Ilgi domāju, vai vispār šoreiz rakstīt par Rīgas maratonu, jo no manas personas jau tāpat diezgan daudz literatūras nāk, bet tad izdomāju, ka, ja nagi niez, un tā nav sēnīte, tad ir jāraksta.
Pirms sacensībām parasti iepriekšējā dienā man ir priecīgs satraukums un pirmssvētku noskaņa, bet šoreiz tā nebija. Man bija slikts garastāvoklis, es biju īgna, kašķīga un ar dzīvi neapmierināta, un pārdzīvoju, ka tā, jo esmu pieradusi, ka maratons ir svētki. Pašpārmetumi par to, ka nesanāk tā īsti izbaudīt lielās dienas priekšvakaru. Tā kā bija gaidāms auksts lietus, es nevarēju izvēlēties, vai vilkt dzelteno noskrieniešu kreklu, jauno Divplākšņu koptreniņa kreklu vai vecumveco džempīti, kam skaitās garās piedurknes, bet manas rokas tomēr ir garākas, tāpēc piedurknes es parasti uzbrauku līdz elkoņiem. Tas ir mans orientēšanās džempītis, kurā es, pateicoties piedurkņu uzbraucīšanai, parasti jūtos ļoti apņēmīgi un ar sparu metos iekšā krūmos un grāvjos. Īgni saliku uz grīdas apģērba variantus un gāju gulēt.
No rīta garastāvoklis bija tāds, kādam tam jābūt. Paskatoties pa logu, bez domāšanas uzvilku apņēmīgo džemperīti, sajutos ļoti apņēmīga, iebāzu galvā brokastis un kopā ar savējiem un draugiem devos uz gonku. Kad visi dalījās ar saviem plāniem, es nezināju, ko teikt. It kā jau Krišjānim izbļaustījos, ka ir pienācis laiks gāzt manu gadu veco personīgo rekordu (~3:52), bet īsti pārliecināta tomēr nebiju, jo kopš marta vienīgais garais treniņš man bija 35km, kas norisinājās apmēram tā – aizskrienu uz putnu vērošanas torni, apsēžos uz dēļiem, ēdu, skatos uz putniem un domāju, ka es tak varu trenēties, kā vien man labpatīk. Aizskrienu uz jūru, sēžu uz sola, ēdu, skatos uz putniem un domāju, ka neviens man nevar mācīt, kā pareizi trenēties.
Pirms starta priecīgs uztraukums, satikti skrienamdraugi, man vēl pajautā: “Vai tu te visus pazīsti?”, es atbildu: “Kenijiešus nepazīstu!”, un tad jau dodos uz startu un apstājos 3:45 TT ēnā. Plāns tāds – spiest kopā ar viņiem vismaz līdz 28.km (jo tur es pirms gada bezcerīgi noplīsu), tad atpalikt un finišēt 3:50, ja izdosies. Lai izdotos, vajag sajusties vēl apņēmīgāk, un piedurknes tiek uzbraucītas pāri elkonim.
Kas ir pats galvenais maratonā? Tieši tā, pārķert startu! Otrs galvenais? Noplīst! Vēl kaut kas svarīgs? Jā, no kāda 30.km sākt bezcerīgi kalkulēt un izdomāt tādas matemātiskās darbības, kādas pat vidusskolas matemātikas skolotājai prātā neienāk. Pasteigšos notikumiem pa priekšu un atzīšos, ka neko no tā visa es neizdarīju. Kaut kāds nepilnvērtīgs maratons.
Startu es nepārķēru tāpēc, ka es skrēju kopā ar TT. Es mācījos no vecajām kļūdām un turējos aizmugurē, un izbaudīju, kā baloni sitas pa galvu. Sākumā es nedomāju vispār neko. Pēc tam arī neko. Reversajos posmos meklēju paziņas un bļaustījos. Tad atkal neko nedomāju. Kāpēc domāt, ja visu izdara foršie TT? Paldies Gatim, Rimantam, Edgaram un Dāvim par to, ka man vispār nebija nekas jādomā! Mierīgi skrēju un izklaidējos. Tiklīdz sanāca atrasties kādus soļus viņiem priekšā, tā viņi mani sāka aprunāt aiz muguras, bet es jau tagad esmu gudra un saprotu, ka jāturas TT aizmugurē, ko arī paklausīgi izdarīju, tiklīdz piefiksēju. Vēl es filtrēju laika apstākļus. Man patika tas lietus. Sākumā es mēģināju izvairīties no peļķēm, bet maratons ir pietiekami garš, lai vienā brīdī paliktu vienalga. Tad es no peļķēm vairs neizvairījos. Kā par brīnumu, izvairījos no traumām, jo dažas peļķes bija dziļākas, nekā izskatījās.
