|
||||||
Komandas blogi |
Marķētas distances izcili ainaviskās vietās. Senu mistēriju bagātie meža ceļi un taciņas, garāmskrienot ļaus izbaudīt arī pa kādam kultūrvēsturiskam objektam, neskaitāmiem pauguriem, senču senajām dabas svētvietām, pamestām slēpošanas trasēm, mežacūku vannām un citiem MammasDabas izaicinājumiem. Par lēkāšanu Liepājas pusē. Pirmsskrējiena bažas piepildās. Uz Liepāju sabrauc tik daudz skrējējdraugu, ka ar visiem ne apsveicināties, kur nu vēl aprunāties. GatavošanāsŠim skrējienam gatavošanās bija. Šī un pērnā gada mērķi par piecīti esmu jau nolicis plauktiņā “2018. gada plāni”. Tāpēc pievērsos Izrāviena sērijas noslēdzošajam posmam. Pa lielam – prieka pēc, jo kopvērtējumā savu pozīciju izmainīt nevaru. Irinas plāns 80, 80, 70, 70 pa nedēļām gandrīz izpildīts. Mani gan iedrošina, ka piecīti vēl var izskriet. Skatīsimies, ja būs veselība un kaut kāda cerība noskriet kaut OreMani, ja ne 17 minūtes, tad… varbūt. Lai dzīve neliktos tik garlaicīga, Kārļa musināti ar Edgaru saderam uz picu.
Iepriekšējais vakars ar gardu maltīti no Inas un Laumas. Laimonis ierodas, kad jau guļam un dodas prom, kad vēl guļam. Rītā savācam vēl Edgaru un ierodamies sacensību centrā. Iesildoties skrienu ar koptreniņotājiem – Rolandu, Gintu un Gaidi. Ik pa brītiņam uz Lībiešu ielas satieku kādu pazīstamu un pārmiju kādu vārdu. Katru reizi nākas ķert rokā koptreniņotājus. Pēdējā reizē uz asfalta noķeru zaķi. Plaukstas dedzina noberzumi. Asums iegūts. Pats skrējiens Kā jau ierasts, starta koridoru ieņemu, pārlecot sānu barjerai. Nostājos drošā attālumā no līderiem, tomēr ne pārāk tālu. Plāns iesākt pirmo km prātīgi tiek izpildīts un sirsniņa pamazām iestrādājas. Jostiņa šoreiz nepaņemta – lieks smagums un uztraukumu avots.
Kad pirmais km prātīgi pieveikts, sākas Mednieku iela. Kāpinu tempu un skrienu varenajiem lēkātājiem garām. Temps augsts, gluži kā Liepājas stundā. Tikai šoreiz, cerams, pulkstenis nemelo – 4:02. Skrienot pa takām, jūtos komfortabli. Temps ir ērts. Tas nozīmē, ka neskrienu uz maksimumu, bet arī ar šo pietiek, lai pāris reizes kluptu un zaudētu brilles. Brilles noderēja gar Mellupīti, raibajās lapās grūti saskatīt izciļņus. Tā nu pirmajās takās atvelku elpu un uz asfalta kāpinu. Tavu brīnumu – to dara arī citi, bet par kapeiku ātrāks esmu, izņemot to vienu meiteni, ko izmantoju par tempa turētāju. Kura sākusi tik pat prātīgi, tagad pamazām iet visiem garām. Augumā neliela. Neatpazīstu, Ļaujos stereotipiem un nodomāju, ka varbūt kāda lietuviete. Paskrienam garām bariņam ātro meiteņu, tai skaitā Gīčai, Irinai un Agnetai. Pēc dzirdināšanas punkta Rimants uzmundrina. Tas iepriecina. Turpinu dzīt garām kopā ar tempa turētāju, kas skrien kādus 10 – 30 metrus pa priekšu. Nav daudz, varētu noķert, bet šitā ir ērtāk. Pie memoriāla paskrienu garām Ruslanam.
