Agrā pavasarī, kad vēl nejutos komfortabli pusmaratonā, ilgi domāju, cik un vai vispār skriet Kuldīgā. Ģimene bija īsa un konkrēta: “Nemīz! Skrien pusi!” Nu labi, lai jau būtu puse!
Tagad jau sen vairs neskaitu treniņos noskrietos pusmaratona gabalus, bet kaut kā vienalga neplānoju savā otrajā oficiālajā pusītē taisīt varoņdarbus (pirmais bija Norģiks ar nepilnām 2h). Jo “būs taču karsti”, “galvenais ir noskriet” un vispār dzīves līkloču dēļ sanācis mazāk trenēties.
Nedēļu pirms Kuldīgas sāku ievilkt skriešanā vēl vienu cilvēku. Sākās viss tā, ka man laipni tika piedāvāts skriet ar suni – gan suns izskrējies, gan man pa rajonu drošāk. Tā kā man no tiem monstriem bail, liku, lai sākumā saimnieks skrien līdzi, un tā nu šis pats bija izbrīnījies, ka var noskriet vairāk, nekā bija iedomājies. Protams, ka es tēlaini sāku stāstīt par skriešanas priekiem, kas rezultējās ar suņa saimnieka piereģistrēšanos Kuldīgas piecītim.
Sacensību rītā vēroju, kā vecie stārķi māca jauno stārķi lidot. Pirmo reizi ko tādu redzēju un nodomāju, ka tad, kad kļūs grūti, atcerēšos, kā tie stārķi iedrošināja jauno mesties ārā no ligzdas. Aizbraucām uz Kuldīgu, nopriecājāmies, ka laiciņš ideāls skriešanai, un pamazām virzījāmies uz fotografēšanos un startu, un sarunām ar noskrieniešiem.
Pēc pirmā līkuma ieraudzīju, ka mans skriešanā ievilktais draugs tepat blakus vien ir. Nodomāju, ka kādu brīdi tak var paskriet kopā, lai es redzētu, kā viņam iet. Tā nu beigās sanāca visus piecus kilometrus nojozt kopā, jo ieslēdzās kaut kāda atbildības sajūta – ja reiz esmu kādu ievilkusi skriešanā, tad jāuzpasē, lai nesāk brīnumus taisīt! Piespiedu nepadoties un noskriet līdz galam, kas, kā vēlāk izrādījās, tika izpildīts labā laikā, uzsaucu vēl pēdējo padomu finišam un jozu vienītī tālāk.
Un te nu es sāku novērtēt dzeltenā Noskrien krekla priekšrocības – daudz vairāk atbalsta trasē, daudz vairāk sveicienu no nepazīstamiem cilvēkiem. Sarunas ar pazīstamajiem, periodiska kopā paskriešana… Viss ir ideāli, es nodomāju! Gan parunāt varu, gan paskriet, bet nu nav arī tā, ka būtu pārāk viegli. Tomēr kaut kāda piepūle vajadzīga.
Trešajā aplī kādu labu gabalu skrēju viena. Līdzjutēji gar malām jau palikuši neaktīvāki, cilvēku trasē mazāk… Lai izklaidētu sevi, mūzikas punktos dziedāju līdzi. Tā kā man nav dziedamās rīkles, piedodiet, lūdzu, tie, kas to dzirdēja! Tas nebija domāts pretinieku neitralizēšanai! Kaut kādos brīžos arī uzdancoju, ja nu reiz dejojamais skan. Un visu, visu laiku priecājos!
Ceturtā apļa sākumā domāju – nu lūk, tūliņ būs siena! Laicīgi jau skrēju tā pamatīgāk, lai nebūtu tā, ka beigās nav iztērēti visi spēki. Nekādas sienas nebija, tas ir mīts, ka tai obligāti ir jābūt! Apļa beigās vislabākās līdzjutējas joprojām uzmundrināja, paldies viņām par to tika izteikts jau trasē, un saku arī tagad.
Kuriozs – dzirdu, ka viena līdzjutēja saka: “Škic, škič!” Otra: “Kas ir?” Pirmā: “Trasē ir kaķis, lai viņš iet prom!” Otrā: “Bet tas tak ir balts! Tas ir uz laimi! Lai paliek!”
Finišā ielidoju ar smaidu sejā, man saka – tev rezultāts tāds un tāds. Es – nu ko jūs man te stāstāt? Beigās izrādās, ka tiešām 1:43:51. Es nemaz nezināju, ka es tik ātri varu paskriet, it īpaši, ņemot vērā, ka pirmo apli veltīju draugam, nākamos citiem draugiem, lēkāju un tirinājos, nevis nopietni skrēju. Medaļa skaista un prieks neizsakāms! Salīdzinājām bleķīšus un secinājām, ka piečuka medaļa izskatās pēc jauka cepumiņa.
Un tikai vakarā atcerējos par stārķiem. Kāpēc es par viņiem trasē neiedomājos? Laikam jau tāpēc, ka nebija tik grūti!
