Man ļoti patika tas, ko Aija Rulle atbildēja intervijā pēc 2. Baltijas Baso pēdu ultramaratona, kurā viņa ieguva pirmo vietu starp baskājēm garākajā distancē, uz jautājumu: `Kāpēc?`. Viņa teica kaut ko no sērijas `Tāpēc, ka to nevar visi. Un tā sajūta ir laba, ka neviens cits to nevar!` Citreiz ir grūti atbildēt uz visiem `Kāpēc?`, bet es gribētu aizņemties šo skaidrojumu, ja man kāds jautātu, kāpēc Valmierā šogad skrēju basām. Tas tiešām der!
Jā, Valmieras maratonu gan noskrēju, gan aprakstīju. Tiesa, šajā aprakstā neatradīsiet emocionālas vaimanas par to, cik drausmīgi grūti man gājis katrā kilometrā, kad iestājies lūziens, kad gribējies stāties ārā un tādas lietas, jo šoreiz biju gatavojies skriet tādā kā atpūtas režīmā. Taču ceru, ka, neskatoties uz šo emociju iztrūkumu, raksts tomēr patiks kaut nedaudz labāk par manu Viļņas atskaiti..
Sveiki! Jā, jau atkal es dalos ar sacensību iespaidiem, bet neko darīt – es atkal noskrēju maratonu, un tas atkal bija īpašs. Īpašs gūto mācību dēļ. Rakstu nākamajā dienā pēc skrējiena, kamēr sajūtas vēl dzīvas. Kāpēc jāskrien trešais maratons tikai 2 nedēļas pēc otrā? Uz to man atbildes nav. Tu, cilvēks, vari kaut ko gribēt vai negribēt, bet maratons pie tevis atnāk, un tu viņu skrien.
Drusku bail jau bija. Nav tas īsākais gabaliņš, pie tam tik ātri pēc iepriekšējā. No vienas puses, baidījos, ka nebūšu vēl pietiekami atjēgusies, no otras puses, zinātāji zināja teikt, ka būšot superkompensācija. Tuvinieki teica, lai es beidzu stresot, jo neesot tak pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Ak… jau pieraduši. Par maniem pusmaratoniem neviens vispār neko vairs nesaka, uzskata jau par normālu parādību. Starp abiem maratoniem biju uzskrējusi 2 mierīgus koptreniņus, 1 orientēšanos un 2 10km sacensības (vienās pat 2.vietu dabūju). Bonusā pāris dienu pirms maratona saķēru iesnas un klepu, ko cītīgi dakterēju ārā ar zāļu tējām.
Pirmsmaratona naktī ļoti slikti gulēju – trausls, pusmurgains miegs. Jāceļas jau 5:30, fiksi sataisos, Krišjānis pie stūres, 2 pasažieri aizmugurē, un laižam uz Valmieru. Rīts skaists. Ieplakās miglas strēmeles, debesis brīnumskaistas, saullēkts neaprakstāms. Nāk miegs. Valmierā ir kaut kādi +4 grādi, auksti, tirināmies kultūras namā. Mamma tirinās visvairāk, jo viņai priekšā pirmais pusmaratons (iedomājieties, pirms gada viņa vispār vēl neskrēja, kas par progresu!).
Pirms starta dabūju buču, himna, starta šāviens, un stress pazūd. Skrienu it kā mierīgi. Pļāpāju ar cilvēkiem, nekur nesteidzos. Pirksti pārstāj salt pēc kādiem 2km. Pamanu, ka netīšām esmu pietuvojusies 3:45 tempa turētājiem. It kā neplānoju tik ātri skriet, bet nu labi – ja jau skrienas, varu pamēģināt paturēt līdzi. Ja šādi finišēšu, par 7 minūtēm labošu savu rekordu. Man stāsta par superkompensāciju – nevajag tos stāstus klausīties, nevajag! Dzintars grib skriet drusku ātrāk, es arī nemanot jau esmu pāris soļu priekšā TT. Nevajadzēja tā darīt! Tikai aiz muguras, balonu komfortablajā aizsardzībā! Pirmo no 4 apļiem pabeidzu lieliskā noskaņojumā, bez noguruma. Otro apli turpinu tikpat priecīgi, bet tad kaut kādā brīdī sajūtu, ka ir drusku jau grūti palicis, jūtu augšstilbu priekšējos muskuļus. Vajadzētu uzreiz mest nost tempu, kamēr nav par vēlu, bet ko es daru? Sāku cīnīties ar maratonu! Otrā apļa beigās! Tā nevajag darīt! Maratons ir dzīvs, viņu vajag mīlēt, nevis ar viņu cīnīties – tāpat zaudēsi. Otro apli arī pabeidzu normāli, pusmaratonisti finišē, es palieku krietni tukšākā trasē. Joprojām turos kopā ar TT, bet jūtu, ka ilgi tas tā vairs nebūs. Nolemju skriet ar viņiem, cik var, un tad mest nost tempu. Atkal kļūda! Nu nevajag trases vidū atstāt spēkus, ja vēl tik daudz jāskrien! Kādā 23.km palaižu TT prom, skrienu vientulībā, bet noskaņojums labs. Kaut ko domāju, nāk prātā visādas nesvarīgas lietas, mierīgi skrienu un priecājos par visu. Sāk durt sānā, bet zinu, ka nevajag pievērst tam uzmanību – pāries tad, kad beigšu par to domāt. Tā arī notiek.
