Savu pirmo maratonu noskrēju pagājušā gada Nordea Rīgas maratona lielajā karstumā. Bija smagi un grūti. Protams, rezultāts varēja būt daudz labāks, bet ko tur daudz. Esmu jauns. Vēl viss ir priekšā. Tāpēc nav kur steigties, un izdomāju, ka tagad maratonus skriešu tikai ārzemēs. Skan dārgi un ambiciozi, bet ja noskriešu maratonu ar labāku rezultātu šeit, un piepildīšu sapni par ultramaratonu, ko tad? Tāpēc tagad kļūšu par maratontūristu.
Pēdējais skrējiens pirms NRM
SKRIEN TRĪS, „MAKSĀ” PAR VIENU
Bez lielas domāšanas biju gatavs pieteikties uz 1/2maratona distanci. Runājot ar draugiem, sekoja doma, ka es varētu būt privātais tempa turētājs 10km distancē. Tad sekoja doma: „Ja skrienu vēl 10km, kāpēc gan nevarētu skriet vēl 5km un sakrāt 3 NRM distances vienā dienā?” Domāts, darīts. Par pusmaratonu samaksāju laicīgi, bet pateicoties Lattelecom, varēju skriet arī 10km un 5km.
1/2MARATONS, 10KM, 5KM
Ar nelielu satraukumu pamodos pirms modinātāja. Sakārtoju somu, nelielas brokastis, un laiks doties ceļā. Mantas nodotas, noskrienieši satikti, kopbilde, iesildīšanās, tualetes apmeklējums un starts no pašām beigām. Doma par palīšanu zem 90min sāka izgaist jau pirmajos divos kilometros, kad no plāna atpaliku jau par 1,5min. Atgūt tādu laiku diez vai izdotos, tāpēc ar Guntaru nolēmām vienkārši skriet un baudīt atmosfēru.
6. kilometrā sāka traucēt doma par zaļās pieturas apmeklējumu, piestāju arī. Atkal zaudētas sekundes, bet panākot Guntaru, atgūtas. Skrienot atpakaļceļā pa Vanšu tiltu, mākoņi sāka izklīst, un palika karstāks, bet, par laimi, nebija tā svelme, kas pērn.
Ļoti patika kultūras kilometrs, it īpaši skrējiens gar mūsu Mildiņu. Tā Atmosfēra… Neskaitāmi sveicieni un atbalsts, kas atkal ļāva ievilkt elpu, un ar jaunu sparu doties uz priekšu. Visgrūtāk klājās ierastajā 18km robežā, kad redzi Vanšu tiltu, kur ir finišs. Šķiet tik tuvu, bet vēl gabaliņš ir jāskrien. Beigu beigās finišs arī sasniegts, pagaidām ar sezonas labāko rezultātu.
Šogad arī beidzot biju nolēmis paspēt uz masāžu. Saņēmu numuru, gaidīšanas laiks ~ 40min. Laiks aiziet pēc somas, lai varētu pārvilkt kreklu un paņemt numurus. Brīvprātīgie somu meklē, līdz man paziņo, ka viņa ir pazudusi. Ir jānodod kontakti, ar mani sazināsies, vai arī jāatnāk vēl pēc 10min. Nogaidīju ~40min, somas nav. Apnika gaidīt, gāju pats meklēt un minūtes laikā arī atradu savu somu. Labi, ka Guntars ar Ibumetin meitenēm sarunāja, ka varu doties rindā aiz viņa. Savādāk nebūtu paspējis uz masāžu. Masāža tiešām noderēja, biju gatavs atkal skriet.
Un ko es velkos kā gliemezis? :)
10km distancē tomēr nevajadzēja būt par privāto tempa turētāju, bet tā vietā kopā ar Andri, pēc viņa vārdiem, mierīgi nopīpējām 10km distanci. Pēc finiša palika aptuveni 3min līdz 5km startam. Tik cik, lai nomainītu numuru, izvēzētu kājas, un iesprauktos starta koridorā. Starts no pašām beigām, un pastaiga varēja sākties. NENORMĀLI daudz cilvēku, lēnākais 5km skrējiens, ja tā var nosaukt, manā mūžā. Brīnos, ka startējot no pašām beigām, finišēju ~ 5000ais. Toties prieks par noskrieto, pēc kura sekoja zvans no pagājušā gada VSK Noskrien stipro skrējiena komandas, ar uzaicinājumu pasēdēt pie alus kausa Vecrīgā.
Alus kauss ar 3/4 Stipro Skrējiena komandas
NOBEIGUMĀ
Citi saka, ka vajadzēja skriet pilno distanci. Jā, bet savā skrējēja CV tagad varu ierakstīt, ka esmu noskrējis 3 NRM distances vienā dienā, un manā kontā tagad ir arī visas NRM distances. Starpcitu, visu cieņu Valdim Ņilovam, kurš nevis noskrēja 3 distances, ieskaitot maratonu, bet nolidoja.