Griežam riņķī. Domāju, ka pludmaes noskrējiens dos man kādas priekšrocības, bet tur pat vien esmu. Brīžam tuvāk savam tempa turētājam, brīžam tālāk. Pludmalē drusku sajūtu labo celi, kas visu sezonu ir viegli krakšķējis, tā kā nepabarots. Lūdzos, lai nesāk sāpēt. Kāds iekomentē, ka priekš tempa 5:00 esot drusku tā kā par ātru. Sākumā nesaprotu joku, bet, tālāk skrienot, saprotu, ka domāts 5 min. uz km. Skrienu ar Viļņas tempa turētāju kreklu. Mūsu sarunu sadzird Edgars un, tavu brīnumu, kāpina tempu. Zināju, ka tā būs. Nu neko, apdzīšana drusku atceļas. Fortu beigās tomēr aizskrienu garām Edgaram. Īsti nevaru izdomāt, kā lai uzmundrina, un nodomāju, ka varbūt mana klusēšana viņam liks sakost zobus. Skrējiens pa betonu kori pēkšņi beidzas brīdī, kad gandrīz jau esmu gatavs apdzīt savu tempa turētāju. Sperot lielus soļus, augstie pakāpieni ļauj man pietuvoties. Paskatos lejā – drusku par augstu, lai lektu. Griežu atpakaļ un dzirdu: “Tikai lūdzu nelec man virsū!”. Turpinām apdzīt pa kādam skrējējam, līdz pamanu priekšā Anitu. Mana TT pieskrien pie Anitas un sāk čalot. Vēl joprojām neatpazīstu, kas viņa ir. Kāpums uz augstāko punktu paiet nemanot. Spriežot pēc sarunāšanās, meitenes pārāk nenopūlas. Man iet drusku grūtāk. Esmu tuvu maksimumam ar domu, ka jātiek līdz galam. Noķeram Uģi Inku, drusku vēlāk arī Viktorīnī. Skrienot kalniņā, drusku pastumju Viktoru un sajūtu viņa pagalam slapjo un jau padzisušo kreklu. Šis krata ar galvu – nevajagot, esot nolūzis. Nodomāju – kāds nekāds, bet tomēr Riekstu skalps. Atceros Viktora rīta jociņu, ka rīta putra man būšot smaga un es nevarēšot ātri paskriet. Brilles ar sviedriem aizlipušas, nākas ņemt nost. Priekšā paliek šķidrāks no dalībniekiem. Esam garām Anitai. Jautāju savam TT, vai redz kādu priekšā. Atbilde – nē, tātad esam pirmie!!! Pozitīvs jociņš. Pa pauguriem man skrienas drusku vieglāk par savu TT un beidzot viņu noķeru. Nu ko, beidzot uzzinu, kam skrēju pakaļ – Ilonai. Tagad pa priekšu skrienu es un kā aiz tempa turētāja var justies Ilona. Šķiet, viņai gan tas visai nav vajadzīgs. Viņa skrien savā tempā.
Mīkstajās pludmales smiltiņās nevaru atrast cietāku pamatni. Brienu, un mana TT atkal ir garām, bet tagad jau zinu, ka tūlīt būs jāšķiras. Dzirdināšana, speķītis un trases šķiras. Uz brīdi jāmeklē pašam trases apzīmējumi, tas man visai nepatīk. Uģis un vēl kāds arī pakausī elpo. Kreisā kājā ikra augšpusē velkas kopā krampī. Negribu!!! Cenšos skriet saudzīgi. Apstājoties un pamasējot, iespējams, būtu labāk, bet nav laika. Kilometra laikā atiet. Mēģinu ķert rokā kādu gaišāku kreklu. Tas pamazām arī izdodas. Un, tavu trešo brīnumu, tas ir vēl viens Rieksts – Gatis Štulbergs. Šis elpo samērā smagi, bet cīnās uz priekšu. Es elpoju vienmērīgi, bet uz priekšu iet arvien lēnāk. Uģis ir garām un attālinas. Cenšos turēties līdzi, bet uz Viestura ielas vairāk par 4:14 no sevis nevaru izspiest. Saprotu, ka sāku lūzt. Man garām paskrien kāds triatloniska paskata skrējējs. Sāku bažīties, vai otrs skalps neizslīd no rokām un vai Edgars mani nesaķer rokā. Garām skrien vēl kāds, bet kāda balss no aizmugures viņam jautā – neesi apmaldījies?, uz ko Ruslans droši atbild, ka nē. Nākas viņu apbēdināt. Mierinu, ka vismaz varēja mani apdzīt. Kalnos sparīgi kāpju. Te jau trase pazīstama. Sadzirdu Riekstu bungas Sprinta etapā. It kā tempu esmu mazliet samazinājis pirms Sprinta etapa, bet pārāk palēnināties arī raustos, jo konkurenti ir tepat aiz muguras, un picu ēdīs tas, kurš