Kad pirms diviem gadiem pieveicu savu pirmo maratonu tīri labā ātrumā 3:24:27 un nejutos pārāk saguris, skaidri zināju, ka nākamais noteikti būs, tikai jautājums bija – cik ātri to pieveikt? Protams, ka būtu vareni izpildīt olimpisko normatīvu 2:45 (visiem jau nav jāsaka, ka tas ir normatīvs sievietēm), tomēr skaidrs, ka līdz tam tikt varētu būt, maigi sakot, pagrūti. Tad nu salasījos dažādus skrējēju rakstus un nospriedu, ka noskriet maratonu zem 3 stundām parastam vidusmēra amatierim skaitītos varen labi. 2017. gadā tā kā sāku tam trenēties, bet trauma pēc ultramaratona Rīga-Valmiera pārvilka treknu svītru visiem plāniem, un gads sanāca tāds – nekāds.
2017. gada rudenī jau sāku trenēties cītīgāk, mēnesī noskrienot ap 200km. Kārtējo reizi saņēmos un decembra sākumā atmetu smēķēšanu, kas gan, protams, atkal noveda pie pamatīga svara pieauguma. Tomēr sāka atgriezties ne tikai apaļā forma, un pirmajā Noskrien ziemu posmā jau varēju paskriet puslīdz pieklājīgi. Janvārī sāku rukāt uz pilniem apgriezieniem, un rezultātus varēja manīt, pieklājīgi noskrienot ultru no Bikstiem līdz Rīgai.
Treniņplānu pildīju kārtīgi, skriešanai ārā netraucēja arī sals un sniegs. Svars arī pamazām tomēr dila, un nākamajos Noskrien ziemu posmos gāja aizvien labāk. Tā nu pamazām trenējos, kamēr aprīļa sākumā pienāca Liepājas pusmaratons, kurā beidzot paskrēju zem maģiskās 1:30 robežas. Tā kā vēl nedaudz rezervju bija un līdz maratonam vairāk nekā mēnesis, sub3h sāka likties reāls.
Šajā laikā trenējos varen centīgi, treniņos laboju veselu kaudzi PB distancēs līdz 10km, Vo2max sasniedza 58, Garmins prognozēja fantastiskus finiša laikus. Nekas īpaši nesāpēja, vienīgais – palaidos svara regulēšanā, un no cerīgajiem 75kg atkal biju pietuvojies 80kg robežai (tā, salīdzināšanai – pie mana 170cm auguma svaram vajadzētu būt ap 65kg, nu, ņemot vērā, ka daudz muskuļu savulaik nevajadzīgi uzkačāts, tad ap 68kg). Sākot pirmsmaratona diētu, svars nedaudz nokritās, bet pēc uzlādes ar saldumiem starta rītā nepielūdzamie svari rādīja 79kg. Ko tur vairs, pašam vien būs tā riepa līdzi jāstiepj. Labi, ka vismaz siltums iestājās krietni ātri un varēja puslīdz aprast ar skriešanu šādos laika apstākļos. Nedēļā pirms maratona nedaudz stresoju, jo sāku apjēgt, uz ko esmu parakstījies, līdz ar to naktīs gulēju ne visai labi, un starta rītā nedaudz sagriezās vēders, par laimi, ne pārāk briesmīgi.
Atšķirībā no pirmā maratona, kurā mani uz katra stūra gaidīja pudeles ar vitargo maisījumu, šoreiz biju bez atbalsta komandas trases malās, kas nozīmēja, ka būs līdzi jāstiepj želejas un jāmēģina skrienot iemānīt iekšā ūdeni mutē no glāzītēm dzeršanas punktos, kas gan ātrumā ap 4:15 min/km bieži vien rezultējas ar aizrīšanos un palikšanu bez vērtīgā šķidruma. Pirms starta uzpildījos ar vitargo šķīdumu, līdzi paķēru 6 želejas, no tām 3 – ar kofeīna piešprici. Droši vien, ka par daudz, bet ļoti biedēja izslavētā “siena”, kurā negribējās atdurties enerģijas trūkuma dēļ. Plāns bija pirmo želeju apēst pēc 10. kilometra, un tad pa vienai ik pēc 5km.
Tāds nu arī 20. maija rītā devos uz startu. Pāris km iesildījos, satiku “Mans pirmais maratons” absolventus Andu, Arni, Aivaru un Māri, uzmundrinājām viens otru un ieņēmām starta pozīcijas. Pieredzes mācīts, pielavījos iespējami tuvu elites koridoram, lai nebūtu jārausta temps, vēlāk dzenoties pakaļ tempa turētājiem.
Pēc starta rikšoju vienā tempā ar Aivaru, kurš skrēja pusmaratonu, sarkanie TT baloni vēl bija kaut kur aizmugurē. Pēc kāda gabaliņa gan Uldis un Reinis mūs apdzina, un mēs iekārtojāmies vajadzīgajā pozīcijā. Pirmie 5km pagāja tīri ok, 5. kilometrs pat tika noskriets visātrāk – 4:10. Pēc tam jau sāka palikt grūtāk, īpaši vietās, kur spīdēja saulīte un nebija vēja. Laiks no rīta likās pat tīri dzestrs, un grādu bija mazāk nekā iepriekšējās dienās, tomēr uzreiz varēja sajust saulītes iedarbību.
Kaut kur drīz burzmā pazaudēju Aivaru, domāju, ka viņš aizskrējis ātrāk, bet izrādījās, ka diemžēl izstājies. Saulīti jau labi sajutu Ķīpsalā, tāpēc sāku ātri lakt ūdeni un laistīties. Atgriežoties uz Vanšu tilta, jau sāka palikt grūtāk un temps nokritās par pāris sekundēm, kā ierasts, pēc 7. km sāku prātuļot par izstāšanos. Tomēr baloni vēl turpat vien bija, un turpināju rikšot. Turpat netālu arī skrēja “Mans pirmais maratons” kolēģis Raimonds, kurš veica pusmaratona distanci, un varēja manīt, ka viegli viņam neiet.
