Regulāri skrienu vēl tikai kopš pagājušā gada aprīļa. Un es jau rakstīju par to, kā man tas sākās. Savu pirmo pusmaratonu noskrēju pēc pāris mēnešu treniņa, bet pirmo maratonu vēl dažus mēnešus vēlāk. Noskriet maratonu es gribēju ļoti, ļoti, tāpēc trenējos un izdarīju to. Un darīju to visu toreiz stingri pēc plāna, kuru tiku ielādējis no Nordea Rīgas maratona mājas lapas. Ejot mājās, skatījos lapā, cik šodien ir jāskrien, un tik daudz arī skrēju. Jutos normāli.
Tiku plānojis uz ziemas periodu krietni samazināt skrienamos gabalus, bet tas nesanāca – jo gribējās skriet arī ziemāun arī 20 un vairāk kilometrus. Tad arī izdomāju, ka šogad Nordea Rīgas maratonā, kur ik gadu piedalās arī Bites komanda, es skriešu pilno maratona distanci, visus 42 ar bišku kilometrus.
Un izdomāju arī to, ka šim maratonam man nebūs nekāda plāna. Skriešu tik, cik gribēsies un kad gribēsies. Ievērošu tikai kaut kādu regularitāti, kas tāpat nav nekāda problēma, jo 2-3 reizes nedēļā man vienkārši gribas skriet. Un uz beigām noskriešu arī vismaz pārīti garo, aptuveni 30 kilometru, gabalus.
Maratons vakar ir noskriets, lēnāk nekā gribējās, un esmu sev sapratis dažas lietas.
Skriet bez plāna ir vienkāršāk. Jūties brīvāk, nav vainas apziņas par mazāk noskrietu gabalu, bet gandarījums par garāku noskrieto gabalu joprojām ir mērāms ar vienkāršu formulu – par cik metriem vairāk noskriesi nekā plānosi, par tik metriem lielāks būs gandarījums. Bet pirmajam “garajam” trenēties ar plānu psiholoģiski noteikti ir vieglāk.
Garie gabali dažas nedēļas pirms maratona ir vajadzīgi. Tā kā aprīļa beigās un maija sākumā biju Spānijā, kur gājām Santjago ceļu, tad mani pēdējie garie treniņi sanāca vairāk nekā mēnesi pirms maratona. Lai arī Spānijā sanāca iet arī 40 kilometrus dienā, bet vakar es jutu, ka man pietrūkst iekšējās apziņas – kā tas ir tieši skriet tik daudzas stundas.
Uzturam ir nozīme. Nedēļu pirms maratona man bija “pirms maratona diēta”, par kuru var palasīt, piemēram, šajā blogā.Īsumā tas nozīmēja, ka trīs dienas es izvairījos no ogļhidrātiem. Es ēdu olas, tunci, biezpienu, vistas fileju, riekstus, zaļumus un vairs neko. Kopumā jutos nepaēdis. Bet no trešās dienas vakara, pēc vakara skrējiena, ogļhidrātus sāku uzņemt ar uzviju. Ar tik daudz šokolādi, cepumiem un līdzīgo, ka dzīve sāka likties par saldu. Tā itkā vajadzēja būt, bet man tik saldi nesanāca, lai kā es centos. Viss gāja iekšā ļoti labi. Pa lielākām un mazākām porcijām ēdu ap 8 reizēm dienā. Maratonu karstuma dēļ pieveicu lēnākā solī, bet pēc tam jutos kā pēc parasta garāka treniņa un ar vairāk nogurušām kājām.
Maratonā nemēdz būt tāds “nedaudz berž, nedaudz neder”. Man šortu mazajā kabatiņā bija dažas ledenes, kas visu laiku dauzījās pret kāju, tagad man ap šo vietu uz kājas ir paliels zilums. Tas ir sīkums. Bet, ja šorti man berzos gar kāju, tad pēc stundām tā jau varētu būt asiņojoša kāja kā kādai sievietei trasē. Karstuma ietekmē manas pēdas pietūka un bota beidzamajos kilometros “kļuva par mazu”, tagad ar vienu kāju kādu laiku klibošu. Labi, ka tas notika tikai pēdējos kilometros. Es jau saņēmu ieteikumu par kājām nākamajiem garajiem (līdz maratona garumam) skrējieniem – izmantot kompresijas zeķes. Iesaku padomāt par savu apģērbu un inventāru kārtīgāk!
