Noskriet maratonu 2:40, turēt tempu maratonā uz 3:00, kvalificēties Bostonai – tas jau ir paveikts. Šogad plānos ir pieveikt maratonu 2:35. Plāni un ambīcijas ir, un viņš ir pierādījis, ka spēj tās realizēt. Un, kas ne mazāk svarīgi – ārvalstu skrējienos skrien mūsu dzeltenajā krekliņā – lojāls komandas biedrs! Rezultātu progress maratonā ir bijis ievērojams no 3:57 2012.gadā līdz 2:40 2015.gadā. Vēlējāmies zināt, kā to sasniegt, tāpēc par maija mēneša skrējēju izvēlējāmies Reini Topu, kas mums pazīstams kā topinjs, lai pajautātu to viņam. Lasīt tālāk.
Sveiki, draugi! Nezinu pat, ar ko lai sāk. Iepriekšējo rakstu pabeidzu ar teikumu par skrējiensoļojumu Rīga-Valmiera. Pirms starta to zināja tikai pāris cilvēki, jo pārāk savu plānu nevienam neteicu. Viss notika pavisam nejauši.
Gada sākumā es biju nolēmis skriet šo distanci, bet pieteikšanās naktī vietas tik ātri beidzās, ka nepaspēju pieteikties. Tāpēc arī mani treniņi nebija tādi, kādiem tiem būtu jābūt pie šādas distances. Bet pāris nedēļas pirms starta man uzrakstīja Matīss un piedāvāja piedalīties, jo kāds no dalībniekiem bija atteicies. Kaut kādu iemeslu dēļ es piekritu. Siguldu es biju noskrējis, nav tā, ka trenējies nebiju, teorētiski pieveicama distance. Starta dienā jau pirmā sliktā zīme bija tā, ka Anete bija apslimusi un nolēmusi neskriet. Tas nozīmē, ka ir iespēja, ka visa distance būtu jāveic vienam. Bet tāpat arī tas mani neatturēja iziet uz starta. Pēdējie ceļa vārdi no Martas, kāpju autobusā un braucu uz Rīgu. Startu sagaidu pie Anetes, viņa mani pavada līdz LU. Lēnām domāju, ko vajag līdzi, ko nevajag, satieku Almu, sākās stress. Bet nu neko, lēnām iet laiks, un jādodas ārā pie Brīvības pieminekļa himnu dziedāt un startēt uz Valmieru.
Starts! Cauri Rīgai visi vēl vairāk vai mazāk kopā, Juglā jau palieku gandrīz viens. Pirmais kontrolpunkts paredzēts Garkalnē pēc 23km, līdz tam mierīgi skrienu ap 6 min/km, nekādu problēmu, viss forši! Kontrolpunktā man piesējās kaut kādi nedaudz atpalikuši video reportieri, kas mēģināja būt smieklīgi, tieku vaļā no viņiem, nedaudz paēdu un dodos tālāk! Tālāk jau sāk palikt jocīgi. Tā kā grūti, tā kā nedaudz slikti. Bet nu neko, viss normas robežās. Pie 36km kontrolpunkta saprotu, ka tomēr kaut kas īsti ar dienu nav kārtībā. Pa ceļam Guntu satieku, viņai arī veselība neļauj turpināt skriet, tas man vēl vairāk sāk iedzīt domas galvā par to, ko es vispār daru. Uzrakstu Martai, ka aizskriešu līdz Raganai un tad izdomāšu, ko darīt tālāk, jo kaut kas šodienas skriešanā nav. Un tālāk posms līdz Raganai bija brutāls. Murjāņu kalni, slikti ap dūšu, kājas stīvas. Tieku līdz Raganai nedaudz ar staigāšanas pauzēm. 46km. Brīdi padomāju un saprotu, ka šogad nebūs. Nē nu – līdz galam es tiktu, protams, kontrollaikā, bet tas noteikti būtu vairāk ejot nekā skrienot, kā arī nezinu, vai tam beigās nebūtu kādas sekas. Nolemju, ka šogad to vēl nevajag. Izstājos! Pirmās sacensības, kurās nefinišēju! Nedaudz dusmas uz sevi, bet nu šo atstāšu vēlākam laikam. Rēķini kaut kad jānokārto būs!
