Gaidīju šo pasākumu kā bērns, kurš gaida Ziemassvētkus. Nepagāja ne diena pēdējo pāris mēnešu laikā, kad neveltīju kādu brīdi, lai par to pasapņotu. Pat īsti nezinu, kāpēc biju tik pārņemta. Par šo skrējienu zināju, tikai to, ko biju lasījusi pagājušā gada notikuma komentāros. Tā īsti nemulsināja ne veicamā distance, ne trasē pavadāmās stundas. Iekšēji biju pārliecināta, ja ļoti gribēšu, izdarīšu, bet kāpēc gan, lai es to vispār gribētu? Kur gan bija iekritis mans veselais saprāts? 211? Nopietni?
Pēdējā nedēļa pirms Laulasmaa ir īsts karuselis – darbu ir tik daudz, ka nav grūti paklausīt Aivara ieteikumiem nedēļu neskriet, vienkārši nav kad. Atrodu brīdi ieskriet Prismā, lai nopirktu 3 enerģijas želejas, kaut kādu sporta dzēriena pulveri, 2 šokolādes tāfelītes, 2 kolas, un dažas bulciņas. Kā vēlāk izrādījās, ļoti nekrietni no manas puses, jo tādējādi nolēmu savu atbalsta komandu, proti, Veipa kungu, mokošām izsalkuma stundām.
Pēdējais vakars pirms Laulasmaa – esmu mājas jau atkal krietni pēc pusnakts. Nogurums dara savu, aizmiegu pat nesakravājusies, lai no rīta, pēc visiem šiem plānošanas mēnešiem, pamostos pilnīgā stresā un haotiski stūķētu kaut ko čemodānā, šo to, protams, aizmirstot. Apmēram plkst. 5.30 dodamies ceļā, un par spīti negaidītajiem ātruma ierobežojumiem, galamērķi sasniedzam tieši laikā, lai vēl paspētu pārģērbties, piereģistrēties un iespraukties kopbildē.
Starts. Tāds vēl nav redzēts. Visi mierīgi dodas pirmajā aplī, patiesībā, tieši tik lēni, it kā priekšā būtu kādi pāris simti kilometru. Es jau arī nekur neraujos, tomēr jūtos iesprostota šajā, visai blīvajā ļaužu pulciņā, tādēļ kautrīgi paspraucos garām dažām grupiņām. Tur satieku Reini, ko atminos no Valmieras skrējiena, arī viņš neuzkrītoši mēģina apsteigt šķietami gausos „atpūtniekus”. Turos viņam līdzi, man gribas kompāniju. Sākas lēzens augšupceļš un lielākā daļa skrējēju pāriet soļos, mēs arī. Sākumā trase ne ar ko īpašu neizceļas – meža ceļš, asfalta gabaliņš cauri glaunam atpūtnieku ciematiņam, smilšains kāpums gar elektrolīniju, bet tad… Gleznains celiņš gar krāčainu upi, slidenas kāpnes, mazs koka tiltiņš, taciņa, kas vijas līčločiem gar stāvu krastu, šī vieta atgādina parku. Ir patiešām skaisti. Skrienam un slavējam. Tā, ar mutēm vaļā sasniedzam 1. kontrolpunktu, kas atrodas tieši tilta galā. Esam prātīgi skrējēji, padzeramies, kaut vēl nemaz negribas. Tālāk ceļš ved gar to pašu upi uz jūras pusi. Ceļā parādās šķēršļi – krituši koku stumbri, no kuriem viens ir kaitinošs, bet otrs milzīgs un upīte, kas jāšķērso lecot pa akmeņiem. Gribot negribot jādomā, kā būs tai tikt pāri jau ar nogurušām kājām, un kā būs tumsā… Visumā šajā posmā ir arī divi neganti kalniņi un skaists gabaliņš gar jūras stāvkrastu, pa samērā mīkstām smiltīm. Nevaru neatzīmēt vienu no manam mīļākajām vietām trasē, kur mazu gabaliņu aiz 1.kontrolpunkta pāri taciņai pārliecies ziedošs koks birdina baltas ziedlapiņas visa skrējiena garumā. Tas šķiet tik svinīgi. Ātri vien sasniedzam nākamo kontrolpunktu, pēc tam dodamies tālāk, pa slapju pļavu starp stāvkrastu un šoseju, kas ved uz trases galējo punktu. Lai to sasniegtu ir divas reizes jāpārkāpj koka margām un jānoskrien pa iespaidīgu nogāzi, lai pēc cilpas apmešanas atkal rāptos tajā augšā. Slapjās pļavas posmā varam labi apskatīt priekšā esošos skrējējus, jo tie jau dodas atpakaļ uz trases sākumpunktu. Es, protams, skaitu pretīm skrienošās meitenes un atgādinu sev, ka tas ir muļķīgi, vēl taču jāpieveic tik daudz kilometru. Skrienam atpakaļ uz startu un mani nepamet doma, ka Reiņa temps man ir par ātru, tomēr nomest vēl neizdodas. Pēc starta seko mazā cilpa pretējā virzienā. Tā gan ir pagalam garlaicīga, ciets pamats un nemainīga piejūras meža ainava. Lielā cilpa tomēr ir nesalīdzināmi aizraujošāka.