būs pirmais finišā, nevis pirmais Sprinta kalnā. Liepājnieču un bungu straujā ritma uzmundrināts, dodos Sprinta kalnā. Pašam liekas, ka augšā iet diezgan jaudīgi. Vēlāk gan izrādās, ka Edgars šo posmu iespējis par 6 sekundēm ātrāk. Pēc Sprinta neapstājos, bet elsodams klumburēju tālāk. Atkal nedaudz nenolasu marķējumu. Priekšā tuvumā neviena nav, ko nevar teikt par aizmuguri. Pāris šakāļi medī sagurušu lauvu. No finiša puses pretī nāk finišētāji un uzmundrina, ka finišs vairs nav tālu, lai saņemos. Mana sirsniņa saka, šis tūlīt būs par daudz, tāpēc tempu kāpinu ļoti plūdeni, cerot, ka ar to pietiks, lai nosargātu pozīciju. Bet sekotājiem arī kāds sabļauj virsū, un dzirdu, ka man tuvojas. Nu neko – jāliek klāt. Galu galā šis brīdis ir viens no interesantākajiem sacensībās. Pusceļā līdz finišam dzirdu, kā sekotājs noelšas, ka līdz finišam vēl tālu un atlaiž tempu. Es tikmēr tempu noturu, bet tagad man ir cita raize – neuztaisīt episku kļūdu ar sarautu krampi 30 m pirms finiša.
Šakāļi nenoķēra. Esmu brīvībā – finišā. Saņemu finiša labumus, paspiežu roku konkurentiem. Aivis un Dzintars jau finišā. Arī viņi šodien bija pa spēcīgu man. Malači, prieks par šādiem konkurentiem.  Elīna finišā priecīga, ka var atkal izbaudīt skriešanu. Finišē Irina, Edgars. Es neatsildos ne soļa. Šķiet, to esmu nolēmis jau pirmajos soļos pēc finiša. Galu galā – sezonas pēdējās sacensības. Kam vairs rūp, cik ātra būs atjaunošanās. Dienu vēlāk gan es domāju citādi, jo ceturtdien LOV un iespējams slodzes tests. Pavasarī mani nobeidza 18 minūtes un pēc nedēļas pusmaratons. Redzēsim, ko rudenī izdarīs pretēja kombinācija ar 5 dienu starpību. Irina ir ļoti priecīga un dalu šo prieku ar viņu. Skrējiens ir beidzies. Traumu nav un tas ir lieliski. Nevaru sūdzēties ne par taktiku, ne izpildījumu. Noskrēju diezgan tuvu savam maksimumam.  Piestāju pie SK Dzērvene sezonas noslēguma tortes.  Pirms apbalvošanas pļāpāšana ar skrējējdraugiem.  Edgars saprot, ka ir pirmais Izrāviena seriālā. Vakars Pāris vakara dziesmas – RIGA Reggae – Zvans Pie Durvīm un Eric Clapton – Cocaine. Dažas vakara vietas – Red Sun Buffet, Miezis & Co, Fontaine. Daži vakara ali… . Visgaršīgākais tomēr bija pirmais pēc finiša – Senču alus kopā ar Edgaru. Uz centru kā uz lauku diseni – pārpildītā autiņā. Bet centrā, kā jau centrā. Ar labi nogaidītu, bet gardu maltīti. Kas gan nav gards pēc tāda skrējiena? Prieks, ka vakaram pievienojās arī Signis un Rimants. Pavisam Normāli čaļi. Tikai labākie. Kompānijā vēl daži labākie – Uldis, Ilona, Anete, Andris. Dažas svinīgas uzrunas. Sev paņēmu Ilzes teikto – lai arī turpmāk mēs skrietu prieka pēc. No savas puses uzrunai nenobriedu. Ko tur lai saka… Padies, ka esat draugi. Svinam dzīvi. Un neaizmirstam arī tos, kas nav mūsu draugi. Vakara noslēgumā Rimans mazliet vīlies – neviena kašķa. Signis dedzina uz deju grīdas. Rīts
Rīts pienāk pēc kādas 1 vai 2 gulētām stundām. Ir sācies jaunais skriešanas gads. Vecgada vakars godam nosvinēts. Ciemos stūrē Rieksti un Vāveres. Cepam pankūkas un mielojamies. Par brīnumu ceturto reizi, pankūkas nepazūd vienā rāvienā. Matīss šajā rītā izēd kādu citu māju. Skatāmies Vāveru un Riekstu gada apskata video un iedvesmojošus video no kalniem. Laimīgu jauno gadu! Laikā starp Valmieras pusmaratonu septembra vidū un janvāra beigām (ziemas sezonā) skrēju lielākoties mierīgus, negarus skrējienus, daudz trenēju bāzi un “krāju kilometrus” (cieņas cīņā pat reiz decembrī tiekot vienā divīzijā ar Topiņu, oho!). Atšķirībā no Latvijas, te, Vācijā, nav sniega ziemā, līdz ar to diezgan vēlīgi skriešanas apstākļi. Janvāra beigās sāku intensīvu astoņu nedēļu treniņu plānu pusmaratonam. Būtībā plāns bija tāds pats kā Reinim, tikai pielāgots manām spējām, lasīt, vieglāks – 4 skriešanas treniņi nedēļā:
