Pagājušā savā rakstā informēju par reģistrēšanos Parīzes maratonam, tomēr reģistrēšanās maratonam nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, lai uzstādītu savu maratona personīgo rekordu. Taču vai reģistrēšanās maratonam ir galvenais līdzeklis? Nebūt ne, jo maratonā uzstādīt personisko rekordu var tikai izlejot litriem sviedru. Tajā pašā laikā arī sviedru litru izliešanas process nedrīkstētu būt nekontrolēts un neplānots. Palasot pieredzes bagātāku skrietatkarīgo rakstus par pārtrenēšanās riskiem, nonācu pie secinājuma, ka arī man vajadzētu izvēlēties sev piemērotāko treniņu plānu. Pretējā gadījumā nav tālu līdz kaut kur nejauši lasītai filozofu aprindās izplatītai anekdotei:
Maskava. Ziema. Sals. Puisēns ar draugiem spēlē bumbu. Pēkšņi plīstoša stikla skaņa. Pagalmā izskrien sētnieks. Bargs, spēcīgs un dusmīgs krievu sētnieks ausainē ar slotu skrien pakaļ puisēnam. Puisēns bēg un domā: “Kā man tas viss ir apnicis! Kā man ir apnicis šis futbols, šie draugi, šis pagalms, cik labi būtu tagad sēdēt mājās un lasīt kādu sava iecienītākā rakstnieka Ernesta Hemingveja grāmatiņu un domāt par dzīves jēgu.
” Kuba. Havana. Ernests Hemingvejs sēž pie rakstāmgalda, malkodams stipro kubiešu rumu, ievilkdams dūmu no resna kubiešu cigāra, un beidz darbu pie kārtējā romāna par dzīves jēgu. “Kā man tas viss ir apnicis!” viņš domā. “Kā man ir apnikusi šī Kuba, šīs pludmales, šis karstums un šie kubieši! Cik labi tagad būtu Parīzē pie mana lieliskā drauga Andrē Moruā divu brīnišķīgu kurtizāņu sabiedrībā iedzert rīta aperitīvu un gremdēties nesteidzīgā sarunā par dzīves jēgu.”
Parīze. Andrē Moruā malko rīta aperitīvu, bužinot brīnišķīgas kurtizānes matus, un domā: “Kā man tas viss ir apnicis: šī Parīze, šie nelaipnie franči, šie marokāņi, šīs dumjās kurtizānes, šis Eifeļa tornis, no kura spļauj uz galvas! Kāpēc es tagad nevarētu būt Maskavā, kur vismaz ir īsta ziema un kārtīgs sals un kur es varētu kārtīgi iedzert šņabi ar savu lielisko draugu Andreju Platonovu un gremdēties nesteidzīgā sarunā par dzīves jēgu?”
Maskava. Ziema. Sals. Andrejs Platonovs ausainē ar slotu rokās dzenas pakaļ puisēnam un domā: “Noķeršu, bļin, nositīšu nafig”
Starp citu, varbūt kāds jautās, kāpēc es atcerējos tieši šo anekdoti, lai izteiktu cilvēka sajūtas par kaut ko tālu, nezināmu… Jāatzīstas, ka ne jau tādēļ, ka šajā anekdotē ir pieminēta Parīze vai skriešana, bet gan tādēļ, ka es zināmā mērā Andreja Platonova dēļ izlaidu svētdienas treniņu, kurš man bija ieplānots, bet man, redziet, bija jau pirms kāda laika nopirktas teātra biļetes uz Andreja Platonova sarakstīto smalko, lirisko, akvareļu maigo stāstu “Fro”. Ja līdz galam godīgi, tad īstenībā es svētdien biju no skriešanas tiktāl noguris, ka zemapziņā nokārtoju sev brīvdienu no skriešanas, jo jau pārģērbjoties ESPA Rīga garderobē skriešanai, konstatēju, ka esmu aizmirsis mājās kedas.
Pēc dažu vārdu nodeklamēšanos, kuri noteikti ir sulīgāki nekā anekdotes nobeigums, konstatēju, ka katram mākonītim ir sudraba maliņa. Tā kā sestdien biju skrējis 31 km garo skrējienu, tad izdomāju svētdienas rītu veltīt peldēšanai, nevis baskāju skriešanai. Galu galā Isostar Hydrate&perform dzēriens bija jau sagatavots, tādēļ būtu muļķīgi to izliet bez paplucināšanās baseinā. Liels bija mans pārsteigums, ka bez īpašām pūlēm varēju nopeldēt kilometru, lai gan vēl kādu pusgadu atpakaļ, piedaloties Ozolnieku ciema nozīmes triatlonā, gandrīz noslīku, peldot 100 metrus.
Iespējams, ka puisēna, Hemingveja un Moruā nostaļģijas bija nedaudz pielipušas arī man, taču īstais iemesls iespējams meklējams faktā, ka 31 km distance ir diezgan nogurdinoša, un es biju sevi pārvērtējis, ka varēšu to noskriet bez sekām nelietojot Isostar energy booster želejas, kuras parasti lietoju tikai maču laikā. Tā nu es secināju, ka vairs neielaidīšos tādā sevis spīdzināšanā, skrienot 25+ km bez želejām uz bada robežas, lai neatsistu arī tādās distancēs skrietprieku. Starp citu, dzirdēju baumas, ka Isostar energy booster želejas drīz būšot ar mentola garšu, kas man noteikti varētu interesēt, jo mentola garša parasti noņem pie reizes to šķebinošo dūšu, kura reizēm ir ciešs pavadonis garajās skriešanas distancēs.
