Ņujorkas maratons – viens no pasaules TOP maratoniem, kuru noskriet sapņo ja ne gluži katrs, tad katrs otrais skrējējs un kurš mums ir jo īpašs mūsu Jeļenas Prokopčukas sasniegumu dēļ.
VSK Noskrien, iespējams, ir viena no pasaules labākajām skrējēju komandām, jo tie astoņi veiksminieki, kas Lattelecom Rīgas maratona (LRM) dalībnieku loterijā laimēja dalību grandiozajā Ņujorkas maratonā, LRM skrēja zem VSK Noskrien karoga. Uz Ņujorku aizbrauca seši no viņiem.
Gada sākums. Kolēģi jau zina, ka man patīk skriet un, ka daru to ar milzīgu prieku. Viena no kolēģēm man jautā – vai es esmu domājusi skriet Ņujorkā? Padomāju un saku viņai, ka ir vēlēšanās skriet kaut kur ārpus Latvijas robežām. Bet Ņujorka – tas ir kaut kas tik grandiozs un liekas neiespējams. Nu nezinu. Varbūt kādreiz izdosies, ko tādu piepildīt. Gribēties jau gribētos.
Lattelecom Rīgas maratonam piesakos zem VSK Noskrien komandas nosaukuma, kā to jau daru 3. gadu. Tālākais jau liekas kaut kas pilnīgi nereāls. Noskrienu maratonu – nu ne pārāk ātri, bet prieks ir tāpat. Par to, ka spēju!
Pēc maratona sekoju līdz jaunumiem par ātrākajām komandām!
Ieraugu pazīstamu seju pie tiem, kas brauc uz Ņujorku. Apsveicu Facebookā puisi ar tādu laimi. Viņš raksta man atpakaļ – “Starp citu: Tev ar jādodas uz NY! Es to uztveru, kā jociņu un saku, ka es jau labprāt, bet… Ne es esmu pieteikusies kam tādam nekā!”
Tad atnāk vēstule no Lattelecom Rīgas maratona, ka man jāaizpilda anketa, kurā, jāsaka vai braucu uz Ņujorku skriet maratonu?!
Ak, es taču neko nesaprotu. Es taču neesmu bijusi nevienā komandā. Kā tas ir iespējams? Tad nu pētu, kā saucas komandas, kuras laimējušas šo iespēju. Nevienu nosaukumu neesmu pat dzirdējusi. Bet izrādās, būt komandā VSK Noskrien nozīmē vairāk. Tas nozīmē, ka Boss ieliek Tevi apakškomandā, kura uzvar un tiek braukt uz Ņujorku! (Es varu teikt tikai milzīgu, milzīgu paldies Signim Vāverem par šādu iespēju).
Tad nu ar trīcošām rokām atrodu, ka esmu šai komandā. Vienkārši nereāla sajūta. Grūti izstāstīt, kāda man šī sajūta bija. Nu nereāli, cik liela ir iespējamība notikt šādām sakritībām?
Aizpildu anketu, ka nelaidīšu šādu iespēju garām un braukšu skriet. Bez variantiem. Krāšu naudu un skriešu.
Meklēju cilvēkus, kas ir šajā sarakstā – braucu uz Ņujorku. Lai nebūtu vienai jābrauc, jo mazliet baidos. Nekad neesmu braukusi tā uz citu valsti skriet. Ciemos esmu braukusi, kur man atbrauc pretī savāc un aizved paciemoties. Bet, kad man jāmeklē kur palikt, kā tikt līdz tai vietai, kur palikt. Nekad. Rodas panika! Tā nu es atrodu puišus no savas komandas un sarunājam, ka lidosim un dzīvosim kopīgi. Atviegloti uzelpoju. Man blakus būs puiši, kas jau ir ceļojuši.
Tā mēs kopīgi iegādājām biļetes uz lidmašīnu un rezervējam dzīves vietu. Un tad sākas gaidīšana – vienkārši ceļojuma gaidīšana. Visu laiku iekšā uzdodas tāds jautājums: Vai tiešām tas notiek ar mani? Nu vai tā var vispār notikt?
Pat redzot savā kontā NYRR ierakstu:
Pat tad nav īsti skaidrs, kas ar mani notiek. Vai tiešām notiek.
Pašlaik ir palikušas tieši 3 nedēļas līdz lidojumam uz tālo, tālo zemi un tā nezināmā sajūta ir ārkārtīgi satraucoša!
Vienu vakaru tiek sarunāts tikties, lai mūs iepazīstinātu ar notikumiem, kas mūs gaida tai galā. Sapazīstinātu. Tiek sarunāta tikšanās, kuras laikā tiekam pie ļoti skaistiem krekliņiem ar saviem vārdiņiem.
Šī saruna ir tik patīkama, un stāsti par atbalstu trasē liek sajust vēlmi ātrāk tikt pie pašas skriešanas.
Tātad viss notiek!!!
Esam lidostā, satiekamies un ejam pēc savām biļetēm, sākumā tiekam līdz Oslo, tāds īsais lidojums. Tad pagaidām dažas stundiņas līdz transfēra reisam uz Ņujorku. Garais pārlidojums tomēr paņem man spēkus, kaut kā nespēju iemigt tā pa īstam. Kad esam tai galā, viss liekas tik jauns un nesaprotams. Jābrauc ar “AirTrain” līdz metro.
Tad mazliet jāpamaldās pirms atrodam vietu kur beidzot kājas tiek izstieptas un acis aizkrīt.
Pirmā diena
Pirmajā dienā nolemjam necelties pārāk agri, bet, kad pamodīsimies, laisties paskriet pa tuvējo parku. Parks liekas kā parks, bet, kamēr tiekam līdz tam, mājas jau sāk šķist interesantas. Man gan galīgi nav skaidrs, kā vispār kaut ko šeit var atrast. Tikai skrienu līdz puišiem. Kristaps ir visu izpētījis un zina, kur un kā nokļūt. Patīkami vienkārši ļauties skrējienam nedomājot par to, kā pēc tam tikšu atpakaļ. Gan jau aizvedīs.
Pēc skrējiena visu laiku līst, nekur īsti negribas iet. Aizgājām tik uz veikalu, kur tiku pie jaunām skrienam botiņām. Jeeee. Un pārējo dienas laiku mēs vienkārši atgūstamies mājās no garā lidojuma.
Otrā diena
Otrās dienas rīts tāds mazliet apmācies, bet skrējienam labvēlīgs laiks un no rīta kaut kā galīgi miegs nenāk. Tā nu ceļamies un skrienam apskatīt Bruklinas tiltu.
Neatrodam gan kur uz tā var uzskriet virsū, tāpēc pieskrienam no malas tam. Skats burvīgs.
No otras puses arī Manhatenas tilts.
Bet mākoņi, kas iesprūduši debesskrāpjos izskatījās iespaidīgi.
Diena sāka izvērsties arvien saulaināka un siltāka. Tāpēc devāmies uz Manhatanas centru, lai apskatītu tuvplānā tās augstās mājas, un pie reizes arī centrālparku uzmeklēt.
Par lielajiem akmeņiem biju sajūsmā un ap parku esošās mājiņas. Ahhhh. Skaisti.
