|
||||||
Komandas blogi |
Ceru, ka šis kādam kalpos iedvesmai saņemties savam pirmajam un lielajam. Pastāstīšu arī šo to no vēstures, kur mācījos skriet garos gabalus. Tiešām – mācījos. Doma veikt Čikāgas maratonu laikam jau piezagās tālajā 2005. gadā, kad sava pirmā ASV apmeklējuma laikā pametām Čikāgu tieši dienu pirms maratona. Toreiz, vērojot notikumus Millenium parkā un Grant parkā, likās, ka notiks patiešām kaut kas grandiozs. Tā nu laiks gāja un beidzot pienāca tie gadi, kad ‘vecim vajag noskriet maratonu’. Jau gadu biju domājis par pusmaratonu. Biju dzirdējis, ka tāds notiek manā dzimtajā pilsētā Kuldīgā. 2008.gadā tā vairāk bija runāšana, šogad tas bija jāizdara, tamdēļ pieteicos uz 4. Kuldīgas pusmaratonu, kas notiks 2009.gada 8.augustā. Gadu iepriekš nekur neaizbraucu, jo 21 km šķita pārāk daudz cilvēkam, kurš itin nemaz neskrien, un nekas neliecināja, ka šoreiz būs citādi. Vienīgais stimuls bija pieteikties un apmaksāt dalību. Tā arī izdarīju, vien skriešana izpalika. Pāris reizes pamēģināju un sapratu, ka skriešana nav mana nodarbe. Sāns dūra jau pēc pāris soļiem, pa ielu nāca pretim cilvēki un man bija neērti. Neskrēju. Biju redzējis pa kādam skrējējam pludmalē. Mēģināju tur, taču skrējienu aizšķērsoja peļķes. Teicams iemesls apstāties, jo apskriet nevarēju, nāca pretim cilvēki un dūra tas sāns. Bezcerīgi. Aizmirsu savu pieteikšanos pusmaratonam un dzīvoju tālāk, līdz kādu dienu saņēmos un gāju uz netālās skolas sporta laukumu pariņķot. Grūti un nožēlojami. 8. augusts. Pamodos vēlu, jo naktī, kā parasti, nevarēju savlaicīgi doties pie miera. Skatījos pulkstenī un apspriedos ar sevi – Jā vai Nē? braukt vai nebraukt, tāds ir jautājums. Būt vai nebūt manam pirmajam pusmaratonam. Būt! Ielecu vāģī un nesos uz Kuldīgu, brīžam pat gandrīz divkārt pārsniedzot atļauto ātrumu, jo jāpaspēj līdz startam nolikt auto, sameklēt notikuma vietu, piereģistrēties un pārģērbties. Izdodas. Starta pakā tieku pat pie speciāla tē-krekla ar īpašu uzrakstu par 4.Kuldīgas pusmaratonu. Savā dzimtajā pilsētā sajūtas vienmēr ir īpašas. Kreklu neuzvelku, jānopelna skrējienā. Vēlāk pēc gadiem, dzeltenbāli zaļais krekls tiks uzvilkts tikai dažreiz – svētku reizēs. Stāvu startā, nevienu nepazīstu, redzu Jeļenu Prokopčuku. Viņa neskriešot, esot karsta diena. Runā Ivars Eglītis, galvenais organizators. Tad arī starts 4.Kuldīgas pusmaratonam. Visi aizskrien, es pagaidu un noskatos. Tablo rāda nepilnu pusminūti. Sāku kustēties, jāskrien četri apļi. Sastopu puisi, kurš nesteidzas un piemetos viņam par kompanjonu. Runājamies. Es – no Liepājas – skrienu savu pirmo pusmaratonu, viņš – no Latvijas otrā gala – skrējējs ar pieredzi, jo skrējis gadu atpakaļ. Pastāsta, ka pārķēris tempu un beigas nostaigājis. Šoreiz būs gudrāks, nesasteigs. Man arī nekur nav jāsteidzas, jo vienīgais, kas uztrauca, bija kontrollaiks divarpus stundas, kurās cerēju iekļauties un tikt pie rezultāta. Aplis