Runājot jau par treniņa plānu, ņemot vērā, ka neesmu profesionāls sportists un bez skriešanas man ir arī citas intereses un pienākumi, esmu izvēlējies diezgan demokrātisku treniņu plānu. Šādu skriešanas plānu es atradu Pete Pfitzinger un Scott Douglas grāmatā “Road Racing for serious runners”.
Manuprāt, šajā grāmatā ir samērā vienkāršiem vārdiem izskaidrota dažādu treniņu būtība un nepieciešamība, kā arī treniņu plānošanas pamatprincipi distancēm no 5 km līdz pat maratonam. Bez tam, maratonam tiek piedāvāti 3 dažādu pakāpju treniņa plāni ar pamatnostādnēm, kuras vari pats plānot, ņemot vērā savu aizņemtības pakāpi katrā konkrētajā dienā. Noteikts ikdienas treniņa plāna uzstādījums ir dots tikai pēdējām trīs nedēļām pirms maratona, kad katras dienas treniņš tiešām varētu atsaukties uz skrējēja labsajūtu maratona laikā. Pēc būtības treniņu plāns ir samērā vienkāršs. Katru nedēļu ir jāizskrien viens garais treniņš (no 23 līdz 33 km), viens otrais garais treniņš (no 15 līdz 21 km) un tad jau pa nedēļām tiek miksēti bāzes ātruma sprintiņi, vai skābekļa maksimālā patēriņa treniņi (piem. 5×800 metri 10 km sacensību režīmā), vai anaerobā sliekšņa pacelšanas treniņi (garie intervāli un tempa skrējieni).
Esmu dzirdējis no skriešanas treneriem, ka optimāls treniņš maratonam ir tā dienas daļā, kad notiks maratons, kuram skrējējs cenšas sagatavoties. No sava organisma esmu novērojis, ka gadījumā, ja no rīta organismam lieku strādāt lielās slodzēs, tad diena priekš citiem darbiem ir zaudēta. Tā kā man kaut kā nauda ir jāpelna, šobrīd variantu „ja darbs traucē skriešanai, jāmaina darbs” īsti nevaru atļauties. Līdz ar to, dažas dienas nedēļā es taisu divus treniņus dienā. No rīta noskrienu rīta rosmi ap 7.5 km, bet vakarā pēc darba ap plkst. 18.00 taisu jau salīdzinoši smagos fiziskos treniņus – nedaudz pastrādāju uz spēka trenažieriem un paskrienu vai nu bāzes ātruma sprintiņus, vai skābekļa maksimālā patēriņa treniņus, vai arī anaerobā sliekšņa pacelšanas treniņus. Sākumā es nevarēju ar šo plānu saskaņot savus ēšanas paradumus, jo plkst. 18.00 mans organisms pieprasīja pa dienu godam nopelnītās vakariņas, kā rezultātā par treniņiem īpaši domāt negribējās (kur nu vēl sportot?!). Savukārt, darbā uzēstie cepumi divas stundas pirms treniņa man īpašu uzticību kvalitatīvam ēdienam neradīja. Galu galā es šo problēmu atrisināju ar veco labo franču batoniņu – Isostar high energy sport bar. Pēc šī 40-gramīgā batoniņa apēšanas ap plkst. 16.00, es jūtu, ka varu izturēt vakara pasmago fizisko treniņu ap plkst. 18.00 un man nav kārtējo paģiru par lieki uzņemtajām kalorijām un palmu eļļām no cepumiņu graušanas.
Grāmatas iespaidā, kā jau nedaudz ieskicēju šā raksta vidusdaļā, samērā aktīvi piekopju pēc skriešanas treniņa peldēšanu un patiešām jūtu, ka peldēšana kopā ar Isostar reload after sport olbaltumvielu dzērienu ideāli atjauno manus skriešanas instrumentus – kājas. Šajā grāmatā peldēšana tiek uzskatīta kā viens no Kross-treniņa veidiem. Kross-treniņa uzdevums ir uzturēt sirds asinsvadu sistēmas funkcionalitāti, tajā pašā laikā izslēdzot slodzi uz kājām. Pie tam, faktiski peldot katru dienu pa kādam puskilometram, es sāku jau apsvērt tādu ķecerīgu domu, ka pēc mērķa sasniegšanas Parīzes maratonā izvirzīt nākamo mērķi – nostartēt Latvijā kādā daudz maz nopietnā triatlona distancē. Bet tas jau būs kāda cita, nākošā stāsta cienīgs notikums.
P.S. Saprotu, ka tagad savā dārzā varēšu ķert akmeņus un pat ķieģeļus, ka šis ir reklāmas raksts par godu kādam produktam. Bet kā jau minēju iepriekš, mans blogs ir par to kā es trenējos un ko es ēdu. Pārējais ir jūsu ziņā…
Mūsu dzīve caur un caur ir caurvīta no reklāmām un mēs esam šo reklāmu sastāvdaļa. Šajā sakarā man uz mēles ir vēl viena anekdote:
Vienai sievietei bija trīs meitas. Kad vecākā no viņām apprecējās un devās prom uz dzīvi pie vīra, māte palūdza, lai meita atsūta vēstuli par savu intīmo dzīvi. Pēc divām nedēļām atnāk vēstule, kurā rakstīts tikai viens vārds: “Nescafe”. Mamma sākumā neko nesaprata, bet pēc tam netīšām avīzē ieraudzīja “Nescafe” reklāmu: “Bauda līdz pēdējai pilei.” Un ļoti nopriecājās par meitu.
