VSK Noskrien

Finiša zona agrā rīta stundā. Foto: L.Loce

Kas tas par rudeni, ja nav noskrieta kāda maza ultriņa. Ja UTMB man nepaveicās loterijā, lai gan es nevarētu sūdzēties, jo piecas no septiņām reizēm ir bijušas veiksmīgas. Tad Siguldas kalnu maratonu trešo reizi veiksmīgi atkal noslimoju un uz Hānju pēc pērnā lietaini sniegotā gada negribu virsū skatītes, tad nekas cits neatlika, kā braukt pie dienvidu kaimiņiem lietuviešiem paskriet pa Kuršu kāpu, jo no pērnā gada šis skrējiens prātā palicis kā kaut kas interesants. Šoreiz tikai 68km.

Lai nebūtu tik garlaicīgi, tad šogad pēc veiksmīga Valmieras pusmaratona finiša mans organisms izspēlēja ļaunu joku ne tikai ar to, ka es saaukstējos, bet arī pie viena nobrucināja manu labo kāju tā, ka ne īsti neklibojot paiet, kur nu vēl paskriet, vismaz ar velo braukt netraucēja. Tā arī nesapratu, kas tur notika, bet par skriešanu uz kādu laiku varēju aizmirst. Miers un stiepšanās kādu brīdi bija mani sabiedrotie. Forši. Pilnai laimei vakarā pirms starta miegs nāk, bet aizmigt nevaru, jo pa galvu kaut kādas sadzīviskas domas maļas. Būtu vismaz labāk par skrējienu raisījušās. Tāpat atšķirībā no pērnā gada šoreiz mans rīts iesākās ļoti agri, jo jau 6.00 no rīta dalībnieku autobuss no Klaipēdas jaunās piestātnes devās uz starta vietu Nidā.

Agrs rīts plkst. 7:30. Foto: Fotodyta

Brīdī, kad ieradāmies Nidā, nekas neliecināja, ka pēc 20 minūtēm kaut kur ausīs jauna diena un starts 8.00 tiks dots pa gaismu, jo ārā valdīja piķa melna tumsa un desmit minūtes pirms starta nopilināja kaut kur Kuršu kāpā garām ejot iemaldījies lietus.

Aust dienišķi velnišķīgs rīts. Plkst. 7:50

Pirmie metri trasē. Foto: fotodyta

Starts tiek dots, skanot mūzikai. Pirmie metri tur pat gar skata platformu un pa trepītēm uz leju. Brīdī, kad noskrējām lejā, virs ūdens kā sarkana bumba no mākoņiem laukā līda saule. Neliels līkums pa celiņu, lai jau atkal mūs uzdzītu tur pat augšā kalnā, tad pa smilšainu stigu lejā līdz ceļam un jau pēc brīža nāktos skriet pa betona plāksnēm, trepēm uz augšu un atkal uz augšu garām Nidas ūdenstornim. Te es saprotu, ka, lai arī nedaudz, bet tās sasodītās trepes vēl negribu redzēt, jo tās pilnībā pietika Madeirā. Jau atkal mežs, jau atkal augšā un tad atkal lejā pa platiem meža ceļiem, garām kaut kādai armijas bāzei, kur atrodas vienā no nezin cik kalniem uz šīs pussalas. Mežs, platas meža stigas, apkārt vietām smuki zemi koki. Augšā un lejā. Eh. Ja lejā un pa taisni forši skrienas, tad augšā – nē paldies. Nav jau tā, ka tur nevarētu uzskriet, bet tas ir tikai sākums.

Nepietiek ar to, ka ārā ir sasodīti karsts jeb +14°C un spoži spīd saule, es savam organismam nekādi nespēju iestāstīt, ka šodien ir jāskrien kreklā jau vien tāpēc, ka skrienu ultru un ir soma uz muguras. Vismaz pirmos 20km, ja ne vairāk, šis nelikās mierā un pie katras izdevības mēģināja mani izprovocēt vai vismaz pārmest to, ka neuzvilku līdzpaņemto noskrien krekliņu, kurš ir plānāks, bet šo – Rīgas maratona sarkano. Vai arī kāpēc nepaņēmu līdzi uz Klaipēdu īso sarkano bezroku krekliņu, m? Bet ko darīt, ja šis sarkanais mājās pie spoguļa izskatījās smukāk kopā ar skriešanas svārkiem? Tai pat laikā ne pārāk lepni, bet tomēr noignorēju pulksteņa ziņu ēst. Nē, nē. Ja es tagad apēdīšu kādu želeju, tad būs grūti tikt līdz finišam, jo tā jau šorīt, braucot autobusā, sataisītās brokastis kaut kā pusaizmigumi iemānīju sevī.

