Kazdangas taku maratonu biju ieplānojusi kā pēdējo garo treniņu pirms ultras, kas jāskrien pēc 2 nedēļām. Pasākuma fotogrāfijā redzama plakana upe, un tas liek domāt, ka maratons arī būs plakans. Dažas dienas pirms pasākuma uzzinu, ka tomēr būšot pauguri… Sāku saprast, kur esmu iegrābusies.
Pirmsmaratona naktī līst lietus, un ļoti labi, ka tā, jo nebija putekļu. Skrējiena sākumā laiks apmācies, bet vēlāk jau saulīte pa zemes virsu staigā.
Pirms starta saprotu, ka negribu šito skriet. Maratons ir maratons! Tas nekas, ka takas, bet tas ir maratons! Grūti to tā uztvert. Pirms starta joki par to, ka jāiet tuvāk starta līnijai, jo tad mazāk būs jāskrien. Trase sākas ar kāpumu. Pietiekami garu, pietiekami slīpu kāpumu, kas liek saprast, ka nebūs te nekādas pastaidziņas brīvdienā. Uz leju neiet diži vieglāk, un tad jau atkal augšā. Otrais kāpums ir pat vēl grūtāks, bet tad jau var izbaudīt rudenīgo ainavu. Man ļoti patīk rudens! Skrienu kopā ar dažiem lietuviešiem, temps ērts, esmu otrajā pozīcijā no sievietēm. Trešā vieta tepat aiz muguras. Tiltiņš, atkal divi traki kāpumi, bet tad jau gar šoseju taka pārsvarā mierīgi uz leju. Dzeršanas punktam skrienu garām, nav vērts. Atraujos no lietuviešiem un skrienu viena. Kaut kādas stulbas trepes uz leju, bet skrienu blakus tām. Vēlreiz tas pats dzeršanas punkts, atkal skrienu garām, vēlreiz tas pats tiltiņš, cilpiņas gar sacensību centru un pašās apļa beigās kaut kāds nejēdzīgs līkumiņš stāvi uz augšu un uzreiz pa to pašu lejā. Nesaprotu, kāpēc tas, jo tas 7km apli pagarina, un tas galīgi nav vajadzīgs. Piemetu galvā, ka 6 apļi būs kādi 43,5km. Starpfinišā bufete, bet es iztieku ar ūdeni un dažreiz arī kolu.
Otrajā aplī kaifoju. Ir viegli skriet. Jūtu, ka man palīdz tas, ka gandrīz katru dienu vingroju. Kāpumos cītīgi tipinu, pa taisno un uz leju skrienu ātri. Saprotu, ka šai eiforijai nevajag ļauties, bet man vienalga. Baudu skrējienu. Uz tiltiņa un sacensību centrā ir mūzika, fotogrāfi un līdzjutēji, vispār viss forši. Cilpā ap dzeršanas punktu redzu Evitu. Viņa ir kādu kilometru man priekšā, nenoķeršu.
Trešais aplis ir grūts. Kāpumi ir grūti. Negribu vairs neko. Vēl nav pat pusceļš, bet es jau esmu gatava. Ievēroju trases malā apskates objektus. Ne ne, kādi vēl apskates objekti? Tas nozīmē tikai to, ka esmu pārāk lēna! Kur ir skrienams, tur skrienu ātrāk. Cilpā ap dzeršanu aiz sevis redzu Ivetu. Viņa ir kādu kilometru aiz manis, jāmūk. Tad nomierinu sevi, ka Evita man ir priekšā tikpat lielu gabalu, un man liekas, ka es viņu nenoķeršu. Kāpēc man šķiet, ka Iveta mani noķers? Mierīgi! Nu re, pusmaratons noskriets.
Trešo apli beidzu gandrīz vienlaikus ar pusmaratona startu, kas nozīmē, ka ceturtais aplis sākas ar lēnāko skrējēju apdzīšanu. Trase ir pietiekami plata, cilvēku maz, līdz ar to pat priecājos, ka trasē ir vairāk dzīvības. Pēc dažiem kilometriem kļūst nu tik neizturami grūti, ka es nespēju vairs izturēt! Ceturtais aplis ir mūžīgs un smags. Es vairs fiziski nespēju normāli paskriet. Šausmīgi grūti, jo nogurums ir vājprātīgs, bet vēl tik daudz jāskrien. Skaitu kāpumus. Katrā aplī ir četri tādi nopietnāki. Joprojām skrienu pa viņiem augšā, jo staigāšana nav varians. Es gribu būt uz pjedestāla. Fotogrāfijas būs drausmīgas, bet labāk drausmīgas fotogrāfijas no trases, bet smukas no apbalvošanas. Uz laipiņas skan kaut kāds tucinieks, gar sacensību centru atkal tucinieks, tad atkal dzirdu tucinieku no laipas. Jūtos kā nebeidzamā šausmu labirintā, no kura nav izejas. Beigās ir noskrieti tikai 29km. 29 no 43!!! Drausmas.
Sāku piekto apli. Fiziski ir vēl grūtāk, bet mierinu sevi ar domu, ka vēl tikai šitais un viss. Pirmais kāpums, otrais kāpums, atpūta pa līdzenāku. Trešais kāpums, ceturtais kāpums, taka gar šoseju. Bet tā taka kaut kā sākusi iet uz augšu! Nopietni! Pirmajā aplī tas bija smuks lejupceļš, bet tagad ir uz augšu! Kaut kāds stulbums. Piektais kāpums. Ko, nopietni? Tak nebija te tāda. Es vairs nevaru. Bet nav varianta nevarēt! Ir jāvar! Gar trepēm uz leju. Man ir grūti skriet uz leju, bet vēl jau tikai šitais un nākamais. Pēc laipiņas uzradies neliels kāpums. Domāju, ka beigās mani apdzīs ātrākie pusmaratonisti, bet viņi to neizdara. Ha ha, lēnie! Nākamais aplis taču būs vieglāks, vai ne?
