Lai vai kā, bet kādā jaukā svētdienas rītā atkal attopos Igaunijā, šoreiz Lahemaa nacionālajā parkā jebšu mežā, kurā valda liela rosība. Tieši tāpat kā pērn arī šogad organizatori raksta, ka: “This is a race not for the faint-hearted. There will be no options to drop out. You have to make it to the finish line on your own.” Īsajā pusotras minūtes angliskajā pirms starta informācijā uzzinām, ka starts tiks dots brīdī, kad dūdas apklusīs. Un par sausām kājām jau tagad varat aizmirst, jo trase ir slapja, un ūdens vietām sniedzās līdz pat puscelim.
Plāns ir skriet, izbaudīt trasi un finišēt līdz tumsai. Ak, jā. No pērnā gada ir palikusi tāda nepabeigtības sajūta – nav uzkāpts torņos. Pirmie kilometri pa mežu, tad šaurās meža takas, pirmā upīte ar tiltiņu. Skrienu un prātoju pie sevis par skaisto, silto laiku, par dabu, kad vienā brīdī mani realitātē atgriež igauņu puiši, jo nepamanīju marķējumu un aizskrēju uz otru pusi. Pēc noskrietiem 5km mēs beidzot sasniedzam Viru purvu un maģiskās laipas. O, jā. Mana sirds gavilē, jo tagad mums ir jāskrien pa slapjām, slidenām purva laipām. Vakardienas un ne tikai lietus ir darījis savu. Ūdens vienubrīd uz laipām ir tieši tik daudz, lai saslapinātu apaviem zoles. Skrienu tālāk pa saules apspīdētajam laipām un prātoju, cik tālu ir tornis. Purvā – miers un klusums, tik kaut kādi skrējēji visapkārt un daži atpūtnieki arī. Pirmais tornis sasniegts. Trepēs sasmaidos ar vienu no skrējējiem, tātad ne man vienai tāds plāns. No torņa paveras skats uz purvu un skrējēju čūsku. Ai, vispār skaisti. Viena ārzemnieku dāma man jautā, vai nav grūti skriet pa šīm laipām. Nezinu, cik grūti, bet interesanti gan. Lai arī tornī daudz laika nepavadīju, esmu garām palaidusi daudz jo daudz dalībniekus. Tā ieriktējos starp nākošajiem un turpinu skrējienu, ik palaikam kādu apdzenot. Ik pa laikam manu skatienu piesaista priekšā skrienošo mugursomas (par asfalta botām jau sen vairs nešausminos, tik līdzjūtīgi noskatos). Ne jau tāpēc, ka man būtu viņu žēl, ka skrien ar somu vai arī tāpēc, ka gribētu nopētīt sev jaunu, bet gan par to, kā viņas kratās. Nesaprotu, vai tiešām nav neērti un grūti skriet ar somu uz muguras, kura vāļājas no viena sāna uz otru un visu laiku kratās? Te gan jāteic, ka vakar paši savējās somas regulējām un testējām. Lai vai kā, pirmais dzeršanas punkts ir klāt. Totāla pašapkalpošanās. Pieejams dikti auksts ūdens un cietas šokolādes končas. Man der, izvelku no somas krūzīti, paķeru konfekti un soļoju tālāk. Tiesa konfekti atzinu par neēdamu (pārāk sasalusi), bet ūdens ar želeju gan gāja labi iekšā. Atkal mežs, krāsainas rudens lapas zem kājām, grantene, mežs, izskrienam cauri dzīvojamās mājas pagalmam.
Pagrieziens uz izcirtumu. Vai tiešām jau tas izcirtums? Skrienam un līkumojam gar ceļa malu, jo pats ceļš vienos dubļos un peļķēs. Skrienu un domāju, vai tiešām pērnais izcirtums pa taisno bija šāds. Nevaru saprast, bet lai jau. O, pirmais apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Lēnām pār tiltu, draugi, lēnām. Tā melnā žļapma apkārt nudien nav iedvesmojuša. Kā ārā no meža, tā uzņemu ātrumu. Beidzot var skriet. Šo vietu atminos, te jāšķērso šoseja caur tuneli, kurš izgaismots ar svecēm, un drīz jau atkal mežs. Skatos pulkstenī un priecājos, ka pirmie 10km pieveikti.
Atkal mežs, takas un peļķes. Žļurk, žļuk. Šis ir tas brīdis, kad pukojos uz sevi, ka skrienu ar Salomon botām, ne Asiciem, jo tie otrie ātrāk žūst. Vairs jau neko. O, izcirtums. Šis ir tas īstais, ko atceros no pērnā gada, ne tas iepriekšējais. Un arī šogad diži daudz nekas nav mainījies – izcirtumu šķērsojam pa taisno. Tik jau pa samērā normāli skrienamu taku. Eglītes ar’ paaugušās. Mmm, brūklenes. Gardi. Kaut kāda mitra, slapja pļavas taka. Un, kas tad tas? Mans uzticamais Garmins mētājas zemē. Šādu pavērsienu nebiju gaidījusi, bet paredzēju, ka tā varētu notikt, jo vakar pamanīju, ka šim ieplīsusi siksniņa. Nav jau tā, ka es tai pulkstenī visu laiku skatītos, bet, cik kilometri noskrieti, interesē un laiks, kad jāapēd želeja, arī. Taisnības labad jāteic, ka vēlāk priecāšos, ka pulkstenis nokrita tur, kur nokrita, nevis apmēram pēc metriem 200 pie nākamā apšaubāmā tiltiņa vai tai dubļainajā bebru dambī, vai vēl trakāk – ūdenī purva laipās. Kamēr iemūžinu kārtējo burvīgo vietu trasē, man viena igauņu dāma uzsauc, ka es gan drosmīgi ar baltām zeķēm trasē. Ja godīgi – ne pirmo, ne pēdējo reizi šīs mājās tiks pie veļas ziepju SPA. O, jē. Dubļainais bebru dambis. Jā, atminos, pērn bija tāds – nu tāda sastumtu zaru čupa gar upīti, nevis šitāda nejaucība. Vēl pāris vietas, kur saslapināt kājas. Žļurk. Dubļaina un bedraina grantene. Kad noskrieti 18.5km, tad klāt arī otrais dzeršanas punkts. Silta tēja ir bauda dvēslei. Prātoju, vai savu dzeršanas sistēmu vajag uzpildīt. It kā nē, nav jau tik daudz izdzerts. Banāns, sāls, cepums, tēja.
Varu doties tālāk mežā. Neliels augšā – lejā posms. Priekšā ezers. Taciņa gar ezeru – žļurk, žļurk, žļurk.
Te atcerējos mūžseno anekdoti:
– Berimor, kas žļurkst manā zābakā?
