VSK Noskrien

Sacensību datums: 24.05.2024.

Atskaites tapšanas datums: 29.05.-30.05.2024.

Līdz startam.

Piektdiena (23.05.) darbā brīvdiena, tāpēc plānots miegs vismaz līdz plkst.10:00. Mamma ieradusies jau iepriekšējā vakarā, ēšanas plāns izrunāts, viss parādīts. Nabags – satraukusies, vai visu sapratīs un izdarīs pareizi. Mierinu, ka Matīss palīdzēs. Šķiet, ka viņa to plānu pārlasa vēl un vēl. Protams, pirms sacensību satraukums dara savu un gan iemigt vakarā, gan nogulēt līdz 10:00 neizdodas. Drošības pēc telefonā atslēdzu arī internetu un skaņu, jo starta diena sakrīt ar manu dzimšanas dienu, tāpēc 100 punkti būs zvani utt. Esmu augšā jau ap 7 un iemigt neizdodas, pa gultu horizontālā stāvoklī vēl novārtos līdz kādiem 9, palasu apsveikumus, norunāju pusstundu ar dēliņu, kurš no zila gaisa izdomā man plānu – “noskrien 5 maratonus”. Pastāstu viņam par Spartatlona kvalifikāciju, ka gribu to, un tad viņš noapaļo savu plānu uz 213 km :D (diezgan tuvu beigās būs trāpījis 😊). Lienu ārā no gultas. Pa lielam viss jau ir sakrāmēts iepriekšējās dienās un lielākā daļa pat nonesta uz mašīnu iepriekšējā vakarā. Palikušas tikai dažas lietas no ledusskapja. Uztaisu Mammai “cilvēku brokastis”, sev – makaronus ar pesto (sadalu divās daļās – viena brokastīs, otra kastītē līdzi uz Roju – apēšanai stundu pirms starta). Sašķaidu elektrolītu pudeli un sāku jau laicīgi dzert (tas darīts arī divas iepriekšējās dienas. Kā arī divas dienas iepriekš vēdera mikrofloras profilaksei padzerta Smecta. Plus arī magnijs. Kā arī septiņas dienas pēc kārtas iets pirtī (15-25 minūtes dienā)). Sagaidām Vīru no skolas, kaut gan sākumā tā nebija paredzēts – bija domāts, ka viņš ierodas ar autobusu pēc darba, tomēr direktora vietniece ir skrējēja un sabīda stundu plānu tā, ka būs viņš arī uz startu, kas beigās tomēr izrādās ļoti labi. Dodamies ceļā, dzeru savus elektrolītus un prasos uz zaļo pieturu ik pa kādām 50 minūtēm. Pie sevis domāju, kā diez būs sacensībās – cerams, ka tik bieži nevajadzēs.

RV107 telts (kas plānota kā manas komandas bāzes vieta stadiona malā) ir aiztransportēta uz Roju jau iepriekšējā vakarā, kā arī visi biedrības Ultrataka galdi, krēsli, pagarinātāji. Un norunāts, ka organizatori telti būs uzcēluši un tajā atstājuši vienu galdu un divus krēslus. Drošības pēc mašīnā iemests arī lielais Venden bačoks – rēķinos tikai ar sevi attiecībā uz visu, jo, zinot gaisa temperatūru, ūdeni vajadzēs daudz!

Ierodamies Rojas stadionā nedaudz pirms 13:30 (starts 15:00). Ātri aplaižu aci stadionam – RV telts vēl uzcelta nav, līdz ar to plānotā iekārtošanās atceļas. Par to es baigi nepārdzīvoju, jo komanda to paspēs izdarīt arī sacensību pirmajā stundā. Galvenais, lai tā telts vispār ir Rojā 😊, jo mīcīties ar citiem pa vienu šoreiz negribas. Atstāju Vīru stadionā atrisināt šo problēmu un ar Mammu dodamies uz viņas viesnīcu, kurā plānots ieiet vēsā dušā, salīmēt teipus uz potenciāli noberžamām vietām, apēst (pirms 14:00) makaronus un saģērbties startam. Uz viesnīcu ņemamās lietas ir saliktas atsevišķā somā, tāpēc nav nekāda meklēšana un tā. Vienīgi jāsamaina cepures – nebiju domājusi, ka cepure ar ledus kabatām būs vajadzīga jau startā, bet tieši 15:00 sola visaugstāko dienas temperatūru, tāpēc sākšu jau no starta ar ledu. Viesnīcā viss labi. Man pat līdzi Stendera Awakening Shower gel :D. Tās sastāvā ir septiņas ēteriskās eļļas un tiešām pēc smaržas atbilst nosaukumam un man galīgi nav pretī saostīties kaut kādas uzmundrinošās eļļiņas. Pat Mamma, man iznākot no dušas – pajautā, kas Tev tur tik atsvaidzinoši smaržo :D