Kad skrējām garām pusmaratona finišam, ierasti nodomāju: “Laimīgie!”, bet uzreiz sevi izlaboju: “Laimīgie mēs, ka vēl varam tik daudz skriet!” Es patiešām jutos laimīga, ka man neviens nevar tagad likt beigt skriet. Tuvojoties Skanstes rajonam, mani sāka mākt bažas par to, kā nu būs. Ja nu tur tā siena nav novākta, un es atkal atsitos? TT man prasa, kurā kilometrā dzīt mani uz priekšu. Uz priekšu? Nē, nevajag mani dzīt uz priekšu, es būšu laimīga, ja man izdosies noskriet 3:50! Sienas nav. Sākam runāt par kilometriem, ir palicis tikpat, cik man no darba līdz mājām, un es jūtos tikpat nepiekususi, kā tad, kad gatavojos skriet no darba uz mājām. Es vispār nejūtu, ka skrienu! Liekas, ka TT mani nes uz rokām. Tā bija? Neko nesaprotu, apziņa kaut kur aizpeld, es tikai skrienu un smaidu, un priecājos, ka man ir viegli! Pirmo reizi ap 30.kilometru man ir viegli! Skrienot uz Ķīpsalu, saprotu, ka būs personīgais rekords. Piefiksēju, ka jūtos apņēmīgi. Varētu kaut ko izdarīt ar tām apņēmīgā džemperīša piedurknēm, jo nupat jau sāk salt elkoņi, bet nav jēgas. Viss tāpat ir slapjš un auksts. Pie velna aukstumu, man ir labi, es skrienu uz savu rekordu! Nevaru saprast, kāpēc blakusskrienošais Gints šaubās par savām spējām. Nevaru saprast, kā šodien vispār kādam var būt grūti, jo ir tik perfekts laiks un tik labi skrienas!
Uz Vantinieka uzzinu, ka TT ir iekrājuši rezervi, ko plāno iztērēt, lēkājot pa kultūras kilometru un slīdot pa Vecrīgas bruģi. Malā stāv Krišjānis un dzer savu trešo alu. Hm, man labi sanāk, pirms gada mana maratona laikā viņš paspēja izdzert četrus. Meierovica bulvāra dzirdināšanā kaut kā attopos TT priekšā un saprotu, ka es tak neiešu tagad samazināt tempu, lai ieskrietu finišā 3:45. Pie velna, uz priekšu! Tikai uz priekšu! Ātrāk! Kultūras kilometrs iedod papildu lādiņu, jūtos tik enerģijas pilna, ka tiešām sāku skriet ātrāk. Nesos uz finišu, skrienu garām visiem, kas tur uz vietas atrodas, un pēdējais kilometrs man ir ātrākais pa visu distanci. Nu kur tā var būt? Ietešu finišā ~3:43. Opiņā, un es tak biju cerējusi uz 3:50!
Pēc finiša sajūtu, ka ir tak auksti. Problēma tā, ka nevar paiet. Abas kājas ir noskrietas. Jā, noskrietas. Tas ir precīzākais apzīmējums tam, kā es jutos. Ar lielām mokām un līkām kājām aizvilkos pēc mantām, tad uz siltu dušu, un tur es sildījos, sildījos, sildījos… Dušas dēļ vien bija vērts skriet. Saģērbjos siltās drēbēs, paņemu alu, dabūju mammas cimdus, māsas sēdekli, tieku sasegta un beidzot jūtu, kā miers, siltums un apmierinājums tek pa dzīslām līdz pat kaulam. Atdzīvojos, eju pačalot ar citiem skrējējiem, un viss ir brīnišķīgi!
Nu redz, kā! Iepriekšējā reizē es ar Maratonu cīnījos un zaudēju viņam. Šoreiz necīnījos, un viņš man pieglaudās pie kājas un pat ļāvās paglaudīties. Nu ko, Maraton, nākamreiz varbūt padauzīsimies?
Gatavojos savam pirmajam maratonam ļoti nopietni, izlasīju ļoti daudz – par maratonistu skriešanas pieredzi, par grūtākajiem kilometriem, stīvajām kājām pēc maratona u.t.t., TT padomus. Speciālistu ieteikumus par pareiziem treniņiem, iesildīšanos, atsildīšanos, ēšanu pirms, maratona laikā un pēc, kā arī par dzeršanu. Respektīvi, katrs raksts, kurā bija atslēgvārds ”maratons, mani uzrunāja. Tiku arī pie smukiem skrienamsvārkiem, un jauniem apaviem, lai skrietos pēc iespējas labāk.
Bet, vispār viss sākās tā. Noskrējusi divus pusmaratonus, es biju pilnīgi pārliecināta, ka arī šogad LRM skriešu pusīti , par ko liecina šis attēls. (Tas nekas, ka vieninieks ir paslēpies – braši turēju ciparus 21). Šķita, ka tā ir mana distance, un vairāk man nevajag.
Tomēr, dzīve kā zināms, mēdz ieviest savas korekcijas .
Rudenī tika jauki paskriets, gan garāki, gan īsāki gabali krājās manā kontā – tika izskrietas Priekuļu meža takas, pārbaudīta varēšana Siguldas Kalnu maratonā. Āķis bija lūpā, un gribējās vēl un vēl. Pēdējā brīdī ielecu ”vilcienā” uz ”Patriotu” un pieteicos arī uz pasākumu pēc skrējiena. Viss bija jauki un pat vairāk kā jauki, līdz pienāca loterija. Atceros, ka vienīgais par ko domāju – kaut es nevinnētu dalību Rīga-Valmiera skrējienā. Nu jā, to es nevinnēju gan, bet toties manās rokās iekrita laimīgā loze – dalība LRM 42 km distancē. Es ļoti apjuku, un mana iekšējā balss uzreiz pretojās un teica -”nē, nē -Tu to nevari.”. Tomēr mājās atgriezusies, es sāku ar šo domu aprast un, kā teica mans vīrs mūsu sarunas laikā Skypā – ”Tev acis mirdz- Tu noteikti noskriesi! ”
Pēc tam vēl bija lieliskais Latvijas kontūras skrējiens, kurā savus pēdējos kilometrus es skrēju kopā ar Gunu, Laumu un Imantu, un sapratu to, cik labi ir skriet kopā ar atbalsta komandu.
