Izskatās, ka manā ‘rakstnieces karjerā’ ir pienācis tas brīdis, kad manu blogu lasa ne tikai ģimene, radi, draugi un paziņas, kuriem tieši pirms 2 gadiem, 8 mēnešiem un 18 dienām tapusī bloga vietne ar pirmo ierakstu no Francijas Alpu galvaspilsētas Grenobles tika veltīta un domāta, lai viņi zinātu, ka ar mani viss kartībā, bet, kā izrādās, arī skraidītāji un, droši vien, arī vienkārši ‘garāmgājēji’ (un, ja jau Tu šobrīd šo lasi, tad pilnīgi noteikti, esi kādā no iepriekš nosauktajām kategorijām). Ziniet, tas priecē! :)
Vakar, kad pārrados mājās no Nike Riga Run treniņa Mežaparkā (man šis bija pirmais), savā ‘Sejas grāmatā’ [Facebook] izlasīju kādu vēstuli, ka esmu kļuvusi slavena un Holivuda mani gaida! Hahaha! :)
Nu labi – nē! Diemžēl, bet mani uz lielajiem ekrāniem vēl neredzēsiet…
Vēstulē bija teikts, ka manu blogu lasa skrējēji un, ka man vajagot rakstīt ar plašāku vērienu, jo viņi gribot vēl materiālu! (Nu, traka publika, traka… :D )
Tad nu tā, tagad vēršos tieši pie Tevis, skrējēj (no pārējiem joprojām nenovēršos, jo nevienu nedrīkst apbižot)! Man bija uzdevums izdomāt, ar ko lai sāku… Un tas ne vienmēr ir tas vienkāršākais, jo parasti pie bloga papildināšanas ķeros tad, kad ir iedvesma. Atlika ieiet dušā un tā bija klāt! Labi, ka nevirināja dušas aizkaru! :D Tad nu nonācu pie, manuprāt, paša vienkāršākā varianta – sākotnēji pastāstīt par to, kad?, kā? un kāpēc? esmu sākusi skriet. Kādam, pieņemu, stāsts ir līdzīgs, bet kādam citam – diametrāli pretējs. Katrā ziņā – man tas ir mans stāsts – īpašs man! Un, cerams, ka arī jums patiks. :)
Jāsāk ar to, ka sports man nav svešs – tas man vienmēr ir bijis Labākais Draugs. Kamēr tiku līdz skriešanai, mūsu draudzība ir bijusi varen’ raiba! Šis tas – nopietni un šis tas – tikai ‘garām ejot’…
* Ar puikām un meitenēm pagalmā spēlēju futbolu, ‘Augstāk par zemi!’, ‘Ķerenes’, ‘Sasaldēts! Atsaldēts!’ un ko tik vēl ne!? Badmintons bija topā. Gluži tāpat, kā lekšana ar gumijām un lecamauklām. Kokos arī kāpām!
* Kādreiz sešus gadus dejoju sporta dejas un, cik iespējams, cenšos arī tagad… ja sanāk.
* Man aiz mājas bija dīķis, kurā – vasarā varēja peldēties, bet ziemā – slidot!
* Manas pirmās skrituļslidas bija plastmasas, ar 4 ritenīšiem un metāla slieci kājas izmēra pieregulēšanai.
* Kādreiz bija arī ritenis, tāpēc iemaņas ir!
* Visu sākumskolas un pamatskolas laiku spēlēju tautas bumbu, trenējos un startēju visdažādākajās vieglatlētikas disciplīnās, trenējos un spēlēju basketbolu un strītbolu, skrēju krosus, stafetes, slēpoju…
* Vienu vasaru vecmāmiņas kartupeļu laukā iemēģināju roku loka šaušanā. Līdz pazaudēju visas bultas… Nu, labi – nē! Sākās ziema. :)
* Astoņus gadus īpaši trenēju arī roku pirkstus, trinkšķinot pa melnbaltajiem taustiņiem. Šobrīd šīs iemaņas lieti noder šī teksta tapšanā.. :D
* Kopš 7.klases pamatīgi, es teicu – PAMATĪGI, trenējos volejbolā (arī pludmales), kur karjeras augstākais punkts bija tieši vidusskolas laiks.
* Pateicoties māsas Zemessardzei, ar nūju rokā protu skraidīt pakaļ caurai bumbiņai. To saucot par florbolu…
* Tāpat – sveši nav trenažieri un zinu, kā izskatās hanteles.
* Pēdējos divos gados, kamēr biju Francijā un Portugālē, ir izdevies izmēģināt mazliet eksotiskākus sporta veidus. Ir sanācis uzkāpt gan uz sērfa dēļa Atlantijas okeānā, gan uz kalnu slēpēm Francijas Alpos, gan arī vienkārši kāpt kalnos un staigāt pa kalnu takām (randonnée).
* Reiz izdevās uzspēlēt arī skvošu un pirms kāda laika – tenisu. Neteiktu, ka šie sporta veidi mani aizrautu..
* Francijā nedaudz sanāca aizrauties arī ar peldēšanu un sāku nodarboties ar pilatēm un jogu. Šīs divas pēdējās ir manas sabiedrotās arī šobrīd. Iesaku jums ar’!
Skriešana: 10/10/10
Nordea Rīgas maratons – pirmais
Beidzot var mosties… sākas interesantā daļa. :D
2009.gada ziemā aizbraucu padzīvot uz Parīzi. Pirmā lieta, kas šajā pilsētā mani ļoti piesaistīja un fascinēja – parki! Un ne jau tāpēc, ka tajos aug koki un zied skaistas puķes! Cilvēki! Skrien! Krustām – šķērsām! Šķiet, ka tā bija pirmā reize, kad es redzēju tik daudz aktīvus skraidītājus! Tajā laikā, salīdzinot ar Rīgu, Parīzē izskatījās kā metropolē, kur mašīnu vietā kursēja skrējēji. Jauni, veci, ļoti veci… Fascinējoši!
Lai arī skriešana man nav sveša jau no mazotnes (neskaitot skolas krosus un vieglatlētikas distances, es pat atceros, kā kopā ar mammu pāris rītus un vakarus mēģinājām paskraidīt), tai pievērsusies esmu tikai kopš, kā izrādās zīmīga datuma – 2010.gada 10.oktobra, kad biju atpakaļ Francijā – šoreiz kalnos – Grenoblē. Un atkal – cilvēki skrien, skrien, skrien…! Pa pilsētu, pa kalniem. Pa kalniem?! Es tur knapi varu normāli uzrāpties, bet man garām panesās dāma ar mazuli ķengursomā… Tad man arī tā gribējās – nevis mazuli ķengursomā, bet gan skraidīt pa kalniem! Diemžēl, savas sporta vēstures dēļ, pa kalniem neskraidīju – skrēju gar upi. :)
Pats sākums manai skraidīšanai bija ļoti izteikti neregulārs un diezgan nekāds, jo tas bija pirmais mācību semestris ar ārkārtīgi daudzām citām aktivitātēm. 2011.gads iesākās ar vēl vairāk un dažādākām nodarbēm – peldēšanu, kalnu slēpošanu, it īpaši – Rollerrandonnée piektdienu vakaros. Lēnām tam visam pievienojās arī nedaudz regulārāka skriešana. Tika iegādāti jauni skriešanas apavi un distance arvien pagarinājās… Jo garāka distance, jo interesantāks skrējiens! :)
Kad pienāca 2011.gada rudens, devos uz Portugāli. No sākuma domāju – ideāli – pilsēta atrodas okeāna krastā un katru rītu varēšu sākt ar skrējienu pa pludmali… kā filmās..! Diemžēl, līdz okeānam bija 40min brauciens ar autobusu pa šoseju… Tāpēc par manu treniņu vietu kļuva tuvējais parks, kurā varēja riņķot un riņķot, un riņķot… un tad – pretējā virzienā. Lekciju saraksts bija ideāls tam, lai varētu atlicināt laiku arī skriešanai un no šī brīža parādījās arī noteiktāka regularitāte.
2012.gada ziemas beigās es atgriezos Grenoblē pie kalniem, bija auksts, tāpēc aizrāvos ar pilatēm un jogu, bet, kolīdz kļuva siltāks, turpināju, cik vien varēju, regulāri paskriet un, lai arī tas man bija tīri savas fiziskās formas uzturēšanai un endorfīnu iegūšanai, radās pirmās domas, ka vajadzētu sākt piefiksēt savus rezultātus, iemēģināt intervālu metodi un pieteikties ‘Nike Riga Run’ 10km skrējienam.