– Auzu putra, ser!
– Un ko tā tur dara?
– Žļurkst, ser!
Atkal ir purvs, un manas ovācijas pavada skaļš izsauciens, jo tā burvīgā purva laipa ir vismaz 5cm zem ūdens. Žļurk, jau atkal. Šī laipa ir tikpat burvīga kā iepriekšējā. Kādā no platākajām vietām palaižu garām aiz muguras skrienošo. Brīžiem pretī nāk atpūtnieki gumijniekos un ar groziņiem rokās, skaidrs – dodas dzērvenēs. Pat pēc brītiņa uzkāpju tornī. Skaisti. Kārtējie apmēram 3km pa purvu ir beigušies. Izlienu no purva. Uzvelkos augšā kalnā, paskatos uz atpūtniekiem, kas uzmundrina. Pagriežos pa kreisi un turpinu ceļu augšup, skatoties uz torni un prātojot par kāpšanu. Kāda prātošana – jākāpj. Lai arī augstākais no visiem, bet skats nav tāds kā purvā. Lejā kāpjot, pamanos nošokēt kādu pavecāka gada gājuma skrējēju, jo viņa sejā manāms ne tikai pārsteigums mani redzot kāpjam lejā, bet arī pēc brītiņa viņu tik pat raitā solī apdzenu. Līdz ar šo mirkli sākas trases labākā daļa – kalniņi. Šauras, ar dzeltenām lapām piebirušas taciņas, saknes jebšu viss, ko sirds vēlas. Drīz arī trešais dzeršanas punkts. Tāpat kā pērn desas mani šobrīd neuzrunā, sāļie salmiņi un cepumi gan gardi.
No lielās meža takas pagriežamies uz mazo taciņu gar ezeru. Žļurk. Tā jau ir, kājas sen nebija atvēsinātas. Vispār jau to īsti nevar nosaukt pa taku, jo lavierējam starp sakritušiem kokiem pa mitru purvāju līdz potītēm. Drīz arī vecais armijas poligons. Jā, zelta rudens arī šeit ir iezadzies. Kārtējo reizi apdzenu vienu no skrējējām. Jāatzīst, ka ar viņu ik pa laikam mainījāmies, bet tas kungs iepriekš mani uzmundrināja, kad viņaprāt pa lēnu vilkos augšā kalnos. Taisnēs un lejup skrējienos gan ātri saprata, ka šī ir ātrāka. Kārtējā peļķe tiek apieta jeb izbridu caur brikšņiem ceļmalā. Skrienu pa granteni un sapņoju par mežu, jo mežā var atpūsties, bet te ir jāskrien. Slinkot nevar, ja ceļš prasa skrējienu.
Vēl kaut kāda skrienama pļava un, kas tad tas? Un mirkli apstulbstu, jo tik ātri prātā nevaru izlemt, kā doties tālāk, tas ir, pa taisno cauri melnajam ūdenim vai pa tiem apšaubāmās kvalitātes un izskata dēlīšiem. Stundu stāvu domādama, bet nolemju iesākumā neslapināt kājas un pārbaudīt dēlīšu kvalitāti. Jāteic, ka nebija tik traki, kā izskatījās. Mājupceļā gan uzzināšu, ka ātrākajiem skrējējiem nebija tāda ekstra kā dēlīši. Organizatori viņus tikai tai brīdī riktēja. Pēc šī burvīgā posma seko tiltiņš pār upīti un dubļu SPA. Jipī. Ja man kāds tagad prasītu, tad droši varu apgalvot, ka pērn trasē vispār nebija ne dubļu, ne ūdens. Pa dubļu SPA apvīto ceļu līkumoju no vienas puses uz otru meklējot kādu nosacīti sausāku un labāku vietu, kur skriet. Līdzsvara pārbaude uz apaļiem kokiem. Līšana caur krūmiem gar dubļu zampām. Žļurk. Pēc brītiņa pretī brauc divi velobraucēji. Lai arī es jau kādu brītiņu klausos mūziku, nespēju skaļi neķiķināt, ieraugot viņus un viņu sejas izteiksmi. Veiksmi jums, puiši, veiksmi. Grantene. Aiz līkuma ceturtais dzeršanas punkts. Tā sajūsminājos par gurķiem, ka aizmirsu par gurķūdeni. Bet mierinu sevi ar domu, ka viņu piedāvātais enerģijas dzēriens arī bija labs. Uzreiz aiz dzeršanas punkta trase ved kalnā augšup. Tad vēl daži pauguri, tas pēdējais gan tāds pastāvāks.
Garlaicīga grantene. Saule spīd acīs. Garlaicīgi. Skrienu un prātoju, cik tad daudz vēl palicis. Nu jā, 32km noskrieti, vēl 20km līdz finišam. Ar šo tempu būs ilgi. Pag, kādi 20km?, desmit ar astīti. Skaists priežu mežs un, un, un… žļurk. Skatos uz to sasodīto ūdeni un blakus esošajiem igauņiem nokomentēju – peldbaseins. Pēc pieveiktiem 35km lēnām sāku sajust tuvojamies finišu. Jo neviļus aizvien vairāk parādās distanču slēpošanas trases. Tā vienā no tām atminos,kā pērn apdzinu Gintu. Atmiņas, atmiņas. Aizvien biežāk priekšā nez no kurienes parādās citi dalībnieki, tā arī neizprotu, vai tie ir garās vai īsās distances skrējēji. Bet, ja tā padomā, kāda man starpība. Es tikai aizskrienu garām. Šo taku uz leju atminos, tur aiz tiem krūmiem ir jābūt pļavai uz augšu. Pēc tās pļavas vēl nedaudz līkumosim pa kārtējo slēpošanas trasi. Aizvien biežāk no somas velku laukā pulksteni un skatos, cik vēl palicis. Aizvien vairāk ilgojos pēc finiša. Pag, kas tad tas? Ekstra dzeršanas punkts. It kā ir slēpošanas trase, it kā ir kalna gals, bet man atmiņā bija palicis, ka šis punkts ir daudz, daudz tuvāk finišam. Netaisnība. Vispār man jau kādu brīdi šķita, ka trasē esmu viena, bet te manas bažas tika kliedētas. Šai punktā pulcējas daudz dalībnieku. Vienam pat uzsaucu, ka soma vaļā. Tā, tā. Vana Tallin ir, bet kur tad tās gardās konfektes. Hmm, kola. Nez, viņu arī var dabūt, vai arī tā ir domāta klāt pie kaut kā stiprāka. Dzeru tēju un prātoju par šo, līdz manu prātošanu pārtrauc viena igauņu dāma. Tēja ar kolu, kas var būt labāks par šo. Varbūt kādu ķilavmaizīti?