Starpfinišā padzeros un skrienu tālāk, ja to vispār var nosaukt par skriešanu. Es klunkurēju un streipuļoju. Esmu apņēmusies nepāriet soļos, nu ne jau pēdējā aplī! Pirmais kāpums iznīcina, lejupceļš tāpat. Otrajā kāpumā sajūtu asins garšu mutē. Man liekas, ka es tūliņ sabrukšu, bet vēl tikai drusciņ, vēl drusciņ… Kāpums beidzies, var atpūsties, bet kaut kā nesanāk. Ir grūti skriet arī pa taisno. Laipas dēlīši mirguļo gar acīm, skatos labāk uz niedrēm. Sāk sāpēt muskulis ceļa iekšpusē. Trešo kāpumu kliboju augšā, bet joprojām nepāreju soļos. Nedrīkst! Maza atpūtiņa un garais ceturtais kāpums. Kliboju. Vēl tikai kādi 4km, tas ir jānoskrien! Vienalga, kā! Otrā vieta tak! Kad esmu augšā, jūtos atvieglota – palikusi tikai vieglā trases daļa. Nomoku taisno, tad lejā, tad piektais kāpums un arī sestais. Man jau sāp viss, kas var sāpēt. Visas vecās traumas pamodušās, pat tādas, par kurām jau biju aizmirsusi. Pirmo reizi padzeros tālajā ūdens punktā, bet nevajadzēja – tagad lejupceļā ūdens klunkšķ pa kuņģi. Laipiņa. Sākas eiforija. Niedrēs ir niedru gariņi. Nopietni, viņi tur ir un čabinās, un skrien ar mani. Aha, paskrien vēl! Laipas galā septītais kāpums. Vēl drusku, vēl drusku, kāds kilometrs tikai. Astotais kāpums apļa beigās. Stulbais pipuks, nu kam to tur vajadzēja! Uzreiz uz leju, ir grūti un sāpīgi. Nu jau viss, pēdējie metri. Finišētāja medaļa, nullītes alus un “tu esi otrajā vietā, būs jākāpj uz podesta”.
Guļu turpat zālītē un cenšos atelpoties. Saku, ka nekad vairs šito neskriešu, jo tas ir drausmīgi un nenormāli. Nu kā var ienākt prātā uztaisīt tādu maratonu? Par mani smejas un prasa, kā man varēja ienākt prātā, ka taku maratons varētu būt plakans. Bet kāpēc gan tam būtu jābūt kalnainam? Nu jau vienalga, es noskrēju un nepārgāju soļos, šis ir garākais taku paugurainais skrējiens, kurā neesmu pārgājusi soļos, un tak pirmais maratons, kurā man jākāpj uz podesta! Galīgi nav slikti! Kļūst vēsi, stīvām kājām tirinos uz mašīnu pārģērbties. Galīgi nesteidzos. Redzu, kā finišā ieskrien trešā vieta. Garda un sātīga zupa, čalas un smiekli ar draudziņiem, sirsnīga apbalvošana. Tagad arī es zinu, kas ir Kazdangas kaktusi. Loterijā arī paveicas, izceļu foršāko dāvanu – bleķa krūzi ar kaziņas kontūru. Ir silts un saulains, un es esmu laimīga! Kad tad nu atkal?
Kā var aizmirst satrenēties maratonam? Mierīgi. Pirms 7 mēnešiem man vēders bija atgriezts vaļā. Tiklīdz drīkstēju sākt skriet, es sāku trenēties Rīga – Valmiera skrējienam. Tas bija viss, uz ko es koncentrējos. Vēl gan arī cītīgi vingroju, bet tur mani mērķi ir tīri vizuāla rakstura – fiziskais ieguvums tāda blakusparādība. Nu lūk – R – V sagatavojos, un tad atcerējos, ka pirms tam vēl ir maratons, bet es neko ātrāku neesmu skrējusi. Nē, nu labi – kā būs, tā būs! Dažas dienas pirms maratona vēl saslimstu ar kaut kādu pretīgu iekaisumu. Ārsts: “Jums jālieto antibiotikas.” Es: “Man svētdien jāskrien maratons!” Ārsts: “Es turēšu īkšķus!” Viens labums no šī ir – vairs nedomāju ak vai, ak vai, kā nu būs. Būs slikti! Vai nav brīvība?
Maratona rītā kaut kāds auksts spelgonis. Nokauju sevī vēlmi skriet kažokā, izvēlos pusgarās bikses un pusgaro džemperi. Komandas biedrs pierunā uzvilkt pa virsu darba T-kreklu, es viņu pierunāju garās bikses nomainīt pret šortiem. Eju uz startu, kaut kā saule sāk sildīt un liekas, ka tomēr divas kārtas būs pārāk daudz, bet nu jau vairs neko. Satieku draugus, pačaloju, starts.
Starts. Turpinām stāvēt. Un vēl. Un vēl. Kaut kāds šaurs starta koridors. Pamazām noķeru 4h tempa turētājus un skrienu ar viņiem. Cik km? Nezinu. Kā iet? Nezinu. Es tikai skrienu un jūtos labi. Tikai tīrs skriešanas prieks! Kļūst karsti, novelku kreklu, novelku džemperīti, uzvelku kreklu, apsienu džempi ap vidu. Šādi ir labāk. Kaut kādā brīdī pamanu 8km atzīmi. Labi, lai ir! 11km. Lieliski, lai ir! Skrienu TT pa priekšu un klausos, kā viņi mani aprunā no sērijas “Ko Hiēna dara uz asfalta? – Trenējas R – V.” Kaut kā tā. Bet viens ir skaidrs – ātrāk par pusceļu nekādā gadījumā nedrīkst paātrināties, jo jūtu kājas. Nav viegli. Baudu mūziku, vislabāk patīk pūtēju orķestris pie Vanšu tilta.