Pamazām siltajos trases posmos jutu, ka temps sarūk, arī vējš, kas labi dzesēja, arī nedaudz pūta atpakaļ. Pie Akmens tilta baloni jau bija pamukuši nedaudz prom. Uz AB dambja saņēmu uzmundrinājumus no Reno un brīdinājumu, ka tālāk būs grūti, kas tā arī bija. Posms pa Mūkusalas ielu līdz Salu tiltam bija īsta cepešpanna, kas arī nokāva manas izredzes vēl turēties līdzi baloniem. Kādu brīdi vēl temps turējās ap 4:20, bet tad jau spēju vien pavilkt uz 4:35. Tuvojoties pusmaratona finišam, vienu km noskrēju uz 4:26, bet tas bija arī viss. Pusmaratons tika pieveikts 1:32 (mans otrs labākais pusmaratons). No plāna atpaliku jau 2 minūtes, un bija skaidrs, ka tās atvinnēt vairs nevarēšu. Nu bija iemesls palaisties slinkumā un ķerties pie plāna B, kas nozīmēja – noskriet PB un neļaut, ka noķer TT 3:15 baloni Konstantīna vadībā.
Cepešpanna
Tālāk skrēju jau tempā ap 4:35-4:45 min/km. Būtu sācis šādā ātrumā, tad jau nekas, bet pirmā trases puse bija nogurdinājusi, saulīte cepināja un pretvējš spīdzināja, tāpēc īpaši viegli nebija. Bija jau arī pienākusi nomācošākā trases daļa – Skanstes plašumi, tomēr kaut kā steberēju uz priekšu. 32. kilometrā pirms Vanšu tilta apdzinu Ludriku, kurš sākumā skrēja varen ātri un vēlāk bija nolūzis, bet Ķīpsalā ūdens uzpildes punktā noķēru Valdi, kurš gan tūlīt aizmuka, bet pēc brīža nolūza un tapa apdzīts. Ātrums gan brīžiem jau bija gandrīz 5 min/km.
Plāns “Noķer Andri” izpildīts
Uz Vanšu tilta man pa priekšu skrēja viens vācietis, kuram viņa līdzjutējs vizinājās pa priekšu uz velo bļaustoties un uzmundrinot. Tas mani kaitināja, arī pabļaustījos vāciski, dabūju otro elpu un 4km pirms finiša sāku skriet nedaudz naskāk. Tomēr maratons paliek maratons, drīz kājas kļuva kā no koka, un pēdējie pāris km nebija viegli. Pašā finišā vēl mēģināju pasprintot, jo viens nesās garām, tomēr čalis pamanījās pašā pēdējā brīdī aizšmaukt pirmais.
Gala rezultāts 3:13:50, 184. vieta kopvērtējumā, 20. vieta vecuma grupā. PB uzlabots par 11min.
Secinājumi? Ar vienu ātru 1:29 pusmaratonu laikam nepietiek sub3h maratonam. Jānoskrien vismaz kāds pārītis ap 1:26 – 1:27. Un jārij mazāk.
Pasaules lielākā skriešanas komūna adidas Runners Riga uzsāk pavasara treniņu programmu, kas īpaši paredzēta iesācējiem − tā veiksmīgi palīdzēs sagatavoties pirmajam skrējienam Lattelecom Rīgas maratonā! Lasīt tālāk.
2 stundas un 58 minūtes. Maratona rezultāts, par kuru būtu priecīgi lielākā daļa skrējēju-amatieru. Rezultāts, par kuru vēl pirms gada būtu bijis priecīgs arī es. Tomēr tas nebija prieks, kas mani pārņēma finišā. Jā, ķeksis ievilkts – noskriets maratons zem 3 stundām. Bet bez gandarījuma.
Kāpēc?
Par visu pēc kārtas.
Mani maratoni
Esmu skrējis salīdzinoši daudz garus skrējienus, tomēr tradicionāli (un oficiāli) maratoni bijuši (tikai?) septiņi. 3 no tiem bija daļējā TT, daļējā vienkārši baudīšanas režīmā, 3 sacensību režīmā, bet viens ciešanu režīmā, kad izdomāju, ka ir laba doma piedalīties maratonā nākamajā dienā pēc 8h piedzīvojumu sacensībām. Laikam šis maratons arī bija brīdis, kad sapratu, ka neesmu visvarens.
Atgriežoties pie 3 maratoniem, kas veikti sacensību režīmā:
2013. gada Rīgas maratons – mans pirmais maratons, ko pieveicu 3 stundās un 32 minūtēs. Labs rezultāts, ja neskaita, ka pirmo pusi noskrēju 1h38min, bet otro attiecīgi 1h54min jeb par 16 minūtēm lēnāk. Priekš pirmā rezultāts labs, bet pavērojot splitus, skaidrs, ka varēja labāk, ja vien būtu prātīgāk sācis.
2013. gada Valmieras maratons – 3 stundas un 19 minūtes. Pirmā puse veikta aptuveni 1h38min, bet otrā attiecīgi par kādām 3 minūtēm lēnāk. Tīri ok, ja ņem vērā, ka distances vidū dabūju noberztu pēdu, tāpēc pamainīju soli.
2015. gada Viļņas maratons – 3 stundas un 10 minūtes. Pirmā puse veikta ap 1h35min, otrā mazliet ātrāk. Maratons, ar ko lepojos visvairāk – spēju savus spēkus sadalīt tā, ka otrā puse tika noskrieta ātrāk, tomēr skaidrs, ka labāk noskriet nespēju, jo uz beigām temps sāks kristies.
Gatavošanās astotajam
Laikam jau nevaru īsti teikt, ka gatavojos 8. maratonam. Pirmkārt, gatavojos skrējienam Rīga -> Valmiera. Kas arī veiksmīgi izdevās.
Tomēr šis ceļojums uz Valmieru ne tikai atstāja iespaidu uz mani fiziski (grūti teikt, kad kājas no tā atkopās, varbūt vēl nemaz nav atkopušās), bet Haiveja Tuhela nāve sagrāva mani morāli – pēc nedēļas atpūtas negribējās atsākt skriet, bija grūti atrast motivāciju. 15. aprīlī tomēr saņēmos izskriet garo treniņu, ko nobeidzu ar 11km maratona tempā. Bija grūti. Bija ļoti grūti.