Foto: fotodyta

Tā vienā brīdī manas pārdomas iztraucēja vāciete Birte, ar kuru kopā sēdēju autobusā un pļāpāju pa ceļam. Mans pārsteigums, ieraugot viņu sev blakus, bija dikti liels, jo viņa tak teica, ka būs pēdējā. Protams, kurš tic tādiem stāstiem, m? Uz ko Birte noteica, ka viņai viegli skrienas. Kā tad. Viena lieta gan priecēja, ka viņa ir man pateicīga, ka pirms starta teicu, ka noteikti nevajag skriet jakā, jo ārā ir silts. Vispār kārtējo reizi ar šausmām noskatījos uz tiem, kas nopakojušies no galvas līdz kājām un vēl vējjakās. Čaļi, ārā ir silts. Nu labi, asfalta apavi un kratīgās somas mani jau sen vairs neizbrīna, bet vai tad tā nav grūti skriet? Tā kādus nākamos 2km skrienam abas gandrīz blakus, protams, tas ir līdz brīdim, kad viņa viegli uzskrien kalnā, bet man ieslēdzas enerģijas taupīšanas režīms un izdomāju, ka šis līkums ar mazajiem kociņiem ir kā radīts zaļajai pauzei. Pie viena prātoju, ka drīz jābūt arī pirmajam kontrolpunktam.

Ceļā uz pirmo kontrolpunktu. Foto: fotodyta

Pirmais kontrolpunkts atrodas Vecekrugo kāpā (67.9mvjl) un uztaisīts tā, ka uz mazu brīdi ir redzami pretī skrienošie dalībnieki. Redzu, ka Ivars nav tālu aiz manis, tātad drīz noķers un būs kompānija. Ja godīgi, tad tas drīz tā arī nepienāca līdz pat finišam. Smaids fotogrāfam, neliels ūdens malks un prom esmu, jo nekas no piedāvājuma mani vairāk neuzrunā. Noskrienam pa skaistu meža taku lejā no kalna, lai jau atkal un ne pēdējo reizi kārpītos kaut kur augšā. Šoreiz organizatori mūs uzved Preilos kalnā. Drīz es atpazīšu arī piebraucamo ceļu uz Preilu, jo es te pērn nakšņoju. Trase izved cauri privātmājām līdz promenādei. Skaisti. Rudens. Ik pa laikam prātā pārcilāju domu par to, cik labi būtu tagad izpeldēties. Tad vismaz nebūtu karsti. Beidz sapņot, skrien. Atceries, ka priekšā skrienošās dāmas ir tepat netālu un, cik tālu ir pārējās, tu nezini. Un vispār… Brīdī, kad promenāde beidzās, taka aizved gar ūdens malu. It kā smaržo pēc eikaliptiem, bet pēc eikaliptiem galīgi neizskatās un vispār kādi eikalipti mūsu platumu grādos. Tās garās augšā lejā taisnes mani drīz piebeigs. Skatos uz tālumā manāmo kāpu. Nopietni, te pussalas vidū kāpa. Tik tiešām tālumā spīd pelēkā kāpa. Un vispār, kāpēc ir jāskrien ultra? Kas man te pērn tik ļoti patika? Ak, jā, pērn man trase bija praktiski plakana. Bet kāpēc es skrienu? Es tak varētu sēņot. Pie sevis nodomāju un paslīdēju uz mušmires. Nopietni? Nezināju, ka mušmires slīd tāpat kā banāna mizas un puvušas kaktusa lapas. Pag, kas tur palika ar tām sēnēm. Apkārt tik daudz skaistas bērzlapes. Galu galā, kāpēc tad es tai somā ieliku folija segu un, ja nu, vēja aizturošu vestīti. Varētu mierīgi sēņot un doties finiša virzienā. Tieši tāpat galvā sāka skanēt dziesma par sēnēm. Jau atkal garš taisns ceļš. Tālumā redz citus dalībniekus, bet, kas tev to deva, ja organizators ir izdomājis mazu viltību un tā vietā, lai mēs skrietu taisni, aizdzen mūs atkal augšā kaut kādā paugurā. Nopietni? Šis ir arī tas brīdis, kad kādu laiku skrienu kopā ar Māru un uzzinu, ka pēc mana pērnā Vilkaču maratona apraksta izlasīšanas viņa izdomāja un šogad noskrēja to maratonu. Tiesa, mājupceļā uzzināšu, ka Dace, kas mūs atveda uz šejieni, ir tā dāma, ko pērn satiku, izskrienot no cilpas pēdējā kontrolpunktā. Pasaule ir maza. Kādu brīdi skrienam pa rudens lapu piebirušajām takām un es izstāstu, ka, ja neesmu neko sajaukusi un ja starp pirmo un otro dāmu nav kāda pa vidu, kam it kā tā nevajadzētu būt, tad Māra tagad ir ceturtā un tā tur priekšā ir trešā. Tas tā, ja nu Māra kādu laiku skrien kopā ar Birti, tad vismaz, lai zina, ko darīt finiša spurtā. Lai gan klusībā ceru, ka man pašai trases otrajā daļā atvērsies otrā elpa un sapnis par pakāpieniem nebūs tikai sapnis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka distancē ir tikai astoņas dāmas un vairāk kā simts čaļi. Māra gan ir diži neticīga par manu stāstīto un nesaprot, kā es to zinu. Viss ir tieši tik vienkārši. Sākumā es biju nedaudz priekšgalā, jo negribēju trepēs iestrēgt. Bet tai pat laikā ļoti labi zinu, ka ultra ir ultra un to, ka mums aiz muguras ir tikai 25km.