Trīs NRM distances vienā dienā – check
Nobeigumā arī neliels kadru salikums, ko fiksējis mans telefons:
Kā jau daudziem noskrieniešiem šis NRM bij pirmais maratons. Vēl gadu atpakaļ skatījos ar lielām acīm uz tiem trakajiem ar sarkanajiem numuriem, jo pašai jau šķita, ka esmu gana traka, lai aiznestu zaļo numuru līdz finišam. Bet tā nu tas iepatikās, ka tika pēc tam noskrieti visi Skrien Latvija posmi. Mazais velniņš jau dīdija, lai Valmierā skrienu maratonu, bet paldies manam draugam saprātam, kas neatļāvās šādu izgājienu. Tomēr gribējās, lai šī īpašā pirmā maratona finišs ir ar smaidu un pie samaņas. Tā nu ar nepacietību gaidīju NRM reģistrēšanās sākumu – jēeee sagaidīju un tiku pie smuka maza numura… Vairs atpakaļ ceļa nav. Un izrādās, ja ej uz kādu mēŗķi, tad pat ziema, sniegs un vētra nav šķērslis treniņiem.. Ziema paskrēja nemanot, klāt jau Rēzeknes posms – ik pa laikam iešaujas tā doma galvā, ka Tas tuvojas, bet vēl paniku neceļu, jo šķiet, ka vēl tālu. Pēc Biķerniekiem jau atopos, kas Tas ir pavisam tuvu – nu burtiski tepat. Zināju, ka noskriet varu (tas tak ir galvenais), tik jautājums – cik ātri? Lasot skrējēju piedzīvojumus un aprakstus par maratonu, pārņem brīžiem panika, uzburot tās ainiņas ar krampjiem, sienām un nākamo dienu mokām pārvietoties pa terpēm utt. Vai es to gribu? Mani “apčakarēja” – neko no tā visa nedabūju. Pirmā diena pēc maratona – protams joprojām eiforija, bet kājas tik tā pieklājības pēc tēlo, ka sagurušas. Aizvedu vakarā viņas uz pirtiņu. Doma – varbūt šorīt mani no gultas nelaidīs tik viegli ārā – bet ne – kājas svaigas kā gurķīši un vienīgā pazīme, ka ir kas noskriets, ir joprojām notirpuši kāju īķšķi – feinas sajūtas.
Svētku sajūta, jau atnāca EXPO dienā… Naktī uz sestdienu jau laicīgi gulēt, jo pieredze rāda, ka nakts pirms mačiem ir gana saraustīta, par ko parūpējās arī kaimiņi. Bet lidojoša pults pret sienu un maigs pieskāriens sienai ar dūri, tomēr liek viņiem saprast, ka es tomēr gribu gulēt. Svētdienas rīts agrs un ne miņas no satraukuma, jo pat īsti negribas celties. Starts sanāca nervus pakutinošs. Uz starta līnijas stāvēju un slaucīju asaras – ar domu “forši” esmu atstāta viena uz 42km ar pat nezinu, cik želejām kabatā, bez rūpīgi saplānotā dzēriena, magnēzija un citiem labumiem, un galvenais bez atbalsta. Pavadonis aizgulējās… Stāvu 5 min pirms starta vēl ar iesildīšanās drēnēm rokās un visiem labumiem un saprotu, ka ziepes ir. Izdevās tomēr sarunāt mantu glabātuvē, ka man tiek iedota vēl otra soma, kur salikt visus labumus un trasē doties tik ar dažām želejām – cik nu var salikt vienā mazā kabatiņā. Starta koridorā grūti tikt – viss jau pilns, bet es tāds maziņš izspaucos starp visiem un tieku pat labā vietiņā. Sākas skrējiens, vēl kāda asara nobirst, bet nu ko ta piņāt atnākusi – jāskrien tak vienalga.
Uz krasta ielas ap 17,18 km pavadonis tomēr ir klāt un pats jau sarūpējis no saviem velo krājumiem visādus labumus – tā nu saņemu gardu končai ko līdzīgu. Nu skrējiens var sākties. Bij plānots pirmo pusīti skriet 1:45-1:47, tuvāk 1:47 un tad otru varbūt ātrāk vai vismaz tāpat. Skrējās vnk fantastiski – tik ripo ripo un ripo. Kilometriem sāku pievērst uzmanību tik pēc 32km un tad jau pārņēma doma – “Un tas būs viss”. OK – ne jau visu trasi ar smaidu noskrēju, maratons sākās pēc 37km… Brīvības iela turpceļā tāda pagrūtāka, bet atpakaļ jau var lidot un vissss… un atkal doma “Un tas bija viss?”. Pirmā doma “kad būs nākamais?” Jau zinu – Valmierā! Rezultāts mani priecē – jo izdevās viss kas ieplānots 3:32:31 un šodien nekādu pazīmju, ka būtu ko tādu paveikusi… Ceru, ka arī turpmākie maratoni būs tikpat viegli un patīkami. Jā pusītes tomēr man ir nākušas grūtāk – pēc skrējienā “paģiras” smagākās.