Trešā apļa vidū man paliek slikti ar sirdi… Nu, ne jau tiešām slikti, bet es savā daudzu gadu sirdsslimnieka karjerā lieliski jūtu jau sliktuma priekšvēstnešus. Kad man trasē kāds prasīja, kas man noticis, es teicu, ka slikti – neiešu jau katram skaidrot, ka jūtu, ka drīz varētu palikt slikti. Kad to sajūtu, momentā pāreju soļos – skrējiens nav tik svarīgs, lai es riskētu ar savu veselību. Žēl jau ir. Pastaigāju, atpūšos, sajūtos daudz labāk, atkal skrienu, it kā viss kārtībā. Pa stāvākiem kalniņiem augšā gan pasaudzēju sevi un paeju. Biedē doma, ka esmu tikai trešajā aplī, bet drīz vien jau tas trešais aplis beidzas. Skaitu, ka, ja 4h TT mani noķers starpfinišā, es finišēšu 5 stundās pat tad, ja atlikušo distances daļu iešu. Dzeršanas punktos paeju, pārējo skrienu. Ceturtajā aplī pāris km jau noskrieti, un tad atkal ir kalniņš uz augšu, kuru es eju, un tad beidzot mani noķer 4h TT. Tikai tagad? Jā, nu labi. Sāku kalkulēt savu iespējamo finiša laiku, bet saprotu, ka jēgas tam tāpat nav. Dīvainā kārtā uzrodas brīvības sajūta – 4 stundās tāpat nebūs, tad kāda starpība, kas būs? Turpinu augšā iet, lejā vielgi, lēnām skriet. Satieku vairākus cilvēkus, kuri it kā man ir priekšā, bet beigās izrādās, ka pusapli vai pat veselu apli aiz manis. Es tik ātri kustos uz priekšu? Nu labi, par to prieks. Jūtos jau labāk un it kā iekšā būtu uzskriet kārtīgāk, bet to sev neatļauju veselības dēļ. Ļoti, ļoti grūti ir iet garām līdzjutējiem, kas cenšas uzmundrināt, bet es turpinu iet. Šausmīga sajūta uzvesties tā, it kā es būtu sanīkuļojusi, bet patiesībā to daru tāpēc, lai nedabūtu kaut kādu infarktu. Iekšā ir, bet ārā izlaist nedrīkst.
Pie beigām satieku ģimeni, kas mani uzmundrina (viņi to darīja visa maratona laikā, un ne tikai mani – kaut katram būtu tādi līdzjutēji!). Uzzinājuši, ka man palicis slikti, viņi man liek vismaz iet ātrāk. Ātrāk iet? Sajūtu, ka nevaru – man baigi piekusušas kājas. Skriet ir vieglāk. Beigās izrādās, ka tā mana iešana bijusi ātrāka, kā dažam labam skriešana. Pie kanāla pirms finiša kalniņa manējie atkal ir klāt un bļauj: “Gunta, Gunta!” Pārējie cilvēki uzķer un arī sauc manu vārdu. Tik aizkustinoši – maratona laikā pat sīkums spēj novest līdz asarām. Nolemju, ka to finiša kalniņu varu atļauties noskriet. Publikai gavilējot, to arī daru un, pie reizes vēl uzmundrinot cilvēku, kas man skrien blakus, finišēju 4:14:22. Oho, tīri tā neko, es nodomāju.
Pēc finiša ģimene ir klāt un palīdz man saprast, kas vispār notiek. Man saka, ka es esot malacis, ka esot labi noskrējusi. Jā, kā tad! Pie velna, kāda starpība? Nav ne pirmais, ne pēdējais maratons. Atpūšos, pačaloju ar citiem skrējējiem, izbaudu dienu un priecājos par smago medaļu. Mamma sāk stāstīt, kā viņai gāja viņas pirmajā pusītē, bet es jau visu zinu – man to trasē jau pavēstīja. Panīkstam apbalvošanā un laižam uz laukiem pie radiem. Pirtī pasildos, palutinu ķermeni. Pa ceļam uz Rīgu atkal klāt ir iesnas un klepus. Tad tikai saprotu, ka maratona laikā tas viss bija atkāpies. Vecās traumas, kas mēdz pabojāt sacensības, arī nesāpēja, par ko liels prieks. Mājās ierušinos vairākās segās un iemiegu smagā, dziļā, ilgā miegā. Šorīt visu bojā darbs. Gribētos palikt mājās un visu dienu gozēties ar tēju un grāmatu rokā un pārdomāt maratonā gūtās mācības. Nākamreiz būšu gudrāka. Cerams.
Viļņas maratonā nolēmu piedalīties tādēļ, ka tiku piekukuļots – man piesolīja bezmaksas dalību apmaiņā pret rakstu pat to, kā man būs paticis vai nepaticis šeit skriet. Iepriekš nebiju pat apsvēris skriet Viļņā, jo tikai nedēļu vēlāk gaidāms Valmieras maratons, kurā arī man papildus par dalību nav jāmaksā (jo pērngad iegādājos abonomentu uz visiem `Skrien Latvija` posmiem). Lai tad nu būtu divi maratoni divās secīgās nedēļas nogalēs, ko darīt!
Par to, kā man Viļņā gāja, protams, atkal varat lasīt manā emuārā!
