To, ka šogad ziemā nebūs nekādas Kanāriju salas, jau zināju pērn pēc finiša. Tāpēc Daces provokācijai vasarā par to, kura no mums ātrāk finišēs tajā trakajā skrējienā, nepadodos. Nav jau tā, ka es tur negribētu atgriezties, es gribēju pērn un gribu aizvien, bet ne šogad. Taisnības labad jāsaka, ka janvāra vidū pavisam nedaudz pietrūka, lai es pamestu visu pusratā, apmaksātu TGC360° dalību, nopirktu aviobiļetes un pazustu nekurienē uz nedēļu. Mani no tā paglāba ziema, sniegs un distanču slēpošanas sacensības. Lasīt tālāk.
“Kā Tev patīk mūsu sala?” man jautā kāds brīvprātīgais Pico do Ruivo kontrolpunktā.
“Tā ir neprātīgi skaista, bet es vairs šeit neatgriezīšos!” es viņam godīgi atbildu.
“Kāpēc tā?” prasa vairāki neapmierināti brīvprātīgie vienlaicīgi.
“Nepārprotiet, šī ir lieliska sala, bet šis skrējiens nav priekš manis, tas ir par grūtu!” es pamatoju savu atbildi un, izspiedis pēdējo smaidu šajā apstāšanās reizē, dodos Pico do Arieiro virzienā.
Ir 2017. gada 22. aprīļa agrs rīts, un, ticis galā ar Madeira Island Ultra Trail pirmajiem 70 kilometriem, es tiešām ticu tam, ko es saku, un šī pārliecība saglabājas arī pēc finiša.
Rudenī, kad plānoju savu sacensību kalendāru 2018. gadam, Madeira tajā netiek iekļauta. Tikai tuvojoties pavasarim, kaut kur savā smadzeņu podā dzirdu klusu jo klusu balsi, kas mani sauc atpakaļ. Ilgi šo balsi ignorēju, jo, lai arī grūtības ir aizmirsušās, kalendārs man ir diezgan pilns, un Madeirai vietas tajā nav.
Izšķirošais punkts ir TransGranCanaria. Tieku šeit tikai līdz vidum, un, tiklīdz noņemu savu sacensību numuru, balss manā galvā atgriežas ar krietni uzbāzīgāku sparu:
“Vecīt, Tev jābrauc uz Madeiru!”
Madeiras sala mani sauc, un šoreiz es to sadzirdu!
Madeirā ierodos trešdienas rītā. Šoreiz esmu pilnīgi viens, un tas nozīmē pilnīgu koncentrēšanos sacensībām. Pirmais treniņš sanāk jau uzreiz pēc ierašanās. Norezervētais hostelis ir 5 km no pilsētas centra, kur mani izlaiž autobuss, un, protams, ka visi šie kilometri ir pret kalnu. Lēnām kāpju augšā un nejūtos kā sportists, kurš varētu pievarēt 115 km līdzīgā apvidū.
Dienās pirms starta pārsvarā atpūšos, un treniņi ir viegli. Pēdējos tempiņus esmu izskrējis vēl otrdien Londonā, bet Madeirā neko grūtu pirms sacensībām plānojis neesmu.
Ceturtdiena ietver expo apmeklēšanu un elites skrējēju prezentēšanu, kur es esmu vairāk skatītāju lomā un uz skatuves tieku uzaicināts vien pašās beigās, kad tiek taisīta bilde.
Elites prezentācija pirms starta.
Došanās uz startu ir sarežģīts pasākums. Es un Naomi, elites skrējēja no Dienvidāfrikas, kas ievākusies manā hosteļa numuriņā vien pāris stundas iepriekš, dodamies ceļā jau 18:30, bet starts ir tikai pusnaktī. Vispirms mums ar pilsētas autobusu vajag tikt līdz centram, pēc tam – ar reģionālo autobusu līdz Machico un no turienes – ar organizatoru autobusiem līdz starta vietai Porto Moniz. Loģistikas plāns nobrūk jau pirmajā solī, kad pilsētas autobuss kavējas par 20 minūtēm, bet, par laimi, viss beidzas labi un mūs līdz pilsētas centram nogādā mīlīgie hosteļa biedri no Dānijas. Tikai pa ceļam uz Machico atceros, ka aizmirsu paēst un pēdējo reizi esmu ēdis kaut kad pēcpusdienā. Naomi ir līdzīgā situācijā, un, pirms kāpjam pēdējā autobusā, mēs uzbrūkam degvielas uzpildes stacijas gardumu stendam. Gardumi gan te ir dikti nosacīti, un šeit nedaudz sākas pirmā panikas lēkme. Ēdiens, ko tagad tiesāju, ir vēl briesmīgāks nekā tas, ko es ēdu parasti, bet līdz startam ir 3,5 stundas. Cerams – šis nebeigsies slikti.
Spēcīgākā MIUT 2018 hosteļa komanda.
Starta vietā Porto Moniz nonākam jau vairāk nekā stundu pirms starta. Ceļš uz šejieni ir pagājis ātri, jo visu ceļu esam norunājuši un ir pat izdevies aizmirst, ka pēc pāris stundām ir jāskrien. Stresa līmenis ir diezgan zems. Kā paredzēts, Porto Moniz ir diezgan vēsi, un es cenšos savu laiku pavadīt kādā restorānā, kur lēni tukšoju Pepsi pudeli. Mēģinu nenervozēt, bet viena no kājām visu laiku kratās, un brīdī, kad nespēju vairs izturēt, dodos uz startu.
Pēdējās minūtes pirms starta paiet runājoties ar citiem elites skrējējiem, un tikai minūti pirms starta es attopos ar kurtku mugurā. Ārā ir vēsi, bet es zinu, ka pāris minūtes vēlāk kurtkā būs kārtīga cepšanās, un panikas vadīts ātri ģērbju to nost.
KP0 Porto Moniz – KP1 Fanal 13.9km
Distance: 13.9km; augstummetri: 1505; Posms ietver stāvu, bet relatīvi īsu kāpumu sākumdaļā, kam seko īss noskrējiens. Atlikusī posma daļa sastāv no gara kāpuma.
Laiks distancē:
KP0 -> KP1
1. David Hauss 1:37:31
1. David Hauss 1:37:31
2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:39:22; +1:51
2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:39:22; +1:51
3. Sebastien Camus 1:39:27; +1:56
3. Sebastien Camus 1:39:27; +1:56
—
—
4. Andris Ronimoiss 1:39:38; +2:07
4. Andris Ronimoiss 1:39:38; +2:07
Pirms gada esmu guvis labu mācību. Pirmajā kāpumā uz Fanal es gandrīz sasniedzu savu maksimālo pulsu, pirmajā noskrējienā uz Chão da Ribeira divreiz izmežģīju potīti, bet otrajā kāpumā uz Estanquinhos es savas kājas pārvērtu par gumijlācīšiem. Šoreiz esmu gudrāks un sāku prātīgi. Kā ierasts, visi aiznesas, bet es līdzi nesteidzos un tā vietā pirmo kilometru pavadu, sarunājoties ar Gediminas Grinius. Arī tad, kad sākas kāpums, es cenšos skriet ļoti prātīgi un kādā brīdī saprotu, ka esmu apmēram 15.-20. pozīcijā. Mani tas pilnībā apmierina, jo zinu, ka puse no viņiem ir optimisti.
Pāris kilometrus cīnījušies ar diezgan stāvu kāpumu, kur es vairāk eju nekā skrienu, tiekam arī pie pirmā īsā noskrējiena. Tas nav ļoti sarežģīts, bet man ir liels prieks, cik komfortabli es te jūtos. Tā vietā, lai satrauktos par savu noturēšanos kājās, es esmu relaksēts un lielāko noskrējiena daļu pavadu, sarunājoties ar Jaunzēlandes labāko taku skrējēju Scotty Hawker.
Līdzīgi kā pirms gada mazajā miestiņā, kas šķir pirmo noskrējienu no pirmā kārtīgā kāpuma, ir pilns ar cilvēkiem, un viņi visi ir šeit, lai atbalstītu skrējējus. Pirms gada šeit skrēju kopā ar pirmajiem, bet šoreiz esmu nedaudz iepalicis, taču tas nemazina skatītāju atbalstu. Sajūtas ir fantastiskas.
Nakts aizsegā.
Nākamie 10 kilometri ir pret kalnu. Cenšos sevi noturēt komforta zonā, un tas ļauj šo kāpumu izbaudīt. Kur nepieciešams, es pāreju soļos, bet, tiklīdz kāpums vairs nav stāvs, es lēnām skrienu. Pilsētas daļa kāpumam ir tāda pati kā pirms gada, un šeit, līdzīgi kā pirms gada, lielākā problēma ir atrast ritmu uz kāpnēm. Šoreiz pakāpienus izdodas izmantot biežāk, un brīžiem pat viņi palīdz. Tiklīdz esam ārpus pilsētas, ir sajūta, ka skrienam pa citām takām. Pirms gada bija ilgstoši jāskrien blakus levadai, bet šoreiz nekas tāds nenotiek, un tā vietā pārsvarā ir zemes ceļi, kas lēzeni ved augšup. Neskatoties uz to, ka kāpumā sevi ievērojami limitēju, es ik pa laikam kādu apdzenu, un brīdī, kad esmu kalna augšā, man pašam liekas, ka esmu apmēram astotajā pozīcijā. Viss rit pēc plāna.
KP1 Fanal – KP2 C. Ribeira 19.2km
Distance: 5.3km; augstummetri: 45; Viss posms lejup, vietām ļoti tehnisks.