Vasara un, it īpaši, divu nedēļu brauciens mājup, bija ārkārtīgi interesants ne tikai redzēto un piedzīvoto iespaidu dēļ, bet arī tāpēc, ka gandrīz katru dienu skriet katru reizi citā pilsētā ir stipri aizraujošāk, nekā gar gar vienas un tās pašas upes krastiem… Tikko saskaitīju, ka 12 dienās tika noskrieti 96km septiņās dažādās vietās (Darmstadt (Vācija), Geneve (Šveice), Moustiers-st-Marie (Francija), Biot – Antibes (Francija), San Lorenzo al Mare (Itālija), Menaggio – Ossuccio (Itālija pie Komo ezera), Praha (Čehija)). Jā, gandrīz sanāk, ka no Francijas atskrēju uz Latviju un ieskrēju tieši NRR 10km trasē. Toreiz šis skrējiens man vainagojās ar personīgo labāko rezultātu un interviju finišā.
‘Āķis lūpā’, azarts kabatā!
Valmieras pusmaratonā (2012) piedalīties neizdevās vienīgi tāpēc, ka autobusa šoferītis noplātīja rokas un pabrauca garām pieturai… Toties Siguldas pusmaratona (2012) medaļa kaklā uzkārta!
Visiem taču zināms teiciens – Kā jauno gadu sagaidīsi, tā pavadīsi arī visu turpmāko gadu! Tad nu lūk, pēc visādi citādi sagaidītajiem jaunajiem gadiem – ar draugiem trakās ballītēs gan Latvijā, gan ārpus tās, šogad gribēju mieru un 2013.gadu sagaidīju skrienot. Mhm! Apskrēju savu rajonu un apskatīju visus salūtus, ko tajā apkaimē laida gaisā!
Sagaidot 2013.gadu
Maratons.Tam sekoja reģistrēšanās Nordea Rīgas Maratonam! Un kopš tā laika centos trenēties cītīgi – pirmo reizi – ar zināmu mērķi! Šad tad par sevi lika manīt dažādas ‘kara traumas’ un iecerētais treniņu plāns netika izpildīts, taču skriets tika –gan salā, gan Stokholmā, gan apkārt Ķīšezeram (tas bija mans pirmais tik garais/ilgais skrējiens), gan kopā ar Ņergām pa ezeriem un mežiem (te sanāca tikt līdz manai pirmajai maratona garuma cienīgai distancei). Izlaists Rēzeknes pusmaratons (2013), toties Biķernieku pusmaratons atskrēja ar personīgo rekordu! :)
Hmmm… šķiet, ka tāds ‘intro’ manā skriešanas vēsturē ir ieskicēts… Par to, kā man gājis, par to, kā skrienas un to, kā veiksies, vari sameklēt sadaļā ‘Skrienu’.
Man skriešana ir ne tikai fiziska aktivitāte, bet arī brīdis, kad padomāt – par sevi, apkārtējiem un dzīvi kā tādu. Tas ir brīdis, kad domās var ‘salikt pa plauktiņiem’ to, kas kādā brīdī ir ticis izvandīts… :)
Jā… vēl nav pagājis gads, kopš trenējos mērķtiecīgi un piedalos sacensībās.
Šobrīd manu sienu rotā 3 medaļas no pusmaratoniem (Sigulda, Biķernieki un Ventspils) un 4., kā karaliene – Maratona Medaļa.
Kuks ar savu iesākto publisko gatavošanos savam pirmajam maratonam bija viens no galvenajiem stimuliem bloga sadaļas izveidošanai. Viņš sīki un smalki atskaitījās par saviem treniņiem, sajūtām, piedzīvojumiem un.. jā, arī traumām. Piedāvājam jums šī gadu ilgušā gatavošanās procesa koncentrētu atskaiti. Lasīt tālāk.
Kaut kad pagājušajā nedēļā iereģistrējot skrējienu Noskrien lapā, pamanīju, ka tiek organizēta stafete, lai par godu Dzo, kolektīvi pārspētu viņa uzstādīto Latvijas rekordu 24 h skriešanā (243,991 km). Pēc Nordea Rīgas maratona bija pagājušas pāris nedēļas, vasara, ūdens prieki laivā – skriešanu biju pametis ne gluži novārtā, bet pievērsos tai reti. Kāpēc gan nepaskraidīt labā kompānijā izmantojot nakts vēsumu? Ne bez ietekmēšanās no Feisbukā pamanītā fakta, ka Ņergas skries tieši šo stafetes posmu – man patīk viņu filozofija. Dalībnieku sarakstā ieķeksēju, ka “sekoju līdzi”, citiem vārdiem – nāks tuvāk, redzēs, un atkal kāpu laivā izmest kādu loku tepat pa Daugavu. Piektdienas rītā, kad skatījos laika prognozi vakarā sarunātajam laivojienam, ienāca prātā, ka kaut kā būs jānokļūst līdz Mežciema SKY divos naktī. Atbilde ir velo, ar plānu uz skrējiena laiku atstāt savu transporta līdzekli Ņergu pūznī. Stafetes pārņemšanas laiks ir noteikts, iedomājos, ka kartē jāizmēra attālums, lai izrēķinātu ceļā pavadāmo laiku līdz velo uzglabāšanas vietai. Rezultāts darīja mani domīgu. Izmērīju attālumu no stafetes nodošanas vietas līdz mājām, kurš gan bija apmēram skaidrs, nu jau svārstoties starp velo un skrējiena pagarināšanu. Saskatot mērījumu rezultātu ar stafetes posmā veicamo ieguvu skaitli, kurš aizdomīgi tuvu iedvesmojošajam 42. Hm. A kāpēc gan ne? Jutos atpūties, enerģijas pilns, ar tik pamatīgu visdažādāko emociju pildījumu, ka mutuļoja kaut kur iekšā mēģinādamas izlauzties līdzīgi sakarsētām gāzēm un lavai vulkānā jau nedēļu. Kā punkts uz “i” – iepriekšējā vakarā braucot uz laivu bāzi gadījās tikšanās un saruna, kur sajutu drošības ventīli draudīgi grabināmies kā nesaprotot – palaist ārā vai varbūt vēl drusku paturēt, riskējot ka kaut kas var aiziet pie vella vecmāmiņām un pat vēl tālāk. Maķenīt nošņāca gar blīvējumu, bet tomēr palika iekšā un, kas zin – varbūt labi, ka tā.
Pirms braukšanas airēt, pavisam nejauši nokļūstu tuvējā Maksimā, kur ne mazākas nejaušības dēļ starp tādiem citiem pirkumiem, kā auzu pārslas brokastīm, pāris aliem katram gadījumam utml, iegadās puslitra Kolas pudele (kuras cena ir puse no 4x lielāka tilpuma). Neko. Sagadīšanās. Laivošanas pasākumu, ko biju apsolījis kādai Pārdaugavas noskrieniešu PAN!K’ā satiktai jaunietei un viņas līdzbraucējam, bija iecerēts beigt ne vēlāk kā 23, mājās ne vēlāk par pusnakti, pietiek laika, lai paēstu, pārģērbtos un nokļūtu Mežciemā vienā vai otrā veidā.
Minos uz Bāzi. Pa ceļam pamanu pazīstamas kontūras – Ilze braši soļo pretim vakara pastaigai laivā. Bāzē satiekamies ar otru vakara līdzbraucēju, ģērbjamies, ņemam laivas un laižam ūdenī pirmsstarta instruktāžu veicot darbošanās laikā. Baudu vakaru pa retam apmainoties ar iespaidiem. Zunda vardes izsmej mūsu airēšanas tehniku, šķiet, apņirdz arī laivas. Un varbūt pat man galvā mītošos stradotrosus (būtnes, kas rodas pēc neķītras albatrosu kopošanās ar strazdiem vai otrādi). Parasts vakara aplis apkārt Ķīpsalai, caur Andrejostu un Kanālu līdz Centrāltirgum, tad lejup pa Daugavas straumi atgriežamies Āgenskalna līcī. Starp 10,5 un 11,5km, atkarībā pēc kuras laivas Endomondo rādījuma skatās, nepilnās divās ar pusi stundās. Noliekam laivas, nedaudz parunājos ar Gintu – laivu saimnieku, tad braucu mājās un joprojām svārstos starp velo un skrējienu. Iekšā patīkami atslābinošs nogurums pēc slinkas aira cilāšanas un emocijas. Daudz. Pēdējās septiņas dienas bijusi gara nedēļa.