Dubļains skaidu kalns uz leju. Vēl pāris līkumi. Beidzot pavisam laukā no slēpošanas trases. Meža ceļš. Šo taku atminos, bet ko tas dod, ja tik ļoti gribas vismaz kaut nedaudz atpūsties un neskriet. Skrienu un sarunāju ar sevi, ka tur dažus soļus paiešu un tad atkal skriešu. Aiz līkuma skrienams. Mellenāji, mazas eglītes, jau nākamais skrajais priežu mežs. Pēdējā grantene. Ar roku aizsniedzamā attālumā rēgojas asfalts. Te arī zīme, ka ieskrienam pilsētā. Ar acīm meklēju norādi, ka līdz finišam vēl 1km. Nav. Nu labi ir, bet norāde ar 1km. Upīte, tiltiņš, asfalts, privātmājas, pēdējie līkumi. Kas tas austiņās skan? Nē, finišam nepiestāv lēna mūzika. No kabatas izķeksēju pulksteni. Finišs – 5h25min39sek.
Dzīvē bez veiksmes nu nekā. Un par dzīvi bieži saka, ka tā ir kā maratons. Tāpēc arī maratonā un skriešanā vispār bez veiksmes neiztikt. Tas nekas, ka tā galīgi nav melnbalta un bieži nevar saprast kāpēc tik ļoti neveicas, vai tieši otrādi. Tiem, kas netic karmām un likteņiem, veiksme ir bezkaislīga un gadījuma rakstura. Man patīk sagatavoties un radīt pašam savu veiksmi; un pēc tam, ja neveiksies, tad neveiksies.
Izvēle
Pēc iespējas vairāk savā dzīvē cenšos visu plānot un saplānot tā, lai nebūtu pakļauts nejaušībām. Un kā jau lielākā daļa plānu, tiem ir tendence izgāzties. Jau sezonas iesākumā zināju, ka gadu noslēgšu ar maratonu, kas visticamāk nebūs nekāds lielais ne galamērķa, ne dalībnieku skaita ziņā. Diezgan ilgi biju pārliecināts, ka atgriezīšos jau labi iepazītajā Oldenburgā, kur pirms diviem gadiem lieliskā cīņā līdz pēdējiem metriem izcīnīju 3. vietu pusmaratonā. Gribēju pierādīt sevi arī maratonā. Bet tieši šogad organizatori izdomāja, ka rīkos tikai pusmaratonu. Nu neko. Uz brīdi biju diezgan sašutis, jo biju jau savā galvā visu iztēlojies utt., bet ko tur vairs. Sāku meklēt citas iespējas – beigu beigās paliku pie diviem variantiem – Drēzdenes un Magdeburgas. Vēl tika apsvērta Braunšveiga, bet, pavasarī izbraucis trasi, secināju, ka tā man ne visai, vismaz ne tik ļoti, lai tur skrietu veselus divus apļus. Drēzdenē biju bijis ļoti sen atpakaļ un tās maratons ir vairākas klases augstāks, ar cienījamu elites dalību un salīdzinoši ātru trasi. Beigās paliku pie Magdeburgas, jo biju nolēmis mēģināt tikt uz pjedestāla arī maratonā. Tika pierezervēti lidojumi, naktsmājas un galu galā arī piereģistrējos pašam skrējienam; atlika tikai trenēties.
Gatavošanās
Pēc neveiksmīgās Piltenes man bija tieši viena diena, lai sakopotu domas, sajūtas, un visu pārējo, jo pirmdienā sākās astoņu nedēļu treniņplāns. Vēl tagad atceros, kā stāvēju Beberbeķu meža vidū, nogāzes pakājē un prātoju – kam man tas viss vajadzīgs? Nedēļas beigās jau skrēju 30km un sāku justies atkal kā maratonists. Tieši tajā dienā Sandra jeb Lapsene zondēja Magdeburgas maratona trasi. Verdikts – ir skrienama, kaut vairāk ved pa parku takām, nevis pilsētas ielām.
Valmieras pusmaratonā jutos pat pārsteidzoši labi, kā arī nedēļu vēlāk Stirnu Bukā un nākamajā dienā noskrietajā garajā treniņā. Arī sekojošajā nedēļā treniņi izdevās ļoti veiksmīgi, kaut pietrūka jau ierastās maratona kilometrāžas – mierināju sevi, ka nākamajā nedēļā tad kārtīgi pastrādāšu. No tā gan nekas labs nesanāca, jo noskrēju vienu garo tempā un nomocīju Siguldas pusmaratonu. Vēl viens garais treniņš un pēc tam jau būs par vēlu ko saglābt. Vairāk skriet neļāva veselība.
Pašā pēdējā intervālu treniņā tieši nedēļu pirms maratona gāja pietiekami bēdīgi, lai nebūtu nekādas pārliecības par savu varēšanu noskriet kaut kādā cienījamā laikā, nemaz nerunājot par kādas vietas izcīnīšanu. Nav ko domāt par sacensībām ar citiem skrējējiem, ja visus spēkus izliec cīnoties ar savu nevarēšanu. Centos gan domāt pozitīvi, jo pirms diviem gadiem nosacīti bēdīgākā fiziskā un garīgā stāvoklī spēju izmocīt 2:40 Frankfurtē.
Vācija
Uz Vāciju izlidoju jau trešdien, bet piektdien iebraucām Magdeburgā. Nedaudz pastaigājām un mazliet paskrējām – daudz tiltu, pa dažiem man būs jāskrien. Iespaidīga katedrāle un platas Austrumvācijas ielas, bet citādi nekas īpašs. Sestdienā apmeklējām expo un Lapsene dabūja jau otro kreklu šogad. Vispār patīkami pārsteidza plašums un piedāvājums – priekš tāda mazpilsētas maratona, expo gandrīz vai varēja konkurēt ar Lattelecom Rīgas maratonu. Pasta party, daudz stendu un informācijas par tuvumā un drīzumā notiekošajām sacensībām.
Pirms tam mazliet iepazinos ar trasi – laiks tad vēl bija ļoti silts un saulains, bet pēcpusdienā uzlija – vakars atkal bija skaidrs un vismaz maratona laikā solīja sausumu. Par pirmssacensību rituālu nekādu īpašu komentāru šoreiz – ierastā pasta Vapiano, mantiņu salikšana. Vienīgais, ko varu pieminēt, ir, ka šoreiz nepildīju Atkinsa jeb tā saucamo olbaltumvielu diētu un tai sekojošo ogļhidrātu uzlādi. Tā jau gana biju sevi izmocījis arī bez badošanās.