Un tam sekoja atvaļinājums. Sākumā vēl centos vismaz izskriet rīta mierīgos, tomēr tie arī izsīka. Lai gan atvaļinājums tika pavadīts aktīvā garā (staigāšana, kāpšana, velo), tomēr skriešana izpalika. Ir grūti sevi piespiest celties pusotru vai divas stundas agrāk, ja aizej gulēt tajā pašā laikā, kad citi.
Pēdējais atvaļinājuma skrējiens bija mēģinājums izbaudīt kalnus – aptuveni 7 km noskrējiens ar 500m kritumu. Iespējams, lieki piebilst, ka tas nebija prātīgi (bet toties forši).
No atvaļinājuma atgriezos ar sāpošiem ikriem un pāris uzēstiem kilogramiem.
Divas nedēļas pirms maratona atkal skrienu garo treniņu apkārt Ķīšezeram. Ikri (at-)sāk sāpēt jau kādā piektajā kilometrā. Tempu nespēju noturēt un viss ir slikti. Domāju par to, kā, skrienot uz Valmieru, pirmo maratonu pieveicu aptuveni 3 stundās un 3 minūtēs. Tagad šķiet, ka varētu būt ne tikai problēmas pieveikt maratonu ne tikai šādā laikā, bet arī lēnāk. Šķiet, ka vispār neesmu spējīgs pieveikt maratonu. Tomēr savus 30 kilometrus noskrienu.
Nākamajās dienās atkal sāp ikri. Neko sakarīgu neskrienu.
Garajā nedēļas nogalē dodos uz Liepāju, kur paredzēti orientēšanās pasākumi. Sanāk izcelt otro vietu telpu orientēšanās pasākumā Lielajā Dzintarā – ēkā, kur, iespējams, kāds no dalībniekiem arī pazuda. Savukārt sestdienā un svētdienā sanāk paskraidīt mazliet ātrāk. Sanāk arī atrauties manu pirmo diskvalifikāciju, kas atkal mani grauj morāli.
Visbeidzot pēdējā nedēļā atraujos savilktu (vai sapūstu, vai apsaldētu, vai vēl nezin kādu) kaklu (kakla nervu?). Tā nu maratona nedēļā sanāk izskriet pirmdienā (kad viss vēl nav tik traki) un ceturtdienā (kad šķiet, ka nāksies pierast pie skriešanas bez skatīšanās pa labi, pa kreisi).
Piektdienā noteipojos – ceļi (profilakse) un kakls (lai vismaz var pagriezt galvu tik ļoti, ka ar acs kaktiņu var saskatīt, vai kāds tuvojas no aizmugures).
Vēl tiek norunāti atbalstītāji, kas pados pāris želejas pa ceļam.
Astotais
Svētdienā pieceļos un jūtos labi. Kaklu gandrīz nejūt. Čāpojam atstāt Ēru ciemos un pēc tam līdz startam. Viss ir sakārtots (un nokārtots), mazliet paskraidīts, var stāties startā. Lēnām izlavierēju tuvāk elites koridoram, tomēr palieku pāris rindas tālāk. Neesmu jau nekāds megaskrējējs, kam pienāktos stāvēt tuvu startam.
(te gan jāsaka, ka jābeidz šāda attieksme, jo ir skrējēji, kas kā @#$%@#!)@ nostājas pirmajās rindās, taču viņiem ne tikai nevajadzētu tur stāvēt, bet visdrīzāk vajadzētu arī pamainīt koridoru)
Pārmiju vēl pāris vārdus. Un starts!
Laikam jau nekas dīvains, bet man skrienas. Protams, jālavierē starp tiem, kas ir nostājušies priekšā, tomēr pirmais kilometrs paiet apmēram 4 min/km, savukārt otro man pulkstenis rāda 3:43 min/km – protams, 2. kilometra atzīme pienāk mazliet vēlāk. Sūdīgi – tātad pulkstenim uzticēties nevar. Nākas sekot līdzi tempam, vadoties pēc kilometru atzīmēm trasē. Bet patiesībā jau tas nav svarīgi – es šodien skrienu pēc sajūtām. Un sajūtas ir labas. Tā arī skrienu. Pirmie 5 kilometri tiek veikti 19:54, kas ir ātrāk nekā vēlējos, bet jūtos taču labi.
Tie, kas orientējas tempos un rezultātos, visticamāk sapratīs, ka šis nebūs stāsts ar laimīgām beigām. Bet pagaidām tas mani neinteresē. Es jūtos labi. Saņemu vēl uzmundrinājumus no pazīstamiem skrējējiem, kā arī šoreiz pat ir kāds pazīstams cilvēks trases malā. Satieku vēl puisi no Ozona, ar kuru sanāk aprunāties. “Kāds tavs mērķis? 1:25?” viņš jautā. Lepni atbildu: “Plāns A – 2:50, plāns B – 3:00.” Tieši tā – es skrienu maratonu! Un, lai gan drīzāk vajadzētu samazināt ātrumu, pēc šādas replikas kājas pašas mani sāk nest ātrāk uz priekšu.
Visi šie incidenti (atbalsts, sarunas) nepalīdz, jo nākamie 5 kilometri jau tiek veikti ātrāk par pirmajiem – 19:29.
Posmā starp 12. un 13. kilometru dabūju papildus želejas no māsas. Želeju paņemšana ir atstrādāta – izmēģinājām māsas virtuvē.
Šķiet, ka beidzot esmu iegājis ritmā – skrienu ap 4 min/km. Mani arī nesatrauc Krasta iela, par ko daudzi mēdz sūdzēties. Es vēl jūtos lieliski un tieši tā arī skrienas. Nākamie 5 kilometri noskrieti 20:03.
