Gandrīz gadu atpakaļ es sāku savu pāreju uz minimālajiem apaviem. Tas sākās ar ziņkārību un Merrell Pace Glove, ar kuriem man izveidojās mīlestība no pirmā skrējiena. Un tas bija pirmais solis uz priekšu. Otrais solis ir Merrell Vapor Glove, kuram zole ir nieka 2mm bieza, un mežā un pat uz grants ceļa ar tām var izbaudīt visnotaļ interesantas sajūtas. Bet šoreiz mans stāsts nav par tiem. Šoreiz stāsts ir par soli atpakaļ – par Merrell Bare Access Arc 2.
Aiztaupot minimālo apavu piekritējiem, basajiem skrējējiem un vienkārši skeptiķiem galveno jautājumu “Kāpēc?”, atbildēšu uzreiz – vainīga ir Martas spēja pārliecināt un mans avantūrisms/pārgalvība. Lai arī mans vārds vēl nav redzams dalībnieku sarakstā, plānoju kopā ar līdzatkarīgo bariņu doties otrajā klases ekskursijā, kur galvenais apskates objekts ir Vingis parks 2km apļa apkārtmērā. 50apļi ir gana ilgs laiks un, lai arī Fordyce Sunward skrējienā man klājās diezgan labi, šis piedzīvojums solās būt vismaz 2 ilgāks un nav pārliecības, ka spēšu to pievarēt minimālajos apavos. Tāpēc tika pieņemts lēmums nodrošināt rezerves plānu un tika iegādāts Bare Access Arc 2.
Pats Merrell pozicionē šo modeli kā pārejas apavu, nodrošinot dažas jaukas minimālo apavu funkcijas un arī 8mm amortizējošo zoli (cushioning). Tam ir tāds pats plats purngals kā minimālajiem Merrell, par ko es, protams, esmu sajūsmā – nē saspiestiem pirkstiem! Zole pēc sajūtām ir plakana, kas man arī patīk, jo galvenais iebildums pret vienīgo izmēģināto Asics modeli GT2170 bija papildus papēža pacēlums.
Pirmais skrējiens. Pirms sākt lietot, nolēmu, ka galvenokārt svarīgi ir notestēt šos apavus garajos skrējienos, mēģinot rast vājās vietas un identificēt riskus, lai laicīgi tos varētu mitigēt. Pirmais skrējiens ir pusgarš – 17km, un sajūtas sākumā ir dīvainas. Nekādas saskares ar zemi; kas notiek zem zoles, nav zināms; kā un kur piezemējas kāja – nekādas saprašanas. Apavs ir viegls, pēc sajūtām krietni vieglāks kā parastie skriešanas apavi, kas man bijuši. Zole liekas cieta, daudz cietāka kā ierasts, tāpēc pirmos pāris kilometrus mokos ar vieglu krampi pēdās. Tomēr cilvēks ir adaptīvs, pēc laika kājas aprod un skriet ir viegli, lai arī neierasti. Tikai pēc kādiem padsmit kilometriem es beidzot saprotu, ka krampis ir no tā, ka zole nelokās pēdai līdzi, kā tas notiek minimālajos apavos un pie kā esmu pieradusi (Vapor Glove var izlocīt jebkurā virzienā bez piepūles).
Otrais skrējiens ir šonedēļas sestdienas garais, jau 29km. Skrējiens ir komfortabls, izskrienu gan pa asfaltu, gan pa zemainu trases malu (sanāca jozt gar Tallinas šoseju un P2 ceļu), gan pa meža ceļu (slēpjoties no policijas patruļas, kas stāvēja tieši pie zīmes “gājējiem un velosipēdiem nē uz šosejas”). Nezinu, vai pie vainas bija karstums, attālums vai vājais aizšņorējums, bet atgriezos ar vieglām tulznām, neskatoties uz ievilktu zeķīti (ko minimālajos apavos ievelku ļoti reti, ja vien nav ziema).
Ak jel, manu vieglu prātu, vai labāk teikt neprātu, kad svētdien nolēmu notestēt šo apavu bez zeķītes sapārotajā garajā (bija plānots ap 20km). Un pirmos 5km tiešām gāja labi, īpaši tāpēc, ka kājas pēc sestdienas garā bija apbrīnojami svaigas (manas aizdomas – putu rullis, par ko pastāstīšu vienā no nākamajiem ierakstiem). Bet… par neprātīgiem lēmumiem ir jāmaksā un pēc 7km Juglas centrā meklēju plāksterus. Svētdien kā jau svētdien – aptieka jau ciet un 10min klaiņojums pa Rimi un saruna ar nelaipnu darbinieci nerezultējās ar panākumiem. Izglāba mani Statoil. Tie, kas skrējiena vidū mēģinājuši izmisumā līmēt plāksterus, droši vien šobrīd smīkņā, zinot, ka tie turas aptuveni puskilometru un tad situācija kļūst vēl sliktāka, jo tad arī plāksteri, savelkoties skaistās čupiņās apavos, sāk palīdzēt tulznošanās procesā. Te vēl viena neprātīga doma ienāca manā prātā (laikam tās plivinās pasaules informatīvajā telpā pārīšos). Kas būs, ja turpināšu skriet ar visām tulznām, jo kā nesen izlasīts vienā grāmatā – Not all pain is relevant? Notestēšu šo atziņu uz savas ādas (burtiskā nozīmē)!
Es turējos braši vēl 6km, bet kārtējā krustojumā, kur bija jālemj gala attālums 15 vai 20km pagriezu uz māju pusi, jo sarādījās, ka sāpes nav mana vienīgā problēma. Un jā, apavs tagad ir jāmazgā arī no asinīm. Ak jel, manu vieglu neprātu!
Rezumējot.
Plusi:
- manuprāt, piemērots pārejai uz minimālajiem apaviem, īpaši tiem, kas negribētu to darīt radikāli.
- plats purngals dod pirkstiem nepieciešamo telpu, kas nav parastajos skriešanas apavos.
- vieglāks kā parastais skriešanas apavs (lai gan droši vien, ka tas atkarīgs no modeļa).
- Merrell apgalvo, ka neskatoties uz zoli, apavs ļauj pēdai piezemēties plakani. Nekomentēšu, es tāpat skrienu, liekot pilnu pēdu/purngalu (kā nu kuru dienu sanāk).
Mīnusi:
- var likties ciets sākumā, ja pierasts pie apaviem, pildītiem ar gēlu.
- no zeķītēm izvairīties nesanāks!
Mūsu gadsimta otrā desmitgade iesākusies ar baskāju skriešanas un skriešanas minimālajos apavos bumu. Ja agrāk uz skrējējiem, kas izvēlējušies nemocīt savas kājas tradicionālajos apavos, skatījās kā uz jocīgiem, tad tagad, šķiet, vai ikkatrs pietiekami aktīvs skrējējs būs vismaz dzirdējis par šīm jaunajām tendencēm apavu jomā, ja ne pats tās iemēģinājis. 
km 
-