Staigājam ļoti daudz. Visu laiku acis zib uz visām pusēm. Beigās izlemjam, ka vajag arī uzbraukt kaut kur augšā. Vislabākais pēc Kristapa pētījumiem ir Rokfellera centrs, kurā braukt augšā, lai izbaudītu Ņujorkas skatu pilnībā. Tiekam pie biļetēm uz 17:50, līdz tam laikam kaut kur jāaiziet. Dodamies apskatīt reklāmas Time Square un China Town. Pēc tam ar metro braucam atpakaļ, lai paspētu īstajā laikā, un, ziniet – bija īstais laiks, kad braukt tur augšā. Sākumā bija gaišs, visu novērtēt un apskatīt.
Tad pats skaistākais saulriets un gaismiņu parādīšanās Ņujorkā.
Pēc šī centra apmeklējuma Kristaps mūs atstāj un dodas uz basketbola spēli. Mēs ar Aigaru izlemjam aiziet apskatīt Time Square tumsā. Cilvēki tur bija saradušies nez no kurienes ļoti daudz, un Walt Disney varoņi ļoti vēlējās samīļoties un taisīt selfijus. Bet es neļāvos šim vilinošajam piedāvājumam, laidām mājās atpūsties no garās, piepildītās dienas ar metro. Atkal mazliet pamaldījāmies, kamēr atradām savu apmešanās vietu.
Trešā diena
Skrējiens. Atradām vietu, kur tikt uz Bruklinas tilta. Burvīgi skati. Telefons nevar uzņemt to, ko es ar acīm baudīju.
Šai dienā svarīgākais notikums bija došanās pēc numuriņiem un fotografēšanās kopbildei. Te nu mēs visi laimīgie esam (Lai gan laikam ne visi, kāds vēl ir ceļā).
Vakarā noteikti jāatgriežas Centrālparkā uz gājienu, bet pa dienu kaut ko jāsadomā, ko vajag redzēt. Par to parūpējies Kristaps. Mēs dodamies uz Brighton beach. Nu skaista saulaina diena pludmalē.
Izrādās, ka tur ir atrakciju parks – acis iemirdzas, tak jāpamēģina kāds no foršākajiem. Aigaram ar tāda doma ienākusi prātā. Tā nu mēs izbraucam ar šādu.
Bija ļoti bailīgi. Un bija to vērts.
Un vakarā jādodas uz valstu gājienu, ir tautas kam temperaments laužas laukā un viņi danco, dzied, spēlē instrumentus. Bija ko ieraudzīt un mēs – Latvija!!! Kāds bija sagādājis karodziņus! Skaisti, un paldies par karodziņiem!
Bet skatoties salūtu, sapratu, ka Rīga prot uztaisīt salūtus! Nevarējām redzēt pārāk labi un nemaz nelikās nekas īpašs.
Ceturtā diena
Dienu pirms maratona – NESKRIENAM, tikai nelielas pastaigas aizbraucām apskatīt dvīņu torņu atceres vietu (tā ir tāda aukstumus izraisoša vieta); un pēc tam vēl suvenīru iegāde.
Maratona rīts
It kā mierīgi pamostamies, sataisāmies un gatavojamies (tiek uzvilktas jaunās iegādātās botiņas) uz Honor Guest autobusu, bet, kad aizbraucam līdz tai vietai, kur būtu bijis jābūt, saprotam, ka esam nokavējušies. Man vēl nav stresa, jo man starts vēlāk kā puišiem, tad dodamies uz metro, lai tiktu uz Staten Island Ferry, bet kā slikta zīme parādās paziņojums, ka metro kaut kas noticis un kavēsies. Tad nu gan piemetas neliels satraukums, kā mēs paspēsim.
Kaut kā Kristaps sāk sarunu ar Ņujorkieti Dan. Viņš saka, lai paspētu, domā braukt ar taksi. Bet mēs tādi “ļoti sagatavojušies” visām situācijām, neviens neesam paņēmuši naudu līdz. Bet šis puisis laipni uzaicina aizvest arī mūs līdz šim prāmītim. Tā nu viss stress pazūd. Domāju, ka nu jau viss. Pārbrauksim ar prāmīti un būsim startā. Bet kā izrādās maldos, jo vēl ir jāsēžas autobusā… Un jābrauc. Tā nu puišiem paliek arvien mazāk laika līdz startam.
Ziniet, ar visu šo maldīšanos sāk ēst gribēties. Atrodu savu koridoru un ieraugu – O, pirmsskrējiena šokolādītes un kafija. Saēdos, lai ir spēks skriet.
Un drīz jau jāstājas startā. Jāizmet savas siltuma drēbes un jāsāk skriet.
Tiek nodziedāta himna un Starts!
Sākumā ir tikai skrējēji. Spēka daudz. Skrienas skaisti. Skatos, ka zem kājām daudz labu drēbīšu. Un visu laiku smaidu. Tik daudz cilvēku. Wooooouuuu, un šī jau ir trešā plūsma.
Kad jau pārskriets pirmais tilts, uzrodas līdzjutēju bari. Tiešām bari. Viss ir pilns, pārpilns. Tā kā uz krekliņa ir vārds, cilvēki sauc manu vārdu. Dzirdēju, šķiet, 4 dažādus variantus savam vārdam – Eidža, Eiža, Eidžiaiei un īsto variantu – Aija. Tā kā mana balss bija aizkritusi, uzsaukt paldies neizdodas. Tik vicinu rokas ar īkšķiem uz augšu un visu laiku smaidu. Tiešām nepārtraukti smaidu. Plakāti ar uzrakstiem daždažādiem: Hit for a Power!!! Ka viņi lepojas ar mums, veiksmes nejaušam svešiniekam, Labs temps, Pēdējais nolādētais tilts. Nu ļoooti daudz. Sanāk lasīt visu laiku kaut ko un tik smaidīt par viņu izdomu.
Katrs rajons sveic ar nonākšanu pie viņiem. Welcome to Bruklin, Welcome to Bronx. Un vēl ievēroju, ka cilvēki par savu naudiņu iegādājuši salvetes ar ko noslaucīt sviedrus, želejas lācīšus, banānus.
Vaigiem ar sanāk treniņš kārtīgs un rokas ar tiek vicinātas pa gaisu, parādot, ka viņi ir lieliski līdzjutēji.
Piecinieku došana ar’ bija superīga, brīžiem jutos kā tāda slavenība. Visi sauc manu vārdu un dod pieciniekus. Ahhhh. Un vēl, ja sagribējās kādu uzsaucienu, vienkārši smaidīju un pacēlu rokas gaisā. Uzreiz ovācijas. Tas tiešām bija nenovērtējami.
Ja godīgi, nemaz īsti nejutu kilometrus, līdz ar to nekādi nespēju aprakstīt, kas bija kurā kilometrā.
Zinu, ka dzelzceļa tilts bija grūtāks, jo ļoti pūta un man bija ciet kakls. To mēģināju izskriet ātrāk, lai ātrāk beidz pūst. Daudzi gāja maliņās un vienkārši fotografējās. Viņi izbaudīja trasi pēc pilnas programmas. Man arī likās, ka baudu distanci no sirds, biju sajūsmā par mūziku, kuru spēlēja grupas un arī cilvēki, kas paši izdomājuši iznākt uz ielas un paspēlēt kaut ko.