Rabarbaru plātsmaize vakariņās. Telefons uzlikts lādēties, lai varētu sekot līdzi skrējienam. Atbildu uz komentāriem Endomondo par vakara izbraucienu, skatostukšo plastmasas pudeļu pieejamību virtuves skapīšos līdzņemamajam ūdenim. Tad pamanu komentāru, kurš precizē manu ierakstu “iesildos” ar “pusnakts maratonam?”. Nu vai zin! Domās parādu jautātājai mēli un iekožu sānkaulī. Kā gan viņa varētu zināt par manu plānu? Atrodu vēl dažas pudeles, piepildu ar ūdeni, krāmēju mugurenē. Mazā, samērā vieglā mugursona neder skriešanai, jo nav aprīkota ar jostu. Uz katru soli sanāk “klap” pa muguru, tāpēc jāņem lielāka – savulaik Maksima par ~10Ls iegādāta ar polsteriem, jostām un pat kaut kādu rāmi iekšā (laikam smagumam) – par šo cenu ir ok. Lieku 3 pudeles ar ūdeni – 2x 0.5, 1x 0.7, puslitrs jau pieminētās kolas, kura laivošanas laikā dzīvojās pa ledusskapi. Ar aprēķinu – puslitrs uz katriem 13km un kola beigām. Somā ielieku ar garroku skrienamkreklu – gadījumam, ja skrējiens nesanāk līdz mājai, rīti mēdz būt pavēsi, sevišķi, ja esi sasvīdis. Ieslidinu šortu kabatā pāris ledenes, kuras tā arī tonakt netika nosūkātas. Kājās būs sevi jau vairāk kā 1000km ceļā, t.sk. Nordea maratonā savu uzticamību pierādījušās skrienamkurpes no Hi-Tec – Silver Shadow. Ierakstos twitterī (lai Ņergas zina, ka būšu. it kā piezvanīt nebūtu ātrāk).
13 ar pusi līdz SKY, vai, ja noskrien gar Ņergu pūzni – 15 ar pusi. Kāds arī ir plāns, ja pietiks laika. Lai nebūtu jāpaļaujas tikai uz no telefona skanošajiem paziņojumiem par kārtējo kaut kādā laikā pieveikto izbaudīto kilometru, uz rokas pulkstenis. Pusvienos izeju uz ielas, ieslēdzu Endomondo un sāku.
Pirmie sviedri, kāda dīvaina Āgenskalna tirgus tramvaja pieturā vienatnē žūpojoša jaunieša vēl dīvainākas, iespējams, ne pārāk agresīvas roku un kāju kustības, ko pavada nesakarīga murmulēšana nolūkojoties uz garāmskrejošu cita veida vēl dīvaināku dīvaini (mani), piektdienas nakts burzma Vecrīgā nedaudz samazina ātrumu, bet tālāk atkal viss tikai paša vadīts. Brīvības iela, Pērnavas, Zemitānu pārvads. Augšupceļā pretim nāk simpātiska meitene, aiz muguras puisis stiepj iepakotu smago dejotāju tērpu. Izmaināmies gājēju ejas šaurumā, uzsmaidām viens otram – viņiem diena beigusies, noguruši pēc koncerta vai mēģinājuma, soļo mājās, es, spēka pilns, tik uz priekšu. Lejupceļā mācos atpūsties. It kā izdodas, it kā ne. Vēl daudz skrējienu priekšā, apgūšu. Sadabonu ūdens pudeli – mutē sausuma sajūta, jāpadzeras laicīgi. Ieriķu ielas ēnainais trotuārs ir pārbaudījums sajūtām. Acis ātri atrod ar tumsu, saskatu lielo nelīdzenumu kontūras, izvairos. Ar sīkākajiem tiek galā pēdas. Ticis līdz Biķernieku ielai iemetu acis pulkstenī. Grafiks ievērots, izskatās, pietiks laika izmest 2km līkumu, lai starta vietā ierastos ar jau saskrietiem ~15,5km. Atceros, ka pirms dažām dienām kādā pievakarē te braucu ar velo patīkamā sabiedrībā, lai izbaudītu peldēšanas sezonas atklāšanu pilnmēness atspulga rotātajā Linezerā. Tikmēr klāt Eizenšteina iela, iemetu acis pulkstenī, lai vēlreiz pārliecinātos, ka pietiks laika, kurā līdz 2:00 paspētu līdz Rimi, tad Supernetto un SKY, griežu pa kreisi un atkal ienirstu apstādījumu ēnā. Pēc brīža izskrienot uz Hipokrāta ielas pamanu gabalu priekšā pa trotuāru pārvietojamies cilvēku grupu. Atstarotāji, mirgojoša lampiņa – ups, zinot skrējēju mīlestību uz precizitāti (atšķirībā no laivotāju pusstunda šurp-turp – tas ir “laikā”), pielieku soli, lai arī zinu, ka stafetes maršruts tāpat vedīs man pretī – kārtībai jābūt – ja skrien visu, tad visu. Pieskrienot grupai, kura apstājusies stafetes pārņemšanai un kopīgai fotogrāfijai, uzsaucu sveicienu, tieku aicināts kadrā, pāris bildes, ūdens pudeles, kura jau tukša, maiņa, atvadīšanās no iepriekšējā posma skrējējiem un … sākam. Pēc mirkļa pievienojas Čaiņiku pāris, kuri tiek sagaidīti ar sajūsmas saucieniem. Temps smuks, brīžiem sajūta, ka man drusku par ātru, bet zinu, ka 21,1 esmu skrējis stabili zem šonakt ieplānotajām 2h, attiecīgi – vienkārši turos līdzi un izbaudu. Uz Šmerļa ielas veloceliņa mūs apjūsmo pretīmnākoši jaunieši, pirms Brīvības ielas Nestes paskrienam garām vēlīnam (? vai agrīnam) nūjotajam, kurš bez īpaša izbrīna noskatās padsmit garām paskrienošos dīvaiņos un divos pavadošos riteņbraucējos, pie Juglas McDonalda izraisās diskusija, vai esošajā tempā ir iekļauts pitstops, lai sarītos neveselīgu pārtiku, bet nerodot skaidru atbildi, ceļš turpinās bez izvirtībām ar baltmaizē iespiestas kotletes iesaistīšanu. Juglas iela, aplis un uz priekšu Lubānas ielas virzienā. Atkal aplis. Dažam čuru pauze, viens dalībnieks, ja pareizi sapratu, izbaudījis pusotru posmu, atvadās, lai dotos mājup (vai atpūsties kādam no nākošajiem posmiem). Drīz pēc Endomndo paziņojuma par 27. kilometru, jūtu, ka nav gluži lāgā. Galvā kaut kur ielavījusies doma, ka pie Dailes teātra, līdz kuram vēl gabaliņš, varbūt vajadzētu beigt. Lēnām, bet noteikti sāku atpakalikt no grupas, kas nevairo optimismu. Sarunāju ar kārdinošo ideju pāriet soļos, ka viņa pacietīsies līdz 30. kilometra beigām, tad tiks izskatīta vēlreiz. Ap to laiku otrā puslitra ūdens pudele kļuvusi tukša, slaidā lokā ielido autobusa pieturas misenē. Domāju, vai man vakariņās vajadzēja negausīgi apēst divus plātsmaizes gabalus. Zinu, ka nākošā pudele būs kola. Grupa jau tālu priekšā. Endomondo mehāniskā, sievieti imitējošā balss (kas zin, varbūt tas man ir pirmais solis uz gumijas sievieti, atšķirībā no normāliem cilvēkiem ierastā bezalkoholiskā alus) noskaita 30. Viss. Soļos, atsprādzēju mugureni, roku iekšā, sataustu dziļuma vēl vēso pudeli. Turpinot ātri soļot, atskrūvēju pamatīgi sakratīto dzērienu, nedaudz pārsteigts, ka puse satura nenonāk uz trotuāra, dzeru, tad dzeru vēl. Iekšā uzputo, gāze iesitas nāsīs, tas kā ielej spēku, pamodina. Soma atkal uz pleciem, sprādzes ciet, atsāku skriet. Pamanu, ka no jau pavisam tālu esošās grupas atpalicis puisis baltos šortos. Matīss. Un Čaiņiki. Gaida mani. Neko, jākustas. Pielieku soli. Pirms sākas Dienvidu tilta Lubānas ielas gala viaduktu labirints, esmu viņus panācis. Labi, var atmest tempu. Jā, man viss