Tā kā Maxima atrodas pretī viesnīcai, tad izlemju pirms došanās uz stadionu, vēl paķert ledu. Veikalā priekšā jau citi ledus pircēji un ātri pasaka priekšā vietu, tāpēc bez liekas kavēšanās tieku pie ledus somas un 9-ām 500g ledus pakām (vairāk somā nesalīda). Pa vidu zvana arī Matīss un jautā, vai nebūs pretenziju, ka telts būs blakus Pagalma ultras (BYU) uzvarētājas Gitas teltij. Nedaudz apdomāju un saku, ka nē – es taču netaisos tajā teltī gulēt, tāpēc pret kaimiņiem nepavisam nav iebildumu 😊.

Esam stadionā. Ieradies arī tētis ar sievu. Apsveikumi un apskāvieni dzimšanas dienā no viņiem un dodamies uz telti. Man jau komanda paliela – pa visiem ātri vien aiznes visas mantas un iekārtojas. Ejot garām citām teltīm, sasveicinos ar pārējiem un viss – krēslā iekšā un kājas gaisā. Mamma jau pirmās stundas darbiņus zina no galvas. Jau šķaida un pilda pudeles. Grafiks pie rokas.

Te pēkšņi aiz telts stūra parādās manas trīs draudzenes ar dziesmu, plakātu, dāvanu un kūku ar sprakšķošo sveci. Knapi esot paspējušas, bet ir – atkal apsveikumi, apskāvieni, kopīgs foto un nu jau jātaisās uz starta līniju. Noskaņojums ļoti labs, ķermenis jūtas izcili.

Par apģērbu.

• Apavi – Asics NOVABLAST 3. Par tiem lēmums jau tika pieņemts pēc BYU.
• Zeķes – arī it kā lēmums skriet ar Asics zeķēm, ar kurām viss bija labi BYU. Tomēr piezogas šaubas, vai nav par biezu. Parādās doma par plānākām Asics, bet tām ir salāpīts mazs caurumiņš purngalā un sabīstos, vai tie diedziņi tomēr kaut ko nepatraucēs. Palieku pie pirmajām zeķēm (atkāpei – kā diez būtu bijis, ja būtu plānās zeķes – varbūt tulznu būtu mazāk).
• Šorti – īsie, plānie Asics (dāvana no Norda kunga uz pērno tempa turēšanu (TT) Pasaules čempi pusmaratonā). Tos pērn saņemot nodomāju, ka tā arī paliks skapī nekad neuzvilkti, jo tā kā par īsu, kājas resnas, vecums u.tml. Esmu gana redzējusi kundzītes skrienam ar pusplikām pakaļām īsos šortiņos cienījamā vecumā. Par tādu apsmieklu negribu kļūt. Tomēr šortiņi tiek izvilkti no skapja uz šī gada Rīgas maratona TT. Sataisītas kritiskas bildes pie spoguļa, nosūtītas cilvēkiem, kuri tiešām pateiks kā ir, nevis piepušķos. Un saņemts akcepts. Nākamā lieta (atvainojos par tādām niansēm 😊), vilkt vai nevilkt apakšbikses – jo šortiem iekšpusē ir tās plānās iešūtās. Nekad pirms tam šādi neesmu skrējusi (bez “īstajām apakšbiksēm”), bet, lai iet – Rīgas maratons būs testiņš. Beigās viss ir labi – ērti un bez neviena noberzuma. Pirms Rojas vēl nedaudz pie sevis un ar Mammu pacilāju apakšbikšu tēmu, bet palieku pie Rīgas pārbaudītā gājiena.
• Krekliņš – neticami, bet sirdī un sajūtās iekrīt tik tikko Rīgas maratonā saņemtais TT krekliņš. Patīk, ka ir brīvs, plandošs un pusmugura tāds kā tīkliņš, kas nozīmē vieglumu un labu vēdināšanu. Liekas, ka īsti nav pareizi par sacensību kreklu izvēlēties pirms nedēļas saņemto un 1x izskrieto, plus vēl ar tiem tempa turēšanas uzrakstiem uz muguras, tāpēc izcilāju vēl potenciālos kreklu kandidātus, tomēr palieku pie TT krekla.
• Cepure – no Matīsa aizņemtā Compressport cepure ar ledus kabatām un paltraciņu kakla pasargāšanai no saules. Lūk, šis ir reāli visnesimpātiskākais skriešanas aksesuārs! Man ļoti nepatīk, kā tas izskatās, bet beigās nolemju, ka nav tik traki, un, ka galvenais ir dzesēšana nevis smukums. Šoreiz.
• Kājas vēl pirms starta sasmērēju ar prettulznu smēri NOK, teipus salīmēju vietā, kur sporta krūšturis saskaras ar ķermeni un pulsa jostiņu – tās vietas ir pārbaudītas – tiek noberztas gandrīz vienmēr garākos un karstākos skrējienos. Padusēs un kājstarpē – vazelīns.