Pagājušajā nedēļas nogalē, skrienot savu otro maratonu, sāku domāt, ka jāsāk rakstīt maratonu stāstus. Tajā brīdī viss šķiet tik īpašs, un žēl, ka daudz kas ar laiku pagaist no atmiņas. Maratons kā distance šogad likās gluži likumsakarīgs – pagājušā gadā noskrēju 2 reizes pa oficiālajai pusītei, tad dažas reizes izmēģināju, ka 30 km arī ir iespējami, un tad jau šķita, ka tos atlikušos 12 jau pieskriet varēšu.
Pirmo biju izvēlējusies mērķtiecīgi – raugoties, lai laiks nebūtu pārāk karsts un trase pēc iespējas vienkāršāka. Sākumā gribēju skriet Rīgā, taču, atceroties iepriekšējā gada karsto maiju, izvēle krita par labu Vendras maratonam Igaunijā. Laikam jau izvēle bija pareizā, jo igauņu maratonu gribējās atkārtot. Draudzene ieteica septembrī skriet Tallinā, un šī doma likās forša. Manuprāt, ir lieliski skriešanu apvienot ar kādu nelielu ceļojumu tepat Latvijā vai kur citur.
Pirmo bija paveicies noskriet 4 stundās un 7 minūtēs, iepriekšējā gadā biju uzlabojusi pusmaratona rezultātu par 10 minūtēm, tas bija 1:53, tāpēc sāku domāt, vai labvēlīgu laikapstākļu gadījumā (Vendrā atpakaļceļā bija diezgan stiprs pretvējš, pārsteidza arī lietus un pat krusa) nevarētu arī izskriet mazliet zem 4 stundām. Tas gan vēl paliek tikai kā tāls sapnis, jo ātri sapratu, ka manas spējas tik tālu nesniedzas un maratons tomēr nav gluži tas pats, kas divi pusmaratoni vienādā tempā.
Maijā noskrēju vēl Nordea pusīti, pasākums bija tik lielisks, ka finišā tiešām pārņēma sajūta: „Kā, jau viss?”. Pāris nedēļas atpūtai, tad sameklēju internetā maratona programmu un izrēķināju, cik bieži un kādas distances būtu jāskrien. Katru otro dienu kaut kas cits – intervālu skrējieni, lēnie un ātrie, un nedēļas beigās viens garais/lēnais zemā pulsa zonā. Vienu nedēļu izmēģināju, bet tad sapratu, ka tas nav man – esmu pieradusi skriet, kad varu un vēlos, un arī tik daudz, cik tajā brīdī vēlos. Tā nu gada īsākā nakts bija visai pateicīgs pasākums, lai nolemtu izmēģināt arī kaut ko garāku, un tā nepilnās 6 stundās treniņrežīmā tiek saskriets ultramaratons – 47 kilometri. Spēki gan bija izsmelti, bet visu jau vajag pārbaudīt pašam un tagad zināju, ka varu arī to. Taču mana labā kāja laikam tā nedomāja, jo, jau trenējoties Vendrai, biju pārpūlējusi kādu muskuli, un tas garākos skrējienos sāka sāpēt. Vēl pēc pāris 10 km sacensībām, kas iegadījās tieši pēcjāņu nedēļā, jūlijs tika veltīts, lai saārstētu kāju, ar ļoti nedaudziem īsiem un ne īpaši komfortabliem skrējieniem, pārsvarā veicot karstajam laikam piemērotākas aktivitātes – braucot ar velosipēdu un peldoties. Savilktais ikra muskulis atbrīvojās tikai pēc osteopāta apmeklējuma, bet tad jau nākamajā dienā lēnām un prātīgi atsāku skriet. Līdz Tallinas maratonam 1,5 mēnesis. Tad nu nolēmu līdz maratonam arī īpaši neforsēt, lai atkal kaut kas neatgadītos, bet skriet pārsvarā īsās un vidējās distances. Apmeklēju koptreniņus – Nike Riga Run Mežaparkā, bet īpaši iemīļoju Divplākšņus, kur tika atrasti arī jauni skriešanas draugi. Vasaras viens no skaistākajiem piedzīvojumiem – baso pēdu ultramaratons, kur noskrēju 11 km ar labiem rezultātiem.
Un nu par pašu notikumu – SEB Tallinas maratons.
Uz Tallinu aizbraucām kopā ar manu draudzeni Daci, kuras pusmaratona stāstu var izlasīt tepat blakus. Tallina sagaidīja ar saulainu un siltu laiku, dodoties uz maratona EXPO pēc numuriem, saņēmu arī gaišzilu skriešanas krekliņu ar maratona simboliku. Nofotografējāmies, izstaigājam Vecpilsētu, uzkāpām tornī. Vakarā apciemoja neliels stress, jo bija skaidrs, ka šim pasākumam noskrietā kilometrāža nav pietiekama, bet nu sirdi sildīja vismaz apziņa, ka vienreiz tas jau ir paveikts, tātad varētu arī otrreiz. No rīta Dace ar savu draugu mani pavadīja uz startu, pa ceļam vēl centāmies ieraudzīt kādu noskrienieti (Daces starts būs tikai pēc 2,5 stundām, un patīkamāka apziņa, ka kaut kur tajā pašā trasē ir kāds savējais). Uz numuriem Latvijas karodziņš ar vārdu. Satiku Valdi un Gati, pirms paša starta – arī Topiņu un Agati.