Liepājas pusmaratona plāns A bija 1:40, plāns B – 1:45, C – nesatraumēties. Konkrētais treniņu plāns, kaut arī piemērots man, bija paliels izaicinājums, jo līdz šim neko tik striktu nebiju pildījusi. Biju skrējusi pēc plāniem, taču šis bija cits līmenis. Arī uzstādītais A plāns manu PB uzlabotu par nepilnām 10 minūtēm, kas nav maz. Vismaz ne 8 nedēļās. Grūti pateikt, kura nedēļa bija vissmagākā. Fiziski – otrā, kad viss, sākot no pakaļas uz leju sāpēja, emocionāli – ceturtā, jo trešās beigās iliotibiālā saite sāka par sevi nepatīkami manīt, un, tā kā centos ieklausīties ķermenī, nedēļu neskrēju. Piektajā nedēļā atgriezos ar jauniem spēkiem, bet kopš tā brīža skrēju visu laiku uz traumas robežas – pēc smagākiem treniņiem celis naktīs neļāva gulēt, darīju visu iespējamo, lai novērstu ļaunāko, treniņos nepārforsēt un nesastumt pārāk daudz smagu kilometru nedēļas nogalē (mans slikts ieradums visu nedēļu neko nedarīt un tad piektdienā pamosties). Šīs astoņas nedēļas nenoliedzami bija fiziski smagākās, kādas bijušas. To laikā es iemācījos:
Ļoti palīdzēja tas, ka ar Reini bija vienāds treniņplāns, un ka aktīvi endomondo katru reizi rakstījām, kā gāja – dažreiz apzināties, ka neesi vienīgais, kam nav viegli, palīdz vairāk nekā uzmundrinājumi no kāda, kurš tam neiet cauri. Pēdējā nedēļā pamazām kļuva skaidrs, apmēram uz ko esmu šobrīd spējīga, ko esmu izdarījusi, ko nē, un manas slepenās prognozes piepildījās diezgan precīzi. Tieši tas, cik daudz bija paveikts, atspoguļojās rezultātā 1:42:08. Ja treniņos būtu izdarījusi pilnīgi visu, būtu vai nu noskrējusi zem 1:40, vai arī (visticamāk) satraumējusies un nestartējusi vispār, tā ka šobrīd esmu apmierināta ar sasniegto. Sezona vēl ir gara, un ieplānoti vēl vairāki pusmaratoni – tas nozīmē, ka būs vēl vairākas iespējas. Kurā tieši skriešu uz rezultātu, vēl nezinu, skaidrs gan ir viens – vasarā skriet man nepatīk un pa bruģi arī ne, tāpēc diez vai tā būs “Skrien Latvija” Kuldīga augustā. Par pusmaratonu Reinis jau rakstīja par to, kā mums gāja, un ko darījām pirms sacensībām, atliek vien pastāstīt par to, kā man gāja tieši trasē. Uz startu savu atbalstītāju neorganizētības dēļ devāmies tikai pašā pēdējā brīdī, un zinot, ka pēc starta signāla no beigām pūlim tikt cauri ir lieks šķērslis, īpaši neskatoties apkārt, iespraucos, cik tuvu elitei varēju tikt, pacēlu acis, un izrādījos tieši aiz 1:40 tempa turētājiem. Kaut kāda lietuviete gan vēl bezkaunīgāk pielīda tieši priekšā, bet atpalika jau pirmajā kilometrā – tā nu es apņēmīgi, baidoties no Liepājas vēja, kas patiesībā uzpūta tikai dažās vietās un daudz mazāk, kā domāju, turējos aiz TT muguras kā tāds dadzis. Pirmo reizi iemācījos tā pa īstam izmantot aizvēju. Tā nu drošsirdīgi pirmo apli skrēju soli solī ar baloniem, bet sapratu, ka visu trasi tādā tempā noskriet neizdosies. Iespējams, ja trase būtu bijusi marķēta, pašiem TT būtu bijis vieglāk uzturēt vienmērīgu tempu, taču diemžēl nebija nevienas kilometru atzīmes, un, kā redzēju, viņiem bija grūti saprast precīzo laiku, un vismaz pēc mana pulksteņa septītais kilometrs bija par 10 sekundēm ātrāks kā vidēji uz 1:40 vajadzētu. Tas tad, iespējams, arī manu sirdi un kājas