Rīts
Starts paredzēts 9:15 un pirms astoņiem jau izgājām, jo līdz startam bija nedaudz vairāk par diviem kilometriem. Gulēju pārsteidzoši labi un pamosties nebija lielu problēmu. Laiks viegli apmācies, bet pamazām skaidrojās, bez vēja. Pa ceļam prātoju, ka būtu bijis labāk, ja sāktu stundu agrāk. Kā vēlāk pārliecinājos, pieredze nepievīla. Mantu nodošana un viss pārējais notika mesē zem jumta – varēju mierīgi pastutēt sienu un saģērbties. Mieru gan iztraucēja netālu esošo skrējēju skaļā mūzika; pārfrāzējot Lapseni – šie laikam domā, ka tas palīdzēs ātrāk noskriet. Savas austiņas jau biju noglabājis somā un devos pasildīties. Dažus tualešu būdiņu apmeklējumus vēlāk jau stāvēju starta koridorā, apmēram otrajā rindā, un priekšā atkal bija vesela amerikāņu futbola komanda. Tas laikam tiešām tā pieņemts. Nesekoju vāciešu norādēm ritmā sist plaukstas un vienkārši gaidīju startu – šoreiz neko īpašu nedomāju, vienkārši skries, un tad jau redzēs.
Aiziet
Man mamma vienmēr pēc tam prasa – nu, cik tad piedalījās, daudz? Nekad nemāku atbildēt, jo atpakaļ taču neskatos. Ja es startētu no beigām un visus pēc tam apdzītu, tad varētu teikt, ka jā, baigi daudz skrēja. Šoreiz gan varu teikt, ka baigi daudz neskrēja, jo drūzma sākumā bija minimāla. Ļoti labi, ka bija dalītais starts un pusmaratonisti sāka pusstundu vēlāk – citādi vēl kādam no šiem aizskrietu pakaļ. Šādi uzreiz ar pirmajiem soļiem jau izrāvos no bara un ap mani bija tikai trīs skrējēji. Viens sarkanā kreklā un divi zilos – viens bezrocī un otrs t-kreklā. Trase sākumā veda taisni pa plašu ielu un visi trīs skrēja blakus plecu pie pleca, un pļāpāja; pats biju ērti iekārtojies aiz viņu mugurām un klusām sekoju. Drīz vien garmin nozvanīja par veikto pirmo kilometru un apstiprināja manas aizdomas – 3:33min/km, kas ir krietni par ātru tam, ko būtu gatavs skriet. Ja šādi skrietu līdz galam, tad maratons būtu ap 2:30. Pagaidām gan elpošana atļāva turpināt tādā tempā un nolēmu neatpalikt no grupas – cerēju, ka veči mazliet aizrāvušies un pārķēruši startu, drīz nomierināsies. Otrais kilometrs 3:43 – tā jau labāk! Pavisam bez prognozēm gan neiztiku un pie sevis ielāgoju dažus skaitļus, piemēram 3:48min/km, kas finišā dotu apmēram 2:40. Cerēju, ka normālos apstākļos tas man būtu pa spēkam. Prieki gan bija īsi, jo trešais kilometrs tika veikts 3:31min/km – ātrākais kilometrs visā maratonā, vismaz man. Visas manas cerības uz pjedestālu un veiksmīgu sezonas noslēgumu solījās beigties jau trešajā maratona kilometrā, jo ap to brīdi skrējējs sarkanajā kreklā pateica pārējiem, ka plāno labot trases rekordu un veiksmes vēlējumu pavadīts, sāka manāmi atrauties. Pa pusei nopietni pie sevis atvadījos no uzvaras un turpināju turēties aiz vīriem zilajos kreklos. Atkal kādu brīdi tas izdevās, bet maz pamazām atstarpe starp mums palielinājās – metrs, divi, pieci metri, desmit un nu jau var teikt, ka skrēju viens pats. Pirms pirmā dzirdināšanas punkta vēl mazs cerību stars parādījās, jo t-kreklā skrienošais mazliet atpalika, taču tikai uz īsu brīdi un tālāk jau atkal pievienojās otram. Pēc kilometru splitiem arī var labi redzēt, ka sākot no piektā kilometra sāku skriet viens, savā tempā. Turpmākie četri kilometri apmēram 3:42 – temps ar kādu būtu pat ļoti apmierināts.
Elba
Izskrienot upes krastā uz garas un taisnas promenādes, pavisam tālu priekšā varēju saskatīt savus sāncenšus ar kuriem jau sen vairs kā nesacentos. Es sacentos ar to, ka saule jau bija izlīdusi no mākoņiem un sildīja; sacentos ar lipīgo roku un muti no želejas; sacentos ar tukšo ielu un cieto asfaltu; sacentos ar arvien vairāk sāpošo kāju un pakaļu; un sacentos ar domām par to, ka arvien loģiskāk šķiet vienkārši izstāties un beigt sevi mocīt.
Otrajā ūdens punktā, kas bija krietni par tuvu pirmajam un krietni par tālu no trešā, brīvprātīgais puisis man iedeva tukšu ūdens glāzīti – brīdi paturējis to rokā un paskatījies iekšā, pāris soļus vēlāk to demonstratīvi aizmetu prom. Amatieris. Drīz pēc tam pavisam noskaitos, jo jau kādu brīdi nebiju redzējis nevienu brīvprātīgo, trase bija marķēta švakāk par Stirnu Buku un vairs nevarēju saprast, vai vispār skrienu pareizi. Par laimi nekur nebiju nomaldījies; bija sasniegta vieta, kur jau biju vakar skrējis. Neliela nogāze uz augšu, dubļaina taciņa un pagrieziens uz tilta pār Elbu. Pirmo reizi sajutu, ka skrienu kaut kādās sacensībās, jo šeit bija sapulcējušies daži atbalstītāju pulciņi, kas mazliet arī pataisīja troksni. Vēl viens pagrieziens no tilta un nedaudz atkal iejutos – varēja uzskriet mazliet ātrāk. Turpmākie pieci kilometri pa jau izpētīto parku ap 3:50min/km. Turpat arī aizgāja otrā želeja un aizdomas, ka tā vieta man riebsies, nepiepildījās. Tālāk esošajā ūdens punktā kundzīte gados ideāli pasniedza glāzīti tā, ka ne pilīte neizlija – padzēros, noskaloju muti, saslapēju matus un vēlreiz padzēros. Līdz 18. kilometram japāņu bungu ritmu iedvesmots šķērsoju vēl vienu tiltu, un otro reizi satiku Lapseni – pirmajā reizē vēl nežestikulēju un vispār virsū neskatījos, šoreiz jau atklāti parādīju īkšķi uz leju un pateicu, ka viss ir slikti un sāp pakaļa. Ja pareizi saklausīju, tad jau tajā brīdī atpaliku par divām minūtēm.