Kad bija jāpulcējas starta koridoros, pamanīju tempa turētājus uz 4:00 un 4:15, ar nelielu, baltu baloniņu, uz kura uzrakstīts paredzētais maratona laiks. Jāatzīst, ka trasē nedaudz pietrūka „Noskrien” tempa turētāju lielo, krāsaino balonu. Jo nostājos aiz baloniņa ar uzrakstu 4:00, ar domu, ka pēc iespējas sekošu tam, bet gandrīz uzreiz pēc starta baloniņš kaut kur pazuda no mana redzesloka un vairāk arī to neredzēju. Gaidīju, ka pēc starta būs kādu laiku lēnām jāvirzās uz priekšu (kā Nordea), taču temps tika uzņemts uzreiz. Izskrējām no Vecpilsētas un tālāk trase veda pa Tallinas lielāko ielu, cauri visai pilsētai, pēc 9km atpakaļ ar krietnu gabalu gar jūru. Šis posms, protams, bija visjaukākais. Laikapstākļi bija ideāli skriešanai, saulains, bet ne karsts, bez pretvēja. Skrējās viegli, un rēķināju, ka būtu labi tempu zem 6 min/km noturēt pēc iespējas ilgāk un censties nepāriet soļos, jo zinu, ka tad atsākt skriet kļūst arvien grūtāk. Pēc 3 km jutu, ka esmu par ciešu sasējusi vienu botu, jo notirpa pēda. Atstājos un palaidu striķus vaļīgāk, vēl pēc kādiem 3km pēda sāka justies labi. Austiņās ieslēdzu tikai Endomondo, iepriekš sagatavoto mūziku tā arī neieslēdzu. Dzeršanas punkti ik pa 3 km, pret tiem izturos atbildīgi, bet dzēru gandrīz tikai ūdeni, enerģijas dzērienu pavisam nedaudz. Bija arī banāni, 2 gab. apēdu visā trasē. Trases malā līdzjutēju krietni mazāk nekā Rīgā, bet šad tad dzirdēju pa kādam uzmundrinājumam igauniski. Divas reizes dzirdēju, ka uzmundrina latvieši, kāds vīrietis pat abos apļos, katrā ziņā dzirdēt latviešu valodu ārvalstu trasē ir vispatīkamākais. Ieskrienot atpakaļ Vecpilsētā, kāds gabals jāveic pa bruģi, temps tika samazināts, vēl 20. kilometrā diezgan stāvs kāpums (nodomāju, ka 2. aplī šī vieta būs pamatīgs pārbaudījums). Tajā vietā vēl dzirdēju tālumā Daci, kura devās uz savu startu un man uzsauca. Pēc pusstundas starts pusmaratonistiem. Pirmo apli pabeidzu ar laiku 1:58, nodomāju, ka būtu tīri labs pusmaratona rezultāts. Ielidoju otrajā aplī, grūti vēl nebija palicis, bet zināju, ka tas neizbēgami notiks ap 30.km. Tā arī bija, atlikušo daļu skrēju apmēram par minūti/km lēnāk un vēroju apkārt notiekošo. Garām paskrēja maratonists bitinieka tērpā ar uzrakstu „Happy Honey” uz muguras. Vēlāk redzēju arī lāčus, vardi, daži skrēja ar basketbola bumbām (kā izrādījās, tika uzstādīts Ginesa rekords par ātrāko noskrieto maratonu, nesot rokā bumbu). Bija palikuši apmēram 9 km, kad sāka apdzīt pusmaratonisti, garāk pavisam tuvu aizjoņoja Jeļena Prokopčuka. Pēc tam bija sajūta, ka mani visu laiku apdzen, bet tomēr arī es pēc 32. km sāku apdzīt arvien vairāk staigājošu maratonistu. Dalīja želejas, paņēmu vienu, bet tā bija tik salda, ka visu paciņu neizēdu un biju laimīga, tiekot pie ūdens. Kad bija atlikuši 6 km, tālumā jau varēja redzēt Vecpilsētas torņus, bet vēl labs gabals pa dzīvojamo rajonu jāskrien. Jutu vēlmi pasoļot, bet, domāju, nē, vēl nedrīkst. Tā arī gandrīz visu trasi noskrēju līdz 40. kilometram, piebremzējot tikai dzeršanas punktos. Pēc pēdējā bija jāpārvar tiltiņš ar diezgan strauju kāpumu uz augšu, tur bija palikuši kādi 2 km, tad nu tas tiltiņš arī mani piebeidza, un sāku soļot. Igauņi bija izdomājuši visādas atrakcijas 2 km garumā tieši pirms finiša, piemēram, virkni ar karsējmeitenēm, mūziku un dažādām arkām, kas radīja iespaidu, ka finišam jau tūlīt jābūt. Bet atkal līkums, finiša kā nav tā nav, tā nu es tos 2 km nokūleņoju, visiem spēkiem gaidot finišu. Pašai likās, ka tā vairs nav skriešana, lai gan tie, kas redzēja, apgalvo, ka skrēju.