Un vēl atceros grūtumu, kad man pulkstenī bija jau 42 km, bet trases malā bija tikai 41 km. Ahhhh. Dzērienu punktu bija ļoti daudz, un beigās sarunāju ar sevi, ka nu jau ir jāskrien līdz galam un dzeršu, kad pabeigšu distanci.
Ļoti gribēju 3:45 noskriet, bet neizdevās. Lai gan pēc pulksteņa uzņemtā km laika man izdevās, jo man pulkstenī rādīja, ka esmu noskrējusi 43,4 km. Rezultāts tomēr iepriecināja, jo tas bija labākais šajā gadā – 3:51:42.
Finišā protams bizes gaisā (Viena gan man izjuka pa ceļam). Bet vēl neesmu iegādājusi bildes. Šomēnes nesanāk. Hiiii.
Kad ir finišs pilns ar fotogrāfiem, kas gatavi Tevi fotografēt cits pēc cita. Brīvprātīgie apsveic ar labi padarītu darbu. Tikai tā iešana pēc maisiņa liekas tāla, ļoti dzert sāk gribēties. Un tad tālāk pēc apmetņa. Šausmas – liekas, ka nezin uz kurieni mūs sūta. Un visi tā lēnītēm iet. Mazliet grūti un tomēr vēl nebeidzas apsveikumi no brīvprātīgajiem. Saņēmu savu apmetnīti, lai silti!
Noķēru betmenu (Ziniet, tā ejot tai pūlī aizdomājos par to, ka jaunās botiņas ir brīnumainas, jo neviena noberzuma. Neviena!!!!).
Tālāk jādomā, kā tikt uz mājām, jo puiši jau noteikti ir mājās. Viņi startēja ātrāk un ātrāk skrien. Tā kā – pirmo reizi vienai kaut kur jātiek. Tad tāda mazliet dīvaina sajūta. Atrodu vienu metro, nokāpju lejā, tāpat dara vēl daudz skrējēju, tā, ka tur sarodas milzīgs bars. Stāvu un jūtu, ka gribas apsēsties. Un tad saprotu, ka iešu uz citu metro staciju, jo nežēlīgi ilgi jāgaida metro. Gāju labāk pastaigāt, aizgāju uz tādu metro, kas pa taisno brauc uz mūsu apmešanās vietu.
Nokļūstot mājās, vēl viss nebija beidzies. Hokejs vakarā gaidīja turpat Barclays Center Bruklinā. New York Islander pret Bufalo “Sabres” ar Zemgusu Girgensonu, skaista spēle, tāda, kādu nekad neesmu redzējusi – bez sodiem un Bufalo uzvaru 2:1. Tā kā man vairs nebija silto drēbju, un ledus hallēs parasti ir auksti, uzvilku savu apmetni un man bija silti! Tas apmetnis tiešām riktīgi silts.
Pēcmaratona diena
Nākošā dienā arī ir pavēss, tāpēc atkal jāizmanto savs siltuma apmetnis, jo klepus jau ir piemeties, kakls arī vēl arvien ciet.
Staigājot pa pilsētu šajā apmetnī, daudzi apsveic ar maratona finišēšanu un skatās ar apbrīnas pilnām acīm par to, ka staigāju.
Nofotografējamies visi atkal kopā.
Puiši izdomā braukt uz Bronx, man tā kā bail – nepievienojos. Pastaigāju pa parku, bet, tā kā kājas nevēlas daudz staigāt, dodamies ātri mājās – atpūsties un ēst.
Otrā diena pēc Maratona
Nākošā dienā atkal ir skaistā diena un 20 grādu siltums. Braucam ar Staten Island Ferry, lai kārtīgi apskatītu Brīvības statuju.
Jocīgi, filmās statuja izskatās lielāka. Vai arī, saskatījusies debesskrāpjus, vairs nespēju adekvāti novērtēt.
Starta tilts ar skaists.
Šajā dienā izlemjam aizskriet uz Bruklinas tiltu un apskatīt to tumsā. Lai nebūtu pārāk tālu jāskrien, iekāpjam metro un aizbraucam mazliet tuvāk, un tad skrienam uzreiz uz Bruklinas tiltu.
Tad noskrienam no tilta, pasēžam un pabaudām tumsu. Tādu skatu grūti aprakstīt un telefons nespēj uzņemt to sajūtu. Skats vienkārši neaprakstāms.
Pēdējā diena Ņujorkā
Pēdējo dienu tiešām jau sāku gaidīt, kad būs jāsēžas lidmašīnā, jo sāka pietrūkt savu tuvinieku. Meitiņa un dzīvesbiedrs visu šo laiku man rakstīja, ka viņa ilgojas pēc manis, laikam arī man sāka viņu pietrūkt. Gribējās, lai viņi arī to visu redz, ko redzēju es.
Kārtīgi saēdāmies apmešanās vietā makaronus ar sieru un devāmies ceļā uz lidostu.
Metro stacijā bija traks piedzīvojums – islāmticīgais staigāja un skaļi stāstīja, kas viņš tāds ir un ka nākotnē visa pasaule būs islāmticīgie un, ja vajadzēs, nogalinās mūsu bērnus. Tas bija nepatīkami.
Tā kā bijām laicīgi lidostā, paspējām noskatīties filmu tur, tad jau drīz bija arī lidmašīna, šoreiz kārtīgi aizmigu un likās, ka ātri aizlidojām. Stokholmā 7 stundas pagaidījām lidmašīnu uz Rīgu, nolidojām vienu stundiņu un bijām Latvijā. Ahhh. Cik patīkami būt tomēr mājās.. Bija sajūta, ka neesmu bijusi Latvijā veselu mēnesi.
Pēc brīvdienām darbā saņēmu dīvainu apsveikumu – Apsveicam ar otro vietu! Hmmmm. Neko nesaprotu, kāda otrā vieta? Tad man tika paskaidrots – Latviju pārstāvēja 27 cilvēki, no kuriem 9 sievietes – pirmā bija Jeļena Prokopčuka un otrā es. Godpilnā otrā vieta aiz Jeļenas.
Paldies Lattelecom komandu kausam, paldies Signim Vāverem, paldies Road to New York par kolosālāko piedzīvojumu, paldies maniem mīļajiem, paldies draugiem, paldies visiem, kas sniedza atbalstu un dzīvoja līdz!!!
Šis nebūs stāsts par ceļu uz Frankfurti, lasīt, visu garo 2015. gada sezonu, bet gan atstāsts par pēdējām dienām pirms maratona un to kā izspiedu no sevis pēdējo sulu, kā izgriezu sevi kā slapju lupatu, kā jau parasti mēdzu ar sevi izdarīt.
Pēc finiša parunāju ar Leldi par zīmēm. Kad ķermenis un visi apkārtējie spēki kliedz, vicina karodziņus un lēkā, lai pievērstu sev uzmanību un cenšas pateikt, ka labāk nevajag un vai tad Tev nepietiek?