Jau gadu biju domājis par pusmaratonu. Biju dzirdējis, ka tāds notiek manā dzimtajā pilsētā Kuldīgā. 2008.gadā tā vairāk bija runāšana, šogad tas bija jāizdara, tamdēļ pieteicos uz 4. Kuldīgas pusmaratonu, kas notiks 2009.gada 8.augustā. Gadu iepriekš nekur neaizbraucu, jo 21 km šķita pārāk daudz cilvēkam, kurš itin nemaz neskrien, un nekas neliecināja, ka šoreiz būs citādi. Vienīgais stimuls bija pieteikties un apmaksāt dalību. Tā arī izdarīju, vien skriešana izpalika. Pāris reizes pamēģināju un sapratu, ka skriešana nav mana nodarbe. Sāns dūra jau pēc pāris soļiem, pa ielu nāca pretim cilvēki un man bija neērti. Neskrēju. Biju redzējis pa kādam skrējējam pludmalē. Mēģināju tur, taču skrējienu aizšķērsoja peļķes. Teicams iemesls apstāties, jo apskriet nevarēju, nāca pretim cilvēki un dūra tas sāns. Bezcerīgi. Aizmirsu savu pieteikšanos pusmaratonam un dzīvoju tālāk, līdz kādu dienu saņēmos un gāju uz netālās skolas sporta laukumu pariņķot. Grūti un nožēlojami.
8. augusts. Pamodos vēlu, jo naktī, kā parasti, nevarēju savlaicīgi doties pie miera. Skatījos pulkstenī un apspriedos ar sevi – Jā vai Nē? braukt vai nebraukt, tāds ir jautājums. Būt vai nebūt manam pirmajam pusmaratonam. Būt! Ielecu vāģī un nesos uz Kuldīgu, brīžam pat gandrīz divkārt pārsniedzot atļauto ātrumu, jo jāpaspēj līdz startam nolikt auto, sameklēt notikuma vietu, piereģistrēties un pārģērbties. Izdodas. Starta pakā tieku pat pie speciāla tē-krekla ar īpašu uzrakstu par 4.Kuldīgas pusmaratonu. Savā dzimtajā pilsētā sajūtas vienmēr ir īpašas. Kreklu neuzvelku, jānopelna skrējienā. Vēlāk pēc gadiem, dzeltenbāli zaļais krekls tiks uzvilkts tikai dažreiz – svētku reizēs.
Stāvu startā, nevienu nepazīstu, redzu Jeļenu Prokopčuku. Viņa neskriešot, esot karsta diena. Runā Ivars Eglītis, galvenais organizators. Tad arī starts 4.Kuldīgas pusmaratonam. Visi aizskrien, es pagaidu un noskatos. Tablo rāda nepilnu pusminūti. Sāku kustēties, jāskrien četri apļi. Sastopu puisi, kurš nesteidzas un piemetos viņam par kompanjonu. Runājamies. Es – no Liepājas – skrienu savu pirmo pusmaratonu, viņš – no Latvijas otrā gala – skrējējs ar pieredzi, jo skrējis gadu atpakaļ. Pastāsta, ka pārķēris tempu un beigas nostaigājis. Šoreiz būs gudrāks, nesasteigs. Man arī nekur nav jāsteidzas, jo vienīgais, kas uztrauca, bija kontrollaiks divarpus stundas, kurās cerēju iekļauties un tikt pie rezultāta. Aplis nedaudz virs pusstundas, kas nozīmē, ka, noturot šādu ātrumu, mērķis būs izpildīts. Uz senatnīgā ķieģeļu tilta stāv Jeļena Prokopčuka un māj visiem ar roku. Ir sajūta, ka viņa to dara īpaši man. Kuldīdznieki stāv uz ielām pie savām mājām un laistās ar ūdeni. Karsta diena.
Ceturtā apļa sākumā pārinieks saka, ka sāpot celis un tālāk neskriešot. Mēģinu pierunāt, jo sajūtas saka, ka ir īstā diena varoņdarbam, taču pēkšņi palikt vienam negribas. Bail apstāties, paskrienu uz vietas un mēģinu otrreiz pierunāt. Viņš ir soļos. Atliek turpināt kustību vienam. Neuzdrošinos apstāties, viss liecina, ka izdosies ieskriet kontrollaikā, lai tiktu pie rezultāta. Nekad dzīvē tik daudz nebija skriets. Tikai tagad savā priekšā pamanu citus skrējējus trasē, jo līdz šim biju koncentrējies tikai uz jauniegūto skriešanas draugu man tīkamā ātrumā, un kuram bija lielāka skriešanas pieredze. Redzu pa kādam skrējējam diezgan patālu, taču viens nav karotājs un sāku skriet ātrāk, lai panāktu un pēdējo apli skrietu atkal ar kādu kopā. Izdodas tikt klāt, taču nespēju iesākt sarunu. Ātrums mani ir aizrāvis un gribas turpināt nesties tālāk, jo redzu priekšā vēl pa kādam skrējējam. Nekas cits neatliek, kā dzīties pakaļ. Apdzenu ne tikai tos, jo tālāk ir vēl. Finiša taisne ir Liepājas iela – tik pacilājoši man, kurš ieradies no vēju pilsētas. Arī šeit cīņa nav galā un tieku garām vēl pāris cīņu biedriem. Ielas galā finišs un medaļa. Divas stundas divpadsmit. Pirmais pusmaratons pievarēts.