Tā pamazām, ik pa brītiņam cīnoties ar šaubām, es sāku gatavoties maratonam. Janvārī, februārī un martā viss gāja gandrīz kā pēc plāna, garāki un īsāki skrējieni. Tāda īsta plāna uz papīra gan man nebija, bet skrēju kopā ar Gunu, un klausīju viņas padomiem, klusībā priecājoties, cik ļoti man ir veicies ar tādu pieredzējušu treniņpartneri. Skrējās viegli un gribējās vēl un vēl, kilometri pamazām krājās.
Marta sākumā, svinot savu dzimšanas dienu, noskrēju Parīzē pusmaratonu, pēc nedēļas piedalījos Rīgas rogainingā uz 4h. Viss bija jauki un skaisti, līdz es, pēc kāda pavisam īsa skrējiena, pāris dienas pēc rogaininga, sajutu asas sāpes celī. Skrēju un domāju- pāries, jo tā taču ir vienmēr. Kaut kur, kaut kas pasāp, un tad pāriet. Šī sāpe nepārgāja, lika klibot, dzert pretsāpju tabletes, smērēt visādas smēres. Līdz es sapratu, ka esmu iedzīvojusies ITB sindromā. Kādu nedēļu, pusotru neskrēju nemaz, likās paliek labāk. Pamēģināju skriet, nekā- sāp, un atkal pauze uz nedēļu. Vingroju, staipījos, rullējos, smērēju smēres. Iegūtajā brīvajā laikā, beidzot izlasīju ”Dzimuši, lai skrietu”. Tā arī pagāja aprīlis, vairāk neskrienot kā skrienot, maksimāli daudz staigājot ātrā solī, meklējot variantus kā tikt galā ar sāpēm. Un, gandrīz jau norokot, t.i. atmetot domu par maratonu. Nu, vismaz šogad. Mājniekiem es droši vien jau biju apnikusi ar savām pārdomām (skaļām), ko darīt un kā darīt, un kas būtu prātīgi.
Aprīļa vidū man rokās iekrita dalība Sieviešu skrējienā, pieteicu tam arī savu meitu. Domāju- nu, šis skrējiens rādīs, ko kāja saka, lai arī jau no sākuma zināju, ka skriešu lēni – meitas tempā. Pirms skrējiena beidzot aizgāju pie fizioterapeita, apbruņojos ar labiem padomiem un sateipoju kāju. Pēc skrējiena biju kā spārnos, man bija par maz ar tiem 7,35km, aizskrēju vēl 5km aplītī. Kāja nesāp un es varu skriet!!!!
Maratons tuvojās lieliem soļiem, paspēju vēl noskriet pusgaro treniņu un tad nolēmu veltīt laiku atpūtai, kas gan sanāca diezgan nosacīta. Garas pastaigas, mazi skrējieni, Mežaparka koptreniņš, kartupeļu stādīšana – tas viss ietilpa manā atpūtas nedēļā.
Šaubu, ka skriešu, manī vairs nebija, vai noskriešu visu, vai pāriešu soļos un cik ilgā laikā to pieveikšu – par to es nedomāju. Sestdienā aši uz EXPO- numurs somā, parunājos ar TT ko vilkt mugurā tik ”jaukos” laika apstākļos un dodos tālāk, bērns grib skriet RIMI bērnu skrējienā. Un vakarā vēl jāpspēj sateipot kāja. Laiks pēcpusdienā ir tīri jauks un es vēl iedomājos, ja nu laika prognozes tomēr mainās un arī rīt, tomēr būs saule? Vakars paiet domājot kā ģērbties, jo saprotu, ka iepriekš iecerētais variants šoreiz neder. Būs auksts un būs lietus. Cenšos nomierināties un aiziet gulēt laicīgi. Bet tas neko nedod – pamostos 2 naktī, un līdz modinātāja zvanam mostos vēl vairākas reizes. Rīts ir nedaudz stresains, satuntulējos un dodos ceļā. Priecājos, ka nenokavēju kopbildi pie Kristapa, kā pagājušajā gadā, toties gandrīz nokavēju startu, jo jāstāv garā rindā pie tualetēm. Paspēju tomēr vēl pirms starta šaviena tikt līdz TT ar baloniem 4:30, pāris mirkļu un mēs jau skrienam. Pirmajā kilometrā mani atkal,tāpat kā pirms gada, pārņem saviļņojuma sajūta – esmu viena no daudziem, kas veido šo skaisto, krāšņo skrējēju upi šai pelēkajā dienā! Aiziet!!!
Skrienas viegli, kilometrs viens pēc otra tiek pieveikts, kādu brīdi pat aizskrienu priekšā TT, lai paskrietu kopā ar paziņu viņas pirmajā pusmaratonā, garastāvoklis burvīgs, mani lieliskie atbalstītāji paspēj būt trases malā vairākās vietās, un dod man papildus spēku.