Es esmu aunapiere, skrienu uz priekšu un tikai tad, kad esmu uz pakaļas, apjēdzu, ka tur bija siena. Skaidrs bija tas, ka arī ar vienu kāju esmu spējīgs skriet ātrāk un tālāk par citiem, tāpēc par neiziešanu uz starta pat nebija ne runas. Pēc Oldenburgas jutos diezgan samocīts un jutu, ka kaut kas briest labajā kājā, jo tik ļoti savilkta tā sen nebija bijusi un arī abi hamstringi skaļi protestēja. Nākamajā dienā bija vispārējs riebums pret skriešanu, kas izpaudās fiziski tā, ka nevarēju pavilkt kājas, un sirds negribēja pumpēt. Otrdien noskrēju intervālus, kas viesa kaut kādas cerības. Trešdien bija garš pārbrauciens un staigāšana pa pilsētu, un tā arī nesanāca izskriet. Ceturtdien vakarā izskrēju pa kalnainās Albahas apkārtni un atkal gribējās nomirt. Ne kājas, ne elpošana, ne sirds, ne galva neklausīja un tikai gribēja nogulties ceļmalā zem ābeles blakus aitām. Tajā vakarā ilgi nevarēju aizmigt, pārdomājot izredzes pēc trīs dienām uzstādīt personisko rekordu maratonā, kad nevaru bez mokām pat astoņus kilometrus novilkt.
Piektdienā no rīta sāka kašāties kakls un jutu, ka ir neliela temperatūra. Priekšā bija garš piecu stundu pārbrauciens no Gīzenes līdz Trīrei, kurā atkal nācās vairākas stundas vazāties apkārt. Ja ar to visu nepietika, tad vakara tempa laikā sajutu asas sāpes kreisajā hamstringā, kuru dēļ nācās trīs reizes apstādināt pulksteni un tumsas aizsegā, šķendējoties un lādējoties, to spaidīt, braucīt, staipīt un pie sevis skaitīt – nē, nē, nē, ne tagad, lūdzu, ne tagad, saņemies taču! Par sodu tam, ka turpat uz vietas nepārtraucu treniņu, bet gan turpināju nedaudz lēnāk, pa ceļam izmisīgi izmēģinot jebko, kas varētu palīdzēt nomierināt to ērkšķi, kas dūrās kājā, aizķēros tumsā aiz žoga un atsitos pret mūra sienu. Kritienu uzņēma rokas mazais pirksts, kurš drīz vien kļuva pusotru reizi lielāks un pavisam zils.
Kad pārvilkos mājās, dūša bija galīgi papēžos satecējusi un biju nikns uz visu pasauli, kaut sevi vien varēju vainot. Piebēru plastikāta maisu ar ledu, aizbāzu aiz pieguļošajām biksēm un staipījos pēc labākās sirdsapziņas. Pēc vakariņām savilku mugurā ko vien varēju, ietinos segā un šallē, un atslīgu uz dīvāna. Paldies, ka ir Netflix. Kratīja drebuļi, noteikti bija temperatūra, kakls sāpēja, viss sāpēja un vairs neko negribējās. Tā arī iesnaudos un tikai pēc vieniem pārvācos uz gultu.
Sestdienā agri izbraucām uz Frankfurti, bet sievietes gribēja uz veikalu, un kas man cits atliek, kā paklausīt. Izbraucām caur Frankfurti, nedaudz nopētīju betona džungļus un lidostu, un pēc pamatīga sastrēguma nokļuvām outlet ciematā. Dažas stundas staigāšanas pa riņķi, kāpēc gan ne.
Vismaz tur sazinājos ar savu vienreizējo fizioterapeiti, un viņa ieteica kā man tālāk rīkoties. Par to nopirku viņai visādus garšīgus marcipānus.
Atskaitot našķus, tik pat kā neko nenopircis, varēju drīz vien atsākt tuvoties Frankfurtei. Cik tik mans tizlais pirksts ļāva, visu ceļu masēju sāpīgo punktu kājas aizmugurē.
Frankfurte
Viesnīca. Neliela pārkrāmēšanās un devāmies uz expo, kuru atradām ne bez grūtībām. Numuru izņemšana bija veikla un operatīva, labumu maisiņa arī (liels pārsteigums bija tajā atrast, piemēram, zobu birsti un veļas mīkstinātāju). Saņēmuši tempa aprocīti un sagrābušies klēpi ar makulatūru, beidzot devāmies paēst. Atkal Vapiano, bet šoreiz nebolognese un drīz varēju atkrist viesnīcas gultā. Priekšā pēdējais treniņš un gatavošanās rītdienai.
Kur man bija prāts?!
Nevarēju neizskriet, bija jāpārbauda sajūtas un jāpārliecinās, ko varu un ko ne, tāpēc izskrēju ierasto fartleku pirms sacensībām. Vienu brīdi pat šķita, ka esmu apmaldījies, taču tā arī bija lielākā tā brīža bēda. Hamstrings vairs tikai tikko jaušami kņudināja un viesa cerības, ka rīt viss izdosies.
Ļoti atbildīgais zeķu uzvilkšanas process
Maratona rīts bija nedaudz miegains, neizgulējies, nedaudz satraukts, pavēss un juceklīgs. Tajā pat laikā pats tomēr biju pavisam mierīgs. Kāja jutās ļoti patīkami, no rīta teipojot nevarēju pat īsti vairs atrast sāpīgo punktu, kas ļoti priecēja un deva nepieciešamo pārliecību, ka viss tomēr būs labi. Kompresijas zeķes, teips, ierastā putra ar rozīnēm un ievārījumu, mantiņu salikšana, jo viesnīcā vairs neatgriezīsimies, izrakstīšanās un, salikuši mantiņas automašīnā, devāmies uz startu. Viesnīcā nebiju vienīgais skrējējs, vesels bariņš čaloja, bildējās un visādi citādi amizierējās. Šķībi noskatījos un nodomāju, ka viņi noteikti neskries nopietni.
Skrējēju straumes saplūda kopā no katras šķērsielas un visbeidzot nonāca līdz ietekai jūrā, lasīt, starta zonai.
Mazliet pastaigājām, atklājām ceļu, pa kuru jau vakar vajadzēja iet, nevis slamstīties gar sētas durvīm; norunājām, kur tikties, lai pēc tam nebūtu nekādu pārpratumu. Pārģērbies un piespraudis numuru, izlēmu, ka pietiek stāvēt cigarešu dūmos un nostājos rindā uz tualeti. To izstāvējis, pārģērbos vēlreiz, atdevu liekās mantas un gāju nedaudz patirināties.
Lielākā kļūda, kuru nekad vairs nepieļaušu lielos maratonos – sildīties līdz pēdējam un, kad atlikušas tikai dažas minūtes līdz startam, spiesties pirmajā koridorā un cerēt, ka kaut kur tālu tikšu. Nebiju gan tāds vienīgais un beigu beigās nostājos nedaudz tuvāk par 2:59 tempa turētājiem – jā, Frankfurtē tempu tur 2:59; 3:14 utt.