Preilas promenāde

Otrais kontrolpunkts atrodas mežā pirms kāpu zonas. Saprotu, ka vajadzētu beidzot kārtīgi padzerties, uzkost kaut ko no piedāvātajiem labumiem, uzpildīt vienīgo 0.5l pudeli ar jaunu dzērienu un piesēst. Zinu vienu, ka šis ir arī tas brīdis, kad mans sabiedrotais būs mūzika ausīs, jo labi zinu, ka tuvojas pludmale. Tā ar smaidu sejā dodos pretī šim posmam, kuru savā prātā esmu simtiem reižu pārcilājusi, morāli un psiholoģiski pieņēmusi, ka tagad būs burvīgs 12km garš posms pa pludmali. Nākamajā dienā uzzināšu, ka tajā 12km posmā visā kāpas platumā ir aizsargājams dabas rezervāts, kur nedrīkst pārvietoties ārpus izbūvētās infrastruktūras – šosejas, veloceliņa un vienas pastaigu takas, un gan jau tāpēc mēs skrējām nevis pa mežu vai veloceliņu, bet pa pludmali.

Burvīgā pludmale. Foto: fotodyta

Viss ir skaisti. Vējiņš pūš, saulīte spīd, kaut kur gozējas fotogrāfi… Nopietni, tā sasodītā, smilšainā pludmale? Ja sākums likās ciešams ar puslīdz cietu, ieslīpu segumu, tad ar katru metru pludmale palika neciešamāka un es aizvien atcerējos to Kanāriju murgu padsmit kilometru garumā pa pludmali. Nopietni? Tiešām. Atkal. Par ko? Brīžiem gribas raudāt no izmisuma, krist gar zemi un sabrukt uz līdzenas vietas, jo ne paskriet, ne paiet pa to drausmonību īsti nav iespējams. Es saprotu, ja būtu kā pērn forša cieta pludmale (pēc nostāstiem īsajām distancēm tā arī bija), bet te, tu cilvēks nesaproti, pa kurieni skriet. Vai pa to mitro, slapjo, slīpo malu, kur brīžiem ūdens mēģina notīrīt tavas skriešanas botes ar slapju ūdens lupatiņu, vai pa to nākamo posmu, kas ir tik tizli mīksts, ka, liekot kāju, tu grimsti iekšā, vai arī pa to, kas ir tuvāk kāpām, kur pilns ar sīkām smalkām irstošām smiltīm. Brīžiem es nesaprotu, kas ir ātrāk/vieglāk – iet vai skriet. Cik vēl ilgi? Kad šis viss beigsies. Kilometri pīkst gaužām lēni un šķiet, ka ir atstājuši mani vienu šajā bezcerībā. Posms ir tieši tik sasodīti garš, ka visu laiku priekšā redzi citus skrējējus un, ja atskatās, tad arī. Brīžiem pāreju soļos, jo vairāk nav spēka, gribas raudāt, kaukt aiz izmisuma un atdot kaut divas karaļvalstis, lai kāds mani atpestītu no šī bezcerīgā posma. Taisnības labad jāsaka, ja man iepriekš šķita, ka es biju morāli un psiholoģiski gatava šis posmam, vai arī vismaz man tā likās, tad fiziski pludmale mani piebeidza. Un uz ko tādu es nudien nebiju gatava. Tā sasodītā pludmale piedzina hamstringus, sāka sāpēt dibens un durt ik pa pāris soļiem kaut kur jostas rajonā. Vēl tikai šo visu man vajadzēja. Tā jau nevaru vairs paskriet. Pat puse nav pieveikta. Kā es vispār līdz finišam tikšu? Nezinu kā, bet daži slikti vārdi pludmales virzienā manā prātā paspruka, bet pēc tiem sasodīti garajiem 12km kā gaismu tuneļa galā ieraudzīju trepes un marķējumu, kas mani izveda laukā no šīs elles.

Gaisma tuneļa galā. Foto: Smalsus  objektyvas

Te arī no viena no brīvprātīgajiem uzzinu, ka esmu lieliska un ka esmu piektā dāma. Ja godīgi, es to jau sen zināju, tātad mana matemātika ir pareiza. Kontrolpunktā satieku Māru, apmaināmies ar komentāriem par pludmali un viņa pazūd tālāk trasē. Daudzi uz šo kontrolpunktu bija atsūtījuši paciņas, man tādas nav, jo jau vakar nolēmu, ka tās dažas želejas otrajai pusei varu nest līdzi visu ceļu. Man atkal jāpapildina pudele, jāuzēd un jāizmet tukšās želeju paciņas. Plāns ir beidzot skriet. Bet, kas tev to deva. Kā speru dažus soļus, tā organisms pretojas. Labi varu arī patupēt takas malā un mēģināt kaut kā atslābināt savilktos muskuļus. Ja vien tas rezultātu dotu tieši uz to mirkli, kamēr tupēju un neskrēju. Man tā sāp kājas un dibens, ka es varu tikai klunkurot uz priekšu. Tas man nepatīk, nudien nepatīk. Līdz finišam ir vairāk kā 35km, kā es tāda līdz tam tikšu? Nekā. Labi, ka ir kalniņš. Bet pēc tam to smuko noskrējienu ar tikai puslīdz varu pieveikt. Kājas neklausa. Nav ko gausties, jo te sākas viens no trases skaistākajiem posmiem jeb marķējumu redzi? Bet taciņu? Un tagad marķējumu un taciņu?

Taciņu un marķējumu redzi?

Marķējumu redzi?