nedaudz virs pusstundas, kas nozīmē, ka, noturot šādu ātrumu, mērķis būs izpildīts. Uz senatnīgā ķieģeļu tilta stāv Jeļena Prokopčuka un māj visiem ar roku. Ir sajūta, ka viņa to dara īpaši man. Kuldīdznieki stāv uz ielām pie savām mājām un laistās ar ūdeni. Karsta diena. Ceturtā apļa sākumā pārinieks saka, ka sāpot celis un tālāk neskriešot. Mēģinu pierunāt, jo sajūtas saka, ka ir īstā diena varoņdarbam, taču pēkšņi palikt vienam negribas. Bail apstāties, paskrienu uz vietas un mēģinu otrreiz pierunāt. Viņš ir soļos. Atliek turpināt kustību vienam. Neuzdrošinos apstāties, viss liecina, ka izdosies ieskriet kontrollaikā, lai tiktu pie rezultāta. Nekad dzīvē tik daudz nebija skriets. Tikai tagad savā priekšā pamanu citus skrējējus trasē, jo līdz šim biju koncentrējies tikai uz jauniegūto skriešanas draugu man tīkamā ātrumā, un kuram bija lielāka skriešanas pieredze. Redzu pa kādam skrējējam diezgan patālu, taču viens nav karotājs un sāku skriet ātrāk, lai panāktu un pēdējo apli skrietu atkal ar kādu kopā. Izdodas tikt klāt, taču nespēju iesākt sarunu. Ātrums mani ir aizrāvis un gribas turpināt nesties tālāk, jo redzu priekšā vēl pa kādam skrējējam. Nekas cits neatliek, kā dzīties pakaļ. Apdzenu ne tikai tos, jo tālāk ir vēl. Finiša taisne ir Liepājas iela – tik pacilājoši man, kurš ieradies no vēju pilsētas. Arī šeit cīņa nav galā un tieku garām vēl pāris cīņu biedriem. Ielas galā finišs un medaļa. Divas stundas divpadsmit. Pirmais pusmaratons pievarēts. Gribas dzert. Atrodu pieclitrīgu ūdens pudeli. Rātslaukums. Visapkārt samocīti un saguruši cilvēki. Skatos, ka daži sēž uz turpat noliktajiem soliem, baidos saliekties un piesēst. Jūtos stīvs. Dzirdu sarunas, ka daudzi karstumā izstājušies, bijis ap +30°C. Uztveru domu no kāda nepazīstama skrējēja, ka šeit nav bijis vērts nobeigt sirdi un viņš zinot, ko runā, jo esot starp Bostonas maratona finišētājiem. Saprotu, ka esmu dumjš un labi, ka tā, citādi arī sadomātu izstāties, jo karstumā esot augsts pulss un tas esot slikti. Kliboju. Redzu citus ēdam. Kaut kur vāģī vajadzētu būt ēšanas talonam. Sastopu savu trīsapļu cīņubiedru kopā ar saviem draugiem un radiem. Finišējis, viņš rāda savu īkšķi, tuvāko nedēļu laikā noiešot nags. Kāpēc tā? Pagājušajā gadā tāpat esot bijis. Drausmas. Skriešana prasa upurus. Sameklēju vāģi, turpat blakus redzu citus liepājniekus, arī Edgaru. Nespēju pieiet klāt un uzsākt sarunu. Viņi ir aizņemti ar sevi un man neko negribas. Viņi ir sportisti un visas novērotās kustības ir ierastas. Es pat numuru no krekla ņemu nost pirmo reizi. Un ne man pareizais krekls, ne kedas. Rezultāts knapi kontrollaikā. Ar ēšanas talonu kliboju uz Stendera krogu. Stāvu rindā, kur tomēr iznāk pārmīt dažas neitrālas frāzes ar liepājniekiem. Paēdam un kopā dodamies automašīnu virzienā. Tā kā esmu viens, tad vienojamies, ka varu braucot cauri Aizputei kādu no viņiem aizvest. Nav obligāti jābrauc caur Skrundu.