Pēc tam apprecējās vidējā meita, kurai mamma palūdza tieši to pašu. Pēc nedēļas atnāk vēstule no meitas: “Benson & Hedges”. Mamma sāka visās avīzēs meklēt minēto cigarešu reklāmu. Drīz viņa atrada tekstu: “Extra Long, King Size,” un atkal priecājās par meitas veiksmi.
Un beidzot pienāca kārta apprecēties arī jaunākajai meitai. Tikai pēc pāris mēnešiem māte saņēma vēstuli: “British Airways”. Māte atrada avīzi ar aviokompānijas reklāmu un, izlasot tekstu, zaudēja samaņu: “Trīs reizes dienā, septiņas dienas nedēļa, visos virzienos!”
Izskatās, ka arī es beidzot esmu aplipināts ar blogošanu par skriešanu “VSK Noskrien” mājas lapā, jo ar pašu skriešanu tiku aplipināts jau pirms kādiem gadiem septiņiem. Esmu dzirdējis viedokli, ka cilvēka dzīve sastāv no septiņgadēm. Respektīvi, cilvēkam ir raksturīgi noteiktos dzīves posmos savā dzīvē kaut ko mainīt, līdz ar ko mana nodeva savai nākošai septiņgadei saistībā ar skriešanu varētu būt saistīta ar klusēšanas zvēresta pārkāpšanu par savām skriešanas emocijām.
Pagājuši arī tie paši septiņi gadi, kad mans pamatdarbs bija cieši saistīts ar hipotēžu radīšanu un kritiku. Tieši šī nostalģija pēc šī romantiskā laika mani vedināja uz ideju izvirzīt kādu hipotēzi saviem skriešanas tuvākajiem mērķiem.
Nenoliedzami, Francijas virtuve ir viena no smalkākajām virtuvēm pasaulē. Bet! Cik man negaršotu bujabēze, austersēnes, trifeles, zivs franču gaumē, jūras veltes un austeres, cik es nebūtu gatavs apēst Brie, Camembert un Roquefort sieru ar svaigi izceptu bagette, cik daudz es neatdotu par franču konditorejas lepnumiem – kruasāniem un macarons, tomēr šoreiz atstāšu novārtā aprakstu par Umberto Eko romāna Prāgas kapsēta minētiem Parīzes ēdieniem ar Lobsteru Parīzes gaumē priekšgalā. Franču pārtika man būs citā veidā…
Kā jau parasti pasaulē tas ir iekārtots, labās lietas un idejas mūs atrod pašas, mums atliek vienkārša nepieciešamība tās saskatīt un sasaistīt. Tā arī man laimējās saņemt mīļu un brīnišķīgu dāvanu- trīs mēnešu abonentu ESPA Rīga sporta un atpūtas kompleksā. Šajā kompleksā ir ekskluzīva iespēja kā skriet trenažieru zālē uz, manuprāt, labākajiem skriešanas trenažieriem Latvijas sporta klubos (jaunu trenažieru cena ap 8000 LVL), tā arī atpūtas kompleksā pēc skriešanas izmantot 18 metru garu baseinu, masāžu- strūklu baseinu un pirtiņas. Atpūtas kompleksa iespaidā mans organisms labāk atjaunojas, un es jau sāku iemācīties peldēt. Otra burvīgā lieta saistīta ar Jāņa Vanaga no Isostar uzaicinājumu kopā ar viņu nostartēt Parīzes maratonā, lai realizētu viņa jau kādu laiku lolotu mērķi- noskriet maratonu ātrāk par 3 stundām. Tā kā šo iespēju piedāvā Isostar kā Parīzes maratona viens no atbalstošiem partneriem, tad esmu ieplānojis maratona gatavošanas procesā izmantot un aprakstīt savas sajūtas par šīs kompānijas uztura bagātinātājiem, kuri ražoti Francijā.
Ja pareizi atceros, tad tie paši septiņi gadi būs pagājuši, kad apmeklēju Parīzi ar padomju laikos ieaudzinātu uzsaukumu: “Ieraudzīt Parīzi un mirt”. Līdz ar to ir pagājis pietiekams laiks, lai apmeklētu Parīzi pa otram lāgam, pie tam cerams, ka bez devīzes “Noskriet Parīzes maratonu un mirt”. Galu galā vēl kādu laiku varētu padzīvot, jo esmu dzirdējis, ka maratonistiem vecuma grupā pēc 90 gadiem esot iespēja bez maksas noskriet Ņujorkas maratonu.
Par Parīzes maratonu daudz neko nezinu. Zinu vien to, ka tas varētu būt, līdzās Berlīnes un Londonas maratoniem, viens no lielākajiem maratoniem Eiropā. Ne velti Parīzes maratonam ir piešķirta IAAF Zelta etiķete, kura garantē teicamu maratona organizāciju un labu maratonistu nodrošināšanu ar maratonam nepieciešamajām lietām. Šo patiesību es esmu jau pārbaudījis skrienot Romas, Berlīnes, Prāgas un Roterdamas maratonus. Tā kā izpētes process man vēl stāv priekšā. Pēc trases rekorda spriežot, Parīzes maratons ir samērā ātrs maratons, kas manai hipotēzei nav mazsvarīgi!
Par manu maratona personisko rekordu runājot, tas ir 2:59:27 un uzstādīts Valensijas maratonā 2012.gada 18.novembrī. Izskatās, ka šim manam personīgajam rekordam ir jau uzauguši rugāji. Laiks tā kā būtu šos rugājus apstrādāt ar bārdas dzenamo aparātu. Varam sākt likt likmes par hipotēzes apstiprināšanos vai neapstiprināšanos.