Izjūtas līdzīgas, kā essnee nesen rakstīja par ķermeni kā makaronu bez kauliem Ālborgas maratona beigās. Beidzot finišs tiešām pienāk, iesprāgstu tajā kopā ar baru pusmaratonistu, parunāt nevaru, vien lūdzoši lūkojos uz cilvēku, kas dala medaļas, bet man nez kāpēc nedod. Nu jā, tās ir pusmaratonistu medaļas, man jāvirzās tālāk. Ar maratonistu medaļām stāv mazliet tālāk, medaļa gan smuka. Dabūju vēl 2 dzērienus un paciņu „Studentu brokastis”, arī foliju, kurā ietīties. Klumpačoju tālāk, līdz nonācu pie paklāja, kur sēdēja bariņš nogurušu maratonistu. Man arī tikai viena vēlme – apsēsties, bet pamēģini pietupties un apsēsties uz zemes pēc 42 noskrietiem kilometriem. Beidzot, ar kādu trešo mēģinājumu tas izdevās. Sazinājos ar Daces draugu, kurš burzmā bija mani pazaudējis un tagad atnesa manu somu ar siltākām drēbēm, tūlīt arī pusmaratonu finišēja Dace, kas nemaz neizskatījās nogurusi. Prieks par viņu.
Kāda pusstunda pagāja, kamēr spēju slieties kājās un doties tālāk. Telts ar bagātīgām pusdienām – makaroni, jogurts, zupa. Centrālajā laukumā noskatījāmies pusmaratona apbalvošanu, redzams, ka latviešiem šodien ļoti labi skrējies un pjedestāls bagātīgi pārstāvēts. Safotografējāmies, kaut kā izdevās nostāties pat „bezdelīgas pozā” (lai sanāktu smukas bildes), pāriet pāri speciāli izveidotam tiltiņam ar kāpnēm augšup un lejup. Braucām uz viesnīcu, jo nu jau vairs gribējās tikai atpūsties. Nākamajā dienā vēl staigāju robota gaitā, bet devāmies vēl nelielā pastaigā pa Tallinas vecpilsētu. Zinu, ka ir jākustās, lai pienskābes no kājām izdzenātu. Tad ceļš mājup. Trešajā dienā dodamies nelielā skrējienā. Uz nākamā gada Rīgas maratona apņemšanās sienu. Kādu skaitli pacēlu? Protams, 42.
Būtu vēl labi, ja atrastu asprātīgu atbildi tiem, kas prasa, kāpēc tik liels gabals ir jāskrien, jo īstenībā es to nezinu, man vienkārši patīk šis process.
Ziemā Krišjānis (dārgais draugs) uz pusgadu bija aizbraucis peļņā uz Ālborgu Dānijā. Meklējot informāciju par pilsētu, kurā viņš dzīvojas, daudz laika nevajadzēja, lai es uzietu, ka septembrī tur notiek maratons. Saucas Fjordmarathon. Krišjānis jau sen kā atpakaļ, bet maratonu ta gribas! Izdīcu. Dzīvošana tika sarunāta pie bijušā darba kolēģa, dalība samaksāta, ceļojums izplānots, tik vien atliek kā sagatavoties.
Ak jā, sagatavoties… Ar to man gāja tā pagrūtāk. Vasaras sākumā satraumēju potīti, kas nozīmēja milzu kritumu trenētībā, un tad, kad jau varēju skriet un vajadzēja tos 30+ km treniņus taisīt, ārā bija 30+ grādi pēc Celsija, un es tik nodomāju, ka neiešu tak nosprāgt, un atliku visu uz vēsāku laiku. Beigu beigās vienīgie garie “treniņi” sanāca sacensības. Nu nekas, gan jau kaut kā galā tikšu, es nodomāju. Bonusā vēl dienu pirms došanās uz Dāniju man ienāca prātā, ka ir prāta darbs doties mežā nodarboties ar orientēšanās sportu, kas rezultējās ar veselās kājas pamatīgu atsišanu pret dzelzs kasti. Nu nekas, līdz maratonam sadzīs, es nodomāju.
Tā kā traumatisma, trenētības un vispār sagatavotības kombinācija bija vienkārši graujoša, saprotamā kārtā piezagās stress. Maratons iepriekš skriets tikai vienu reizi Rīgā, Dānijā nekad nebiju bijusi, ar lidmašīnu nekad nebiju lidojusi, viss iespaidiem pārbagāts jau pirms izlidošanas. Protams, ka lidojumi bija fantastiski (man patīk, ka kratās lidmašīna) un pilsēta skaista. Ieradāmies 3 dienas ātrāk un apskatījām pilsētas skaistākās vietas, apmeklējām muzejus un vienkārši dzīvojāmies. Muzeji brīnišķīgi – tur daudz ko var ņemt rokās un izmēģināt. Patika dzīvoties pa vecu zemūdeni. Pilsēta arī interesanta. Patika, ka vecpilsētā, pilsētas pilī, visādās antīkajās mājās vienkārši dzīvo cilvēki. Paši cilvēki arī jauki. Gājēji, skrējēji, velosipēdisti un autobraucēji lieliski sadzīvo, jo visi ievēro satiksmes noteikumus. Jā, arī velosipēdisti! Atkritumus gan pa lielam visi met zemē, ko es nebiju gaidījusi no it kā kārtīgajiem dāņiem. Un vēl viņi traki fano par visiem bio – eko, bet nevar aiziet uz mežonīgu smiltsērkšķu plantāciju savākt ogas, jo raustās ēst jebko, kas nav nopirkts veikalā.