Krasta ielā paziņa nogriežas uz finišu, un es turpinu ar saviem TT. Lietus līst, pelķēs plīst burbuļi, mēs jokojam un es atceros, cik grūti man pirms gada gāja pusmaratona beigās. Šogad ir pavisam savādāk. Pat skrienot garām finiša līnijai, otrajā aplī, es pieķeru sevi pie domas- forši, ka man vēl jāskrien! Un mēs skrienam, kilometri krājas viens aiz otra un es pie sevis brīnos- re, kā es vēl turos. Hanzas iela, Skanstes iela ar lielisko policistu, kurš neviltoti smaidot atbalsta, atkal mani mīļie fani, tad jau atkal Hanzas iela, Pulveža Brieža iela, kur nopriecājos par pieveiktiem 30km (tik daudz es vēl nebiju noskrējusi), Elizabetes iela un Valdemāra iela. Vanšu tilts, 32.km. Skrienu un brīnos – kājas kustas tikpat ātri, asfalts zib, bet… baloni no manis attālinās arvien vairāk….ja es piespiestos, varbūt panāktu, domāju, bet tad šo domu atmetu. Celis arī jau ir palicis stīvāks. Turpinu skriet, tipināt uz priekšu, runāju ar sevi, uzdziedu pie sevis ”Bēdu manu lielu bēdu” un ”Maza maza meitenīte” ( tas palīdz-ir pārbaudīts) un nepārstāju kustēties. Kādā brīdī jau pa pretējo joslu man paskrien garām TT uz 4:30. Man nenoķerami. Tad laimīga ieraugu, atzīmi -37km, Vanšu tilts, uz kura daudzi skrējēji jau pārgājuši soļos, taču es sev neļauju, lēnām, tomēr skriešus. Palikuši nieka 5km! Vanšu tilta galā ieraugu pazīstamu fotogrāfu, uzsaucu tam, pamatīgi pārsteidzu, un atmuguriski skrienot, apmēram metrus 20, pozēju!
Un tad jau vairs atlicis nieks- Brīvības iela līdz Stabu ielai, kurā mani noķer paziņa, no kuras drusku atrāvos Ķīpsalā, kopā atpakaļ pa Brīvības ielu, cauri Vecrīgai pa slideno bruģi , soli solī, ar smaidu un bezgala laimīgas finišējam krastmalā!
Vai jūs kādreiz esiet cepuši pankūkas? Domāju, ka ir ļoti maz cilvēku, kuri savā mūžā kaut reizi nebūtu mēģinājuši to darīt. Arī es esmu cepis pankūkas vairākas reizes savā mūžā. Vienreiz pat pārķēru “Ņergas” Jelgavas stacijā un uzaicināju mājās uz pankūku ballīti pie sevis mājās, tādējādi uzlādējot viņus ar ogļhidrātu devu “Ņergu skrējienā” no Rīgas uz Tērveti. Cerams, ka viņi ēda pankūkas ne tikai aiz iedzimtās pieklājības, bet arī tāpēc, ka viņiem garšoja. Atceros, ka toreiz tika apēstas visas pankūkas, pat tās no pankūku trauku apakšas, respektīvi tās, kuras tika izceptas pašā sākumā. Kāpēc es tā īpaši akcentēju uzmanību uz šīm pirmajām pankūkām? Tikai ar vienu mērķi – tās man vienmēr cepot pankūkas neizdodas! Man pat ir radies viedoklis šajā sakarā: ja nebūtu šīs pirmās neizdevušās pankūkas, nekad mēs netiktu pie tām pārējām – izcili garšīgajām. Šādos gadījumos ir latviešu tautas sakāmvārds: “Pirmie kucēni jāslīcina”. Savukārt, es savā veģetārā attieksmē pret pasauli esmu šo teicienu pārteicis: “Pirmie slīcēni ir jākucina”.
Tā nu šodien sanāca, ka šis princips ir jāpiemēro arī manai skriešanai kopā ar Lauranu. “Slikti iesilusī pankūku panna” mūs abus saķēra 5.kilometrā pēc Lattelecom Rīgas maratona starta Vanšu tilta malas norobežojošās borģūras izskatā. Tūlīt gan man jūs jānomierina, ka šī apmale mums nenodarīja ar Lauranu nekādus miesas bojājumus vai traumas, bet gan nodarīja būtisku kaitējumu meitiņas transporta līdzeklim. Par nelaimi, apdzenot priekšā skrejošos maratonistus gar malu, nepamanīju ceļa sašaurinājumu un piebraucu par tuvu borģūrai, kuru nedaudz aizķēru. Tā bija ne visai taisni ielikta savienojumā ar nākošo posmu, līdz ar ko aizmugurējais ritenis aizķērās un priekšējo riteni parāva uz apmali tā, ka nolūza viena no priekšējā riteņa dakšas daļām tās metinājuma vietā. Bojājumi transporta līdzekļa priekšējam ritenim bija tik būtiski, ka nevarējām mēs ar manu maratonisti pabeigt Lauranas pirmo maratonu. Tā kā nācās mums abiem ar meitiņu atlikt kopīgi pirmo noskrieto maratonu uz priekšdienām. Ja kas, mēs jau šodien bijām pilnā ekipējumā!
