Tā arī gājām, kamēr jau nezinājām, vai esam vēl kartes robežās. Augšā, lejā, atkal augšā, atkal lejā un tā vēl un vēl. Nu kaut kas dīvains. Nesakrīt mums tā karte ar realitāti. Iestājās jau viegla panika, bet nu nav variantu. Jāuzņem azimuts uz ceļu, un jācer, ka, ja arī esam ārpus kartes, tas ceļš turpat vien ir. Pēc nezin cik ilga laika un augšā-lejā izlauzāmies uz ceļa. Tas bija sasodīti grūti un galīgi ne tā, kā pēc kartes jābūt. Tas laikam bija tas, kas lika mums nobīties no savas varēšanas un negriezties atpakaļ pēc tiem 9 punktiem. Sasodīts.
Nākamais punkts 712. – pavisam vienkāršs, tikai jāuzkāpj Lielajā Liepu kalnā. Lai arī tas nebija viegli, tas bija vienkārši un patīkami – pa ceļu, un lejā skriešus.
Šķiet, ka nākamajā punktā mums bija trakais grāvis, kas izrādījās upe. Pēc kartes – vienkāršais zilais grāvis, bez melnās malas. Bet dabā tas bija sasodīti plats, dziļš un bailīgs grāvis-upe. Kad piegājām klāt, bija skaidrs, ka te tie teltī atstātie peldriņķi būtu noderējuši, ja mēs vispār sadūšotos tajā zampā līst iekšā. Par laimi Bebra kungs bija sarūpējis bērzu, kas bija pietiekami resns, lai noturētu pieauguša cilvēka svaru. Sākumā cerēju, ka būšu drosmīga un varēšu to darīt stāvus, bet pamēģinot pašu sākumu, kļuva skaidrs, ka nevarēšu vis. Bail. Drošāk sēdus. Sākumā mēģināju jāteniski, bet ātri sapratu, ka baigi grūti sevi dabūt uz priekšu tādā veidā. Bērza satrunējušie zari traucēja, bikses ķērās, un uz priekšu gāja lēni. Sāniski bija labākais veids – salīdzinoši droši, un daudz ātrāk. Tā arī tiku pāri. Dace tomēr to darīja jāteniski. Un pie beigām bija nikna un piekususi.
Lai neliktos par maz grūtību, pēc izkāpšanas krastā es vēl veiksmīgi pamanījos ar vienu kāju līdz gurnam iekrist kaut kādā labi paslēptā bedrē. Laimīgi, ka tiku cauri ar izbīli. Pēc veiksmīgas punkta paņemšanas, dažus turpmākos prātīgi ņēmām ejot pa ceļiem maksimāli daudz. Dace spieda uz skriešanu, bet man jau bija iestājies sagurums un skriet vairs īsti negribējās. Kaut kur arī šeit uz ceļa parādījās auto, par kuru nosmējām, ka tas tak noteikti Mareks ar savu fotoaparātu. Liels bija prieks, ka tieši tā arī izrādījās. Tad mums vēl bija arī spēks palēkāt un izlikties, ka ņipri skrienam. Godīgi sakot, mazliet uzmundrināja un turpmāko ceļa posmu varējām godam noskriet. Tiesa, nebija jau ilgi, jo atkal jārauj mežā iekšā pēc azimuta.
Kaut kad sāka arī palikt tumšs. Bijām sasniegušas kārtējo dzeršanas punktu, kas bija iekārtots krustcelēs pie lieliem siena ruļļiem. Nolēmām izmēģināt taktiku atvieglot sevi un neņemt līdzi somas uz tuvējo punktu. Tā arī izdarījām, bet neko vieglāku tas visu to pasākumu nepadarīja.