Laiks distancē:
KP1 -> KP2
1. David Hauss 2:07:06
1. Sebastien Camus 0:27:56
2. Sebastien Camus 2:07:23; +0:17
2. Aurelien Dunand-Pallaz 0:28:02; +0:06
3. Aurelien Dunand-Pallaz 2:07:24; +0:18
3. Jordi Gamito 0:28:14; +0:18
—
—
4. Andris Ronimoiss 2:09:04; +1:58
6. Andris Ronimoiss 0:29:26; +1:30
Pret nākamo noskrējienu man ir milzīgs respekts, un es no tā baidos. Brīžiem tas ir ļoti tehnisks, un mans vienīgais mērķis ir nokļūt lejā bez liekiem incidentiem. Nedaudz grūtākajās vietās cenšos sevi piebremzēt, lai neiekļūtu nepatikšanās, bet taisnākajos gabalos spiežu no sevis ārā nedaudz vairāk, lai nezaudētu pārāk daudz laika. Brīdī, kad sāku dzirdēt cilvēku atbalstu lejā esošajā pilsētā, zinu, ka drīz šausmas būs galā, un es būšu ticis galā ar vienu no grūtākajiem etapiem visā trasē. Atlikušo noskrējienu pieveicu bez problēmām un otrajā kontrolpunktā ieskrienu, nezaudējot nevienu pozīciju. Pašam par to ir milzīgs lepnums, un, kamēr ēdu apelsīnus un dzeru kolu, uzzinu, ka esmu ceturtajā pozīcijā. Atriežu zobus smaidā – nav slikti, galīgi nav slikti.
KP2 C. Ribeira – KP3 Estanquinhos 28.8km
Distance: 9.6km; augstummetri: 1385; Viss posms augšup. Vietām ļoti stāvs.
Laiks distancē:
KP2 -> KP3
1. Sebastien Camus 3:35:29
1. Andris Ronimoiss 01:27:20
2. Aurelien Dunand-Pallaz 3:35:33; +0:04
2. Jordi Gamito 1:27:38; +0:18
3. David Hauss 3:35:36; +0:07
3. Sebastien Camus 1:28:06; +0:44
—
—
4. Andris Ronimoiss 3:36:24; +0:55
Zinu, ka priekšā mani sagaida visgrūtākais kāpums visā trasē. Pirmie divi kilometri šeit ir brutāli, tāpēc kontrolpunktā uzkavējos pāris ekstra sekundes, lai uzņemtu nepieciešamo enerģiju. Pirms gada man šeit gāja ļoti grūti, un gribas, lai šoreiz man veiktos vismaz nedaudz labāk. Tas varētu nenākt viegli, jo pirms gada man šeit bija kompānija, bet šoreiz es kāpumu uzsāku pilnīgi viens. Metri šeit nāk grūti, bet augstummetri griežas kā labi iedarbināts bleibleids. Pulkstenis rāda, ka temps ir nokrities līdz 16 min/km, bet es esmu priecīgs par šādu rādītāju, jo tas ir ievērojams uzlabojums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Neskatoties uz to, gaidu, kad mani sāks apdzīt man aiz muguras esošie top skrējēji kā Grinius, Hawker, Olsen un citi. Tas nenotiek, un sev aiz muguras es neredzu nevienu lukturi. Tiesa, arī priekšā ir tumsa.
Divus kilometrus tālāk kāpuma stāvākā daļa beidzas, un es nonāku vietā, kur trase joprojām ved augšup, bet slīpums jau ir krietni pieņemamāks. Pirms gada te nevarēju atsākt skriešanu, bet tagad tas notiek dabīgi, un, lai arī kāpumu neizbaudu, ļoti lielas ciešanas tas nerada. Šeit trase kļūst arī ievērojami atvērtāka, un pēkšņi es sev priekšā redzu vairākus lukturus, tiesa, arī aizmugurē es redzu to pašu. Ir ļoti grūti noteikt, vai es tuvojos pirmajiem, un vai tie, kas man ir aiz muguras, netuvojas man. Liekas, ka tuvāk ir pirmais variants, un es uz pāris kilometriem ieslēdzu mednieka režīmu.
To sabojā kritiens!
Tik ļoti aizraujos, ka kādā brīdī, skrienot nedaudz pret kalnu, aizķeros aiz akmens un lidoju. Gaisā vēl paspēju apmesties otrādi un piezemējos uz sāna un muguras. Izņemot pāris skrambas, man nekas nopietns nekaiš, bet, ceļoties kājās, tieku pie krampja augšstilba iekšpusē un uz kādu mirkli esmu spiests apstāties. Ja jau ir jāstāv, tad nolemju pačurāt. Man jau sen to ir gribējies izdarīt, un šī ir lieliska iespēja.
Nākamajā kontrolpunktā nonāku bez papildu starpgadījumiem. No saviem sekotājiem esmu aizlaidies, bet kritiena dēļ arī priekšā ir tumsa. Tikai vēlāk, skatoties rezultātus, redzu, ka šo etapu esmu noskrējis visātrāk par visiem, un par šo uzvarēto etapu man ir īpašs prieks. Tajās mazajās sūda kājelēs tomēr ir kaut kāds spēks.
KP3 Estanquinhos – KP4 Rosario 37.4km
Distance: 8.6km; augstummetri: 0; Viss posms lejup.
Laiks distancē:
KP3 -> KP4
1. Aurelien Dunand-Pallaz 4:19:14
1. Aurelien Dunand-Pallaz 00:43:41
2. Sebastien Camus 4:19:19; +0:05
2. David Hauss 0:43:48; +0:07
3. David Hauss 4:19:24; +0:10
3. Sebastien Camus 0:43:50; +0:09
—
—
4. Andris Ronimoiss 4:22:07; +2:53
5. Andris Ronimoiss 0:45:43; +2:02
Nākamais posms ir tikai lejup. Tā sākuma daļu atceros kā diezgan akmeņainu, bet šoreiz liekas, ka trasē (vai manās prasmēs) ir uzlabojumi, un pārvietoties šeit var ļoti ātri. Esmu pamatīgi uz viļņa, jo pēc paša sarakstītā info uz numura redzu, ka iepriekšējo posmu esmu noskrējis ievērojami ātrāk nekā pirms gada. Pēc mirklīša sākas arī akmeņi, bet šāds segums man vairs neliekas grūts un es lidoju. Brīdī, kad trase ievijas mežā, es nopriecājos, ka šeit ietaupīšu laiku, salīdzinot ar pagājušo gadu, jo šeit man kāju sarāva krampī un nācās stāvēt. Nepaiet ne pāris sekundes pēc šīs priecīgās domas, kad kāja ir sarauta krampī un es stāvu. Šoreiz pie vainas ir otra kāja, nevis tā, kas nokrītot, bet muskulis ir tas pats. Sasodīts, kāpēc es magnija kursam piegāju tik pavirši un kāpēc es turpinu atlikt vizīti pie uztura speciālista?
Ierodoties Rosario
Lēnām atsāku kustību, un tālāk jau atkal iet labi, tomēr zinu, ka esmu zaudējis laiku, un nolemju ieslēgt aizsardzības taktiku. Tā vietā, lai censtos apdzīt tos, kas man ir priekšā, es centīšos noturēt aiz sevis tos, kas man seko. Līdz Rosario kontrolpunktam tas arī izdodas, bet pēc tam, kad tur esmu parunājies ar brīvprātīgajiem un taisos doties prom, kontrolpunktā ierodas Jordi Gamito. Sasodīts, viņš ir tuvu!
KP4 Rosario – KP5 Encumeada 44.3km
Distance: 6.9km; augstummetri: 680; Sākumā nedaudz uz leju, bet pēc tam kāpums. Etapa beigas lejup pa asfaltu.
Laiks distancē:
KP4 -> KP5
1. David Hauss 5:10:47
1. Andris Ronimoiss 00:50:07
2. Aurelien Dunand-Pallaz 5:10:48; +0:01
2. Jordi Gamito 0:51:14; +1:07
3. Sebastien Camus 5:11:40; +0:53
3. Sebastien Camus 0:51:23; +1:16
—
—
4. Andris Ronimoiss 5:12:14; +1:27
Mēģinu aizbēgt. Gamito kontrolpunktā pavada ievērojami mazāk laika nekā es un tāpēc ir tuvu. Sākumā ir nedaudz jāpaskrien uz leju, bet diezgan drīz sākas kārtējais kāpums. No šī kāpuma neatceros pilnīgi neko. Vai nu tas nav bijis pietiekami izaicinošs, vai arī es nakts aizsegā esmu iegājis nedaudz transā, un domas ir bijušas citur. Lielas mākslas jau te nav, liec vienu kāju priekšā otrai un dari to pēc iespējas ātrāk.
Jāatzīst, ka kopumā man sanāk labi, jo brīdī, kad esmu sasniedzis virsotni un nonāku uz asfaltēta ceļa, Gamito aiz muguras nav manāms. Priekšā nedaudz atpūtas. Nākamie divi kilometri ir lejup pa asfaltētu ceļu un, lai arī es te neslinkoju, nevarētu arī teikt, ka ieguldu ļoti daudz enerģijas. Neesmu pat pusceļā, un tāpēc augšstilbi vēl ir jāpataupa.
