VSK Noskrien

„Mēģini iejusties to vietā: bieži vien visu dienu jācieš slēgts ietērps, kas galvenokārt neļauj elpot ar pilnu krūti, visu laiku jānēsā daudzreiz smagāks nesamais nekā pašu svars vai arī jāpacieš saspiestība nepiemērotas formas mētelī, kas spiež visus kauliņus, taču labi izskatās. Tad nemaz negribas ļauties publiskai apskatei, vai ne?” (citēts no delfi.lv) – visai briesmīga ikdiena, vai ne? Stāsts ir nevis par kādu augstas bīstamības laboratorijas darbinieku spectērpā, bet gan par mūsu pēdām. Lai sajustos kā atbrīvotājs un dotu „brīvību Villijam”, pagājušās svētdienas LSC mačos izlēmu skriet basām kājām – pirmo reizi sacensībās! Tad nu padalīšos ar savu „veiksmes stāstu”.

Patiesībā jau par baso skrējienu mačos sapņoju kādu laiku. Līdz pagājušajai nedēļai biju iekrājis teju 80 basos kilometrus treniņos, laiks tā kā nākamajam izaicinājumam. Iespēja bija jau sestdien, kad piedalījos Vecrīgas saulgriežu skrējienā, taču sakautrējos (labi, ka tā) vilkt nost sandales un paglāstīt tūristu nomīdīto bruģi ar savām pēdiņām. Iespējams, viens no prātīgākajiem lēmumiem – baspēdošanas profi saka, ka bruģis nav tā pateicīgākā virsma, lai gūtu pirmo pieredzi basajā skriešanā…

Par laimi nākamajā rītā notika kārtējais LSC posms šosejas skrējienos Mežaparkā. Tā kā šie man bija jau trešie mači četrās dienās (un nākamajā dienā paredzēti vēl vieni), tad sadomāju skriet nosacītā treniņrežīmā. Lai sacensību gariņš neizjauktu skaisto apņemšanos, loģisks secinājums, ka jāskrien pa baso – divi zaķi ar vienu šāvienu: gan skrējiens lēnāks (attaisnojošu iemeslu dēļ), gan pirmās sacensības pa baso pieveiktas (vēl savtīgs mērķis bija – iekļūt pabaso.lv rekordu sadaļā, kur tiek fiksēti baspēdošanas sasniegumi dažādās sacensībās).

Labi, ka manī mājo pieticības eņģelītis, no divām piedāvātajām distancēm izvēlējos garāko – 10km jeb gandrīz četrus apļus. Jāatzīst, ka līdz šim pa asfaltu basiņām biju pieveicis pāris kilometrus, līdz ar to arī izvēle bija ļoti pamatota. Iepazīstoties ar sajūtām, lēnām aiztipināju līdz startam un tad izrādījās, ka Dievs ir – sāka smidzināt lietutiņš. Lietus radīja slapju asfaltu, kas, savukārt, neļāva nosvilināt gumiju – tfu tu – pēdu ādu. Aizpļāpājos ar vienu no kolēģiem un gandrīz nokavējām startu – pamanījām, ka pārējie jau kaut kur raujas, tad arī uzsākām skriet.

Šoreiz izdevās nepārķert startu – piesardzīgi sāku tipināt kā noslēdzošais, pirmajā kilometrā atradu piemērotu tempu un pāris konkurentus (basām kājām konkurēju ar V60/V70 grupu skrējējiem) apsteidzu, tālāk uz augšu rāpties nebija cerību un tā arī ripināju pa trasi. Pirmie divi apļi noskrējās bez bēdām – te arī apstiprinājums padomam, ka nevajag pārlieku garas distances pirmajām reizēm izvēlēties. Acīm redzot mana pēdu āda šobrīd spēj izturēt 5km noskrējienu pa asfaltu. Par asfaltu jāatzīst, ka vispatīkamākais bija jaunuzklātais posms gar estrādi – par šo asfaltu varētu pat teikt – mīksts un atsperīgs (patiešām patīkams), savukārt, netīkamākais bija finiša taisnes posms…

Otro piecu kilometru laikā bija iespēja pārdomāt savu muļķību (piesakoties uz 10km…vispār skrienot ar basām…vispār skrienot…) un vairāk pievērsties tam, kā pēda saskaras un kā atraujas no ceļa seguma. Nonācu pie pārsteidzoša slēdziena, ka sāpīgāka (abrazīvāka) ir nevis piezemēšanās (piezemējoties pēda neizslīd, līdz ar to noberšanās iespēja ir minimāla), bet gan atraušanās/atspēriens (pēdas spilventiņiem ne vainas, bet atspērienā pēdējie no asfalta atraujas pirkstu gali…maigā, plānā ādiņa uz pirmās pirksta falangas…tieši tā ādiņa, kuru veiksmīgi zaudēju un atstāju mikroskopiskos asfalta nelīdzenumos visa LSC apļa garumā).

Pēdējā kilometrā manu gremdēšanos pārdomās izjauca Mārcis, kurš atsildoties bija mani noķēris un sapurināja nedaudz veiklākam skrējienam finiša virzienā (OK, vairāk saņemties lika kāds aiz muguras sadzirdēts V65 grupas skrējējs, kurš arī bija mani noķēris; viņam padoties es nebiju gatavs.) Pašā finišā vēl Voļda satracināja uz traku sprintiņu (175m) – neticami, bet basām pēdām var arī pasprintot!!! Finiša laiks – nepilnas 53 minūtes – pietiekami cienījams pirmajiem baspēdošanas mačiem (cerēju iekļauties stundā – izdevās).

Mājupceļā (sandalēs) sastapām skrejošo Daci Linu, kura uz Dota jautājumu „Kāpēc nebiji mačos?” atbildēja, ka viņai šodienai esot cits treniņplāns. Tajā brīdī aizdomājos – cik lieliski, ka esmu amatieris! Tas sniedz TĀDU brīvību: gribu skrienu/negribu – arī skrienu; gribu skrienu mačos kaut katru dienu; gribu skrienu basām pa smiltīm, pa čiekuriem, pa asfaltu; gribu – skrienu ultru; gribu – skrienu sprintu…varu dulloties uz nebēdu un īsti neviens nevar to aizliegt; nav jāatskaitās sponsoriem vai treneriem; līdz ar to – SKRIENU PRIEKAM!!! Super! Noskrienam!?

P.S. Sausais atlikums no šīs avantūras:

– nodeldēju veco tulznu ādu no pēdu apakšas;

– uzberzu jaunas smukas tulzniņas (un uzreiz arī norīvēju tās) uz abu pēdu visiem mazajiem pirkstiem;

– nākamās pāris dienas jutu sen nebijušas „labi pastrādāts” sajūtas abos ikros;

– izbradājos basām kājām pa peļķēm – sen nedarīts prieks;

– skrējienā sajūsminājos par reto pretimnācēju nosodoši līdzjūtīgajiem skatieniem;

– sapratu, ka basām pa asfaltu var skriet (un pietiekami veikli) – skriešu vēl.