Maratons
Kaut kā savādi, bet šoreiz samērā maz atceros no paša skrējiena. Pirmo kilometru drūzma, grūstīšanās, apmainīšanās ar “laipnībām”, Ruslana apdzīšana, Jevgēņija pamanīšana, neliela izretošanās, pirmā atsvaidzināšanās punkta meklēšana, jo bija diezgan silts, un nebeidzamā atbalstītāju meklēšana ar acīm. It kā bijām sarunājuši, kur mani gaidīs, bet nekad jau nevar zināt vai visur paspēs, vai visur varēs tikt cauri, nu jūs jau ziniet, kā tas ir lielos maratonos. No pašsajūtas viedokļa sajūtas bija ok, un pirmie kilometri tāpat pagāja taustoties, pulkstenī nemaz neskatījos, tāpat zināju, ka atpalieku no sava nospraustā 3:40 tempa. Negribējās tikai pārāk atpalikt, tāpēc vairāk ar acīm meklēju skrējējus, kuru temps, solis un paskats atbilda, vai drīzāk varēja atbilst, manējam. Bija viens aziāts, kurš košā bezrocī kādu brīdi skrēja man pa priekšu, bet, trasei iztaisnojoties ap ceturto kilometru, atstāju viņa radīto patīkamo bezvēju un sāku kāpināt tempu, jo citādi 2:35 man pat sapņos nerādītos. Garš gabals, kurā skrējām pa aleju un atceros vien, ka apdzinu vairāku skrējēju grupiņas. Drīz vien trase atkal sāka mest cilpas, ievijās tādā kā vecpilsētā, ja to tā var nosaukt (tur bija bruģis), kaut kāds laukums, sadzirdēju, ka pazīstama balss sauca manu vārdu, bet nepaspēju pamāt, jo tieši tajā brīdī vairāk koncentrējos uz iekšmalas saglabāšanu. Vēl viens pagrieziens un sanāca skriet pa savādi norobežotu trases daļu, šķita, ka jāskrien šķērsām pāri laukumuma, kur pa vidu ir koki un visādi citādi šķēršļi; tas bija aiz sestā kilometra atzīmes un pats labākais, ka to vēlāk nācās darīt vēlreiz. Vēl divi pagriezieni un pretī skrēja lēno atpalicēju ķēde, pat betmens skrēja tērpies melnā sikspārņu maskā ar spicām ausīm.
Pirmais tāds pagarāks kāpums, kas pat lika izsaukties – o, kalns! – un skrējēji nu jau tiešām bija izretojušies, un varēja brīvi skriet, ieņemt labāko trajektoriju, ērtāko asfalta risi, pa kuru skriet pavisam bez elkoņu pielietošanas. Pirms dzirdināšanas iekampu pirmo želeju, padzēros, apdzinu bariņu britu, kas skaļi pļāpāja par kaut ko, kam īpaši vērību nepiegriezu, un vairāk koncentrējos uz sparīgu roku vicināšanu, lai palīdzētu kājām noturēt ritmu. Apmēram kaut kur cilpas vidū nolēmu atrauties no tās grupiņas, kurā biju tajā brīdī, un sākt ķert rokā nākamo, jo bija acīmredzams, ka šī manam iecerētajam tempam būs par lēnu, un jutu, ka nevaru atļauties vienkārši skriet komfortablā tempā. Diez vai spētu pēc tam sev skatīties acīs, ja nebūtu centies izspiest maksimumu un noskaidrot, ko tad īsti varu. Kā jau ierasts, tad sacensības nav treniņš, kurā drīkst skriet mierīgi, sacensībās nav jājūtas labi un ērti, bet ir jāpārkāpj tai neredzamajai robežai. Tāds nebiju vienīgais un pirmo reizi visa skrējiena laikā starp desmito un vienpadsmito kilometru pārmiju pāris vārdus ar vēl vienu, šķiet, britu, kurš arī nolēma darīt to pašu – un sākām kāpināt tempu lejupskrējienā. Vēl mazliet un jau bija redzams tilts, pēc kura bija cerība ieraudzīt savas atbalstītājas.
Reizēm man arī sanāk tik ātri, ka nevar paspēt nobildēt
Tilts bija otrais jūtamais kāpums, pēc kura uz brīdi iezagās doma, ka varbūt tomēr neskriet un izstāties. It kā nekāda pamatojuma tam nebija, nekas īpaši nesāpēja, bet varbūt tā bija ļaunu vēstošā ilūzija, kuru zemapziņa man sūtīja, jo nojauta tuvojamies ko nelabu. Protams, šādas domas izdzinu ārā, nevar domāt par izstāšanos maratonā 14. kilometrā. Drīz vien ieraudzījo ilgi gaidītās pazīstamās sejas, centos pārāk nevaikstīties kamēr tiku fotografēts un tepat jau arī biju noķēris grupiņu, kuru nolēmu vairs nepalaist. Iesēdos tai astē un aiz piecpadsmitā kilometra nodomāju, ka viss tikai tagad sākas. Trasi nebiju baigi pētījis un nebija īsti pat nojausmas, pa kurieni skrienu, taču izskatījās pēc tāda veco laiku dzīvojamā rajona ar mazām privātmājām. Vismaz no betona džungļiem bijām tikuši ārā un varēja priecāties par kādu pārmaiņu. Pie katra kilometra atzīmes turpināju vērties pulkstenī, lai redzētu, cik liela ir kļūda attālumā. Tā svārstījās aptuveni 100m robežās, dažbrīd uzleca līdz 120m, tad atkal tikai līdz 60m, atkarībā no tā, vai biju nogriezis kādu pagriezienu. Tie nepilnie 100m bija arī tie, kurus veicu līdz starta līnijai. Vietām trase tiešām nebija perfekti norobežota, un varēja nošmaukt kādu stūri pa taisno, ko arī nekavējos izmantot. Garajās taisnēs vējam bija kur ieskrieties un priecājos, ka varu skriet grupas aizvējā.
Ķeram rokā aizvēju.
Aptuveni no 18. kilometra sāku just vilkšanu labās kājas apakšstilbā. Nekas tāds īpašs pagaidām nebija, taču varbūt tāpēc sāku atpalikt no grupas. Tā gan arī kļuva daudz šķidrāka, un pamazām sāku ievērot dažādos skrējējus, kuri tai sekoja. Bija viens kalsns dānis, kurš diezgan svārstīgi skrēja te vienā, te otrā pusē. Izmantoju otro želeju, šoreiz ar piparmētru un laima garšu, un dzinu rokā grupu. Neliels tunelis, pagrieziens pa labi un tad pa kreisi, un klāt jau bija taisne ar pusceļu. Pusmaratonam pēc plāna bija jābūt 1:17:30; nebija. Bija tuvāk 1:19, kas nozīmēja tikai vienu, ir jākāpina temps un jācenšas sadeldēt to pusotru minūti. Tajā pašā taisnē sadzirdēju kādu saucam “Latvija!”, šķiet, ka šo balsi sadzirdēju arī vēlāk, vai arī man tikai gribējās to sadzirdēt. Tikai ieskrienot atkal blīvāk apdzīvotā vietā, pamanīju, ka šī skrējēju grupiņa koncentrējās ap vienu no sieviešu līderēm un viņas diviem tempa turētājiem. Aiz apdzīvotās vietas iesākās visapnicīgākais un nomācošākais posms visā maratonā – skriešana pa tukšas šosejas malu. Turpat arī pieļāvu lielāko kļūdu skrējienā – izlēmu kāpināt tempu un atrauties no grupas. Iegāza tas, ka nebija ne jausmas, kas paredzēts tālāk, tāpēc nezināju, ka tālāk ir tilts, kāds tilts, cik garš, cik slīps utt. Tā kā man patīk īsi kalniņi, kas pamaina tempu un ritmu, tad, skrienot augšā, nolēmu apdzīt šo grupiņu, kad skriešu atkal lejā, un ķert ciet nākamo. Tā arī darīju kopā ar vēl vienu skrējēju sarkanā kreklā, kuru vēlāk apdzinu tikai dažus kilometrus pirms finiša; kas neriskē tas nedzer šampanieti? Bet man negaršo šampanietis! Mana apņēmīgā apdzīšana ilga vien kādu kilometru vai divus. Kājas noprotestēja, solis saruka un neglābjami jutu, ka zaudēju. Apdzītie skrējēji ātri vien mani panāca, bez žēlastības apdzina un aizskrēja neatskatoties. Atkal kaut kāda apdzīvota vieta, bet tajā brīdī visa šī skriešana man jau bija līdz kaklam, biju ieskrējis sienā, atsities pret to, nolicies un tā bija sakritusi man virsū. Un bija tikai 27. km.