Ilgi nav jāgaida, līdz atkal metamies to izbaudīt. Kādu brīdi vēl turos līdzi Reinim, bet tad palēninu tempu. Nav ko sevi mocīt, gribu tikt līdz galam. Mundri skrienu un pienācīgi mielojos katrā kontrolpunktā. Gribu visu izdarīt pareizi un izpildīt plānu A. Vai es jau minēju plānu A? Droši vien ne. Tas bija gluži vienkāršs – pieveikt tos 211km un ne soli mazāk 32 stundu laikā.
Laikam biju ievērojami palēninājusies, sajūta tāda, ka man skrien garām visi, kuri vien pieteikušies šīm sacensībām. Atceļā no lielās cilpas viņa gala mani apdzen smaidīgs skandināvu izskata puisis, ko biju noturējusi par igauni. Tas izrādās Mārcis no Valmieras. Saņemos un turos viņam līdzi. Atkal ir kāds ar ko kopā apbrīnot lieliskos dabas skatus. Aizpļāpājamies tā, ka neilgi pirms starta zonas aizskrienam pa citu ceļu. Labi, ka kāda garāmbraucēja norāda uz mūsu kļūdu, un drīz jau esam atpakaļ uz trases. Starta zonā nolemju uzmeklēt Veipa kungu, kurš visu šo laiku ir saldi gulējis. Nedaudz iestiprinājusies pamanu Kvaki, kas dodas mazajā cilpā. Saskatot potenciālu kompāniju metos viņai pakaļ. Uzzinu šo to interesantu. Sieviešu līdere, ko arī biju noturējusi par igaunieti izrādās Kvaki paziņa Dinija! Pirmo maratonu pabeidzu kopā ar Kvaki, bet jūtu, ka viņa labprātāk skrietu viena. Nu neko, skrienu aiz muguras, cenšoties paturēt viņu redzes lokā. Pēc kāda laika viņai izdodas atrauties, un es palieku, cīnoties ar sajūtu, ka vai nu esmu galīgi nīkulīga, vai arī tālredzīga un prātīga. Skrienu un vēroju pretīm skrienošos. Visi šķiet tik pozitīvi un jautri. Pēc iespējas mēģinu smaidīt un sveicināties ar visiem, cerams ka to varēšu arī pēc vēl dažiem noskrietiem apļiem. Sāku jau domāt par pāriešanu soļos. Brīžiem tā arī daru. Tas ļauj nedaudz atpūsties. Nolemju nomazgāt rokas upītē, kurai jālec pāri. Tas izrādās diezgan liels pārbaudījums – gan pietupšanās, gan pieliekšanās sagādā sāpes. Cik muļķīgi, priekšā taču vēl tik daudz kilometru! Tomēr trasē ir vēl daudz skaistu lietu, ko atklāt. Piemēram, viens no kāpumiem, kas apaudzis ar papardēm un gariem, izstīdzējušiem kociņiem, arvien vairāk atgādina kādu tropu ainavu, bet jūrā, kaut kas neticams, patiešām ir pilns ar Aivara gulbjiem!