kārtībā, piedāvāju kolu, no kuras atsakās. Paši vainīgi – man vairāk paliks Jau uz Piedrujas ielas pamanu, ka skrienam 21,1km @ 2h grafikā, t.i. zem 6min/km. Čaiņiki, izbraukājuši Rīgu krustu šķērsu, jau pirms brīža ziņo, ka līdz Dailes teātrim, kur paredzēta stafetes nodošana, atlikuši 3km. Matīss smuki tur tempu, uzmundrina ar stāstiem. No aizmugures uz riteņa parādās Linda, kura noskrējusi iepriekšējo posmu, aizgājusi mājās, sapratusi, ka miegs nenāk, izdomāja atbraukt paskatīties kā mums skrienas, un sāk kaut ko čalot – saturu nesaprotu, bet ir labi. Saprotu, ka 42,2 šonakt notiks. Pie Matīsa ielas pārbrauktuves Čaiņiki atvadās, turpinam trijatā. Matīss, kurš ik pa brīdim ieskatās pulkstenī un nosaka, ka ejam grafikā, Linda, kura uz diviem riteņiem līkumo starp mums, trotuāra uzbrauktuvēm un pakāpieniem pie māju ieejām un es, nedaudz pacilātā noskaņojumā, klusībā rēķinādams, vai un kā varētu dabūt nedaudz labāku laiku kā iepriekšējā skrējienā. Īsi pirms Čaka ielas pie kāda kroga jauniešu grupa sajūsmināti komentē mūsu pārvietošanos, viens pat paskrien līdzi pārdesmit soļus, bet, šķiet, tas arī viss – sagurums un telefons pie auss liedz turpināt. Bērnu pasaule it kā jau blakus, saku – zin, man vajag atmest tempu. Izrādās, esam drusku ietaupījuši, varam to atļauties un joprojām būt plānotajā grafikā. Forši. Pie policijas busiņš ar likuma sargiem, kuri noskatās uz, iespējams, nedaudz dīvaino trijotni – meitene uz velo, pusis ar aizmugurē piesietiem baloniem un vēl viens ar mugursomu. Katru rītu kas tāds te noteikti nav vērojams. Jē. Brīvības iela. Grupa tikko beigusi, nākošā posma skrējēji jau gaida. Pāri ielai un esam klāt. Laikā. Izdzeru atlikušo kolu, dabonu vēl dažus malkus no Lindas atvestās skārdenes.
foto: Linda Beldava (ar pie rokas esošo telefonu)
Pāris foto, tad paziņoju, ka man ir jāstājas attiecībās ar pulksteni un dodos tālāk. Pieci ar pusi kilometri līdz finišam un pusstunda laika, lai paspētu līdz puspieciem. Apzinoties situāciju, saprotu, ka 4 stundās neieskriešu, bet, ja kas nenotiks, būšu ātrāk kā iepriekšējā reizē. Tas uzmundrina, kājas sāk cilāties brašāk. Pie Brīvības pieminekļa satieku pretīmnākošas vienādos karnevāla kostīmos tērptas jaunietes, kuras nakts sākumā krietni svaigākā skatā un lielākā skaitā redzēju grupā defilējam pa bruģi garāmgājēju saucienu un svilpienu pavadībā. Nesaprotu īsti “pirmskāzu ballītes”, bet nu katram savs. Vecrīga krietni tukšāka, vien velorikšas grozīdamās pa Līvu laukumu un Kaļķu ielas šaurībā brīžiem liek mainīt trajektoriju. Akmens tilts, pēdējā ūdens pudele. Šoreiz – 0,7. Malks rīklē, šļāciens uz galvas un vēl daži aiz krāgas, lejup no tilta. Nu jau drīz. No Uzvaras parka dīķa 2km līdz mājām, kur apmēram jābūt 42,2 līnijai. Brīžiem ātri soļi, bet pamatā skriešus. Laiks dīvaini turas saprātīgās robežās – zem 6min/km, izņemot 41., kad pasoļoju ilgāk un veicu kārtīgu pašaplaisīšanos. Un tad – juhū! – kā mūziku dzirdu fourty two kilometers in four hours two minutes (kad aiziet pāri stundai, sekundes nesaka), drusku iekož par to, ka 4 stundām pāri, bet – tas nekas. Pielieku soli, lai pēdējie 200m nesabojā statistiku, tad vēl līdz nākošajam stabam, vēl vienam un vēl drusku – tā, lai kaut kādas GPS aprēķinu kļūdas dēļ nenojūk pasākums. Re – klāt mājas, nu jau aŗī pietiks. 42,44km @4:04:56 (no kuriem 42,195 @ 4:03:28 – drusku vairāk kā 10min ātrāk salīdzinot ar NRM).
Nedaudz grīļīgi ieejot pagalmā izbaudu rītu, vērojot caur koku lapotnēm spīdošos tikko uzlekušās saules starus, saleju uz galvas un aiz krāgas pēdējās piles no ūdens pudeles. Pie loga rīta cīgu baudošais kaimiņš noskatās un jautā – nu, što, Maris, trudna? (puspieci, sestdienas rīts, puisis slapjā bezroku maikā, šortos, ar mugursonu un nevis dzer ūdeni, bet lej sev uz galvas – ko gan par šo varētu padomāt?) Atbildu – jestj takoje, un neiedziļinoties detaļās dodos iekšā mājā, kur noģērbies, noskaloju seju, sadabonu ledusskapī alu, atsēžos krēslā un sajūtu tādu kā pieskārienu. Par to, ka viss ir tik labi, lai gan nekas nav ne labi, nekā, bet iekšā bangojošās emocijas, ar kurām šis viss sākās, ir izklīdušas kā rīta migla virs Salacas pēc saullēkta augusta vidū.
Ja reiz skriet pašmāju gada spicāko maratonu nav bijis savlaicīgos plānos, tad attiecīgi, tas neuzrādāstreniņu kilometros. Bet, ja zvaigznes un planētas nostājas pretēji trīs pirkstu kombinācijai, tad ar trim oficiāliem, vienu kaktu maratonu un pāris Siguldas kalniņu ultrām azotē pie labas veselības gribās pamēģināt ko jaunu arī jau divreiz bradātajā NRM četrdesmitdivniekā, kā tādampadzīvojušamlaulāto pārim pēc garlaicīga ķeksīša pēc seksa, aizstaigāt uz mantiņu veikalu guļamistabas dzīves atsvaidzināšanai. Tā tā tā. Kas ir izlikts plauktos? Gumijnieki? Zeķes? Basas pēdas? O nē, par šerpu. Pat lubrikanti nelīdzēs, būs jēlumi. Varbūt nenoskriet, bet nonstopā noiet? Nē, vajag ko ekstrēmāku, asākām izjūtām. Noskrien forumā pagadās atsvaidzināt atmiņu par amīti, kas maratonu noskrien flipflopos. Bingo!Skriešu adaptētajās Crocs iešļūcenēs, kuras ziemā apgraizīju zinātnes vārdā kā reiz pēc manu pēdu horizontālās projekcijas aprisēm. Pareģojums.
No rīta saēdos tostermaizes ar jāņogu un vēl ar aveņu zapti un nosolos trasē neko neēst, izņemot padzerties aizkostu apelsīnu šķēļu sulu, ūdeni un pilnīga stresa gadījumā enerģijas suslu. No pēdas apakšas starp īkšķi un otro pirkstu pāri pēdas virspusei nolīmēju “ir diezgan lipīgs un ir ok” leikoplastu “V” formas veidā un šo pašu aptinu piecās kārtās ap jēzeņu tangiem, lai tie kļūst resnāki un mīkstāki, vēlāk šī darbība apstiprinās kā kļūda un, iespējams, pat abas, bet kam kļūdas ir tikai un vienīgi neveiksmes, man tās ir iespējas nākamreiz mēģināt inteliģentāk, vismaz tā reiz vienā no savām uzrunām izteicās H. Fords. Protams, no šī paša leikoplasta tiek izgrieztas divas ripiņas, ar kurām tiek paslēpti krūšu gali, lai ar kailu augšdaļu būtu iespējams rādīties publiskā pasākumā. Prieks par iesācējiem, kas šo kaiti laicīgi nenoskaidro garajos treniņos (kā es reiz), no čomiem vai neizlasa skriešanas forumos. Bet kārtīgam vecim, vismaz vienreiz ir jāizmēģina – must have.