Ja tā labi padomā, varbūt Lauranai vēl nebija īstais laiks skriet maratonu, bet gan vajadzēja skriet pusmaratonu, jo viņa šajā pasaulē ir bijusi 21 dienu. Varbūt viņas īstais laiks finišēt maratonā ir pēc 42 dzīves dienām šajā saulē. Tā nu prātojot par šiem jautājumiem neviļus sameklēju informāciju par tuvākajiem maratoniem. Kas zina, varbūt es sen neesmu bijis uz slavenajām SPA procedūrām Igaunijas salās vai Kauņā?
Lai kā arī nebūtu ar Lauranas ratu kapitālo remontu, vienmēr es esmu uzskatījis, ka katram mākonītim ir sudraba maliņa. Šajā gadījumā mana veģetārā pārliecība nepārsakās. Ar tiem mākoņiem labi sasaucas Lattelecom Rīgas maratons, jo viss šis pasākums bija kā tāda sudraba maliņa. Taču no mana redzes loka skatoties, iespējams, ka bija arī labi, ka pirms šodienas brangākās lietus gāzes es biju jau mājās, jo pretējā gadījumā varēju Lauranas ratu kulbu uztaisīt par peldēšanas baseinu kādā 35.kilometrā, jo plastikāta ratu kulbas apakšai ir gan savi plusi, bet laikam arī savi mīnusi. Galu galā meitiņa triatlonam noteikti vēl nav gatava.
Līdz ar to šī raksta morāle ir vecā labā – viss, kas mūs nenogalina, mūs tikai stiprina un notiek uz to labāko. Galu galā gatavošanās process pirmajam manam maratonam ar Lauranu ir daudz foršāks nekā pats (ne)noskrietais maratons. Vismaz pēc mana viedokļa, un Dievs viņu zina kā pēc Lauranas domām. Tādēļ jūs vēl joprojām mani redzēsiet Mežaparkā, Ziedoņdārzā, Krasta-Ķengaraga promenādē, kā arī Jelgavas un Ozolnieku apkārtnē, skrienot ar sarkani-oranžajiem ratiem, kad tie tiks salaboti. Redzot mūs, ziniet, ka es un Laurana gatavojamies savam pirmajam kopīgajam maratonam, un mana mīļotā meitene šajā brīdī var beidzot atpūsties no Lauranas kolikām, niķiem un pārsteidzoši biežajām ēdamreizēm.
Pirmajām lietām dzīvē ir savs šarms tomēr… Pirmā skolas diena, pirmā mīlestība, pirmā piedzeršanās, pirmais auto, attiecīgi pirmā avārija, utt. Lietas, ko atceras uz mūžu (nu varbūt vienīgi no tās piedzeršanās ir bezfilma, tad tikai no nostāstiem var attīt).
Nu bija pienācis laiks pirmajam maratonam. Manā gadījumā gan kā pārpratums – galīgi negaidīti, gadiem neloloti un patiesībā lielā mērā šajā ceļā līdz pirmajam ir tik daudz lietu, ko nu galīgi nevajadzēja savam organismam nodarīt, ka, domāju, ir vērts pastāstīt.
Nelielai atkāpei – esmu velo cilvēks, galīgi ne skrējējs. Nu vismaz tā es domāju līdz pagājušā gada novembrim, kad ziemas formas uzturēšanas nolūkos sāku skriet. Līdz tam bija 2, varbūt 3 izskrējieni tīri kompānijas pēc. Tā kā skriet tā vienkārši galīgi nebija ne intereses, ne motivācijas, ieviesu kaut kādu spēles elementu – skriešu tik km, kāds ir datums. Tātad 1. novembris – 1km, 2. – 2km, 10. – 10km utt. Bez nekādām ilūzijām, ka varētu izvilkt līdz mēneša beigām, tīri lai pārbaudītu sava organisma robežas. Beigas iestājas jau 14. novembrī, kad laimīgas sakritības pēc vēl jādodas mazā ceļojumā uz Kopenhāgenu, kur nu ir tik lopiski laika apstākļi, ka galīgi nerosina vēlmi iet ārā. Bet neskatoties uz to visu, es jau otrajā nedēļā saķeru to sajūtu, kad saprotu, kapēc viņi skrien. Ir, ir tā baudas sajūta, endorfīnu efekts, sakārtotas domas utt. Bet… pēc šīs epopejas uz kādu nedēļu ir miers, jo organisms ar vieglu slimību tomēr protestē pret šādu režīmu. Vai no tā es gūstu kādu mācību? Protams, ka ne.
Decembris. Draugi, redzot manu plosīšanos, saka – skrien lēnāk. Ok, paklausu, skrienu lēnāk.. Bet.. tālāk. Ja pirms tam tāds standartiņš bija +/- 10km, tad tagad sortimentā ienāk arī pusmaratoni. Ļoti prātīgi ar mēneša skriešanas pieredzi, vai ne? Šad tad uznāk kādas sāpes, bet ieturu 2-3 dienu pauzi un atkal viss ir labi. Patiesībā ap šo laiku jau ir būtiski noregulējies pulss un elpošana un es nemaz netaisos apstāties pie sasniegtā. Nākamā lielākā pauze seko pēc 31. decembra, kad ar velo izbaudu ledus burvību. Kaut kādā veidā gan nomoku visu tajā dienā paredzēto trakā tusiņa distanci pa Carnikavas sniegotajiem mežiem, bet pēc tam gan viss. Paiet nevar.