Starts un pirmās dienas gaišā daļa.

Grūti jau tagad rakstīt, kad Treneris jau pateicis, ka pirmās 8h stundas bija labi un nav, kur piekasīties 😊. Iesāku tiešām no beigām, skrēju un domāju, nu, kur Jūs, cilvēki, nesieties. Ir 24h laika, divdesmit četras stundas!!! Jūs vispār saprotiet, ko tas nozīmē 😊 Patiesībā tieši 8h atbilst vai gandrīz atbilst arī perfektam ēšanas grafikam (ar perfektu es domāju ēšanu, kā uz papīra uzrakstīts). Sākums, ja neskaita prātīgo skriešanu, paiet arī saprotot loģistiku – kā pieskriet pie galda, kā paņemt padzerties katrā aplī – šo Trenera ieteikumu atceros ļoti labi un arī ievēroju – kaut dažas mutītes, bet dzert pie katras iespējas. Man ir 4 mazas pudelītes (ap 170 ml tilpumā katra) un Mammai ir noteikts, ka šīm visu laiku ir jābūt apritē – nevar būt tā, ka uz galda nav pilna neviena no šīm pudelītēm ar elektrolītu dzērienu. Darbojos tā – katrā aplī paņemu, izdzeru, cik varu un pēc kādiem 200 metriem izmetu savā kastē. Kastes atrašanās vietu pakāpeniski pielāgojam, lai būtu pēc iespējas ērtāk man. Mammai ir uzdots pamainīt elektrolītu tablešu garšiņas – citronu iet vislabāk. Plus pudelītes uz galda tiek ieliktas nelielā traukā ar ledu (pēc finiša uzzinu, ka šī ir bijusi Sindžuka ideja!), līdz ar to šķidrums ir arī vēss. Uzturu skatīt ēšanas tabulā zemāk. Paralēli pirmos apļus “iztaustu” savas sajūtas par apģērba, apavu ērtumu – viss šķiet labi, nekas nespiež, neberž un nav par ciešu sasiets (atkāpei: pēc finiša gan redzēšu, ka nedaudz nospiedums botu sasiešanas vietā tomēr ir, bet pieņemu, ka tas radās laika gaitā – kājai “izplešoties”. Iespējams, ka vajadzēja pasiet vaļīgāk, bet tā kā tas netraucēja, tad to nedarīju).

Par pašu skriešanu īsti neko vairs neatceros, zinu, ka uz pulksteņa ekrāna pamīšus liku vai nu pulsu vai parasto pulksteni, jo tempu un distanci redzēt negribēju 😊 Ik pa laikam uzmundrināju citus skrējējus un saņēmu uzmundrinājumus pretī. Neatceros pēc kura apļa, bet jau ātri sākām likt ledu cepurē. Tur arī sistēma sākumā bija tāda, ka no galda paņemu plastmasas glāzīti ar ledus gabaliem, to 200 metru laikā sastellēju cepures kabatās. Ja kāds paliek pāri ar to apmazgāju seju un aizlieku aiz sporta krūštura. Ar tiem lediem vispār arī sanāk tāda noņemšanās – visu laiku ir ko darīt – apraudzīt, vai nav izkusuši, ja ir pakusuši, tad kādus pāris pārlieku priekšā pieres zonā – lai tur arī tiek vēsumiņš. Es teiktu, ka ledi iztur kādu pusstundu, 40 minūtes, bet varbūt kļūdos. “Ledus ņemšanas aplī” tiek izlaista elektrolītu padzeršanās, jo rokas ir tik, cik ir – visu nevar paņemt. Tāpēc vienu ledus gabalu iemetu mutē.

Velts ir mans satraukums, ka bieži vajadzēs uz tualeti – pirmo reizi aizeju pēc kādām 6h un arī tikai tāpēc, ka Mamma pajautā – Tu tiešām neesi bijusi un Tev nevajag? Loģiski, kad kāds tā pajautā – sāc par to domāt, un tad liekas, ka vajag. Bet, patiesībā varēja iztikt.