Šķiet, ka jāsāk ieslēgt maza piepūle. Ēdu želejas, bet kaut kā šķiet, ka ar tām šoreiz esmu pārspīlējis. Kaut kas vēderam līdz galam nepatīk – tā kā mazliet kaut kas spiež. Noskrieti 20 kilometri, no tiem pēdējie pieci – 20:10. Tāpat kā skrienot uz Valmieru nejauši uzstādīju PB maratonā, tā šodien kritīs mans pusmaratona rekords – ~1h24min. Kļūst vēl mazliet grūtāk. Tomēr man iespiedies atmiņā Renāra Rozes garo distanču iedalījums – pirmā trešdaļa ir viegla, otrā – grūta, trešo spēj izturēt tāpēc, ka tuvojas finišs. Maratonam nav jābūt vieglam. Noskrienu garām pusmaratona finišam un, protams, palieku gandrīz viens. Jūtu, ka ātrums krītas. Tomēr nesatraucos – aiz muguras jau 23 kilometri. Cik gan man tas ātrums nokritīsies?
Bet notiek tieši tas pats, kas manā pirmajā maratonā. Pēkšņi vairs nav iekšā. Kājas ir pilnas. Un ātrums krītas brutāli. Šie 5 kilometri (no 20. līdz 25.) vēl ir sakarīgā ātrumā – noskrieti 20:13, tomēr es vairs galīgi neesmu tas pats džeks, kas vēl pirms pāris minūtēm. Tā ir cīņa par izdzīvošanu.
Velkos! Tas, kas mani pašlaik notur pie dzīvības – man ir jāpaspēj norunātajā laikā paņemt želejas no brāļa. Tas notiek mazliet pēc 28. kilometra. Šeit vairs nav svarīgi, ka arī ar brāli esam atstrādājuši želeju paņemšanu – visticamāk, kamēr paskrienu viņam garām, viņš varētu man ne tikai iedot želejas, bet vēl paspiest roku un uzņemt selfiju ar mani. Kaut ko noburkšķu un skrienu tālāk.
Nākamie 5 kilometri ir noskrieti 21:58. Mans temps ir krities par vairāk kā 20 sekundēm kilometrā. Nez no kurienes uzrodas Haivejs un sāk ar mani runāt. “Nožēlojami,” viņš saka, “Tu! Esi! Nožēlojams!” Nepietiek, ka man jau tā ir grūti, viņš vēl mani šādi noniecina. Bet diemžēl nevar nepiekrist. Viņam ir taisnība.
Ik pa brīdim kāds paskrien garām. Man ir liels prieks, ka Rīgas maratons ir mazs – nespētu izturēt vairāk garāmskrējēju.
Pēc Vanšu tilta meitene mikrofonā bļaustās par to, ka šis ir 26. Rīgas maratons. Nākas viņu labot. Iespējams, viņa nesaprot, par ko runāju. Vēl joprojām nav skaidrs, vai viņa nebija īpaši gudra, vai arī es nespēju sakarīgi izpausties, vai varbūt abi.
Kozmens. Bestest atbalstītājs. Kaut ko tādu viņam arī noburkšķu. Un te pēkšņi mani ar velo panāk Sandis. Pozitīvi – vismaz kaut kas palīdzēs novērst domas no grūtībām.
Nākamie 5 kilometri tiek veikti 22:59. Lai arī Sandis blakus palīdz viņš tomēr nespēj manām kājām likt kustēties veiklāk.
Tiek apēsta pēdējā želeja. Kofeīna. Tomēr ir lieta, ko nesaprotu. Vai šai želejai nevajadzēja manī atmodināt kaut kādas papildus rezerves? Laikam jau problēma ir kājās, nevis enerģijas trūkumā.
39. kilometrā Sandis mani pamet, lai dodos atbalstīt Ieviņu. Vairs jau tikai mazliet virs 3 kilometriem un mocības būs galā.
Brīvības piemineklis ar atbalstītājiem tautastērpos – laikam jau mazliet palīdz. Tomēr šie 5 kilometri arī nav nekas dižens – veikti 23:39.
Nekas, te jau arī pagrieziens un pēdējie 2 kilometri. Bundzinieki un meitenes dod kaut kādu papildus būstu. Brīvības piemineklis. Cenšos tautubērniem saukt: “Surikati! Surikati!” Kaut kā nepavelkas. Vai nesaprot. Laikam jau neesmu pārāk sakarīgs.
Skrējiens cauri Vecrīgai, tūlīt finišs, bet man vēl garām paspēj paiet pārītis cilvēku. Cenšos arī paātrināties, bet to spēju uz nieka pārdesmit metriem. Ieskrienu finišā. 2:58:12. Nožēlojami! Haivejam bija taisnība.
Secinājumi
Es zinu, ka zem 3 stundām noskriet maratonu ir daudzu cilvēku sapnis. Bet domāju arī, ka šo cilvēku sapnis ir 3 stundās noskriet skaistu maratonu. Šis nebija skaists maratons, tāpēc arī neesmu apmierināts.
Es varu labāk. Es varu daudz labāk.
Skaidrs ir tas, ka kaut kad kritīs pusmaratons 1h20min.
Nākamais maratona mērķis nebūs izskriet zem 2h50min. Tas man ir pa spēkam, bet diemžēl neprātīgais sākums, pāris liekie kilogrami, kā arī treniņu neesamība pēc Valmieras darīja savu. Tāpēc nākamais mērķis būs 2h45min.
Ēst par daudz nav labi (gan uzēdot liekus kilogramus, gan želeju veidā skrienot).
Šķiet, ka Haivejs Tuhels ir atdzimis, jo saprata, ka man vajag stingru roku (kāju?), kas vadīs mani treniņos.
P.S.
EUR 3.99 – cena par vienu bildi no maratona. Vēl neesmu izlēmis – vai gribu pirkt bildi no sūdīgi noskrieta maratona. No vienas puses – pirmais zem 3 stundām. No otras puses – nožēlojams. No trešās puses (kopā 1.5) – varbūt jānopērk visdepresīvākā bilde un jāpieliek pie sienas – kā atgādinājums.