Grūti aprakstīt tās sajūtas. Mugura bija savilkta, kas tikai piedeva papildus diskomfortu. Tajā pat laikā bija silts un kāri gaidīju nākamo punktu, kurā padzerties. Cirksnis bija sācis atkal par sevi atgādināt, labo apakšstilbu vilka arvien ciešāk kā uzspriegojot mūzikas instrumenta stīgu, taču visvairāk izpaudās vienkārši smagums kājās. Kājas likās tik smagas, ka katrā kurpē būtu satecējis svins, kas tālāk būtu uzkāpis pa dzīslām līdz augšstilbiem. Kājas skaidri un gaiši pateica, ka viņas vairs negrib skriet. Vai tas bija dēļ sacensībām pēdējās nedēļās, vai vajadzēja mazāk skriet, mazāk staigāt? Vairāk nodarboties ar stiepšanos un citiem vingrinājumiem, masēt? Katrā gadījumā kājas nebija gatavas uz 42km tādā tempā. Pirms 29.km bija neliels uz leju-augšu zem dzelzceļa, kas kaut nedaudz, bet izrāva no apātiskās sevis apšaubīšanas. Nekas cits neatlika kā spiest tālāk, jo par nekādu padošanos nebija ne runas. Nevarēju sagaidīt 30. kilometra atzīmi, kuru pēc plāna būtu jāsasniedz pēc 1:50:12, kas būtu jauns rekords šādā distancē. 30. kilometru sasniedzu aptuveni divarpus minūtes aiz plāna. Jebkurā gadījumā tas vēl bija ļoti augstvērtīgs rezultāts, taču sirds dziļumos jau tad vairāk domāju par 2:40. Apzināti gan par to centos nedomāt, tikai cīnīties tālāk un klapēt asfaltu.
Apkārtne turpināja būt pilnīgi neiedvesmojoša, arī skatītāji bija klusi un vienā pagriezienā pat uznāca niknums – vesels bars vāciešu, stāv un skatās, kā citi skrien, bet klusē. Aitas. Sekoja gara taisne, kurā pa gabalu ieraudzīju koši dzeltenzaļo krekliņu. Pazinu tos no Skrien Latvija čempionāta, taču nebiju pilnīgi pārliecināts, ka tas tiešām ir Jevgēņijs. Katrā gadījumā gan nolēmu to noķert un pārliecināties. Turpat arī otrreiz dzirdēju “Latvija!” vai arī “noskrien!”, tā šķiet, ka no tās pašas balss. Jā, tas tiešām ir Jevgēņijs, kuru uzskatu par ātrāku skrējēju par mani – tātad ne man vienīgajam šodien gāja grūti. “Malacis! Turies.”, novēlēju skrienot garām. Diemžēl viņš vairāk palēninājās, nekā es kustējos ātrāk. Abi mēs arvien vairāk bremzējām. Drīz vien mani noķēra un apdzina vēl viena sieviešu līdere, kurai gan centos nedaudz pievilkt, taču tas vairs nebija manos spēkos. Apdzinu mazu meitenīti, kas sniedzās man labi, ja līdz padusēm – skrienot garām norādīju, lai nāk manā aizvējā, palīdzēšu aizvilkt, bet viņa arvien atpalika un tālāk vairs neredzēju. Bija jau sākusies kaut kāda aleja, 33. km un sāku ķerties jau pie salmiņiem. Runāju ar kājām, lai tās nes mani mājās, vairs tikai 9km, kas tur liels. Pulkstenis rādīja 2:04 un rēķināju, ka 36 minūtēs taču to varu noskriet. Pirms 34. kilometra pagrieziena apdzinu vairākus skrējējus, kuri dažādu iemeslu dēļ bija pārgājuši soļos. Vēl tikai mazliet, tūlīt viss jau būs beidzies. Aiz pagrieziena, kad līdz finišam bija atlikuši nepilni 8km, pēkšņi sākās bronhu spazmas, tā, ka vairs nevarēju dziļi ieelpot. Vai tie bija nervi, vai vienkārši ķermenis meklēja jaunus veidus, kā man pateikt, ka šodien pietiek? Nezinu; bet kādu brīdi elpojis sekli un ātri, nomierinājos un tiku ārā no īslaicīgā šoka.
Pēdējiem spēkiem
35.km. Septiņi nolādēti kilometri, kas jāiztur. Izmisums mijās ar bezcerību, kājas vilkās, brīžiem šķita jau, ka streipuļoju. Sakostiem zobiem turpināju kustēties un rēķināt, rēķināt un kustēties. 7×4=28. 28 minūtes, jo pulkstenis nepielūdzami rādīja jau 2:12. Pēdējā želeja ar ananāsu garšu. Nu pie velna! Skyline plaza, pagrieziens. Nu saņemies taču. Pilsēta, cilvēki. Visi gavilē, uzmundrina, dzen uz priekšu. Bet. Es. Vairs. Nevaru. Pavilkties.* Atkal tas pats dīvainais laukums ar slalomu, vēl citi redzēti pagriezieni, bet man pat nav ne jausmas, kur esmu, kur tālāk būs jāskrien un kur vispār ir augša un apakša. Turpinu skaitīt minūtes, kilometrus un kaut ko reizināt. Zīme, ka tūlīt būs dzeršanas punkts, šo vietu zinu, jo jau pirmo reizi šeit skrienot nodomāju, ka nevajag likt zīmi pirms līkuma, kad pat nezini, kurā pusē būs galdi ar glāzēm. Paķeru vienu, pusi ieleju mutē, otru uz sejas. Pēdējo reizi padzeros un viss teku; no manis pil kā no lāstekas pavasarī. Atpakaļ betona džungļos un atkal klāt tas sasodītais bruģis. Smaržo pēc ēdiena, kaut kādiem pīrādziņiem un vēl sazin kā. Vajadzētu aizliegt cilvēkiem tirgot un ēst tādas lietas maratona laikā. Skanēja rokmūzika, laikam pat Eye of the Tiger, taču tas vairs nespēja iedvesmot. Galvā bija tikai viena doma, neapstāties, nedomāt, noskriet. Gara, gara taisne un jūtu tuvojamies galu. Priekšpēdējā. Cik vien varu pacelt kājas, kāpinu tempu. Ko Tu visu gadu darīji? Acis pārgriezis līdz vēmienam skrēji intervālus, lai tagad varētu skriet ar 3:30 tempu? Kam Tu vēl taupi kaut ko?! Tūlīt viss būs beidzies. Apdzenu vairākus, tostarp puisi sarkanajā kreklā. Citi apdzen mani, bet man ir vienalga. Dzirdu “Latvija!”, šoreiz tā noteikti ir cita balss. Redzu mazītiņu Latvijas karogu kādai meitenei rokās. Nu taču. Pēdējā taisne, un cilvēku te tiešām ir daudz. Mikrofonā dzirdu savu vārdu, otrreiz šajā sacensībās. Vēl mazliet un klāt jau ir “S” veida pagrieziens pirms ieskriešanas finiša arēnā ar sarkano paklāju. Labā kāja jau pēdējos 5km bija uz krampju robežas, stīva un gandrīz nekustīga. Mainot skrējiena virzienu, apmēram 100m garumā kreisās kājas ikra muskulis paspēja divreiz novibrēt, notirināties, brīdinot, ka krampis ir pavisam tuvu. Sarkanais paklājs, 2:40:…, apdzenu vēl pēdējo skrējēju un finišs.