Kamēr es skrienu lejup pa asfaltēto ceļu, lēnām sāk smidzināt lietus. Godīgi jāatzīst, ka šoreiz laika prognozi neapskatījos, un lietus mani pārsteidz. Neko daudz tas manā plānā nemaina. Sliktākajā gadījumā pēc 15 kilometriem tikšu pie sausa krekla un, ja līs stipri, arī pie cepures. Tiesa, jau tagad ir skaidrs, ka trase paliks lēnāka un akmeņainie posmi pārvērtīsies par slidotavu.
Kontrolpunkā iestiprinos un sniedzu fiksu interviju. Esmu runīgs un sabiedrisks, un tā sacensībās vienmēr ir laba zīme.
KP5 Encumeada – KP6 C. Freiras 59.6km
Distance: 15.3km; augstummetri: 890; Sākumā lejup, kam seko īss, bet ļoti stāvs kāpums. Vēlāk garš kāpums un vēl garāks tehnisks noskrējiens. Posma beigu daļā īss kāpums.
Laiks distancē:
KP5 -> KP6
1. Aurelien Dunand-Pallaz 7:04:28
1. Aurelien Dunand-Pallaz 1:53:40
2. Sebastien Camus 7:09:27; +4:59
2. Sebastien Camus 1:57:47; +4:07
3. Andris Ronimoiss 7:10:11; +5:43
3. Andris Ronimoiss 1:57:57; +4:17
—
—
Dodos atpakaļ ārā. Līt ir sācis stiprāk, un tas sāk palikt nedaudz nepatīkami. Šis ir ļoti svarīgs posms. Tas ir viens no garākajiem etapiem un sevī ietver vairākus riebīgus elementus. Sākums ir viegls, bet pavisam drīz es nonāku pie kāpuma ar trubu. Šis manā uztverē ir viens no riebīgākajiem posmiem visā trasē, bet tā riebīgumu var saprast tikai tad, kad to ierauga. Tas ir tikai kilometru garš, bet ļoti stāvs. Pilsētas gaismas var redzēt ļoti augstu kalnā, un, ja nezin, ka tik augstu nav jākāpj, var ātri iedzīvoties depresijā. Papildus spriedzei diezgan labi var redzēt skrējējus gan priekšā, gan aizmugurē. Par skrējējiem priekšā esmu priecīgs. Lai arī jau krietnu laiku esmu bijis tuvu viņiem, ļoti sen neesmu redzējis viņu lukturus un tagad, tos ieraugot, ir prieks. Par lukturi sev aiz muguras nepriecājos. Gamito neļauj atslābt ne mirkli un nemitīgi turpina man sekot.
Kāpums ir nogurdinošs. Cauri lietum velkos augšā. Brīžiem pāreju uz visām četrām, bet pēc vienas no šādām reizēm nepadomāju, ka esmu apakšā zem sasodītās trubas, ceļos augšā un atdauzu pakausi. Nekas daudz nav cietis, tikai neliels būkšķis. Ar visu to izskatās, ka no Gamito nedaudz atraujos, bet priekšā esošie skrējēji nāk arvien tuvāk. Brīdī, kad skrējējs man priekšā ir piebeidzis kāpumu un pazūd aiz līkuma, uzņemu laiku, un līdz brīdim, kad esmu turpat, ir pagājušas vien 90 sekundes. Tas nav neko daudz, un man ir sajūta, ka drīz būšu top3. Protams, ar noteikumu, ka Gamito mani beidzot nenoķers.
Kādu brīdi ķermenis var izbaudīt skriešanu pa līdzenumu un brīžiem pat uz leju. Šeit trase met daudzus jo daudzus līkumus, un ik pa laikam priekšā var redzēt trešo vietu un brīžiem pat otro. Tiesa, tas strādā arī uz aizmuguri, un arī Gamito mani ik pa laikam redz. Brīdī, kad atkal sākas kāpums, esmu jau savam priekšā esošajam konkurentam diezgan tuvu, bet tad pēkšņi mans lukturis bez īpaša brīdinājuma izslēdzās. Labi, ka tobrīd kāpju pret kalnu, bet pat ar visu to paspēju paspert divus soļus pirms pilnībā apstājos. Negribas pat domāt, kas būtu noticis, ja es tajā brīdī skrietu lejup. Lukturis ir izturējis nedaudz vairāk nekā sešas stundas, un šoreiz pats vien esmu vainīgs, ka tā resursus brīžiem nepietaupīju.
Tumsa…
Ir pilnīga tumsa. Neredzu tālāk par 20 cm. Noņemu somu un mēģinu atrast otru lukturi. Tas nav vienkārši, jo nevaru sataustīt somas rāvējslēdzēju. Zinu, ka Gamito ir tuvu, un tas varētu mani glābt, tomēr mēģinu iztikt bez tā un pēc brīža esmu uzlauzis somu un izvilcis otru lukturi. Šis ir slavenais lukturis, ar kuru es pirms gada Kanārijās gandrīz nositos, bet tas ir vairāk nekā nekas. Atsāku kustību un, lai arī redzamība ir ievērojami vājāka, uz priekšu es tieku.
Neskatoties uz palielo aizķeršanos, pāris kilometrus vēlāk esmu noķēris trešajā vietā esošo David Hauss un vismaz uz kādu laiku esmu Pasaules tūres posma labāko trijniekā. Hauss no manis saņem uzmundrinājumus, bet izskatās, ka viņam neiet labi. Turpinu savu aizsardzības taktiku, tikai šoreiz man jāaizstāv jau krietni vērtīgāka pozīcija.
Līst arvien spēcīgāk, un kopā ar miglu un manu vājo lukturi redzamība ir vāja. Zinu, ka drīz būs sarežģīts noskrējiens, un saprotu, ka šis nebūs risinājums. Tiesa, pirms ķeros klāt pie lukturu jautājuma, nedaudz pazaudēju marķējumu. Skatos atpakaļ, vai tur nemana kādu lukturi, bet tur ir tumsa, un tieši tāds pats skats ir arī priekšā. Mēģinu uzlikt trasi savā Suunto, bet šķiet, ka esmu lejuplādējis kļūdainu failu, jo tur neko nerāda un uz ekrāna ir paziņojums, ka esmu nost no trases. Vai tiešām es būšu palaidis garām kādu pagriezienu? Turpinu lēnām, jo negribas lieki tērēt enerģiju, skrienot nepareizajā virzienā, tomēr pēc mirkļa izrādās, ka trauksme ir bijusi velta, un es priekšā ieraugu marķējumu.
Sāku risināt luktura jautājumu. Vēlreiz velku nost somu un velku ārā labo lukturi. Man tam ir rezerves akumulators (Paldies, Juri!!!), bet problēma šeit ir tā, ka tukšo akumulatoru nav nemaz tik vienkārši noņemt, un, ņemot vērā, ka man tam arī nav laika, mēģinu skriet ar diviem akumulatoriem uz galvas. Tukšais stāv stabili, bet pilno mēģinu nostiprināt tā, lai tas pārāk nekratās. Kopumā operācija ir sekmīga, un, lai arī ik pa laikam šī instalācija ir jāpielabo, man atkal ir kvalitatīva gaisma.
Sekojošajā noskrējienā esmu ļoti uzmanīgs. Pēdējā tumsas stunda, migla, lietus un nu jau ļoti slidenie akmeņi nav laba kompānija. Zinu, ka šis ir pēdējais grūtais noskrējiens, un, lai arī pēc tam arī ir tehniski etapi, tie būs gaismā, un gaismā es esmu neapturams. Lēnām tipinu lejup un gaidu, kad mani beidzot noķers Gamito. Rēķinu, ka esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, bet kilometri tik turpina nākt klāt, un es joprojām skrienu lejup. Šķiet, ka noskrējiena lejasgalā ir veiktas nelielas izmaiņas trasē, un nu šis etaps ir palicis garāks. Arī pirms paša kontrolpunkta mani sagaida vilšanās. Pirms gada šeit bija iespēja skriet augšup pa asfaltētu ceļu, bet šoreiz mēs tiekam iedzīti kaut kādā akmeņu laukā un pavisam drīz jau ir jāraušās augšā pa stāvu nogāzi. Iedzīvojos kārtējā krampī, bet nu jau esmu iemācījies tos ignorēt un, sažmiedzis zobus, turpinu kāpšanu.
Lielajā kontrolpunktā ierodos labā omā. Lai arī šis etaps noteikti neizdevās kā plānots, esmu pakāpies uz trešo vietu, un īsi pirms kontrolpunkta esmu redzējis sev priekšā arī otro vietu. Atjaunoju želeju krājumus un vēlreiz samainu lukturus. Ir gaišs, bet priekšā vēl ir 4 tuneļi, kur lukturis noderēs, tiesa, tur var iztikt arī ar vājo, bet vieglo versiju.
Kontrolpunktā pavadu daudz laika. Atkal tieku nointervēts, bet vairāk skraidu apkārt un esmu neorganizēts. Šeit arī satieku savu jauno asistentu Goncalo, kurš mūsu sarunas vidū paziņo, ka es uzvarēšu. Pasmejos un dodos atrādīt ekipējumu, bet arī šeit Goncalo ir klāt ar kameru un vēlreiz noteic: “Šis puisis uzvarēs!”
Izskrienu ārā no kontrolpunkta, sāku skaļi smieties un pie sevis nosaku: “Maybe I will!”
KP6 C. Freiras – KP7 Pico do Ruivo 70.4km
Distance: 10.8km; augstummetri: 1370; Īss posms lejup, kam seko ļoti garš un vietām stāvs kāpums.