Paldies par atbalstu trasē un par sveicienu uz lielā ekrāna!
Tieši pirms gada, kad noskrēju pirmo pusīti un paziņoju, ka tas ir viegli, es solīju pēc gada uzrakstīt, vai ir viegli noskriet maratonu. Tad nu lūk!
Par to, kāpēc vispār skriet maratonu, varētu rakstīt un rakstīt. Neskrējēji tāpat nesapratīs, bet skrējēji jau zina tāpat. Pāris tādu personīgu iemeslu – man bērnībā dakteri teica, ka nebūs, nedrīkst un nevar. Vēlāk arī citi cilvēki atkārtoja to pašu. Bet tad, kad es aizaizpagājušajā gadā skrēju pirmo piecīti, komentētājs teica, ka nākamgad esot jāskrien 10, vēl pēc gada pusmaratons un tad maratons. Nu labi! Visas šīs distances tieši Rīgas maratona ietvaros ik pēc gada arī esmu noskrējusi. Katru pirmo reizi, kas man liekas jauki un simboliski.
Gatavošanās bija pilnīgi dezorganizēta, nekārtīga, bez plāna un iedvestu šausmas jebkuram trenerim. Nu, es skrēju bieži un padaudz. Pārsvarā visādi pusgarie, ik pa laikam kāds 30nieks, šad tad maziņie un dikti daudz koptreniņu, kurus es apmeklēju tāpēc, ka man patīk mani skriešanas draugi, un tad, kad koptreniņu par maz, tad jau vienmēr var izvilkt kādu ārā uz neplānotu mikrokoptreniņu.
Dažas nedēļas pirms maratona sāku stresot. Likās, ka nāk kaut kas ilgi gaidīts, liels un izsapņots, kaut kas, kas kādreiz skaitījās nesasniedzams, bet nu jau klauvē pie durvīm! Pie tam tā apziņa, ka pirmais ir tikai vienreiz, tāpēc jāizbauda viss, kas ar to saistīts. Pirms starta vispār kaut kāds neadekvāts ārprāts, es no aizkustinājuma pat apraudājos. Tad līdzskrējēji mani samīļoja, nofotografēja, uzsita pa plecu, un es apzinājos, ka trasē būšu kopā ar savējiem. Tā arī bija – gan trasē, gan trases malās nemitīgi bira uzmundrinājumi no skrējējiem un atbalstītājiem. Otrajā aplī savus pusmaratonus noskrējušie skriešanas draugi bija izretojušies pa trasi un auroja uz mani. Finišā savējie, pēc finiša savējie…
Bet nu par pašu skriešanu. Tā kā starta koridors man trāpījās priekšpusē, tad nolēmu lēnām tipināt, līdz mani panāks 4:00 TT, pēc kuriem tad arī plānoju daudzmaz orientēties, vismaz sākumā. Skrienu, skrienu, TT kā nav, tā nav. Ķīpsalā mani panāca 3:45 TT, ar kuriem tad bišku paskrēju kopā, jo bija viegli tā turēties ar viņiem. Tad viņi pazuda (kā izrādījās, aiz manis), tad bija kultūras kilometrs, kas deva kārtīgu enerģijas spērienu, tad Krasta iela, bet man joprojām viegli! Kā man likās, lēnām skrēju, kad atkal satikos ar 3:45 TT, ar kuriem kopā turējos vēl kādus kilometrus 10. Pārsvarā skrēju viņiem kādus 5 soļus pa priekšu un smējos par to, kā viņi mani aiz muguras aprunā. Bija forši! Tad sākās stulbais Skanstes rajons. Vēl nodomāju, ka sienai tak esot jābūt pie 35.km, bet ne velna! Man tā sākās 28.km! Pēkšņi viss – nevar paskriet. Palaidu TT pa priekšu un vilkos nopakaļ ar domu, ka netaisos par visām varītēm tur nomirt. Gaidīju, kad atkal paliks viegli. Nepalika. Sākās visādas pārdomas par to, ko vajadzēja treniņos darīt, kā vajadzēja gatavoties… Ķīpsalā izdomāju mest kaunu pie malas un pāriet soļos. Ik pa brīdim to atkārtoju, pārsvarā pie dzeršanas punktiem. Nospraudu punktu, līdz kuram drīkstu staigāt, un tā atpūtos, lai gan man tā staigāšana arī bija tāda, ka pastaigāju garām citiem staigātājiem. Kad Vanšu tilta otrā galā kopā ar mani gabaliņu paskrēja viens skriešanas draugs ar savu zaļo medaļu kaklā, un es sajutu, ka nav nemaz tik grūti, sapratu, ka viss ir galvā, viss! Pat tas, ka man kājas ir nogurušas, viss sāp un viss ir slikti – arī tas ir galvā! Kaut kā tiku līdz kultūras kilometram, kas sākumā šķita mokošs, bet pēc tam bija 40.km atzīme, un tad nu es beidzot pa īstam sajutu, ka skrienu maratonu. 40km! ČETRDESMIT! Tas taču ir ārprāts kaut kāds, normāli cilvēki to nedara! Ar to “40” domu galvā tipināju tik uz priekšu, un tur jau ir tas Vecrīgas koridors, pilns ar līdzjutējiem, kas bļauj, ka vēl tikai 1km palicis. Ā, ja? Kur tad palika vēl viens km, jau aiz muguras? Un tad nu beidzot finiša pagrieziens, rokas gaisā, medaļa kaklā un steberēju ārā no finiša zonas, kur mani jau sagaida ar B vitamīnu.