Taču esmu piemirsis pateikt pašu galveno! Esmu jau pieteikts Parīzes maratonam un saņēmis sev ļoti atbilstošu starta numuru – “7020”. Numerologi noteikti man neļautu samelot, ka tā ir laba zīme, jo mans niks “SM72” ir ļoti atbilstošs šim numuram. Protams, ka varam fantazēt vēl tālāk, jo Parīzes maratona pilns nosaukums ir “Schneider Electric Marathon de Paris” un, matemātiski nulles no numura dzēšot kopā ar nullēm atbilstošo otro vārdu “Electric” un ceturto vārdu “de Paris”, sanāks mans niks – SM72!
Līdz ar to pietiek man te priecāties par savām fantāzijām un vienkārši jāiet trenēties, lai mana izvirzītā hipotēze piepildītos. Par to arī turpmāk painformēšu visus interesentus.
Viņi skrien, viens vairāk, otra mazāk, bet skrien. Un janvārī, kad sniegi snieg un ledi salst, viņi uzrīko koptreniņu Rīga – Biksti – iespējams vēl vienu VSK Noskrien ikgadējo pasākumu. Kārtējo reizi žūrija lēma, ka ir cilvēki un viņu sasniegumi, ko nevar atdalīt, līdz ar to janvārī kronētie – Trakais un ilZZuks, jeb Dainis un Ilze Limanāni. Lasīt tālāk.
19. janvāris ir pienācis un jubileja… 3 gadi kopš skrienu!!!
Sākums bija grūts. Ļāvos pierunāties, ka varu noskriet 10 km Nordea maratonā… Sēžot mājās domāju, ka, ja nepatrenēšos diezin vai varēšu noskriet 10 km: “Tagad no domas vien jau liekas slikti… (Dūrēji sānos, kāju sāpes un kas tik vēl ne)”. Aizvedu meitu uz bērnu dārzu un pati biju saģērbusies jau skriešanai apmēram piemērotā apģērbā (Lai gan biju ļoti salīga, tāpēc saģērbos šķiet ļoooti silti) pirmās reizes ģērbos ļoti silti, jo tai gadā bija skaistā sniegpilnā ziema… Botas kaut kādas, pilnīgi nepiemērotas skriešanai, gan lieluma ziņā, gan arī galīgi neelpojošas… Bet ziniet skriet varēja un kā vēl. Izskrēju bet tā, kā nebija nekādu fīču, kas skaita manus datus – cik daudz esmu noskrējusi… Vienīgi uzņēmu cik ilgi skrienu. Atskrienot mājās un sazīmējot trasi izbrīnīta skatījos, ka esmu noskrējusi 5 km. Ha… Ja jau varu 5, tad jau varēšu arī 10. Sākums bija ar milzīgiem slinkuma periodiem. Saņemšanās pie katras iziešanas laukā. Bet kad jau sāka parādīties saulītes stariņi un lapiņu plaukšana… Tad tik bij prieks skriet un ieraudzīt, kā mostas daba, kā čivina putni… Ahhh… Redz kur tas kaifs… Just sev apkārt visu… Skrienu ar tādu ātrumu, lai baudītu… Bet tad gribas arī ātrāk vai tālāk, lai ir savādāk… Tiku pie jauniem apaviem, kas ļāva šīs lietas piepildīt un arī protams pulkstenis… Ahhh… Patīkami, ka vairs nebija jāzīmē, lai zinātu cik daudz esmu noskrējusi… Viss parādījās uzreiz… Ar katru mēnesi prieks par skriešanu aug augumā…
Neilgi pirms tā skrējiena, kuram sāku trenēties… Pirms Nordea kaut kas notika muskulim no pārāk ātrās skriešanas… Bija sāpīgs, nācās kādu laiku neskriet.. Bet jau sākās šī skatīšanās uz skrējējiem …Aaaa Viņi var skriet, bet man sāp kāja, gribu arī skriet… Noskrēju Nordea 10 km, kas likās vājprātā smagi – 7 km gribēju vienkārši iet mājās. Jo ļoti sāpēja tas muskulis, bet saņēmos un teicu sev… Nu beidz čīkstēt tak tikai 3 km palikuši… Pēc šī es sapratu, ka es spēju vairāk nekā liekas. Pēc Nordea vajadzēja atpūtu, jo muskulis bija tāds jutīgs… Jūlijs vēl tāds skrējienu pilns mēnesis, un augustā izmēģinu vai spēju noskriet kaut ko vairāk par 10 km… Mēģināju 21… Siguldā, manā dzimtajā pilsētā jāskrien pusmaratons, iemēģināsim kājas… Tas likās vājprātā garš . Nebeidzams un atkal kājai kaut ko sadarīju, bija jāatpūšas, Siguldā pusīte tika noskrieta – gandarījums milzīgs zem 2 stundām… Aaaaaaaaaa Kolosāli….
Otrais gads tāds pilns izmēģinājumu gads… Ko es varu, dažāda garuma distances. Un ja jau ir skriets pusmaratons, tad nākamais solis… Hmmmm jau maratons? Ak šausmas… Bailes, bet tomēr vēlme redzēt vai tiešām es to varu un prieks par skriešanu tik turpina augt… Biķernieku pusīte, tad Nordea pilnais maratons… Uhhh… Kājas pēc šī nelietojamas uz dažām dienām… Bet šis dod tādu, kā grūdienu, ka es varu, es varu daudz. Un man ārkārtīgi patīk skrējēju sabiedrība, šķiet tagad atradu noskrien.lv un tas vēl vairāk spārnoja, lasīt stāstus par skriešanu, par piedzīvojumiem skrienot… Ahhhh… Iedvesmas pilna turpinu, bet tad kāds atgadījums neļauj man skriet 3 mēnešus… Ar skaudību skatos uz cilvēkiem, kas skrien… Bet neko… Jāpaciešas un tad es ar.