Parks
Trase turpināja vest pa trotuāriem un takām un drīz vien iegriezās lielā parkā, kurā par ieeju parasti ir jāmaksā. Šodien pa to veda maratona un citu distanču trases – tieši pie ieejas saplūda, šķiet, maratona, pusmaratona un 10km trases – vienam tādam nekaunīgi nogriezu ceļu. Tālāk sekoja viskaitinošākā trases daļa, jo ātrie pusmaratonisti jau sen bija gabalā un man apkārt bija daži vidēji ātri, un ļoti daudzi pavisam lēni skrējēji. Pie sevis nosmējos par kāda īsākas distances skrējēja izsaucienu Wahnsinn!¹ Kamēr vēl bija jāskrien pa parka takām, tikmēr bija ok – varēja vismaz kaut kā izlavierēt, vai apskriet pa zāli – tas viss ļoti atgādināja pieredzēto mīcīšanos Izskrien Rīgu posmos. Tāpat dažus pagrūdu un daži sajuta manus elkoņus; bet tad pa mazu kājāmgājēju tiltu bija jāšķērso taisnā iela, pa kuru skrēju pirmajos kilometros. Tagad rakstot un par to domājot dziļi jāievelk elpa un jānopūšas, jo negribas pateikt neko rupju – uz priekšu netiek, jo visā platumā to aizšķērso pēc skata piecus kilometrus skrienoši, vairāk gan ejoši, mazgadīgie; apdzīt nav kur, jo tas ir nolāpīts tilts!; kliegt virsū Weg!² vai Vorsicht!³ nav jēgas, jo tāpat nav kur likties. Pietam kādu brīdi vispār nesapratu, vai atkal esmu pareizajā vietā, jo nekādu norāžu nebija, neviena ātra skrējēja apkārt arī un izskatījās, ka esmu galīgi ne īstajā vietā. Daudz laika gan prātot un sūdzēties nebija, un atlika vien kaut kā mēģināt lavierēt, grūstīties un turpināt skriet. Ak jā, pa burzmu man kāds uzkāpa uz kājas, tā kā es arī dabūju pēc nopelniem.
Ticis nost no tā drausmīgā tilta uz mazliet plašākas ietves, paātrinājos, cik vien varēju, lai ātrāk tiktu no prom turienes. Kaut kāds brīvprātīgais man norādīja, lai skrienu pa ielu un tā arī darīju – visi citi tikmēr turpināja pa trotuāru. Neapzināti sapratu, ka tas ir ceļš uz finišu. Pats gan biju uz tās pašas sākotnējās taisnās ielas, tikai skrēju pretējā virzienā. Viss notika ļoti ātri, taču vienā brīdī pamanīju pretī skrienam vairs tikai divus skrējējus – vienu sarkanā un otru zilā kreklā. Pie apgrieziena ieraudzīju Lapseni un jautāju, kur palika trešais. Diemžēl viņa nebija ievērojusi un ieskrēju otrajā aplī.
Otrais aplis
Sekojošie trīs kilometri pa taisno ielu arī bija pēdējie puslīdz ātrie ar tempu zem 4:00min/km. No atpalicējiem bija atlikuši tikai nūjotāji, bija vēls rīts un tālāk pa parku jau pastaigājās svētdienas baudītāji. Nezināju, cik pamatoti bija cerēt, ka kāds no līderiem būs izstājies, taču cerība mirst pēdējā. Šī cerība bija praktiski vienīgais iemesls kāpēc pirmajā aplī neizstājos, kā arī tas, ka īsti nemaz nemāku izstāties. Katrā gadījumā domu, ka, ja nekas nesanāks, braukšu mājās ar agrāku autobusu, kaut biļetes vakaram jau nopirktas, biju jau atmetis. Bija jātiek līdz galam neviena neapdzītam.
24. kilometrā bija paredzēts apēst kārtējo želeju, taču jutu, ka vēders sāk švankāties un īsti labi nejūtas – atliku to nedaudz vēlāk, kad tuvāk būs dzeršanas punkts un varēs uzdzert mazliet ūdeni. Šoreiz tur esošais vīrs ar mikrofonu spēja mazliet uzmundrināt un papildus viņa vārdiem, skanēja Rammstein – Ich Will. Attālinoties no brīvprātīgajiem un iztukšojis ūdens glāzīti, smaidīdams pat mazliet padziedāju līdz. Pēc īsa brīža gan izskrēju no meža un sajutu nopietnu pretvēju – atkal tilts pāri Elbai un drīz vien biju atpakaļ uz garās promenādes. Vējš spēcīgi un nepārtraukti pūta pretī. Mazliet bruģis, izpletušies nūjotāji, pret kuru vienu no nūjām pat sāpīgi atsitos, un vēl vairāk pretvējš. Par tempu jau vairs galīgi neuztraucos un pārskatāmākos gabalos pāris reizes pametu skatu atpakaļ – nevienu konkurentu gan nemanīju. Drīz vien bija klāt 30. kilometrs un Lapsene apstiprināja aizdomas – viens bija izstājies un esmu trešajā vietā. Par to gan nebiju pārliecināts līdz pašām beigām un centos īpaši nesapriecāties priekšlaicīgi. Jāskrien vēl bija krietni daudz un viss vēl var pašam gadīties.
Pēdējais desmits
Nemitīgā pretvēja nomocīts, priecājos, ka varēju pārskriet upei otrā pusē un turpināt nosacītā aizvējā; tas gan bija minimāls, un vairāk priecājos, ka arvien vairāk gan garāmgājēji, gan apdzenamie mazliet, bet tomēr atbalstīja. Vienā brīdī pat iesēdos astē kādam svētdienas riteņbraucējam, taču tas arī īsti galā ar vēju netika. Pēdējā želeja ar kofeīnu un atlikuši bija vairs tikai deviņi kilometri. Atkal precīzi padotā glāzīte, par ko pienācīgi pateicos un centos saglabāt vismaz kaut kādu tempu – tas gan nepavisam neizdevās, un brīžiem palēninājos jau neattaisnojami lēni. Varbūt vainīgi bija parka koki, vai arī segums, kas bija noklāts ar slapjām lapām, jo tiekot ārā no parka un uz asfalta, temps par vairāk nekā desmit sekundēm atkal uzkāpa. Skrienot pāri tiltam, cik vien spēju, skatījos atpakaļ, vai tiešām neviens neseko un neapdraud manu pozīciju. Atkal trotuārs ar arvien vairāk apdzenamajiem un pagrieziens parkā, kur pēdējo reizi trasē sastapu Lapseni. Tālāk jau zināju, kur jāskrien un arī lēno skrējēju bija mazāk nekā pirmajā reizē. Mazliet palavierējot, ātri tiku līdz gājēju tiltam, tur atkal bija neliela drūzmēšanās, bet nekas nepārvarams un dažus pagriezienus tālāk jau redzēju maģisko 42km atzīmi. Vēl mazliet un finišs.