Kas vēl – patīk, ka stadionā ir dīdžejs ar mūziku, ik pa laikam dungoju līdzi. Mūziku var dzirdēt kādu 1/3 apļa vai nedaudz vairāk. Plus 19:00 vakarā ir dzīvā izpildītāja no Ukrainas – emocionāli – gan abu valstu himnas, gan Kaupera “Mana dziesma”, gan Tīnas Tērneres “You’re simply the best”. Uz tablo neskatos, nojaušu, ka no dāmām esmu ātrākā, bet ultra ir ultra – tur viss var mainīties ļoti krasi.

Bet, pats galvenais – man ir neizsakāms prieks par manu gremošanas sistēmu!!! – tā pieņem un pārstrādā visu sporta uzturu pilnīgi bez jebkādiem iebildumiem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā – tas tā paliks visu sacensību laiku, ja nu vienīgi otrajā dienā nedaudz klunkšķēja vēders, bet to uztvēru pozitīvi – tātad šķidrums tiek uzņemts pietiekami. Tik labs vēders man nav bijis nevienās sacensībās! Šis tiešām ir apbrīnojami neticami!

 Vakars/nakts.

Iestājoties krēsliņai noņemu cepuri un to paltraku – vismaz pagaidām “ledošanās” ir beigusies. Uzlieku matu lentu – prasās nedaudz smukuma 😊 to gan pēc kādām stundām noņemšu, jo šķitīs, ka spiež. Daudzi dalībnieki ir pārģērbušies pat par vairākām reizēm, es turpinu savā starta ekipējumā, izņemot cepuri. Vienīgi teipi no nemitīgās laistīšanās ar ūdeni ir atlipuši un dažs pat nokritis, tāpēc jūtot beršanas diskomforta tuvošanos uzsaucu Mammai, lai meklē vazelīnu – malacīte nākamā aplī stāv ar abiem vazelīniem rokā un prasa, kuru 😊 Ielienu teltī un ļauju sevi kārtīgi sasmērēt (atkāpei – kad to naktī darīs Matīss, tad būs sajūta, ka viņš ar mani apietas, kā ar jēlu olu – un man jāsaka “Davai, smērē drošāk un vairāk, kārtīgu kārtu”). Tumsai iestājoties Mamma nodod instrukcijas Matīsam un dodas uz viesnīcu čučēt. Plāns, ka celsies 7:00, paēdīs brokastis un caur veikalu (pēc ledus) būs atpakaļ.

Aaaaaaa, aizmirsu pateikt, ka 20:00 ir startējuši 12h skrējēji un ienes jaunas asinis sagurušajā trasē. No šiem jaunpienācējiem baigi nevienu neatceros. Vienīgi Aijens nesas ātri un katru reizi mani apdzenot dzied man “Daudz baltu dieniņu” 😊 un nosaka, ka turpinājums būs tad, kad mani atkal apdzīs. Tas liek pasmaidīt.

Draudzenes arī vēlreiz ierodas mani atbalstīt. Šoreiz līdzi ir vēl ceturtā – fizioterapeite Ingucīts, no kuras saņemu komplimentus, ka ķermenis smuki stalts, un izskatos labi. Šis man ir svarīgi un dod papildus apliecinājumu, ka ķermenis ir spēcīgs. Vingrošana ir ZELTS! Meičuki atvadās un aizdodas patusēt.

Par nakts ēšanu jāskatās grafikā, plāns ir nojucis, bet veselais saprāts vēl ir un domāšana skaidra, ka reizi stundā ir kaut kas jāēd. Pa nakti “pieslēdzos” arī pie orgu galda arbūza (ierakstu te, jo ēšanas atskaitē šis neparādīsies).

Vispār tā nakts paiet ātri, jo cik tad tur tā tumsa ilgi ir. Saullēkts ir vienreizējs ar ļoti smuku violetu pamalīti. Kāds 12h skrējējs iesmej par manu Garmin TT kreklu un saka, ka paskries ar mani, lai es paturot tempu. Man nav iebildumu. Pārmijam kādas lietas, saprotam, ka Rīgā strādājam vienā biroju ēkā, bet tad es pasaku, ka vairāk nerunāšu – jātaupa enerģija.