Aizbraucot mājās, pie sienas pieliku dalībnieka numuru motivācijai un turpināju trenēties. Maratons sāka nākt virsū, kuram mērķi arī nebija tie mazākie. Iespēju robežās mēģināju paskriet kādu garāku gabalu, kā arī kādu tempa treniņu, bet tomēr mana sākotnējā kļūda bija gada sākumā neuztaisīt sev konkrētu treniņplānu. Tāpēc treniņi bija nedaudz uz izjūtām, ne tik ļoti uz rezultātu.
Pienāca lēnām arī maratona diena, kuras otrajā pusē man vēl bija ieplānota dejošanas skate. Iepriekšējā dienā izņēmu numuru, Marta pagatavoja vakariņas pirmsstarta stilā, un laicīgi gultā. Rīts. Viss lieliski, brokastis paēstas, sajūtas labas, liekas, ka viss varētu izdoties. Pirms starta satieku vēl dejotājus, kuri maratonā starta lentu tur, kopbilde ar noskrieniešiem, un eju uz startu. Arī šajā skrējienā Anete veselības dēļ skrien pusmaratonu, līdz ar to tempa turēšana uz mani. Starts! Krastmala, centrs, Ķīpsala, Brīvības iela iet ideāli. Temps zem piecām minūtēm, tempa turētāji drošā attālumā, dzeru ūdeni, augļi, želejas neprasās, viss pēc plāna. Krasta ielas posms liekas garāks nekā parasti, satieku pazīstamus skrējējus, bet tomēr līdzi nevienam neskrienu, nolemju turēt mierīgu zem 5 min/km tempu, lai gan skrienas ideāli. Starpfinišs! Otrajam aplim laiks iekrāts pietiekami. Centrs un dodos prom uz Skansti. Gar Olimpisko centru skrienot, Katvariem jau rit mēģinājumi, pēkšņi ieraugu Martu, kas skrien man pretī un metas bučot. Spēks turpmākajiem kilometriem! Līdz Ķīpsalai viss labi, bet tad lēnām saprotu, ka kājās smagums. Lēnām krītas kilometru ātrums. Ar katru nākamo soli saprotu, ka mērķis šodien nebūs. Paskrien garām tempa turētāji uz 3:30. Līdzi nespēju turēt. Paliek grūtāk un grūtāk. Uz Brīvības ielas arī apdzen 3:45 tempa turētāji. Saņemos un līdz finišam kāpinu tempu. Finišā sprints un laiks 3:47:02. Otrs labākais maratons no trijiem, taču mērķis netiek sasniegts. Nedaudz viela pārdomām ir! Pēc finiša satieku Guntu, kas nosmej: “Nu ko, ‘sadevām’ tam maratonam kārtīgi!”
Pēc finiša 3 kilometru gājiens uz Olimpisko centru un dejošanas skate. Marta sagaida ar masāžām, dejojot nedaudz pie sirds duras, bet kopumā izdzīvoju un mums augstākā pakāpe! Jā!
Kā jau rakstīju iepriekš, šogad nav ļoti daudz plānu attiecībā uz sacensībām un rezultātiem. Pēc diviem ne tik veiksmīgiem startiem nedaudz pārliecība iedragāta. Nedēļu atpūtos pēc maratona, atvēru kalendāru, lai izlemtu par nākamajiem startiem. Pēc maratona rekorda apdraudēšanas mēģinājuma, nolēmu izaicināt savu pusītes rekordu Jelgavas nakts pusmaratonā. Endo uztaisīju treniņplānu 9 nedēļām, lai mēģinātu tikt tuvāk tik ilgi un sen gaidītajām 90 minūtēm. Pēc pirmajām nedēļām viegli nav, treniņus ietekmē 1001 cita lieta, tad jau redzēs, kā veiksies! Pēdējās divas nedēļas nogales pavadītas dejojot, tāpēc nedaudz izpalikuši garie treniņi. Ceturtdien jau būs pagājis vesels gads un pienācis laiks ikgadējiem kilometriem – šogad 24iem, kurus šogad tipināsim Latgalē! Pagaidām tas viss! Pēc diviem mēnešiem gaidi ziņas par to, kā man veicās Jelgavā 23. jūlijā!