Finišs
Pat īsti nepamanīju finiša laiku 2:43:08 uz tablo, kā arī, ka kāds sauktu manu vārdu, vai trešo vietu. Pavicinot kājas un palēkājot secināju, ka jūtos salīdzinoši labi priekš tikko pieveikta maratona un tajā brīdī arī ievēroju Lapseni. Saskatījāmies un devos pretī uz finiša zonas izeju. Sekoja apskāvieni un spēju tikai izteikt – tiešām trešā vieta?
Kādu brīdi meklējis ūdeni un to arī atradis, gāju pēc mantām. Mazliet sasmīdināja mantu glabātuves meitenes jūsmīgais izsauciens – vai jūs uzvarējāt?! Tomēr tikai trešā vieta un arī tā ne bez pamatīgas veiksmes. Tālāk jau atsildīšanās, pastaipīšanās, iespaidiem dalīšanās par pieredzēto, pārģērbšanās, paēšana, priekšnesumu vērošana un apbalvošanas sagaidīšana. Šoreiz pirmo reizi man tika nevis kauss, bet gan statuja un veselas trīs medaļas – par dalību, trešo vietu kopvērtējumā un otro vecuma grupā. Un vēl visādi citādi noderīgi labumi. Izejot ārā jau lija diezgan stipri un tā kā laika vēl bija daudz, uztaisījām arī mazu ekskursiju.
Tagad nedēļu vēlāk paredzētais Braunšveigas maratons, kurā apsvēru piedalīties, tika atcelts laikapstākļu dēļ. Tas tikai vēlreiz pierāda, cik nāvīgi man noveicās – rezultāts salīdzinoši viduvējs un biju cerējis noskriet tuvāk 2:40, nekāda īpašā prieka par to nav. Ar šādu ciparu nav prātīgi cerēt uz kādu godalgu, taču pjedestāls paliek pjedestāls un, lai dabūtu medaļu, vispirms ir jātiek līdz galam. Šim gadam tas vēl nav viss, bet tagad varu atļauties nedaudz atpūsties.
Ir 2012.gads, man ir 21 gads, tikko esmu sācis strādāt jaunā darbavietā (mans pirmais darbs, esmu trauku mazgātājs vietējā pilsētas restorānā), kad pienāk priekšnieks un jautā: ”Piedalīsies Nordea maratonā? Būs komanda no darba.” Pirms pajautāju par to, cik ir jāskrien, es laikam pateicu: ”Jā, skriešu.” Lai gan visu mūžu līdz pat tam brīdim biju nodarbojies ar sportu – futbols, basketbols, ekstrēmie sporta veidi, lakross, tā pat VIENKĀRŠI skrējis es nebiju. Ja neskaita skolas krosus, pirms kuriem iesildītas tika tikai plaušas ar cigarešu dūmiem un jau no ‘kauns atzīt kāda vecuma’. Priekšnieks, pirmās darba dienas – nu kā es tagad teikšu nē? Noskrēju 10km 51 minūtē un biju ātrākais no darba komandas. Motivācija? Paaugstinājums. Tieši tik naivi nodomāju, taču tik lielas izmaiņas tobrīd skriešana manā dzīvē vēl neieviesa. 2012.gadā kopā noskrēju 21km (pirms Nordea laikam 2x izgāju paskriet, tā saka Endomondo, pats neatceros, ar Endomondo arī iepazīstināja darba devējs, kurš turpmākos 4 gadus bija mans padomdevējs skriešanas jautājumos, vismaz maija mēnesī. Vēlreiz PALDIES viņam).
2013.gads, atkal maijs, atkal jāskrien. Kopā ar treniņiem un Nordea 10km distanci 44 minūtēs – 31km maijā, un jūnijā laikam atcerējos atsildīties – 11km. Kopā 2013.gadā – 42km.
2014.gads, burvīgā VSK Noskrien mājaslapas statistika rāda, ka martā, aprīlī un maijā līdz Nordea biju saskrējis ~100km. Rezultāts – 39 minūtes. Es jutos kā uzvarētājs. Līdz pat tam brīdim nebiju interesējies par garo distanču rezultātiem Latvijā, taču man šķita, ka zem 40 minūtēm noskriet 10km ir nereāli un jau sāku domāt, ka kenijiešus sev priekšā neredzēju, jo visi bija man aiz muguras. Joprojām naivs. 2014.gada janvārī biju iegādājies riteni, ar kuru tā paša gada vasarā, 5 dienās (ieskaitot atpūtas dienu Liepājā) nobraucu 600km, Jelgava – Kolka – Ventspils – Liepāja – Jelgava. Pēc šī brauciena man zuda izpratne par to, kas ir daudz kilometri.
Šeit sākās mans maratona stāsts.
Tagad ir 2017.gads, man ir 26 gadi. Ar draudzeni no septembra esam uzsākuši garo ceļu apkārt pasaulei. Līdz nākoša gada martam dzīvošu Anglijā, 2018.gada martā pārvācamies uz vismaz gadu uz Jaunzēlandi. Līdz ar tik pamatīgām izmaiņām dzīvē un, apjaušot, ka būs mazliet vairāk brīva un nepiespiesta laika, kā arī vairāk par ko parunāt, esmu saņēmies uzrakstīt savas domas, pieredzi un visu to, ko neskaitāmajās skriešanas stundās savā galvā pārcilāju. Kāds no manis izdosies rakstnieks, nezinu. Uzreiz atvainojos visiem, kam manas gramatikas dēļ sāp acis un paliek žēl manu latviešu valodas skolotāju.
Skrienot ir ļoti daudz laika, lai domātu. Kamēr ārā tiek pavadītas n-tās stundas, galvā ģenerējas miljoniem domu un nav brīnums, ka tas kādu dienu var novest pie bloga rakstīšanas. Dažreiz aizdomāšanās var novest arī pie ieskriešanas stabā, piemēram, tāpēc blogs, manuprāt, ir drošākais variants. Tagad, kad klāt vēl ir nākusi ceļošana, blogs ir kļuvis neizbēgams, tādēļ metu slinkumu pie malas un ceru, ka ar laiku spēšu savas domās izklāstīt kvalitatīvi un lasāmi.
Tātad pēc Kurzemes apbraukšanas ar riteni, 10, 20, 30 un pat 42 kilometri vairs nelikās daudz. 2015. gadā dažādu spēcīgu emociju vadīts pieteicos uz Lattelecom Rīgas maratona distanci. Tā kārtīgi pat neizbaudījis pusmaratonu, tik vien kā pats par sev,i to kaut kad biju noskrējis 1:59. Joprojām mans darba devējs bija mans padomdevējs un teica, ka līdz maratonam vajadzētu saskriet vismaz 800km treniņos, lai tā prātīgi tiktu līdz finišam. Mārtiņš, priekšnieks, tobrīd bija mans lielākais motivātors. Viņš skrēja parasti pusmaratonu vai maratonu, daudz zināja stāstīt par tehnikām, treniņiem un uzturiem. Klausījos, jautāju un kļuvu daudz ieinteresētāks. Iekšēji motivāciju rast nebija problēmu, spēcīgākā motivācija – veselība.