Nākamais gads ir izlaiduma gads. Jāraksta maģistra darbs… Ahhh laika maz… Bet kā jau īstenam studentam patīk paslinkot, tad nu tajos brīžos, kad uznāk slinkums, eju laukā paskriet. Lai ir vismaz jēdzīga slinkošana…Gatavojamies arī nākošajam maratonam…Kad noskriets Biķernieku pusmaratons ar pašai patīkamu rezultātu – uzlabotu iepriekšējo par dažām sekundēm. Un maratons, kas uzlabots par veselām 40 minūtēm… Neticami… Vasara vairāk tiek pavadīta uz velosipēda, bet arī skriet sanāk pa mazam drusciņam… Iemēģinām pēdas plikas. Nemanot esmu izdomājusi, ka piedalīšos baso pēdu ultrā… Kaut arī skrējusi ar basām tik pāris reizes. Ja jau doma ienākusi prātā, tad tai ir jāpiepildās. Piecelties, lai brauktu ar autobusu uz sacensībām nesagādā nekādas grūtības. Un sajūtas iekšējas brīnišķīgas, lai gan kā vienmēr pirms sacensībām bailes milzīgas, kā būs, kā varēšu… 2. vietas iegūšana pārsteidz mani nesagatavotu un liek justies tik īpašai. Skatīt savu vārdu rekordistu sarakstā. Ahhh… Tāda spārnota sajūta… Turpinām… Vajag eksperimentēt… Piesakos Siguldas kalnu maratonam… Un pēc tam sāku lasīt aprakstus… Paliek vājprātīgi bail. Kā es varēšu noskriet, ja ir puiši, kas knapi paspējuši noskriet kontrollaikā? Tad ir jāpatrenējas.. Priekuļos… Tik skaista daba, bet tomēr tik grūti vēl nebija bijis nekad. Tad nu pienāk arī Siguldas kalnu maratons… Un tieku galā par spīti milzīgajām grūtībām. Un kopējie pasākumi ar noskrieniešiem… Superīgi.. Pirtiņas un baseinā lekšanas… Skatos savā statistikā… Varu sasniegt savus pirmos 1000 km gadā… Aiziet skrienam… Un jā… Gads pabeigts ar prieku, ka mērķis sasniegts. Ziemassvētkos no sava salavecīša saņemu labāko dāvanu kādu varēju vēlēties jaunu pulksteni jo vecais bija saplīsis. Tagad tik turpināt…
Sākam jaunu gadu jauniem mērķiem, jaunu prieku!!!
Tātad daudz vai maz? Pati īsti nespēju atbildēt. Bet skaists laiks ir bijuši šie trīs gadi!
Paldies cilvēkiem, kas ir apkārt… Paldies nosrkien.lv. Paldies manām lieliskajām kājām ar kurām reizēm ir jāaprunājas.
Reiz pirms daudziem gadiem vēl pagājušajā gadsimtā mans draugs, kurš tobrīd bija Sporta pedagoģijas akadēmijas students, ieminējās, ka viņam jāiet pieteikties Tautasdziesmu maratonam. Es palūdzu, lai piesaka arī mani. Iepriekšējā gadā kopā ar tēti jau biju noskrējusi kādu apli pa Biķernieku trasi, un man bija ļoti jaukas atmiņas par šo pasākumu, kur finišā dod medusmaizi un Lielvārdes jostas fragmentu. Kad pirms pasākuma saņēmu savu numuru, es biju pārsteigta. Tas bija sarkanā, nevis zilā krāsā kā tautas klases skrējējiem. Es biju pieteikta maratona distancei. Šķiet tikai toreiz es uzzināju, ko nozīmē vārds „maratons”. Bet, ko nu, lai es tagad daru? Es taču nevaru noskriet 42 km. Draugs mierināja – noskrien, cik apļus gribi, un tad izstājies. To bija viegli pateikt, bet jau ierodoties trasē visi draugi un paziņas to vien jautā – vai tiešām skriešu maratonu? Kā lai visiem izstāsta, ka tas ir pārpratums? Ar lielu kauna sajūtu toreiz nostājos pie maratonistu starta, noskrēju vienu apli un izstājos. Skrienot man galvā, bija tikai viena doma, pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no tā briesmīgā numura.
Kopš tā notikuma bija pagājis ceturtdaļgadsimts un maratonu skriešana sen vairs nebija starp tām tēmām, kas tiek apspriesta mūsu ģimenē. Nezinu, vai mans vīrs šo mazo atgadījumu vēl atceras, bet, kopš es sāku regulāri skriet, savstarpējās sarunās savus trīs reiz noskrietos maratonus arvien biežāk mēdza pieminēt. Vēsturei parādi bija jāatdod. Šobrīd es skaidri zinu, cik gara ir maratona distance, un pati apzināti biju pieteikusies Amsterdamas maratonam.
Vasarā atvaļinājuma laikā es izlasīju vai visus šī (arī dažu citu) bloga rakstus par to, kā noskrienieši ir gatavojušies savam pirmajam maratonam. Tad nu es ar domāju, ka varētu aprakstīt savu gatavošanos lielajam notikumam. Vairākas reizes mēģināju to darīt, bet man vairāk gribējās rakstīt tad, kad iet grūti, nevis, kad – forši. Es šo trīs mēnešu laikā, kopš pieņēmu lēmumu noskriet maratonu, esmu cīnījusies gan ar pārtrenēšanās sekām (es taču varu skriet katru dienu un tas ir forši), gan depresiju (kam man to vajag?). Nu nē, šie stāsti nepiedien šim pozitīvajam blogam.