Marķējums salikts krustu šķērsu starp kokiem un pāri pa gravām ar nokritušiem kokiem. Viss jau skaisti, bet es gribu skriet. Kājas, ļaujiet lūdzu, lūdzu man to darīt. Lēnām pār mani nolaižas bezcerības migla. Tā tak nevar būt, ka lielajos kalnos viss ir labi, bet te nē. Tā prātodama skrienu un izbaudu neesošās takas. Jā, man te patīk. Elektrolīnija, labi. Rozā marķējums kaut kur tālumā spīd, bet kur ir taka? Hmm, izskatās, ka kāds te spēlē spēlīti “atrodi taku”. Labi, lai jau tā būtu. Brīdī, kad jāpagriežas pa labi mežā, es paskrienu garām sēņotājiem. Pilni grozi ar sēnēm. Eh, varbūt tomēr jāmet pie miera tā skriešana un jāiet sēņot, tagad. Aizvien vairāk gribas ēst un aizvien vairāk sāku domāt, ka varbūt pat labi, ka sākumā tās želejas neēdu un tagad varu uzēst, kad gribās. Tai pat laikā skaidri zinu, ka nākamajā kontrolpunktā no niecīgā piedāvājuma būs jāatrod, kas jēdzīgs, jo nu jau skrienu no kontrolpunkta līdz kontrolpunktam. Atkal kaut kur augšā garām ugunsdzēsēju tornim. Apdzenu kādu kungu šortos. Nez, viņš skrien kādu no īsajām distancēm, piemēram 46km? Lejā no kalna un atpazīstu tik pazīstamo Raganu kalnu. Tai pat laikā priecājos, ka mums te ir jāskrien lejā, bet tai pat laikā skumstu, jo paskriet, kā gribu, aizvien vēl nevaru. Tik ļoti grūti ir kustināt kājas, ka aizvien gribas raudāt. Kādā brīdī piesēžu un pastaipos. Tas līdz precīzi piecām sekundēm ne vairāk. Noskrienu lejā Juodkrantē. Daži kilometri pa Juodkrantes promenādi. Nevienu lieku metru un šoseju šķērsoju pa diagonāli. Paskatos uz brīvprātīgo un noraustu plecus. Skatos uz priekšā skrienošajiem un saprotu, ka, lai arī cik es lēni skrienu un slikti jūtos, es skrienu ātrāk par tiem dažiem čaļiem, kas man ir priekšā gan no manas, gan no 46km distances veicējiem. Neliels prieciņš. Saule spīd, sakritušās dzeltenās lapas kā tāds krāsains tepiķis spoguļojas uz taciņas. Kaifs. Apdzenu vēl kādu un priecājos par dabu. Uzklunkurēju kalnā augšā garām meža skaņu namiņam. Izmetu vēl n-tos līkumus pa dažādām meža takām. Man gribas ēst un tas nav uz labu. Atceries, ka kontrolpunktos piedāvājums diezgan nekāds. Neilgu brīdi pirms kontrolpunkta priekšā pamanu divas dāmas. Pirmajā brīdī noķeru stresu, kā man priekšā viņas varēja gadīties, pēc brīža saprotu, ka dzenu garām 46km atpalicējus. Trauksme atcelta. Miers dvēselē. Tieši pirms kontrolpunkta brīvprātīgie izklaidējas un mūzikas pavadībā dejo. Es parādu, ka viņi ir forši.

Raganu kalnā. Foto: fotodyta

Ieskrienu priekšpēdējā kontrolpunktā un brīdī, kad no somas mēģinu izvilkt pēdējo sporta dzēriena tableti (eh, aprēķinu kļūda), man jau tiek uzpildīta pudele ar ūdeni. Piesēžu, mēģinu kaut ko uzēst. Čipsi bija gardi, bet tā arī neko vairāk par banāniem, apelsīniem un čipsiem par ēdamu neatzinu. Kāpēc neuzgrauzu to sagriezto corrny batoniņu nezinu, laikam neuzrunāja. Īsti vairāk nekā nebija, ja neskaita sāļos cepumus, kolu, ūdeni un Red Bull (pē). Ieskrien kontrolpunktā viens lietuvietis un prasa, vai man viss kārtībā. It kā jā. Stāvu un domāju, ka nemaz tik slikti man nevajadzētu izskatīties. Tik pasaku, ka gribu finišēt tagad. Viņš to nesaprot un nākas paskaidrot, ka man apnika skriet un, ka kājas pēc pludmales sāp.