Līdz 9 gadu vecumam, atceros, ka daudz un bieži slimoju, imūnsistēma bija ļoti vāja. Tad 9 gadu vecumā mamma ieraudzīja, ka man sāk krist ārā mati plankumiem 2 latu lielumā. Visu sākumskolu, pamatskolu un vidusskolu biju tik veiksmīgi iemācījies apslēpt to, ka man uz galvas nav 1/3 matu. Tagad atceroties liekas sīkums, toreiz – nemitīgs stress un pārdzīvojums. Ļoti patika un arī padevās basketbols, kad mamma gāja uz darbu 6 no rīta, es gāju spēlēt basketbolu, skrienot no viena laukuma gala uz otru un nemitīgi izpildot uzvaras nesošo metienu, man bija 5-6 gadi. Pamanīja kaimiņu treneris un uzaicināja uz treniņiem, tur arī parādījās milzīgā vēlme pēc sasniegumiem sportā. Basketbolu pametu vairākas reizes, bet vienmēr viena iemesla dēļ – vienkārši nespēju sadzīvot ar to, ka kāds varētu pamanīt, ka man krīt ārā mati. Šobrīd liekās muļķīgi, jo saprotu, ka nekam tādām nevajadzēja ietekmēt manu dzīvi. 2011. gadā paliku pilnīgi pliks, bez nevienas spalvas uz ķermeņa. Ap to laiku jau arī lielākā daļa draugu un paziņu, apzinājās manu ‘problēmu’, taču citi bija izbrīnīti un ļoti daudzi nepazina, par ko nesūdzos, jo saka jau, ka, ja neatpazīst, tad kļūšot bagāts… Ziniet, ja katru reizi, kad mani neatpazina un dzirdēju šo teicienu, es dabūtu eiro, tiešām būtu bagāts. Bet vairāk mani izbrīnīja tas, cik daudziem pat prātā nebija ienācis (neievēroja), ka es ar to cīnos jau no 9 gadu vecuma, un tad sapratu, ka viss tas uztraukums ir bijis pilnīgi lieks. Kopsavilkums – autoimūna darbība, kad organisms uzbrūk pats sev, šajā gadījumā matiem, nav (pagaidām) medicīniski ārstējams, dzīvību neapdraud un lai cik nepatīkamus brīžus nav sagādājusi, vairs par to neuztraucos un nebaidos runāt (šis, kad biju jaunāks, būtu daudz ko atrisinājis). Vēl jo vairāk, tas man ir sagādājis arī milzīgas pozitīvas pārmaiņas dzīvē – skriešana un ceļošana – 2 no tām! Ja paskatās uz to ļoti pozitīvi – man nepazūd mati, es vienkārši lēnām kļūstu neredzams! Skrienot, es ārstējos.
Turpinot par maratonu. Sāku trenēties patstāvīgi. Februāris un marts – 240km un kaula plēves iekaisums. Aprīlis – 6km! Maijs 49km, ieskaitot maratonu. Maratons – apkrāvies ar gurnu somiņu ar pudeli, kas visu ceļu bija neērta, uz pleca telefons, ausīs austiņas, kuras, lietum gāžot un krusai krītot, visu laiku bija jāstūķē atpakaļ ausīs (bez mūzikas (M83), es nebūtu finišējis), 35.km ‘viss, es nevaru’ moments, tanī brīdi visas motivācijas kārtis tika liktas galdā, tā kā zinādams, ka, sasniedzot finišu, turpmāk viss būs tikai labāk. Finišs – 3:21:52. Sajūtas skrienot -briesmīgas, pēc skrējiena – tukšums un pilnīgs restarts ierastajai ikdienai. PALDIES!
Pēc pirmā maratona pievarēšanas biju skriešanas drudža varā. 2015.gada 8.jūnijā, pēc 9, bez apstājas, gadu smēķēšanas, tam tiek pārvilkta strīpa. Smēķēšana manā prātā vienmēr bija kā +5 minūtes pie rezultāta, nezinu kāpēc tā domāju, bet es tā vienkārši domāju. Ok, 3:16 – nodomāju, nav pietiekami. Gribu zem 3 stundām. Sāku meklēt treneri, sāku apsvērt domu, ka vēlos skriet pareizi un ātri. Īpaši ar trenera sameklēšanu nesteidzos, vasarā patstāvīgi cēlos 5 no rīta un gāju skriet, tā bija mana apņemšanās, pie kuras turējos, sagādāja milzīgu prieku un ļoti daudz enerģijas visai dienai. Ainārs (Ainiiiic), kuru biju Endomondo uzaicinājis draudzēties, jo viņa skriešanas apjomi un ikrīta laikaziņas bija iedvesmojošas un motivējošas, kā izrādās, dzīvoja man blakus mājā un arī skrēja 5 no rīta, taču mēs tā arī no rīta nesaskrējamies. Mums tajā rajonā laikam tāda skriešanai labvēlīga aura. Vasara pagāja, pienāca rudens, un aizbraucu skriet uz Siguldu, noslēdzošo Skrien Latvija posmu, kopā ar draudzeni noskrējam 10km, baudot zelta rudens skatus, taču vairāk uzmanības pievērsu koši zaļajiem krekliņiem, kas mani apdzina par apli un uz kuriem (uz muguras, protams) bija rakstīts SK Tērauds. Vēl pirms pievienošanās skriešanas klubam biju pieteicies uz Ozolnieku Rudens pusmaratonu, pirmais oficiālais pusmaratons – 1:26:15.
2015.gada novembrī sāku trenēties kopā ar Tēraudu. Jau kopš pirmajiem treniņiem jutos labi un apmierināts par atmosfēru, kas bija ap šo klubu, un iepazinu daudz jaunu, lielisku cilvēku, kas bija papildus saujiņa jau tā pār malām birstošajai motivācijai. 6 un pat 8 skriešanas treniņi, plus vairāki ķermeņa spēka attīstoši treniņi nedēļā, nenobijos un sāku smagi strādāt. Jutu, ka beidzot tiešām trenējos. Tie vairs nebija enerģiju sniedzošie pirms darba krosiņi. Taču nav arī tā, ka tas būtu atņēmis prieku par skriešanu, nē, nebūt. Joprojām ir liels prieks un gandarījums, it īpaši, ja padodas treniņplānā uzdotais. 2016.gada maijs un mans otrais maratons. Skrienot sajūtas ļoti labas, turējos pimos ~23km kopā ar 3:00h tempa turētājiem (kā šodien atceros – Reinis Tops, Andris Ronimoiss, Uldis Kļaviņš – PALDIES), turējos tik cieši klāt, ka nemitīgi dabūju ar baloniem pa galvu, otrajā distances daļā kāpinot, ar bažām sagaidot 35.km, taču šoreiz bez ‘vairs nekad’, fantastiskā Brīvības pieminekļa atmosfēra, finišs – 2:58:21.