Nākamais punkts bija plānots vērtīgs astotnieks, kas it kā viegli ņemams no dzeršanas punkta ejot pa imagināru taku. Kā tad. Atslēgas vārdi – it kā un imagināra. Taka ātri vien izrādīja tendenci beigties vai nu vilku bedrē, vai čūkslī. Mazliet samulsušas pasnaikstījāmies apkārt, izmēģinājām vienu, otru virzienu, atdūrāmies kaut kādā šausmīgā izcirtumā. Mums pa pēdām devās vēl viena komanda, kas tomēr izvēlējās doties nezināmajā meklēt imagināro taku. Mēs padevāmies, un ar līkumu iznācām atpakaļ uz ceļa, kas veda uz dzeršanas punktu. Tas gan man deva lielisku iespēju no turienes savākt savu aizmirsto nūju. Tā nu uz kontrolpunktu Nr. 805 devāmies pa apkārtceļu. Tiesa, arī apkārtceļš beigās bija aizraujošs, un tāds, kas Dacei gandrīz lika griezties apkārt un iet prom. Tur bija TAS – latvāņi cilvēka augumā un vēl garāki. Labi, ka tas nebija lauks, bet atsevišķi augoši augi, starp kuriem jau drosmīgie bija ieminuši taku. Saņēmām drosmi un devāmies cauri latvāņiem, mēģinot izlocīties dažādos virzienos, lai tikai nepieskartos nevienam latvānim. Tā kā nevienai apdegumu nebija, tad tas mums izdevās diezgan veiksmīgi. Ceru, ka arī visiem citiem tas izdevās tik pat veiksmīgi. Pa ceļam arī satikām puišu komandu, kuri tomēr bija atraduši imagināro taku, tiesa, pēc apmēram 15 minūšu cīkstiņa caur avenājiem.
Daži turpmākie punkti bija atkal jau salīdzinoši vienkārši, ejam, skrienam pa ceļu un šaujam mežā pēc punkta. Tiesa, vienkārši tas izklausās tikai uz papīra. Dabā tas bija krietni sarežģītāk, jo tumsā viss ir savādāk, tai skaitā mērogs un sajūta, cik vēl jāiet.
Šeit arī satikām divas draudzīgās komandas – Viktoru ar Raimondu, un Almu ar Ēriku. Turpmākos 2 punktus sanāca, ka mūsu maršruti un temps sakrita, tāpēc tos meklējām kopā. Tiesa, ejot vilcieniņā cauri latvāņu laukam kā pēdējai, tas aromāts šķita pārāk spēcīgs – pārāk daudz kāju bija minušas taku cauri latvāņiem. Vienā brīdī piesedzu muti, lai neieelpotu sulu, jo no tā auga man ir reāli bail. Kā vēlāk ar Daci konstatējām, kādu brīdi pēc šīs pastaigas mums abām bija sācis sāpēt kakls. Hmm, nezinu, varbūt tiešām apdedzinājām kaklu ieelpojot sulu.
Pēc kopīgas divu punktu paņemšanas, mēs mazliet pielikām soli, lai paskrietu pa ceļu uz vēl vienu septiņvērtīgu (710) punktu. Bet mēs kaut kā palaidām garām, kurā vietā ceļi sadalījās. Kad nācās līst pāri elektriskajam ganam, Dace dabūja pa nagiem, ko pavadīja skaļi brēcieni. Nezinu, kas man tajā brīdī bija, bet sanāca diezgan dusmīgi uzbukšķēt, ka nav ko bļaustīties par nieka elektrisko ganu, par ko saņēmu atpakaļ tik pat vērtu uzbukšķēšanu, ka drīkstot jau gan bļaustīties, ja sāpīgi sit pa nagiem. Neilgi pēc šī satikām atkal Almu un Ēriku. Viktors ar Raimondu kaut kā viltīgi bija mūs apsteiguši, un jau devās prom no punkta.
Kaut kādā brīdī mani ļoti pieveica nogurums, sāpes pēdās un mugurā. Pēdās sāka veidoties tulznas, tāpēc iedzēru dexibuprofēnu. Tiešām nezinu vai no tā, vai vienkārši tāpēc, ka nakts, sāka mežonīgi nākt miegs. Nu tā, ka eju pa ceļu, acis krīt ciet un knapi redzu ceļu. Ik pa brīdim mēģināju apstāties un pagulēt atspiežot galvu pret nūju. Uz manu ierosinājumu 10 minūtes veltīt powernapam Dace pikti noteica, ka nebūšot nekāda gulēšana un vienkārši gāja tālāk. Tās bija ellīgas mocības. Tā arī tenterēju uz priekšu streipuļojot un bez sajēgas, kur tad mums jāiet.