Pārpublicēts no https://janiskokins.wordpress.com/
Kārtējais gads ir aizvadīts un kā jau ierasts, tad maijā notiek lielā skrējēju ballīte jeb Lattelecom Rīgas maratons. Ja pēc pērnā gada sacensībām šī gada LRM gaidīju ar ļoti lielu optimismu, tad pērnās sezonas laicīgi neārstētie savainojumi lika visu Ziemu pavadīt bez skriešanas un zaudēt visu optimismu. Skriet pamazām atsāku februārī, bet nopietni gatavoties sezonai – tikai martā. Par kaut kādu nopietnu rezultātu LRM jau biju atmetis domu līdz Aizkraukles pusmaratonam, kuru noskrēju tīri kā testa skrējienu maratona tempā. Izdevās uzstādīt jaunu PB pusmaratonā (1:17:19) un iegūt ticību, ka varu mēģināt 2:35 izskriet jau Rīgā. Pārējā sagatavošanās jau tika pakārtota Rīgas maratonam. Pēc sajūtām jutu, ka fiziskā forma nav tik laba kā gadu iepriekš, bet tanī pašā laikā jutu, ka, pateicoties vingrošanai, ķermenis ir krietni spēcīgāks. Pirms paša maratona, kā jau ierasts, piektdienā jāapmeklē maratona EXPO, bet sestdien Pasta party, kas pārmaiņas pēc šogad nenotika Ģ30, bet M8 pie Limanāniem, kas dod cerības, ka varētu tikt laicīgi gulēt. Diezko laicīgi gan tas nenotiek, jo jānoskatās vēl Latvijas hokejistu cīņa pret “Kanādstānu” un Justa priekšnesums Eirovīzijā. It kā stresa nav, jo esmu nolēmis, ka šis būs tikai mēģinājums, un īstais skrējiens būs tikai rudenī, bet tomēr iemigt uzreiz neizdodas.
Tad jau pienāk pats maratona rīts. Mājās vēl tiek ieturētas vieglas brokastis, un vecāki noinstruēti, kuru somu man vajadzēs finišā. Tā kā paredzētas 3 komandu kopbildes pirms starta, tad ar māsu nolemjam, ka iesildīsimies skrienot uz krastmalu. Ieskatos pulsometrā – pulss ir augstāks nekā tam vajadzētu būt. Paldies Tev, zemapziņa, ka tu par mani uztraucies. Bilde ar Riekstiem, ar VSK Noskrien komandu un ar Ārlietu Ministrijas komandu un tad jau uz starta koridoru.
Atskan starta šāviens, un tūkstošiem maratonistu un pusmaratonistu dodas trasē. Man sākotnējais plāns ir skriet kopā ar maratona sieviešu līderēm, jo, izpētot pērno gadu rezultātus, viņu finiša laiki varētu būt tādi, kā man vajag. Diemžēl sākotnējais temps ir man par lēnu [3:45], un jau 3. kilometrā pievienojos elites pusmaratonistēm, kurām temps variē no 3:30- 3:40.