Viss. Kājas pēc tam sāpēja divas nedēļas. Ceļi un muskuļi. Klibošana. Apsolījums sev vairāk neskriet, vismaz ne pusmaratonu bez sagatavošanās. Gandarījums par paveikto. Tiesa, mēnesi vēlāk tā paša 2009.gada rudenī interesantā veidā nokļuvu Valmierā, kur pēc bezcerīgām 19h laivā un nakts pirtī biju laimējis dalību pusmaratonā un ieradies ar taksometru no Cēsīm, samaksājot par braucienu divus latus un reģistrējoties sacensībām dažas minūtes pirms starta, atkal skrēju. Netrenējies tiku finišā pēc 2h17min. Otrais pusmaratons dzīvē, taču tas jau ir cits stāsts un citas atmiņas par atkārtotu klibošanu nākamajā nedēļā. Jāpiebilst, ka arī 2010.gadā saņēmos pusmaratonam, maijā noskrienot NRM pusīti 2h05min, tā uzlabojot savu rezultātu. Tobrīd vairāk pusmaratonus Latvijā nezināju – ar Kuldīgu, Valmieru un Rīgu iesācējam pietika. 2011. gads izpalika. Pusmaratoni saradās kā sēnes un pērnajā 2012.gadā aprobežojos vien ar Mežaparku. Atzīšos, piedalījos skrējienā 3000m augstā Šveices kalnā ledāju lūkoties, kas notika vienā dienā ar Kuldīgas pusmaratonu. Arī šogad abi skrējieni sakrīt vienā dienā. 8.Kuldīgas pusmaratons pēc astoņām dienām dzimtās Alekšupītes krastos. Cita trase, cits skrējiens. Un tomēr atgriešanās pie pirmā. Pastaiga līdz pagalmam un malkas šķūnītim.
20.jūlijā Viļņa iekrāsojās dzeltena, jo VSK Noskrien klasesbiedri bija ieradušies līdz šim vērienīgākajā kluba klases ekskursijā ārvalstīs – vairāk kā 60 skrējēji, viņu ģimenes locekļi un līdzjutēji. Kaut ko līdzīgu bija pieredzējuši vien igauņi pašu rīkotajā 12h Vecgada skrējienā “Dream of the Final Night”, kad pie ziemeļu kaimiņiem ieradās nedaudz vairāk kā 40 ekskursantu. Igauņi to nav aizmirsuši, un to apstiprina vienīgā Viļņā sastaptā igauņa teiktais: “Marta, you did it again…” (tulk. – Marta, Tu izdarīji to vēlreiz…). Lasīt tālāk. Izskatās, ka manā ‘rakstnieces karjerā’ ir pienācis tas brīdis, kad manu blogu lasa ne tikai ģimene, radi, draugi un paziņas, kuriem tieši pirms 2 gadiem, 8 mēnešiem un 18 dienām tapusī bloga vietne ar pirmo ierakstu no Francijas Alpu galvaspilsētas Grenobles tika veltīta un domāta, lai viņi zinātu, ka ar mani viss kartībā, bet, kā izrādās, arī skraidītāji un, droši vien, arī vienkārši ‘garāmgājēji’ (un, ja jau Tu šobrīd šo lasi, tad pilnīgi noteikti, esi kādā no iepriekš nosauktajām kategorijām). Ziniet, tas priecē! :) Vakar, kad pārrados mājās no Nike Riga Run treniņa Mežaparkā (man šis bija pirmais), savā ‘Sejas grāmatā’ [Facebook] izlasīju kādu vēstuli, ka esmu kļuvusi slavena un Holivuda mani gaida! Hahaha! :) Tad nu tā, tagad vēršos tieši pie Tevis, skrējēj (no pārējiem joprojām nenovēršos, jo nevienu nedrīkst apbižot)! Man bija uzdevums izdomāt, ar ko lai sāku… Un tas ne vienmēr ir tas vienkāršākais, jo parasti pie bloga papildināšanas ķeros tad, kad ir iedvesma. Atlika ieiet dušā un tā bija klāt! Labi, ka nevirināja dušas aizkaru! :D Tad nu nonācu pie, manuprāt, paša vienkāršākā varianta – sākotnēji pastāstīt par to, kad?, kā? un kāpēc? esmu sākusi skriet. Kādam, pieņemu, stāsts ir līdzīgs, bet kādam citam – diametrāli pretējs. Katrā ziņā – man tas ir mans stāsts – īpašs man! Un, cerams, ka arī jums patiks. :) Jāsāk ar to, ka sports man nav svešs – tas man vienmēr ir bijis Labākais Draugs. Kamēr tiku līdz skriešanai, mūsu draudzība ir bijusi varen’ raiba! Šis tas – nopietni un šis tas – tikai ‘garām ejot’… * Ar puikām un meitenēm pagalmā spēlēju futbolu, ‘Augstāk par zemi!’, ‘Ķerenes’, ‘Sasaldēts! Atsaldēts!’ un ko tik vēl ne!? Badmintons bija topā. Gluži tāpat, kā lekšana ar gumijām un lecamauklām. Kokos arī kāpām!