Pie sajēgas divu stundu laikā nācu tieši divas reizes, kad pirmajā reizē Dace izmisusi paziņoja, ka neesot droša, uz kurieni mums jāiet, un otrajā, kad bijām gājušas pa ceļu, bet pēkšņi tomēr ceļa ziemeļi nesakrita ar kartes ziemeļiem. Labi, ka šajā vietā mēs ātri apķērāmies, ka nav ritīgi. Viktors ar Raimondu esot pa nepareizo ceļu krietnu gabalu aizklīduši, līdz pamanījuši, ka kaut kas nav tā kā vajag.
Par laimi pēc otrās reizes beidzot arī miegs atkāpās, un tad jau pavisam drīz arī bijām sasniegušas Hash House, kurā atvilkām elpu, es mēģināju sakopt savas kājas otrajam riņķim, paēdām, padzērām, un konstatējām, ka mūsu punkti sarakstā nav redzami.
Kad beidzot bijām gatavas turpināt ceļu, sapratu, ka mans pēdas īsā pauze, zeķu un pēdiņu maiņa nav glābusi, sajūtas vēl sliktākas nekā pirms tā visa. Informēju Daci, ka paskriet vairs nevaru it nemaz, uz pēdām aug tulznas ar katru soli. Pēc sajūtām beigtas bija pēdu apakšas, mazie pirkstiņi un velves.
Otrais aplis arī iesākās jautri. Pēc pirmā trīspunktnieka, mēs domājām, ka ejam ņemt četrpunktīgo. Kamēr gājām, pļāpājām, vienā brīdī attapāmies, ka kaut kā jocīgi, esam palaidušas garām sānu celiņus. Sākot ņemt četrpunktīgo, palika pavisam dīvaini, jo atkal jau kartes ziemeļi bija pavisam citā pusē, nekā mums likās, ka jābūt. Īsi pirms tam konstatējām, ka pēc četrpunktīgā paņemšanas, būs vien jāčāpo atpakaļ, jo laiks iet uz beigām. Bet grozoties pa pļavu un mēģinot saprast, kur tad jāiet pēc punkta, secinājām, ka esam aizgājušas pa to ceļu, kas iet pa kreisi, un ka visticamāk, vienkārši gājām taisni, un nepiefiksējām, ka mums jānogriežas pa labi.
Lai nu kā, šis pat bija labāk nekā plānots, jo tā mums bija izdevība paņemt vairāk punktus. Vispirms jau jauko 604., kas atradās pie ezera, tad pa ceļu 505., pie kura mēs satikām jauku vīru veterānu komandu, kurai atļāvāmies sekot, lai atrastu ceļu. Un tad jau arī šo sacensību pēdējais punkts – 303., no kura dodoties projām Dacei iedzēla bite.
Tā laimes sajūta ieveļoties finišā ir neaprakstāma. Tā dēļ ir vērts mocīties tās 24 stundas. Diemžēl attiecībā uz rezultātu gan to nevarēja teikt. Par to nav nekāda gandarījuma. Lai gan teorētiski mums bija labs plāns, dabā tas viss notika tik lēni, ka mums savu teorētisko plānu nācās krietni vien noīsināt. Bet ar visu to, vismaz man ir sasniegta līdz šim lielākā kilometrāža 24 stundu laikā – bijām pieveikušas ~105 kilometrus. Tas ir rekords mūsu kopīgajos rogainingos, jo lai gan pagājušo gadu šķietami kustējāmies ātrāk, un arī apvidus nebija tik briesmīgi necaurejams, tomēr kilometri mums bija par kādiem 10 mazāk.
Lai vai kā – nākamais piedzīvojums mežā mums jau ir padomā, un ceram arī gūt gandarījumu rezultātu izskatā.
Novembris atnāca ar noslēguma balli un reitingu līderu apbalvošanu. Kefīra kauss, Kalnu karaļi un karalienes, reitings parastais. Žūrija sprieda, vērtēja un izvēlējas kādu citu reitingu, par novembra Mēneša skrējēju iebalsojot pirmo Latvijas kausa rogainingā ieguvēju, kurš neļāva atslābt arī pārējo minēto reitingu līderiem, visos tajos ierindojoties pirmajā desmitniekā. Lai arī priekšroku dod mežiem, viņš nesmādē arī šosejas skrējienus un pat stadionu, par to visu arī parunāsim. Mēneša skrējējs novembrī – Nix65 jeb Nikolajs Lucāns. Lasīt tālāk.
