Ko lai izvirza par mēneša skrējēju? Kurš ko labu saskrējis? – ikmēneša jautājums, ar kuru jātiek galā Mēneša skrējēja žūrijai. Šis skrējējs, kā tas nereti gadās, ticis pieminēts starp kandidātiem jau vairākkārt, un ir ar’ par ko – un te tagad jācitē Matīss: “Latvijas čempions 3000m telpās (18.februāris) ir mūsējais. Šī gada ātrākais maratonists un šā brīža valsts čempions pusmaratonā ir vienīgais no elites skrējējiem, kurš nekautrējas rakstīt savus skrējienus noskrien.lv“. Viņš domāja nevienu citu kā DS93 jeb Dmitriju Serjoginu, kurš, kā runā, savus rezultātus spējīgs sasniegt bez trenera palīdzības.
Skriešanas komūna bez viņas nebūtu tāda, kāda tā ir. Piekrītat? Mums vajag selfijus, agro rītu koptreniņus, gardas kūkas, smaidus trasē, ballītes un smieklus… Bet tas nav viss. Aiz izklaidēm ir arī darbs – gan treniņos, gan skrējēju pasaules saviesīgajā dzīvē. Ja biji lielākajā skrējēju ballē, tad zini, ka arī Lelde pielika savu roku, lai tā taptu tāda, kāda tā bija. Arī skriet viņa prot, ne tikai selfijus taisīt – tikusi pat no Rīgas līdz Valmierai savām kājām, kā arī, komandu glābjot, kamēr daļa no tās skraida pa vulkāniskām salām, pat uz pjedestāla pelnīti uzraususies. Selfiju pavēlniece uzskata, ka, ja viņa var noskriet, to var jebkurš.
Savu pirmo ierakstu sākšu ar nelielu atkāpi par sevi un par saviem skriešanas piedzīvojumiem.
Pamatskolas laikā ļoti nepatika skriet, taču 2011.gadā, kad jau mācījos Rīgas Valsts tehnikumā, es sāku pamazām pievērsties sportiskām aktivitātēm un tāpat arī pirmajiem noskrietajiem kilometriem. Iemesli sportisko aktivitāšu uzsākšanai bija daudz un dažādi, kur viens no iemesliem bija atrast veidu kā atpūsties un izvēdināt galvu, bet otrs – neapmierinātība ar toreizējo ārējo izskatu. Dzīvoju Rīgas nomalē – Jaunciemā, blakus mežam, kalnains apvidus, patīkamas skriešanas takas, bet tāpat bija arī asfaltēts ceļš, kur svilināt skriešanas apavus ceļā uz Carnikavas pusi. Pirmie kilometri gāja grūti, jo biju dūšīgs, kājas vājas un muskuļu principā vispār nebija.
Toreiz vēl smieklīgajā sagatavošanās posmā ļoti palīdzēja mamma ar māsu, kas man, apaļam bumbulītim, brauca nopakaļ ar velosipēdiem un ik pēc kāda kilometra deva dzert ūdeni.
Ar laiku tika nopirkti Adidas skriešanas apavi, pulsometrs un pamazām jau tika atrasts temps un pēc divu mēnešu skriešanas treniņiem es piedalījos savā pirmajā pusmaratonā, kuru tad vēl sauca par Nordea Rīgas Maratonu. Distanci es pabeidzu veiksmīgi, zem divām stundām un, ja precīzi, tad oficiālais laiks bija 01:58:28,9. Skriešanas sajūtas bija fantastiskas, jo nekad nebiju piedzīvojis tādu masu skriešanas pasākumu – ar cilvēku daudzumu, mūziku, atmosfēru un atbalstu.