Skriešanas soma var noderēt arī kā atbalsts. Kad rokas jau nolaižas, bet kāda stundiņa jau vēl jāskrien, tad man bija ļoti ērti ar rokām turēties pie savas skriešanas somas siksnām.
Skrien tā, lai pašam prieks! Aptuveni 8-9. kilometrā ar Unu sapratām, ka mēs komfortablāk jūtamies ar nedaudz lēnāku tempu nekā plānots un nekā kopā ar tempa turētājiem. Tāpēc skrējām tā kā mums bija labi.
Piebilstot vēl nedaudz vienkārši tāpat par maratonu – ēst un dzert trasē varēja ļoti, ļoti pietiekami. Ūdens, Isostar sporta dzēriena un augļu netrūka. Pat sanāca domāt par to, kurā punktā es tikai padzeros, bet augļu galdu izlaižu. Aplaistīšanās iespēju ar šļūteni vienmēr sagaidīju ar prieku. Bet personīgā uzruna, jo uz numuriņa ir vārds, ir kaut kas tiešām superīgs. Dzirdēt “Kaspar, paņem arī Isostar” vai “Kaspar, turies!” ir tiešām patīkami.
Jāpagaida kamēr jau atkal varēšu sperties uz pilnas pēdas un jāskrien tālāk!
Kā jau saprotams no raksta par 24h skrējienu, es visnotaļ neprātīgi pieņēmu piedāvājumu piedalīties diennakts skrējienā tikai nedēļu pirms mana plānotā pirmā maratona. Diezgan likumsakarīgs ir rezultāts, ka šāds skrējiens nepalika bez sekām. Naivi gan cerēju, ka organisms spēs atjaunoties un sāpes ceļgalā pāries. Piektdien veicu vienu testa skrējienu – vismaz 3 reizes sāpju dēļ nācās pāriet soļos. Sākās smagas pārdomas. Tik ļoti gribējās to Nordea, vai tiešām nāksies atteikties? Varbūt sateipot? Nu labi vēl sestdien no rīta pamēģināšu. Nesanāca pat 2 km noskriet, sāpes vēl asākas… Nācās pieņemt smago lēmumu – nepiedalīties. Tas tiešām ir smagi – prāts jaucas ar emocijām. Skaidrs, ka jāklausa prātam, kurš saka, ka nav vērts sačakarēt savu veselību un atlikušo skriešanas sezonu, bet tajā pašā laikā gribas to tusiņu, cilvēkus, svētkus un smuko medaļu. Galu galā – mans pirmais maratons…
Bet galīgi garām šo pasākumu laist arī negribas, tāpēc domāju, ka vismaz pavazāšos gar trasi, atbalstīšu skrējējus. Bet tad kā likteņa saukts Facebook man acīs iekrita Dainas ieraksts par nepieciešamajiem brīvprātīgajiem ūdens pasniegšanai. O, laba izdevība būt maratonā un kas vēl jo labāk – palīdzēt skrējējiem! Piesakos!
Lai arī neskriešu, tomēr visu pārējo gan izbaudu – aizbraucu uz Expo pēc numura un aizeju uz Pasta party, jo kā zināms, mums tā skriešana jau sen vairs nav tikai skriešana vien.
Ūdens lējējiem svētdienas rītā 4:50 jābūt pie Strēlnieku pieminekļa. Gulējusi esmu četras stundas, 5 km uz centru dodos kājām, jo sabiedriskais nakts transports kursē man neizdevīgā laikā, bet maksāt par taksi muzeju nakts tarifu nevēlos. Interesanti vērot naktsdzīves baudītājus. Viņiem vēl ir vakardiena, man jau šodiena.
Vecrīgā pilnā sparā jau rit gatavošanās maratonam. Atkal sirds sažņaudzas domājot, ka es šeit šogad neskriešu. Un vēl ir žēl, ka netikšu uz komandas kopbildi, jo mans darba punkts būs krastmalā pie Lido – pārāk tālu, lai es spētu operatīvi tikt līdz Kristapam un atpakaļ.