Šeku reku pusmaratonisti atdalās. Jau? Paliekam pavisam maz. TT uzkurina, emocionālais pacēlums, orķestris, esmu drusku uz priekšu aizskrējusi, bet negaidu nevienu – gan jau tāpat noķers dzeršanas punktā. Bet nenoķer. 20km, 21km. Jūtu, ka iekšā ir, bet kājās nav. Bet tā nevar būt, es taču vingroju, un arī kājas es vingrinu! Secinu, ka viss ir tikai šķietamība. Domas aizklīst un vairs nav. Skrienu viena pati, saulīte spīd un silda, ir miers un klusums, absolūts miers… Atceros savu atzīšanos mīlestībā maratonam. Ja Maratons būtu cilvēks, mēs tagad ar kāju pirkstiem meklētu dzintarus pludmalē. Ir tik labi!
Kādi 25km aptuveni. Augšupceļš. Ko? Pirmajā aplī te tāda nebija, nopietni! Zvēri Daugavu sarakuši vai kaut kas tāds. Iesēžos blakus kādam jauneklim, kurš skrien ātrāk par mani. Man tas ir par ātru, bet man vienalga. Vēl 10km līdz sienai, un tad vēl 7, to jau katrs var! Tuvojas dzirdināšanas punkts, jauneklis aizskrien pa priekšu, neķeru. Kaut kur pazūd. Trases malā skriešanas draudzene, kura šobrīd neskrien. Patīkami redzēt pazīstamas sejas! “Vēl tikai 15km, tas jau uz vienu kāju!” Interesanta sistēma. 7,5km katrai kājai. Mūzikas punkts. Es dziedu līdzi: “Un es nevaru krastā pierast, kur viļņi smiltīs dzied, man kā kaijai nekur nav miera, palīdzi kaijām skriet…” Nu labi, es nodziedāju visu. Blakus parādās tas ātrais jauneklis. Tešam atkal kopā. Skatos, ka cilvēkiem ir karsti garajos treniņtērpos. Eh, noticējuši spelgonim… Pie kādiem 33km jauneklis pajautā, vai es neplānojot palēnināties… Nē, vispār es plānoju, ka viņš nepalēnināsies un es skriešu līdzi. Izrādās, ka viņš skrien līdzi man, bet vairs nevarot. Pirmo oficiālo maratonu skrien. Norunājam, ka jāskrien vien kopā līdz galam, bet tad arī viņš pazūd man aiz muguras uz visiem laikiem. Negaidu, man pārāk labi skrienas. Trases malā atkal draudzīgas sejas, viss ir labi, vēl 7km, lieliski!
36km atzīme. Viss. Siena. Es vairs nevaru! Velns parāvis! Uzmundrināšanas punktos dzirdu, ka 4h TT tepat aiz muguras vien ir, baigi atslābt nevar. Nu, es dūšīgi turējos 36km, nav ne vainas! Vēl tikai 6. Tas ir 3km ar katru kāju. Man liekas, ka es nosprāgšu tūlīt un tepat, un tagad. Vēl 5km, galīgi nav daudz un tomēr tik bezgalīgi daudz! Dzirdināšanas punktā sabiedroto karavīri, visi smuki stāv formastērpos un pasniedz ūdeni. Skaists jau tāds skats, bet dodiet man finišu, ne ūdeni! Vēl 4km un augšupceļš (goda vārds, pirmajā aplī nebija). Saule karsē, mokos uz augšu. Ak, Maraton! Tie dzintari, ko mēs salasījām pie 22.kilometra, izrādījās fosfori! Deg! Ko tu man atkal dari? Tu gadījumā neesi viens maitaspurns? Kaut kā padomāju un saprotu, ka nav taču nozīmes, vai es noskriešu dažas minūtes ātrāk, vai dažas vēlāk par 4 stundām. Tam nav nozīmes! Tam nav nozīmes! Un viss – esmu kalnā augšā, pagrieziens, ēna, dzīve sāk izskatīties labāka. Maraton, mēs tomēr sapratāmies!
Vēl 3km. Tas ir paveicams. Vēl 2. Mūzikas punktā “Don`t stop me now, `cause I`m having a good time, having a good time…” Nevainojama maratona dziesma! Sāku stampāt ātrāk. Aiz līkuma atkal mūzika, mana mīļāka grupa – Inokentijs Mārpls! “Brīvību Latvijai – tas nekad nebūs prasīts par daudz!” Ieeju ritmā un pilnīgi jūtu, kā kājas atraisās un beidzot atkal var paskriet! Aiziet! Līdz galam! Vēl tikai daži metri, finiša koridors – paceļu plaukstas uz augšu, izbaudu, līdzjutēji auro, es esmu laimīga! Laimīga! Pulkstenis rāda 3:56:26.
Finišā Mareks mani nostāda fotogrāfijai, tālāk Aigars apsveicinās, aprunājamies. Tas nu gan ir serviss – finišā pats rīkotājs personīgi sagaida! Tirinos pēc finišētāja medaļas, brīvprātīgā man uzliek rokas uz pleciem un pastāsta, cik es esot lieliska. Paldies! Klunkurēju pārģērbties, jo tak ir tomēr auksts ārā. Nevaru īsti pakustēties, bet maratonistu atpūtas zonā ir viss vajadzīgais – ēdieni, dzērieni, draugi un sirsnīgas sarunas. Smiekli, stāsti un pārdomas. Atziņa, ka maratonā ir jābūt mazliet grūti, citādi tas nav nekāds maratons. Nu ko, kad nākamais?
Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu. (R.Kokins “Kurzemes Vilkaču Nostāsti”)
Četrdesmit divi kilometri pa meža takām. Iespējams grūtākais maratons tavā maratonu sarakstā. 2000+ augstuma metri stāvos un ļoti stāvos pacēlumos. Bet tā – diezgan nepieejama vieta, bet, kad pienāk vilkaču pulcēšanās laiks, nepieejamu vietu nav.
Šis būs vienlaicīgi skumjš un gaišs stāsts par Valmieras maratonu.
Vispār Valmieras maratonu nemaz nebiju plānojusi skriet, jo vīram tajos datumos iekrita laivošanas pasākums, un man vajadzēja palikt ar bērniem. Nedēļu pirms pasākuma uzzināju, ka mana mamma tomēr var pieskatīt atvasītes, un es varu skriet maratonu. Nūūū, labi! Kas tur ko nenoskriet? Rīgā finišēju pa 3:53, un sajūta pēc tam bija tāda, ka būtu slinkots – nākamajā dienā piecēlos no gultas bez jebkādām stīvuma pazīmēm. Skaidrs, ka Valmierā jāmēģina iekļauties 3:50!
Tagad bēdīgā sadaļa – mūžībā aiziet mana mīļā tante, vectēva māsa, valmieriete. Protams, jebkādas sporta domas atmetu, bet tuvākie radi kaut kā izdomā, ka tante taču bija mana lielākā skriešanas fane, tāpēc man jāskrien maratons viņai par godu. Patiesībā jā – tas ir labs veids, kā viņu pieminēt. Bez domām par labu rezultātu vai ko citu – noskriet un domās atvadīties.
Uzrodas problēma – trakas iesnas, galva sprāgst pušu. Ko nu? Paprasu pazīstamam ārstam, ko darīt, viņš iesaka saaukstēšanās zāles, bet viena no sastāvdaļām noteiktā koncentrācijā skaitās dopings. Atceros, ka tieši Valmierā netīšām viena skrējēja dabūja diskvalifikāciju Mildronāta dēļ. Protams, ka tā iespēja, ka man liks čurāt trauciņā, ir tik niecīga, ka pielīdzināma nullei, tomēr dabūt diskābeli klepus zāļu dēļ būtu tiešām stulbi, pie tam es jau tāds godīgs cilvēks un nespētu apzināti lietot aizliegtas vielas. Pazīstamais ārsts apsolās pajautāt vienam sporta ārstam, kas tur ar tām koncentrācijām, vārds pa vārdam, beigās secinājums ir tāds, ka no tām iesnām vispār es labāk tikšu vaļā ar sistēmas palīdzību. Man tiek sarakstīts, ko un cik daudz vajadzētu laist iekšā, atrodas arī iespēja to visu izpildīt. Es sākumā metu ar roku – ko nu tur, ne jau es tur pa pirmo vietu taisos skriet, bet beigās nodomāju – lai iet! Kāpēc gan ne? Paguļu pie sistēmas, nākamajā rītā jūtos ne nu pilnīgi vesela, bet pietiekami normāli.
Maratona rītā emocionālais fons ir ļoti skumīgs, pirms starta vairākkārt man ir asaras acīs, bet ir pārliecība, ka tā ir pareizi. Man to maratonu vajag noskriet. Satiekoties ar draugiem, smaidu, jo manas skumjas ir gaišas un vieglas. Pat sanāk kādu joku izspert.
Fiziski jūtos labi, bet ir šaubas par to, kā būs, jo tomēr tikko vēl slimoju. Ir auksts un vējains, skrienu garajā, plānajā džemperī. Daži pirms starta ir šortos un plikos krekliņos, brr brr brr. Nē, nu skaisti jau, bet pilnīgi gribas kādu segu šiem piedāvāt. Starts. Skatos pulkstenī, lai neskrietu parāk ātri, jo visi jau, protams, aiznesas tā, it kā piecīti skrietu, ne maratonu. Esmu sarēķinājusi, cik ātri man katru kilometru vajadzētu skriet, lai iekļautos 3:50, un nolemju tā arī turēt, cik ilgi varēšu. Pēc tam, kas būs – būs. Ar visu skatīšanos pulkstenī pirmo kilometru noskrienu pārāk ātri. Otro tāpat. Trešo arī… Nu labi, kā ir, tā ir, tad jau redzēs. Jāskrien 8 apļi, katrs – 5 km ar astīti. Iekārtojos aiz diviem kungiem, vēl mazliet priekšā skrien Aija. Viņa tik skaisti un estētiski skrien! Prieks skatīties. Pirmie divi apļi paskrien nemanot. Līdzjutēji izskaitījuši, ka es esot septītā no sievietēm. Labi. Skrienas viegli, ja neskaita garo pretvēja ceļu, kam galā vēl ir pagrūts uzkalniņš. Dzirdināšana tikai viena, bet šajos laikapstākļos īpaši vairāk arī neprasās. Trasei nav ne vainas – grūto pretvēja posmu kompensē tikpat garš pavēja posms, kurā ir skaisti lejupceļi, kuros atļaujos paātrināties. Kungiem esmu garām. Joprojām skrienu ātrāk, nekā bija paredzēts, bet jūtos labi. Pamazām apdzenu arī Aiju. Trešais un ceturtais aplis ir juceklīgs, jo ātrie atlēti apdzen mani par apli, garām paskrien arī pusmaratonisti, kas steidzas uz finišu, kaut ko apdzenu arī es, un nu jau man ir sajucis, kurā vietā es esmu, un varbūt labi vien ir – man gluži vienkārši ir jānoskrien tik ātri, cik es spēju. Pusmaratons noskriets.
