Evija Melberga (Ewiaa)
Par sevi…
Tātad, man ir 23 gadi, studēju RSU medicīnu. Mācos, ik pa laikam kaut ko arī paskrienu, bet tas sanāk retāk nekā gribētos. Sesijas periodā bieži vien sanāk, ka mēnesī ir vairāk sacensības nekā treniņi. Pēdējos gados nu jau mazāk, bet tāpat cenšos vismaz reizi gadā startēt kādās riteņbraukšanas sacensībās un triatlonā. Pašreiz ir tā, ka ritenis tā arī tiek izvilkts no pagraba dienu pirms sacensībām.
Pirmais sporta veids man bija peldēšana, kur trenējos veselus piecus gadus. 12 gados apnika, pārmainīju pret vieglatlētiku. Tur pavadīju veselus 8 gadus, skrēju 100m, 200m un 400m, kā arī ļoti patika tāllēkšana. Tajā laikā krosu skriešana bija pati briesmīgākā treniņu daļa, nevienam sprinterim tos nepatika skriet, tika šmaukts ap visiem stūriem, lai tikai nebūtu jāskrien. Nometnēs pat sēdējām kāpņu telpās ziemā, lai trenere neredz. Tagad tas liekas smieklīgi. 2010. gadā pēc ilgstošas slimošanas sāku skriet krosiņus. Noskrieti 3-4km bez apstājas likās jau daudz. Pamazām iepatikās, paralēli vieglatlētikas ātruma treniņiem skrēju krosus.
Pirmās sacensības bija 2011. gadā 10km Nordea Rīgas maratonā. Septembrī Valmierā, protams, bija jau jāskrien pirmais pusmaratons. Biju kaut kur lasījusi, ka pusmaratons zem 2h ir labi, tāpēc tāds arī bija mērķis. Tas nekas, ka nebiju neko garāku par tiem Nordea 10 km iepriekš skrējusi. Mērķi izpildīju ar uzviju (1:47:34), un tā arī kopš tā laika tas ir palicis mans vienīgais, oficiāli noskrietais pusmaratons. Joprojām aktīvi piedalos sacensībās, taču labprātāk izvēlos īsākas distances. Šogad atkal cenšos skriet kaut ko vairāk par savu iemīļoto piecīti, taču ar tiem treniņiem un kilometrāžu ir līdzīgi, kā toreiz pirms Valmieras. Bet tas neliedz izmēģināt spēkus šīs sezonas Stirnu buka distances posmos.
Skriešana Tevī ir ko mainījusi?
Skriešana ir kļuvusi par lielisku veidu kā uzlabot garastāvokli un izvēdināt galvu no liekām domām. Pēc skrējiena gluži vienkārši nav iespējams justies slikti. Ir arī forši apzināties, ka tagad vari noskriet daudz tālāk vai ātrāk distanci, ko kādreiz domāji, ka nespēsi veikt. Jo viss ir galvā.
Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Tā kā man ir problēmas ar ceļgaliem, neizvirzu sev mērķus ar distances garumu vairāk kā pusmaratons. Garos treniņus (manā gadījumā >10km) skrienu ļoti reti un ar piespiešanos. Labāk izvēlos piecīti un skriet ātrāk. Vienu mērķi jau tikko izpildīju, noskrienot Stirnu buka distanci. Tagad turpinājums pieveikt pārējos posmus. Principā katru gadu ir mērķis startēt sacensībās un labot savus iepriekšējo gadu rekordus vai vismaz turēties tādā pašā līmenī. Ja konkrēti, tad gribētos beidzot 10km distancē izlīst no 48 minūtēm (Šo jau paspēja īstenot pirms publicēju šo rakstiņu).
Dod priekšroku skrējienam no rīta vai vakarā?