* Kādreiz sešus gadus dejoju sporta dejas un, cik iespējams, cenšos arī tagad… ja sanāk.
* Man aiz mājas bija dīķis, kurā – vasarā varēja peldēties, bet ziemā – slidot!
* Manas pirmās skrituļslidas bija plastmasas, ar 4 ritenīšiem un metāla slieci kājas izmēra pieregulēšanai.
* Kādreiz bija arī ritenis, tāpēc iemaņas ir!
* Visu sākumskolas un pamatskolas laiku spēlēju tautas bumbu, trenējos un startēju visdažādākajās vieglatlētikas disciplīnās, trenējos un spēlēju basketbolu un strītbolu, skrēju krosus, stafetes, slēpoju…
* Vienu vasaru vecmāmiņas kartupeļu laukā iemēģināju roku loka šaušanā. Līdz pazaudēju visas bultas… Nu, labi – nē! Sākās ziema. :)
* Astoņus gadus īpaši trenēju arī roku pirkstus, trinkšķinot pa melnbaltajiem taustiņiem. Šobrīd šīs iemaņas lieti noder šī teksta tapšanā.. :D
* Kopš 7.klases pamatīgi, es teicu – PAMATĪGI, trenējos volejbolā (arī pludmales), kur karjeras augstākais punkts bija tieši vidusskolas laiks.
* Pateicoties māsas Zemessardzei, ar nūju rokā protu skraidīt pakaļ caurai bumbiņai. To saucot par florbolu…
* Tāpat – sveši nav trenažieri un zinu, kā izskatās hanteles.
* Pēdējos divos gados, kamēr biju Francijā un Portugālē, ir izdevies izmēģināt mazliet eksotiskākus sporta veidus. Ir sanācis uzkāpt gan uz sērfa dēļa Atlantijas okeānā, gan uz kalnu slēpēm Francijas Alpos, gan arī vienkārši kāpt kalnos un staigāt pa kalnu takām (randonnée).
* Reiz izdevās uzspēlēt arī skvošu un pirms kāda laika – tenisu. Neteiktu, ka šie sporta veidi mani aizrautu..
* Francijā nedaudz sanāca aizrauties arī ar peldēšanu un sāku nodarboties ar pilatēm un jogu. Šīs divas pēdējās ir manas sabiedrotās arī šobrīd. Iesaku jums ar’!