Arī nākamajos četros gados es piedalījos Nordea Rīgas pusmaratonos. Pēdējos divos gados gan šie pasākumi jau pārtapa par Lattelecom Rīgas pusmaratoniem. Katru gadu svars bija savādāks, un tāpat arī sagatavošanās periods un intensitāte bija atšķirīga. Bija pa šiem gadiem arī neliels gurnu savainojums un potītes saišu plīsums. Nekad nebiju licis ļoti lielu uzsvaru skriešanas laika rezultātiem. Skrējieni bija vairāk savam priekam un savai veselībai. Ļoti patika skrējieni no rītiem, kad vēl tikai aust saule un skrējiens jau galā, kad karstums iestājas. Protams, bija treniņos arī tempa skrējieni, pretestības skrējieni kalnos augšā un visas pārējās lietas, bet nekad nebiju sevi tā līdz galam piespiedis skriet ātrāk, veiklāk un tālāk. Labākais pusmaratons, ko esmu pieveicis, bija 01:49:14,0, lai gan zinu, ka vismaz uz 1:45:00 es varētu noteikti sagatavoties. Tam būtu jātur konstants temps uz 5 min/km. Pa šiem gadiem bija atrasts savs mierīgais temps, elpošana, apavu veids (Asics & Mizuno), bet tiešām bija pietrūcis kaut kāds sava veida grūdiens.
2016.gada Lattelecom Rīgas maratonā es tomēr uzdrīkstējos pieteikties un skriet pilno 42 km distanci. Pierunāju arī savu māsu skriet. Zemāk citēju pats sevi no darba intervijas bloga pēc skrējiena:
Pirmie 15-20 kilometri bija tiešām fantastiski. Es turējos labā tempā un pavisam nedaudz aiz tempa turētājiem, kas skrēja uz laiku 3h 45 min. Diemžēl pēc tam man sāka parādīties kājās krampji, kas kļuva spēcīgāki un spēcīgāki. Pie 32 km atzīmes es uz brīdi apstājos un domāju, ka izstāšos, jo sāpes jau bija uz tādas robežas, kad bija grūti izturēt. Garām skrienošie atbalstīja, skatītāji no malas arī atbalstīja. Es saņēmos un vismaz pamīšus, bet noskrēju. Finišēju ar asarām acīs, jo es es beidzot biju sasniedzis savu mērķi – noskriet šo izaicinošo distanci. Es lepojos ar to, ka noskrēju, bet, protams, ka ar ātrumu neesmu apmierināts, jo priekš mana tempa būtu labi noskriet 4 stundās.
Pēc šī citāta ir acīmredzami skaidrs, ka biju pats dusmīgs uz sevi un to, ka nebiju pienācīgi trenējies šai distancei. Šogad esmu apņēmības pilns šo distanci veikt daudz, daudz labāk, jo “negribu vienkārši noskriet un nomirt”. Visu 2016.gada nogali (novembris, decembris) un pirmos 2017.gada mēnešus esmu aktīvi skrējis Myfitness sporta zālē uz skriešanas ceļa, gan īsākas un ātrākas distances (4:20 min/km), gan garākas, 10-15 km, tā, lai ziemas periodā neaizmirstu skriešanu pavisam, un tagad arī pakāpeniski pāreju uz skriešanu ārā. Iepriekšējos gadus skriešana ziemā vienmēr bija nolikta malā, kas atkal palēnināja gatavošanos pusmaratoniem.
Iepriekšējā sestdienā bija fantastisks laiks un devos ārā noskriet 15 km, skrēju mierīgi un ar tempu 5:10 min/km. Pēc šī skrējiena nebiju noguris, kas pierāda, ka ziemas mēnešos ir turēta forma. Papildus skriešanas treniņiem pašlaik nodarbojos arī ar augstas intensitātes kardio treniņiem, staipīšanos. Svars no pagājuša gada nogales 96 kg ir nokrities līdz 88.5 kg. Vieglāks palieku, vieglāk skriet. Vājāks nepalieku, tieši otrādi, palielinās arī muskuļu masa – stiprākās kājas, rokas, mugura, vēders. Arī pareizs un veselīgs uzturs spēlē lomu.
Paralēli gatavošanās periodam uz lielo distanci esmu reģistrējies un uzdrīkstēšos skriet pilnīgi visos Stirnu Buka 2017.gada sezonas taku skriešanas pasākumos (~20 km garas distances). Pirmais izmēģinājums bija 2016.gada Valmierā un tas bija fantastisks. Šajos skrējienos var baudīt dabu un ķert kaifu!
Lai mums visiem patīkama skriešana!