Kā viduvējs aritmētiskais draudzes loceklis čupojos, bildējos, sarunājos un apsveicinos ar pārējiem sapucētajiem feidipīdiešiem pirms svētdienas Skrienkalpojuma. Hmmm, Feidipīds pēdējo skrēja bruņās, baltā togā vai tomēr kails? Un kādu ziņu Tu, jā, tieši Tu, vēlies nodot finišā? Ok, ziņa par uzvaru reizē ieskries finišā ar uzvaru. Pārkāpjot desmito bausli, kā grēcinieks noskatos uz viena TT (Tempa turētājs) amatā jauniesvētamā svaigajām Hermeja nulles taku čībām, izskatās šauras, tāpēc, diemžēl, ar tādām savas pēdas neaplaimoju. Vairums klātesošie, uzzinājuši par manu nodomu skriet jēzenēs, kļūst reliģiski spitālīgi – nespēj bilst saprātīga padoma no ganāmpulka noklīdušam aunam, jācer uz viņu tūkstošsoļu lūgšanām. Ir tikai viens, bet neko neapstiprinošs šaujamieroci vicinoša TT ķecera komentārs, ka pirksti var slīdēt pāri iešļūcenes galam, nodauzīt pirkstus un uzberzt tulznas. Maybe baby. Will see. 3/4 Noskrien TT 3:30 uz baloniem sazīmēju Skrējējdieviņus, sakārtoju audio sistēmu un pleilisti un nodrošinu Edmundabalss atbalstu par noskrietajiem kilometriem un laiku. Dodos uz starta kolidoru, ptū koridoru.
Ikgadējais pirms starta blā blā, fonā skan organiozatoru sarūpēts kaut kas labs ar ko finišēju pagājušogad kā TT 4:30, skrējiens sākas. Pieticīgi trenējoties uzstādījums pieticīgs: noskriet ne lēnāk kā pirmo un īpašo 3h51m un, ja būs lemts, tad pārsist rudenī Valmierā izmocīto 3h21m, respektīvi, pirmais garais treniņš šogad.
Solis raits un sākot ar iepretī “Costa Pacifica” lainerim pirmo slapināšanas punktu, izvairos to apskrienot, un tā metodiski plānoju izvairīties no pārējiem. Tā kā skrienu ar relatīvi skaļu mūziku, tad dzirdu saraustītus komentārus par savu apavu izvēli tikai no blakus skrienošiem kolēģiem, kas vēršas ar uzrunām, bet manas atbildes ir no sērijas “jā jā, forši” vai nav vispār, jo kārtīgi nesadzirdu.
Protams, jau ceturto sezonu, skrējiena laikā norisinās konkurss “Ideālais dupsis 2013″, kur par uzvarētāju pusmaratona distancē kļūst sektante ar zirgasti, superīsiem šortiņiem un izteikti nostieptu uz purngala liktu dejotājas soli un pats galvenais – dupsi kā Zeva dāvanu. Lai arī skrienot Dienvidu tilta kāpumā šo iespēju izmantoju apzināti vilcinoties, paildzinot vizuālo baudījumu, kas iespējams, noderēs kā flešbeks motivācijai grūtākajos kilometros, mana tipināšana tilta makarona plusojumā tomēr ir izteikti raitāka kā citiem, tāpēc sasniedzis šķērsgriezuma kulmināciju, turpinu drāzties pāri Eiropas Zelta tiltam kā nokaitēts vērsis un meiteni atstāju noskatīties uz maniem kailajiem Ahilejiem.
Ap 16. km jūtu, ka kaut kas ar sliktās pēdas tangu starpu nav labi. Jau iepriekš ik pa brīdim jutu cimperlīgu attieksmi salīdzinājumā ar labo pēdu. Dzirdināšanas punktos ūdens šļakstījās uz pēdām un kādu brīdi, līdz pažuva, jutu pastiprinātu kairinājumu. Turpinu tik vālēt triatlonistu gurnus grozošajā solī un finiša līnijai paskrienu garām gar kreiso galu 1h38m. Neslikti, ļoti labi. Skrējiena turpinājums seko uzreiz bez reklāmas pauzes…
…23. kilometrs un temps sāk samazināties. Mūziku esmu izslēdzis, puļkus izvilcis un koncentrējos uz elpošanu. Blakus pieskrien džeks un jautā kā skrienas jēzenēs, vai neberž? Saku, ka šur un tur knieš, bet ir ok un jautāju kā skrienas viņam. Viņš atbild, ka skrien labākajā ekipējumā, bet pret noberzumiem lieto vazelīnu. Tā kā es neko slīdamībai nelietoju, tad pārjautāju, kāpēc vislabākās kedas un zeķes, ja jāsmērē lubrikants? Tā kā čalim mugurā krekls no visiem zināma veikala, jautāju vai viņu veikalā var nopirkt vazelīnu…? …puisim bail no uzberzumiem un vēlme palīst zem 3h20m. Sarunu izbeidzu ar aicinājumu veikalos blakus labākajām botām un zeķēm tirgot vazelīnu, atsākt ritmiski elpot un pievērsties skriešanai nevis muldēšanai.
Džokera ielas atsvaidzināšanas punktā ekspromtum paķeru pusbanānu un noskaloju barības traktā. “Gaņi babu na dambis” ielas sākumā nejēgā sāk sāpēt kreisajā sānā, nu tā, ka S.Ā.P. Mēģinu nedaudz nomest tempu. Nekā. Ja šādi turpināsies, tad pieskrienot vistuvāk pasākuma centram jāplāno Norseman ekstrēmtriatlona baltais krekls… Ciešos ar pāris atraugām un akupunktūras trikiem līdz pat Elizabetes ielai kamēr sāpes rimstas. Cik trūka? Ja līkais nebija paredzēts ēdienkartē, kāpēc bāzu mutē? Fuij, slikts mērkaķis. Kļūda. Pieredze. Ķeksītis.
Ieskrienu Skanstes rajonā un saprotu, ka tomēr kaut kas ir pakaļā ar līdz šim nosacīti ideālo rīta skriešanas šovu. Kreisā pirkstu stakle jau sūrst it kā būtu iekāpis Fukušimas mīzeņu pūznī. Sāku štukot, vai tik nevajag kaut ko mainīt, arī leikoplasti no pēdas augšdaļas dislocējušies un plivinoties spēlē savu greizo nošu partiju manā simfoniskajā nūdistu dueta koncertā. Atceros šo un saprotu, ka man ir tik pat izturīgas iekšas, nepurpinot turpinu.
Lieku soli dažādos veidos, lai mazāk berž, velkot vairāk ārā pirkstus no kreisā tanga, un kāja tā un pēda šitā, līdz vienreiz iešļūcene nokrīt un nākas apstāties. Uz Lāčplēša ielas padzeros, netīši atkal un atkal saslapinu pēdas, dzirdu šušināšanu kā uz pirts akmeņiem uzmestam garam “Ššš…”, sviedrsālsūdens mazajās vātīs čurkstot izgaro. Praktiski izbaudu aicinājuma teicienu par sāls nebēršanu uz brūcēm, tikai šķidrā agregātstāvoklī. Lāčplēša un Baznīcas ielu krustā jautāju sev kādā nominācijā un kādu balvu iegūšu, turpinādams skriet kairinādams jēlu īkšķi un izliekoties, ka viss ir čībās? Godīgi atbildu, rauju čības nost un turpinu basām pēdām. Sajūtas ir neaprakstāmas, atvieglojuma sajūtā tāda, kā čurājot pēc 2 stundu ciešanās valsts gala eksāmenā, pilnīgi acis miglojās no labsajūtas, katrs solis – “Ooo, āāā, cik labi.”