Pēc Ķīpsalas tālākā punkta sajūtu, ka kājas vairs negrib tik ātri kustēt, tāpēc pametu pusmaratonistes un atgriežos pie maratonistēm. Uz Vanšu tilta viena no viņām “Zaķim” pasaka, ka vajag dzīt nost pusmaratonistes, tad nu šie divatā arī aiznesas, bet es palieku kopā ar otru maratonisti aptuveni 200m aiz pusmaratonistēm. Kā izrādījās, tad šī mana pavadone beigās izcīnīja uzvaru. Skriet kopā ar viņu gan bija jocīgi, jo sajūta viņas auguma dēļ, bija kā skriet kopā ar bērnu, un pie sevis vēl nodomāju, ka viņai gan ir viegli skriet, jo sver gan jau ka pusi no mana svara.
Tā mēs kopā aizskrējām līdz krasta ielas garajai taisnei, kur viņa sāka ķert rokā līderi. Savukārt man šeit sāka jau kājas neklausīt. Fiziski jūtu, ka varu paskriet ātrāk, bet kājas par to neko negrib dzirdēt. Brīžiem ir neliels pretvējš, kas vēl vairāk nosit tempu, brīžiem pat temps nokrīt līdz 3:50. Pie apgriešanās punkta mani noķer viens lietuvietis, kuram tad es arī iesēžos astē. Pusmaratonu pieveicu 1:18:40. Neslikti, bet vajadzēja ātrāk. Nedaudz esmu vīlies starpfinišā, kur nevienam neinteresē tie, kas aiziet 2. aplī, bet tikai līksmo par tiem, kas ieskrien finišā. Pērn tieši tādēļ, ka starpfinišā tiku uzmundrināts, temps šajā posmā pieauga.
Nākamajā dzeršanas punktā tieku informēts, ka es noteikti esmu top5 latvietis. Jauki, bet sāku just, ka kreiso kāju sāk vilkt. Dažus kilometrus tālāk tas pats sāk notikt arī ar otru kāju un kļūst pavisam jauki. Pie Arēnas man pienāk klāt mediķis un pajautā, vai es negribu piestāt un atpūsties. NOPIETNI? Tātad izskatos briesmīgi. Jāsaka, ka pēc maratona, skatoties bildes, tiešām izskatos briesmīgi. Mediķim gan atbildu, ka pēc stundas es ar lielāko prieku atpūtīšos. Kājās gan labprāt būtu jau tagad izbaudījušas masāžu. Pēc 30. km kājas jau sāk palikt pavisam stīvas, bet temps jau ir brīžiem virs 4min. Jebkādi plāni tiek atmesti, un tagad sākas tik cīņa par finišēšanu. Lai cik tas absurdi nebūtu, tad fiziski jūtos ļoti labi, bet ir tikai divas koka kājas. Izrēķinu, ka līdz finišam ir atlicis tikai viens trešdienas rīta skrējiens, vai tad tu nevari vienu trešdiennieku noskriet? Uz Vanšu tilta tieku noinformēts, ka esmu 4. latvietis. Līderi ir 23 minūtes priekšā, bet Macuks tikai 9 minūtes. Paldies, Ivar, bet 10 kilometros 9 minūtes ar koka kājām pat sapņos nerādās atspēlēt. Patiesībā, kas tāds pat sapņos nerādās arī ar veselām kājām. Noskrienot no Vanšu tilta, pret Olimpiju redzu 36km atzīmi, tātad jāiztur Ķīpsala, un tad tikai viens pirmdienieks būs palicis. Skrienu un “priecājos” par katru nelīdzenumu Ķīpsalas ielās. Kaut kā izdodas izturēt un esmu sasniedzis gaidīto 36km atzīmi, tātad jāpieveic vairs tikai viens pirmdienas rīta skrējiens. When you’re in pain, when you think you’ve had enough – Don’t ever give up!, ar šādu tekstu galvā es devos pēdējo reizi šķērsot Vanšu tiltu. Patirda arī neliela vēlme pāriet soļos, bet zinu, ja pāriešu soļos, tad vairs skriet neuzsākšu. Principā jau ir vienalga, kas notiek apkārt, tik kustēt uz priekšu. Sasniedzot Brīvības ielas tālāko galu, nopriecājos, ka tas ir viss, vairs tikai pēdējā taisne un tad jau aiz līkuma ir finišs. Velns ar arā! Pirmajā aplī ar tā taisne bija tik gara un Vecrīgā tas bruģis tik nelīdzens? Pagriežoties uz finišu ieraugu hronometru un secinu, ka ar visām kāju problēmām būs jauns PB maratonā. Cik nu vēl tanī brīdī spēju, tik arī cenšos paātrināties. Finišs sasniegts 2h43m43s, PB maratonā labots par 15 sekundēm, bet prieks pilnīgi nekāds.