Pēdējie 20km. Pēdējie sasodīti garie 20km. Es skrienu. Mežs, takas viss viens. Gandrīz viss viens. Tas ir, līdz brīdim, kad tu sev priekšā ieraugi pāris kilometrus garu stigu. Nopietni. Man tur ir jāskrien, tur lejā un pēc tam tur augšā, un tad atkal tas pats. Tas nav nopietni. Uz leju jau skaisti ripo, bet par tiem augšupceļiem gan vēsture ik pa laikam klusē līdz brīdim, kad nepiefiksēju, ka augšupceļš tāds lēzens, mānīgs un es viņā uzskrienu. Neraža. Kur atpūta? Tomēr gandrīz pašā augšā atļauju sev atpūsties, jo tāda ir mana noruna ar sevi. Ir arī pozitīvais moments – šādi tiek apdzīti vairāki citi skrējēji. Atkal jau augšā kaut kādā paugurā. Cauri izcirtumam. Nē, šo izcirtumu es nepazīstu. Nav pērnais. Pie sevis nosmaidu, atkal ieraugot sev priekšā tās pašas dāmas, ko manīju izejot no kontrolpunkta. Es saprotu, ka jums ir tusiņš ar bildēšanos, bet es tomēr skrienu garo un būtu labi, ja jūs mani normāli palaistu garām pa to pašu taciņu, uz kuras jūs tagad stāvat, lai man nav jākāpj smalkajās smiltīs vai negludenajā izcirtumā. Uz brīdi gar trases malu pavīd šoseja, bet mēs pazūdam atpakaļ mežā. Aizvien vairāk mani nepamet sajūta, ka te gaisā virmo kaut kas pazīstams. Kaut kas ļoti pazīstams no pērnā gada. Skrienu un pētu katru stigu, katru krustojumu, lai no savām atmiņu dzīlēm izvilktu ko atpazīstamu. Pag, es skrienu? Kājas arī atgājušas, sagurums piezadzies, bet tai pat laikā ļoti gribas ēst. Tik ļoti, ka ar bažām domāju, ka gadījumam “viss ir slikti” paņemto kofeīna želeju nebūtu prātīgi ēst. Augšupceļš nav skrienams, lai gan labi zinu, ka te pērn skrēju, acis nepamirkšķinot. Šodien vairs varu tikai uziet. Nožēlojami. Uz leju pa stigu skrienu, pa taisni arī. Acis piekaltas taciņai un vienīgais par ko es spēju domāt, kad būs kontrolpunkts. Kaut kādas mazas eglītes, kaut kāds sūnām aizaudzis ceļš, kaut kur uz kokiem 25km distances norādes. Es smaidu.