Laiks distancē:
KP6 -> KP7
1. Aurelien Dunand-Pallaz 9:13:26
1. Andris Ronimoiss 2:04:00
2. Andris Ronimoiss 9:14:11; +0:45
2. Aurelien Dunand-Pallaz 2:08:58; +4:58
3. Sebastien Camus 9:18:48; +5:22
3. Sebastien Camus 2:09:21; +5:21
—
—
Šeit ir trases vienīgais reversais posms, un šeit vispirms satieku itāļu skrējēju Ludovisi, bet pēc tam redzu arī savu komandas biedru Inov8 komandā no Lielbritānijas – Damian Hall, bet uzreiz aiz viņa – lietuvieti Gediminas Grinius. Nav ne mazākās nojausmas, cik tālu viņi ir aiz manis, bet ir skaidrs, ka 15-20 minūšu attālumā ir daudz skrējēju, un viens neliels plīsiens var novest pie pamatīga kritiena pozīcijās.
Arī šī trases daļa ir nedaudz mainīta. Tā vietā, lai skrietu pa asfaltu un uzreiz sāktu kāpumu, mēs tiekam izdzenāti pa dažādiem mazdārziņiem. Kādā brīdī, izskrienot ārā no viena no tiem, es zaudēju uzmanību un aizskrienu nepareizi. Noskrienu nepareizajā virzienā 200 m un saprotu, ka marķējuma vairs nav. Griežos atpakaļ un dabūju dažus liekus augstuma metrus, bet brīdī, kad atgriežos uz trases, krustojumā parādās Gamito.
Esmu dusmīgs. Esmu lieki iztērējis 2 minūtes, un tagad man vairs nav tik ļoti sargātā pārsvara. Tiklīdz sākas kāpums, dusmās ieslēdzu savu labāko kalnu ātrumu, un pāris minūtes vēlāk no Gamito man aiz muguras vairs nav ne miņas.
Mazdārziņā starp kāpostiem
Dusmas nepazūd, un šajā kāpumā es esmu ļoti agresīvs. Tas nes augļus. Jau pašā kāpuma sākumā pamanu sev priekšā Sebastien Camus, un, tiklīdz esmu viņam pavisam tuvu, atrodu vēl lielāku pārnesumu un aiznesos garām kā stāvošam. Pāris minūtes vēlāk man aiz muguras ir klusums.
Man šis kāpums patika pirms gada un patīk arī tagad. Jā, tas ir garš un brīžiem stāvs, bet es tajā varu atrast labu ritmu, un man tas padodas. Esmu drošs, ka tuvojos arī pirmajai vietai, un brīdī, kad esmu jau pavisam tuvu virsotnei, mana pārliecība apstiprinās. Pārsimts metrus priekšā ir sacensību līderis.
Džokera izmirkušajā sejā parādās smaids. Nepanikoju! Zinu, ka man vēl ir ļoti daudz laika, lai apdzītu priekšā esošo skrējēju, un es gribu šo procesu izbaudīt. Francūzis Dunand – Pallaz mani redz, un tas šobrīd ir viss, kas man ir vajadzīgs. Iesēt bailes, dot cerību, bet vēlāk šo cerību sagraut!
Kontrolpunktā nonāku otrajā pozīcijā, bet francūzis šeit ir ieradies vien 45 sekundes pirms manis. Piecu minūšu pārsvars ir praktiski sadeldēts. Kā ierasts, paprasu Pepsi un apelsīnus, bet redzu, ka francūzis mielojas ar kūku, un es arī nolemju to pamēģināt. Mielojas gan ir smalkjūtīgi teikts. Francūzis ar vienu roku kūku stūķē mutē, bet ar otru stūķē ekstra gabaliņus kabatās. Man tās ir labas ziņas. Neviens skrējējs, kurš jūtās stiprs, nekad tā nedarītu, un šis nedaudz izskatās pēc izmisuma soļa. Visticamāk – viņš jūtas izsalcis un nedaudz novārdzis, un manā “Bailes, cerības, sagrāve” plānā tas iederas izcili.
KP7 Pico do Ruivo – KP8 Chao da Lagoa 79.8km
Distance: 9.4km; augstummetri: 545; Miksēts reljefs ar ļoti tehniskiem etapiem. Beigu daļa lejup.
Laiks distancē:
KP7 -> KP8
1. Andris Ronimoiss 10:24:13
1. Andris Ronimoiss 1:10:02
2. Aurelien Dunand-Pallaz 10:26:47; +2:34
2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:13:21; +3:19
3. Sebastien Camus 10:35:31; +11:17
3. Damian Hall 1:16:11; +6:09
—
—
Kontrolpunktu pametu apmēram 20 sekundes pēc francūža, bet nepilnu kilometru vēlāk esmu jau viņam tuvu aiz muguras, bet vēl pēc mirklīša nenociešos un izvirzos vadībā. Tiklīdz esmu garām, manā sejā parādās triumfuāls smaids. Zinu, ka tā nav smuki, bet ir noticis kas nozīmīgs. Pirmo reizi Pasaules tūres ietvaros es esmu pirmajā vietā. Labi, precizēšu. Pirmo reizi esmu pirmajā vietā, neskaitot pirmos desmit trases kilometrus. Mirkli pēc smaida parādās neliels lampu drudzis. Ko darīt tālāk? Līdz finišam ir atlicis krietns maratons, un, lai arī francūzis ir apdzīts, tas nenozīmē, ka kūku ietekmē viņš nevar atjēgties. Tāpat arī nav zināms, kas notiek tālāk man aiz muguras. Ja nu ir kāds, kurš strauji man tuvojas? Lieki nefilozofēju un mēģinu izpildīt “sagrauj” fāzi.
No Pico do Ruivo uz Pico do Arieiro ved sasodīti skaista taka, bet šodien ir apmācies, un neko daudz te redzēt nevar. Pat ja varētu, diez vai man tas izdotos. Viss ir slapjš, un šajā posmā ir diezgan svarīgi skatīties zem kājām, jo bieži vien dažu metru attālumā ir krauja, kurā iekrītot obligātā ekipējuma svilpe un folija sega varētu nelīdzēt. Mēģinu pa tehnisko posmu atrauties no francūža, bet ļoti lielu pārsvaru neiegūstu. Ik pa laikam ir ļoti īsi, bet ļoti stāvi kāpieni pa kāpnēm, un izskatās, ka šeit es pat esmu nedaudz lēnāks, bet, tiklīdz ir nedaudz taisnāks, pārsvars pieaug. Drīz vien ir klāt arī tuneļi. Man lukturis ir jau gatavībā, bet par francūzi neesmu tik drošs, un tāpēc šeit vēlos pazust cauri, cik ātri iespējams, lai viņam ar savu gaismu nepalīdzētu.
Brīdī, kad esmu pavisam tuvu Pico do Arieiro, parādās vesela virkne ar fotogrāfiem. Bildes šeit var sanākt smuku smukās, bet, ņemot vērā, ka jādodas ir pret kalnu, pārsvarā tas notiek ejot, un līdz ar to bildes nekam neder. Pieveicu pēdējos kāpumiņus un skatītāju atbalstīts uzsāku noskrējienu. Paskatos atpakaļ, un francūzis joprojām ir tuvu, redzēs, kā mums abiem ies noskrējienā.
Pārgājiens Pico do Arieiro tuvumā
Sākuma daļa noskrējienam ir nedaudz tehniskāka, kā es to atceros. Šeit mēģinu ātri iznavigēt pa akmeņaino taku, un kopumā man tas padodas labi. Kādā brīdī ir jāpievar pavisam lēzens kāpums, un šeit es pārvietojos tik labā ātrumā, ka esmu drošs, ka no francūža atraujos. Tas arī apstiprinās, jo brīdī, kad es esmu jau ar kāpumu ticis galā, francūzis tikai parādās aiz līkuma. Mans pārsvars noteikti ir pieaudzis, un tajā brīdī vēlos, kaut man būtu pieejama zelta zivtiņa ar vienu vēlēšanos kabatā. Tā būtu gaužām vienkārša – es līdz finišam Machico vairs nevēlos redzēt nevienu no sacensību dalībniekiem. Zivtiņas man nav, bet vēlēšanās piepildās!
Ieskrienot kontrolpunktā, satieku savu asistentu, kurš smaidīgs paziņo, ka viņš taču esot teicis, ka es uzvarēšu. Atbildu, ka vēl jau nekas nav beidzies, bet mani argumenti viņu ne visai interesē. Jautāju, cik tālu man aiz muguras ir nākamie skrējēji, bet skaidrs, ka viņš neko nezina. Trešā vieta esot tālu, bet, cik tālu, to tā arī nesaprotu, un šis info vairāk izklausās pēc minējuma, nevis reāla fakta. Informēju, lai brīdī, kad ieskrien otrā vieta, viņš sāk bļaut tā, lai es dzirdu, bet arī tas netiek izdarīts. Bezcerīgs asistents, kuram vēlāk par sodu tiek piešķirts uzdevums mani aizvest uz ribiņu restorānu un pončas testēšanu.
Nejēdzīgais asistents un viņa sieva
KP8 Chao da Lagoa – KP9 Poiso 90.4km
Distance: 10.6km; augstummetri: 675; Pirmā puse pārsvarā lejup, pārsvarā tehniski vienkārši. Otrā daļa kāpums. Vietām ļoti stāvs, beigu daļa lēzenāka.