Piektais aplis. Augšupceļā sanāk pirmais kilometrs šajā dienā, kuru noskrienu lēnāk, nekā plānā paredzēts, bet nākamajā vieglajā kilometrā to atgūstu ar uzviju. Pamazām sāku sevi motivēt, skaitu, cik vēl palicis, bet neskaitu kilometros, bet gan apļos. Aptuveni iztēlojos, kur tajā brīdī trase veda Rīgas maratonā. Fiziskā ziņā kļūst mazliet grūtāk augšupceļos, bet joprojām izdodas skriet ātrāk par plānu. Paliek 3 apļi, galvā skan: “Tikai 3 apļi, tikai 3 apļi, tikai 3 apļi…” Ļoti ātri aplis beidzas, paliek 2, galvā dziesmiņa tai pašā stilā. Rodas apjausma, ka atkal būs izdevies maratonu noskriet bez pārmocīšanās. Maratons ir mans draugs! Mēs beidzot esam pa īstam sadraudzējušies. Ir skaidrs, ka es mierīgi varu palaist tempu lēnāk un joprojām iekļauties 3:50, bet nemaz negribas. Gribas noskriet kārtīgi. 6km pirms finiša beidzot sāku gaidīt beigas. Pretvējš nu jau ir kļuvis neizturami spēcīgs, ar katru apli arvien trakāks, skrienu jau ar piepūli. Izspiežu tos grūtos kilometrus, paliek tik vien kā vieglais posms un tad astīte. Pa ceļam aprunājos ar vietējiem līdzjutējiem, kas tajā vējā stāv visu dienu. Apdzenu dažus skrējējus, sajūta ir laba. Vairs nekam netaupos, bet arī nespiežu sevi skriet ātrāk. Vajag noskriet godam līdz finišam! 40km atzīme. Biežāk ieskatos pulkstenī. Vēl jūdze, vēl pusotrs kilometrs… Nevienu sievieti neredzu sev ne priekšā, ne aizmugurē, līdz ar to nav motivācijas cīnīties ar citiem, bet pašai gan gribas kārtīgi noskriet līdz galam. Tā nu skaitu metrus, jau klāt pēdējais pagrieziens, stadions ir redzams, un sajūta ir lieliska – kā jau maratona finišā. Es atkal to izdarīju! Pēdējie metri pa stadionu, sveicieni no maniem līdzjutējiem, finišs, medaļa, labumu maisiņš, beidzot vairs nav jāskrien.3:46:25. Jā, pēdējais aplis bija grūts, bet kas tad tas par maratonu, kurā beigās nav grūti?
Pēc finiša nevaru ne apsēsties, ne piecelties. Mielojos ar kārumiņiem no finiša maisiņa, kaut ko eksistēju. Nez, kura vieta ta man beigās sanāk? Paziņo, ka tūliņ būšot apbalvošana. Jā, starp citu, šajā skrējienā bija ļoti, ļoti patīkama apbalvošanas sadaļa – kur ir pilns pjedestāls nofinišējis, tos uzreiz arī apbalvo, kurus vēl nevar paspēt, tie gaida nākamo porciju, un tiek jau pateikts, cikos tas būs. Lielisks variants. Nav nabaga uzvarētājiem jāgaida vakars, lai tiktu pie medaļas, un nav jātirinās stundām ilgi kaut kādās izstieptās apbalvošanās. Tad nu tā, man 7.vieta. Apbalvo 6, bet rūgtuma nav – es tiešām noskrēju tik ātri, cik varēju. Prom uzreiz vēl netaisos – izbaudu atmosfēru, saulīti, vēju, patērzēju ar draudziņiem. No līdzjutējiem uzzinu, ka vējš nav kļuvis stiprāks – vienkārši nogurums ar katru apli palielinājies. Kad nu esmu izrunājusies, dodos uz Rīgu. Ļoti labi, ka noskrēju to maratonu!
Man patīk lasīt skrējēju aprakstus par sacensībām. Par gatavošanos startam, sajūtām un notikumiem skrējiena laikā. Saņēmos un mēģināju aprakstīt kā man izdevās Finišēt 19.septembra Valmieras Maratonā.
Iesākumā par gatavošanos lielajam notikumam. Klausot VSK Noskrien Guru (vīri, kas jau vairākas reizes sasnieguši Maratona Finišu – Aivars, Pikols, SM72, Didzis un Mošķis) sapratu, ka bez attiecīgas sagatavošanās un nopietnas plānošanas normāla ‘fiziskā nabadzība’ nosprāgs vēl nesasniedzot trīsdesmitā kilometra atzīmi. Bērniem un jauniešiem labāk nepiedalīties. Atceros kāda vārdus – Nav ko sīkajiem maisīties večiem pa kājām.
Tāpēc es sev uzstādīju četrus nopietnus nosacījumus, lai skrietu Maratonu:
1. ne ātrāk kā 45 gados (tas jau it kā būtu vīra vecums) – Valmiera der – tur vecums man būs 45 gadi 16 dienas;
2. noskriet vismaz 2000 km (ceru ka pietiekami, lai vismaz kontrollaikā ar cieņu sasniegtu Finišu) – izpildīts;
3. noskriet Pusmaratonu 100 minūtēs – Rīgas Nordea Maratonā 1:41:23 – cerēsim ka trūkstošās sekundes nebūs liktenīgas;
4. noskriet 10 Pusmaratonus – izpildīts precīzi.