Maratona expo saņemam dāvanas – smuku, sarkanu skriešanas kreklu, parastu ūdeni, 2 kopā sapakotus interjera žurnālus (septembra un maija), aktīvas dzīves sieviešu žurnālu (protams, viss dāniski, bet ar vācu valodas bāzi saprotu, ka saldējumu neitralizē 3km skrējiens, tātad maratons neitralizē 14 saldējumus), magnētu ar kaut kādu pastkasti virsū un tulznas plāksteri. Vakarā nagi niez iemēģināt kreklu – ir labs. Skrējēju daudz – viņi tur cauru gadu skrien, ne tikai pirms maratona.
Pirmsstarta naktī tipiskie skrējēja murgi, pamostos no tā, ka ārā gāž lietus. Kamēr mēģinu sagremot informāciju, sākas jau pērkona negaiss. Ou jē, tieši tas, kas vajadzīgs! Par laimi, līdz startam viss gāziens bija beidzies. Laika apstākļi ideāli – startā +16, finišā +21, apmācies un no fjorda vējiņš pūš. Patika, ka trase, atbilstoši nosaukumam, tiešām veda gar atvēsinošo fjordu. Pilsētas centrā viņš izskatās vienkārši pēc upes (trases tālajā galā gan daudz skaistāks).
Pirms starta no uztraukuma kratos un tirinos, un brīnos, ka neviens nedrūzmējas starta koridorā – visi vienkārši sapulcējušies laukumā pie sacensību centra. 5 minūtes no starta liek iet uz starta zonu, vēl mazliet uztraukuma, un tad jau atskan starta šāviens no īsta lielgabala. Stress ir prom. Skrējēju nav īpaši daudz, bet liekas, ka visi skrien man garām. Nekas, lai skrien, es nodomāju. Zinu, ka apdzīšu lielāko daļu no viņiem, jo kaut kāda neliela sacensību pieredze jau man tomēr ir uzkrāta un zinu, kā vajag startā skriet. Pārskrienam pa tiltu pāri fjordam mazajā cilpā, un tad sākas lēns, bet indīgs augšupceļš, kurā arī sāku skriet garām citiem. Taupos, bet kaut kā citi taupās vēl vairāk. Vai arī nejaudā vairāk. Tā kā man jāskrien 2 vienādi apļi, jau ievēroju arī otrā apļa kilometru atzīmes, un sāku nodarboties ar kalkulēšanu. Ja Rīgas maratonā man palika grūti 25.km, siena sākās 28. un pārgāju soļos 33., tad šoreiz nedrīkstu sev ļaut to visu piedzīvot ātrāk. Paskatos, kurā vietā man būs tās zīmīgās vietas. Vienu brīdi skrienu pakaļ trio, kas runājas. Neko nesaprotu, bet omulīgāk. Tad viņus apdzenu. Vispār visi skrien katrs pats par sevi. Nelēkā, nebļaustās, neuzmundrina citus, nesit pieci, neplaukšķina, nelīksmojas – tikai skrien. Krišjānis stāstīja, ka pusmaratonā (kur skrēja krietni vairāk cilvēku) brīžiem varējis dzirdēt kopīgu kluso elpošanu. Daži cilvēki gan bija aktīvāki, par ko man prieks. Varbūt tie bija ārzemnieki. Tempa turētāji bija divi – viens cilvēks uz 3:15, otrs klauna kostīmā uz 4:30. Varbūt viņš bija jautrāks, es tiešām nezinu.
Trasi domās sadalu trīs septiņkilometrīgās daļās. Tā vieglāk. Trae vispār sastāv no mazās un lielās cilpas, katras savā fjorda pusē. Pirmajā aplī tiešām viegli skriet, bet es visu laiku valdos. Vienā brīdī mani apdzina vecais trio, kas runājās, bet pie dzirdināšanas viņus apdzinu, jo viņi nemācēja dzert kustībā, un redzēju viņus tikai pēc finiša. Pēc manis. Vienā brīdī trasē sāka parādīties pusmaratonisti, kas skrēja vienu apli un tika palaisti desot stundu pēc mūsējā starta. Domās sūtu Krišjānim spēku un ceru, ka viņš bez tempa turētājiem mācēs ieskriet 2 stundās. Un drīz jau pirmā apļa beigas. Interesantais ir tas, ka trase ir labi nomarķēta un katrā sīkākajā pagriezienā ir trases tiesneši, kas rāda, kur skriet, bet trase nav norobežota – pa to vienā dāņu mierā pastaigājas cilvēki. Apļa beigas ir pilsētas centrā, kur ir kāpnītes līdz fjordam, laukums utt, un visi tur dzīvojas. Tur bija arī suņu izstāde. Jā, mēs skrējām cauri suņu izstādei. Man patika 2 takši. 200m pirms beigām tomēr kaut kāds nožogojums bija, bet tur bija arī liela peļķe – ja negrib skriet cauri, tad vai nu spiedies sētā, vai otrā pusē ceri, ka neiekritīsi fjordā. Pati finiša taisne iet pa būvlaukumu. Skrienu cauri starpfinišam, jūtos lieliski, un brīvprātīgie līdzjūtīgi noplāta rokas: “Piedod, mums nekā tev nav! Piekāp pēc apļa!”
