Sākotnēji vēlos pateikties Jekaterinai par šī bloga ideju, jo daļēji gatavojos kopēt viņas memuārus par jaunās māmiņas kā skrējējas iespaidiem, taču ar savu adaptāciju. To noteikti nevajadzētu uzskatīt par mēdīšanos (galu galā tēvi arī ir cilvēki) vai arī par manu ideju nabadzību. Drīzāk tas varētu būt kārtējais spļāviens tematikā – cik tālu ir no Venēras līdz Marsam? Manuprāt, tas attālums nemaz nav tik garš, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka ne tikai māmiņai ir pārbaužu pilns periods ceļā uz iepazīšanos ar savu atvasīti, bet arī tēvi normālā situācijā stingri suģestējas no māmiņas emocionālā procesa.
Lai saprastu šo manu blogu, noteikti ir jāsaliek daži punkti uz “i”. Pirmkārt, es nekļuvu pirmo reizi par tēti. Otrkārt, mani ir grūti tiešā un pārnestā nozīmē nosaukt par gluži “jauno tēti”, jo esmu jau “maratona vecumā”, kurā daļa manu vienaudžu jūk prātā no fobijas sakarā ar vectētiņa lomu. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka savā skrējēja dzīvē šī ir mana pirmā atvase un pirmā maratoniste visos laiku laikos.
Izskatās, ka jaunā tēta loma man vistiešāk ir saistīta ar skriešanu, jo manas mīļotās meitenes ārstes aprēķini liecina, ka jaunā maratoniste tika ieņemta pēc Kuldīgas pusmaratona 09.08.2014. Kuldīgas Metropoles viesnīcā. Pie tam, lai cik tas arī likumsakarīgi neliktos, jaunā maratoniste, ne ar vienu nesaskaņojot, ieradās šajā pasaulē 55 minūtes pirms Biķernieku pusmaratona 26.04.2015., tādējādi pietaupot tētim vienu mocību 21.098 km garumā. Varbūt kāds pēc minētā nesapratīs, kāpēc es savu meitiņu saucu par “maratonisti”, nevis par “pusmaratonisti”, vai arī kādā “normālā” vārdā? Iespējams, ka sakarā ar “normālu” vārdu būs jāizmanto Bāriņtiesu likuma 19.panta pirmās daļas iespējas, jo pagaidām mana mīļotā meitene neuzķeras uz maniem argumentiem, ka bērnam ar šādiem dzimšanas paradumiem nevarētu būt latviešiem raksturīgais “normālais” vārds, bet gan kāds ar skriešanu saistīts. Tā kā manas maratonistes mamma jau no 15 gadu vecuma bija izdomājusi nosaukt savu meitu par Lauru, tad mans “zelta vidusceļa” risinājums ir vārds – Laurana, kuru veido vārdi „Laura” un „run”. Tādēļ mierīgi šajā rakstā savu meitiņu saukāšu par Lauranu, kaut gan oficiāli cīniņi vēl ir priekšā. Tajā pašā laikā mums ir vienprātība par Lauranas otro vārdu – Marija, jo mani ar mīļoto meiteni vieno vecmāmiņas ar šo vārdu. Šis vārds vismaz varētu dot Lauranai iespēju dabūt vasarīgu vārdadienas dāvanu – kedas, skriešanas tērpiņu vai kādu citu vitāli svarīgu lietiņu.
Esmu lasījis, ka iepriekšējos gados Nordea Rīgas maratonā deva balvas jaunākajiem “kakla kungiem”, respektīvi, visjaunākajam bērnam, kurš ērti iekārtojies savos ratos noraugās, kā viņu vecāki stumj viņus pa maratona trasi. Ja jau manai Lauranai ir tādi skrējējai atbilstoši ciltsraksti, un viņa vēl nav īsti savecējusies, domāju, kāpēc lai es nepamēģinātu noskriet Lattelecom Rīgas maratonu ar savu meitu gandrīz plecu pie pleca (jeb kāja pie bērna ratiņu riteņa). Varbūt citi jaunie censoņi šogad būs jau vairāk savecējušies.
Kad uzzināju, ka drīzumā kļūšu tētis, sāku modelēt tālāko dzīvi, tai skaitā sakarā ar skriešanas aktivitātēm. Pirmā ideja, kas man ienāca prātā šajā sakarā, kā nedaudz atvieglot mīļotās meitenes dzīvi pēc bērna dzimšanas, bija iegādāties bērna ratiņus, kurus varētu izmantot skriešanas aktivitātēs. Roku liekot uz sirds, jāsaka, ka Latvijā atrast skriešanai piemērotus ratiņus nemaz nav tik viegli, jo biju dzirdējis, ka skriešanas ratiem būtu vēlama rokas bremze. Daudzos bērnu veikalos es jautāju pēc šādiem ratiem un man atbildēja, ka ir virkne klientu, kas par tādiem interesējas, bet pieprasījums vēl neesot tik liels, lai īpaši viņi par tādiem ratiņiem domātu. Laimīgā kārtā šā gada sākumā uzskrēju virsū saviem sapņu ratiem Rīgas plazā Chicco veikalā. Kā reiz bija palicis pēdējais Chicco Activ 3 2013.gada modelis. Lai gan šajā veikalā bija vairāki Chicco Activ 3 2014.gada modeļi, es izvēlējos vecāko variantu, jo pat pārdevējām nezināmu iemeslu dēļ 2014.gada modelī ražotājs nav iestrādājis rokas bremzi. Līdz ar to nevilcinoties nopirku 2013.gada modeli, un laipnas pārdevējas piekrita uzglabāt to veikalā līdz pat brīdim, kad piedzima Laurana. Varbūt sīkums, bet šāds pakalpojums ir ļoti patīkams. Pirms pirkuma diskutējām arī par trīsriteņu ratu stabilitāti, kurus diez gan bieži kritizē jaunās māmiņas. Noskrienot ar Lauranu gandrīz 30 km, varu droši pievienoties to vecāku pulkam, kuri priekšroku dod trīs riteņiem.
Uz šo brīdi mana mīļotā meitene ir vismaz nedaudz nokompensējusi ar miegu savas nakts aktivitātes ar Lauranu, kamēr es jau esmu uztaisījis trīs skrējienus kopā ar meitiņu – divus Mežaparkā un vienu pa Krasta ielas un Ķengaraga promenādi. Liels ir mans pārsteigums, ka, skrienot ar ratiem, mans skriešanas temps pat nedaudz paaugstinās. Starp citu, mana mīļotā meitene vēl ar ratiņiem nav paspējusi uztaisīt nevienu pastaigu, tādēļ es jūtos lepns par savu artavu Lauranas plaušu apgādē ar tām nepieciešamo skābekli, bet sevi – ar garāmgājēju (it īpaši jauno māmiņu) smaidiem.
Lai jums un mums produktīva sagatavošanās maratonam un tiekamies trasē (tas sarkan – oranžo ratiņu stūmējs būšu es un ratiņos, cerams, ka saldi čučošā, Adidas “prikidā” un ar Isostar pudeli ratiņos, princesīte – topošā maratoniste Laurana).
km 
-