Tādēļ sākšu uzreiz ar ceļojumu uz Amsterdamu, kur devos kopā ar savu 14 gadīgo dēlu. Viņš beidzot bija izlūdzies iespēju lidot. Amsterdamā ieradāmies piektdienas vakarā. Naktsmājas mums bija sarunātas studentu kopmītnēs, kur dzīvo Amstedamā studējošais brāļa dēls. Vakarā izplānojām nākamās dienas pasākumu plānu. Nepieciešams apmeklēt EXPO, jāapskata pilsēta, kāds muzejs utml. Nolemju, ka no rīta varētu arī nedaudz paskriet. Man kartē tiek parādīts skaists skrienamais maršruts, kas vijas caur parku un gar ūdeņiem.
Neesmu no tiem, kas agros rītos mīl skriet. Bet, ja jāmostas tikai 8:00 pēc Amsterdamas laika, tad varu paskriet arī no rīta. Lai tiktu līdz skaistajam skrienamajam parkam, bija jānoskrien tikai daži simti metru. Nepaspēju vēl ieskriet parkā, kad aizķēros aiz kādas koka sakņu izcilātas celiņa flīzes. Kritiens. Ui, sāp! Piecēlos un novērtēju kritiena sekas: nobrāzta delna un elkonis, nedaudz sasists gurns un kāja. Mēģinu paskriet. Nolemju – būs labi! Līdz maratonam sadzīs. Skrēju tālāk. Skaists rīts un skaists maršruts. Skrējēju netrūka.
Pilsētas apskati nolēmām sākt ar Expo apmeklējumu. Amsterdamā sabiedriskais transports ir salīdzinoši dārgs un auto uz ielām maz. Visi pārvietojas ar velosipēdiem. Mēs darījām tāpat. Braucot ar velo pa pilsētu, nojautu, ka tā nemaz nav tik plakana, kā biju iedomājusies. Ņemot vērā, ka lielākā daļa Amsterdamas atrodas zem jūras līmeņa un pilsētā ir ļoti daudz kanālu, tad, lai tiem tiktu pāri, visu laiku bija jāpārvar nelieli kāpumiņi. Nonākot Expo, sastapāmies ar milzīgām dalībnieku masām. Šķiet, ka tajā hallē nebija, kur ābolam nokrist. Neraugoties uz lielo pūli, pie sava numura un oficiālā sacensību krekla tiku samērā veikli. Lai tiktu laukā, bija jāiziet cauri vēl divām citām hallēm, kurās bija milzīgi daudz dažādu sporta firmu sporta preču tirgus. Bija arī citas atraktivitātes, ar kurām neiepazinos.
Pie sava numura biju tikusi, varējām doties apskatīt pilsētu. Plānos bija Jūras kuģu muzejs, zooloģiskais dārzs un izbrauciens pa kanāliem ar kuģīti. Jau pēc pārvietošanās ar velo, kāpelēšanas pa kuģi un muzeja stāvajām kāpnēm, sāku just nogurumu kājās. Nodomāju, diezin vai man vajag dienu pirms maratona tādu slodzi? Atcēlu tālākos pilsētas apskates plānus un mināmies uz naktsmītni atpūsties. Vakarpusē puika tomēr mani pierunāja pavizināties ar kuģīti pa Amsterdamas kanāliem. Neko darīt, mināmies atkal. Vakarā endomondo vēstīja, ka ar divriteni šajā dienā ir nobraukti ap 40 km. Tā kā es ikdienā vairāk pārvietojos ar četriem riteņiem, tad šos nobrauktos kilometrus es jutu savos augšstilbos. Nekas. Vēl jau visa nakts bija priekšā. Cerēju, ka no rīta pamodīšos svaiga kā gurķītis.
Maratona dienas rīts. Starts pl. 9:30. Plānoju starta vietā būt ap 8:30. Lai nokļūtu līdz Olimpiskajam stadionam (8 km attālumā), man bija iespēja braukt ar divriteni vai sabiedrisko transportu ar dubultu pārsēšanos. Izvēlējos otro variantu. Jārēķinās bija ar stundu ceļam. Plānotais vilciens atgāja 7:30. Iepriekšējā vakarā biju sakārtojusi mugurā velkamās drēbes un līdzi ņemamās mantas. Kad laiks bija doties ārā, pēkšņi vairs nevarēju atrast skrienamo telefona maciņu. Man to vajadzēja, Divplākšņi bija piekodinājuši ieslēgt endomondo, un arī ar savējiem vajadzēja vēlāk sazvanīties. Meklēju, meklēju, neatradu. Paķēru līdzpaņemto vēdera somu un aizskrēju uz vilcienu. Paspēju ielekt vilcienā pēdējā minūtē. Vilcienā konstatēju, ka želejas ir palikušas uz galda. Neko darīt, piezvanīju puikam un palūdzu, lai atved tās uz trases 10 km. Pēc izkāpšanas no vilciena tālākais ceļš bija vienkāršs. Skrējēju plūsma aizveda uz metro, norādīja, kur jāiekāpj, kur jāizkāpj un kā jānokļūst Olimpiskajā stadionā.