Laiks distancē:
KP8 -> KP9
1. Andris Ronimoiss 11:38:21
1. Andris Ronimoiss 1:14:08
2. Aurelien Dunand-Pallaz 11:45:50; +7:29
2. Javi Dominguez – Ledo 1:18:14; +4:06
3. Sebastien Camus 11:58:26; +20:05
3. Aurelien Dunand-Pallaz 1:19:03; +4:55
—
—
Turpinās noskrējiens. Šeit nekā ļoti sarežģīta nav, un es varu lidot tuvu maksimālajam ātrumam. To arī cenšos darīt. Ticības, ka varētu uzvarēt, vēl īsti nav, bet tajā pašā laikā es joprojām vairāk aizsargājos un cenšos savus ātrumus nedaudz ierobežot tā, lai paliek spēks arī beidzamajiem kilometriem. Jāpataupās arī tāpēc, ka priekšā ir pēdējais kāpums. Šeit trase ir nedaudz izmainīta, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un tāpēc es ceru, ka kāpums būs uztaisīts nedaudz maigāks, bet manas cerības, protams, ir veltas. Kāpums, visticamāk, pa pašu organizatoru izdomātu taku ir atstāts, un es bez lielas sajūsmas sāku tajā rausties.
Zinu, ka šis ir izšķirošs mirklis, ja šeit nesalūzīšu, tad viss būs labi, jo tālāk ir man piemērots reljefs – garas taisnes un viegli noskrējieni. Cītīgi kāpju, un pēc sajūtām esmu krietni labākās pozīcijās nekā pirms gada. Toreiz es šeit nodarbojos ar sms sūtīšanu, bet tagad koncentrējos kāpšanai. Liekas, ka sanāk, un, lai arī ik pa laikam krūmos kaut kas nočab, tās ir tikai ķirzakas, un no konkurentiem nav ne miņas.
Ticis galā ar kāpuma stāvo daļu, nonāku klajumā, kur tālu priekšā ir redzama nākamā kāpuma daļa. Nopriecājos, ka šeit varēšu redzēt, cik tālu aiz manis ir sekotāji, bet brīdī, kad esmu ticis kāpumam līdz pusei un paskatos atpakaļ, nākas vien nopūsties – sūda mākoņi visu ir pārvērtuši miglā.
Īsi pirms Poiso kontrolpunkta esmu sasniedzis savu lielāko krīzi sacensībās. Kāpumā, kur vajadzētu saņemties un paskriet, es pārvietojos ejot, un tas mani pamatīgi sanikno. Ja es šāda vājuma brīža dēļ pazaudēšu savu pārsvaru, tad tā būs pamatīga izgāšanās. Brīžiem mēģinu paskriet, bet pārsvarā tomēr eju.
Par krīzi liecina arī tas, ka es visiem prasu, cik liels ir mans pārsvars. Skaidrs, ka neviens nezina, un tāpēc es aizsūtu ziņu uz mājām. Ātri saņemu atbildi, ka pārsvars ir piecas minūtes, un tas mani nomierina, bet satraukumu atkal atgriež nejēdzīgais asistents, kuru satieku Poiso kontrolpunktā. Kad jautāju, cik tālu ir nākamais, viņš saka, ka nezinot, bet iepriekšējā kontrolpunktā viņš esot ieradies mirkli pēc manis. Satraukts ieēdu apelsīnus, uzdzeru ūdeni un tinos prom.
Par laimi, nākamais etaps ir viegls un uz leju. Ātri atgūstu enerģiju un, lai arī joprojām neeju uz maksimumu, cenšos skriet aktīvi. Tas izdodas. Kilometru laiki ir pārsvarā zem 5 min/km. Tas nav šeit ātrākais iespējamais temps, bet tajā pašā laikā zinu, ka, pat ja kāds ir ātrāks, ļoti daudz mans iegūtais laiks zaudēts netiek. Sākumā paskrējis pa dažādām šaurām un dubļainām taciņām, es sāku sapņot par zemes ceļu. Kad jau sāk likties, ka šis zemes ceļš būs bijis kādās citās sacensībās vai arī, ka esmu to izdomājis, es beidzot uz tā nonāku, un šeit temps paliek vēl ātrāks.
Kādā brīdī ieskatos savā telefonā, un ziņa no mājām vēsta, ka mans pārsvars ir sasniedzis septiņas minūtes un divdesmit sekundes. Šis ir tas brīdis, kad man viss pēkšņi ir skaidrs.
Es uzvarēšu!!!
Portelas kontrolpunktā ierodos labā garastāvoklī. Līdz finišam ir vēl apmēram 16 kilometri, bet viss grūtākais jau ir aiz muguras un man ir patiešām jāpapūlas, lai šo pārsvaru izsētu. Kontrolpunktā vienalga apjautājos, cik tālu man aiz muguras ir otrā vieta, un man uz datora tiek parādīta karte, kur redzams mana un francūža atrašanās vieta. Izskatās tālu, un es apmierināts dodos prom.
KP10 Portela – KP11 Larano 104.4km
Distance: 5.2km; augstummetri: 35; Pirmie kilometri pa taisni, pēc tam lejup.
Laiks distancē:
KP10 -> KP11
1. Andris Ronimoiss 12:55:00
1. Javi Dominguez – Ledo 0:30:41
2. Aurelien Dunand-Pallaz 13:11:07; +16:07
2. Jordi Gamito 0:31:36; +0:55
3. Sebastien Camus 13:20:34; +25:34
3. Andris Ronimoiss 0:31:47; +1:06
—
—
Izskrienot no kontrolpunkta, man sāk sekot kāds puisis ar kameru, un, kamēr es kārtoju ekipējumu, paspēju sniegt nelielu interviju. Seko vairāki kilometri pa taisni, un šeit temps turas ap 5 min/km. Nedaudz to palēnina konstantā skriešana cauri peļķēm, bet kopumā ar savu ātrumu neesmu apmierināts. Jā, no vienas puses joprojām kaut kam taupos, bet no otras puses, pa šādu segumu un reljefu vajadzētu skriet stipri vien ātrāk.
Pēdējais sarežģītais noskrējiens
Pašās etapa beigās ir kilometru garš tehnisks noskrējiens. Šeit esmu ekstra uzmanīgs. Zinu, ka zaudēta minūte šeit būs nieks, bet, ja satraumēšos, tad varu visu iekrāto pārsvaru ātri izsēt. Prātīgi noklumburēju lejā un atkal jau smaidīgs ierodos pēdējā kontrolpunktā. Pirms paspēju tajā ieskriet, kāds atbalstītājs trases malā mēģina mani iemūžināt, bet es saku, ka tāda bilde nekam neder. Nostādu viņu pareizajā pozīcijā, pats nostājos tā, lai aiz muguras ir okeāns un tiek uzņemta jau krietni kvalitatīvāka bilde.
Pēdējā kontrolpunktā ir pilns ar jautriem mediķiem. Teorētiski šeit apstāties nevajadzētu, bet jūtos drošs par savu pārsvaru un tāpēc atļaujos to izdarīt. Ierastās procedūras ar kolu un apelsīniem, un esmu prom.
KP11 Larano – KP12 Machico 116.2km
Distance: 11.8km; augstummetri: 80; Sākuma daļa praktiski taisna, pēc tam salīdzinoši vienkāršs skrējiens lejup un tad atkal taisne.
Laiks distancē:
KP11 -> KP12
1. Andris Ronimoiss 13:57:10
1. Jordi Gamito 1:00:44
2. Aurelien Dunand-Pallaz 14:19:05; +21:55
2. Andris Ronimoiss 1:02:10; +1:26
3. Jordi Gamito 14:22:28; +25:18
3. Javi Dominguez – Ledo 1:03:00; +2:16
—
—
Jau pa ceļam uz Portela esmu saņēmis ziņu, ka mans pārsvars ir 12 minūtes. Tas man ļauj būt relaksētam un domāt tikai par drošu nokļūšanu finišā. Tiesa, ir viens papildus motivātors, kas liek man kustēties. Rēķinu un saprotu, ka pie laba finiša posma es varu iekļauties 14 stundās. Tas būtu labs sasniegums, un cenšos uz to tiekties.
Temps pa šauro, bet pārsvarā taisno taku ir nedaudz virs 5 min/km. Lēni, bet ik pa laikam ir nelieli šķēršļi, kas to ietekmē. Pavisam drīz man pievienojas kāds skrējējs no Vācijas, kurš jautā, vai varot man paskriet līdzi un pafilmēt. Piekrītu, bet pēc tam, kad puisis man aiz muguras ir arī vēl kilometru vēlāk, sākam pļāpāt. Runājoties sāk aizmirsties, ka esmu sacensībās. Kājas zina, ko darīt, un domāt te īsti vairs nav par ko, jo trase ir zināma, un īsti nomaldīties nav kur. Šādi noskrienam kādus piecus kilometrus, un tikai tad, kad vācietis ir devies prom, lai kāptu mašīnā un paspētu uz manu finišu, es atskārstu, ka šādam atslābumam ir arī sliktā puse – neesmu sekojis līdzi savam tempam, un tas izredzes iekļauties 14 stundās pasliktina.
Nedaudz saņemos un, skrienot gar skaistajām Madeiras levadām, atkal spēju sasniegt tempu 4:40 min/km robežās. Jau ieskrienot Machico – pilsētā, kurā atrodas finišs, esmu drošs, ka savu jauno mērķi izpildīšu. Drošības pēc gan uzjautāju, cik tālu ir līdz finišam, un brīdī, kad saņemu atbildi, ka līdz finišam ir 5 vai 6 kilometri, saprotu, ka kārtējo reizi esmu velti dzesējis muti.