Burvīgais mežs pirms šosejas. Foto: Smalsus objektyvas

Degušais mežs

Viena no pazīstamajām pērnajām sūnu takām ar mazajiem kociņiem

Jā, šis ir tas pats pērnais kontrolpunkts. Brīvprātīgie uz mani noskatās dīvaini, kad savā pudelītē ieleju pusi kolu ar pusi ūdeni, bet ko darīt, ja dzēriena tabletes beigušas, bet dzert ta’ gribēsies. Izeju no kontrolpunkta grauzdama cepumus. Ceļš ved uz augšu, tātad drīkstu iet. Es tik ļoti gaidīju šo posmu no kontrolpunkta līdz šosejas šķērsošanai, jo te pērn bija burvīgs mežs ar sūnām pa taisno pēc azimuta līdz šosejai, bet šogad cita skrienama taciņa uz leju. Uz ceļa viss kā pērn, jo arī šogad policisti pēc nepieciešamības aptur satiksmi, lai mēs tiktu pāri. Lai arī manu seju rotā sakoncentrējies nekāds skriešanas skatiens, es parādu viņiem paldies. Tā, šo ceļu es zinu. Vismaz līdz jaunajai piestātnei. Maza taciņa līdz ūdens malai, tad augšā lejā līdz nākamajam kalnam un skatu platformai. Tad pa to akmeņaino ceļu līdz elektrolīnijai, kuru šogad tikai šķērsojām un atkal ieskrējām meža platajās takās. Pag, kur palika augšupceļš? Kāpēc ceļš visu laiku prasa skrējienu, ja man vajag paiet un atpūsties? Bet, kā es tagad iešu, ja ceļš prasa skrējienu. Mani pārņem izmisums un vēlme kaut uz pussekundi pāriet soļos. Es nevaru, ir jāskrien. Sakopojusi visus savus spēkus un ar piekaltu skatienu ceļam, turpinu skriet. Tai pat laikā esmu dusmīga uz sevi, ka, vai tiešām nevaru tos dažus soļus paiet tieši tāpat, kā pa pludmali. Jā zinu, ka šī nav pludmale, bet es tik ļoti, ļoti gribu kaut nedaudz atpūsties. Pa to laiku paskrienu garām bunkuriem un apdzenu pārīti skrējēju. Aizvien skrienu un aizvien pukojos par savu nenoturīgo raksturu. Viss bija labi līdz brīdim, kad marķējums skaidri un gaiši norādīja pa kreisi. Pagriezos pa kreisi un tur man priekšā jau bariņš skrējēju. Jauki. Marķējums pazudis. It kā jau organizatori rakstīja, lai ielādējam telefonā vai skriešanas pulkstenī trases karti, bet viss iepriekš bija perfekti nomarķēts. Brīdī, kad apstājos un velku laukā arī savu telefonu, man aiz muguras viens lietuvietis dikti cenšas tikt garām un kaut ko saka, uz ko šim noteicu, ka nav marķējuma. Ko šis? Pagriezās un aizskrēja atpakaļ. Ko mēs? Kolektīvi virzījāmies pa labi ūdens virzienā, jo dažiem bija veicies