Pieskrienu pie Esplanādes un iesēžos tieši astē (lasīt virsrakstu) un aizvējā daiļajai sektantei, kurai tempu un aizvēju atkal sāk turēt Nāves ielejas ultras finišētājs. Pie vantinieka vanšu balstiem Lietuvas skrējējam dzeltenā topā jautāju cik laiks, šis atbild, ka 2:45, sarēķinu, ka ir pa pirmo zorti, būs jāuzcep baso pēdu maratona torti. Jau iepriekš skatītāji uz Valdemāra ielas sākuma izteica komentārus “basām pēdām? …jau 2:40?” Tobrīd nenocirtu laiku, biju aizrāvies ar konkursa žūrijas priekšsēdētāja amata pienākumu pildīšanu, darbs nav grūts, bet pagalam atbildīgs. Šādi turpinu līdz pat Ķīpsalas ielai, kas ar savu virsmu ilgai baspēdošanai nav gluži piemērota ātrumam zem 4:50 min/km, jo var izraisīt tulznas un zemādas audu bojājumus, spriganā daiļava ar maratona distances ideālā dupša 2013 titulu attālinās, ehh. Ārzemju seniori iepretī Bjorkas hotelim izsauc “Abebe Bikila!” un es atbildu ar smaidu un Kolizeja vēsturisko cīņu cienīgu īkšķi raidītu debesīs.
Paskrienu garām dīdžejiem, parāpoju garām dzirdināšanas punktam un sāk skanēt izdzīvotāju skaņdarbs – ikona, kas man liek uzmesties zosādai, saņemties un šauties ārā kā bultai no pārkarsētās salas.
Izmetu loku uz Slokas ielas, padzeros un, ieraugot ielas otrā pusē tuvojamies sektantiem zināmu gelkedu ateistu, savā ziņā savu domubiedru ar pasaules izzināšanas garu, pielieku ātrāku savu baso pēdu soli, un, smaidot, tuvojos uz NRM2013 medaļā attēloto, ar konditoreju, melno nokrāsu un cietumu perimetru vissezonas tematisko rotājumu apvīto tiltu.
Pie pasākuma galvenā sponsora ēkas fasādes gogo meitenes spiedz: “Viņš skrien plikām kājām, basām pēdām!?” Uz kaļķenes Ventas pilsētas tipisko cementa bruģi nomaina riktīgais Vecrīgas oldskūls ar kārtīgām šķirbām, kur sabirusi visa konsumētā vecpilsētas naktsdzīve gružu, izsmēķu un stikla lausku veidā, spēlēju spēli “Uz līnijām kāpjot uzsprāgst”, līmenis “Boss”. Kungu ielas krustā, redzot manu pēdu pornogrāfiju bez melno taisnstūru cenzūras, kurus nesu rokās, kā hedonisma ziedu laikos, mazi vai lieli, visi ekstāzē palīdz man kulminēt ar skaļām ovācijām. Skrienu pēdējā līkumā palielinot tempu, dzenoties garām vairākiem skrējējiem ar gumijas un polimēru kontracepcijas līdzekļiem kājās. Finiša taisne, lieku lietā savas bērnībā ieliktās sprintera dotības, iepriekšminētajam lietuvietim aizbrauc jumts no baskāja izaicinājuma un šis mani tomēr noskrien. Nejūtos pazemots, joprojām jūtos kruts. Samazinu ātrumu triecot papēžus asfaltā un ietipinu, lai ko jel sakarīgu dzirdētu no žurnālista, kuram kā izrādās toč’ ir tikai benzīns galvā. Nekā! Neviena vārda. Varbūt pričkas aizsvīdušas, neredzēja? Vai ziemas cepure pārkarsēja motora galvu un pārdega blīves un sakusa vārsti? 3h27m. Svētais Feidipīds atkorķē Aīda pagrabos atdzesētas sešpakas pirmo alus skārdeni…”Klunk, klunk, klunk.”
Paklanos, pateicīgs par man sagādāto servisu un pasākumu, saņemu meitenes smaidu un kaklā pakārtu medaļu, paķeru aikāgaršo maisiņu un dodos pēc iepriekš sagādātā vēsā aliņa, pļāpāju muļķības ar čomiem un Dionīsa prātā dodos viņiem sastādīt kompāniju 10 km distancē. “Hell yeah!”
P.S.
Paldies visiem sektantiem un īpaši TT, kuri atbalstīja, izrādīja interesi, ķircināja un uzrunāja skrējiena laikā. Paldies! Satiekamies citos sezonas skrienkalpojumos un virtuālajā skriešanas paradīzē&ellē. Paldies sponsoram par pieteikumu un pēcburziņu!
P.P.S.
Uz abām pēdām kopā trīs nenozīmīgas tulznas, pāris noberzumi un viena pamatīgi liela atdalījusies ādas daļa kreisajam īkšķim iekšpusē, kas atsedz gaļas paviljona cienīgu skatu. Jēzenes ne vienā vietā neizjuka un kalpos vēl ilgi, bet jā, vairāk maratonu šļopenēs skriet neplānoju, varbūt kādu pusīti uz PB, bet labāk un bez traumām skriet basām pēdām ;)
P.P.P.S.
Ja Tev šis raksts lielos vilcienos šķiet ik pēc 3 min par seksu domājoša seksuālo fantāziju aprobežota mežoņa murgojums ar aprakstiem zem jostas vietas, tad Tev ir pilnīga taisnība un vēl, ja Tu skrien, tad padomā labi, kāds īsti ir skriešanas process – iesildīšanās priekšspēle, smukas drēbītes, smērītes un elektriskās spēlītes, ritmiskas kustības, pauzes un virzienu maiņa, temperatūras paaugstināšanās, svīšana, uzbudinājums, puskaila atrašanās publiskās vietās un grupās, labsajūtas hormona izdalīšanās, zosāda, finiša spurts… atsildīšanās pēcspēle, duša un ļoti laba ēstgriba, varbūt vēl cigārs vai cigarete. Tāpēc novēlu Tev sasniegt īstas baudas virsotnes, skrienot vismaz pusmaratonu, bet tiekties uz Maratonu!
Kā jau katru gadu arī šis gads nebija izņēmums un gatavošanās Nordea Rīgas maratonam sākās nedēļu iepriekš. Neiztrūkstošā aplokšņu līmēšana, somas numuru šķirošana un, protams, numura ievietošana pareizajā aploksnē. Tā pagāja divas dienas. Tad atpūta, lai ar jauniem spēkiem varētu darboties expo.
Ceturtdiena iesākas ar komandām, tad atpūtas pauzi un expo iekārtošanu. Visās telpās rosība, aplokšņu kastu statīvi tiek montēti, galdi kārtoti, plakāti izlīmēti, televizori uzriktēti, pa vidu tam apmācības. Kad lielākā burzma ap 22:00 noskrējusi, atlicis ir tikai pēdējais sīkums – vēlreiz visas aploksnes pareizi augošā secībā sašķirot un sakārtot kastēs, kā arī tās skaisti sakārtot pa plauktiem. Uz galdiem izkārtot kartes un pēdējo informāciju, zem galdiem salikt somu un aproču kastes, lai rīt atnākot uz 9:00 viss spīdētu un laistītos. Lieki piebilst, ka gulētas ir piecas stundas.
Piektdienas rīts. 10:00. Rinda aiz durvīm. Pusstundas laikā zāle pilna un rinda līdz parādes durvīm. Trīs stundas pagāja nemanot, galvu nepaceļot no aplokšņu kastēm, nemitīgi kādam paskaidrojot ko tagad darīt un skraidot pa visu zāli, stāstot kas, kur un kā. Pēcpusdiena mierīgāka, cilvēku aizvien daudz. Tā pagāja diena. Ap 22:00 viss sakārtots nākošai dienai – var doties mājup, gulēt. Secinājums, kopējais aplokšņu kastu skaits samazinājies par pusi.
Sestdienas rīts. Visi smaidīgi. Visa diena daudz mierīgāka. Ir pat laiks aiziet uzēst saldējumu, makaronus un paskatīties kāds laiks ārā (krusu gan neredzēju, bet to kā strauji nomācās gan). Neiztrūkstoši – aploksnes, somiņas, aploksnes, somiņas, aproces, aploksnes, tempa turētāju tusiņš, sarunas. Rindas, ja ir tad nekas traģisks. Otrā diena pagājusi. Aplokšņu kastu skaits samazinājies līdz piecām.