Ūdens glāzes un galdus ar tām piepildām laicīgi, un līdz pirmajiem skrējējiem ir gana daudz laika, ko gaidīt. Un tad jau viņi nāk – sākumā kenijieši ar pāris mūsējiem pa vidu, pēc brītiņa pirmā dāma – mūsu Jeļena. Iesākumā darba maz, jo mēs esam daudz, bet to ātro skrējēju ne tik daudz un tie paši nešķiet pārāk izslāpuši. Taču drīz viss mainās un nu jau glāzītes no mūsu rokām sāk izķert arvien raitāk. Izvēlos stāvēt trases otrā malā un domāju, kāpēc sacensību organizatoriem tas nav ienācis prātā – dzirdināšanas galdus novietojot abpus trasei – veidotos mazāk sastrēgumu, ko šobrīd rada skrējēju plūsma, kas cenšas pārvietoties tuvāk galdiem ar ūdensglāzēm.
Cik pamanu, cenšos uzmundrināt ar kādu uzsaucienu kluba biedrus, bet vispār pamanīt tai burzmā tiešām nevar daudz. Šķiet, ka visu laiku smaidu, emocijas ir pozitīvas un nedaudz esmu pat priecīga, ka neskrienu, jo izskatās, ka jums tai tveicē tiešām nav viegli.
Tā nu es tur kursēju ar glāzītēm rokā no galda uz trases vidu un atpakaļ. Pēkšņi: STOP, kaut kas iedūries man sānos – ā, riteņa stūre. Jā, tieši īstajā vietā un laikā! Saķērusi savu sānu mazliet palocījos sāpēs un pēc brīža turpināju darbu. Kad lielākā burzma noskrējusi, sākam vākt izdzerto glāzīšu kaudzes. Šķiet, ka pēc nepilnas stundas mūsu atbildības robežās esošā Krasta ielas teritorija ir tīra, kā nekas nebūtu bijis. Bet darbs ar to nebeidzas – tiekam vesti uz finiša zonu dalīt medaļas finišējušajiem desmitniekiem un piecīšiem. Šajā brīdī atceros, ka es taču tik ļoti gribēju to jauno smuko medaļu. Atkal jau acis gandrīz slapjas…
Arī medaļu dalīšana bija interesanta pieredze. Mazliet atkal bija žēl tos maratonistus, kuri finišēja kopā ar 10 un pat 5 km skrējējiem. Viņi tajā burzmā tika pamesti likteņa varā. Medaļas ar sarkanajām lentām bija vairs tikai pie viena cilvēka, kuru, ieraugot kārtējo finišējušo maratonistu, centos atrast un maratonistam medaļu piešķirt, bet pieļauju, ka ne visus pamanīju. Tomēr gribas cerēt, ka neviens tomēr bez medaļas nepalika. Bet bez bardaka neiztika.
Kad visi bija nofinišējuši pats Norda kungs ieradās uz tikšanos ar brīvprātīgajiem, lai pateiktos mums par darbu un personīgi izdalītu diplomus par piedalīšanos. Par to viņam – visu cieņu!
Rezumē:
1) otrpus maratonam arī ir ļoti interesanti, bet nākošreiz tomēr vēlos būt skrējēju rindās;
2) neskriet ir traumatiskāk – kā šodien noskaidroju, mana sadursme ar velobraucēju ir rezultējusies divu ribu lūzumā. Toties kājas sāpes vairs nejūtu! Bet smieties un klepot ir sāpīgi, un nedodies – uznāks šķavas!!!
P.S. Pie smukās medaļas gan tiku – izmantojot dienesta stāvokļa priekšrocības, paņēmu vienu kā suvenīru. Protams, nav jau tā sajūta, kā tad, ja būtu pelnīta… Bet to – nākošreiz.
Tagad palīdziet man izdomāt, kur skriet manu nākamo pirmo maratonu!
Kamols, kārtīgs, liels kamols un birstošas asaras – stāvu netālu no maratona oficiālajiem komentētājiem trases malā un mēģinu norīt to visu rūgtumu, kas uznāca tikpat ātri kā vakardienas negaiss. Skatos uz garām skrienošajiem cilvēkiem, apskaužu tos, žēloju sevi. Žēlums, ka tagad arī gadu vecs maratona rezultāts neizlabots, žēlums, ka jābūt vājai un nenoskriet. Pēc 21.1km es izstājos ārā, nolemjot neturpināt. Garām paskrien Laumiic, tempa turētāji: eees ar komandu, Signis ar savējo.
“Ooo, šis ir kaut kas interesants!” nosaka mana otrā personības puse (tā, kas Ļubļanas). “Jauna pieredze, tas vēl būtu nekas, to jau sen vajadzēja pārbaudīt – kā tas ir, kad jāizstājas un šis bija perfekts moments. Bet ka tik daudz emociju būs – tas nu gan negaidīti! Paskatīsimies, paskatīsimies.”