Protams, nevaru nepieminēt nakts lielāko notikumu – 8 minūšu atrašanos horizontāli. Līdz tam nonācu, jo 1) dikti sāka kristies temps un 2) jutu, ka sāku streipuļot. Bet, lai Vīrs uz šo piekristu, pagāja vairāki apļi. Pirmo reizi pasaucu viņu uz pārrunām teltī (lai neviens nedzird) un saku – “man vajag pagulēt, pamēģinām kā Spartatlonā – 10 minūtes – ir ir, nav nav. Ja nebūs – celšos ātrāk augšā, apsolu.” Atbildes nav, tikai ieteikums ņemt kofeīna želeju. Nākamajā aplī jau uzstājīgāk pasaku, lai aiziet sameklēt kādu paklājiņu (paši līdzi neesam paņēmuši). Atbild: “Es paskatīšos”. Šitās atbildes es zinu – tulkojums “es paskatīšos” ir “nē”. Neviens te manu nolikšanos horizontāli neatbalsta. Pienāk nākamais aplis, kad atkal ieskrienu teltī un redzu, ka Vīrs no sava apģērba (biksēm, džemperiem u.c.) ir saklājis guļvietiņu. Esmu beidzot horizontāli un Vīram pasaku: “Uzliec modinātāju uz 8 minūtēm un cel man ar kofeīna želeju un kafiju!”. Pirmās sajūtas apguļoties atceros ļoti spilgti – nenormāli elsoju, mēģinu to nomierināt, izdodas. Tad ieņemu savu ātrāko aizmigšanas poziņu un mēģinu atslābināties, šķiet, ka izdodas. Tā arī es nesapratu – aizmigu vai neaizmigu, bet pati piecēlos reizē ar Matīsa ienākšanu teltī, kurš noteica, ka ir pagājušas tieši 8 minūtes. Tāpat tupot uz ceļiem, apēdu kofeīna želeju un izdzēru puskrūzi ar kafiju (atceros, ka vēl nodomāju, nu kāda velna pēc pielējis pienu 😊, bet saprotu, ja ikdienā dzeru ar pienu, tad, labi gribēdams, stiepa man tādu. Šoreiz gan varēja iztikt).

Pēc piecelšanās atsākt skriet nav grūti, ripo labi un sajūtas ir brīnišķīgas. Pulkstenis pīkst zem 6 minūtēm uz km, pat ap 5:30 un vēl ātrāk. Nodomāju, ka jābremzē, bet atceros Trenera teikto par tempa pamainīšanu, kā arī saprotu, ka paskrienot ātrāk muskuļi kaut kā pamainās un izkustās (ja tā var teikt), tāpēc ļauju sev izskrieties. Vīrs ir šokā un knapi atraujas no datora, kad lidoju garām un saku, ka man viss labi 😊

Rīta cēliens.

Rīta cēlienu spilgti atceros ar to, ka nu jau pulkstenī ik pa laikam uzmetu acis arī kilometriem. Ļoti gaidīju, kad būs 150 – tā likās tāda robežšķirtnīte. Likās, ka ar 150 km varētu sagaidīt Mammas atgriešanos atbalsta teltī, bet pēc nakts paātrināšanās posma, saprotu, ka uz Mammas ierašanos būs jau kādi 160-170km. Tas labi. Pēc 180 jau varēs gaidīt maģisko 200 robežu. Ik pa laikam kāds no skrējējiem ieminas, ka viņam ar nākamo apli būs personal best (PB), es klusēju – man līdz PB vēl kādi 40 km 😊).

Tuvojas 8:00 un 12h skrējēju finišs. Te jāpaskaidro, ka tuvojoties laika atskaites beigām, šķērsojot finiša līniju ir jāpaņem kociņš, akmens vai krītiņš un tad laika atskaites beigās tas jānoliek vietā, kur aplī esi palicis. Tādā veidā pie pabeigtajiem pilnajiem apļiem vēl tiek klāt pieskaitīti nepilnā apļa metri. Pieskaitīšana notiek ar tādu speciālu riteņveidīgu iekārtu piemērot klāt metrus. Nebiju iedomājusies, ka organizatori mērot uz asfalta uzpūtīs 100, 200, 300 utt. metru atzīmes – tas ir loģiski, jo tad mērot 24h un 6h skrējējiem ir vieglāk izdarīt aprēķinus. Šīs atzīmes mani kādu laiku reāli kaitināja – kaut kā nepatika skatīsies, ka tagad ir 200m no apļa, tagad 400m. Bet, ar laiku pieradu arī pie tā.

Par ēšanu – skrienu un domāju, nu, kas man vēl tāds garšīgs ir līdzi un nāk apgaismība – arbūzs!!! Dodu Matīsam uzdevumu. Arbūzs iet iekšā labi, nezinu gan, cik tur tas cukurs – šeit ogļhidrātu aprēķini nav veikti. Uz trīs apļiem uzvelku arī skriešanas vesti, lai palādētu pulksteni.