Janvāri, jeb jauno gadu iesāku klibojot – ar savu sāpošo gūžu mokos nedēļu, divas. Kaut kādā brīdī steidzos pēc bērna uz bērnudārzu, pāreju no soļiem vieglā riksī un sev par pārsteigumu konstatēju, ka skriet ir mazāk sāpīgi, nekā iet. Atkal kāds brīdis, kad var izbaudīt skriešanu. Prieki gan nav ilgi, jo no tā paša bērnudārza iemantoju gripu, kas atkal noraksta pusmēnesi.
Februāris.. Sāku pārdomāt šī gada sportiskos mērķus. Kā viena no trakajām idejām ir – a kā būtu ar maratonu? Man ir 43 gadi, mazliet gan nokavēju, lai iekļautos ar pirmo maratonu 42 gados, bet tās jau tikai nianses. Šajā brīdī gan galīgi nedomāju par kaut kādu nebūt rezultātu – vienkārši noskriet kaut kur ap 4h. Tā teikt ķeksītim. Domāts darīts – motivācijas palielināšanas nolūkos uzveidoju treniņplānu endomondo, piereģistrējos noskrien.lv un tā interesantākā daļa var sākties. Te gan jau kārtējo reizi uzkāpju uz grābekļiem, jo mēģinot abas šīs lietas kopā – gan maratona treniņplānu ar intervālu treniņiem nedēļas sākumā un garajiem sapārotajiem brīvdienās, gan vēl ņemot cieņas cīņas pārāk nopietni, savācas tāda normāla kilometrāža un es jau ar prātu saprotu, ka kaut kad atkal būs lūziens, bet vienalga turpinu. Mēnesi šādā režīmā gan izturu – marts – 416km..
Aprīlis, jeb mēnesis, kad nu jau galīgi vairs nevar sagaidīt to maratonu. Esmu jau pārgatavojies. Pamazām sāk līst lielākas, dziļākas sāpes ārā, pie kam pilnīgā randomā – tad celis, tad gūža, tad potīte un sazin vēl kas. Savā dienas plānā iekļauju fizioterapeitu, lai kaut cik paspētu atjēgties līdz maijam plus vēl tomēr kaut ko paskriet, lai galīgi nepazaudētu uzdzīto formu. Kaut cik tas viss palīdz, lai arī galīgi vairs nemēģinu pārforsēt – šoreiz jau tā ļoti piesardzīgi attiecos gan pret treniņiem, gan pret sekojošo atjaunošanos. Pa starpu gan arī stirnu buks tiek nobizots, loģiski, ka garākajā distancē, kā gan savādāk.
Maijs. Acīmredzot par vēlu es nonāku pie atziņām par prātīgāku režīmu, jo maijs nāk ar nākamo pārsteigumu.. Tieši uz garajām maija brīvdienām ellīgi sāk sāpēt cirksnis un uzmetas kaut kādas pumpas uz gūžas. Parokoties pa internetu, saprotu, ka sāpīgā figņa ir limfmezgli (jā tādi ir arī kājās). Vēl izlasu, ka sāpoši limfmezgli, tas ir ļoti nopietni, pēc iespējas ātrāk jāatrādās ārstam. Ir brīvdienas, pie ģimenes ārsta attiecīgi netieku, improvizēju un aizvelkos uz tuvējās slimnīcas uzņemšanu. Komunikācija jau no paša sākuma ir gana interesanta – piemēram, sākas ar jautājumu – “nu, kas tad jums tāds mirstams ir atgadījies, ka meklējat palīdzību neatliekamajā?”. Pēc nelielas apskates tiek izsecināts, ka STS tas šoreiz tomēr nebūšot. Seko uzvedinošais jautājums – “a jūs gadījumā neesiet pēdējā laikā pārpūlējies, vai stresojis”? Nākas atzīties, ka skrienu.. Un skrienu pietiekami. Uz ko seko šīs vizītes spārnotākā frāze – “Maratons? Aizmirstiet!” Tādā ar pilnu nopietnību izteiktā intonācijā. Paskaidrojot – redz, es savu organismu esmu nodzinis tik tālu, ka imunitāte ir sačakarēta, līdz ar to esmu ļāvis pamosties faktiski mūsos visos mītošam herpes vīrusam (kurš visa cita starpā dzīvo nervu šūnās), kā rezultātā esmu iedzīvojies labumos, ko tautā sauc par jostas rozi (herpes zoster). Tiesa gan esmu pie ārsta atpēries ļoti laicīgi, līdz ar to arī tieku cauri vieglā formā. Uz papīrīša, kas man tiek nodots, vienīgā salasāmā lieta ir – “saudzīgs miera režīms 2 nedēļas” + ripas par eiro gabalā 5x dienā 10 dienas pēc kārtas… Šis, tātad ir 3. maijs… Tā tīri matemātiski izrēķinu, ka laika ta pietiek – nu lai izietu kursu + atgrieztos uz strīpas pirms maratona. Bet… sabijies esmu un 10 dienas miera pat kaut kā ar mokām izturu. Pēc tam pāris treniņi, lai kaut cik atgādinātu kājām, kā tās lietas notiek.