Realitātē līdz finišam ir 1.5 kilometrs, un es tam strauji tuvojos. Mani sagaida ļoti daudz cilvēku. Visi grib uzsist pieci un visi mani skaļi atbalsta, bet man vēl ir palicis pēdējais uzdevums – finiša lēciens! Teorijā tas izklausās viegli, bet pēdējo 14 stundu laikā mani ir pārsteigušas vismaz 10 krampju epizodes augšstilba iekšpusēs un būtu muļķīgi, ja tas notiktu arī finiša lēcienā. Viss beidzas labi – izlecu, saķeru finišā lenti un smaidu!
Uzvara!
This is Madeira!!!
“Kā Tev patīk mūsu sala?” man jautā katrs otrais satiktais madeirietis pēc finiša.
“Tā ir neprātīgi skaista!” es viņiem godīgi atbildu.
“Vai Tu nākamgad atgriezīsies?” prasa visi kā viens.
“Šī ir lieliska sala, un es būšu atpakaļ!” es jautri atbildu, sabāžu padusē savas balvas un dodos Spānijas virzienā!
Secinājumi (daži varbūt noderīgi arī citiem):
* Man vienmēr gribas sevi salīdzināt ar labākajiem, jo tikai tā es varu augt. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, trase bija savus 4-5 kilometrus (20-30 min) garāka. Skaidrs, ka ar Francois D’Haene (13:05:44) laiku es tāpat nekonkurētu, bet prieks, ka šāda līmeņa čaļi vairs nav neaizsniedzamā attālumā. Kas zina, varbūt jāsāk meklēt lielāks skalpu skapis.
* Madeira Island Ultra Trail ir ļoti tehniski sarežģīta un grūta trase, un 7700 augstuma metri pārsvarā ir ar ievērojamu stāvumu. Neskatoties uz to, izlēmu startēt bez nūjām (vairāk finansiālo apsvērumu dēļ) un beigās savu izvēli nenožēloju. Lielākā daļā kāpumu ir vai nu akmeņaini, vai nu sastāv no betona kāpnēm, un šādā segumā nūjas iedurt ir grūti. Jāatzīst, ka daudzi no tiešajiem konkurentiem man nepiekrita.
* Trase, kur nepieciešama dzelzs mugura (kāpumu dēļ) un dzelzs augšstilbi (trepju noskrējienu dēļ).
* Lielīties, ka citi ir mīkstie, jo kalna galā velk ārā no somas kurtkas, ir forši, bet, ja pēc tam astoņas dienas (pagaidām) ir jāslimo, tad varbūt nav nemaz tik forši. Tiesa, diez vai es arī tagad vilktu ārā kurtku, tā tomēr ir mīksto pazīme.
* Noskrējienus var ievērojami uzlabot arī tad, ja to dara uz 11 metru paugura Sarkandaugavā. Vismaz to noskrējienu daļu, kura sastāv no bailēm un nedrošības.
* Šoreiz pirms sacensībām nebija lampu drudža. Droši vien pieredzes jautājums. Likās jau, ka tas varētu nospēlēt arī par sliktu, bet ultrā laikam miers un pārliecība nav slikta lieta.
* Kārtējo reizi pārliecinājos. Lēnāk sāksi, tālāk tiksi.
* Vai kontrolpunktā pavadītas 2-3 minūtes ir lieki iztērēts laiks, ja pēc tam esi enerģisks un pozitīvs? Kā šo pašu efektu panākt 30 sekundēs?
* Taupījos, taupījos, taupījos un beigās finišā ieskrēju svaigs. Jāmācās sevi piespiest strādāt cītīgāk!
* Milzīgs prieks par to, ka ziemas treniņi ir atnesuši vēlamo rezultātu. Jau TGC jutu, ka esmu krietni spēcīgāks nekā iepriekš, bet nepaveicās. Paris Eco Trail pievīla laikapstākļi, bet šeit viss sastājās, kā vajag.
Sanāca pagari, bet te nu tas ir – Madeira 2018 pārbaudījumu ceļojums. Gan jau kāds izlasīs.
MIUT piedalīšanās plāns tapa jau pagājušajā gadā pēc Horvātijas, patiesībā jau vēl pirms tam. Pēc Horvātijas tika “aizrunāta” komanda, ar kuru kopā piedalīties, jo kopā taču jautrāk! Mērķis bija izvirzīts, līdz ar to bija skaidrs, ka ziemā būs kaut kas fiziski jāpadara – protams, neizpalika arī derības, lai pasākumu padarītu asāku.
Treniņu cikls līdz februārim bija ļoti labs, faktiski neslimoju, varēju trenēties vairāk, bet šoreiz pietika arī ar lielo pieredzi. Nedaudz pietrūka garo kalnu treniņu zālē, bet citādi – kilometri tika krāti un vispārējā sagatavotība bija (un ir) labā līmenī. Beigu beigās sakrita miljons darbu, pēdējās pāris nedēļas bija “šķidras”, tomēr tas varbūt varēja ietekmēt nianses, bet ne kopējo skatu. Taču šoreiz daudz izšķīra tieši visādi “sīkumi” un to kopums.
Skats uz Observatoriju, tiesa, 2 dienas vēlāk ar mākoņiem
Plānotais VS Realitāte
Ceļojums.
Plāns:
Brauciena plāns uz papīra izskatījās ļoti labi. Starts plānots sestdienas agrā rītā, tāpēc, lai aklimatizētos un pierastu, tika nolemts Madeirā ierasties jau otrdienas rītā – pastaigāt pa apvidu, kalniem – tūristu takām (starp citu, uz šo noteikti gribētos atgriezties), saprast, kāda ir šī zaļā sala, un iejusties jau Madeiras apvidus gaisotnē. Tad mierīgi, jau dienu iepriekš (piektdienā) sagatavoties startam – piereģistrēties un tikai ērti atpūsties dīvānā, uzkrājot enerģiju un dodot kājām vērtīgu atpūtu. Sestdien no rīta ar savu transportu uz startu – viss saplānots.
Realitāte:
Realitātē otrdienas rītā pēc vairāk nekā 4h lidojuma no Londonas uz Madeiru lidojumā, kuram bija jābūt nedaudz ilgākam par 3h, pilots pēc cītīgas klusēšanas paziņoja, ka nav spējis nosēsties Madeiras lidostā un šobrīd tuvojamies Porto, kur veiksim piespiedu nosēšanos, lai uzpildītos un atgrieztos Londonā. Šāds pavērsiens lidmašīnā izsauca milzu sašutumu. Arī mēs bijām neizpratnē par to, kā rīkoties, bet sapratu, ka tikt no Londonas uz Madeiru varētu būt faktiski neiespējami – visi reisi bija izpārdoti. EASYJET solīja, ka ar nākamo iespējamo reisu mēģinās mūs nogādāt uz Madeiru, bet – kad – to neviens nemācēja pateikt. Interesanti, ka tajā dienā Madeirā nosēdās 10 no 12 lidmašīnām, bet ne mūsējā. Var jau būt, ka tā arī labi, jo nosēšanās šai lidostā esot viena no sarežģītākajām pasaulē. Lai vai kā – 3h vēlāk nekā plānots bijām Portugālē, taču nevis Madeirā, bet Porto. Zināju ka TAP Portugal piloti vismaz 5 reizes dienā lido uz Madeiru, un, ja kāds tur spēj nosēsties, tad tieši viņi. Un kādai brīvai vietai lidojumā taču jābūt! Tā arī bija. Iegādājāmies lidojumu ceturtdienas rītam – Lisabona-Madeira. Tātad mums bija jāpavada 2 dienas Portugālē, jāpārbrauc uz Lisabonu un jācer, ka dublis nr. 2 izdosies. Otrdienas vakaram atradām viesnīcu Porto un uzēdām vakariņas. Patiesībā nogurums no visas ceļošanas bija liels. Par laimi, Portugālē tieši pie Lisabonas tikko bija sācies viens projekts, tāpēc nākamajā dienā apmeklējām arī to un kopā ar klientu paēdām vakariņas, un nākamo “nakti” pavadījām Lisabonā. Lisabona ir mežonīgi kalnaina pilsēta (tāda ir arī Porto), tajā cilvēki piedzimst ar talantu “kāpt” kalnos. Ja tāds būtu bijis kāpiens pa ceļam uz skolu Cēsīs, tad droši vien es būtu kalnu stirnu buks.
Dublis nr. 2 lidojumam izdevās, un ieradāmies Madeirā ceturtdienā – tajā pašā dienā, kad pārējie biedri izlidoja no Rīgas un vakarpusē arī veiksmīgi ieradās. Jāatzīst, ka te bija vēl viena ķibelīte – atlidojot mums neļāva iznomāt mašīnu, jo mums neesot kredītkartes. Paņēmām taksi uz sacensību centru (10 min no lidostas), kur atradās viens mazs auto nomas punkts. Te došu padomus: pirmkārt, obligāti ņemiet automātu, ticiet man, noderēs; otrkārt, droši aizbrauciet uz kādu vietējo pilsētu un atrodiet auto nomas punktu tur. Mūsu izmaksas sanāca par 40% lētākas bez kredītkartes, turklāt ar pilnu apdrošināšanu, un tikām pie kārtīga SMARTiņa.
Protams, viss plāns bija sajaukts, bet beigu beigās pēc ļoti aktīvas piektdienas gatavojāmies startam. Viss bija gatavs, nebija nekāda uztraukuma, laikapstākļus arī ar katru mirkli solīja arvien labākus.
Skrējiens.