9:00 startē 6h skrējēji – šie ir vēl ātrāki, jo startē no rīta un ir izgulējušies un uz mūsu fona izskatās neizsakāmi svaigi. Te no pazīstamajiem izrādās ir Līga Girgensone, Sergejs Maslobojevs ar Agri Samcovu. Pēteris Cābulis arī.

Ierodas arī Mamma – ledus ir maz, pēdējās četras 500g paciņas no veikala. Ja vakar aizgāja deviņas, tad ar četrām te būs maza aršana. Kā ir, tā ir – galvā atgriežas cepure ar ledus kabatām.

Matīss tikmēr sauc kaut kādus skaitļus un vietas un runā, ka otrā un trešā vieta esot tuvu un, ka es drīz tur būšu. Man kaut kā tā neliekas, jo ik pa laikam uzmetot aci tablo, redzu, ka nemainīgi esmu 5.vietā. Es pat nezinu, kuri ir man tur priekšā. Principā mani tas arī baigi neinteresē – man vajag PB un tad, ja sanāks – arī Spartatlona automātisko kvalifikāciju. Tad plāns būs izpildīts un arī vieta būs laba.

Jau sen man ir ienācis prātā, ka vajadzētu salīdzināt Garmin km ar čipa km, bet kaut kā visu laiku piemirstu to pajautāt Matīsam. Beidzot, kad es uz pulksteņa esmu tikusi pāri 191 km un esmu noslēdzošajā desmitā uz 200 km atskaites punktu, kam pēc tam loģiski seko arī PB, es to atceros pajautāt. Atbilde mani vienkārši šokē, lai neteiktu vairāk. Čips ir samērījis 185 km, tātad es tieku pēkšņi atmesta atpakaļ par 6 km. Sajūta ir briesmīga. Vīrs pēc tam atzīst, ka šo salīdzināšanu vajadzēja uztaisīt ātrāk. Es pie sevis mēģinu rēķināt, vai tad vispār es te varu paspēt tikt līdz 200 un PB, par Spartatlona automātu vispār jau šaubos. Bet, pieļauju, ka mana matemātika tajā brīdī nav baigi laba.

Noslēgums.

Kādu brīdi pie sevis rakstot domāju, kuru stundu varētu saukt par “noslēguma” sākumu 😊 Teiksim tā – es gaidīju, kad uz trases laika pulksteņa skaitli “1” nomainīs “2”, jo likās, ka tad būs foršāk, ka tas divnieks priekšā. Tātad, noslēgums būs noslēdzošās četras stundas. Sajūtas galvā divējādas – it kā četri ir maz, bet tomēr daudz. Nevaru saprast. Mana atbalsta komanda ir atkal kļuvusi lielāka, jo pamanu, ka ieradusies ir Dana Mačtama ar Uvi. Nu, jā – kas tad viņiem te no Ventspils ko neatbraukt. Apķeru, sasveicinos, sabučojos – viņi, jo īpaši Uvis, ir piedevuši atbalsta komandai jaunu dzirksteli. Saprotot, ka ledus nav daudz, šie momentā aizdodas griezt otrādi Roju un jau pēc neilga laika ir atpakaļ ar pilniem maisiem ledus un aukstu minerālūdeni. Jā, starp citu – gāzēts auksts minerālūdens ļoti labi gāja iekšā gan naktī, gan no rīta.

Nu jau stājos pie telts un bļodas katrā aplī, jo, neskatoties uz to, ka laistīšana ir arī ap apļa 800 – 900 metru (vietējie ar šļūteni), es žūstu nereāli ātri un arī apļa beigās vajag uzliet uz galvas ūdeni un uz skausta aiz krekla aizbāzt slapju švammi.