Pilnīgi noteikti esmu vakara skrējēja. Jocīgi, jo esmu izteikts cīrulis, taču no rīta skrienot temps ir daudz zemāks. Šogad cenšos vairāk skriet no rītiem, jo sacensības taču arī ir dienas pirmajā pusē, kaut kā jāpieradina organismu. Bet vakara skrējieni vienmēr ir ātrāki un vieglāki, pēc nogurdinošas dienas prāts atslēdzas un kājas pašas lido. Tā kā skrienu tikai pa mežu, tad vakarā ap saulrieta laiku, kad mežā paliek tumšs, kājas kustās vēl ātrāk…
Tev draugi un radinieki skrien?
Principā mani draugi un radinieki neskrien. Ir pāris paziņas no vieglatlētikas laikiem, kas līdzīgi kā es pēc tam sāka skriet garās distances. Bet toties pievērsu savu puisi skriešanai, sākumā viņš skrēja kopā ar mani, bet tagad jau es vairs nespēju viņam turēt līdzi.
Skrien ar mūziku vai izbaudi dabas skaņas?
Kādreiz skrēju tikai ar mūziku, pat sacensībās. Tas palīdzēja novērst domas no tā, cik daudz vēl jānoskrien. Tagad atkarībā no garastāvokļa. Ja gribās kaut ko uzmundrinošu un skrienot padungot kādu dziesmu, tad skrienu ar mūziku, bet tad tās ir speciāli izvēlētas dziesmas tieši skriešanai.
Stadiona celiņš vai pludmales smiltis, šosejas malas vai meža takas, kāds ir Tavs ideālais segums?
Stadiona celiņā ir pavadīts tik daudz laika, ka šis segums jau ir pilnībā apnicis. Mans ideālais segums ir meža takas – kalni, lejas, smiltis, saknes un viss kas pie tā pienākas. Šogad skrienot mežā katru reizi izvēlos mazliet savādāku maršrutu, kaut kur nogriežos citādāk kā citas reizes, iepazīstu jaunas takas. Skriet mežā ir arī daudz saudzīgāk priekš locītavām, kas ir ideāli manā variantā. Pa šoseju sanāk skriet tikai pāris reizes gadā – pārsvarā sacensībās.
Ko Tu ieteiktu kādam, kas tikai tagad uzsācis savas skriešanas gaitas?
Uzsākot skriešanas gaitas, manuprāt, galvenais ir nepārvērtēt savas spējas, ieklausīties savā ķermenī, lai skriešana būtu patīkams process. Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet! Kā arī nav slikti laika apstākļi, ir tikai nepiemērots apğērbs.
Noslēguma vārds…
Novēlu visiem labu veselību, kas ir pats galvenais. Kā arī nepazaudēt motivāciju savu mērķu sasniegšanā. Nekad nav par vēlu uzsākt skriet, bet brīdinu, ka pēc tam gan būs grūti apstāties, jo gribēsies vēl.
ArtūrsK | Visi raksti | Ja kāds grib ar mani papļāpāt (atbildēt uz šādiem un citiem jautājumiem), tad PM.
Atvainojos visiem par dezinformāciju, bet Kamparam mani tomēr izdevās izvilkt uz šo pasākumu, lai gan biju nosolījies ne par kādiem labumiem uz turieni nebraukt :)) Lietuvas tūre organizatoru dēļ tika atcelta uz nenoteiktu laiku un par Laumuciic anonsēto Juglas (Šmerlis) izdzīvošanas pasākumu biju piemirsis. Tāpēc Kampara jautājums par pievienošanos viņam braucienā nāca nedaudz negaidīti. Laikam jau, lielu lomu nospēlēja pēdējais skolas eksāmens, jo biju izpumpējies un gribēju, neskatoties uz neregulāru skriešanu, izlocīt kājas un izvēdināt galvu :) Tā nu, devis galējo “jā” vārdu, centos piereģistrēties pēdējā vakarā, īsi pirms sacensībām. Samaksāju caur interneta banku dalības naudiņu un pie viena, lai mani laicīgi iekļautu sarakstā, uzrakstīju personālu vēstuli Sportlat. Ar šādu soli cerēju, ka man nākamajā rītā nebūs papildus jāšķiras no pāris “zivīm”, bet tos varēšu izmantot citos savtīgos nolūkos. 
km 
-