Trīs no četriem nosacījumiem izpildīti. Varu ķerties pie distances tempa plānošanas. Cik sapratu no VSK Noskrien Viedajiem, pareiza tempa izvēle ir gandrīz vai galvenā sastāvdaļa labam rezultātam. Pārējais jau ir tikai monotona kāju kustināšana izvēlētā ritmā ar regulāru dzeršanu un ēšanu lai kaut kā sevi izklaidētu šajā vienmuļā procesā. Biju iegaumējis daudz jaunvārdu – Tempa pārķeršana, Siena, Dehidratācija, Besis, Vates kājas, Otrā elpa utt. Tā nu es uzstādīju sev mērķi – Maratons 4 stundās. No tā izstrādāju skrējiena grafiku visai distancei. Neliela pieredze jau bija skrienot Pusītes. Plānā bija paredzēts pirmo pusi noskriet 1:57:30. Tālāk, vēlams līdz 28-30 kilometram turēt tempu 5:40/km vai pāris sekundes ātrāk, un tad palēnām dabiski temps krītas un pēdējos 2-4 km var atļauties skriet virs 6:00/km. Jāsaka ka sastādītais plāns izrādījās ļoti optimāls. Gandrīz. Vēl bija jānoskaidro par ēšanu distances laikā. Apprasījos zinošiem kolēģiem forumā un nejauši izraisīju palielu diskusiju par tēmu, kā pareizi baroties skrējiena laikā. Padomus uzklausīju, želejas apjomu izrēķināju, ēšanas kilometrus atzīmēju. Arī šis plāns nostrādāja. Vēders nestreikoja, želejas nelaikā nesaplīsa, badā nenomiru.
Pats skrējiens ja neskaita stresu gandrīz visas distances garumā, pagāja diezgan mierīgi. Protams bija Siena, Otrās elpas gaidīšana, Mīkstas kājas, Besis. Tā kā Maratons bija diezgan kupli apmeklēts, tad lielāko daļu varēja atslēgties no drūmām domām un baudīt jaukos Dabas skatus sev apkārt. Un manā tempā skrienot vienmēr var atrast skrienošas sportistes. Pēc noskrietiem 39 kilometriem, man kļuva daudz vieglāk, jo bija pārliecība ka mērķis – 4 stundas – tiks sasniegts. Precīzi. Palika pēdējais līkloču kalniņš un pārsimts metri pirms Finiša. Manam tempam vajadzēja būt ap 6:40/km. Un tad uzskrienot kalniņā malā ieraudzīju, pareizāk sakot – izdzirdēju Alīnu. “Aivar, Tu vari! Sarauj! Tu esi Varonis!” Kurš normāls vīrietis var palikt vienaldzīgs šādam smukas meitenes uzmundrinājumam. Es nebiju izņēmums. Protams, es esmu Varonis. Es varu skriet ātri. Kurš tādā brīdi atceras par nespēku, savilktām, stīvām kājām. Pēdējos simts metrus noskrēju kā jaunībā sprintiņus skrienot. Ar smaidu līdz ausīm, paceltām rokām bez elpas ieskrēju Finišā. Pēc brīža sapratu savu lielo kļūdu. Mans četru stundu lolotais sapnis bija totāli izgāzies. Biju Finišējis 24 sekundes par ātru – 3:59:36.
Tā es noskrēju 19.septembrī Valmieras Maratonu. Savu pirmo.
Kopš tā laika ir pagājuši jau 11 gadi. Šajā laikā pievarēti 46 Maratoni. Vairākas reizes ir izdevies precīzi noskriet tieši 4 stundās. Dažreiz bija neveiksmes, kad noplīsu pēdējos kilometros.
Un atkal 19.septembris. Un atkal Valmiera. Un atkal skriešu. Pēc plāna. Tik šoreiz tas plāns tāds piezemētāks. Bet nav man vairs 16. Pat ne 45 gadi, bet 56, un svars sen, sen nenokrīt zem 90 kilogramiem. Bet ir plāns SAŅEMTIES un atkal noskriet 4 stundās. Jaunuļi, saturaties, veči dodas distancē. NOSKRIEN!
Pastāstīšu par savu ceļu līdz šī gada Rīgas maratona finišam.
Pirms gada man bija operācija ar tai sekojošu miera režīmu. Zināju, ka atsākšu skriet, bet nezināju, kā sanāks un cik sanāks. Kamēr skriet nedrīkstēju, daudz pastaigājos un daudz domāju, un izdomāju, ka derētu nosist zemāk savu pulsu (jau uzreiz pateikšu, ka ne vella tas neizdevās, skrēju visu ziemu uz kaut kādām 7, 8 un pat 9 minūtēm uz kilometru, bet vienīgais rezultāts bija tāds, ka es skrēju lēnāk, tāpēc īpaši nekavēšos pie šīs sadaļas). Daudz pacietīgu, lēnu treniņu, pakāpeniska kilometrāžas audzēšana, bet visu laiku kaut kādas likstas. Tad salaužu degunu, tad saslimstu, tad cita veida ārstēšanās, un visu laiku – neskriet. Neskriet nedēļu, neskriet divas. Kā atsāc skriet, tā atkal kaut kas notiek. Tā nu muļļājos līdz pavasarim un priecājos, ka vismaz sacīkstes nenotiek, lai nav jābrauc tizloties. Pavasarī pēdējā pēcoperācijas vizītē ķirurgs, zinādams, ka esmu skrējēja, piekodināja piereģistrēties Rīgas maratonam. Nu labi, ja jau ārsts tā saka… Piereģistrējos arī! Pie reizes piereģistrējos arī Latvijas Vieglatlētikas Veterānu asociācijā. Bet par to vēlāk.
Pirmais kaut kāds sacensībveida pasākums bija orientēšanās spēle “Rīgas piedzīvojums”. Pasākums tāds diskutabls, tomēr komandā ar vīru diezgan labi izskrējāmies pa savu un kaimiņu rajonu, vīrs visu laiku bļāva nopakaļ, lai es skrienot lēnāk (pārmaiņas pēc, jo parasti tā saku es).