Kaut kādā brīdī (neatceros, precīzi kad) Matīss paziņo, ka tūlīt noķeršu 2.vietu – Ritvaru Lērmi un, ka būšu ātrākā no visiem latviešiem. Tas izklausās nereāli, kaut ko tādu nebiju gaidījusi. Ritvaru zinu, kā izskatās, un skrienot redzu tiešām, ka tuvojos – rokā ir! Tomēr vēl kādus tuvākos apļus mēs vēl pamaināmies vietām apļa ietvaros atkarībā no tā, kurš ilgāk pavada laiku starpfinišā. Līdz es pieņemu lēmumu, ka ir jābēg prom un jāiegūst handikaps. Noķeru Ritvaru par apli un tagad ir tāda komforta zoniņa – esmu Ritvaram priekšā par apli. PB arī ir. Un pa galvu jaucas domas, ka bez tā Spartatlona automāta varētu arī iztikt 😊 Dalība tāpat tur nežēlīgi dārga – kam man to vajag? Mēģinu savai atbalsta komandai iestāstīt, ka es gribu sākt staigāt. Atbalstu nerodu, tieši otrādi – draudzenes ir atgriezušās, tikušas pie DJ pults un nu jau runā atbalsta vārdus pa mikrofonu, liek dziesmas, kas man patīk, un bļauj kā trakas. Jā, uz fizioterapeite Ingucīts pasaka, ka es vēl joprojām smuka un stalta. Nu, kā lai neskrien 😊 Saņemos. Džeki (Matīss ar Uvi) tikmēr mēģina pēc numura atrast līderi lietuvieti. Šis laikam skrienot bez numura, viņi iešot teikt, lai viņu diskvalificē 😊. Āksti. Es tikmēr atļaujot apstāties pie tablo un  paskatīties savus km – tagad es gribu zināt jau konkrēti, ko te vēl var paspēt saskriet. Mēģinu rēķināt un, jā – Spartas automāts sanāks gan – nu labi – to tad saskriešu un tad 100 punkti pāreju soļos – lūdzu, ļaujiet man vismaz bišķi pastaigāt šajās sacensībās! Beidzas kārtējais aplis un saprotu, ka savu kārtējo apli ir pabeidzis arī līderis lietuvietis (viņš starp citu ikdienā ir skolas direktors) un soļo. Apstājos arī es un sākam runāt – viņš vairs negrib skriet, atbildu, ka es arī nē. Vienojamies, ka atlikušās aptuveni 40 minūtes kopā nostaigāsim. Viņš mani apķer, pasniedz ceriņu zaru un tā mēs dodamies garām teltīm. Mana atbalsta komanda ir šokā. Man tajā brīdī viss vienalga. Izejam no stadiona. Atbalsta komanda aiz žoga mēģina pierunāt tomēr paskriet. Es negribu. Un tad aiz muguras parādās ātrākais latvietis Ritvars. Viņš skrien un apdzen mūs ar lietuvieti. Saprotu, ka šādi es pakāsīšu savu absolūto uzvaru starp latviešiem. Tas būtu stulbi, galīgi to negribu. Uzvarēt absolūtajā taču ir nereāli forši 😊 Atdodu lietuvietim viņa uzdāvināto ceriņa zaru un sāku ķert rokā Ritvaru. Atbalsta komanda ir pārlaimīga.

Tipinu un gaidu noslēdzošo apli. Gribas ātrāk paņemt to akmeni un nolikt zemē. Skatos pulkstenī, ka vēl kādas 18 minūtes atlikušas – sasodīts, vēl nevaru ņemt akmeni, jo paspēšu noskriet vēl vienu apli. Lūk, tagad man uznāk raudiens un raustās lūpa – jo nāk atklāsme, ka es to būšu izdarījusi un izdarījusi labi! Spartatlonā bija līdzīgi – raudiens nebija finišā, bet kādus 2 km pirms finiša – jo tad apziņa saprot, ka viss – tas būs beidzies un es to būšu izdarījusi.

Pēc finiša.

Matīss bļauj atlikušās sekundes, skrienu ar savu akmeni un Latvijas karogu rokās. Tuvojas tualetes – nu nē – pie tām es negribu finišēt – jāskrien ātrāk, lai tiktu tām garām uz smukāku vietu 😊 Vissss, atskan signāls un nolieku savu akmeni zemē. Tas ir beidzies! Jūtos sasodīti labi. Neticami labi. Protams, ir sagurums, bet šīs 24h nevar salīdzināt ar iepriekšējiem diviem diennakts skrējieniem – tajās es necēlos no asfalta.

Pēc kāda laiciņa mani apķer un apsveic Gita, kurai šoreiz bronza un pirmais, ko apķerot pasaka – cik Tu vēsa. Tātad, viss ir darīts pareizi – man ir izdevies noturēt ķermeni nepārkarsušu visu sacensību laiku!

Man bija liels prieks, ka es izskatījos fiziski tik labi, nu teiksim ne labi, bet ļoti normāli, un to redzēja mani vecāki. Jo viņi jau par mums satraucas visvairāk. Joprojām, kaut arī esam pieauguši. Ja es būtu šķība, līka, vemjoša – viņiem droši vien katras manas nākamās sacensības radītu bažas un satraukumu – tagad, pieļauju, kas viss būs normāli.