Jau ierasts, ka maijā Rīgā notiek Latvijas lielie skriešanas svētki, kurus droši var dēvēt par skrējēju Dziesmu un Deju svētkiem. Kā ja ierasts, tad Rīgā plānoju skriet uz rezultātu, lai gan vairākkārtīgi tieku aicināts pievienoties arī TT komandai. šogad Rīgas maratons būs arī Latvijas čempionāts un tā ietvaros, Rieksti nolemj rīkot arī savu maratona čempionātu. Sagatavošanās procesu sāku jau decembrī un jāatzīst, ka tād plāns, pa lielam, netika mainīts arī pēc tam kad izlozēju dalību Rīga-Valmiera skrējiensoļojumā. laimētā dalība korekcijas plānā neieviesa, bet pati dalība gan, jo RV skrējiena laikā iedzīvojos vēdera savainojumā, kas lika uz pāris nedēļām pāriet saudzīgā režīmā. Par laimi trakākās aizdomas neapstiprinājās un iztiku bez ķirurģiskas iejaukšanās, bet 100% pie plāna izpildes tā arī neizdevās atgriezties.
Tad jau pienāk paša maratona nedēļa. Kā jau ierasts, tad nedēļā pirms lielajiem startiem ieturu ogļhidrātu diētu. Šoreiz gan jāsaka, ka sanāca netipiski viegli izturēt tās dienas uz olbaltumvielām, jo līdz šim bija pieredzēts, ka visu laiku ir tāda kā bada sajūta, bet šoreiz ne miņas no tās. Skriet gan paliek aizvien grūtāk un gārmins sola, ka labākajā gadījumā maratonu izdosies noskriet 2:45. Tā kā Riekstu čempionātā par uzvaru tiek prognozēta cīņa starp mani un Andri Ronimoisu jeb Džokeru, tad soctīklos nopublicēju nelielu provokāciju un dodos uz Pasta Party, kas šogad notiek jaunatklātajās Adidas Runers telpās. Tikai šīs ballītes laikā pieņēmu lēmumu, ka maratona laikā izmantošu želejas. Publiskais spiediens iedarbojās, jo līdz šim želejas pamēģināju lietot tikai savā neveiksmīgajā RV skrējienā.
Ap astoņiem ballīti beidzam un izklīstam pa mājām. Sakārtoju visu nākamajai dienai, lai nav viss no rīta jākārto, bet tā vietā var nedaudz ilgāk pagulēt. Gulēts tiek ļoti labi un ieturot nelielas brokastis (ierastās 3 medusmaizes), dodos uz Krastmalu. Pa ceļam iegriežos Adidas Runers bāzē, kur satieku Riekstus un atstāju mantas. Tālāk jau vieglā riksī dodamies pie Lielā Kristapa uz bildēšanos.
Kad gan VSK noskrien, gan Rieksti ir tikuši pie komandas kopbildes, ir atlicis laiks vēl iesildīties. Pēc tās, pa ceļam piestājot vēl pēdējo reiz pie tualetes, dodos ieņemt vietu starta koridorī, kur pie ieejas tajā tiek pārmīti pāris asāki vārdi ar iekšālaidēju. Lieki tam laiku netērēju un pa nelielu apkārtceļu ielienu pirmajās rindās. Pēc brīža jau pievienojas Džokers un tad jau sāk arī atskaiti. Hmm, vai gadījumā pirms Latvijas čempionāta nebija jāatskaņo arī vēl valsts himna, bet lai nu paliek.
3.2.1… AIZIET!!!
Plāni:
A+ 2:29
A 2:30
B 2:35
C 2:37
D finišēt
EF Epic Fail
Startā kā jau ierast Jānis Ābols aiztešās visiem pa priekš, Kenijiešus ieskaitot. Ar Džokeru pārrunājam, kur mēs viņu apdzīsim, un abi esam vienisprātis, ka tas notiks jau 1. kilometrā. Tā tas arī notiek. Principā esmu nolēmis būt par pasažieri Dropša vadītā autobusā un skrienu kopā ar viņu. Līdz šim, nekad vēl nebiju tvēris pēc ūdensglāzes jau 2. kilometrā, bet par cik sanāca pēdējo ūdens malku izbaudīt gandrīz stundu atpakaļ, tad jau šeit tveru pēc glāzes, kas gan sanāk neveikli un lielākā daļa ūdens izlīst ārā. Tā ir, ka turot tempu SL distances laikā nedzer un neatstrādā šo kustību. Plānots ir dzert vismaz glāzi ūdens katrā no dzeršanas punktiem, tad būs arī laiks šo kustību atsvaidzināt. Priecē, ka trases malā ir daudz cilvēki, kuri uzmundrina. Uz Vanšu tilta to ir pat ļoti daudz. Skrienot virsū uz tilta sāku arī apjaust, ka esam par ātru sākuši, bet sakožu zobus un no autobusa ārā nekāpju. Pirmie 5km paiet nemanot, tie pieveikti 17:38. Diezgan cienījams rezultāts pat ja skrietu tikai 5km, bet mums vēl 37.2 priekšā.
Jo tālāk skrienam, jo vairāk saprotu, ka skrienam ātrāk nekā plānots, bet labā ziņa ir tā, ka skrienas ļoti viegli. Kad skrienam atpakaļ no Ķīpsalas tālākā gala, saņemam ļoti daudz uzmundrinājumus no tiem, kuri vēl tikai dodas uz to galu. Gaidām arī brīdi, kad mums pievienosies Topiņš, jo visu pavasari skrējēju kuluāros runāja, ka viņš grasoties Rīgā skriet 2:30. Vanšu tilta apgriešanās punktā gan sapratām, ka viņš mums nepievienosies, jo viņš piestrādā par tempa turētāju topošajai Latvijas čempionei maratona – Anitai Kažemākai. Šeit arī mums pievienojās reti riebīgs aizvējā sēdētājs, kurš visu laiku vienam no mums kāpa uz papēžiem. Uz tilta sasniedzam 10km atzīmi 35:03, nav slikti. Esam priekšā grafikam.
Kultūras godasardze, tet enerģijas aleja, Brīvības iela, tuvāk mājam vairs nav iespējams būt. Esmu aizrāvies ar priekšā skrienošo pētīšanu, ka nepamanu, ka trases malā tētis ir atnācis atbalstīt. Džokers gan viņu pamana un pagūstu vēl pacelt īkšķi uz augšu. Tālāk jau pa to pašu Brīvības ielu atgriežamies uz krastmalu. Šeit, Riekstu aizvējā, iesēžas vēl divi pusmaratonisti. Paredzēts, ka pirmo želeju apēdu ūdens punktā starp 15. un 16. kilometru. Tieši dzeršanas punktā arī saņemu negaidītu spērienu pa ikru, un daudz nemaz netrūka, lai tuvāk iepazītos ar Krasta ielas asfaltu. Par laimi kaut kādā veidā izdevās noturēties kājās, bet ikra muskulis gan palika stīvs. 15km pieveikti 52:58, kas nozīmē, ka joprojām esam priekšā grafikam.