Plāns:
Tā kā kaut kāda pieredze jau bija iekrāta, tad biju izdomājis skriešanas plānu. Sākt ļoti mierīgi, noskrējienos veikt izrāvienus, visus līdzenos posmus skriet, kalnos kāpt, emocionāli uzlādēties, daudz nečammāties starppunktos, lielajā punktā pārģērbt drēbes un zeķes, mierīgi bez apstājas “močīt” līdz beigām, ēšana arī vairs nebija nekas nezināms – līdz ar to jutos tiešām GATAVS.
Realitāte:
No rīta drusku aizkavējāmies, patiesībā vairāk kavējās “kolēģi”, varēju Andi atstāt guļam, un uzvara būtu rokās, bet, protams, ka tā nekādā gadījumā nedarītu. Uz startu izbraucām ar maksimums 10 minūšu rezervi, bet iepriekšējā vakarā nebiju precīzi apskatījies starta vietu, tikai aptuveni. Tā kā arī pats sēdēju pie stūres, tad navigācija bija daudz maz īstajā virzienā, tomēr uz dullo – ar cerību, ka tur būs kāda zīme. Protams, zīmju nekādu nebija, bet vienā brīdī, aptuveni 12 minūtes līdz startam, nostrādāja instinkts, piemetām auto ceļa malā, noorientējāmies, fiski sameklējām info un sapratām, ka jāpabrauc pat drusku atpakaļ, braucot augšā kalnā uz ciematiņu, kur paredzēts starts. Ārā lija, tas arī nebija plānos, jo lietus jaka bija ielikta kārtīgi somā, un tobrīd vēl neiedomājos, bet maiņas zeķes un siltā veļa atradās ārējā kabatā, kura kārtīgi salija… Pie starta ieradāmies, kad bija palikušas kādas 4, maksimums 5 minūtes. Ātri nodevām drēbju maisu un kopā ar pārējiem dalībniekiem bijām starta koridorā. Skanēja “Highway to hell”, kas ir skanējusi katra skrējiena startā kā uzmundrinošais gabals. Startu atcēla par 5 minūtēm, līdz ar to paspējām pat ar kārtīgu rezervi vēl pastāvēt.
Starts. Viss sākās ar kāpumu, kurā mierīgi ar nūjām soļoju kalnā. Redzēju, kā attālinās abi TrueStory konkurenti, bet tas viss bija pēc mana plāna. Pēc kārtīga kāpiena bija nedaudz gluda skriešana, un sākās pirmās tehniskās daļas, kurās sapratu, ka esmu bijis krietni par daudz atpakaļ, jo priekšā skrienošie nemācēja pārcilpot pa akmeņu krāvumu pāri upītei, kā arī noskrējienos stīvējās ar nūjām un gāja lēnāk nekā pret kalnu. Tas mani nedaudz uzvilka, jo nespēju izmantot savu trumpi. Apdzīt nebija iespējams, un viss arī bija salijis, līdz ar to pamatīgi slīdēja kājas arī pašam. Pirmajā punktā ierados aptuveni pēc 2h, bija laba sajūta, un zināju, ka jau no šī brīža jāsāk apdzīt un “kāpt” rezultātos uz augšu. Nākamais posms bija ar skrējienu lejup, tad kāpienu un atkal noskrējienu. Tādu, kāds man patīk. Jau izejot no punkta, apdzinu vairākus dalībniekus, kalnā kāpienā turējos plūsmā, tad pa līdzeno daļu atkal apdzinu vairākus, bija vēl arī citi kāpieni. Patiesībā šo posmu grūti atceros, bet gāja labi, sākās lielais noskrējiens. Bija tāds akmeņains, vertikāls, ne pārāk parocīgs posms, pietrūka kaut viena koka, pie kura pieķerties “ja nu kas”. Bet likās – jo labāk man. Nūjas biju aizāķējis aiz somas un tiešām lidoju lejup, dzenot visus pēc kārtas, līdz vienā serpentīnveida līkumā, lecot uz akmens, izrādījās, ka tas ir ļoti slidens, un piedzīvoju kapitālu kritienu.
High five!
GATAVS! GATAVS? Biju ar krūtīm pāri nogāzes malai, ar kājām iekrampējies kaut kur citos akmeņos, visu ķermeni sarāva krampī. Citi, protams, prasīja vai viss OK, uz ko atbildēju apstiprinoši, bet nodomāju, ka viņu galvā bija doma – pats vainīgs – tā “mauca” lejā. Piecēlos, kājas trīcēja, ķermenis vēl bija šokā, kājas sarautas krampjos. Biju tā atsitis elkoni, ka nevarēju salocīt roku un aizsniegt nūjas. Bija pazudusi “trubiņa” plaušai, kuru arī nevarēju sataustīt, rokas bija asinīs un baigi sūrstēja. Tuvējās pudelītēs nebija ūdens, bet sporta dzēriens, rokas “slaucīju” pret samirkušo lietus jaku, lai vismaz drusku tās dabūtu tīrākas. Kādu laiciņu lēnām kāpu lejā. Kāpšana bija ļoti lēna. Palika drusku lēzenāks, šoks, likās, ka bija pārgājis, un izlēmu atkal atsākt skriet. Atkal dažus apdzinu, bet vienā brīdī, droši vien vēl sasprindzinājuma dēļ, aizķēru ar kāju akmeni un nu lidoju uz priekšu. *****, baigi sasitu kāju, potīte sāpēja tā, ka uz pirmo momentu šaubījos – vai vispār varu paiet? Katra plauksta bija ieguvusi vēl pa kādai rētai. Šoreiz pārgāju uz “super” slow mode. Lēni gāju, jo ātri nevarēju, sāpēja ahilejs, bija pazudusi pārliecība. Zinot, kāds esmu optimists, pie sevis pieņēmu lēmumu, ka, ja būs vēl viens šāds kritiens, tad jāpārdomā, vai nevajadzētu mest mieru, jo apavi tiešām ļoti slīdēja. Nonācu līdz posmam, kur “satiekas distance” un bija neliela cilpa. Pretim nāca Andis, viņš priecīgs teica, ka viss esot labi, par ko arī šoreiz, netipiski latvietim, arī es biju priecīgs. Teicu, ka baigi nokritu un sliktākais, ka esmu pazaudējis pārliecību par skriešanu lejup. Tad apskatījos uz kāju, tur bija, īpaši neizpušķojot, galda tenisa bumbiņas puses izmēra “izaugums” uz apakšstilba. Neizskatījās labi. Andis arī nošausminājās un aizgāja lielajā kāpienā. Paskatījos pulkstenī, lai piefiksētu, cik tālu esmu aiz viņa. Līdz punktam drusku paskrēju, bet pārsvarā gāju. Tomēr labi, ka nebija tālu. Sameklēju medpunktu, iestājos dzīvajā rindā. Tur viss, protams, notika “portugāliski”, proti, ļoti lēnām. Kad pienāca mana kārta, mani “notīrīja”, dezinficēja, aplīmēja roku – it kā saveda kārtībā. Tajā brīdī sapratu, ka cīņa ar saviem tiešajiem konkurentiem visdrīzāk ir zaudēta, bet par izstāšanos nevarēja būt ne runas. Kaut ko apēdu, uzlādējos un gribēju iet lielajā kalnā. Pirms izejas visiem lika uzrādīt četras lietas: mobilo telefonu, izdzīvošanas paladziņu, lietus jaku un vismaz 1 litru dzeramā. Tiesneši pieminēja: “It`s very cold up there…” Pēc mirkļa biju vietā, kurā biju saticis Andi, precīzi nevarēju pateikt, bet biju vairāk nekā 1 stundu aiz viņa (pēc rezultātiem kontrolpunktā biju 30min aiz viņa, tas nozīmē ka tur paliku vēl 30min). Tomēr precīzi nezināju, jo biju uzlicis pulkstenim “saudzīgo” režīmu, un, kad apstājos uz ilgāku laiku, tas apstādināja arī hronometru, tāpat GPS signālu tas uztvēra pārāk reti. Tāpat biju atskārtis, ka man ir “nomiris” telefons, kas patiesībā bija skumji, jo nevarēju neko nobildēt, nofilmēt, ar kādu sazināties, apskatīties, cik km veikti. It kā sīkumi, bet viss šai dienā bija pret mani. Sākās kāpums, īsti nevarēju pakāpt ar lieliem soļiem, jo kājas ādu vilka brūce, man ļoti nepatika šis posms, priekš manis bija arī pārāk vertikāls kāpiens. Lēzenākos kāpienos biju daudz stiprāks. Šis bija klasiskais posms, kurā kāp, un tad, kad jau trešo reizi tev liekas, ka nu būtu jābūt augšā, tā vēl joprojām nav. Bet es zināju, ka tā ir augstākā virsotne – Pico Ruivo, attiecīgi, kamēr apkārt joprojām bija augstāki kalni, tikmēr jākāpj tikai augšup.