Gribas dzert. Atrodu pieclitrīgu ūdens pudeli. Rātslaukums. Visapkārt samocīti un saguruši cilvēki. Skatos, ka daži sēž uz turpat noliktajiem soliem, baidos saliekties un piesēst. Jūtos stīvs. Dzirdu sarunas, ka daudzi karstumā izstājušies, bijis ap +30°C. Uztveru domu no kāda nepazīstama skrējēja, ka šeit nav bijis vērts nobeigt sirdi un viņš zinot, ko runā, jo esot starp Bostonas maratona finišētājiem. Saprotu, ka esmu dumjš un labi, ka tā, citādi arī sadomātu izstāties, jo karstumā esot augsts pulss un tas esot slikti. Kliboju. Redzu citus ēdam. Kaut kur vāģī vajadzētu būt ēšanas talonam. Sastopu savu trīsapļu cīņubiedru kopā ar saviem draugiem un radiem. Finišējis, viņš rāda savu īkšķi, tuvāko nedēļu laikā noiešot nags. Kāpēc tā? Pagājušajā gadā tāpat esot bijis. Drausmas. Skriešana prasa upurus.
Sameklēju vāģi, turpat blakus redzu citus liepājniekus, arī Edgaru. Nespēju pieiet klāt un uzsākt sarunu. Viņi ir aizņemti ar sevi un man neko negribas. Viņi ir sportisti un visas novērotās kustības ir ierastas. Es pat numuru no krekla ņemu nost pirmo reizi. Un ne man pareizais krekls, ne kedas. Rezultāts knapi kontrollaikā. Ar ēšanas talonu kliboju uz Stendera krogu. Stāvu rindā, kur tomēr iznāk pārmīt dažas neitrālas frāzes ar liepājniekiem. Paēdam un kopā dodamies automašīnu virzienā. Tā kā esmu viens, tad vienojamies, ka varu braucot cauri Aizputei kādu no viņiem aizvest. Nav obligāti jābrauc caur Skrundu.
Viss. Kājas pēc tam sāpēja divas nedēļas. Ceļi un muskuļi. Klibošana. Apsolījums sev vairāk neskriet, vismaz ne pusmaratonu bez sagatavošanās. Gandarījums par paveikto. Tiesa, mēnesi vēlāk tā paša 2009.gada rudenī interesantā veidā nokļuvu Valmierā, kur pēc bezcerīgām 19h laivā un nakts pirtī biju laimējis dalību pusmaratonā un ieradies ar taksometru no Cēsīm, samaksājot par braucienu divus latus un reģistrējoties sacensībām dažas minūtes pirms starta, atkal skrēju. Netrenējies tiku finišā pēc 2h17min. Otrais pusmaratons dzīvē, taču tas jau ir cits stāsts un citas atmiņas par atkārtotu klibošanu nākamajā nedēļā. Jāpiebilst, ka arī 2010.gadā saņēmos pusmaratonam, maijā noskrienot NRM pusīti 2h05min, tā uzlabojot savu rezultātu. Tobrīd vairāk pusmaratonus Latvijā nezināju – ar Kuldīgu, Valmieru un Rīgu iesācējam pietika. 2011. gads izpalika. Pusmaratoni saradās kā sēnes un pērnajā 2012.gadā aprobežojos vien ar Mežaparku. Atzīšos, piedalījos skrējienā 3000m augstā Šveices kalnā ledāju lūkoties, kas notika vienā dienā ar Kuldīgas pusmaratonu. Arī šogad abi skrējieni sakrīt vienā dienā.
8.Kuldīgas pusmaratons pēc astoņām dienām dzimtās Alekšupītes krastos. Cita trase, cits skrējiens. Un tomēr atgriešanās pie pirmā. Pastaiga līdz pagalmam un malkas šķūnītim.
Divdesmit devītajā aprīlī Rīgā sāksies otrā sezona garo distanču skriešanas sacensībās “Skrien Latvija.” Pēc tam Ventspils, Liepāja, karstā Kuldīga, Valmiera un Sigulda. Vienā skrējienā vesela valsts sešās dažādās Latvijas pilsētās. Un simtiem skrējēju, kas tur dosies un noskries. Lasīt tālāk.
VSK Noskrien Kuldīgas pusmaratonā turēs tempu uz 1h30min, 1h45min, 2h00min un 2h15min. Pievienojies. 
Divdesmit devītajā aprīlī Rīgā sāksies otrā sezona garo distanču skriešanas sacensībās “
km 
- 