Brīdī, kad atdalās pusmaratonisti, paliekam divatā. Priekšā vēl ir kāds redzams, bet aiz muguras paliels tukšums, ja neskaita grupiņu, kurā ir maratonistes ar zaķiem. Šogad organizatori saaicinājuši ļoti ātras dāmas.Atpakaļceļš pa Krasteni iet ļoti viegli, jo ir neliels pavējšs mugurā. Ap 20. km sāku just, ka Džokers sāk nedaudz atpalikt, bet man vēl tempu samazināt negribās, tāpēc brīdī, kad ir veikta aptuveni puse no distances, es sāku pamazām no viņa atrauties. Pusmaratons pieveikts 1:14:35, kas teorētiski ir jauns PB šajā distancē. Visu atpakaļceļu domāju par to cik lielas tautas masas piedalās šajā pasākumā, un vēl jau daļu nesanāca nemaz ieraudzīt, jo Akmens tiltam izskrēju cauri tieši brīdī, kad tur atradās 4h TT. Pusmaratonisti dodas uz finišu, bet maratonisti dodas otrajā aplī. Mierinu sevi, ka 2. aplis vismaz ir par ~4km īsāks kā pirmais.
Priekšā redzu skrienam vientuļu Anatoliju Macuku, bet Džokers ir aptuveni 50m aiz manis. Tā arī šie čaļi neļauj man atslābt, jo gaidāms vienmuļais Skanstes posms. 25km pieveikti 1:28:34. Pēc pieveiktiem 25 kilometriem izdzeru savu otro želeju. Temps ir par dažām sekundēm nokrities, bet joprojām priekšā grafikam. Skanstes posmā kā jau ierasts nav nekādu atbalstītāju pūļu, tie būs jāpagaida līdz Vanšu tiltam vai vismaz Valdemāra ielai, bet pozitīvā ziņa ir tā, ka organizatori iz izvietojuši atbalsta punktus tā, ka skrienot no viena tu jau sasniedz nākamo, un tas nedaudz palīdz. Vienā no šādiem punktiem manam sekotājam sekoja frāze “Hmm kāda redzēta seja, laikam kopā tusējām pagajušo piektdien”. Nācās pārbaudīt vai mans tuvākais sekotājs joprojām ir Džokers. Džokers ir vietā, bet tas, ka dāmu līderes tur pat vien ir, nekād prieku nerada. Aizvien vairāk arī diena iesilst un tiešā saulē jau man paliek pa karstu. Bonusā tam visam aizvien vairāk sāk sāpēt ikrs, pa kuru dabūju spērienu. Atmiņā uzreiz ataust pērnais gads, kad abās kājās iemetās krampji. 30km 1:46:59, top skaidrs, ka A plāna nebūs. Uz Valdemāra ielas vismaz parādās kādi atbalstītāji. Temps ir nokrities līdz ~3:45. Fiziski gan nav grūti, bet sāpošais ikrs rada diskomfortu. Otro reizi skrienot Vantiniekā to mazo pauguru jūt pamatīgi, bet tas, ka uz tilta visu laiku kāds uzmundrina, dzen uz priekšu. Ķīpsalā jau sāku just, ka diena ir krietni vien iesilusi un sāku cepties ārā. Šis, laikam, sanāk visgarākais posms starp dzeršanas punktiem, jo šis bija vienīgais moments, kad es nevarēju sagaidīt h2o papildinājumu organismā. Jāpiebilst, ka šajā punktā ieskrēju kopā ar maratona līderēm un tas ir visai interesants skats, kā nu kurai ir atstrādāta pudeles paņemšana. Skats ir aptuveni tāds, ka tam galdam pāriet pāri tornado. Pats šajā punktā apēdu savu beidzamo želeju un cenšos iesēsties maratonistēm astē, bet īsti tas nesanāk. Sasniedzot 35. km dāmu zaķi, bez jebkādiem brīdinājumiem, vienkārši apstājās, tā, ka bija jāizvairās, lai neuzskrietu virsū. 35km pieveikti 2:05:27. Plāns B ar rezervi. Atgriežoties no Ķīpenes satieku abus Riekstu biksteniekus. Šajā duelī izskatās, ka pārāks būs Dainis, jo gandrīz ir jau noķēris Didzi (Beigās gan Didzis tika pie titula “Ātrākas bikstenieks”). Vanšu tilta apgriešanās punktā apdzenu Macuku. Kaut kur priekšā ir Kristaps Bērziņš, bet apzinos, ka nav manos spēkos viņu noķert. Līdz finišam atliek vairs tikai 5km, kurus cenšos neskriet lēnāk par 3:45. Brīdī kad ir sasniegts Brīvības piemineklis, atceros par Druupija rekordu un rupji rēķinot vel var viņu pārspēt. Kā sacīt āķis lūpā un atkal kāpinu tempu. Pašam liekas, ka skrienu gana ātri, bet garminam ir cits viedoklis. Pēc apgriešanās punkta kājas sūta nepārprotamu protesta signālu par skriešanu tempā, bet lieku viņu protestu izskatīšanu atlikt uz 10 minūtēm. Pie tet enerģijas alejas satieku abus vecākus un abiem iedodu high5. Brīvības piemineklis, Vecrīga! Palikusi tikai Vecrīga, derētu ar savām pustizlajām kājām nepakrist uz bruģa. Aaaa, beidzot ir sasniegta Krastmala un pēdējais pagrieziens. Uzdodu tempu, cik nu vēl ir atlicis, un finiš ir sasniegts. 2:32:51, kas ir jauns PB, bet līdz Riekstu rekordam pietrūkst pusminūte. Pēc mirkļa finišē arī Džokers, kuram arī jauns PB un ir puslīdz sadraudzējies ar maratonu.