Skriešana: 10/10/10  Nordea Rīgas maratons – pirmais Beidzot var mosties… sākas interesantā daļa. :D Lai arī skriešana man nav sveša jau no mazotnes (neskaitot skolas krosus un vieglatlētikas distances, es pat atceros, kā kopā ar mammu pāris rītus un vakarus mēģinājām paskraidīt), tai pievērsusies esmu tikai kopš, kā izrādās zīmīga datuma – 2010.gada 10.oktobra, kad biju atpakaļ Francijā – šoreiz kalnos – Grenoblē. Un atkal – cilvēki skrien, skrien, skrien…! Pa pilsētu, pa kalniem. Pa kalniem?! Es tur knapi varu normāli uzrāpties, bet man garām panesās dāma ar mazuli ķengursomā… Tad man arī tā gribējās – nevis mazuli ķengursomā, bet gan skraidīt pa kalniem! Diemžēl, savas sporta vēstures dēļ, pa kalniem neskraidīju – skrēju gar upi. :) Pats sākums manai skraidīšanai bija ļoti izteikti neregulārs un diezgan nekāds, jo tas bija pirmais mācību semestris ar ārkārtīgi daudzām citām aktivitātēm. 2011.gads iesākās ar vēl vairāk un dažādākām nodarbēm – peldēšanu, kalnu slēpošanu, it īpaši – Roller randonnée piektdienu vakaros. Lēnām tam visam pievienojās arī nedaudz regulārāka skriešana. Tika iegādāti jauni skriešanas apavi un distance arvien pagarinājās… Jo garāka distance, jo interesantāks skrējiens! :) Kad pienāca 2011.gada rudens, devos uz Portugāli. No sākuma domāju – ideāli – pilsēta atrodas okeāna krastā un katru rītu varēšu sākt ar skrējienu pa pludmali… kā filmās..! Diemžēl, līdz okeānam bija 40min brauciens ar autobusu pa šoseju… Tāpēc par manu treniņu vietu kļuva tuvējais parks, kurā varēja riņķot un riņķot, un riņķot… un tad – pretējā virzienā. Lekciju saraksts bija ideāls tam, lai varētu atlicināt laiku arī skriešanai un no šī brīža parādījās arī noteiktāka regularitāte. 2012.gada ziemas beigās es atgriezos Grenoblē pie kalniem, bija auksts, tāpēc aizrāvos ar pilatēm un jogu, bet, kolīdz kļuva siltāks, turpināju, cik vien varēju, regulāri paskriet un, lai arī tas man bija tīri savas fiziskās formas uzturēšanai un endorfīnu iegūšanai, radās pirmās domas, ka vajadzētu sākt piefiksēt savus rezultātus, iemēģināt intervālu metodi un pieteikties ‘Nike Riga Run’ 10km skrējienam. Vasara un, it īpaši, divu nedēļu brauciens mājup, bija ārkārtīgi interesants ne tikai redzēto un piedzīvoto iespaidu dēļ, bet arī tāpēc, ka gandrīz katru dienu skriet katru reizi citā pilsētā ir stipri aizraujošāk, nekā gar gar vienas un tās pašas upes krastiem… Tikko saskaitīju, ka 12 dienās tika noskrieti 96km septiņās dažādās vietās (Darmstadt (Vācija), Geneve (Šveice), Moustiers-st-Marie (Francija), Biot – Antibes (Francija), San Lorenzo al Mare (Itālija), Menaggio – Ossuccio (Itālija pie Komo ezera), Praha (Čehija)). Jā, gandrīz sanāk, ka no Francijas atskrēju uz Latviju un ieskrēju tieši NRR 10km trasē. Toreiz šis skrējiens man vainagojās ar personīgo labāko rezultātu un interviju finišā. ‘Āķis lūpā’, azarts kabatā!
Valmieras pusmaratonā (2012) piedalīties neizdevās vienīgi tāpēc, ka autobusa šoferītis noplātīja rokas un pabrauca garām pieturai… Toties Siguldas pusmaratona (2012) medaļa kaklā uzkārta! Visiem taču zināms teiciens – Kā jauno gadu sagaidīsi, tā pavadīsi arī visu turpmāko gadu! Tad nu lūk, pēc visādi citādi sagaidītajiem jaunajiem gadiem – ar draugiem trakās ballītēs gan Latvijā, gan ārpus tās, šogad gribēju mieru un 2013.gadu sagaidīju skrienot. Mhm! Apskrēju savu rajonu un apskatīju visus salūtus, ko tajā apkaimē laida gaisā!  Sagaidot 2013.gadu Maratons.Tam sekoja reģistrēšanās Nordea Rīgas Maratonam! Un kopš tā laika centos trenēties cītīgi – pirmo reizi – ar zināmu mērķi! Šad tad par sevi lika manīt dažādas ‘kara traumas’ un iecerētais treniņu plāns netika izpildīts, taču skriets tika –gan salā, gan Stokholmā, gan apkārt Ķīšezeram (tas bija mans pirmais tik garais/ilgais skrējiens), gan kopā ar Ņergām pa ezeriem un mežiem (te sanāca tikt līdz manai pirmajai maratona garuma cienīgai distancei). Izlaists Rēzeknes pusmaratons (2013), toties Biķernieku pusmaratons atskrēja ar personīgo rekordu! :) Maratons.
Nordea Rīgas Maratons.