Pirms ceturtā apļa jau atļaujos iemalkot no savas sporta želejas krātuvītes. Veipa kungs ir bijis tik laipns, ka mazajā cilpā ir devies kopā ar mani. Viņš ir skarbs, un nekāda čīkstēšana neļauj viņu apvest ap stūri, nākas vien saņemties. Tas pats notiek arī nākama apļa mazajā cilpā. Nesaprotamu iemeslu dēļ, mazā cilpa šķiet gandrīz grūtāka par lielo. Lai nu kā, ir pienācis nozīmīgais 5.aplis. Nozīmīgs tāpēc, ka pēc tā pievarēšanas, būs atlikusi tikai puse distances. Man gribas soļot, tomēr negribas to darīt vienai. Domāju, būtu jauki panākt Matīsu un Edgaru, kuri tik kārdinoši pastaigājas, droši vien nemaz nav noguruši, lai balvā pastaigātu kādu brītiņu kopā ar viņiem. Gandrīz pašā tālakajā trases malā ieraugu viņus un panāku pie dubultā barjerlēciena. Tomēr no atpūtas un pastaigas nekas prātīgs nesanāk. Nu kā, lai tur staigā, kad viņi man ņemas stāstīt par Kvaki, kura ir tikai kādu kilometru man priekšā. Lēkšoju lejā pa nogāzi uz trases tālāko kontrolpunktu, lai tur sastaptu ne tikai Kvaki, bet arī Diniju. Kaut kā bērnišķīgi, bet, goda vārds tajā mirklī man atveras otrā elpa, un es metos prom kā aptrakusi. Enerģijas pietiek vēl visam piektajam aplim. Šeit nevaru atstāt nepieminētu fantastiskāko saulrietu, kādu vien man nācies redzēt. Ja nemaldos, tieši 5.aplī tas mani pavadīja visu, aptuveni kilometru garo, taisno posmu pirms starta zonas. Ainava, patiesībā, neaprakstāma, bet es mēģināšu. Milzīga, ugunīgi oranža saules ripa tieši virs jūras, met koši oranžsarkanu horizontālu gaismu cauri priežu mežam, iekrāsojot sarkanas līnijas kā uz zemes, tā koku galotnēs. Skats burtiski hipnotizējošs. Apziņā dzimst lēmums teiksmaino brīdi iekalt atmiņā uz mūžu, un… aizmirsusi par telefonu somiņā, palieku bez fotogrāfijas. Var jau būt, ka tā arī labāk, jo nevienā bildē, ko vēlāk skatījos, tas neizskatās ne uz pusi tik iespaidīgi kā dzīvē.
Sestajā aplī dodos ar lukturīti, jo domāju, ka tumsa mani noķers. Tā arī notiek, pie tam mežā ir stipri tumšāks kā atklātā vietā. Arī ar lukturīti gadās aizķerties aiz kādas saknes un apdauzīt pirkstiņus. Šī iemesla dēļ pāreju soļos. Nav ko riskēt. Īsts pārbaudījums ir lēkšana pāri upītei. Sev par lielu prieku, jau atkal satieku Mārci. Lieliski, tālāk nebūs jākuļas pa tumsu vienai pašai! Brīžiem pat paskrienam, bet kopumā, šis laikam ir mans līdz šim lēnākais aplis.
Rīts atnāk ar skaistu saullēktu un vientulību. Kaut kā pamaz dalībnieku trasē. Pat neatceros, kur pazaudēju Mārci. Kontrolpunkti jau sen vairs neiepriecina, paskatoties vien uz iepriekš tik jauko uzkodu un dzērienu piedāvājumu, sametas slikta dūša. Kaut kā cīnoties ar aukstumu, tādā kā pusnomoda stāvoklī tiek pievarēts arī septītais aplis.