Mana šņukstošā puse klusē. Blakus stāv viena no manām labākajām draudzenēm, kas atbalstīja mani trasē, un viņa zin, ka es novērtēju to, ka viņa īpaši nekomentē notikušo.
Es daudz neizplūdīšu iemeslos, kāpēc. Vienkārši iekšējā atbalsta sistēma – ēšana, aknas, sirds – kaut kādā brīdī pateica, ka nav laba diena. Un kad iekšējā sistēma saka, ir jāklausa. Negribas jau tos organizētājus arī trobelēt ar pakrišanu kādā 35.km (ja vispār tik tālu aizvilktu). Tāpēc pēc puses stājos ārā vēl ar vēsu prātu, izvērtējot visus par/pret un veicot pilnu mentālo pārbaudi, kā jūtos.
Interesanti, ka kamēr visiem tuvajiem neizžēlojos un neizpiņņājos, tā arī dalīju sevi divās daļās – skatījos no malas ar ziņkārību, kādas nu emocijas un reakcijas piedzīvoju. Jo jāvāc dati, kā būs, ja būs, ko var sagaidīt un kā to vērst par labu. Šī tomēr ir pirmā izstāšanās manā mūžā. Tā kā esmu no tiem, kas iet līdz galam arī tad, kad sāp, izstāšanās ir nedaudz negaidīta ir arī man pašai.
Izglāba tāda pavisam (ne)vienkārša lieta kā duša. Aizskaloja gan sviedrus un sāli, gan rūgtumu un žēlumu. Atstāja pārdomas, jautājumus un nelielas iekšējās bailes.
1) kā var atšķirt, kad jāstājas ārā un kad tas ir vienkārši sevis žēlošana trasē? Vai es neizstājos, jo bija grūti un slinkums tikt līdz galam?
2) kā neizstāties, kad ir vienkārši žēlošana? Vai šī izstāšanās neveicinās citas?
Šķiet, ka man būs vēl dažas jaunas pieredzes, kamēr radīšu atbildes.
P.S. Īpaša pateicība no manis šajā dienā:
Manai draudzenei Mairitai – par atbalstu, māsai, otrai pusei un Martai – par atļaušanu pašņukstēt uz pleca.
Dot, Zanei (ar ko iepazinos trasē) – par trasē pavadītajiem kilometriem.
Paldies Mairitai arī par vārdiem, ka tagad viņa man daudz vairāk uzticēsies citos mačos, jo viņas pārliecība, ka es zinu, ko daru, un kontrolēju procesu, ir pieaugusi vairākkārt. Nekad nebiju iedomājusies par šo sacensību pusi, tie taču mūsu tuvie, kas skatās, kā mēs sevi dzenam uz priekšu, novērtēju tagad to daudz augstāk.
Paldies organizētājiem par pasākumu. Tempa turētājiem – par smaidiem un iedvesmu.
Mārtiņam Zvīdriņam – par iedvesmu izstāties. Īpaši palīdzēja viņa detalizēta atskaite, cik ilgi un grūti notiek organisma atjaunošanās pēc pārpūles. Negribētos piedzīvot.
P.P.S. Sevis žēlošanas periods ir beidzies. Sācies contingency planning jeb kur kaimiņos ir tuvākais maratons?
Modris ir viens no tikai četriem vīriem, kuri līdz šim ir noskrējuši visus Rīgas maratonus – bez izņēmuma. 2013. gadā tas būs jau viņa 23. Rīgas maratons. Līdz šim Modris savā skrējēja karjerā ir pieveicis 90 pilnus maratonus un 75 pusmaratonus. Viņa mērķis ir abās distancēs sasniegt simtās sacensības (kā minimums).
Aprīlis viņam ir bijis ļoti ražīgs. 3. vieta Rēzeknes pusmaratonā un 2. vieta Biķernieku pusmaratonā dod kopvērtējuma 1. vietu Skrien Latvija seriālā. Bez tam viņš aprīlī uzvarēja LSC pusmaratonā un Latvijas čempionātā krosā bija otrais, zaudējot tikai pasaules čempionam orientēšanās sportā Edgaram Bertukam. Aprīļa mēneša skrējējs ir murderdoll jeb Kristaps Kaimiņš. Lasīt tālāk.
km 
-