Atziņas:
*No visiem maratoniem, kuri ir skrieti uz laiku, šis bija visvieglākais. Jā, bija problēmas ar kājām, it īpaši ar sasisto ikru, bet fiziski bija sajūta, ka var skriet diezgan brīvi.
*Maratona PB labots par 5m43s, bet ja skatās gada griezumā, tad par 10m50s
#
*Maratons sub2:30 nav nekas nesasniedzams un pie noteiktas apstākļu sakritības bija iespējams izskriet to jau arī šoreiz.
* Skriet ir forši
Pateicības:
Visiem tiem, kuri atbalstīja trasē. Jūsu atbalsts ir nenovērtējams. Piefiksēju katru no jums!
Adidas Latvija
Īpašais PALDIES Jānim Vītiņam, lielisks komandas biedrs un teicams atbalstītājs trasē!
To, ka tomēr skriešu arī LRM, izlēmu 30. aprīlī, divas nedēļas pirms starta.
Šad un tad der izdarīt ko spontānu, un, kaut arī sākumā šķita, ka vēl viens pusmaratons Latvijā neietilpst ne manā fiziskajā, ne finansiālajā budžetā, beigu beigās tomēr sapratu, ka ļoti nožēlošu, ja laidīšu garām gada lielākos Latvijas skrējēju svētkus. Šie man bija trešie Rīgā pēc kārtas, trešie, uz kuriem speciāli devos no Vācijas. Tika nopirktas lidojumu biļetes, sakrāmēts koferis, un biju gatava ceļam. Tieši tik vienkārši – pēc Liepājas jutos uz brīdi zaudējusi sparu skriet pakaļ jaunam PB, gribējās izbaudīt mierīgu skriešanu, lasīt, papriecāties par uztrenēto bāzi un neiespringt nākamajās sacensībās. Gan jau rudenī tas pusmaratons zem 1:40 nekur neizpaliks. Tā nu nekādu sevišķu treniņu pirms sacensībām nebija – skrēju mazāku apjomu kā pirms Liepājas, praktiski nekādus ātruma treniņus, toties divreiz biju Harca nacionālajā parkā un pamatīgi izskrējos pa kalniņiem diezgan garus gabalus (35+18 un 29 km).
Sacensības notika svētdienā. Ceturtdien agri no rīta devos ar vilcieniem uz Brēmeni, no kurienes vajadzēja lidot uz Rīgu. Vāciešiem ir daudz labu lietu (autobāņi, Jägermeister, Mercedes…), bet ir lietas, kas kaitina visu vācu tautu, un viena no tām ir Deutsche Bahn. Ir tāds joks: “Ich wollte gerade einen Witz über die Deutsche Bahn machen. Ich weiß aber nicht, ob er angekommen wäre.” (Es gribēju pastāstīt joku par vācu vilcieniem, bet nezinu, vai tas pienāks (pieleks)). Īsumā: vilciens, ar ko man vajadzēja braukt uz Brēmeni, nepienāca, kā rezultātā es nokavēju lidmašīnu. Šoreiz pat nepalīdzēja tas, ka māku arī paskriet. Tā nu pārnakšņoju Brēmenē un piektdien agri no rīta sēdos autobusā, un pēc “nieka” 27 stundām biju Rīgā. Kāpēc tas ir svarīgi sacensību sakarā? Jo viss šis ceļš man bija sagādājis milzīgu stresu, mazāk kā neregulāras ēdienreizes, 4 stundas saraustīta miega kaut kādā nenosakāmā pozā autobusā, nosēdētu pēcpusi un piedzītas kājas. Ļoti priecājos, ka nebiju ieplānojusi Rīgā gāzt kalnus un skriet uz ātrumu.
Sestdien pusdienlaikā beidzot ierados Rīgā, devāmies uzņemt ogļhidrātus un reizē iemēģināt eklērnīcu Doma laukumā, sekoja klasiskā carbonara mājās, izskrējām ierasto pirmssacensību 6km purkšķīti* līdz promenādei, salikām somiņas, pāršņorēju kurpes, un gājām gulēt.
Rīts pienāca ātrāk nekā gribētos, apēdām putru, cik nu katram līda iekšā, izdzērām kafiju, cik nu katrs bija pieradis dzert, sapucējāmies, un ar autobusu aizbraucām uz krastmalu.
Bijām pie starta laicīgi, sabildējāmies, ar ko nu kurš bija pelnījis bildēties kopbildēs, es tiku pie ilgi gaidītā noskrien krekliņa, kas nāca tieši laikā, jo tagad man “vārds” rakstīts uz muguras, citādi pirms tam pašam Noskrien Šefam Signim bija man jāskrien pakaļ, saucot “meitene, meitene”, lai iedotu zilo aprocīti – paldies par iespēju atstāt mantas uzraudzībā teltī kopā ar tempa turētājiem!
Pienācīgi iesildījos, biju tualetē, divreiz pārdomāju, ko vilkt trasē. Noskrieniešu kā vienmēr pozitīvā atmosfēra palīdzēja noņemt atlikušo sarežģītā turpceļa nogurumu un stresu, un drīz jau vien bija jāstājas starta koridorā. Šoreiz neizdevās ne cik tālu iespraukties, un no starta signāla līdz līnijas šķērsošanai pagāja apmēram pusminūte. Plānotais finiša laiks, ko sev tajā dienā atvēlēju, bija pilnīgi pēc sajūtām. Apsverot visu, kas (ne)bija darīts pirms sacensībām, kam bija iets cauri iepriekšējās dienās, uzstādīju sev sekojošus mērķus 21 km distancei:
Plāns D: nesatraumēties
Plāns C: 1:50
Plāns B: 1:45
Plāns A: labi izskatīties trasē.
Iecerētais laiks prasīja tempu 5:00 – 5:12 min/km, ko arī visas trases garumā praktiski bez īpašām grūtībām ieturēju, ar atsevišķiem izņēmumiem uz citu ātrāku kilometru rēķina.