Nākamais pasākums – reģistrēšanās Rīga – Valmiera skrējiensoļojumam. Kā es grasos to paveikt, nav ne jausmas, bet vīrs saka: “Tu nekad nezini, kā to izdarīsi, bet kaut kā vienmēr finišē!” Gluži taisnība tā nav, bet kaut kas uz to pusi. Daži garāki treniņi, arī 50km, kas iedod pārliecību, ka uz kājām turos un uz priekšu kustos. Man uzdāvina jaunu pulksteni, kas niknākajā sacīkšu režīmā tur 28h, jau nespēju sagaidīt, kad likšu uz rokas un skriešu uz Valmieru.
Pa vidu vēl veterānu čempionāts Ogrē. Pirmo reizi mūžā skrēju stadionu – 100m, 1500m un galā vēl 400m. Protams, visur paliku vai nu pēdējā, vai tuvu tam. Bija arī tas lielais karstums, bet kaut kā sajūta palika laba. Sagribējās vēl kādreiz tā uzskriet!
Pienāk Rīga – Valmiera brīdis. Jau pēdējā naktī mājās sajutos tā ne visai labi, bet cerēju, ka pāries. No rīta sajutos tik slima, kā vēl nekad… Protams, ka iekšā doma: “Varbūt līdz vakaram pāries!” Eksistēju nekustīgi, kamēr bērni pārvērta māju postažā. Drausmīgi! Mana atbalsta persona uzzināja, kā man iet, atnesa uz mājām zāles un arī izkritušās smadzenes. Radās tāds plāns – es neskriešu, pārreģistrēsim atbalsta personu draudzenei un brauksim pabļaut, lai viņa kustina ātrāk savas kājas. Tā arī darījām. Vakarā jutos jau tīri normāli, bet, mēģinot pakustēties, ir skaidrs, ka bija ļoti prātīgi nestartēt. Diena bija lieliska, viens liels piedzīvojums, satikti draugi, noķerta vienreizējā R – V atmosfēra. Tikai – manis pašas noskrietā kilometrāža atkal nekāda. Un tas maratons taču tuvojas… Laiks iet uz priekšu, augusta sākumā savā dzimšanas dienā noskrienu 36km – tik, cik man gadu.
Atkal iestarpinājums par veterānu sacīkstēm. Aizbraucu uz Latvijas un Baltijas čempionātu paskriet atkal sīciņos. Šeit jau tieku pie dažām bronzas medaļām (pārsvarā mazā dalībnieku skaita dēļ, bet ne tikai). Nu, un tagad, kāpēc es tos veterānus pieminu – pirms Rīgas maratona lasu LSM ziņās, kas un kā, un ko es redzu? Pieminēts, ka skriešu arī es: “Kādreizējā gargabalniece [..] pēdējā laikā biežāk redzama veterānu sacensībās stadionā.” Nu johaidī! Es tev, Matīs, rādīšu “kādreizējo gargabalnieci”!
Diemžēl līdz tādai kārtīgai rādīšanai pietrūkst noskrietās kilometrāžas, fiziskā sagatavotība nekāda un arī cisku sastiepu pirms nedēļas tajā nelaimīgajā stadionā, notizlojoties 200m startā. Nedēļas vidus pusgarajā treniņā pēc kādiem 10km sāk sāpēt. Agnese māk līmēt teipus, bet Agnese ir citā pilsētā, bet tas nekas – ar fotokonsultāciju palīdzību, izķērnājot arī nedaudz teipa, kaut kā galā tieku un ceru, ka tas palīdzēs ja ne nesāpēt nemaz, tad vismaz sākt sāpēt vēlāk. Eju gulēt, bet pagulēt nevaru – raizējos par to, kā bērniņiem ies ar iejušanos jaunajā dārziņā. Jā, to tikai vēl vajadzēja – neizgulēties pirms maratona, graužot sevi ar tādām domām. Labi, viss, nakts.
Maratona rītā pieceļos, garastāvoklis joprojām nekāds, domas tās pašas vakardienas, maratona noskaņojuma nav. Nesaprotu, kāpēc man vispār to skriešanu vajag, bet nauda samaksāta – jāskrien. Aizeju uz Vecrīgu, nododu mantas glabātuvē, aizvelkos uz startu, ieeju toitojā un dzirdu, kā pa skaļruņiem skan: “Kā lai tevi šodien iepriecinu, ja nav šerbets un pomelo?” Pirmo reizi šajā dienā pasmaidu īstu smaidu. Satieku draugus, nopriecājos par visiem, kurus redzu zaļajā koridorā. Dažiem pirmais maratons. Esmu novērtējusi savus spēkus un saprotu, ka adekvāti būs skriet ar 4h tempa turētājiem. Paskatos un redzu tur 4 brīnišķīgus skriešanas draugus, ar kuriem ļoti labprāt pavadīšu nākamās 4 stundas. Būs viss forši tomēr šodien!
Starts. Skrienu drusciņ pirms TT, bet dzirdu un jūtu viņus sev aiz muguras. Turpat skrien Kristīne, Jurģis un Nils – Mārupes trīs sivēntiņi (jo saģērbušies rozā). Nilam pirmais maratons. Kristīnes vārīšanos arī visu laiku dzirdu. Tā man tāda komfortabla vieta – tieši pirms TT. Uz atpakaļu neskatos, jo priekšā viens vīrietis to vien dara kā met skatu pār plecu – gan jau uzpasē TT. Sivēntiņi arī iekārtojas priekšā man, zinu, ka viņi skrien uz 4 stundām. Kaut ko runā par dažu sekunžu iekavējumu, bet vēl jau tikai kādi 5km pagājuši, gan jau TT plāno starta iekavējumu atgūt pamazām! Pieslēdzas Teicamnieks, runājam par traumām – par ko gan citu varētu parunāt? Nuja, vēl par to, kā katrs pirms simts gadiem iesācis skriet. Otrā pusē arī turas viens cilvēks. Iepazīstamies, izrādās, ka Daniels. Tā arī bariņā skrienam un jokojam, Mežaparka estrādē kāds uzdzied, kāds pafilmē, vispār ļoti jauka atmosfēra. Vienā brīdī mūs sāk apdzīt pa kādam atlētiskam jauneklim. Startu nokavējuši, vai, ka tagad tikai apdzen četrstundiniekus? Ā, nē, tie ir ar dzeltenajām aprocēm! Jau biju aizmirsusi, ka tādi arī ir. Nu, labi. Kristīne vienā brīdī saka, ka mēs no grafika iepaliekot par kaut kādām sekundēm. Es saku, ka tā nevar būt, jo TT ir mums aiz muguras, krietni aiz muguras! Izrādās, ka mēs skrienot uz 3:57. Tas ir jaunums arī pārējiem, bet nu labi, kāpēc ne? Teicamnieks kaut kur pazudis, kādi 15km aiz muguras, skrienam piecatā.