ātrāk izvilkt telefonu un apskatīties, kur tad tā trase iet un kā ātrāk atgriezties uz trases. Lieki piebilst, ka viņi bija man pa lēnu un pēc brītiņa es šo bariņu apdzinu. Jāteic, ka vispār tiku laipni palaista pa priekšu. To čali ar sarkano mugursomu jau kādu brīdi biju ievērojusi ik pa laikam sev priekšā, līdz nospriedu, ka varētu viņu apdzīt. Varbūt pret kalnu nebija tā labākā vieta, bet, lai arī vilkos gliemeža ātrumā, es tai sakņainajā paugurā uzkāpu pirmā. Šīs vietas es pazīstu, drīz ir jābūt pērnajam finišam. Saknes, asfalts un caur kokiem pavīd piestātne. Ar apturētu satiksmi tiekam palaisti pāri ceļam. Vienu es zinu, ka no šejienes līdz finišam ir  vairs tikai 1.6km. Pēdējie 1.6km šodien. Es, protams, naivi cerēju, ka gar ūdeni pa taisnīti, nevis pa augšu pa taciņām. Jūtos vīlusies, ļoti vīlusies. Taciņa man patīk. Šaura un līkumota. Bet man ir sasodīti grūti. Viss apnicis. Katra organisma šūna ir tik ļoti sakoncentrējusies un bļauj, lai pāreju soļos un atpūšos, bet tai pat laikā es esmu piekalusi skatienu takai un turpinu spītīgi skriet uz priekšu. Elpo, ja ir grūti, elpo. To es arī daru un neticami, bet aizvien skrienu, jo vēlme finišēt ir lielāka par vēlmi atpūsties. Atpūsties arī gribu, bet finišēt vairāk. Jau atkal tieku palaista garām. Ja starta pirmo kilometru es zināju, tad par to, kāds ir pēdējais, man nebija ne jausmas.

Finišā ar vācieti Birte

Brīdī, kad izskrēju no meža un ieskrēju laivu piestātnē, sev priekšā pamanīju Birti, tātad Māra ir vismaz trešā. Prātam cauri izskrien simtiem domu, ka nav prātīgi apdzīt, jo, ja nu nespēšu noturēties līdzi un ja nu Birte izrādīsies spēcīgāka. Bet es viņai tik nemanāmi tuvojos un turklāt es nezinu, cik vēl īsti jāskrien, lai gan labi zinu, ka finišam ir jābūt tepat, tepat. Tieši tāpat es zinu, ka ceturtā vieta finišā skan daudz labāk, nekā piektā. Kas tai brīdī notika, es nezinu, bet kaut kur atradu sevī mistisku ātrumu un laidos prom, cik vien spēka tai pat laikā klausīdamies, vai Birte man neseko. Zinu, ka, skrienot pa betonēto piestātni, atskatījos tikai dažus metrus pirms finiša trepītēm. Viņa mani nenoķers. Pa trepītēm tā arī uzlidoju gaismas ātrumā. Ieskrienot finišā pēc 7h50min, pirmais, ko dzirdēju, ka organizatori uz pakāpieniem sauc divus braļukas. Apsveicami.