Otrajā aplī dodos ar milzu enerģiju. Kopš tā brīža (varbūt pat agrāk, neievēroju) mani līdz finišam apdzina tikai 1 maratonists (pārējie, šķiet, bija ātrākie pusmaratonisti). Zinu, ka jābremzē sevi, bet atļaujos arī drusku paskriet. Indīgajā kāpumā man garām sāk nesties 10km skrējēji, kas ir interesanti. Tuvojas maģiskā 25km atzīme, pie kuras man Rīgā palika grūti. Šeit nepalika. Lieliski! Sāku rēķināšanas spēles – ja paliks grūti 26.km, siena drīkstēs iestāsties 29.km utt. Skaitu kilometrus no visiem galiem, rēķinu, kamēr apnīk. Pārskrienu pār tiltu, dodos lielajā cilpā un ieraugu 30km atzīmi. Ou jē, nu beidzot sāk palikt grūti. Uzreiz izrēķinu, ka siena drīkst būt 33.km, staigāt drīkst sākt 38.km. Desmitnieki atdalījušies, tālumā kāds rets paguris maratonists, ko apdzīt. Vēlāk noķeru arī lēnākos pusmaratonistus. Vienīgā dzīvība ir smaidīgie trases tiesneši un retie līdzjutēji trases malās. Trase ved pa asfaltu, bruģi, parka celiņiem ar tām lielajām, graudainajām smiltīm, kas tiek botās (ārā nekratu, jo šķiet, ka kājas jebkurā gadījumā būs lupatās), takām, koka tiltiņiem un vienkārši zālāju. Sāku sajust sāpes vasarā satraumētajā kājā. Nopriecājos, ka vismaz 30km skrēju bez sāpēm, ta jau tos 12 arī novilkšu. Visa kāja šķiet palikusi kā vārīts makarons. Skaidrs, ka nevar viņa ļodzīties, bet liekas, ka katrs solis ar to kāju ir kā kājas garuma makarons. Dīvainas izjūtas. Kāds 32.km, dzirdu aiz sevis svilpojam itāļu dziesmiņu. Pēc laika man garām uz velosipēda pabrauc melnīgsnējs vīrietis, īsts italiano, kurš svilpo un ved maisiņā augļus. Kaut kāda cita realitāte. Ar dziesmiņu ausīs skaitu kilometrus.
33.km. Drīkst iestāties siena. Balss galvā: “Kāda siena? Muļķības. 9 kiļi līdz finišam. Kas, nevari? Īzī čīzī džapanīzī! Uz priekšu! Skrien! Nedrīkst nekādas sienas būt.”
34.km. Balss galvā: “8 kilometri, 8 kilometri, varētu pāriet soļos, āa, es vairs nevaru! Pff, ko es cenšos apmānīt? Protams, ka varu! Jāskrien lēnāk. Lēnāk. Skriet. 8 kilometri… Baigi daudz. 6+2. O, tas jau labāk. Kas, 6 nevari noskriet? Ja tikšu līdz 40, tad tos divus jau mierīgi…. 6+2… 6+2… 6+2… O, kilometru atzīme!” Kaut kad ap šo brīdi tumšākā alejā zvaigznītes sāk ņirbināties acīs. Samirkšķinu acis, nepāriet. Izskrienu no alejas, viss kārtībā. Nākamajā alejā atkal melns gar acīm. Saprotu, ka būtībā skrienu uz savu spēku robežas, tāpēc apzināti samazinu tempu.
35.km. Balss galvā: “5+2… 5+2… 5+2… 7. Nav daudz. Aaaa! 7… Slavenais 35.km… Skrien, kusties, kusties!”
36.km. Balss galvā: “4+2… Ai, nē, tas par traku! 6km ir normāli. Jā. Maz. Skrien. Aiziet! Lēnāk… Grūti paliek. Nekas, es varu, es to varu, āaaa!”
37.km. Balss galvā: “Viss, 5 kilometri! Pie-ci… Pie-ci… Nedrīkst staigāt, nu jau vairs ne! Skrieeeeen! Āaaaaaa!” Sanāk apdzīt arvien vairāk staigājošu maratonistu. Žēl viņus, bet priecājos par sevi. Ļoti ceru, ka noturēšos un nepāriešu soļos, vienalga, kādā laikā arī es finišēšu. Gribas tā eleganti.
38.km. Mani apdzen maratoniste. Saprotu, ka nenoķeršu. Atceros, ka Krišjānis sen jau finišējis savu pusmaratonu, laimīgais. Bet es arī jūtos laimīga. Saprotu, ka tos 4km es tiešām noskriešu. Skriet ir ārkārtīgi grūti un es atceros visas tās reizes, kad es negāju ārā skriet garos treniņus, jo bija karsts, atceros savu traumu, atceros visu, kas man ir traucējis, lai es šobrīd būtu izcilā formā, bet tomēr jūtos kaut kā labi. Telefonam skaņa ir izslēgta, bet zinu, ka draugi man sūta pepīšus. Zinu, ka mamma noteikti seko līdzi, zinu, ka daudzi skriešanas draugi seko līdzi, iedomājos, ka varbūt pat kāds ne tik tuvs savējais paskatās, kā man iet… Lai gan skrienu lepnā vientulībā, jūtu, ka no Latvijas man sūta sveicienus. Paldies, mīļie! Man tiešām palīdzēja!
39.km. Balss galvā: “Kāpēc es to vispār daru? Varbūt nekad vairs neskriet maratonus? Kādas muļķības! Pēc 2 nedēļām Valmiera!”