Jau kopš 2012. gada augusta manī radās vēlme iepazīt orientēšanās sportu. Līdz šim mani bija atturējušas bailes no tā, ka es neatradīšu vajadzīgos kontrolpunktus un ilgi, bezjēdzīgi skriešu pa mežu… līdz tumsai. Dažos skrējēju tusiņos (parasti uz ultrām vai treiliem) es sastapos ar orientieristiem. Tur es uzzināju daudz labu lietu par orientēšanās sportu: pirmkārt, tev strādā smadzenes vairāk kā parastajā skrējienā, tātad labāk atslēgties no dienas burzmas; otrkārt, lielāks muskuļu daudzums strādā (salīdzinoši ar asfalta skrējienu); treškārt, svaigs gaiss; ceturtkārt, jaunās izjūtas; utt. Visas šīs labās domas manī krājās un krājās. Pieņēmu lēmumu – šogad noteikti piedalīties kādās orientēšanās sacensībās!
Gadu sāku ar orientēšanos telpās, tad caur internetu ielādēju grāmatas un visādu informāciju, par šo sportu. Sāku pētīt kartes. Izņēmu no skapja vecās trail krosenes, sagatavoju beigtās* drēbes. Protams arī jauno pulsometru izvēlējos ar domu par orientēšanās sportu. Kā arī nopirku galvas lukturi! Tātad sacensībām biju gatava, atliek tikai piedalīties. Kā tīkamākas sacensības izvēlējos Magnētu. Jau ilgu laiku pazīstams orientierists Jānis Andersons* man piedāvāja izskriet pēdējo posmu Ziemas Magnētā. Šīs sacensības bija domātas, lai „vecie vilki” iepazīstinātu „jaunus vilkus” ar orientēšanās sportu. Kad es uzprasīju distances garumu, Jānis atbildēja: “Ap desmit kilometriem”. Domāju, kas man, maratonistei, desmit kilometri… tīrais nieks! Piekrītu. Vēlos uzsvērt, ka piedāvājums par sacensībām nāca iepriekšējā vakarā pirms šim sacensībām, līdz ar to, kaut ko izpētīt un sagatavoties nebija laika.
Nedaudz par veselības stāvokli: iepriekšējā dienā pirms sacensībām man bija trīs treniņi: no rīta speed work, pa dienu aerobika un vakarā recovery. Tad es vēl nezināju, kā svētdien man būs jāskrien pa mežu. Sacensību dienā no rīta bija Nordea Maratons koptreniņš Mežaparkā, nemelošu, ka es tur spēcīgi darbojos un skrēju uz pilnu klapi… nē, tieši otrādi, es jau zināju par dienas izklaidēm un tas man lika saudzēt sevi. Jau braucot uz sacensībām, biju jau mazliet nogurusi (Suunto rādīja ka man vēl jāatpūšas 6 stundas).
Sacensības notika Muceniekos, tas bija beidzamais posms Ziemas magnētam. Mēs atbraucam, noliekam mašīnu, lai netraucē pārējiem dalībniekiem. Starts atšķirībā no skriešanas sacensībām ir atvērts – tas nozīmē, ka tu vari startēt jebkurā laikā. Tātad, pirmais bija reģistrācija (kā parasti), jāizņem numurs, karte un leģenda. Karte – ar jau norādītiem punktiem un pēc savas leģendas jāzīmē maršruts. Leģenda. Ir lapiņa ar tavu izvēlēto distanci (mazā, vidējā vai lielā) un tajā ir norādīti kontrolpunktu (kp) numuri, kurus tev būs jāsameklē. Tolaik es vēl to visu nezināju un man nebija nojausmas, vai mums bija vidējā, vai garā distance. Bija jādara viss ātri, jo Jānis jau kā pieredzējis orientierists, tam visam ir simts un vienu reizi gājis cauri un nekavējās pie sīkumiem. Vienīgās lietas, ko paspēju izdarīt, bija izīrēt kompasu un, uzjautāt meitenēm, kas brauca kopā ar mums, par viņu kontrolpunktu skaitu. Viņām bija 7km distance un 13kp.Vēl, lai piedalītos – bez kompasa, kartes un protams smadzenēm, ir vajadzīga SI- karte (čips), ar kuras palīdzību atzīmēties pie kontrolpunktiem.