Astotais aplis iezīmē zemāko punktu visa skrējiena laikā. Man viss ir līdz kaklam. Negribu vairs spert nevienu soli, bet priekšā vēl kādi 60 kilometri. Tenterēju mērķa virzienā, īpaši nepievēršot uzmanību savai mīmikai. Ja iepriekš lielajam stumbram lēcu pāri puslīdz graciozi, tad tagad vien uzstutēju uz tā sēžamvietu un pārsvempjos pāri kā tāds ronis. Galva nestrādā, tādēļ nekādi nesaprotu, vai man pietiek laika, lai izpildītu plānu A, vai tomēr būs vien jāsamierinās ar plānu B, kas arī ir vienkāršs – skriet 32 stundas. Trasē parādās arvien vairāk skrējēju, tādi svaigi un spēka pilni. Forši dzirdēt no viņiem uzmundrinošus vārdus, vienīgi sejas man atmiņā sagriezušās kā tādā karuselī. Viena smaidīga, daudzbalsīga seja, kas sevī ietver gan ātros puišus, gan jaukās meitenes, pat čempionu Laimoni. Aivars cenšas pārsteigt ar neaizmirstamu komplimentu, – es izskatoties patiešām slikti, un it kā ar to vēl nepietiktu, viņš piemetina, ka izskatos nevien slikti, bet arī piedzērusies. Amizanti un paliek atmiņā. Vēlāk gan viņš to kompensē ar daudziem jaukiem vārdiem, bet vai nu tos kāds atceras? Bet gaisa skūpstus, tos gan nevar aizmirst, ne jau velti Aivaram tiek piešķirts godpilnais Air kiss machine tituls.
Pēc astotā apļa veikšanas man nepieciešams savākties. Arī laipnajiem brīvprātīgajiem darbiniekiem, kuri interesējas par manu pašsajūtu, atbildu, ka gribu vien apgulties un nomirt. Ir jānotiek brīnumam, lai pieveiktu atlikušo distanci. Izrādās, brīnums „skrien” pavisam blakus. Kāds pieredzējis igauņu skrējējs vārdā Rain Vellerind. Biju ievērojusi, ka skrienam diezgan līdzīgi, un jau atkal 9.apļa sākumā viņš skrien man garām. Pieņemu pareizo lēmumu, sākot ar viņu runāt, bet, lai dzirdētu atbildi, nākas mesties skriešus. Sākumā viņš šķiet nedaudz atturīgs, bet pēc brīža pļāpājam kā veci draugi un skrienam ātrāk, nekā atceros to darījusi pēdējo 4 apļu laikā. Tādējādi ap 170.kilometru iegūstu trešo elpu. Jūtos, kā tikko sākusi skriet. Brīnišķīgi! Vienojamies, ka šo apli skriesim, bet nākošajā atļausimies iet un atpūsties. Domāts darīts, desmitajā aplī dodamies mierīgi, apzinoties, ka iekļausimies kontrollaikā pat, ja ripināsimies finiša virzienā sāniski. Kopumā šis ir pats lēnākais aplis, taču ar neviltotu interesi vairāku stundu garumā klausos Raina ultra skrējienu piedzīvojumus. Apļa 2. pusē mums pievienojas arī Veipa kungs, kurš ir apņēmies turēt tempu, tomēr mēs neesam viegli iekustināmi. Šķiet, ka Rains ir vienkārši noguris, bet es papildus nogurumam esmu izpildījusi arī plāna A nosacījumus, kas nemotivēja mani pārvietoties kaut nedaudz ātrāk.
Atlikusi tikai mazā cilpa, tad puse no tās, tad… vai mēs vispār ejam pa pareizo ceļu? Kur palicis finišs? Tur jau tam jābūt! Ķermenim cauri izšaujas tāds kā zibens! Skrienam! Paklājs, pīkstiens, troksnis, cilvēki, apsveikumi, sega… Veipa kungs mani modina, lai dotos uz apbalvošanu. Briesmīgi krampji sēžamvietā. Pārģērbšanās prasa veselu mūžību. Spogulis neglaimo nemaz.
Vai tiešām tas ir izdarīts, vai arī es sapņoju? Es izbaudīju katru šī piedzīvojuma mirkli 31 stundas 23 minūšu un 50 sekunžu garumā. Tas bija lieliski. Un es to darītu atkal.
km 
-