40.km. Var redzēt finišu. Paskriet īsti nevar, bet tomēr noķeru lēnākos piecīša skrējējus. Pēkšņi ir mazs līkumiņš nost no fjorda. Āaa, dodiet atpakaļ fjordu, tas ir tik skaists un tik vēss!
41.km. Nu jau viss. Viss. Tūliņ. Reku, pēdējie metri! Cauri suņu izstādei, sākas jau būvlaukums…
42.km. Pēdējie metri. Beidzot trases malā sapulcējušies humanoīdi, kas izdod morālo stāvokli pacilājošas skaņas. Es vairs nevaru paskriet. Nav nekāda finiša izrāviena, es pēdējiem spēkiem kustos uz finišu un pat nesaprotu, vai smaidu. Gan jau smaidu. Es jau citādāk nemaz nemāku finišēt.
Viss, finišs! Saņemu medaļu un steberēju uz cienasta galdu pēc ūdens un āboliem. Neko nesaprotu. Nu jau nevis viena kāja ir kā makarons, bet es visa esmu viens liels makarons bez kauliem. Esmu izlikusi sevi visu, es nevarēju ne par sekundi ātrāk. Jūtos apmierināta ar savu sniegumu. Uzrodas Krišjānis, bet es vēl nespēju pastāstīt, kā man iet. Kamēr graužu ābolu, klausos, kā gāja viņam. Iekļāvās 2 stundās, par ko man prieks. Klusi priecājos, ka, neskatoties uz savu draņķīgo sagatavotību, tiku godam līdz galam. Tad jau laikam būšu atpakaļ uz strīpas!
Atgūstos, aizkustos uz masāžu, kas bija dievīga. Biju sagatavojusies uz kaut ko brutālu, bet fizioterapeite man maigi ar pirkstu galiņiem atlika katru muskuļu šķiedru savā vietā. Tālāk mantu glabātuve pagrabā, kur maratonisti zombiju gaitā un aizkapa bļāvieniem balsī velkas lejā un augšā. Fiziski esmu pilnīgi beigta, bet iekšā prieks. Arī otrais maratons bija īpašs. Skaists, elegants, daudz sakarīgāk noskriets, nekā pirmais.
Nākamajā dienā velkamies vēl ekskursijās. Pa kalnu un trepēm uzkāpt kaut kā vēl var, bet nokāpt… Saprotam, par ko ir tautasdziesma “Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā”. Un tad jau, sastopoties ar dažām dāņu ģeniālībām, uz mājām. Līdz nākamajam maratonam!
Ak, jā, skaitļi. Rezultāts 3:52:50, kas ir par nepilnu minūti lēnāk, nekā Rīgā, bet pašsajūta daudz labāka un esmu ar sevi apmierinātāka. 7.vieta no sievietēm. Drusku žēl, ka neapbalvoja pa grupām, jo izrādās, ka visām 20-29 gadus vecajām sievietēm esmu iekabinājusi. Līdz ar to mērķis sasniegts – esmu parādījusi dāņiem, kā jāskrien maratons!
Atšķirībā no Rīgas pavasara maratona kaimiņvalstu galvaspilsētas savus maratonus rīko rudenī. Maratonu mīļotājam ir neiespējami pieveikt abus vienā gadā, jo gan Tallina, gan Viļņa maratonu rīko vienā dienā – 14. septembrī, nedēļu pirms otra lielākā pašmājas maratona Valmierā. Viļņas maratons šogad ir ļoti pretimnākošs mūsu klubam un lielākai skrējēju grupai dod pat 50% atlaidi dalībai. Tāpēc neliela intervija ar Viļnas maratona organizatoriem. Lasīt tālāk.
Man ļoti patika tas, ko Aija Rulle atbildēja intervijā pēc 2. Baltijas Baso pēdu ultramaratona, kurā viņa ieguva pirmo vietu starp baskājēm garākajā distancē, uz jautājumu: `Kāpēc?`. Viņa teica kaut ko no sērijas `Tāpēc, ka to nevar visi. Un tā sajūta ir laba, ka neviens cits to nevar!` Citreiz ir grūti atbildēt uz visiem `Kāpēc?`, bet es gribētu aizņemties šo skaidrojumu, ja man kāds jautātu, kāpēc Valmierā šogad skrēju basām. Tas tiešām der!
Viļņas maratonā nolēmu piedalīties tādēļ, ka tiku piekukuļots – man piesolīja bezmaksas dalību apmaiņā pret rakstu pat to, kā man būs paticis vai nepaticis šeit skriet. Iepriekš nebiju pat apsvēris skriet Viļņā, jo tikai nedēļu vēlāk gaidāms Valmieras maratons, kurā arī man papildus par dalību nav jāmaksā (jo pērngad iegādājos abonomentu uz visiem `Skrien Latvija` posmiem). Lai tad nu būtu divi maratoni divās secīgās nedēļas nogalēs, ko darīt!
Atšķirībā no Rīgas pavasara maratona kaimiņvalstu galvaspilsētas savus maratonus rīko rudenī. Maratonu mīļotājam ir neiespējami pieveikt abus vienā gadā, jo gan Tallina, gan Viļņa maratonu rīko vienā dienā – 14. septembrī, nedēļu pirms otra lielākā pašmājas maratona Valmierā. Viļņas maratons šogad ir ļoti pretimnākošs mūsu klubam un lielākai skrējēju grupai dod pat 50% atlaidi dalībai. Tāpēc neliela intervija ar Viļnas maratona organizatoriem. 
km 
-