Sestdien jau noskaņojāmies, ka mūs trasē sagaidīs pamatīgs vējš, kas, par laimi (vai nelaimi), svētdien bija pierimis, toties temperatūra gan krietni uzkāpa. Ja no rīta vēl bija patīkami silts, tad vēlāk uzkarsa ne pa jokam. Pavasara baudītājiem un citiem normāliem cilvēkiem droši vien bija liels prieks par pavasari, kas beidzot atnācis, bet ne vienam vien skrējējam trasē bija vajadzīga palīdzība, un nevis vien atbalstītāju palīdzība, kas gan, salīdzinoši kā citus gadus, bija mazāk jūtama. Gan jau neskrienoši cilvēki steidza baudīt skaisto laiku ārpus pilsētas, taču tā kā šis bija pirmais īsteni siltais skrējiens daudziem, kas trenējās Latvijas pavasarī, tā bija papildus slodze skrējēja organismam. Arī man karstumā skriet ļoti nepatīk, un, lai nekļūtu nepatīkami, izmantoju visus ūdens punktus, kuros nekautrējos liet ūdeni gan uz galvas, gan mutē. Līdzi bija sūklītis, un tas ļoti palīdzēja – ūdens glāzīte, skrienot turot to rokā ilgāku gabalu, parasti šļakstās, bet ja tajā iemērc sūkli, tad ar šādu atvēsinošu rezervi var skriet ilgāk, un, kad iepriekšējā veldze nožuvusi, saslapināt seju, skaustu un ausis. Šādā veidā nekļuva īsti grūti pat Krasta ielas bezvēja svelmē. Izskatījos gan es droši vien kā slapja žurka, nevis skrienoša lapsene, bet tas noteikti ir daudz labāk nekā dabūt saules dūrienu, vai būt spiestam izstāties.
Tā kā šis nebija skrējiens uz ātrumu, bet vairāk baudīšanai, negribu ieslīgt katra kilometra aprakstīšanā – būtībā skrēju pēc izjūtam pieļaujamajā tempa diapozonā. Ļāvos pūlim sevi nest no Vanšu tilta lejā ātrāk nekā augšup, saulainos posmos skrēju nedaudz lēnāk kā ēnā, lieki neapdzinu citus. Vietās, kur pretī skrēja citi skrējēji, aktīvi atbalstīju favorītus un pazīstamos – redzēt tos, kuri trasē uzstāda savus un trases rekordus, vienmēr ļoti pozitīvi uzlādē. Tiešām liels prieks gan par Ingu, gan Anitu, gan Valēriju, gan visiem pārējiem, kam izdevās veiksmīgs finišs.
Negaidīti pozitīvs efekts bija arī noskrien kreklam – gan no trases malām, gan pašā trasē ne viens vien uzmundrinošs sauciens bija dzirdams. Ķīpsalas posmā vienā brīdī tā izdevās aprunāties ar Hamburgieti, kurš pēc krekla atpazina, bet drīz vien bija gaidāma pretī skrienošā topošā Latvijas maratona čempione, tāpēc devos skriet trases kreisajā malā, lai nepalaistu garām. Sasmīdināja kāds cits skrējējs, kas vēlāk apdzina ar vārdiem – Lapsene, skrien, un raksti blogu!
Trasē ļoti daudz bija dzirdamas svešvalodas – varēja just milzīgu ārzemnieku pieplūdumu, kas noteikti ir labi sacensību paplašināšanai un popularizēšanai. (Man gan kā latviešu skrējējai nebūtu arī iebildumu, ja šīs sacensības arī turpmāk paliktu latviskas un mājīgas, bez pārmērīgi lieliem skrējēju pūļiem kā citās maratonu metropolēs, bet tas jau tā savtīgi). Patīkami bija arī dzirdēt ļoti aktīvos trases “dīdžejus”, kas nerimstoši mikrofonos uzmundrināja skrējējus, jo īpaši cittautiešus.
Šoreiz saskatīju arī visus savus plānotos atbalstītājus trases malā
Pirmie 14 kilometri tad arī pagāja tādā kā eiforijā, ne vienu vien reizi domājot, cik labi, ka tomēr izlēmu atbraukt, un ka tas bija tā vērts. Pēdējā trešdaļā vairāk bija jāsāk koncentrēties uz tempa noturēšanu, bet šoreiz tas nesagādāja tādas grūtības kā Liepājā. Emocionāli palīdzēja arī tas, ka vairākas dienas atpakaļ eksperimentēju ar Garmin pulksteņa iestatījumiem, un sacensību dienā aizmirsu uzlikt atpakaļ split’us ik pēc kilometra, līdz ar to katra noskrietā kilometra beigās pulkstenis nevibrēja un nerādīja vidējo tempu. Šādā pa pusei neziņā tad nu man arī izdevās pēc sajūtām noskriet ļoti komfortabli bez piepūles, un finišu šķērsoju pēc 1:47:54, čipa laiks – 1:47:25.
Es kā parasti priecīga pēc finiša. Hilarijs gan tāds noguris.
Pēc finiša uzreiz devos pēc masāžas numura, kuru beigu beigās tā arī (atkal) nesagaidīju – kad izņēmu, masējās 50. numurs, man bija 160., kas solījās būt pēc divām stundām. Kaut arī krastmalā sabiju vēl ilgi, diemžēl tā arī nesagaidīju savu kārtu. Atsildījos nedaudz, pārvilku salietās drēbes un devos finišā gaidīt Reini ar Anitu Kažemāku. Redzēju sieviešu līderes finišu, redzēju Riekstu gandrīz “sub2:30hrs” finišus, un tur jau arī sekoja mani tās dienas favorīti.
Apskāvieni, kopbildes, jestra čalošana un pārējās pēcfiniša aktivitātes – mielošanās ar Rimi sarūpētajiem gardumiem, intervija ar presi (šoreiz gan ne man). Devāmies mājās, un tā īsti nekādu stīvumu, kas ierasts pēc sacensībām, ne svētdien, ne pirmdien, nejutu.
Tikai krietni vēlāk man pienāca negaidīta ziņa, ka es esot 7. vietā savā vecuma grupā. Not bad at all. Patīkams noslēgums trešajiem Latvijas skriešanas svētkiem, tiekamies nākamgad!
km 
-