Te droši vien būtu jautājums – vai tiešām ir tik svarīgi tiešām skriet to maratonu, zinot, cik tālu ir bijis nodzīts organisms? Tagad, pēc maratona, es tādu konkrētu atbildi nevaru sniegt. It kā liekas, ka varētu arī neskriet, bet kāpēc neskriet, ja var noskriet. Faktiski pēdējo naglu izdzina kaut kur tepat izlasītais teksts, ka pats maratons jau ir tikai balva par pirms tam ieguldīto darbu. Protams, būtu žēl tagad neskriet maratonu, zinot kādus kilometrus un pārbaudījumus ir nesis viss šis gatavošanās laiks. Es noteikti justos slikti, ja neskrietu. Šobrīd nožēlas galīgi nav, ir tikai prieks un gandarījums – gan par noskriešanu, gan arī rezultātu. Zinot, kādi neprātīgi cilvēki te apgrozās, domāju, ka sagaidīšu arī saprotošas ausis.
Jā, es lieliski apzinos, ka tas nav ne pareizi, ne atbalstāmi, tapēc arī viss šis stāsts un mācība, ko esmu guvis un gribu nodot arī tālāk – nedariet pāri savam organismam, tas mums ir ne tikai pirmais, bet arī vienīgais.
Lai nerastos spekulācijas, ka es pārtieku tikai no Isostar produkcijas, tad piedāvāju Jums pacietīgie un vērīgie noskrienieši vērtējumam pierādījumu, ka atjaunošanās nolūkā netālu no Parīzes maratona starta un finiša- Elizejas laukos es esmu pieķerts ēdot Lasi Parīziešu gaumē! Starp citu, viens no kritērijiem, ka cilvēks ir bijis Parīzē- dzēris vīnu Elizejas laukos. Manā gadījumā vīnu aizstāju ar skrējējiem noderīgo ūdeni. Cik pa ausu galam noklausījos, arī vīrietis tumši zilajā maikā ir noskrējis Parīzes maratonu (Tas man Gerharda Feiksa romāna “Parīzes lielā auss” iespaidā).
Pēc zinātniskās, arī pseidozinātniskās pieejas negatīvs rezultāts arī ir rezultāts. Samērā bieži eksperimenta rezultāts ir negatīvs, līdz ar to hipotēze neapstiprinās. Tā arī šoreiz ir noticis ar manis izvirzīto hipotēzi. Varu virspusēji secināt, ka Parīzes maratonā es nespēju sasniegt savu personisko rekordu, kārtīgi trenējoties uz skriešanas trenažiera un ēdot papildus Isostar produkciju. Taču patiesības labad jāsaka, ka es esmu diezgan daudzšķautnaina būtne, un manu gatavību Parīzes maratonam nosaka ne tikai šie divi minētie faktoru kopumi. Tādēļ, vispirms es varētu izdalīt dažus papildus negatīvus faktorus, kas varēja ietekmēt manis izvirzīto hipotēzi:
Parīzes maratons ir pavasara maratons. Daudzi skrējēji Latvijas platuma grādos ne bez pamata uzskata, ka lietderīgāk būtu stādīt personīgo rekordu rudens maratonā, jo pavasara maratons tiek uzskatīts par skriešanas sezonas tādu kā izpētes versiju, lai saprastu, pie kādām skriešanas kvalitātēm būtu vēl jāpiestrādā.
Saistībā ar personīgiem dabas jautājumiem sanāca noignorēt lidmašīnas biļetes un doties uz Parīzes maratonu ar automašīnu. Ja kāds ir braucis divās dienās ap 2600 km, zinās, cik negatīvi šāds brauciens atstāj ietekmi uz organisma asinsriti un mentālo labsajūtu, par ko manā gadījumā liecināja fakts, ka papildus 300 km man jāpieskaita papildus turp-atpakaļ braucienam pēc mana atstātā telefona Poznaņas viesnīcā.
Klimatiskie apstākļi šogad Parīzes maratonā man likās par saulainu un par siltu. Esmu pat tiktāl apdedzis, ka sāku rakstīt šo gara darbu trijos naktī pēc maratona, jo apdegusī āda negatīvi ietekmē miegu.
Salīdzinoši lielāks svars un divu gadu dzīves pieredze ar Valensijas maratonu, kad uzstādīju savu maratona rekordu.
Taču, lai šis rakstiņš neizklausītos pēc tādas gaušanās, vēlētos jūs, izturīgākie lasītāji, apgrūtināt ar dažiem maniem apsvērumiem par manu eksperimentu, jo manis izvirzīto hipotēzi var sadalīt divās daļās:
treniņi uz skriešanas trenažiera;
Isostar produkcijas iznīcināšana ar mana organisma gremošanas resursiem.
Pēc maniem vairāk kā divdesmit noskrietiem maratoniem es esmu nācis pie atziņas, ka lielos vilcienos ir iespējams sadalīt pašsajūtu maratonā divos lielos izturības blokos, kurus triviāli es nodēvētu kā:
iekšējo orgānu darbība;
muskuļu un ar to saistīto saišu darbība.
Ar iekšējo orgānu darbību es saprotu savu elpošanu, sirdsdarbību, smadzeņu darbību un gremošanu, bet muskuļu un ar to saistīto saišu darbību es attiecinu uz kāju, gurnu un citu skriešanai nepieciešamo ekstremitāšu darbību. Protams, par muskuļu darbību var uzskatīt arī sirdsdarbību, bet ne manā šajā iedalījumā.