mana pirmā meža orientēšanās sacensību karte
Tātad, karte sazīmēta. Mēs jau gatavi, dodamies uz starta zonu. Izdzēšam čipa informāciju, apskatām karti, sameklējam pirmo KP un startējam. Sākumā skrējām ātri… pa sūnām, cauri eglēm, pa kalniem, smiltīm… kamēr atradām pirmo KP, kopumā pāri 2,5km… Liekas – nav jau daudz? Bet pa meža bezceļiem, ticiet man – TAS IR PIETIEKAMI, lai saprastu, ka šīs sacensības nebūs tik vieglas, kā es iedomājos. Tad sekoja otrs KP, tad trešais… ceturtais. Visus KP bija sameklējis Jānis, jo es pat karti skrējiena laikā nevarēju apskatīt. Viņš man stāstīja: “Arī šī bedre ir kartē… kā arī šī sakne, tā arī ir atzīmēta kartē…” Ticēju katram viņa vārdam, jo apskatīt karti man vienalga neizdotos. Pāris reizes mēģināju, bet tad Jānis bija aizskrējis tik tālu, ka man nācās nedaudz, ar sprinta palīdzību piedzīt… pa sūnām tas nav viegli izdarāms. Skrējiena laikā mani vairs nebiedēja tādi izteicieni, kā: “Mums jāskrien cauri egļu jaunaudzei… būs jāskrien pāri tam lielajam kalnam un pa taciņu mēs neskriesim, jo mums izdevīgāk skriet cauri mežam.” Pēc astotā punkta es uzjautāju: “Cik KP mums jāsavāc?’’ Atbilde bija: “25”. “Ak, mans Dievs!!” – tajā mirklī nodomāju. Tad es sapratu, uz KO es parakstījos. Skrējiena laikā es pētīju leģendu un uz tās atradu ciparus – 14,130. Uzprasot to nozīmi, es saņēmu atbildi, ka tā ir mūsu aptuvenā kilometrāžā. Tas būtu, ja mēs skrietu pa taisno no punkta uz punktu. Bet tā nekad neizdodas noskriet… jo ir žogs, upe utt. Heh… noteikti sanāks kādus 16km savākt. Domājot par to, ka priekšā vēl ir tikai 17 KP, man izbeidzās spēks un es pārgāju soļos. Nācās soļot ātri, lai paspētu Jāni noķert. Kā redzams kartē, mums četri KP atrodas apkārt purvam Teorētiski mums divas reizes jāšķērso purvs. Kā asfalta skrējējam, tādas bija manas domas. Izrādās, orientieristi domā savādāk. Pēc KP Nr. 40 mēs izskrējām uz taciņas, es saku priecāties, jo domāju, ka tā taciņa ir apkārt purvam – а вот и нет! Tā bija tieši pāri purvam. Es skrēju un jūtu kā man viena kāja paliek mitra, tad otra… Prasu Jānim: “Man kājas slapjas, tas nekas?” Viņš ļoti mierīgi atbild: “Man arī. Skrienam tālāk.” Pēc dažiem mirkļiem es jau sadzīvoju ar šo sajūtu un pat sāku gūt baudu. Iedomājāties: Jūs skrienat un kājas pārkārst, te – HOP! Un tāda patīkama vēsa sajūta.
Man patika skriet pa purvu! Tad vienu pēc otra atkal savācām KP. Es skaitīju, cik vēl līdz beigām palicis, jo pie KP nr.44 es vairs neticēju, ka šīs pasākums var kādreiz beigties. Tad atkal pāri purvam… vismaz kāda izklaide. Man patika skriet pāri purvam un pa krūmiem , jo tad Jānis lika samazināt ātrumu un es varēju viņam turēt līdzi.