nokāva, un otrā apļa vidū pamazām sāku attālināties. Var jau būt, ka manis pašas pulkstenis apmaldījās, bet kā bija, tā bija. Apēdu savu SIS greipfrūtu ķīselīti, un TT bija attālinājušies par apmēram 100 metriem. Temps pamazām kritās, TT lēnām attālinājās, bet viss joprojām bija pieļaujamajās robežās, kādas biju sev pirms starta uzstādījusi. Zinot, ka pirmajos 7 km iekrāts zināms handikaps, (jo apzinājos, ka šoreiz 1:40 vēl nebūs pa spēkam) pārāk neuztraucos par to, ka sāku skriet lēnāk. Viss starp tempu 4:45 un 5:00 bija sev pieļaujamajās robežās.  Apņēmīgi turos aiz baloniem Otrā apļa beigās pievienojos diviem skrējējiem, kas vienmērīgi skrēja uz 4:45 min/km, kādu gabaliņu izmantoju aizvēju, pārmiju dažus vārdus, kas palīdzēja novērst domas, apspriedām leišu līderi, kas paskrēja garām kā stāvošiem un pazuda finiša taisnē. Vairāk gan neviens mūs par apli nepadzina. Trešajā aplī pēc promenādes posma atpaliku, un turpināju atkal viena. Temps sāka diezgan lēkāt, un sāka iet kā pa celmiem. Labi sajutu to, kas treniņos nebija izdarīts, un jutu, ka manas spēka paliekas ir galā. Varbūt emocionāli atturēja tālāk spiest tas, ka pirmais aplis bija ātrāks nekā biju plānojusi. Iedzertās želejas enerģiju šķitu vispār nejūtam, un cīņasspars zuda, redzot, ka temps nokrītas zem 5:06. Apzinājos, ka muļļājos pa trasi bez kādas savāktas gaitas – tikai skrēju uz priekšu, cerot drīzāk beidzot ieraudzīt finišu. Atbalstītāji bija diezgan pasīvi, tikai daži uzbļāvieni, par kuriem joprojām prātoju, vai tiešām palīdzēja (“tu skrien tik viegli!”, kad jutos pilnīgi pretēji) un Mošķa high five, tas praktiski viss. Pēc 18. kilometra mani sameklēja dedzīgākais atbalstītājs, un pēdējos trīs kilometros viņa pavadībā beidzot spēju saņemties un vismaz pilnīgi nepadoties. Kā parasti, pašās beigās pēdējais izrāviens un finišā saskatīju tieši tādu laiku, kādu arī biju domājusi tur saskatīt. Divas minūtes līdz A plānam, B plāns kārtīgi izpildīts. Finišēju kopvērtējumā kā 21. sieviete, 14. savā vecuma grupā. Kopumā trase man patika, nebija kalnaina, nebija garlaicīgu, vienmuļu posmu, priekšzīmīgi marķēta ar barjerām un lentām, vienīgi vidū, kad bija vairākas reizes jāskrien ap strūklaku – tur jau varēja sareibt galva, ja ātrāk skrietu. Skatītājiem tur noteikti bija interesanti stāvēt, jo visu laiku kāds skrēja garām, un dažādos virzienos. Es gan mūsu atbalstītājas tā arī nesaskatīju, bet, kā jau parasti, es maz skatos apkārt skrienot. Nepatika asais līkums tieši pirms finiša ar kabeļu pārvadu un pakāpienu uzreiz aiz tā. Tas bija galīgi garām, jo brīdī, kad koncentrējies uz finišu, papildus bija uzmanīgi jāskatās zem kājām, lai tikai kaut kur nepakluptu. Savdabīgi ūdens punkti, ļoti daudz un mazi. Grūti spriest, vai man patika, jo es nedzēru, bet šķita diezgan ērti, ja būtu gribējusi dzert. Citus gadus, cerams, būs arī kilometru atzīmes un trase būs precīzāk nomērīta. Tāpat žēl, ka šo posmu LMT Straume nefilmēja, mājinieki būtu gribējuši paskatīties, bet nu visu jau nevar gribēt. Nobeigumā atgriezīšos pie virsraksta – pēcsacensību eiforijā par jaunu PB jutu kārtīgu uzmundrinājumu un pašpārliecinātības vilni. Arvien jauni sasniegumi, kaut nelieli un pamazām, arvien vairāk liek noticēt savām spējām. Cik ļoti man noriebās visa skriešanas padarīšana treniņu posmā, tik ļoti pēc tam man tas atkal sāk patikt, un gribas vēl un vēl. Tāds svītrains tas skriešanas hobijs – te balta, te melna svītra, bet kamēr pats neesi tajā iekšā, to nesaprast.