Un vispār pēc pāris dienām es saprotu, ka varbūt pat nedaudz esmu nohaltūrējusi un varēju piespiest sevi noskriet vairāk. Tas Latvijas rekords (229km) tiešām ir/bija ņemams 😊 Vismaz tā man šķiet galvā pāris dienas pēc pasākuma.

Pēc finiša sajūtas/sāpes/traumas/miegs/ēšana.

Neskatoties uz kāju gatavošanu pret tulznām, tomēr regulārās slapināšanās dēļ (tā vismaz es domāju), tulznu ir daudz, jo īpaši uz labās kājas – laikam tomēr vadošā 😊 Uz īkšķa blakus ir vēl viens īkšķis tulznas izskatā ☹. Kāju pirksti arī sapampuši un pulsē, tas neļauj gulēt normāli vēl kādas 3 dienas pēc finiša. Guļu ar kājām uz spilvena (paceltas augstāk), nakts vidū pūšu auksto uz pirktiem un kaut kā iemiegu. Ceturtdienā (30.05.) beidzot tulznas pamazām nomierinās, kreisā kāja pavisam laba, labās kājas lielais pirksts principā ir vienīgais, kas traucē teikt, ka sacensības ir pagājušas bez traumām 😊

Pēc finiša (svētdienā) 60 minūtes arī “sēdēšana zābakos” + 3 km pastaiga līdz jūrai. Masāžas pistoli pirmajās dienās ikri negrib – jūtīgi. Nedaudz jūt arī muguru, kreisās rokas augšdelmu. Pārējais ķermenis jūtas lieliski. Apetīte tuvākās 2 dienas nekāda un pēc tam pamazām atgriežas. Tulznu dēļ ērtāk ir pārvietoties ar velo nekā staigāt.

Nu tā kaut kā – diezgan haotiski sanāca, bet ņemiet par labu. Varbūt kādam noderēs.

Nākamreiz (ja tāda būs un būšu gatavojusies tik pat rūpīgi) vairāk jānotic sev un jāpaspiež sevi līdz galam. Nu nav normāli, ja pēc 24h vēl var normāli tusēt – tā tam nevajadzētu būt, man vajadzēja būt beigtākai 😊

Sigita.

Ēšanas plāns.

Par šķidrumu/pulverdzērienu sagatavošanu un pasniegšanu:

• Izšķīdināt lielajās, cietajās pudelēs 1-2 elektrolītu tabletes (mainīt garšiņas) un tad saliet pa mazajām, cietajām (170 ml) pudelītēm. Tām visu laiku jābūt uz galda malas piepildītām (4 gab.). Es skrienot garām paņemšu, padzeršos un iemetīšu kastē, kas būs nolikta tālāk. Paņemt un atkal uzpildīt. Šis ir bez daudz kalorijām. Ideāli (Trenera vārdiem “kruta”), ja stundā izdzertu 1 litru. Lai tam sekotu līdzi, vieglāk skaitīt, cik lielās pudeles tiek sajauktas pirms ieliet mazajās. Lūgums šo piefiksēt tabulā.

• Lielajās mīkstajās pudelēs šķaidīt pulveri (3 veidi – daudzumu skatīt pēc tabulas, galvenais, lai izpildās ogļhidrātu daudzums); Maurten (jāber visa paciņa (ir mazā un lielā); šis grūtāk šķīst, kratīt stiprāk). Šie pulveri aizvietos želejas. Vieglāk sašķaidīt mērkrūzē (varbūt) un tad ieliet. Ir arī piltuve (vai kā to sauc latviski).

Pamata ēšanas plāns ir veidots: sporta uzturs + katru 4h “īsts” ēdiens.

Pa starpām palutināt ar: arbūzu, apelsīnu, greipfrūtu, banānu, marinētiem gurķīšiem, šokolādes batoniņiem, Nomedas batoniņiem, buljonu, tēju ar medu, kafiju, gāzētu minerālūdeni, colu, pildītām vafelēm, želejkončām, no rīta puses – varbūt kāda svaigi cepta bulciņa no vietējās konditorejas (mīksta, reāla bulka). Necensties iejaukt greipfrūtu pie griķiem :D

Tabulā lūgums piefiksēt, ko es reāli apēdu un cik tas ir ogļhidrātu.

*Mamma piefiksēja km pēc Garmin, ko nosaucu katrā stundā. Matīss laikam no tiešsaistes datiem. Matīsa dati iekavās. Pēc tam km nomainās uz gaisa temperatūru 😊