Atkāpei:
5km
10km
Pusmaratons
Labi. Es padodos
Maratons.
Kāpēc maratons? Pavisam vienkārši. Vienu rītu pamodos ar domu vajag, lieki piebilst, ka tās dienas vakarā tika prezentētas piemiņas medaļas. Ja tā padomā, tad kāpēc ne, jo ir pagājusi kārtējā piecgade.
Iesākumā pieci gadi pagāja, kopš spārnotās frāzes „Nākamgad skriešu pusmaratonu” un šogad pagāja pieci gadi kopš noskrēju pirmo pusmaratonu. Tradīcijas jāturpina. Pirmie 5km sacensībās Rīgas maratona ietvaros, pirmais pusmaratons – Nordea Rīgas maratons, loģiski, ka pirmais maratons – Nordea Rīgas maratons. Taisnības labad jāsaka, ka es zinu, kurš teica, ka pirmo maratonu neskries Latvijā vai arī skries Latvijā, ja dalībnieku skaits garajā distancē būs ap 2000…
Svētdienas rīts. Saulains. Krastmala pilna ar skrējējiem. Apsveicinos ar savējiem info teltī un dodos tālāk Lielā Kristapa virzienā, kur jau gandrīz norisinās tradicionālā fotografēšanās. Sarunas.
Starts. Pirmie 21km kā jau pie pusmaratona pieklājas. Sarunas laika īsināšanai, dzeršanas punktos glāzīšu ķeksēšana. Pirmā cilpa pazūd nebūtībā. Krasta ielas posms saulītē, kārtējā dzeršanas punktā no Lindas rokām izrauju glāzīti. Dienvidu tilts – sarunas turpinās mūzikas ritmos. Pie 16km uz Krasta ielas beidzot sāku atcerēties par savu dzēriena pudeli. Zem dzelzceļa tilta arī atpakaļceļā stāv Signis ar Imantu un visus uzmundrina. Drīz apdzen TT 4h15min. Otrais lielais aplis iesākts. Pievienojas Dzintars, pusīti jau noskrējis, bet grib izskriet arī otru pusīti. 11.Novembra krastmalas posms līdz ostai ir saules un svelmes ieskauts/sakarsēts. Tveice tāda forša. Man gribas ēst, ēnu, mākoņus un lietutiņu. Būs kārta želejai, kura vēlāk tiek pa gabaliņam notiesāta (jāpiebilst, ka skrūvējamie iepakojumi ir laba lieta). Stratēģija – ūdens uz galvas, dzēriens un apelsīns vēderā. Ganību dambis turpu – šurpu posms saule, saule, saule. Superīgi. Sākas kāju posmi. Krišjāņa Valdemāra un Sporta ielas krustojumā trases tiesnesim palūdzu kolu, šis noplāta rokas, ka nevarot dabūt. Lēnām atmetu cerību riņķojot pa Skanstes ielas rajonu. Ūdens šļūtene. Zied ceriņi. Ēna. Laime pilnīga – trases tiesnesis pasniedz puspudeli ar atgāzētu kolu (uz savējiem vienmēr var paļauties). Vēl nedaudz un garām paskrien TT 4:h30.
Vanšu tilts, Statoil strūklaka, uz tilta ar fotoaparātu rokās guļošs Arvis, Ķīpsala ar daudz mūziku, sauli, pretim skrienošiem dalībniekiem, ūdeni, aukstu ūdeni, apelsīniem. Vanšu tilta tālākais punkts, apgriešanās, pīksteklis, dzeršanas punkts, daudz izstieptu roku ar glāzītēm. Uzskrienot tiltā pamājam ekrānam. Otrpus aizskrien 10km līderi. Viņu ir daudz. Uzmundrinājumi. Pie Nacionālā teātra spēlē Auļi. Pievienojas Signis. Man pēdējos kilometros kompānija uz goda – divi puiši. Dzeršanas punkts. Desmitnieku skrējēji pēc laika skatoties no manis vēl drošā attālumā. Negribu, lai mani apdzen. Pēdējā taisne pa bruģi. Aplausi, ovācijas, gaviles, uzsaucieni no malās stāvošajiem. Krastmala rokas stiepiena attālumā, Signis saka, ka var no 4h30 izskriet. Es turpinu savā tempā. Jāatzīst, ka pēdējie 2 ar pus kilometri bija ievērojami ātrāki. Motivācija – finišs. Finiša spurts arī bija.
Apsveicam, Lauma! Tavs 42km maratona rezultāts 4h30min26sek. Tiekamies arī nākamgad!
Pēc finiša viens no pirmajiem jautājumiem, kad/vai skriesi nākamo maratonu? Nez, man tie taisnvirziena viendabīgie gabali nepārāk.
Pirmais maratons ir īpašs. To, cerams, neviens nemēģinās noliegt un nav arī nepieciešams. Maratons jau pats par sevi ir kaut kas īpašs, jo tikai nedaudzi trakie uz pasaules iedzīvotāju kopuma ir uz to spējīgi. Bet kā paliek ar otro? Trešo? Vai tie ir mazāk īpaši?
Maratonu īpašu padara tā distance, tā vēsture. Jo tieši vēsture ir veidojusi tā distanci – visus 42 195m, kas ir kļuvusi par savdabīgu cilvēku fizisko un garīgo spēju pārbaudījumu. Kad tā beidzot pieveikta, pēc mēnešiem un varbūt pat gadiem ilgas gatavošanās, nobriešanas, šaubām, mazākām un lielākām uzvarām pār sevi, un tiem īpašajiem treniņiem salā, lietū, saulē un vienos naktī… tad kā latviski mēdz teikt “vadzis lūzt” un iestājas eiforija, kas katram izpaužas savādāk. Bet šoreiz ne par to, šoreiz par to kā tiku līdz savam trešajam maratonam, gada laikā otrreiz uzlaboju rezultātu, kā arī par to, ka viens to noteikti nespētu un kas tur galu galā ir tik īpašs.
Atskatoties uz pagājušo gadu, jāsaka, ka pirmais maratons bija vieglāks – četrās stundās iekļāvos, noskrēju un toreiz ar to pilnīgi pietika. TT pakalpojumus izmantoju tikai pēdējos desmit kilometros jeb tad, kad viņi beidzot mani panāca un, skrienot lejā no Vanšu tilta, paspēju vien nobļaut “paldies”, lai panāktu četru stundu tempu. Jau tad zināju, ka tas nebūs mans pēdējais maratons, bet tā pa īstam gatavoties otrajam sāku tikai rudenī – ilgi svārstījos starp Cīrihi un Milānu, bet beigu beigās izvēlējos Cīrihi. Ap to laiku sāku aizpildīt arī atlikušo skriešanas kalendāru – ja aprīļa sākumā ir viens maratons, bet maija beigās Rīga, tad vai pietiks laika atjaunoties? Un vēl pa vidu taču Biķernieki… Parasti cenšos nelekt pāri galvai tāpēc nolēmu Cīrihē iet uz rezultātu, bet Rīgā skriet pēc izjūtām – kā būs, tā būs un galvenais tikt līdz galam – tā es domāju vēl pat šajā pavasarī. Cīrihe atnāca un pagāja, ieguvu neatsveramu pieredzi un nobrīnījos par sm72 ātrumu – tik ātri panesās garām, ka nepaspēju pat pasveicināt. Pēc Cīrihes pirmo reizi nebija nopietnu paģiru jeb riebuma pret skriešanu – gribējās skriet vēl un vēl, bet saprāts lika nedaudz piebremzēt, jo kaut kur tika lasīts, ka vajag ļaut ķermenim vismaz desmit dienas līdz divām nedēļām atpūsties. Šī apņemšanās gan īpaši neizdevās, jo gribējās jau paskriet gan ar dzīvesbiedri, kas bija apņēmusies noskriet desmit kilometrus, gan arī ar labāko draugu, kuram uz Dzimšanas dienu biju uzdāvinājis dalību NRM pusmaratonā. Tā nu sanāca reizēm pat skriet divas reizes dienā, bet par to īpaši nesatraucos, jo vadījos pēc frāzes: “Mūs nenogalina attālums, bet gan ātrums.”
Pirmās nedēļas beigās bija Mežaparka koptreniņš, nākamajā nedēļā arī, bet trešajā nedēļā jau bija klāt Biķernieku pusmaratons, kuru, sev par lielu pārsteigumu, noskrēju vēl nebijušā ātrumā un parādījās klusā cerība par maratona laiku 3:30.