Priecīgs par to, ka mērķis zem 3:00h izpildīts, turpināju trenēties un piedalīties citās, īsākās sacensībās, līdz pienāca kārta manam pirmajam ultramaratonam – Siguldas kalnu maratons 70km, bet par to es gribētu uzrakstīt kādreiz atsevišķi. Vēl tikai Ozolnieku Rudens pusmaratons – 1:20:37 un mērķis zem 1:20 paliek 2017. gadam.
2017.gads, maijs, mans 3. maratons. Daudz un smagi kilometri treniņos aiz muguras, esmu gatavs. Kājas iesildoties pasmagas, bet pašsajūta laba. Starts tradicionāli par ātru, joprojām mācos ar to tikt galā, tāpat kā ar naivumu, ka naktī pirms starta ir noticis brīnums, un tu spēj skriet ātrāk, kā patiesībā. Pirmais aplis ~1:21, zinu, ka par ātru, bet gribu noturēt. Aina no otrā apļa – Skanstes gals, esmu pilnīgi viens, ir karsts, pat mašīnas nebrauc, cilvēku gar ielas malām diemēel nav, ir grūti, skrienu gar daudzstāvu mājām, kad kapa klusumu pārtrauc ļoooti lēni, it kā sarkastiski, aplausi. Pagriežu galvu, 4. stāva balkonā, apakšbiksēs, bet varbūt arī skriešana šortos (esmu optimists), tāpat kā es 2 gadus atpakaļ, ar cigareti zobos, man ir atbalstītājs, pasmaidu, palika vieglāk. Ķīpsala, kā katru gadu mans nemīlētākais LRM posms, lēnām lūztu nost pārāk ātrā pirmā apļa dēļ, kļūst arī karstāks. Visas nebūšanas liek aizmirst Brīvības pieminekļa atmosfēra, Vecrīgas bruģis – liekas, kā skrietu pa zefīriem, bet tas laikam, tādēļ, ka kājas kā gumijas konfektes. Finišs – 2:45:26. Prieks un ambīcijas pēc finiša tikai aug. Nākamais – Valensijas maratons 19/11/2017.
VSK Noskrien piereģistrējos, kad sāku meklēt treneri, google mani atveda uz šejieni. Ļoti patīk statistikas sadaļa, kurā ir visi nepieciešamie cipari, visiem skrējējiem ciparu mīļiem. Un bezmaksas. Varbūt tikai sakritība, bet pirmajos divos ‘skriešanas gados’ noskrēju attiecīgi – 2012.gadā 21km un 2013.gadā 42km. Citu skrējēju raksti ir palīdzējuši ar padomiem, ar motivēšanu. Caur cieņas cīņām un mēneša skrējējiem iepazīti daudz foršu cilvēku un apzināta Latvijas skriešanas virtuve. Ir forši būt daļai no šīs skriešanas sabiedrības. Un varu teikt, ka šī sabiedrība ir mani iedvesmojusi arī savas domas izlikt uz baltām lapām.
Virspusēji un ne tik ļoti centos kaut kā sevi ‘paskaidrot’ šī raksta rindās, kāpēc es skrienu. Vēl kaut kā vēlos pateikt paldiesskriešanai, bet nezinu kā. Varbūt kādreiz varēšu to uzrakstīt, varbūt es to varu izdarīt ar rezultātiem, bet varbūt ar citu cilvēku iedvesmošanu skriet, kustēties. Pirms gandrīz 3 gadiem uzgāju video (Curiosity North Face). Tas mani tik spēcīgi iedvesmoja, bet to es nespēšu aprakstīt. Bet galvā kaut kas saslēdzās. Es šo video skatījos katru dienu pirms uzvilku sporta tērpu, pirms gāju skriet. Nolēmu, ka gribu skriet ultras, gribu apskriet Monblānu, pasauli. Bet kaut kā nomierināju sevi un palieku pie maratona, ultras nepazudīs, un paspēšu arī kalnus apskriet. Bet šis video manī atdzīvināja to sporta sasniegumu vēlmi, kas man bija bērnībā. Kā jau rakstīju, biju apsēsts ar basketbolu. Katru nakti, kad gāju gulēt, aizverot acis, iedomājos, kā kļūstu labāks un nokļūstu NBA un pārsteidzu basketbola pasauli, tāds bija mans sapnis, praktiski tieši tāds scenārijas kā Porziņģim, tieši tā es bērnībā iedomājos, ka es tur nokļūšu. Pie ģimenes vakariņu galda mani mamma mēģināja ilgi dabūt, bet es stāvēju durvju ailē 6 gadus vecs, lecu un mēģināju aizsniegt durvu ailes augšu un teicu, ka kādreiz izaugšu 2 metrus garš un spēlēšu NBA un mammai vairs nekad nebūs jāstrādā. Es neizaugu 2 metrus garš un arī NBA nespēlēju, bet man ir atgriezusies šī spēcīgā vēlme aizsniegt to ”durvju ailes augšu’ un šoreiz arī mana ‘lēnā palikšana neredzemam’ vairs netraucē.
Novēlu visiem lekt un aizsniegt savas ”durvju ailes” augšu. Kustēties. Uz priekšu.
Es neticu, ka es to daru. Vēl vairāk es neticu, ka es to varu izdarīt.
“Domāju, ka šodien dzima kaut kas burvīgs un nedaudz biedējošs!”
“Skarbākais skrējiens kādā esmu piedalījies.”
“Izcili, iedvesmojoši, brutāli.”
Ar šādiem vārdiem savu piedalīšanos Latvijas grūtākajā maratonā komentēja tā dalībnieki, kuri sestdien Āžu kalna pakājē startēja pirmajā Vilkaču maratonā. Lasīt tālāk.
15. jūlijā startēs Latvijā grūtākais maratons – Vilkaču maratons. Teiksmainā un mītiem apvītā Tukuma novada Āžu kalna apkārtnē vairāk nekā sešdesmit garo distanču skrējēji dosies, iespējams, savā izaicinošākajā maratonā.
Grāmatā “Kurzemes Vilkaču Nostāsti” Ralfs Kokins aprakstīja: “Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu.”
km 
-