Burtiski pēdējie metri uz krampju robežas
Pārkāpis finiša līniju, pūļa ielokā, gan skrējēju, gan atbalstītāju, nometos uz viena ceļa, aizvēru acis un uz brīdi tikai elpoju, skatiens aizmiglojās, acīs sariesās asaras, un sajutos pavisam viens visā šajā procesā. Uzsitu uz pleca skrējējam, kuram pirms dažiem kilometriem paskrēju garām, tad mums abiem bija sakosti zobi, tagad tikai izmocītas sejas. Negribējās iet prom. Pastreipuļoju turpu šurpu, te paslēpdams seju plaukstās, tad izbraukdams ar pirkstiem caur saķepušajiem matiem. Ar apakšdelma virspusi noslaucīju degunu, ko nepūlējos izšņaukt jau pēdējos vismaz piecus kilometrus. Vēl vienu pēdējo reizi pārlaidu skatienu pār arēnu un nokārtu galvu, skatoties uz šļūkājošajām pēdām, vilkos pretī izejai. Kāpnes! Kāpnes? Kāda velna pēc te ir kāpnes?! Nosteberēju, nē, novēlos pa tām ar saviem pārmocītajiem locekļiem. Tāds nebiju vienīgais, bet man bija vienalga. Ticis svaigā gaisā sapratu, ka gribu mājās. Silta tēja, buljons. Vēl viens buljons, garšīgs. Ēdu ābolu, banānu un pa virsu uzdzēru buljonu. Plēvē ietinies nedaudz bezmērķīgi paklaiņoju, paspiedu roku Jevgēņijam. Tik tiešām nebiju vienīgais, kam šodien klājās grūti. Ieraudzījis ūdeni, nolēmu noskalot seju, bet to nedaudz padzēries sapratu, ka tas ir gāzēts. Sakoda acīs. Paņēmu kolu, tad otru un, dabūjis kaut kādu batoniņu, vilkos uz izeju. Pietiek te klimt apkārt. Pa ceļam satiku Leldi, papļāpājām, apmainījāmies iespaidiem, secinājām, ka nemaz tik plakana un ātra tā trase nebija, un pie izejas šķiroties novēlējām viens otram veiksmi.
Vai mēs varam iet mājās?
Satiku savējos norunātajā vietā. Nē, nebildē mani. Pārģērbos un gāju nodot čipu, kas, protams, bija otrajā stāvā expo galā. Izgājuši ārā noorientējāmies, kā tikt līdz automašīnai. Līdz tai es atsildoties tipināju, knapi atraujoties no zemes, rokas vicinot it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība.
Mājupceļš. Piekritu vakarā nedaudz izskriet; vairāk, lai novērstu domas, nevis tāpēc, ka vispār gribētu kustēties. Neko man negribējās. Ne ēst, ne dzert, tikai, lai man liek mieru, lai varu gulēt un neko nejust. Vēlajā vakarā “skrējienā” gan izlauzās – es vairs nevaru. Bet ļoti kluss, pie sevis, sev. Gana.
Vismaz bļemba smuka
Ko no tā varu mācīties, ņemt vērā, ielāgot, lai tā vairs nedarītu. Neskriet? Nē, tas būtu pārāk vienkārši.
Laikam gribēju nokost vairāk, kā spēju tajā brīdī norīt; tajās pēdējās nedēļās bija daudz par daudz visa kā, par daudz skriešanas, par daudz sacensību, par daudz staigāšanas, par daudz stresa. Nepareiza diēta, neapdomība, nepacietība un pašdisciplīnas trūkums. Kā nupat lasīju, tad nepietiek tikai trenēties, ja gribi kaut ko sasniegt – ir jāpakārto visa sava dzīve, iedzīve un sadzīve tam. Bet tas ir stāsts citai dienai.
30:26; vairāk kā pusstunda. Par tik esmu pārspējis pagājušā gada “fiasko” rezultātu Tallinas maratonā, pēc kura sev nosolījos, ka vairs nekad nepieļaušu nepadarītā darba sajūtu. Droši vien būtu jāpriecājas un jābūt apmierinātam par to, kas citiem tikai sapņos rādās. Varētu uzsist sev uz pleca un pamazām sākt gatavoties nākamajai sezonai. Bet pašlaik es sapņoju par ko citu un tā galīgi nav skriešana; pagaidām par to vispār negribu domāt. Galvenais ir atgūt kustību prieku un tad jau redzēs, kas būs nākamajā sezonā.
Skrienam.
*Varbūt dažiem liksies, ka ir muļķīgi tā teikt un pat uzskatīt, ka skriet ar aptuveni 15km/h (4:00 tempu) skaitās, ka nevaru vairs pavilkties, bet tajā brīdī tādas bija sajūtas. It kā būtu iejūgts divričos, kuru riteņi nav apaļi, bet gan kantaini un ka kājas apaugušas ar smagiem augoņiem. Tā lūk.
Lattelecom Rīgas maratona adidas skriešanas skola, kas jau ceturto gadu bez maksas piedāvā unikālu iespēju ikvienam skriešanas un veselīga dzīvesveida piekritējam apgūt nepieciešamās zināšanas par garo distanču skriešanu un veselīgu dzīvesveidu, 2016.gada treniņu sezonu atklās jau novembrī ar daudz plašāku un visaptverošāku mācību un treniņu formātu. Paplašinātā programma ļaus atbalstīt skrējējus visas sezonas garumā, palīdzot ikvienam gūt nepieciešamās teorētiskas zināšanas un praktiskās iemaņas, lai veiksmīgi sasniegtu izvirzīto mērķi un uzlabotu savu veselību un pašsajūtu. Lasīt tālāk.
Šveice vai Itālija? Spānija vai Andora? Skaidrs, ka kādam paugurainam izlēcienam ārpus ikdienas jābūt arī šovasar. Tā domas un plāni aizved līdz „Giants Head Marathon” Anglijas dienvidos. Apvienotam ar mīļu cilvēku apciemošanu un Devonas un Kornvolas apskatīšanu. Nelielais dalībnieku skaits, lauku takas, gleznaini pakalni, solītais sidrs, kūkas un dejas paātrina jāvārda došanu. Piesakos tieši laikā, lai trāpītu sešpadsmit nedēļu sagatavošanas cikla sākumā, kuru iestartēju ar „Rīgas Rogainingā” noskrietiem trīsdesmit viegliem kilometriem. Lasīt tālāk.