Pēc finiša vispār nesapratu, kas notiek, kā man tagad justies un ko domāt. Labi, ka mani tur savāca un daudzmaz noorientēja. Foršas sarunas, svētki un apziņa, ka ojā – tas nu ir izdarīts, esmu kruta! Kad kāpu ārā no autobusa, visi piecīša skrējēji ar dzeltenajām medaļām skatījās uz manu sarkano, un man tas patika! Kājas knapi kustas, bet galva augšā! 3:52:03. 469.vieta no visiem, 22.grupā.
Vai ir dzīve pēc maratona? Vēl nezinu. Esmu dzirdējusi, ka tas mainot dzīvi. Ziniet, tā ir. Ir tāda padarīta darba sajūta. Kā tad, kad videospēlē ir izieti visi līmeņi. Viss. Izdarīju, sasniedzu! Mierīgi varētu mest tagad visu pie malas. Šorīt, nākamajā dienā pēc maratona, gāju uz darbu, skatījos uz cilvēkiem un domāju, ka it kā viss tāpat, bet tomēr pavisam citādāk – es tagad esmu noskrējusi maratonu. Izdarījusi to, ko vairums cilvēku nekad pat nemēģinās. Bet vai tad es varētu mest pie malas skriešanu? Tak nē, man patīk skriet, patīk arī pēcskrējiena sajūtas. Drusku pat esmu vīlusies, ka pa trepēm vajag tikai kāpt kovboja gaitā, nemaz nevajag atmuguriski. Patīk, ka no autobusa burtiski jāizkrīt. Patīk, ka tad, kad es endomondo aprakstā veltīju maratonu tiem, kas teica, ka es nevarot, un jautāju, ko vēl es nevaru, jau sāka birt visādi varianti, ko tad es nevaru – noskriet Rīga – Valmiera, pārsist viena čaļa 100km personīgo rekordu, noskriet 24h…. Redzēsim! Ir tik daudz virzienu, kuros attīstīties – dažnedažādas distances, kalniņi, stadions, ultras… Bet pats labumiņš, pats skaistākais ir sasniegts. Un es esmu priecīga par to – tagad, kad mani sauks par maratonisti, man nevajadzēs pārtraukt un skaidrot cilvēkiem, kas tad ir maratons.
Pienācis laiks atbildēt uz jautājumu – vai ir grūti noskriet maratonu? Pie velna, jā!
Lai būtu labas sacensības, ir jāaizvada labi treniņi, tādēļ ceru, ka katrs no jums ir pavadījis daudz laika trenējoties un pašas sacensības jums būs patīkams pārdzīvojums, un finišs pienāks nemanot un ar smaidu. Lasīt tālāk.
Jau otro gadu savācāmies paprāvā pulciņā un skrējām pa ledu pāri pieRīgas ezeriem. Jau otro gadu šādu koptreniņu iniciēja, inspicēja un organizēja mūsu biedrs Geo. Ja vien būtu nominācijas – gada skrējiens, ezeru ledus koptreniņi varētu droši pretendēt uz šo titulu. Paldies Geo par to. To novērtējusi arī žūrija un februāra mēneša skrējēja godā cēlusi Jurģi Purgaili jeb Geo.
Jau otro gadu savācāmies paprāvā pulciņā un skrējām pa ledu pāri pieRīgas ezeriem. Jau otro gadu šādu koptreniņu iniciēja, inspicēja un organizēja mūsu biedrs Geo. Ja vien būtu nominācijas – gada skrējiens, ezeru ledus koptreniņi varētu droši pretendēt uz šo titulu. Paldies Geo par to. To novērtējusi arī žūrija un februāra mēneša skrējēja godā cēlusi Jurģi Purgaili jeb Geo.
km 
-