Pēc finiša tieku nointervēts organizatoru vajadzībām, un tad jau stājos rindā uz masāžu, kas par laimi šogad maratonistiem nav kopā ar pusmaratonistiem, un principā tieku noguldīts uz galda uzreiz. Gribētos jau, lai masē spēcīgāk, bet nu pēc pārsimt kājām masieriem entuziasms ar ir izsīcis. Tālāk jau seko čilošana 42km atpūtas zonā līdz brīdim, kad jādodas sagaidīt finišā māsa. Pasākums ir noorganizēts godam, bet rezultātu gribējās labāku. Tiekamies pēc gada.
Tad kad ir pagājušas pāris dienas, un maratonā piedzīvotais prātā pārcilāts, tad arī esmu nonācis pie varbūtējajiem iemesliem, kāpēc kājas atteicās ar mani sadarboties:
Skriešana sacensību apavos, kas ir cietāki par tiem, ar ko skrienu ikdienā, un reizi nedēļā ir par maz, lai kājas pierastu;
Pārāk maz tika dzerts ūdens, jo katrā punktā paķēru 1 glāzi, no kuras padzerties varēja ~100-200ml, bet tikai 3 punktos tika paķerta papildus enerģijas dzēriena glāze;
Ne pārāk ilgs miegs naktī pirms maratona;P
Pietrūka garo treniņu virs 30km. Šoreiz apzināti gatavojos pēc Droppy taktikas, ka nav vajadzīgi obligāti gari treniņi, lai sagatavotos garam skrējienam;
Maratona nedēļā haltūrēju ar vingrošanu un rullēšanos.
P.S. Liels PALDIES visiem kuri trasē uzmundrināja! Dzirdēju visus, tik apzināti spēku taupīšanas nolūkā uz vairumu nereaģēju, bet jūs ļoti palīdzējāt.
Viņš, iespējams, nav no tiem, ko visi zina, bet lielai daļai skrējēju viņa brīvprātīgais darbs ir bijis noderīgs, pēc sacensībām nepacietībā gaidot, kā izmainījušies rezultāti sezonas reitingu tabulās. Darbs “aiz kadra” nav mazāk būtisks, reizēm pat tieši pretēji – tas ir ļoti noderīgs, jo skriešanas pasauli veido ne tikai tie, kas skrien gaisa gabalus vai gozējas uz spīdīgiem žurnālu vākiem. Viņš ir arī viens no TOP15 pēc kārtas noskrietajās dienās. Mēs novērtējam Tavu darbu, Rainy777. Jeb – paldies, Ainar Zēberg!
Kenijā dzīvojošais Latvijas skrējējs Artūrs Bareiķis svētdien sasniedza jaunu rekordu 50 kilometru skriešanā un tuvākā laikā metīs izaicinājumu savam bērnības sapnim, un centīsies izpildīt Olimpisko normatīvu maratonā. Nelielā intervijā par treniņiem, Dohu un maratonu arī pie mums.
Rubrika “Komandas biedrs” ir iespējama, pateicoties fotogrāfiem, kuri iemūžina skriešanas sacensības. Dažreiz viņi “splēpjas” uz meža takām, dažreiz turpat trases malā noķer kolosālus kadrus vai lieliskus mirkļus pirmsstarta burzmā un trauksmainajā finišā. Lasīt tālāk.
km 
-