Viss beidzies… Nu jau dažas dienas kā maratons noskriets, mērķis sasniegts, nekā vairs nav. Burtiski. Ir tikai domas par to, ka ir tukšums. Tas ir tas zaudējums, kad mērķi sasniegti, gaidīšanas svētki beigušies. Čempionāts uzvarēts. Šī man ir/būs viena no lielākajām mācībām, kā pozitīvs notikums (pat sasniegums) nospēlējis kaut kādā ziņā man par sliktu.
Varbūt es nedaudz sabiezinu krāsas, taču vēlos padalīties ar kādu ļoti spilgtu sajūtu.
Uzstādījums
Jau pirms maratona noskriešanas rakstīju, kā maratons var palīdzēt lielu, pat nereālu mērķu sasniegšanā. Tagad redzu, ka var arī traucēt, ja izrādījies, ka mērķis tomēr nemaz nav bijis tik nereāls. Turklāt, ja mērķis ir bijis kā vientuļa sala bez tālāka plāna.
Viss sākās ar vēlmi noskriet maratonu katrā pilsētā, kurā esmu dzīvojis (Rīga, Ogre, Bāzele un Dubaija). Lai gan biju līdz šim noskrējis 3 maratonus (Bordeaux, Valmiera, Berlīne), Rīgā biju skrējis tikai pusīti. Tātad mana apņemšanās sākās ar vēlmi noskriet Rīgā.
Taču jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Nolēmu, varbūt pie viena mēģināt sasniegt kaut kādu ātruma rekordu. Līdz šim mans labākais laiks bija Berlīnē 3h54min. Bez lielas ceremonijas izvēlējos samērā augsto laiku, iekļauties 3 stundās un 30 minūtēs. Jāņem vērā, ka visu ziemu necik neskrēju, būtībā sāku trenēties tikai kaut kad marta beigās. Nevarētu teikt, ka es netrenējos vispār, bet skriešanas treniņi, piemēram, basketbola un hokeja treniņiem, vai pat maniem rīta rituāla treniņiem, nestāv blakus. Tieši tādēļ mans mērķis šķita ļoti pārgalvīgs.
Treniņi
Kad pastiprināti sāku trenēties skriet, izvēlējos high intensity* treniņus, par kuriem pēdējā laikā biju daudz lasījis un dzirdējis. Parasti šāda veida treniņi vairāk ir populāri ne tik daudz izturības sportos (tādos kā garās distances skriešana utml.), bet gan sportos, kur nepieciešams ātrums uz īsām distancēm.
Par high intensity treniņiem daudz sākuši runāt arī endurance sportisti (Abel James ļoti labs raksts), un nolēmu, ka šis man varētu būt labs eksperiments.
Mans treniņu plāns sastāvēja no kādiem 4-5 skrējieniem pa 8-10km, taču visu laiku ievērojot augstu ātrumu. Konkrēti skrēju kilometra ātrumā robežās starp 4:25 un 4:50.
Tad kādas 4 reizes skrēju 15km,
divas reizes 20km,
vienu reizi 30km (nedēļu pirms maratona) + 10 km divas dienas pirms
un tad 17.maijā pilnā distance 42,195km.
Visas šīs distances skrienot es mēģināju skriet uz laiku, lai maratonu noskrietu aptuveni uz 3h 15min. Šāds ātrums ir teju uz diskomforta robežas.
Atklāti sakot, šī vēlme saīsināt skriešanas apjomus bija saistīta gan ar iespējām, gan ar slinkumu. Tagad to moderni var nosaukt par productivity hack**
Uz trases
Lattelecom Maratona skrējienā mana taktika bija turēties tuvu 3:15 tempa turētājiem. Līdz pat ~27-28. kilometram man arī izdevās viņus vismaz tālumā redzēt. Otrs svarīgais, kam pievērsu uzmanību – nepielaist pārāk tuvu 3:30 tempa turētājus, jo tad man rezerves vairs nebūtu vispār. Turklāt, es nezinu viņu starta laiku. Un ja gadījumā viņi ir vēlāk sākuši skriet nekā es un vēl mani noķēruši, tad izpildīt savu normatīvu es nevarētu.
Šāda taktika izrādījās ļoti laba, jo līdz kādam 31.km man bija uzkrātas kādas 5-6 minūtes rezervē. (Vienu brīdi man pat sāka šķist, vai tik man netēmēt uz tiem 3:15). Taču pēdējie 10 km bija straujš tempa samazinājums, un manas minūtes sāka ātri dilt.
Nonācis līdz 39.km sāku jau rēķināt, ka, lai tomēr finišētu laikā, jāsāk pielikt atkal klāt. Kamēr šo kalkulēju, jau bija 40.km. Un tad mans temps jau bija, visticamāk, pieaudzis līdz 4:30/km (minējums). Taču kaut kur pie Brīvības pieminekļa (ļoti tuvu finišam) es sāku sajust krampjus kaut kur Ahileja cīpslas rajonā. Mani pārņēma šausmas, jo dažus simtus metru no finiša ļoti negribējās zaudēt. Es, protams, būtu ar kājām nogājis līdz galam un finišējis, taču mērķis būtu izgāzies. Tādēļ nolēmu, ka mazliet tomēr piebremzēšu un tik ļoti nevālēšu.
Vajag lielākus uzstādījumus
Izskrēju cauri Vecrīgai pilnīgi nodūris acis savā pulkstenī, sekojot katrai sekundei. Ieskrēju finišā 3:29:17. Tātad rezervē man bija palikušas nieka 43 sekundes. Tāda precizitāte kā olimpiādē!
Viss jauki, visi priecīgi, kopējā 330.vieta un 193. vieta vecuma grupā. Sieva, bērni un atbalstītāji priecājas, nipeļi noberzti, var svinēt.
Tomēr kāda beigu atziņa. Kārtējo reizi varu pārliecināties, ka to mērķi, kuru būsi izvirzījis, to arī sasniegsi. Pēc sajūtām visas trases laikā ir pilnīgi skaidrs, ka, ja būtu orientējies uz 3:15, būtu to paveicis.
==
P.S. Es šeit absolūti neaizskāru ēšanas tematu, lai gan tam ir liela nozīme. Pirmkārt, es nebiju svēris tik maz kā uzsākot gatavošanos treniņam. Pirmos trīs maratonus skrienot mans svars allaž bijis ap vai nedaudz virs 80kg. Tagad tas ir ap 73-74kg.
Otrkārt, mans ķermeņa tauku % nekad nav bijis tik zemu. Vienmēr tas bijis stipri virs 20%, tagad pēc maratona noskriešanas tas ir pirmo reizi kopš nezinu cik ilga laika nokrities stipri zem 20%.
Treškārt, maz ogļhidrātu un daudz tauku – tāda ir bijusi un joprojām ir mans ēšanas stils. Tie, kas pirms skriešanas tik to vien dara, kā ēd auzu pārslas un citus ogļhidrātus, patestējiet tauku ēšanu!
————————————–
* high intensity – lielas intenstitātes treniņi.
** productivity hack – īpaši jau vārds hack aizgūts no datoristu terminoloģijas, kas apzīmē, kā uzlauzt sistēmu un mēģināt izmantot dažādas gudrības un trikus, lai pie risinājuma nonāktu ātrāk un pa īsāku ceļu.