Ik pa laikam Kristīne saka, cik mēs esam uzvinnējuši grafikam. Jau kāda pusminūte, minūte. Es jūtu, ka Nils ir noguris un var neizturēt tādā tempā, bet Kristīne uzskata, ka izturēs. Nu labi, kas man? Man zināt, kas? Sāk tā ciska pie 20km tomēr sāpēt! Nav labi. Nepavisam nav labi. Nekas, skriešu, cik varēšu, tad jau redzēs! Drīz trase apvienojas ar pusmaratona skrējējiem. Oioioi, viņu ir daudz un viņi ir ātri! Kājas sāk pašas kustēties drusku ātrāk, lai gan saprāts saka, ka nevajadzētu. Pie kādiem laikam 23km ir dzirdināšanas punkts, tur jau, kā vienmēr, visi pašķīst, pēc tam atrodu Danielu. Meklējam savus sivēntiņus, izrādās, ka viņi ir aiz mums. Nospriežam, ka laikam jau tomēr bija par ātru uzņēmuši, bet paši ko? Turpinām tādā pašā garā. Izriņķojam trases līkločus, līdz pēc dažiem kilometriem Danielam parādās sāpes, un viņš saka, ka pie 30km metīšot nost tempu.
Pie 28km redzu, ka esmu palikusi viena pati, bez draudziņiem. Ko nu? Nu neko, vai tad nu es nemācēšu viena pati pabeigt maratonu? Kustos tik uz priekšu. Pie kādiem 30km jūtu, ka nupat sāk kļūt grūti. Ko es? Dodu virsū, jo man liekas, ka es laikam skrienu pārāk lēni, drīz visi draudziņi mani noķers un iekrātais pārsvars būs vējā. Varat iedomāties, pie kā tas noved! Pareizi, pie nevarēšanas paskriet. Nu jau man sāp abas kājas visā garumā, pati brīnos, ka spēju saglabāt kaut kādu skriešanas kustību. Gribas pāriet soļos, bet zinu arī, ka tās ir lamatas – tiklīdz sāc pastaigāties, tā kļūst vēl grūtāk – ne paiet, ne paskriet, kaut ko mokies un uz priekšu netiec. Mūzikas punktā uzmundrinoša mūzika, garastāvoklis paceļas, vispār viss liekas jauki, izņemot to, ka lāgā nevar paskriet. Želeju punkts, kaut kādu dzeltenu iedod, es jau saviebjos, ka būs citronu garša, bet tomēr ananāsu – ļoti labi. Skaitu kilometrus. 10km ir kā no mājām līdz stādiem un atpakaļ. 8km ir kā no mājām līdz stādiem un atpakaļ pa īso ceļu. 7km ir maratona beigu daļa. 6km ir kā no mājām līdz bērziem un atpakaļ. Pēkšņi kaut kāds pretvējš. Ko tas vēl nozīmēs? Pamanu, ka esmu sākusi apsteigt daudzus pagurušus pusmaratonistus un arī pa kādam maratonistam. Patīkama sajūta! Trases beigās jau skatos katru cilpu un nevaru saprast, kā tik daudz cilpu var iebāzt tik maz kilometros, bet laikam jau taisnība vien būs! Katru reizi, kad atkal gribas padoties, es nodomāju: “Kādreizējā gargabalniece.” Tā kļūst par manu motivējošo frāzi. Kādreizējā gargabalniece, parādi, kas tev ir iekšās! Pašai šķiet, ka drusku paātrinos. Katrā ziņā, apdzenu arvien vairāk un vairāk skrējēju. Pēc AB dambja līkumā satiekos ar 4h TT, kas skrien uz dambja virsū un kārtīgi man uzauro: “Hiēna, tu vari paskriet ātrāk!” Jā, viņiem taisnība! Sāku dot virsū kārtīgi un pēdējo kilometru noskrienu tiešām ātri. Pa kādam apdzen arī mani, bet vairāk tomēr es citus. Finišs jau ar roku sasniedzams! Pagriežoties uz Krastmalu, redzu, ka tomēr baigi tālu. Cilvēki lavierē ap peļķi, bet es netaisos lavierēt starp peļķi un viņiem, izskrienu cauri, dzirdu uzmundrinājumus un ieskrienu finišā! Iekļāvos 3:53.
Viss, vairs nav jāskrien! Dabūju labumu tašu, šoreiz tāda laba pati tā soma, nevis ierastais ābolītis. Apsēžos pie draugiem, tie man kaut ko prasa, bet es vēl nevaru parunāt. Attaisu alu un sāku smieties. Ha, es tomēr to izdarīju! Es atkal noskrēju maratonu! Tālāk jau sirsnīgas sarunas ar skrējējiem, saldējums, finišētāju uzmundrināšana finiša taisnē un atmosfēras izbaudīšana. Skriešu vēl? Protams! Tā kā nākamajā dienā kājas ir tikai mazdrusciņ stīvas, ir skaidrs, ka varēja izspiest vēl. Maraton, tu esi mans draugs!
km 
-