Biķerniekos vēl nesadūšojos sperties klāt noskrieniešiem un sākt biedroties, laikam pie vainas dabas dotais kautrīgums un introvertais raksturs. Taču virtuāli iepazītie profili un lietotājvārdi pamazām tika savienoti arī ar reāliem cilvēkiem un personvārdiem, kā rezultātā izmantoju vēl nebijušu iespēju piedalīties koptreniņā, kura maršruts veda praktiski gar mājas durvīm. Pozitīvās enerģijas un nedēļas kilometrāžas, kura jau bija pārsniegusi skaitli 70, iespaidos, nospraudu mērķi šī gada NRM turēties kopā ar TT 3:30, cik vien ilgi tas ir manos spēkos un beigās kaut vai rāpošu, bet tikšu līdz galam. Visus treniņus cītīgi aizvadīju ar attiecīgu tempu, lai iekļautos vajadzīgajā laikā, tikai laika trūkuma dēļ pēdējo garo skrējienu sanāca skriet nedēļu pirms sacensībām – pavisam nedaudz bija uztraukums vai ķermenis spēs pietiekami atpūsties.
Tad, protams, uznāca lielais karstums, kas atkal uzmeta šaubu ēnu visam pasākumam un lika pārskatīt maratona stratēģiju – vai iet uz rezultātu vai arī vienkārši noskriet. Šodien, divas dienas pēc maratona man ir liels prieks, ka nenobijos un ka pietika pārliecības par sevi.
19. maijā, kā jau ierasts, izpildīju savu pirms sacensību rituālu ar ūdenī vārīto auzu pārslu putru ar rozīnēm, numura piespraušanu, zeķu meklēšanu un ūdens pudeļu pildīšanu līdzjutējiem. Maiss pār plecu, sabiedriskais transports un krastmala – šoreiz pa taisno pie Lielā Kristapa. Pirmā Noskrien nozīmīte, pirmā kopbilde un pirmo reizi varēju kādam noskrienietim pateikt “Čau (eees)!”, trešajā maratonā tik daudz pirmās reizes piedzīvojumu, kā arī pirmo reizi nejutu gandrīz nekādu uztraukumu. Starta šāviens un pirmo reizi padevās tik labs starts – iekārtojos uzreiz aiz sm72 muguras un centos neatpalikt, jo starta burzmā biju pieradis skriet lēnāk. Kad lielais skrējēju pūlis bija izretojies, atradu savu tempu un gar trases malām sāku meklēt atbalstītājus.
Vanšu tilts, Vecrīga un Krasta iela. Līderu sveicināšana, patīkams vējiņš un sajūtas bija lieliskas, varētu skriet vēl un vēl, bet pēc noskrietā pusmaratona pirmo reizi sajutu smagumu un slāpes – palaidu garām TT, bet kā jau biju apņēmies, tad turējos līdzi cik vien spēju. Yes! Uz Katrīnas ielas ir ūdens punkts – nedaudz atžirgu un varēju turpināt pakaļdzīšanos – par spīti krietnajam pretvējam, TT noķēru P. Brieža ielas galā, sm72 padalījās ar želeju un sajūtas uzlabojās tiktāl, ka šos pat apdzinu (tagad jānoskaidro kas tā bija par želeju :D ). Drīz pēc tam gan saprāts ņēma virsroku un samazināju tempu, kārtējo reizi aizslēpjoties aiz vīru mugurām. Tā tā vienmērīgā skriešana turpinājās līdz pat Vanšu tilta sākumam un nevarēju saprast vai TT palielina ātrumu vai arī pats netieku līdzi, jo likās, ka temps nav mainījies. Bet fakts bija tāds, ka sāku atpalikt – desmit, divdesmit metrus – jācenšās vismaz ja ne pievilkt, tad vismaz neatpalikt vēl vairāk. Ķīpsalā pazuda pēdējais vējiņš un sākās pirmās šaubas par iekļaušanos 3:30 – kad bija pieveikts nelielais uzkalniņš, kas svētdien šķita gatavais Golgāts kāds sauca mani vārdā, bet biju jau tādā transā, ka spēju vien atmest sveicienam ar roku. Viens no pēdējiem izrāvieniem bija pie pagrieziena Ķīpsalas galā, kur sm72 palīdzēja ar uzmundrinājumu, DJ, kas tieši man skrienot garām uzrāva Eye of the Tiger, un pirms 40tā kilometra, kad apdzinu OreMan. Diemžēl, lai kā arī necenstos, kājas nespēja klausīt tik daudz, lai noķertu baloniņus, kas arvien attālinājās un pirmo reizi manī nebija atlicis spēka kārtīgam finiša sprintam. Skrienot lejā no Vanšu tilta baloniņi bija jau pazuduši ap stūri un nākamreiz tos ieraudzīju tikai atkal pazūdam aiz Rātsnama. Nedaudz pārsteigumu izraisīja finiša tuvums uzreiz aiz pagrieziena un pēdējo reizi saņēmos, lai spertu kaut nedaudz lielākus soļus.
Laiks 3:29 un apsveikumi no TT komandas. Nezinu vai tad spēju izmocīt paldies, tāpēc tagad pasaku paldies Jums visiem – Jūs bijāt labākā komanda un bez Jums nu nekādi. Medaļa, apsveikumi no tuviniekiem un pirmo reizi mūžā, drošs paliek nedrošs, paliku validola tableti zem mēles – pirmo reizi mūžā biju laikam dabūjis karstuma dūrienu.
Kad biju sagaidījis citas TT komandas uz Vanšu tilta un dzīvesbiedri finišējam desmit kilometru distanci, beidzot varēju doties mājās un, ejot pa dzimto Āgenskalnu, pirmo reizi saņēmu “Sveiciens noskrieniešiem!” no garāmgājēja. Baigi labās nozīmītes!
Visam ir pirmā reize!
P.S. Meitene, kas iegravēja aprocīti paslavēja par uzlaboto rezultātu. :)
Jau uz Piedrujas ielas pamanu, ka skrienam 21,1km @ 2h grafikā, t.i. zem 6min/km. Čaiņiki, izbraukājuši Rīgu krustu šķērsu, jau pirms brīža ziņo, ka līdz Dailes teātrim, kur paredzēta stafetes nodošana, atlikuši 3km. Matīss smuki tur tempu, uzmundrina ar stāstiem. No aizmugures uz riteņa parādās Linda, kura noskrējusi iepriekšējo posmu, aizgājusi mājās, sapratusi, ka miegs nenāk, izdomāja atbraukt paskatīties kā mums skrienas, un sāk kaut ko čalot – saturu nesaprotu, bet ir labi. Saprotu, ka 42,2 šonakt notiks. Pie Matīsa ielas pārbrauktuves Čaiņiki atvadās, turpinam trijatā. Matīss, kurš ik pa brīdim ieskatās pulkstenī un nosaka, ka ejam grafikā, Linda, kura uz diviem riteņiem līkumo starp mums, trotuāra uzbrauktuvēm un pakāpieniem pie māju ieejām un es, nedaudz pacilātā noskaņojumā, klusībā rēķinādams, vai un kā varētu dabūt nedaudz labāku laiku kā iepriekšējā skrējienā. Īsi pirms Čaka ielas pie kāda kroga jauniešu grupa sajūsmināti komentē mūsu pārvietošanos, viens pat paskrien līdzi pārdesmit soļus, bet, šķiet, tas arī viss – sagurums un telefons pie auss liedz turpināt. Bērnu pasaule it kā jau blakus, saku – zin, man vajag atmest tempu. Izrādās, esam drusku ietaupījuši, varam to atļauties un joprojām būt plānotajā grafikā. Forši. Pie policijas busiņš ar likuma sargiem, kuri noskatās uz, iespējams, nedaudz dīvaino trijotni – meitene uz velo, pusis ar aizmugurē piesietiem baloniem un vēl viens ar mugursomu. Katru rītu kas tāds te noteikti nav vērojams. Jē. Brīvības iela. Grupa tikko beigusi, nākošā posma skrējēji jau gaida. Pāri ielai un esam klāt. Laikā. Izdzeru atlikušo kolu, dabonu vēl dažus malkus no Lindas atvestās skārdenes.
km 
- 