Ar autora vēlību pārpublicēts no https://keshruns.wordpress.com/
Par tālo 2011.gadu tika apkopota cītīgāko maratona un garāku distanču skrienošo līderu tops Maratonists 2011 un Maratoniste 2011. Ar šādiem skaitļiem šogad nevienu vairs nepārsteigsi. Tagad, lai iekļūtu līdzīgos, topos jāskrien vairāk un tālāk. Kāds ir traki centīgo TOP10 2016.gadā?
Atkal pienācis jauns gads. Ir apzināts iepriekšējais gads. Izvērtētas visas veiksmes un neveiksmes. Kur noslinkots, kur deguns uzbraucis pa augstu mākoņos, kad aizmirsts pasē rakstītais dzimšanas gads. Kā katru gadu gadu ap Ziemassvētkiem ir pasapņots pie eglītes. Un ziemas spelgonī skrienot vienmuļi pa Melno lentu ir Sapņots. Gribu padalīties ar Tiem. Zinu, ka esi VSK Noskrien īstens biedrs, bet kautrīgs būdams, to neafišē. Tāpēc šeit uzrakstīšu savas klusās vēlmes un gan jau Tu zināsi kā palīdzēt.
Mīļais skrējdieviņ:
1. Dod spēku, veselību un izturību šogad vismaz 12 reizītes noskriet tos Maratona kilometrus;
2. Dod kājiņām izturību sasniegt Edinburgu gaismiņā (10 stundās) 55 jūdžu pastaigā no Glāzgovas;
3. Ar godu finišēt meitas organizētā Edinburgas skrējienā. Un finišēt kaut pāris sekundes ātrāk kā 6 gadus atpakaļ;
4. Dod iespēju grūtos brīžos, kad skriets jau ilgi un spēki sāk zust, skatīt tos smukos Dabas skatus (jo vairāk meitenes pa priekšu vico, jo mana sirsniņa raitāk pukst…);
5. Dod spēku pēc katra skrējiena, lai cik tas grūts, pašam atraut rūgtenā miestiņa pudeli un izbaudīt malku Alus, nevis beigt skrējienu nestuvēs smuko meiteņu kompānijā baltos halātos;
6. Neļauj atkal ieperināties Mošķim manās plaušās un neliec slaistīties Līču ‘sanatorijā’ ar mākslīgo elpināšanu starp diloņslimniekiem;
7. Ļauj cienīgam izskatīties sievas priekšā. Dod vingrumu kājām un ļauj izstaigāt DienvidAustrumu Bavārijas kalnu takas neatpaliekot no sieviņas;
8. Dod veiksmi aizjūras skrējienloterijā, un izvilkt laimīgo lozi. Dod apskatīt slaveno amerikāņu zemi;
Un sapņi tāpēc ir sapņi, lai sapņotu – palīdzi izturēt tos 3 igaunīšu skrējienus ik dienu ziemā, lai pietuvotos Sigņa Maraton Monstru līmenim.
Pats apsolos nopietni gatavoties šiem pasākumiem un ievērot Mērenību gan treniņos, gan atpūtā. Un nekrist kārdinājumā. Bieži.
NOSKRIEN (laikam tā jānobeidz lūgsna)
P.S.
Zinu, ka tas nav Tavā kompetencē, bet tomēr:
1. Varbūt vari parunāt ar manu priekšniecību un pielikt man ikmēneša ‘skanošo’ jautrākai dzīvei;
Esmu galīgi slims dažas dienas pirms maratona, un iepriekšējā nakts ir vispār šausmas. Nevarēšana aizmigt, mošanās desmitiem reižu, lai paskatītos, ka nogulēts ir dažas minūtes. Sapņos nokavēts starts, aizmirstas kedas un pat jau noskriets tas maratons. Pie sevis to visu uztveru kā maratona sastāvdaļu – nu, ka tas viss ir iemesls, kāpēc skrienu to maratonu, ka tas ir kaut kas tāds, kas spēj mani satraukt, izmest no ikdienas, un liek domāt par to. Ņujorkas maratons nebija izņēmums. Bet šoreiz par ko citu.
km 
-