Arī jautrs pasākums, par kuru varat palasīt šeit: Nordea Rīgas Maratons 2013
Hmmm… šķiet, ka tāds ‘intro’ manā skriešanas vēsturē ir ieskicēts… Par to, kā man gājis, par to, kā skrienas un to, kā veiksies, vari sameklēt sadaļā ‘Skrienu’. Man skriešana ir ne tikai fiziska aktivitāte, bet arī brīdis, kad padomāt – par sevi, apkārtējiem un dzīvi kā tādu. Tas ir brīdis, kad domās var ‘salikt pa plauktiņiem’ to, kas kādā brīdī ir ticis izvandīts… :) Jā… vēl nav pagājis gads, kopš trenējos mērķtiecīgi un piedalos sacensībās.
Šobrīd manu sienu rotā 3 medaļas no pusmaratoniem (Sigulda, Biķernieki un Ventspils) un 4., kā karaliene – Maratona Medaļa.
Un es netaisos apstāties! :)
P.S. Kādu dienu es jums pastāstīšu vēl ko! ;)
Kā jau saprotams no raksta par 24h skrējienu, es visnotaļ neprātīgi pieņēmu piedāvājumu piedalīties diennakts skrējienā tikai nedēļu pirms mana plānotā pirmā maratona. Diezgan likumsakarīgs ir rezultāts, ka šāds skrējiens nepalika bez sekām. Naivi gan cerēju, ka organisms spēs atjaunoties un sāpes ceļgalā pāries. Piektdien veicu vienu testa skrējienu – vismaz 3 reizes sāpju dēļ nācās pāriet soļos. Sākās smagas pārdomas. Tik ļoti gribējās to Nordea, vai tiešām nāksies atteikties? Varbūt sateipot? Nu labi vēl sestdien no rīta pamēģināšu. Nesanāca pat 2 km noskriet, sāpes vēl asākas… Nācās pieņemt smago lēmumu – nepiedalīties. Tas tiešām ir smagi – prāts jaucas ar emocijām. Skaidrs, ka jāklausa prātam, kurš saka, ka nav vērts sačakarēt savu veselību un atlikušo skriešanas sezonu, bet tajā pašā laikā gribas to tusiņu, cilvēkus, svētkus un smuko medaļu. Galu galā – mans pirmais maratons…
Bet galīgi garām šo pasākumu laist arī negribas, tāpēc domāju, ka vismaz pavazāšos gar trasi, atbalstīšu skrējējus. Bet tad kā likteņa saukts Facebook man acīs iekrita Dainas ieraksts par nepieciešamajiem brīvprātīgajiem ūdens pasniegšanai. O, laba izdevība būt maratonā un kas vēl jo labāk – palīdzēt skrējējiem! Piesakos! Lai arī neskriešu, tomēr visu pārējo gan izbaudu – aizbraucu uz Expo pēc numura un aizeju uz Pasta party, jo kā zināms, mums tā skriešana jau sen vairs nav tikai skriešana vien. Ūdens lējējiem svētdienas rītā 4:50 jābūt pie Strēlnieku pieminekļa. Gulējusi esmu četras stundas, 5 km uz centru dodos kājām, jo sabiedriskais nakts transports kursē man neizdevīgā laikā, bet maksāt par taksi muzeju nakts tarifu nevēlos. Interesanti vērot naktsdzīves baudītājus. Viņiem vēl ir vakardiena, man jau šodiena. Vecrīgā pilnā sparā jau rit gatavošanās maratonam. Atkal sirds sažņaudzas domājot, ka es šeit šogad neskriešu. Un vēl ir žēl, ka netikšu uz komandas kopbildi, jo mans darba punkts būs krastmalā pie Lido – pārāk tālu, lai es spētu operatīvi tikt līdz Kristapam un atpakaļ. Ūdens glāzes un galdus ar tām piepildām laicīgi, un līdz pirmajiem skrējējiem ir gana daudz laika, ko gaidīt. Un tad jau viņi nāk – sākumā kenijieši ar pāris mūsējiem pa vidu, pēc brītiņa pirmā dāma – mūsu Jeļena. Iesākumā darba maz, jo mēs esam daudz, bet to ātro skrējēju ne tik daudz un tie paši nešķiet pārāk izslāpuši. Taču drīz viss mainās un nu jau glāzītes no mūsu rokām sāk izķert arvien raitāk. Izvēlos stāvēt trases otrā malā un domāju, kāpēc sacensību organizatoriem tas nav ienācis prātā – dzirdināšanas galdus novietojot abpus trasei – veidotos mazāk sastrēgumu, ko šobrīd rada skrējēju plūsma, kas cenšas pārvietoties tuvāk galdiem ar ūdensglāzēm.