Informācijas lapā bija rakstīts, ka starta vietā būs dažas tualetes. Interesanti, ko nozīmē „dažas”. Paceļam no metro pirms ieejas stadiona teritorijā ieraudzīju 6 būdiņas, pie kurām bija neliela rindiņa. Eju tālāk, stadiona ārpusē ir vēl dažas (nesaskaitīju cik), bet pie tām jau bija milzīgas rindas. Es aizgāju atpakaļ pie pirmajām 6 un salīdzinoši ātri nokārtoju savas dabiskās vajadzības. Vēlāk stadionā redzēju, ka iepretim katram starta koridoram ir vēl vairākas tualetes, kur pulcējas skrējēji. Nezinu, vai tas bija tualešu trūkuma dēļ, vai tas ir maratonistiem vispārpieņemts stils, bet jau pēc pirmajiem diviem kilometriem, kad trase ievijās parkā, varēju skriet garām kilometriem garai čurātāju rindai. Stipri īpatnējs skats.
Līdzi nebiju paņēmusi nekā lieka. Tikai sporta krekls ar garām rokām un NRM maisiņš. Sigita bija rakstījusi, lai uzvelku vecāku kreklu, kuru nav žēl izmest. Man nebija tāda, ko nav žēl izmest, bet bija tāds, kuru ir nedaudz žēl izmest. Tādēļ biju paņēmusi līdzi maisiņu, lai tajā ieliktu kreklu un novietotu organizatoru sarūpētajā teltī, kurā mantas neviens nepieskatīšot. Vispār, jau tā telts jeb mantu glabātuve bija līdzīga, kā Latvijā organizētajos lielajos pasākumos. Jaunieši pieņēma somas un pie starta numura pielīmēja uzlīmīti ar somas numuru. Šī mantu glabātuvju telts bija ļoti, ļoti gara un rindu tur praktiski nebija.
Devos uz startu. Gāju līdzi cilvēku plūsmai. Milzīgi vārti. Izejot tiem cauri, iekļuvu nevis stadionā, bet skatītāju tribīnēs. Atceļā uz kāpnēm mani uzrunāja kāds latviešu puisi (vēlāk noskaidroju – tas bija Edgars Šneps), ak jā, man mugurā jaunais dzeltenais krekliņš ar Latvijas karodziņu. Arī viņš un tāpat kā daudzi citi skrējēji startu meklēja tribīnēs. Ar nelielu maldīšanos ieeja stadionā vēlāk veiksmīgi tika atrasta un savs starta koridors arī.
Skats no tribīnēm.
(marathon-photos.com)
No mana starta koridora vajadzēja startēt arī TT uz 4:15 un 4:30. Biju nolēmusi, ka kādu brīdi mēģināšu skriet kopā ar TT 4:30. Pamanīju, ka koridorā iespraucas TT ar baloniem 4:15, bet balonus 4:30 nekur neredzēju. Ja nav, tad nav. Skriešu viena pati. Pēc dažām minūtēm sagaidīju startu. Fantastiskas ovācijas tribīnēs. Jau iepriekš biju izpētījusi, ka lai no mana starta koridora tiktu līdz startam, paies apmēram 10-15 minūtes. Pagāja vairāk kā 16 minūtes.
Jau pirmajos kilometros jutu, ka neskrienas tik viegli kā gribētos. Bet, kā nu ir, tā ir. Skrēju vien uz priekšu. Ļoti drīz pienāca pirmais dzeršanas punkts. Nedaudz padzēros un skrēju tālāk. Šķita, ka skrienu ļoti lēni, jo visi man skrēja garām. Pirmajos 3 km ik pēc kilometra bija pulkstenis. Mēģināju izrēķināt, kāds bija mans skriešanas temps, nesanāca. Stāvēšanas laiks startā nojauca visus rēķinus. Endomondo runāja brīnumus un ik pa brīdim atslēdzas, tam uzticēties nevarēja. Tomēr pēc sajūtām šķita, ka skrēju par ātru. Nedaudz samazināju tempu. Vēlāk analizējot čipa laikus, uzzināju, ka pirmos 10 km esmu skrējusi vidēji 6 km/min. Varbūt nevajadzēja tik ātri.
Skrējiena sākumā
(marathon-photos.com)
Pēc 10 km sāku meklēt, kur mani atbalstītāji. Satiku, saņēmu uzmundrinājumus un savas aizmirstās želejas. Pēc 12 km trase gar Amster upi izgāja ārpus pilsētas. Bija silts un sutīgs. Jau pl.8:00 bija ap +20oC. Gribējās dzert. Tikai tagad atcerējos, ka tresē dzeršanas punkti līdz 30 km būs izvietoti tikai ik pa 5 km. Ar kārdinošu aci skatījos uz apkārt skrienošo skrējēju pudeļsomām un dzeramsomām. Šķita, ka tās ir lielākai daļai skrējēju. Tik ļoti lēnām tuvojās tas 15 km dzeršanas punkts, ka gribējās padzerties no upes. Tad pirmie parādījās Elites skrējēju numurētie galdi ar numurētajām pudelēm. Redzu kā dažs cenšas paķert kādu pudeli, lai padzertos, bet tās visas ir tukšas. Ja numurētās pudeles nebija izdzēruši paši Elites skrējēji, tad to bija izdarījuši pirms mums skrienoši skrējēju tūkstoši.
Jau pēc 15 km dzeršanas punkta man šķita, ka man vairs nav spēka skriet, bet priekšā vēl bija tik daudz kilometru. Kopējā noskaņojuma sabojāšanai, sāka apmākties un pūst negants vējš. Vēlāk pat nedaudz sāka līt. Lietus skriet netraucēja, bet vējš gan nogurdināja pirms laika. Kādā 18 vai 19 km ievēroju upē kādu intresantu atrakciju, uz kuras cilvēks augstu virs ūdens sveicināja skrējējus. Kur es tā steidzos? Es taču varētu apstāties un nobildēt to.