Skats no observatorijas, no kurienes “nācām”…
Te tiešām pavērās fantastiski skati, tālumā redzēju observatoriju, kurā bija sarunātā atbalsta grupa ar Coca-Colu. Tas deva nelielu devu motivācijas. Iegāju atpūtas punktā augstākajā virsotnē, lielākā daļa kāpumu jau bija aiz muguras. Nākamais posms, zināju, būs ļoti skaists, vēlāk pa vidu – atbalstītāji, tikai jāskrien un jāpriecājas. Samērā ilgi uzkavējos punktā, bija laba apetīte pēc garā kāpiena, bet labā noskaņojumā devos tālāk. Atsāku skriet lejup. Fiziski jutos ļoti labi, pa līdzeno kraujas malu skrēju, dzinu visus, kuri bija tuvumā. No tā brīža līdz finišam mani apdzina tikai viens skrējējs, kurš aizlidoja garām vēlāk lēzenā noskrējienā. Kalnā ātri kāpu, bet, tā kā viss bija kapitāli ievilcies un pulkstenis rādīja ap 10 stundām distancē, kur manā plānā bija jābūt apmērām astoņām, tad man bija beigušies visi ēdamā krājumi. Tomēr mierināju sevi ar domu, ka kalnā vismaz būs Coca-Cola. Ja vien varētu, piezvanītu, lai atnes arī Snickerīti. Man tā gribējās šo kombināciju! Gatavojoties atrādīties atbalstītājām, zināju, ka ar ātrumu te nepārsteigšu, un, lai arī bija vēss, novilku lietus jaku, uzspodrinot nesen kā saņemto TrueStory kreklu ar Latvijas simboliku. Diemžēl, kā jau tas bija visā skrējienā, kļūda rezultātos nerādīja mani iepriekšējā punktā. Vienīgā informācija tika saņemta no Anda, ka es esmu kārtīgi nokritis, telefons izslēgts, un, tā kā kalnā bija ļoti auksti, mani neviens kalna galā nesagaidīja. Gaidīja, bet mašīnā sildoties, nevis vējainajā trases malā. Es biju tiešām vīlies, bet biju pārliecināts, ka nākamajā punktā kādam jābūt, tas bija pēc aptuveni 5 km noskrējiena.
Madara Lebedoka energy bar
Šo posmu veicu samērā ātri – zem 40 minūtēm, un, jau tuvojoties punktam, man pretim skrēja Madara – priecīga, ka es vispār esmu dzīvs. Šis bija lielais somu punkts, tiesa gan, arī apšaubāmas kvalitātes, jo somas bija ārā, nebija nekādas telpas, pat ne tuvu nevarēja salīdzināt ar 115.km lielo kontrolpunktu, kurā mani dakterēja. Lai vai kā – uzvilku sausu kreklu, pārvilku zeķes, paņēmu līdzi papildus ēdamo, sabučoju Madaru. Prasīju, kā iet pārējiem. Elīna atbildēja, ka Andis jau nākamajā punktā un priekšā kādas 2 stundas.
Pie “somu” punkta ar ēnu.
Sapratu, ka te viss beidzies, un devos tālāk tikai finišēt (izrādās gan, ka šī informācija bija nepatiesa, bet tāds jau bija šis skrējiens). Ar nelielu vilšanos sevī skrēju uz nākamo posmu. Jutos ļoti labi, priekšā bija pēdējais kāpums, aptuveni 600 vertikālie metri, un tad – 27km “finišēšana”. Šis, liekas, vienmēr interesanti, ka finišēšana notiek, liekas, jau pēdējos 25-30km, bet patiesībā tie ir 25(!) km, un tie, kuri skrien, droši vien reti domā, ka tas jau tāpat būtu ļoti daudz (arī pēdējie 10km vienmēr liekas ļoti gari). Līdz nākamajam punktam atkal daudzus apdzinu, noskrējienos pietuvojos, kalnos kāpām visi kopā, pa līdzeno biju viens no retajiem, kurš skrēja. Bija tikai jāsaņemas un jāskrien. Ieejot punktā pirms noskrējieniem, ierāvu magniju, padzēros un daudz vairs punktos neuzkavējos, bija baigi auksts un vējains. Sākoties noskrējienam, sāka satumst un līt… Pie sevis nodomāju – nu ne jau vēl tumsa un lietus! Par laimi, tās bija tikai pāris piles, bet, lai sasildītos, biju sācis skriet krietni ātrāk. Bija labs – latvisks skrējiens lejup pa smilšainām kalnu takām. Dalībniekus pārķert sanāca ļoti lēnām, kaut gan apdzinu kā stāvošus, laikam bija notikusi liela izretošanās. Ieskrēju pirmspēdējā punktā, līdz beigām palikuši aptuveni 17km, nākamais “sprintiņš” 5km ar pamatīgu noskrējienu (-320 vertikālie metri jeb 6 Siguldas), un tad 12km līdz finišam. Bija baigi tumšs, lampa man arī nebija nekāda labā līdzi paņemta, nevarēju atšķirt peļķes uz ceļa un dubļus uz takām. Skrēju visu laiku, līdz distance ieveda Siguldas tipa mežā, pa taciņu skrienot pa nogāzi, zināju, ka gaišā laikā te varētu kārtīgi “maukt”, visu laiku gaidīju vertikālo noskrējienu, kura galā bija jābūt pēdējam punktam. Beigās arī sagaidīju, tajā apdzinu cilvēkus 6-7, nezinu, ko viņi tur darīja, jo arī es biju lēns un ļoti piesardzīgs, bet viņi iepalika pamatīgi. Tikai tad, kad gāju ārā no punkta uz finišu, viņi parādījās pie telts. Sākās pēdējais posms, nieka 12km. Sākums varēja būt skaists, gar klinti aptuveni 300m augstumā, lejā pret kalna malu sitās okeāna viļņi, kuru baltumu varēja redzēt arī naksnīgajā tumsā. Bija sajūta, ka šo posmu veicu pilnīgi viens, bija kādi pāris “rēgi”, kas uzpeldēja nakts tumsā, dažus skrējējus atstāju, uzreiz izejot no punkta, citi priekšā nebija redzami. Distance kopēja kalnu nogāzes kontūru ar visām “kabatiņām” un ielokiem, pēc kādiem 4km bija ūdenskritums, zem kura bija gribot negribot jāizskrien. Organizatori bija iedeguši lampiņas aptuveni kilometra garumā, kas izgaismoja taciņu gar kalnu – tas bija tiešām skaisti, lai gan fotogrāfijā tas noteikti izskatītos pēc … nu jūs jau ziniet. Pēc kalna malas skrējiena bija jāpārceļas pāri virsotnītei un tad jau pa iekšējo malu jādodas uz Machico, kur bija distances finišs. Pēdējie 5km gāja pa malu ūdens savākšanas kanālam, kādi ir gandrīz katram kalnam. Manuprāt, Madeirā tādā ziņā ir ļoti attīstīta ūdens infrastruktūra un visa šāda veida būvniecība. Naksnīgā tumsā noķēru pāris “rēgus”, kurus astrālie vai ezotēriskie ķermeņi noteikti bija pametuši, un tos apdzinu. Ļoti gari gāja šis posms, bet beidzot tika sagaidīts pēdējais noskrējiens uz finišu. Kājas sāpēja, bet nebija ļoti grūti, pēdējie pagriezieni gar okeāna krastu, skatītāju atbalstīts sasniedzu finiša koridoru, kurā finišēju kopā ar Madaru un Latvijas karodziņu. Finišs bija sasniegts.
Finišs
Šoreiz skrējiens un viss brauciens tiešām bija pārbaudījumu vētra, kaut kur pa vidu apēdās arī lielais prieks un motivācija par visu skrējienu. Tas kaut kādā mērā nesniedza iepriekš iedomāto, distance nebija viegla, bet to pabeidzu bez īpašas piepūles, kājas jau šodien (2 dienas vēlāk) faktiski vairs nesāp. Acīmredzot, nebiju atdevis “sevi visu”, bet varbūt tā šoreiz bija labāk, varbūt tas bija nevis pārbaudījums, bet kāds mani pasargāja…
Selfijs Zigim.
Vai Madeira ir pievarēta? Varbūt, bet man ir sajūta un vēlme kaut kad atgriezties, varbūt arī 115km distancei, tagad jāpameklē nākamais piedzīvojums – kādi varianti?
Divas uzvaras divos kalnu ultramaratonos mēneša laikā – nebija vietas diskusijām mēneša skrējēja izvēlē. Jau tad – pavasarī, kad sekojām līdzi Mārtiņa gaitām Madeiras salā (Mārtiņš finišēja 4.vietā Madeira Island ultra trail sacensību 115 km distancē), viņa vārds pavīdēja kandidātu sarakstā, bet tika atlikts malā ar domu “gan jau viņš vēl parādīs”. Un žūrija nebija kļūdījusies – parādīja ar’! Lasīt tālāk.
Katram, kas plāno savu skriešanas treniņu un sacensību kalendāru, bieži ir grūtības izdarīt izvēli – skriet Latvijā, tuvākajās ārvalstīs vai tomēr pamēģināt kaut kur tālāk. Un kur vēl eksotiskāka ideja – skriet pa salu, pie tam Atlantijas okeānā. Lasīt tālāk.
Divas uzvaras divos kalnu ultramaratonos mēneša laikā – nebija vietas diskusijām mēneša skrējēja izvēlē. Jau tad – pavasarī, kad sekojām līdzi Mārtiņa gaitām Madeiras salā (Mārtiņš finišēja 4.vietā Madeira Island ultra trail sacensību 115 km distancē), viņa vārds pavīdēja kandidātu sarakstā, bet tika atlikts malā ar domu “gan jau viņš vēl parādīs”. Un žūrija nebija kļūdījusies – parādīja ar’! 
Katram, kas plāno savu skriešanas treniņu un sacensību kalendāru, bieži ir grūtības izdarīt izvēli – skriet Latvijā, tuvākajās ārvalstīs vai tomēr pamēģināt kaut kur tālāk. Un kur vēl eksotiskāka ideja – skriet pa salu, pie tam Atlantijas okeānā. 
km 
-