Cik pamanu, cenšos uzmundrināt ar kādu uzsaucienu kluba biedrus, bet vispār pamanīt tai burzmā tiešām nevar daudz. Šķiet, ka visu laiku smaidu, emocijas ir pozitīvas un nedaudz esmu pat priecīga, ka neskrienu, jo izskatās, ka jums tai tveicē tiešām nav viegli. Tā nu es tur kursēju ar glāzītēm rokā no galda uz trases vidu un atpakaļ. Pēkšņi: STOP, kaut kas iedūries man sānos – ā, riteņa stūre. Jā, tieši īstajā vietā un laikā! Saķērusi savu sānu mazliet palocījos sāpēs un pēc brīža turpināju darbu. Kad lielākā burzma noskrējusi, sākam vākt izdzerto glāzīšu kaudzes. Šķiet, ka pēc nepilnas stundas mūsu atbildības robežās esošā Krasta ielas teritorija ir tīra, kā nekas nebūtu bijis. Bet darbs ar to nebeidzas – tiekam vesti uz finiša zonu dalīt medaļas finišējušajiem desmitniekiem un piecīšiem. Šajā brīdī atceros, ka es taču tik ļoti gribēju to jauno smuko medaļu. Atkal jau acis gandrīz slapjas… Arī medaļu dalīšana bija interesanta pieredze. Mazliet atkal bija žēl tos maratonistus, kuri finišēja kopā ar 10 un pat 5 km skrējējiem. Viņi tajā burzmā tika pamesti likteņa varā. Medaļas ar sarkanajām lentām bija vairs tikai pie viena cilvēka, kuru, ieraugot kārtējo finišējušo maratonistu, centos atrast un maratonistam medaļu piešķirt, bet pieļauju, ka ne visus pamanīju. Tomēr gribas cerēt, ka neviens tomēr bez medaļas nepalika. Bet bez bardaka neiztika. Kad visi bija nofinišējuši pats Norda kungs ieradās uz tikšanos ar brīvprātīgajiem, lai pateiktos mums par darbu un personīgi izdalītu diplomus par piedalīšanos. Par to viņam – visu cieņu! Rezumē: 1) otrpus maratonam arī ir ļoti interesanti, bet nākošreiz tomēr vēlos būt skrējēju rindās; 2) neskriet ir traumatiskāk – kā šodien noskaidroju, mana sadursme ar velobraucēju ir rezultējusies divu ribu lūzumā. Toties kājas sāpes vairs nejūtu! Bet smieties un klepot ir sāpīgi, un nedodies – uznāks šķavas!!! P.S. Pie smukās medaļas gan tiku – izmantojot dienesta stāvokļa priekšrocības, paņēmu vienu kā suvenīru. Protams, nav jau tā sajūta, kā tad, ja būtu pelnīta… Bet to – nākošreiz. Tagad palīdziet man izdomāt, kur skriet manu nākamo pirmo maratonu! Ventspils Maratona klubs parakstījis lielisku sadarbības līgumu ar vienu no Ventspils tranzītbiznesa pārstāvjiem SIA VK TRANZĪTS, par prēmijām, kuras tiks izmaksātas, ja tiks laboti trases rekordi Ventspils pusmaratona, 21,098 km, distancē. Ventspils Piedzīvojumu parka pusmaratons notiks otro gadu,18.un 19.jūnijā. Pirmā Ventspils piedzīvojumu parka pusmaratona rekordi pieder Marekam Florošekam 1:10,31 vīriešu grupā, un Jeļenai Prokopčukai 1:14,34 sieviešu grupā. |
2024. gadā: noskriets - 406308.59 km skrējuši - 342 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 4418.4 km skrējuši - 175 biedri skrējieni - 443 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
- 