Skrējēju sveicējs uz ūdens
Tas arī bija mans lūzuma punkts. Pašai likās neticami. Es taču esmu noskrējusi vairākus pusmaratonus, treniņos skrējusi vairāk kā 30 km, bet tagad es nevaru noskriet pat 20 km.
Tālāk man skriešana mijās ar soļošanu jeb turpināju skrējiensoļojumā uz finišu. Zināju, ka noiet es to atlikušo distanci līdz finišam varu un visticamāk pat varu iekļauties kontrolaika 6 stundās (tam gan laikam bija informatīvs raksturs), jo pēdējiem finišētājiem rezultāts ir virs 7h30m. Es biju dusmīga uz sevi, ne jau soļot es te biju atbraukusi. Domāju, ja būtu jāskrien 2 apļi, tad izstātos. Bet man nebija cita varianta, līdz finišam bija jātiek.
Tresē, kur pār tiltu bija jāšķērso upe Amster, bija ciemats. Tur atbalstīt skrējējus bija sapulcējies vai viss ciems. Pie vienas mājas pamanu privāto dzirdināšanas punktu. Uz soliņa stāvēja glāzītes. Pieliecos, lai paņemtu vienu. Tad sajutu, ka kāds man to atņem. Vilšanās gan bija mums abām, jo visas glāzes bija tukšas. Labvēļu sagādāto ūdeni, ātrākie skrējēji jau bija izdzēruši. Atlika vien virzīties tālāk uz priekšu. Soļotāju parādījās arvien vairāk, un man motivācija skriet arvien vairāk samazinājās. Gribējās apsēsties upes malā un paskatīties uz laivām, kuģīšiem un atraktīvajiem skrējēju atbalstītājiem, kas ņēmās pa upi. Neatradu piemērotu vietu.
Pēc noskrietā pusmaratona mani apdzina TT 4:30. Kur tie bija startā? Tagad man vairs nebija spēka tiem turēt līdzi. Nedaudz mēģināju, bet tikai nedaudz.
Ap 26 km trase atgriezās pilsētā. Manu skrējiensoļojuma tempu gan tas nepaātrināja.
Vienīgi ik pa brīdim manu omu uzlaboja šie dīvainie maratonisti, kuri visa skrējiena laikā bija manā redzeslaukā.
Vienā brīdī ievēroju, ka vairāki skrējēji cenšas pastiept ikru muskuļus. Nolemju, ka es arī tā varētu pamēģināt. Domāts, darīts. O, tiešām kļuva vieglāk skriet. Noskrēju kādu garāku posmu, bet tad jau atkal sāpes muskuļos atgriezās un pārgāju soļos. Tuvojoties centram, parādījās līdzjutēju saorganizēti dzeršanas punkti. Pēc 30 km arī divreiz biežāk bija arī oficiālie dzeršanas punkti. Tie neoficiālie būtu bijuši trases vidusdaļā, tad varbūt man būtu gājis vieglāk.
Skumjais skrējiensoļojums ar nodurtu galvu
(marathon-photos.com)
Pie 35km paskatoties pulkstenī, nodomāju, ja es varētu atlikušos attālumu noskriet Divplākšņus cienošā tempā, tad es iekļautos 5 stundās. Vienlaikus gan sapratu, ka mans skrējiensoļojuma temps nav īsti Divplākšņu cienīgs. Turpināju virzību uz priekšu. 40 km – es taču varu noskriet tos 2 km! Iekšējā balss atbildēja: „Nē, nevaru”. Pēdējais kilometrs. Tad gan saņēmos. Gar trases malām saņēmu atbalstītāju nepārtrauktus uzmundrinājumus. Ieskrienu stadionā un sāku lidot. Finišēju ar paceltām rokām, bet bez gaidītās gandarījuma sajūtas. Es varēju labāk, bet nepratu tam saņemties. Čipa laiks 4:58:41.
Tas bija neprāts! Neiesaku pieņemt lēmumus, kas balstīti „Janvārī jau varu noskriet 10 km, gan jau sezonas beigās varēšu noskriet arī maratonu”. Jā, daži labi jau man mājienus deva, bet es biju apņēmības pilna un nebiju pārliecināta, ka skriet man patiks arī nākamgad.
Paldies Divplākšņiem un visiem pārējiem, kas mani atbalstīja. Jūs man pietrūkāt trasē.
P.S. Tagad es došos „ziemas miegā”. Bet, kad pamodīšos no tā, es iegādāšos to pulkstenīti, kas aprīkots ar modernajām tehnoloģijām un rāda pulsu, skriešanas tempu un visu ko citu. Varbūt noderēs, ja gribēsies vēlreiz piedzīvot šo aizraujošo skriešanas gadu.
Jo mēnesis, jo grūtāk. Septembris bija Spartatlona mēnesis, labi, ka 5 no 6 jau pabijuši Mēneša skrējēja godā un var pretendēt tikai uz vēl kaut ko augstāku. Valmieras maratons nāca arī ne vienu vien pārsteigumu un sasniegumu, šoreiz diezgan sīva dāmu konkurence – englishteacher, lellde, Inga_K. Englishteacher jau bijām paguvuši nointervēt pirms Latvijas vicečempiones titula iegūšanas, tad nu emocionāli žūrija nosvērās par labu Ingai_K. Vēl pirms diviem gadiem Valmierā viņa skrēja savu pirmo maratonu, šogad savu rezultātu uzlaboja par 48 (!) minūtēm. Un tas pēc diagnozes – C hepatīts un cīņas ar to.
Skrējēju sveicējs uz ūdens
km 
-