1253. gada 4.aprīlis – šajā datumā vēsturē tiek ierakstīts Līvas ciems. Sakarā ar zemju sadalīšanu starp Vācu ordeni un Kurzemes bīskapu Kursas dalāmā grāmatā ierakstīts: “…dat dorp, da die Lyva is genant jeb villa, quae dicitus Lyva”.
Bija apritējusi tieši nedēļa kopš mana neticamā triumfa Latvijas čempionātā 100 kilometru distancē. Noskriet distanci 9 stundās un 49 minūtēs varēju tikai sapņot, kad neviens nebija līdzās, lai dzirdētu manas domas, bet īstas ticības tam nebija – karstā jūlija vidus man nav domāts varoņdarbiem skriešanā. Bet šī bija tā reize, kad sapņi nesaprotamā veidā pārvērtās realitātē, un vēl vairākas dienas pēc izdevušās ekskursijas lidinājos 10 centimetrus virs zemes, domās vēlreiz un vēlreiz attinot pēdējo kilometru notikumus kā laimīgas beigas filmai par zelta mākoņmaliņu grūta dzīvesstāsta scenārijā. Varbūt tāpēc piekritu doties līdzi Matīsam un Artūro uz Liepāju – bija labs iemesls svinēt gan zelta mākoņmaliņu, gan savu vārda dienu. Kāds kaut ko pieminēja arī par Liepājas ezera apskriešanu, bet izlikos nedzirdam šādu piedāvājumu. Vēl jo mazāk domāju par to, ka biju tikko piekritusi ne vien apskriet Liepājas ezeram, bet veseliem 10 pēc platības lielākajiem Latvijas ezeriem. Lasīt tālāk.
Ieskatoties noskrien.lv kalendārā, paveras dažādas koptreniņu iespējas, taču lielākā daļa no tiem norisinās Rīgā. Ar savu iniciatīvu organizēt publiskus Liepājas skriešanas koptreniņus Rolands Štrehers jeb noskrien.lv vidē pazīstams kā Rolands aizsāka spēcīgu skriešanas koptreniņu tradīciju vēju pilsētā – vakar še varēja izvējoties skriešus jau 72.reizi pēc kārtas. Šajos treniņos piedalījies ne viens vien skrējējs arī no citām Latvijas pilsētām. Jau otro gadu pēc kārtas uz viņa organizēto Latvijas kontūras skrējienu Liepājā sanāk ap 200 skrējēju, riteņbraucēju un pat suņu. Rolanda aktivitāšu rezultātā ir izveidojusies – kā viņi paši sevi mēdz dēvēt – Liepājas skriešanas šūniņa. Vakar Rolands Liepājas NVO un brīvprātīgo godināšanas pasākuma ietvaros apsveikts kā viens no titula “Brīvprātīgais 2016” saņēmējs. Šomēnes žūrija balsoja par sirsnību, draudzīgumu un uzņēmību skriešanas popularizēšanā. |
2024. gadā: noskriets - 390369 km skrējuši - 340 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 5611.63 km skrējuši - 189 biedri skrējieni - 555 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
km 
-