rezultāti no Muceniekiem
Atzīmējoties pie 51.punkta, Jānis man teica, ka nākamo punktu es meklēšu pati. Skatos kartē: aha, taciņa un kalns… aiz tā ir bedre kur ir KP. Skrienu pa taciņu, pāri kalnam un uzzīmētā meža tur nav, bet ir izcirtums. Izcirtuma uz kartes nav. Kur ir KP? Vai es nepareizi skrēju, vai karte ir novecojusi. Labi, ka Jānis jau pārzina šo vietu un teica kā izcirtums ir jauns un kartē nav atzīmēts. Atradām bedri un atzīmējāmies pie KP. Uz to brīdi priekšā palika trīs KP, un necik spēks manā ķermenī. Skrēju, tad ātri gāju, tad atkal skrēju. Vēl viens KP, otrs… un palika pēdējais. Jānis man iedevis čipu, lai es atzīmētos un ātri skrietu uz finišu. Domāju sirds man izrausies no krūtīm. Beidzot es biju priecīga kā tūlīt viss beigsies. Sajūtu sacensību garšu, jo ātri skrēju uz finišu! Pēdējais check un mēs esam sakrājuši 25 KP!! Vēl nespēju noticēt, ka tās bija dzīvajā un tagad viss tiešām beidzies! Gājām nodot čipu un uzzināt rezultātus. 2:00:21 – labs rezultāts! :) Paldies Jānim par šim sacensībām!! Tas viss tikai pateicoties viņam un viņa neatlaidībai!
mans šī gada numurs un pirmā vasaras karte
Atgriežoties mājās, izmazgāju visās drēbes. Nevarat iedomāties, cik netīras tās bija. Un sāku gatavoties otrām sacensībām. Es izdomāju, ka iešu viena pati uz tām un paņemšu mazo distanci, lai saprastu, kā jāstrādā ar karti un kompasu. Tuvākas sacensības izrādījās 1.04. Juglā, pie Alfas. Es aizbraucu uz tām, paņēmu ~3km distanci ar 8 KP. Protams, es ātri neskrēju, jo pēc svētdienas man Suunto radīja recovery 31 st, toties karti izpētīt paspēju un kompasu beidzot arī izmantoju. Jo svētdienas skrējiena laikā ne reizi to neizmantoju, tikai rokās visu laiku turēju.
Rezultāti izrādījās pieticīgi ~34min. Bet savā grupā es ieņēmu ceturto vietu. Godīgi, varēju labāk, vismaz pa kādam 6 min noteikti! Jo es gandrīz vispār neskrēju, bet vairāk baudīju laiku. Noteikti nākamreiz ņemšu garāku distanci un skriešu ātrāk! Daži negadījumi no sacensībām: daudz cilvēku pie starta punkta, kas ļoti atvieglo to meklēšanu; vienreiz redzēju kādu skrējēju un izdomāju, ka viņš varētu mani aizvēst uz beidzamo kontrolpunktu. Bet viņš izrādījās parasts skrējējs un mani izveda uz asfalta ceļa… man uz turieni nevajadzēja.
Tagad par to, kāpēc ir tik dīvains nosaukums. Pirmā doma kas izlieca man galvā, skrienot pa purvu: “Te noteikti ar augstiem papēžiem būtu grūti skriet. Un svārki arī nederēs.” Varu apgalvot, ka tiešām, ne augstus papēžus, ne svārkus/kleitas orientēšanās sportā Jūs neredzēsiet. Nezinu, kāpēc man tā domā tā iesēdās galvā, bet tā arī nav nepareiza. Jo šosejas skrējienā svārkus uzvilkt var… un arī skrējieni uz papēžiem pastāv… bet mežā viss ir savādāk!
*beigtās – man nebūs žēl tos saplēst un izmest.
**diemžēl viņš nav sociālos tīklos, līdz ar to norādi uz viņa profilu es nevaru ielikt
Tas sākās tā: piektdienas vēlā rītā starp nesteidzīgiem darbiem, šķirstot noskrien.lv lapas, foruma sadaļā ieraugu transporta piedāvājumu uz iepriekš neredzētām/nedzirdētām trail sacensībām Priekuļos jau pēc divām dienām. Esot atlikusi viena brīva vieta. Domāju – aizrakstīšu, ja vieta vēl būs, tad braukšu, ja nē, nu tad – nē. Nekādu pasaules glābšanas plānu šai nedēļas nogalei tik vai tā nebija. Lasīt tālāk.
23.-24. jūlijā Raunas apkārtnē notika Eiropas čempionāts rogainingā. Tajā piedalījās 5 aktīvi kluba biedri, kas pārstāvēja 3 dažādas komandas. Šis būs atskats par to kā katram ir gājis. Brīdinājums – pārlieku iedziļināšanās orientēšanās lietās rada neglābjamu atkarību. Un būs ilga lasīšana, kā nekā 24h rogainings. Lasīt tālāk.
km 
-