Jāsaka, ka Parīzes maratonā mani pievīla tieši kāju muskuļu un ar to saistīto saišu darbība. Jau pēc pirmajiem Parīzes kalniņiem manas kājas kļuva tik piedzītas un stīvas, ka likās, ka iekšējie mani orgāni saprata, ka tie šajā maratonā var jau sākt relaksēties ar cigāru un labu konjaku šūpuļkrēslā.
Varbūt man vajadzēja nomest vairāk ātrumu Parīzes maratona 6. kilometrā uz pirmā nopietnā kalniņa, taču es vairāk sliecos domāt, ka problēma ir saistīta ar to, ka pie maratona starta līnijas nonācu ar vienu ignorētu pamatprincipu sekmīga rezultāta uzstādīšanā – atpūta ir treniņa sastāvdaļa! Arī atpūtai jābūt pareizai, jo gūtā dzīves pieredze rāda, ka trešā un otrā dienā pirms sacensībām kopumā pavadot pie automašīnas stūres 25 stundas nav nekāda kāju, gurnu un muguras muskulatūras atpūta.
Skatoties uz Parīzes maratonā sasniegto rezultātu, jāsecina, ka esmu kļuvis ārkārtīgi stabils, jo pēdējos trīs maratonos man ir apbrīnojama stabilitāte:
Maskavas maratona rezultāts 21.09.2014. – 3.10.35;
Malagas maratona rezultāts 07.12.2014. – 3.10.52;
Parīzes maratona rezultāts 12.04.2015. – 3.10.43.
It ka varētu samierināties, taču no otras puses tā ir stagnācija un iegrimšana pašapmierinātībā. Bet kur tad paliek jaunības maksimālisms, kurš man ir aktuāls, jo tuvāko dienu laikā man dzims meitiņa, kurai man būs jārāda sportiskais piemērs. Kā es viņai varēšu paskatīties acīs un pateikt, ka tētis ir vecs un piekusis un nevar apskriet pats savu “es” pirms pāris gadiem?
Bet ja tā objektīvi skatīties uz manām pašsajūtām, jāatzīst, ka ar Isostar produkciju ir viss kārtībā, jo gatavojoties Parīzes maratonam un Parīzes maratona laikā, ne tikai es lietoju Isostar produkciju. Kopā ar mani treniņa procesā un Parīzes maratona laikā Isostar produkciju izmantoja arī Jānis Vanags, kuru es neuzskatu par ātrāku un izturīgāku skrējēju par sevi, taču kādā 24. kilometrā viņš man pateica ardievas un aizskrēja pakaļ savam zem trīs stundu rezultātam. Līdz ar to man ir pamats domāt, kaut uz skriešanas trenažiera ir iespējams uzturēt sportisko formu, bet uzlabot savus rezultātus būs pagrūti. Lai gan skriešanas trenažierim ir funkcija skriešanai kalnā, taču diezgan cilvēcīgi ir to pielietot ar pietāti un neaizrauties ar to. Pie tam diezgan svarīgs skriešanas trenažiera mīnuss ir pa kalnu lejā skriešanas funkcijas trūkums. Man pat nedaudz liekas, ka Parīzes maratona kalniņi uz manām kājām iedarbojās tik graujoši nevis skrienot kalnā, bet gan skrienot pa kalnu uz leju. Turklāt saistībā ar laika apstākļiem lentai var uzstādīt tikai patīkama vēja imitāciju, diemžēl vēl nav izdomāti trenažieri, kuri ražotu UV starojumu un skrējējam nodrošinātu „celtnieka” iedegumu, tādējādi sagatavojot ziemeļu valsts sportistus dažādiem dienvidvalsts dabas pārsteigumiem. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka nekādu iekšējo orgānu un pašsajūtas traucējumu es Parīzes maratonā nejutu, iespējams, pateicoties tieši Isostar želejām, kuras Parīzes maratonā varēja dabūt pat pāris dzirdināšanas punktos.
Bez tam, atšķirībā no 2012.gada un 2013.gada sezonas, kad 42.195 kilometrus noskrēju zem trīs stundām, šogad mēģināju savas kājas trenēt nevis uz barjerām un ar citādiem lēcieniem, bet gan uz svara trenažieriem. Jāatzīst, ka maratona skrējējam tomēr labāk savu pēdu stiprināt ar lēcieniem, nevis „dzelžiem” sporta zālē.
Tātad kādu mācību es guvu no Parīzes maratona?
Nākošo savu maratonu – Lattelekom Rīgas maratonu – es veltīšu vienam no skaistākajiem mirkļiem manā mūžā, līdz ar to, iespējams, ka jūs redzēsiet mani trasē tikai kā “palīglīdzekli” kādai jaunkundzei, kura pievarēs maratonu saldā miegā savos Chicco trīsriteņu ratiņos un pirmajā Adidas tērpiņā!
Taču 15.09.2015. es atgriezīšos Francijā, lai ierādītu vietu viegli iereibušiem francūžiem Medokas maratonā. Līdz ar to apņemos atvadīties no skriešanas trenažiera, bet nenomainīt Isostar produkciju pret kādu sarkanvīnu, jo neplānoju dzeršanas punktos Medokas maratonā veldzēties ar vīnu. Vīnu es atdošu saviem profesionālajiem kolēģiem, kuri plāno man līdz just starplaikos starp saviem dažiem skaidrības brīžiem vīna vietu ekskursijās.
km 
-